Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.62393/00, kuru iesniedzis Arnis Kadiķis pret Latviju (Nr.2)

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.62393/00, kuru iesniedzis Arnis Kadiķis pret Latviju (Nr.2) Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Eiropas Padome Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmais departaments Lēmums Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.62393/00, kuru iesniedzis Arnis Kadiķis pret Latviju (Nr.2) Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2003.gada 25.septembrī palātā, kas sastāv no C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, F.Tulkens, N.Vajic, E.Levits, S.Botoucharova, A.Kovler, V.Zagrebelsky, tiesnešiem, un E.Fribergh, departamenta sekretāra, ņemot vērā iepriekš minēto iesniegumu, kas iesniegts 2000.gada 23.oktobrī, ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzēja atbildes uz tiem, pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu: Fakti Iesniedzējs ir Latvijas pilsonis, kas dzimis 1953.gadā un dzīvo Liepājā (Latvijā). Lietas fakti, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši. A. Lietas apstākļi 2000.gada 20.aprīlī Liepājas pirmās instances tiesas tiesnese M.J. izskatīja administratīvā pārkāpuma lietu, kas Latvijas tiesībās netiek kvalificēta kā krimināllieta, kuru ierosina policisti pret trešo perosnu. Tiesas sēdes sākumā iesniedzējs stādījās priekšā kā pārstāvis aizdomās par administratīvā pārkāpuma izdarīšanu turētajam, kurš arī bija klāt tiesas sēdē. Tomēr, tā kā iesniedzējs nebija advokāts, tiesnese atteicās viņu atzīt par pārstāvi un uzaicināja viņu ieņemt savu vietu starp citiem klausītājiem. Tiesas sēdes laikā iesniedzējs pasniedza un piedāvāja aizdomās turētajam kādu dokumentu. Tiesnese nekavējoties pārtrauca lietas izskatīšanu, izteica iesniedzējam rājienu par tiesas sēdes kārtības traucēšanu un pieprasīja viņam nekavējoties pamest tiesas sēdi. Tā vietā, lai pakļautos šim rīkojumam, iesniedzējs norādīja uz tiesnesi piedauzīgu žestu. Tiesnese viņam pieprasīja uzrādīt dokumentu, kas apliecina iesniedzēja identitāti, tajā pašā laikā nosūtot tiesas izpildītāju izsaukt policiju. Pēc kāda brīža iesniedzējs izgāja no zāles; pirms šķērsot durvju slieksni, viņš nokliedzās, ka "tiesnese [bija] korumpēta un [ka viņš varēja] to pierādīt". Viņš vairs neatgriezās zālē un devās uz mājām. Ar galīgu, tajā pašā dienā pieņemtu lēmumu tiesnese M.J. sodīja iesniedzēju ar administratīvo arestu uz piecpadsmit dienām par to, ka viņš bija izrādījis necieņu pret tiesu, kas ir Administratīvā pārkāpuma kodeksa (turpmāk - APK) 201-39.pantā aizliegts pārkāpums. Šī lēmuma attiecīgā daļa noteica sekojošo: "(..) Tiesnese [M.J.], izskatot lietas materiālus par Arni Kadiķi, kurš dzimis 1953.gada 20.aprīlī, (..) dzīvo Liepājā (..), ir konstatējusi [sekojošo]: 2000.gada 20.aprīlī, tiesnesei izskatot administratīvās lietas (..) materiālus, Arnis Kadiķis atteicās pamest tiesas sēdi; viņš tiesneses virzienā norādīja rupju rokas žestu ar seksuālu nozīmi, tajā pašā laikā kliedzot skaļā balsī; [pēc tam] viņš pameta zāli, pārkāpjot [uzvedības] noteikumus [tiesā]. Ņemot to vērā un saskaņā ar APK 201-39. un 274.pantu es nolemju sodīt Arni Kadiķi (..) uz 15 (piecpadsmit) dienām ar administratīvo arestu; aresta termiņš skaitāms, sākot no viņa aizturēšanas brīža. [Šis] lēmums nav pārsūdzams." Apstākļi, kādos šis lēmums tika pieņemts, kā arī tam sekojošie notikumi ir strīdus objekts starp pusēm. No šī brīža ir nepieciešams atsevišķi izklāstīt pušu piestādītās faktu versijas, vispirms attiecībā uz 2000.gada 20.aprīļa lēmuma izpildi un iesniedzēja iesniegtajām sūdzībām un pēc tam attiecībā uz viņa aresta apstākļiem Valsts policijas vietējās pārvaldes iecirknī. 1. 2000.gada 20.aprīļa lēmuma izpilde un iesniedzēja iesniegtās sūdzības a) Valdība Saskaņā ar valdības teikto tūlīt pēc tam, kad iesniedzējs bija pametis tiesas zāli, tiesnese M.J. uzlika par pienākumu tiesas izpildītājam noskaidrot iesniedzēja identitāti, tajā pašā laikā nepārtraucot tiesas sēdi. Pēc tam iesniedzēja sodīšana publiski tika pasludināta tiesas sēdes beigās. Šī apgalvojuma pamatošanai valdība iesniedza tiesas sēdes protokola kopiju, kuras pēdējā lapā, tūlīt pirms ieraksta par tiesas sēdes slēgšanu un parakstiem, bija ierakstīts iepriekš minētā lēmuma pilns teksts. 2000.gada 20.aprīļa lēmums tika nodots izpildei Liepājas pašvaldības policijai. Nākamajā dienā, 21.aprīlī, policisti ieradās iesniedzēja dzīvesvietā, informējot viņu par viņa sodīšanu un viņam parādot lēmuma kopiju. Tomēr iesniedzējs atteicās padoties, pamatojoties uz to, ka viņa apgādībā bija septiņus gadus vecs dēls, kuru viņš audzināja viens pats, un ka viņam vajadzēja darīt visu nepieciešamo, lai nodrošinātu bērna labklājību. Tā rezultātā policisti uzaicināja viņu ierasties vietējās policijas iecirknī 2000.gada 25.aprīlī. Iesniedzējs neieradās norādītajā datumā. Tajā pašā dienā, 2000.gada 25.aprīlī, pašvaldības policijas priekšnieks par to informēja Liepājas pirmās instances tiesu. Tā rezultātā tiesnese M.J. nolēma nodot lietas materiālus izpildei Valsts policijas vietējai pārvaldei. Pa to laiku 2000.gada 24.aprīlī iesniedzējs vērsās Liepājas prokuratūrā un Ģenerālprokuratūrā ar lūgumu iesniegt protestu par lēmumu, pamatojoties uz kuru viņš tika sodīts. 2000.gada 27.aprīlī Ģenerālprokuratūra pārsūtīja lūgumu Liepājas prokuratūrai, kura ar 2000.gada 5.maija vēstuli to noraidīja. Prokuratūra atzina, ka apstrīdētais lēmums bija ticis pieņemts un pasludināts iesniedzēja prombūtnē, tas ir, pēc tam, kad viņš bija pametis tiesas zāli. Tomēr prokuratūra uzskatīja, ka tiesas sēdes protokolā bija ieraksts par lēmumā ietvertās nolēmuma daļas publisku pasludināšanu kārtībā, kurā neviens APK pants nebija ticis pārkāpts. Tāpat prokuratūra norādīja, ka iesniedzējs pats bija izvēlējies atstāt tiesas sēdi. Trīs reizes 2000.gada 26.aprīļa dienas laikā un vienu reizi 2000.gada 28.aprīlī Valsts policijas darbinieki ieradās pie iesniedzēja norādītajām divām dzīvesvietām, lai to arestētu; tomēr viņa nebija uz vietas. Visbeidzot 2000.gada 28.aprīļa pēcpusdienā policijai izdevās noteikt iesniedzēja atrašanās vietu un viņu arestēt. Tā rezultātā viņš tika ievietots Valsts policijas vietējās pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Viņš tajā uzturējās līdz viņa atbrīvošanai 2000.gada 13.maijā. 2000.gada 3.maijā iesniedzēja aizstāvis iesniedza Kurzemes apgabala prokuratūrai lūgumu, kas bija identisks tam lūgumam, kāds tika iesniegts 25.aprīlī. Ar 2000.gada 11.maija vēstuli apgabala prokuratūra viņam atbildēja, ka, ņemot vērā 20.aprīļa tiesas sēdes protokola saturu, nebija nekāda tiesiska pamata iesniegt protestu pret pieņemto lēmumu. 2000.gada 3.maijā iesniedzēja aizstāvis vērsās pie Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētāja ar lūgumu saskaņā ar APK 287.panta 1.daļu, lūdzot viņam atcelt 20.aprīļa lēmumu. Ar tajā pašā dienā nosūtītu vēstuli priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu procesuālu iemeslu dēļ. b) Iesniedzējs Iesniedzējs apstrīd dažus faktus, kā tos ir izklāstījusi valdība. Viņš uzskata, ka 2000.gada 20.aprīļa lēmuma publiska pasludināšana nekad nebija notikusi. Faktiski pēc tiesas sēdes slēgšanas tiesnese M.J. paziņoja tiesas sēžu zālē klātesošajiem preses pārstāvjiem, ka viņa "vēl nebija izlēmusi, ko darīt ar Kadiķa kungu". Šo pašu žurnālistu izsaukta pēc dažām stundām, viņa informēja žurnālistus, ka ir pieņēmusi galīgu lēmumu, sodot iesniedzēju ar administratīvā aresta sodu. Šo apgalvojumu pamatošanai iesniedzējs iesniedza tiesas sēdē klātesošo žurnālistu vairāku uzrakstītu un publicētu rakstu kopijas; visi šie raksti runā par tiesas sēdes slēgšanu, nepieminot jebkāda lēmuma pasludināšanu attiecībā uz iesniedzēju. Kas attiecas uz tiesas sēdes protokolā ierakstīto lēmuma tekstu, iesniedzējs uzskata, ka runa ir par viltojumu, kuru pieļāvusi tiesnese, lai slēptu savu profesionālo kļūdu. Attiecībā uz pārējo iesniedzējs nav apstrīdējis valdības sniegto faktu izklāstu. 2. Iesniedzēja aresta apstākļi Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā a) Valdība Saskaņā ar valdības teikto īslaicīgās aizturēšanas izolators atradās - un vēl joprojām atrodas - Valsts policijas Liepājas pārvaldes ēkas kreisās puses pirmajā stāvā. Šis izolators sastāvēja no četrām kamerām, kuras visas bija vienādas un visas izvietotas 9 metru garā un 2 metru platā koridorā. Trīs kameras bija domātas uzņemt aizturētās personas, kuras tiek turētas aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; kas attiecas uz ceturto kameru, tā bija domāta, lai uzņemtu ar administratīvo arestu sodītās personas. Šī kamera, kur iesniedzējs uzturējās no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam, bija 6 m2 liela. Personu skaits tajā bija dažāds, ņemot vērā Liepājas pirmās instances tiesas piespriestos sodus; kopumā runa ir par četrām vai piecām personām, bet ne vairāk. Ņemot vērā vietas trūkumu, kamerā nebija galdu un krēslu; vienīgā mēbele bija koka guļamlāva, kuras izmēri bija 2,1 m x 1,7 m un kura tika izmantota kā kopīga ieslodzīto guļamvieta. Tomēr, pat ja kamerā bija pieci ieslodzītie, guļamlāva paredzēja pietiekamu vietu viņiem visiem. Dienas gaisma neienāca kamerā; tomēr mākslīgais apgaismojums bija pietiekams, lai lasītu un rakstītu, un gaisma netraucēja ieslodzītajiem gulēt. Ventilācijas sistēma bija "viduvēja" un bieži tā tika apturēta nakts laikā; tomēr tas nekad netika darīts, kad bija karsti. Pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējs (skat. zemāk), kamerā nebija ne mitruma, ne ūdens noplūdes. Tā kā kamerā nebija sanitāro mezglu, ieslodzītajiem bija jāizmanto kopējās tualetes un izlietnes, kurās persona nonāca no koridora. Ieslodzītajiem bija atļauts iet uz turieni divas reizes dienā, attiecīgi no 8.00 līdz 18.00; tomēr, tiklīdz ieslodzītais lūdza viņu pavadīt līdz tualetei ārpus šī laika, viņa lūgums tika apmierināts. Katru dienu 13.00 ieslodzītie saņēma maltīti, kas sastāvēja no diviem ēdieniem un tases tējas ar cukuru; bez tam viņi saņēma maizes devu visai dienai. Ēdiena daudzums bija atbilstošs Ministru padomes apstiprinātajām normām. Bez tam divas reizes dienā, kad ieslodzītie tika izvesti ārpus viņu kameras sienām uz tualeti no rīta un vakarā, viņiem bija pieejams dzeramais ūdens no koridorā novietotās elektriskās tējkannas. 2000.gada 4.maijā iesniedzēja sievai bija atļauts nodot viņam apģērbu (kreklu, džemperi, žaketi, bikses un zeķes) un personiskās higiēnas preces (higiēnas papīru, higiēnas krēmu, zobu birsti un zobu pastu). Bez šī izņēmuma gadījuma neviens cits lūgums šajā sakarā nebija iesniegts policijā no kādas citas ārpusē esošās personas. Kas attiecas uz pārtikas produktiem, to nodošana ieslodzītajiem bija aizliegta. Saskaņā ar valdības teikto, tajā pašā dienā, kad iesniedzējs tika arestēts, 2000.gada 28.aprīlī, iesniedzējam bija atļauts piezvanīt savai sievai un savam aizstāvim. Šis fakts ir minēts policista rakstītajā ziņojumā, kas iesniegts Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšniekam un kura kopija ir pievienota. Faktiski saskaņā ar Valsts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoru nolikumu (skat. tālāk nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu) iesniedzējam bija tiesības sazināties ar savu aizstāvi, bet viņš nebija lūdzis policijai piešķirt viņam satikšanos ar aizstāvi. Iesniedzējam tāpat bija tiesības uz medicīnisko palīdzību. No valdības iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica badastreiku kā protestu viņa ieslodzīšanai un ka tajā pašā dienā policijas pārvaldes priekšnieks uzdeva noteikt viņam medicīnisko uzraudzību. Šī apgalvojuma pamatošanai valdība iesniedza priekšnieka rakstiskas piezīmes kopiju, kura tika adresēta vienam no viņa padotajiem. Pretēji tam, ko apgalvo iesniedzējs (skat. tālāk), viņam bija pieejama pildspalva un papīrs, un viņš varēja nosūtīt vēstules adresātiem ārpusē. Šajā sakarā valdība atgādina, ka viņa badastreika paziņojums un viņa vēstule par viņa ieslodzījuma ilgumu tika uzrakstīta rakstveidā; bez tam viņš varēja nosūtīt vēstuli vietējai avīzei, kuru tā publicēja 2000.gada 3.maijā. Šādos apstākļos valdība uzskata, ka iesniedzējam nebija šķēršļu uzrakstīt sūdzību. Visbeidzot valdība apstrīd iesniedzēja apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņa aizstāvis būtu nosūtījis sūdzību Valsts cilvēktiesību birojam 2000.gada 4.maijā (skat. tālāk). Faktiski šajā laikā šis birojs nesaņēma nevienu vēstuli, ne paziņojumu no iesniedzēja vai viņa advokāta. b) Iesniedzējs Saskaņā ar iesniedzēja teikto valdības dotais viņa ieslodzījuma apstākļu apraksts ir daļēji pareizs; tomēr viņš uzskata, ka pat valdības atzītie fakti norāda uz tādu apiešanās pastāvēšanu, kas ir pretrunā ar Konvencijas 3.pantu. Iesniedzējs atzīst, ka kamera, kurā viņš tika ievietots laikā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam, bija 6 m2 liela. Vairāk nekā pusi no tās platības, aptuveni 3,5 m2, aizņēma platforma, kas bija domāta gulēšanai (novietota aptuveni divdesmit centimetrus virs zemes), tā ka visa brīvā telpa nebija lielāka par 2,5 m2. Kā to atzina valdība, kamerā regulāri bija četri vai pieci ieslodzītie. Šī kamera bija slikti izvēdināta (ventilators bieži bija salūzis) un slikti apgaismota, jo vienīgā apgaismojuma ierīce bija naktslampa, kas atradās nišā virs durvīm un kas dega dienu un nakti. Pastaigas neeksistēja, tā kā policijas atrašanās vietā nebija pagalma vai šim nolūkam pielāgota laukuma. Tā rezultātā viņa ieslodzījuma piecpadsmit dienu laikā viņš nevarēja ne redzēt dienas gaismu, ne elpot svaigu gaisu. Vēl vairāk, iesniedzējs sūdzas par pārciesto karstumu un mitrumu, ūdenim sūcoties no kameras sienām. Bez tam, tā kā gulēšanai domātajai guļamlāvai nebija paredzēti nekādi gultas piederumi, pat ne matracis un segas, ieslodzītie bija spiesti gulēt apģērbušies. Kas attiecas uz izlietnēm un tualetēm, iesniedzējs atzīst, ka viņam bija atļauts iet uz turieni trīs reizes dienā (un nevis divas, kā to apgalvo valdība). Tomēr viņš apstrīd valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru sargi viņam atļāva iet uz turieni ārpus noteiktajām stundām. Tieši pretēji, nepieciešamības gadījumā viņam pašam un viņa līdzieslodzītajiem nebija citas izvēles, kā vien izmantot pudeli un plastmasas bļodu, lai apmierinātu savas dabiskās vajadzības. Saskaņā ar iesniedzēja teikto lielākās daļas viņa apgalvojumu patiesums var tikt pierādīts ar viņa kameras biedru iespējamām liecībām. Bez tam viņš iesniedza raksta kopiju, kas bija nodrukāta vietējā avīzē 2000.gada 3.maijā un kur tika pārrakstīts izvilkums no vēstules, kuru viņš bija nosūtījis iepriekšējā dienā redaktoram. Šajā vēstulē iesniedzējs sūdzējās par viņa ieslodzījuma sliktajiem apstākļiem, norādot lielāko daļu no iepriekš minētajiem faktiem. Iesniedzējs atzīst, ka 2000.gada 2.maijā viņš uzsāka badastreiku, lai protestētu pret viņa ieslodzīšanas nelikumīgumu. Tomēr viņš sparīgi noliedza valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņam tika noteikta medicīniskā uzraudzība. Saskaņā ar iesniedzēja teikto Valsts policijas Liepājas pārvaldes priekšnieka rakstiskā piezīme, kuras kopiju ir piestādījusi valdība (skat. iepriekš), ir viltota, kura uzrakstīta post factum. Jebkurā gadījumā viņš bija spiests beidzot pārtraukt savu badastreiku 2000.gada 6.maijā sakarā ar viņa veselības stāvokļa nopietnu pasliktināšanos. Iesniedzējs nenoliedz, ka tūlīt pēc viņa arestēšanas viņam bija atļauts piezvanīt savai sievai un savam aizstāvim. Tomēr saskaņā ar viņa teikto 2000.gada 30.aprīlī viņa advokāts personīgi ieradās Liepājā, lai satiktos ar viņu. Policija paskaidroja advokātam, ka satikšanās starp personu, kas sodīta ar administratīvo arestu, un aizstāvi nebija atļauta, jo šī tiesība attiecas uz personām, kuras aizturētas sakarā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī uz personām, attiecībā uz kurām administratīvā pārkāpuma process vēl nebija beidzies. Lai pierādītu aizstāvja veltīgu mēģinājumu satikt viņu, iesniedzējs iesniedza raksta kopiju, kas publicēts vietējā avīzē un kurā ir pieminēts šis atteikums. Saskaņā ar iesniedzēja teikto policisti atļāva tikai vienu reizi viņa radiniekiem nodot viņam higiēnas preces un apģērbu. Visi turpmākie lūgumi tika noraidīti. Tāpat iesniedzējs uzskata, ka, neraugoties uz viņa atkārtotiem lūgumiem, aizturēšanas izolatora sargi atteicās viņam aizdot pildspalvu un papīru, lai uzrakstītu sūdzību. Saskaņā ar iesniedzēja teikto 2000.gada 4.maijā viņa advokāts nosūtīja sūdzību Valsts cilvēktiesību birojam, it īpaši sūdzoties par viņa klienta ieslodzījuma pazemojošajiem apstākļiem. Viņš nesaņēma nekādu atbildi. B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu 1. Tiesību normas par administratīvo pārkāpumu izskatīšanas procesu Notikušo faktu laikā uz lietu attiecināmās Administratīvo pārkāpumu kodeksa tiesību normas noteica sekojošo: 201.39.pants "Par necieņu pret tiesu, kas izpaudusies kā (..) personas nepakļaušanās tiesas sēdes priekšsēdētāja rīkojumam vai kā kārtības neievērošana tiesas sēdes laikā, vai kā jebkuras personas rīcība, kas liecina par tiesas sēdē vai tiesā pastāvošo noteikumu klaju ignorēšanu, - uzliek naudas sodu līdz divsimt piecdesmit latiem vai piemēro administratīvo arestu uz laiku līdz piecpadsmit diennaktīm." 271.2.pants "Administratīvo sodu par šā kodeksa 201.39 pantā paredzēto administratīvo pārkāpumu ir tiesīgs uzlikt tiesas sēdes priekšsēdētājs ar savu lēmumu. Par tiesas sēžu zālē izdarīto administratīvo pārkāpumu jāizdara ieraksts izskatāmās lietas tiesas sēdes protokolā. Pēc šā ieraksta nolasīšanas tiesas sēdes priekšsēdētājs noskaidro pārkāpēja personību, kvalificē viņa nodarījumu un pēc tam paziņo pieņemtā lēmuma saturu. Lēmuma saturs jāieraksta tiesas sēdes protokolā; šo tiesas sēdes protokola daļu paraksta tiesas sēdes priekšsēdētājs. Administratīvi sodītā persona ir tiesīga lēmuma pieņemšanas dienā saņemt izrakstu no tās tiesas sēdes protokola daļas, kurā fiksēta administratīvā pārkāpuma būtība un pieņemtais lēmums par administratīvā soda uzlikšanu. Ja tiesas sēdē nav iespējams noskaidrot pārkāpēja personību vai ir citi apstākļi, kas liedz iespēju tieši tiesas sēdē pārkāpējam uzlikt administratīvo sodu, kā arī gadījumos, kad necieņa pret tiesu izrādīta ārpus tiesas zāles, tiesnesis vai tiesas sēdes priekšsēdētājs pēc lietas izskatīšanas materiālus par administratīvo pārkāpumu nosūta tās valsts policijas iestādes priekšniekam, kuras teritorijā administratīvais pārkāpums izdarīts. Protokolu sastāda tiesnesis, kura lietvedībā atrodas izskatāmā lieta. Administratīvā pārkāpuma lietu izskata tiesas priekšsēdētājs vai cits tiesnesis." 279.panta 2.daļa "Rajona (pilsētas) tiesas tiesneša lēmums par administratīvā soda uzlikšanu ir galīgs un administratīvo pārkāpumu lietām noteiktās lietvedības kārtībā nav pārsūdzams, izņemot likumdošanas aktos paredzētos gadījumus." 282.pants "Par administratīvā pārkāpuma lietā pieņemto lēmumu prokurors var iesniegt protestu." 285.pants "Orgāns (amatpersona), izskatot sūdzību vai protestu par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, pārbauda pieņemtā lēmuma likumību un pamatotību." 286.pants "Orgāns (amatpersona), izskatot sūdzību vai protestu par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) atstāj lēmumu negrozītu, bet (..) protestu noraida; 2) atceļ lēmumu un nosūta lietu jaunai izskatīšanai; 3) atceļ lēmumu un izbeidz lietu; 4) groza soda mēru ietvaros, kas paredzēti normatīvajā aktā par atbildību par administratīvo pārkāpumu, taču tā, lai sods netiktu pastiprināts. Ja tiek konstatēts, ka lēmumu pieņēmis orgāns (amatpersona), kas nav tiesīgs izlemt attiecīgo lietu, šādu lēmumu atceļ un lietu nodod izskatīšanai kompetentam orgānam (amatpersonai). (..) Par protesta izskatīšanas rezultātiem paziņo prokuroram." 287.panta 1.daļa "Tiesneša lēmumu lietās par administratīvajiem pārkāpumiem, kas paredzēti šā kodeksa (..) 201.39 pantā (..) var atcelt vai grozīt pēc prokurora protesta pats tiesnesis, kā arī neatkarīgi no prokurora protesta - augstākas tiesas priekšsēdētājs." 291.panta 2.daļa "Ja lēmums par administratīvā soda uzlikšanu pārsūdzēts vai par to iesniegts protests, tas jāizpilda pēc sūdzības vai protesta noraidīšanas (..)." 2. Tiesību normas par administratīvā aresta piemērošanu un šī soda izpildi Uz lietu attiecināmās APK tiesību normas nosaka sekojošo: 31.pants "Administratīvo arestu nosaka un piemēro tikai izņēmuma gadījumos par atsevišķiem administratīvo pārkāpumu veidiem uz laiku no vienas līdz piecpadsmit diennaktīm. Administratīvo arestu piemēro rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis. "Administratīvo arestu nevar piemērot sievietēm grūtniecības stāvoklī, sievietēm, kam ir bērni vecumā līdz divpadsmit gadiem, un personām, kas nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, kā arī pirmās un otrās grupas invalīdiem." 294.panta 1.daļa "Ja ir apstākļi, kuru dēļ nekavējoties nevar izpildīt lēmumu par administratīvo arestu vai par naudas soda uzlikšanu (izņemot naudas sodu, ko iekasē administratīvā pārkāpuma izdarīšanas vietā), institūcija (amatpersona), kas pieņēmusi lēmumu, var atlikt tā izpildi uz laiku līdz vienam mēnesim." 297.pants "Jautājumus, kas saistīti ar lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu izpildi, izlemj institūcija (amatpersona), kas lēmumu pieņēmusi. Kontrole pār lēmuma par administratīvā soda uzlikšanu pareizu un savlaicīgu izpildi jāveic institūcijai (amatpersonai), kas lēmumu pieņēmusi." 317.pants "Lēmumu par administratīvo arestu izpilda nekavējoties pēc tā pieņemšanas." 318.pants "Personas, kas pakļautas administratīvajam arestam, tiek turētas apcietinājuma vietās, ko nosaka policijas iestādes. Izpildot lēmumu par administratīvo arestu, izdara arestētās personas apskati. Administratīvās aizturēšanas laiku ieskaita administratīvā aresta termiņā. Administratīvo arestu izcieš likumdošanā noteiktajā kārtībā." Neviens likums, ne arī noteikumi tieši nenosaka administratīvā aresta izpildes kārtību. Sodu izpildes kodekss regulē Krimināllikumā paredzētos brīvības atņemšanas un aresta sodus. Tomēr šīs tiesību normas nav piemērojamas attiecībā uz administratīvo arestu, kas saskaņā ar Latvijas tiesībām nav iekļauts "krimināltiesību" sfērā. Vienīgais akts, kas regulē šī soda izpildes apstākļus, kā arī iesodzīto tiesības un pienākumus, ir "Valsts policijas iestāžu īslaicīgās aizturēšanas izolatora nolikums", kuru ir apstiprinājis Iekšlietu ministrs ar pavēli un kas nav publicēts. Šī nolikuma uz lietu attiecināmās normas nosaka sekojošo: 1.3.punkts "Īslaicīgās aizturēšanas izolators (..) ir speciāli iekārtotas telpas policijas iestādē, kurās tiek nogādātas un turētas šādas personas: (..) 1.3.5. (..) personas, kurām piemērots administratīvais arests." 1.5.punkts "Administratīvi arestētās personas izolatorā tiek turētas visu aresta laiku." 3.7.punkts "Kamerās jāierīko atsevišķas guļamlāvas vai gultas. (..) Atsevišķās kamerās var tikt ierīkotas kopējās guļamlāvas. Katrai aizturētajai personai tiek izsniegts matracis un sega atbilstoši izolatora iekšējās kārtības noteikumiem." 4.1.punkts "(..) Izolatora personālam jānodrošina taisnīga un humāna izturēšanās pret izolatorā turamām personām, nepieļaujot pret tām jebkuru personu prettiesiskas darbības, viņu terorizēšanu, pazemošanu vai citāda veida necilvēcīgu rīcību." 6.5.punkts "Matracis un sega personai tiek izsniegta atbilstoši izolatora iekšējās kārtības noteikumiem. Gultas veļa, galda spēles netiek izdotas. Administratīvi (..) arestētās personas pārtikas produktu pienesumus nesaņem, izņemot diētisko pārtiku, ja ir attiecīga medicīniskā izziņa un policijas iestādes vadības atļauja. (..)" 6.6.punkts "Personu ēdināšana notiek saskaņā ar iekšlietu ministra pavēlē noteiktām normām." 6.8.punkts "Priekšmeti personiskās higiēnas vajadzībām un medicīnas darbinieka atļautie medikamenti tiek izsniegti personām rīta un vakara tualetes veikšanai vai citos nepieciešamos gadījumos." 7.1.punkts "Izolatorā turētām personām ir tiesības: (..) 7.1.6. policijas iestādes noteiktā kārtībā satikties vienatnē ar advokātu bez tikšanās skaita un ilguma ierobežojuma; (..) 7.1.7. griezties valsts, pašvaldību un starptautiskajās institūcijās ar rakstveida iesniegumiem un sūdzībām; (..) 7.1.9. valkāt apģērbu atbilstoši sezonai, kā arī izmantot personīgajām vajadzībām priekšmetus un mantas, kuru glabāšana kamerās ir atļauta (..); 7.1.10. saņemt bez maksas neatliekamo medicīnisko palīdzību; (..)." 8.1.punkts "Izolatorā turētās personas savas rakstiskās sūdzības, iesniegumus un vēstules iesniedz izolatora dežurantam." 8.2.punkts "Izolatora dežurants no izolatorā turētajām personām saņemtās sūdzības un iesniegumus nodod policijas iestādes vadībai, kura izlemj jautājumu par to reģistrēšanu policijas iestādes sekretariātā un organizē to izskatīšanu vai nosūtīšanu adresātam." 8.4.punkts "Izziņas izdarītājam, prokuroram vai tiesai pārsūtāmi tikai tie iesniegumi un sūdzības, kuri attiecas uz konkrētās (..) administratīvās lietas izmeklēšanu (..) vai uz konkrētās apcietinājumā turētās personas tiesību un interešu nodrošināšanu (..)." 9.3.punkts "(..) [P]riekšmetus personiskās higiēnas vajadzībām personas var saņemt no saviem radiniekiem. (..) 9.3.1. administratīvi (..) arestēto (..) priekšmeti personiskās higiēnas vajadzībām tiek glabāti ārpus kamerām speciālos plauktos vai skapjos un tiek izsniegti rīta un vakara tualetes laikā. (..)." 3. Tiesību normas par policijas rīcības kontroli un sūdzību iesniegšanas iespējām 1991.gada 4.jūnija likuma "Par policiju" uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo: 5.panta 4.un 5.daļa "(..) Policija ar savu darbību nodrošina personu tiesību un brīvību ievērošanu. Šo tiesību un brīvību ierobežošana ir pieļaujama, tikai pamatojoties uz likumu un likumā noteiktajā kārtībā. Ikreiz, kad policijai nākas ierobežot personu tiesības un brīvības, policijas darbinieks sniedz tām paskaidrojumu, kurā pamato katru konkrēto ierobežojumu. Šādos gadījumos pēc personu pieprasījuma policijas darbiniekam jānosauc savs uzvārds, amats un dienesta vieta, kā arī jāuzrāda dienesta apliecība. Policija dod iespēju aizturētajām un apcietinātajām personām realizēt tiesības uz juridisko palīdzību un, ja šīs personas vēlas, nekavējoties paziņo viņu atrašanās vietu ģimenei un darbavietas vai mācību iestādes administrācijai. Policija nodrošina aizturēto un apcietināto personu veselības aizsardzību, veic neatliekamus pasākumus medicīniskās palīdzības sniegšanai un šo personu īpašuma aizsardzībai. (..)" 27.panta 1., 2.un 6.daļa "Policijas darbinieks par prettiesisku rīcību ir atbildīgs likumā un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Ja policijas darbinieks ir pārkāpis personu tiesības un aizskāris to likumīgās intereses, policijas iestādei ir jāveic pasākumi šo tiesību atjaunošanai un nodarītā kaitējuma atlīdzināšanai. [Tiesību norma papildināta ar 2001.gada 4.oktobra likumu] "Kārtību, kādā policijas iestāde atlīdzina policijas darbinieka prettiesiskas rīcības rezultātā nodarītos zaudējumus, un šīs atlīdzības apmēru nosaka Ministru kabinets." Policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas personas rīkojumu (..), lai attaisnotu spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. (..) Sūdzības par policijas darbinieka rīcību izskata un izlemj tās policijas iestādes (apakšvienības) priekšnieks, kuram policijas darbinieks ir tieši pakļauts. Ja sūdzības iesniedzējs nav apmierināts ar pieņemto lēmumu, viņš mēneša laikā var to pārsūdzēt augstākā policijas iestādē, prokuratūrā vai tiesā." 39.pants "Uzraudzību pār likumu ievērošanu policijas darbībā veic Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori." 1994.gada 19.maija Prokuratūras likuma uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo: 6.panta 3.un 4.daļa "(..) (3) Prokurora rīcība pārsūdzama šajā likumā un procesuālajos likumos noteiktajos gadījumos un kārtībā. Sūdzības jautājumos, kas ir tikai prokuratūras kompetencē, iesniedzamas vienu pakāpi augstākas prokuratūras iestādes virsprokuroram, bet par Ģenerālprokuratūras prokurora rīcību - ģenerālprokuroram. Šo amatpersonu pieņemtie lēmumi ir galīgi. (4) Amatā augstāks prokurors ir tiesīgs pieņemt savā lietvedībā jebkuru lietu, bet nav tiesīgs uzdot prokuroram veikt darbības pret viņa pārliecību. (..)" 9.pants "(1) Prokurora likumīgās prasības ir obligātas visām personām Latvijas Republikas teritorijā. (2) Par prokurora likumīgo prasību neizpildi personas sauc pie likumā noteiktās atbildības." 15.pants "(1) Prokurors likumā noteiktajā kārtībā uzrauga tiesas piespriesto brīvības atņemšanas sodu izpildi un vietas, kur tiek turētas apcietinātās, aizturētās un apsardzībā turamās personas, un piedalās tiesas sēdēs, kas saistītas ar noteiktā soda termiņa vai apstākļu maiņu. (2) Prokuroram ir tiesības un pienākums nekavējoties pieņemt lēmumu un atbrīvot no brīvības atņemšanas vai ierobežošanas vietām tur nelikumīgi turētās personas. (3) Prokurora protests attiecībā uz brīvības atņemšanas vietā esošai personai nelikumīgi uzlikto sodu aptur tā tālāko izpildi līdz protesta izskatīšanai." 16.panta 1.un 3.daļa "(1) Prokurors, saņēmis informāciju par likuma pārkāpumu, likumā noteiktajā kārtībā izdara pārbaudi, ja: (..) 2) ir pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ir ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības. (3) Prokurors izdara pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau ir izskatīts kompetentā valsts institūcijā un ir saņemts tās atteikums novērst iesniegumā minēto likuma pārkāpumu vai likumā noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde. Šāds iesniegums ir iesniedzams prokuratūrai rakstveidā (..)" 17.pants "(1) Prokuroram, likumā noteiktajā kārtībā veicot iesnieguma pārbaudi, ir tiesības: 1) pieprasīt un saņemt no valsts pārvaldes institūcijām, bankām, Valsts kontroles, pašvaldībām, uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām normatīvos aktus, dokumentus un citu informāciju, kā arī netraucēti ieiet šo institūciju telpās; 2) uzdot uzņēmumu, iestāžu un organizāciju vadītājiem un citām amatpersonām veikt pārbaudes, revīzijas un ekspertīzes un iesniegt atzinumus, kā arī sniegt speciālistu palīdzību (..); 3) uzaicināt personu un saņemt no tās paskaidrojumu par likuma pārkāpumu. (..) (2) Prokuroram, konstatējot likuma pārkāpumu, atbilstoši tā raksturam ir pienākums: 1) brīdināt par likuma pārkāpuma nepieļaujamību; 2) iesniegt protestu vai iesniegumu par nepieciešamību novērst likuma pārkāpumu; 3) iesniegt prasības pieteikumu tiesā; 4) ierosināt krimināllietu; 5) ierosināt izskatīt jautājumu par saukšanu pie administratīvās vai disciplinārās atbildības." 20.pants "(1) Ja nepieciešams pārtraukt nelikumīgu darbību, novērst šādas darbības sekas vai nepieļaut pārkāpumu, prokurors iesniedz rakstveida iesniegumu attiecīgajam uzņēmumam, iestādei, organizācijai, amatpersonai vai personai. (2) Iesniegumā izteikto prasību izpildes un atbildes sniegšanas termiņu nosaka prokurors, ievērojot pārkāpuma raksturu un tā novēršanai nepieciešamo laiku. (3) Ja iesniegumā izteiktās prasības netiek izpildītas vai uz to netiek sniegta atbilde, prokurors ir tiesīgs griezties tiesā vai citā kompetentā institūcijā ar pieteikumu par personas saukšanu pie likumā noteiktās atbildības." APK un Krimināllikums paredz sodus par valsts iestāžu ļaunprātīgu bezdarbību, nosakot sodus par šo pārkāpumu izdarīšanu (šie sodi atšķiras atkarībā no smaguma). Bez tam 1994.gada 27.oktobra likums "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldības institūcijās" garantē katram tiesības saņemt motivētu atbildi no iestādes, kurā persona vērsās (1.pants). Likums nosaka kārtību, kādā tiek izskatīti valsts iestādēs iesniegtie personu iesniegumi, nosakot termiņu atbildes sniegšanai. Parastais termiņš ir piecpadsmit dienas; tomēr, ja iesnieguma izskatīšana prasa veikt izmeklēšanu vai savākt papildu informāciju, šo termiņu var pagarināt līdz 30 dienām vai pat vairāk ar nosacījumu, ja persona tiek par to brīdināta (8.panta 1.daļa). 4. Tiesību norma par nelikumīgas ieslodzīšanas rezultātā radušos kaitējuma atlīdzību 1998.gada 28.maija likuma "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" 2.panta 3) apakšpunkts pakļauj nelikumīga administratīvā aresta rezultātā pārciestā kaitējuma atlīdzību nosacījumam, ja administratīvais arests tiek atzīts par nelikumīgu un administratīvā lietvedība tiek izbeigta. Sūdzības 1. Iesniedzējs sūdzas, ka process, kura rezultātā viņš tika administratīvi sodīts uz piecpadsmit dienām ar "administratīvo arestu", notika, pārkāpjot Konvencijas 6.panta pamatprincipus. Pirmkārt, viņš sūdzas, ka viņa lietu neizskatīja "objektīva tiesa", jo viņu tiesāja un notiesāja tiesnesis, kurš dažas stundas iepriekš tika apvainots un kurš tādējādi bija viena puse lietā. Otrkārt, atsaucoties uz tiesībām uz taisnīgu tiesas procesu, iesniedzējs uzsver, ka lēmums par viņa administratīvo sodīšanu tika pieņemts, viņam promesot, neuzklausot viņu un neievērojot tiesības uz taisnīgu tiesu. Visbeidzot iesniedzējs sūdzas, ka minētais process nebija atklāts un ka pieņemtais lēmums netika pieņemts publiski. Iesniedzējs atsaucas uz 6.panta 1.daļas vispārīgām garantijām un uz īpaši noteiktām garantijām Konvencijas 6.panta 3.daļas a), b) un c) apakšpunktā. 2. Iesniedzējs uzskata, ka likumā neparedzētās tiesības pārsūdzēt lēmumu par viņa administratīvo sodīšanu ir viņa Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantēto tiesību uz apelāciju krimināllietās pārkāpums. 3. Iesniedzējs tāpat sūdzas par to, ka viņam brīvība tika atņemta, pārkāpjot Konvencijas 5.panta 1.daļu. 4. Atsaucoties uz 5.panta 4.daļu, iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz viņa atrašanās "administratīvajā arestā" likumīguma pārbaudi. 5. 5.panta 5.daļas kontekstā iesniedzējs norāda uz neiespējamību saņemt kaitējuma atlīdzību par nelikumīgo apcietinājumu. Šajā sakarā viņš piezīmē, ka Latvijas likumdošana ierobežo šādas atlīdzības saņemšanu tikai gadījumos, kad lēmums par administratīvā aresta uzlikšanu ir atcelts. 6. Atsaucoties uz Konvencijas 3.pantu, iesniedzējs sūdzas par ieslodzījuma apstākļiem Valsts policijas Liepājas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Saskaņā ar iesniedzēja teikto viņa ieslodzīšana šādos apstākļos uz piecpadsmit dienām ir necilvēciska un pazemojoša apiešanās vai pat spīdzināšana, kuru aizliedz šis pants. 7. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzējs norāda, ka Latvijas tiesības neparedz efektīvas tiesību aizsardzības iespējas, lai izskatītu viņa sūdzību par Konvencijas 3.pantu. Juridiskais aspekts A. Sūdzības par Konvencijas 6.pantu Iesniedzējs uzskata sevi par Konvencijas 6.panta pārkāpumā cietušo. Šī panta uz šo lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības, nosakot (..) viņam izvirzītās apsūdzības krimināllietā pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas (..) izskatīšanu (..) objektīvā tiesā (..). (..) 3. Ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir šāds tiesību minimums: a) tikt nekavējoties informētam viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu; b) uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību; c) aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību, vai, ja trūkst līdzekļu, lai segtu izdevumus par šo juridisko palīdzību, saņemt to par velti, ja tas nepieciešams taisnīguma interesēs; (..)" 1. Pušu argumenti a) Valdība Valdība uzsver, ka lieta nav pieņemama izskatīšanai, jo iesniedzējs nav ievērojis sešu mēnešu termiņu, ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Valdība atgādina, ka notikušo faktu laikā tiesneša lēmums par administratīvā soda piemērošanu bija galīgs un ka tikai institūcija, kas bija uzlikusi sodu, varēja apturēt vai iejaukties tā izpildē (APK 279., 294.un 297.pants). Kas attiecas uz iesniedzēja mēģinājumu iesniegt lūgumu prokuratūrai, lai tā iesniegtu protestu, šāda sūdzības iesniegšanas iespēja ir uzskatāma par īpašu procedūru, jo tās izmantošana ir atkarīga no prokurora rīcības brīvības. Tas pats attiecas uz iespēju iesniegt sūdzību par lēmuma atcelšanu Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājam, kā to paredz APK 287.panta 1.daļa, un kuru iesniedzēja advokāts iesniedza 2000.gada 3.maijā. Tādējādi, ņemot vērā, ka neviena no šīm sūdzības iesniegšanas iespējām nebeigtos ar procesa vēlreizēju izskatīšanu, šīs iespējas nevar tikt ņemtas vērā, aprēķinot sešu mēnešu termiņu. Ņemot vērā iepriekš minēto, valdība secina, ka "galīgais lēmums" ir 2000.gada 20.aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša lēmums. Valdība atgādina, ka sešu mēnešu termiņš parasti tiek sākts skaitīt ar dienu, kas ir nākošā diena pēc attiecīgā lēmuma atklātas pasludināšanas, vai, gadījumā, ja šāda atklāta lēmuma pasludināšana nav notikusi, nākošā diena pēc lēmuma paziņošanas iesniedzējam. Šajā lietā lēmums par administratīvā soda uzlikšanu iesniedzējam tika nolasīts 2000.gada 20.aprīļa tiesas sēdē, par ko liecina šīs tiesas sēdes protokols. Pat pieņemot, ka šāds ieraksts būtu neprecīzs un ka šāda mutiska pasludināšana nekad nebūtu notikusi, no lietas materiāliem un iesniedzēja paskaidrojumiem izriet, ka pašvaldības policisti viņu informēja par lēmuma esamību nākošajā dienā, 21.aprīlī. Šādā gadījumā sešu mēnešu termiņš tika sākts aprēķināt 2000.gada 22.aprīlī, un pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību Tiesai, bija 2000.gada 21.oktobris. Viņa pirmā vēstule tika nosūtīta Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, tādējādi šī sūdzība ir iesniegta par vēlu. b) Iesniedzējs Iesniedzējs vispirms atkārto savu faktu versiju, saskaņā ar kuru lēmums par viņa administratīvo sodīšanu nekad netika mutiski pasludināts 2000.gada 20.aprīļa tiesas sēdē. Atzīstot, ka sešu mēnešu termiņa iztecējumam viņa lietā bija jābūt 2000.gada 21.oktobrim, viņš atgādina, ka šis datums bija sestdiena. Saskaņā ar Latvijas Civilprocesa likuma 48.panta 2.daļu, gadījumā, ja procesuālā termiņa pēdējā diena iekrīt sestdienā, svētdienā vai svētku dienā, diena, ar kuru tiek sākts skaitīt termiņš, automātiski pāriet uz pirmo tai sekojošo darba dienu. Iesniedzējs uzskata, ka šis princips, kuru ir apstiprinājis Latvijas Augstākās tiesas Senāts, atbilst "vispārējiem tiesību principiem, Eiropas tiesībām [un] demokrātisko valstu principiem". Šajā lietā iesniedzējs nosūtīja savu pirmo vēstuli Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, t.i., pirmdienā, kas bija nākošā diena pēc oficiālā sešu mēnešu termiņa iztecēšanas; tādējādi Konvencijas 35.panta 1.daļas nosacījumi ir tikuši ievēroti. 2. Tiesas vērtējums Tiesa vispirms konstatē, ka iesniedzējs ir iesniedzis savas sūdzības divos atsevišķos sūdzību formulāros, no kuriem katrs tajā pašā laikā bija sūdzības pirmā ievadvēstule par attiecīgajām sūdzībām. Pirmais formulārs, kurā tika uzsvērts tikai un vienīgi procesa netaisnīgums un izklāstītas sūdzības par Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu, tika nosūtīts Strasbūrai 2000.gada 23.oktobrī, kā uz to norāda Saldus pilsētas pasta zīmogs; no otras puses, uz paša formulāra ir uzrakstīts vecāks datums, 2000.gada 20.oktobris. Kas attiecas uz otru formulāru, kurā ir iekļautas sūdzības par viņa ieslodzījuma iespējamo nelikumīgumu un sliktajiem apstākļiem, Tiesa norāda, ka uz tā ir uzrakstīts 2000.gada 27.oktobra datums un ka šis formulārs tika nosūtīts 2000.gada 31.oktobrī. Tiesa atgādina, ka saskaņā ar Konvencijas 35.panta 1.daļu tā var izskatīt lietu tikai "sešu mēnešu laikā pēc valstī pieņemtā galīgā lēmuma", tas ir, pēc tāda lēmuma pieņemšanas, kas noslēdz "iekšējo tiesību aizsardzības iespēju izsmelšanas" procesu šī panta izpratnē (skat. Komisijas 1996.gada 9.aprīļa lēmumu Nr.25681/94 lietā McDaid et autres c. Royaume-Uni, publicēts Dēcisions et rapports (DR) 85, 134.lpp.). Saskaņā ar APK 279.panta 2.daļu tiesneša pieņemtie lēmumi par administratīvā soda uzlikšanu principā ir galīgi. Kas attiecas uz tiesībām iesniegt lūgumu prokuratūrai par protesta iesniegšanu un uz tiesībām iesniegt lūgumu par lēmuma atcelšanu Kurzemes apgabaltiesas priekšsēdētājam, Tiesa konstatē, ka šo tiesību izmantošana ir atkarīga no attiecīgās institūcijas rīcības brīvības. Tādējādi šeit ir runa par sevišķām procesuālām tiesībām, kuras neizpilda "pieejamības" un "efektivitātes" kritērijus un netiek ņemtas vērā, aprēķinot sešu mēnešu termiņa beigas (skat., mutatis mutandis, 1999.gada 4.maija lēmumu lietā Kucharenko c. Ukraine, Nr.41974/98; lēmumu lietā Kiiskinen c. Finlande, Nr.26323/95, CEDH 1999-V; 1999.gada 22.jūnija lēmumu lietā Tumilovich c. Russie, un lēmumu lietā Moya Alvarez c. Espagne, Nr.44677/98, CEDH 1999-VIII). Tādējādi 2000.gada 20. aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneša lēmums ir "valstī pieņemts galīgs lēmums" Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē. Tiesa atgādina savu ilgi pastāvošo praksi, saskaņā ar kuru gadījumā, ja iesniedzējam ir paredzētas tiesības saņemt no institūcijas galīgā lēmuma kopiju, 35.panta 1.daļas mērķim vairāk atbilstoši ir tas, ka sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt, sākot ar šo saņemšanas datumu (skat. 1997.gada 29.augusta spriedumu lietā Worm c. Autriche, Recueil des arrźts et dēcisions 1997-V, 1547.lpp., § 33). No otras puses, ja lēmuma nosūtīšana nav paredzēta valsts tiesībās, ir jāņem vērā datums, ar kuru lēmums ir kļuvis pieejams, tas ir, datums, sākot ar kuru puses var iepazīties ar tā saturu (skat. Lielajā palātā izskatīto lietu Papachelas c. Gr¸ce, Nr.31423/96, § 30, CEDH 1999-II, un 2001.gada 29.martā izskatīto lietu Haralambidis et autres c. Gr¸ce, Nr.36706/97, § 38). Šajā lietā Tiesa konstatē, ka APK 271-2.panta piektā daļa garantē ikvienam, kas ir administratīvi sodīts par necieņas izrādīšanu tiesai, "tiesības saņemt tajā pašā dienā, kad lēmums [par administratīvā spda uzlikšanu] tika pieņemts, tiesas sēdes protokola daļas izrakstu, kurā norādīts administratīvais pārkāpums (..) un (..) piemērotais sods". Ņemot vērā, ka tā paša panta ceturtā daļa uzliek par pienākumu tiesnesim ierakstīt lēmuma tekstu tiesas sēdes protokolā, Tiesa secina, ka "tiesas sēdes protokola attiecīgajai daļai" ir principā jābūt vienādai ar paša lēmuma saturu. Tādējādi Latvijas tiesības paredz valstī pieņemtā galīgā lēmuma paziņošanu administratīvi sodītai personai. Taisnība, ka iepriekš minētā 271-2.panta prasības, šķiet, netika ievērotas šajā gadījumā, jo iesniedzējam tika paziņots par viņa administratīvo sodīšanu tikai nākošajā dienā. Tomēr Tiesa uzskata, ka šim faktam nav nozīmes, atbildot uz jautājumu par sešu mēnešu termiņa ievērošanu, un ka dienai, ar kuru jāsāk skaitīt sešu mēnešu termiņš, ir jābūt noteiktai tajā dienā, kad lēmuma saturs tika reāli paziņots iesniedzējam, tas ir, 2000.gada 21.aprīlis. Tādējādi iesniedzējam būtu bijis jāiesniedz sava sūdzība sešu mēnešu laikā, sākot ar šo dienu, tas ir, ne vēlāk par 2000.gada 21.oktobri. Šajā sakarā Tiesa konstatē, ka iesniedzējs ir datējis savu pirmo formulāru ar 20.oktobri, bet iesniedzis to Saldus pastā 2000.gada 23.oktobrī. Nepastāvot īpašiem apstākļiem, kas varētu attaisnot savādāku Tiesas secinājumu, Tiesa uzskata, ka datums, kad vēstule tika nodota pastā, kas figurē uz pasta zīmoga, ir jāuzskata kā sūdzības iesniegšanas datums (skat. lēmumu lietā Arslan c. Turquie, Nr.36747/02, CEDH 2002-X). Sešu mēnešu termiņš tādējādi tika pārsniegts šajā lietā. Visbeidzot attiecībā uz iesniedzēja atsauci uz Latvijas procesuālo likumdošanu, kas paredz automātisku termiņu pagarinājumu, ja tie iekrīt dienā, kas nav darba diena, Tiesa atgādina, ka sešu mēnešu termiņa ievērošana tiek izskatīta saskaņā ar Konvencijā nodibinātiem kritērijiem un nevis kārtībā, kāda paredzēta katras atbildētājas valsts tiesībās. Šajā lietā nekas neliecina, ka iesniedzējs nevarēja paredzēt minēto apstākļu sakritību un attiecīgi rīkoties. Valdības arguments par lietas nepieņemšanu izskatīšanai ir pamatots. Tādējādi, piemērojot 35.panta 4.daļu, šī sūdzības daļa ir noraidāma, neievērojot sešu mēnešu termiņu, kuru paredz Konvencijas 35.panta 1.daļa. B. Sūdzība par 7.protokola 2.pantu Iesniedzējs sūdzas par to, ka Latvijas tiesības neparedz apelācijas tiesvedību attiecībā uz tiem administratīvajiem pārkāpumiem, par kuru izdarīšanu draud arests, un jo īpaši attiecībā uz pārkāpumu, par kuru viņš pats tika administratīvi sodīts. Viņš pēc būtības atsaucas uz Konvencijas 7.protokola 2.pantā garantētajām tiesībām, kas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam, kuru tiesa ir atzinusi par vainīgu noziegumā, ir tiesības uz vainas pierādījuma vai soda apmēra pārskatīšanu augstākā instancē. Šo tiesību izmantošanu, ieskaitot pamatu, nosaka likums. 2. Izņēmumi šo tiesību īstenošanā ir pieļaujami attiecībā uz viegla rakstura pārkāpumiem, kas noteikti likumā, vai attiecībā uz gadījumiem, kad attiecīgo personu pirmajā instancē ir notiesājusi augstākā tiesas instance vai šī persona ir notiesāta pēc attaisnojoša sprieduma pārsūdzēšanas." Valdība apstrīd iesniedzēja administratīvo sodīšanu par "noziegumu", un tā dēļ arī 7.protokola 2.panta piemērojamību šajā lietā. Iesniedzējs nepiekrīt šim novērtējumam. Tiesa konstatē, ka iesniedzējs bija notiesāts ar 2000.gada 20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses galīgu lēmumu un ka šī lēmuma saturs viņam tika paziņots 2000.gada 21.aprīlī. Tāpat kā attiecībā uz Konvencijas 6.pantu (skat.iepriekš) Tiesa uzskata, ka 2000.gada 21.aprīlis ir jāuzskata par dienu, kad tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš, ko prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa. Tomēr iesniedzēja pirmās vēstules, kurās tika norādītas viņa sūdzības par 7.protokola 2.pantu, tika nosūtītas Tiesai 2000.gada 23.oktobrī, kas ir divas dienas pēc iepriekš minētā termiņa iztecēšanas. Savos paskaidrojumos valdība nav norādījusi uz to, ka šī konkrētā sūdzība nav pieņemama izskatīšanai, pieminot sešu mēnešu termiņa neievērošanu tikai attiecībā uz Konvencijas 6.pantu. Tomēr fakts, ka valdība savos komentāros to nav norādījusi, nemaina Tiesas viedokli. Pēc būtības sešu mēnešu termiņš, kas atspoguļo Dalībvalstu vēlmi novērst, lai agrāk pieņemtie lēmumi netiktu izvērtēti pēc nenoteikta laika, kas ir ne vien valdības atbildētājas interesēs, bet arī tiesību noteiktības kā patiesas vērtības interesēs (skat. 1995.gada 15.maija Komisijas lēmumu lietā Laēin c. Turquie, Nr.23654/94, DR 81, 80.lpp.). Šis noteikums iezīmē laika robežu, kurā ar Konvenciju nodibinātās institūcijas var veikt uzraudzību un norādīt vienlīdz indivīdiem un valsts institūcijām laika periodu, sākot ar kuru šī uzraudzība vairs nav iespējama (skat. 1982.gada 13.decembra Komisijas lēmumu lietā  X. c. France, Nr. 9587/81, DR 29, 228.lpp.; 1984.gada 17.maija Komisijas lēmums lietā K. c. Irlande, Nr.10416/83, DR 38, 158.lpp., un lēmums lietā Walker c. Royaume-Uni, Nr.34979/97, CEDH 2000-I). Tādējādi runa ir par noteikumu, kam ir sabiedriskās kārtības raksturs, un tāpēc Tiesai ir tiesības to piemērot pašai pēc savas iniciatīvas (skat. 2003.gada 20.maija lēmumu lietā Soto Sanchez c. Espagne, Nr. 66990/010. No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir iesniegta novēloti un tāpēc noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 1.un 4.daļu. C. Sūdzības par Konvencijas 5.pantu Iesniedzējs uzskata, ka ir pārkāptas vairākas Konvencijas 5.pantā nostiprinātas tiesības. Šī panta uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "1. Ikvienam ir tiesības uz brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot šādos gadījumos un likumā noteiktā kārtībā: a. ja kāda persona likumīgi tiek ieslodzīta uz kompetentas tiesas sprieduma pamata (..). (..) 4. Jebkura persona, kurai aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas likumīgumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi likumīga. 5. Ikvienai personai, kas aizturēta vai apcietināta pretēji šī panta nosacījumiem, ir jābūt nodrošinātām tiesībām uz kompensāciju." 1. Par valdības argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai Tāpat kā attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 6.pantu valdība uzsver sešu mēnešu termiņa neievērošanu kā argumentu, kāpēc lieta nav pieņemama izskatīšanai. Valdība uzskata, ka jautājums par iesniedzēja aresta likumīgumu ir jāizvērtē, ņemot vērā lēmuma par administratīvā soda piemērošanu likumīgumu. Kas attiecas uz 2000.gada 13.maiju, kas bija iesniedzēja atbrīvošanas datums, šis datums ir parasta soda izpildes procesa stadija un nevis kāda lēmuma datums; tādējādi šo datumu nevar uzskatīt kā dienu, ar kuru tiek sākts skaitīt sešu mēnešu termiņš. Pamatojumam tāpēc ir jābūt tādam pašam kā attiecībā uz 6.pantu: "galīgais lēmums" tika pieņemts 2000.gada 20.aprīlī un paziņots iesniedzējam nākošajā dienā; pēdējā diena, kad iesniedzējs varēja nosūtīt savu sūdzību Tiesai, bija 2000.gada 21.oktobris; tādējādi sešu mēnešu termiņš tika pārsniegts. Iesniedzējs nepiekrīt, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, kādi bija attiecībā uz sūdzībām par Konvencijas 6.panta 1.daļu (skat. iepriekš). Tiesa atgādina, ka attiecībā uz sūdzību, kurā ir runa par situāciju, kas turpinās, un par kuru nav iespējams iesniegt sūdzību, Konvencijas 35.panta 1.daļā noteiktais sešu mēnešu termiņš tiek sākts skaitīt dienā, kad šāda situācija ir beigusies. Tā kā iesniedzējs sūdzas par laiku, kad viņš atradās arestā, un par atrašanās arestā efektīvas likumīgas pārbaudes trūkumu, iepriekš minētais termiņš ir jāaprēķina, sākot ar atbrīvošanas dienu (skat., piemēram, lietu Jecius c. Lituanie, Nr.34578/97, § 44, CEDH 2000-IX). Šajā lietā iesniedzējs tika atbrīvots 2000.gada 13.maijā; viņa otrais formulārs, kurā tika norādītas sūdzības par Konvencijas 5.pantu, tika nosūtīts Tiesai 2000.gada 31.oktobrī, tas ir, pirms bija pagājuši seši mēneši pēc viņa atbrīvošanas. Tādējādi valdības norādītais arguments par lietas nepieņemšanu izskatīšanai ir noraidāms. 2. Par sūdzību būtību a) Konvencijas 5.panta 1.daļa Valdība uzskata, ka laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam iesniedzējs bija "likumīgi ieslodzīts uz kompetentas tiesas sprieduma pamata", kā to paredz Konvencijas 5.panta 1.daļas a) apakšpunkts. Iesniedzējs uzsver 2000.gada 20.aprīļa Liepājas pirmās instances tiesas tiesneses lēmuma par administratīvā aresta piemērošanu nelikumīgumu. Viņš uzskata, ka nepārsūdzams lēmums nevar tikt atzīts par "likumīgu". Tāpat iesniedzējs atgādina, ka APK 31.panta otrā daļa aizliedz piemērot adminstratīvo arestu "sievietēm, kuru apgādībā ir bērni līdz 12 gadu vecumam". Viņš uzskata, ka šī tiesību norma pēc analoģijas ir piemērojama attiecībā uz tēviem, kuri vieni paši audzina savus bērnus, un ka tādējādi viņa arests bija nelikumīgs. Tiesa konstatē, ka iesniedzējs tika ievietots ieslodzījumā pēc tam, kad kompetenta tiesa bija pieņēmusi lēmumu par viņa administratīvo sodīšanu; citos vārdos - viņa ieslodzījums atbilst gadījumam, kas paredzēts Konvencijas 5.panta 1.daļas a) apakšpunktā. Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka 5.panta 1.daļas a) apakšpunkts nenosaka atšķirīgu piemērošanu, ņemot vērā pārkāpuma, kurā persona tika atzīta par vainīgu, juridisko dabu. Šis apakšpunkts ir piemērojams uz visām "tiesas" pasludinātajām "notiesāšanām", kurām ir brīvības atņemšanas raksturs. Iesniedzējam piemērotais arests bez jebkādām šaubām bija likumīgs saskaņā ar Latvijas tiesībām un tas tika uzlikts šajās tiesībās paredzētā procesā (skat. Lielajā palātā izskatītu lietu V. c. Royaume-Uni, Nr.24888/94, § 104, CEDH 1999-IX). Papildus, neviena Latvijas tiesību norma nebija pretrunā ar iesniedzējam uzliktā soda izpildi. Kas attiecas uz APK 31.pantu, šis pants tieši norāda tikai uz "sievietēm"; tādējādi tiesneša atteikums paplašināt šīs normas piemērošanu pēc analoģijas attiecībā uz iesniedzēju nav pietiekams, lai padarītu viņa arestu par "nelikumīgu" Latvijas tiesību izpratnē. No tā izriet, ka tādējādi šī sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota saskaņā ar Konvencijas 35. panta 3.un 4.daļu. b) Konvencijas 5.panta 4.daļa Atsaucoties uz spriedumu lietā De Wilde, Ooms et Versyp c. Belgique (1971.gada 18.jūnija spriedums, publicēts: A sērija, Nr.12, 40.-41.lpp., 76.punkts), valdība atgādina, ka gadījumā, kad notikusi "likumīga notiesāšana uz kompetentas tiesas sprieduma pamata" 5.panta 1.daļas a) apakšpunkta izpratnē, šī paša panta ceturtajā punktā prasītā kontrole ir iekļauta lēmumā, uz kura pamata persona ir notiesāta. Tādējādi nav pārkāpta Konvencijas 5.panta 4.daļa. Iesniedzējs atspēko, ka neiespējamība iesniegt sūdzību, lai apstrīdētu 2000.gada 20.aprīļa lēmuma likumīgumu un tajā pašā laikā viņa aresta likumīgumu, neatbilda 5.panta 4.daļas prasībām. Tāpat kā valdība Tiesa uzskata, ka 5.panta 4.daļā prasītā kontrole jau bija iekļauta 2000.gada 20.aprīļa Liepājas tiesas tiesneses lēmumā. Šī sūdzība tāpat nav iekļaujama to lietu kategorijā, kurās tiesas likumīguma kontrole pēc ieslodzīšanas var tikt pieprasīta, pat gadījumā, ja notikusi notiesāšana, pamatojoties uz nepārsūdzamu lēmumu (skat. 1994.gada 18.jūlija spriedumu lietā Wynne c. Royaume-Uni, A sērija, Nr.294-A, 15.lpp., 36.punkts; 1996.gada 21.februāra spriedums lietā Singh c. Royaume-Uni, Recueil 1996-I, 298.-299.lpp., 58.-62.punkti; un iepriekš minētā Lielās palātas lieta V. c. Royaume-Uni, 119.punkts). No tā izriet, ka šī sūdzība arī ir acīmredzami nepamatota un ir noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. c) Konvencijas 5.panta 5.daļa Valdība uzskata, ka pat apelācijas tiesas atceltais lēmums par notiesāšanu nepadara automātiski notiesātā ieslodzīšanu par nelikumīgu Konvencijas 5.panta izpratnē. Tā kā iesniedzējs nebija ieslodzīts "pretrunā" 5.pantam, viņam nebija nekādas tiesības prasīt kompensāciju. Papildus, un pamatojoties uz tiem pašiem argumentiem, valdība uzskata, ka iesniedzējs nevar sevi uzskatīt par piesauktā pārkāpumā "cietušo" Konvencijas 34.panta izpratnē. Iesniedzējs uzstāj uz faktu, ka Latvijas likumdošana ierobežo tiesības saņemt atlīdzību tikai gadījumos, kad lēmums par notiesāšanu ir ticis atcelts. Nepastāv efektīva tiesību aizsardzība attiecībā uz lēmumiem, ar kuriem tiek uzlikts administratīvais arests; tādējādi iesniedzējam ir atņemta jebkāda iespēja, pat teorētiska, atlīdzināt kaitējumu, kuru viņš ir pārcietis sakarā ar viņa brīvības nelikumīgu atņemšanu. Tiesa atgādina, ka Konvencijas 5.panta 5.daļa garantē tiesības uz atlīdzību tikai pretēji 5.panta noteikumiem uzliktā aresta vai apcietinājuma cietušajiem (skat. 1990.gada 27.septembra spriedumu lietā Wassink c. Pays-Bas, A sērija, Nr.185-A, 14.lpp., 38.punkts; un 1996.gada 10.jūnija spriedums lietā Benham c. Royaume-Uni, Recueil 1996-III, 755.lpp., 50.punkts). Citos vārdos, 5.panta 5.daļā noteiktās tiesības uz atlīdzību pieņem, ka valsts iestāde vai Tiesa konstatē pārkāpumu vienā no šī paša panta daļām (1., 2., 3.vai 4.daļā) (skat., piemēram, Lielajā palātā skatīto lietu N.C. c. Italie, Nr.24952/94, 49.punkts, CEDH 2002-X; un lietu Pantea c. Roumanie, Nr.33343/96, 262.punkts, paredzēts publicēt CEDH 2003-…). Tiesa iepriekš konstatēja, ka iesniedzēja arests atbilda 5.panta 1.un 4.daļas prasībām. Nav noticis acīmredzams arī šī paša panta otrās daļas pārkāpums, ņemot vērā to, ka iesniedzējs tika informēts vairākas dienas pirms viņa aresta par iemesliem un tiesisko pamatu viņa brīvības atņemšanai. Šādos apstākļos Konvencijas 5.panta 5.daļas garantijas nav piemērojamas. Tādējādi šī sūdzība ir arī acīmredzami nepamatota un tādējādi noraidāma, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu. D. Sūdzība par Konvencijas 3.pantu Iesniedzējs sūdzas, ka viņa aresta apstākļi Liepājas Valsts policijas pārvaldes īslaicīgās aizturēšanas izolatorā laika periodā no 2000.gada 28.aprīļa līdz 13.maijam radīja apiešanos, ko aizliedz 3.pants, kura uz lietu attiecināmās daļas nosaka sekojošo: "Nevienu cilvēku nedrīkst (..) cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt." 1. Par valdības argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai a) Pušu argumenti i. Valdība Valdība uzsver argumentu par lietas nepieņemšanu izskatīšanai sakarā ar visu Latvijas tiesībās paredzēto iespēju neizsmelšanu. Saskaņā ar valdības teikto, ja tā ir taisnība, ka iesniedzējs ir vērsies valsts iestādēs ar vairākām sūdzībām par viņam piemērotā aresta likumīgumu, viņš nebija iesniedzis ne pieteikumu, ne sūdzību par viņa ieslodzījuma apstākļiem un par neiespējamību tikties ar savu advokātu. Valdība atgādina: lai tiesību aizsardzības iespēja būtu efektīva, šai iespējai ne vienmēr jābūt izskatāmai tiesā; tāpat šai iespējai nav jāpiedāvā absolūta sūdzības apmierināšana. Latvijas tiesības tiešām piedāvā vairākas procesuālas iespējas, kuras atļauj sūdzēties par administratīvā aresta apstākļiem un kuras iesniedzējs nebija izmantojis. Šajā sakarā valdība atgādina, ka likums "Par iesniegumu, sūdzību un priekšlikumu izskatīšanas kārtību valsts un pašvaldību institūcijās" uzliek par pienākumu visām publiskās varas iestādēm izskatīt iesniegumus un sūdzības, kuras iesnieguši indivīdi, un noteiktā termiņā sniegt motivētu atbildi. Tādējādi, ja iesniedzējs nebija apmierināts ar sava administratīvā aresta apstākļiem, viņš varēja iesniegt sūdzību tās policijas pārvaldes priekšniekam, kurā viņš tika ieslodzīts, uzliekot par pienākumu šīs pārvaldes priekšniekam izlemt, izskatot šo sūdzību pašam vai nosūtot to citai valsts iestādei (nolikuma par īslaicīgās aizturēšanas izolatoriem 8.2.punkts), atkarībā no lietas apstākļiem. Valdība jo īpaši uzsver ātrumu, kādā iestādes priekšnieks izskatīja iesniedzēja vēstules. 2000.gada 2.maijā iesniedzējs pieteica bada streiku, un tajā pašā dienā priekšnieks uzdeva noteikt medicīnisko uzraudzību iesniedzējam. Tāpat 2000.gada 3.maijā iesniedzējs lūdza precizēt dienu, ar kuru sākās viņa oficiāla atrašanās arestā, un pārvaldes priekšnieks viņam rakstiski atbildēja tajā pašā dienā. Viņš būtu darījis tāpat arī attiecībā uz sūdzību par iesniedzēja aresta apstākļiem. Ja iesniedzējs nebūtu bijis apmierināts ar iestādes priekšnieka veiktajiem pasākumiem vai sniegto atbildi, viņš varētu iesniegt sūdzību Liepājas prokuratūrai, kuras pienākums ir uzraudzīt policijas darbību likumīgumu (likuma "Par policiju" 39.pants) un uzraudzīt brīvības atņemšanas sodu izpildi (Prokuratūras likuma 15.panta 1.daļa). Prokuratūras likums sniedz prokuroriem pietiekamas juridiska rakstura tiesības, lai varētu sniegt tiesisku aizsardzību iesniedzēja sūdzībām: prokuroram ir tiesības veikt izmeklēšanu (16.un 17.panta 1.daļa), izteikt brīdinājumus un uzlikt saistošus pienākumus, ierosināt krimināllietu vai iesniegt tiesā …