Par likumprojektu "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu"

Par likumprojektu "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums Nr. 11 Rīgā 2022. gada 18. martā Par likumprojektu "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" I. [1] 2022. gada 2. februārī biedrība "Brīvību tautai", reģ. Nr. 40008309890, juridiskā adrese: Rīga, Kandavas iela 29A-86 (turpmāk - Iesniedzējs) Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniedza iesniegumu, likumprojektu "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" un anotāciju. [2] Saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturto daļu Centrālā vēlēšanu komisija 45 dienu laikā pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) reģistrēt likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu; 2) noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā vai Satversmes grozījumu projektā konstatēto trūkumu novēršanai; 3) atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju šā panta piektajā daļā minētajos gadījumos. Šā panta piektā daļa noteic, ka Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja: 1) iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas prasībām; 2) likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas vai satura nav pilnībā izstrādāts. Šā panta sestā daļa paredz, ka Centrālā vēlēšanu komisija, lemjot par iniciatīvas grupas iesniegto likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu, var pieprasīt šā jautājuma izlemšanai vajadzīgās ziņas, paskaidrojumus un atzinumus no valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī pieaicināt ekspertus. [3] Centrālā vēlēšanu komisija par 2022. gada 2. februārī iesniegto likumprojektu "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" (turpmāk - Likumprojekts) ir saņēmusi Latvijas Republikas tiesībsarga un Tieslietu ministrijas viedokli. [4] Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - tiesībsargs) viedoklī ir norādījis: [4.1] Satversmes 78. pants noteic: "Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai." [4.2] Satversmes 78. pants garantē noteiktam pilsoņu kopumam - ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju - tiesības iesniegt Satversmes grozījumu projektu. [4.3] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu no formas viedokļa, likumprojekta iesniedzējs var vadīties no likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Savukārt noskaidrojot, kādām prasībām jāatbilst likumprojektam vai Satversmes grozījumu projektam, lai tas būtu uzskatāms par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, likumprojekta iesniedzējs var vadīties no Satversmes normām un šo normu interpretācijas, ko sniegusi Satversmes tiesa.1 [4.4] No Satversmes tiesas secinātā izriet, ka likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, ja tas paredz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami; pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām; kā arī nonāktu pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām2. [4.5] Likumprojekts atzīstams par pilnīgi izstrādātu tad, ja tas iekļaujas Latvijas tiesību sistēmā. Savukārt tas nozīmējot, ka likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši Latvijā atzītajai juridiskajai tehnikai. Latvijas tiesību sistēma ir hierarhiski organizēta un balstās uz pamatprincipu, ka konstitūcijai ir visaugstākais juridiskais spēks. Tās pašas prasības, kas ir saistošas Saeimai, lielā mērā attiecināmas arī uz vēlētāju sagatavotu likumprojektu.3 [4.6] Arī Venēcijas komisija ir paredzējusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai4. [4.7] No minētā izriet, ka likumprojekts, lai tas būtu uzskatāms par pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, nedrīkst nonākt pretrunā ar Satversmes normām, Latvijas starptautiskajām saistībām, kā arī vispārējiem tiesību principiem un šo normu interpretācijai, kuru sniegusi Satversmes tiesa vai cita kompetenta institūcija. Tāpat likumprojektam ir jāiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā. [4.8] Judikatūrā ir nostiprināts, ka pilsoņu kopuma iniciēts likuma grozījumu projekts, arī Satversmes grozījumu projekts ir likuma projekts. Tādēļ tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams. Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta.5 [4.9] Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām. Turklāt Saeimas izraudzītajam vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas mehānismam jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām neatbilstoša likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas savlaicīgi. Ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte.6 [4.10] Augstākā tiesa, izskatot sūdzības par atteikumu reģistrēt likumprojektu, ir norādījusi, ka, pārbaudot, vai iesniegtais projekts ir pilnīgi izstrādāts, jāvērtē, vai tas gan pēc formas, gan satura atbilst likumprojekta izstrādei izvirzītajām prasībām.7 [5] Pirmais kritērijs - projektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc formas. Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punktu arī pilsoņu kopuma iesniegtajam likuma projektam jābūt noformētam likumprojekta veidā. [5.1] Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama, piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.8 [5.2] Juridiskās tehnikas prasības normatīvo aktu projektu sagatavošanai ir noteiktas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 108). [5.3] Likumprojekta nosaukuma veidošanas pamatprincipi ir noteikti Noteikumu Nr. 108 6. un 7. punktā. Proti, likumprojekta nosaukumu veido iespējami īsu un atbilstošu likumprojekta saturam. Likumprojekta nosaukumu veido no vārdiem, kas atklāj likumprojekta saturu un noslēdz ar vārdu "likums" (Noteikumu 6. punkts). Ja, izmantojot šo noteikumu 6. punktā minēto paņēmienu, nav iespējams izveidot stilistiski pareizu likumprojekta nosaukumu, to sāk ar vārdu "par" un tad raksta vārdus, kas atklāj likumprojekta saturu. Vārdu "likums" nosaukumā neietver (Noteikumu 7. punkts). [5.4] Tādējādi var secināt, ka iesniegtā likumprojekta nosaukums nav izveidots atbilstoši, taču, tiesībsarga ieskatā, minētais trūkums ir uzskatāms par tādu, kuru ir iespējams novērst. [5.5] Tāpat, tiesībsarga ieskatā, nav ievērots Noteikumu Nr. 108 27. punkts, kas noteic, ka likumprojektā, ja nepieciešams, raksta pārejas noteikumus. Pārejas noteikumos nosaka pārejas kārtību no pastāvošā tiesiskā regulējuma uz jauno tiesisko regulējumu. Pārejas noteikumos neietver normas, kas darbojas pastāvīgi. [6] Otrais kritērijs - projektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc satura. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās).9 Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, būtu efektīva un piemērojama, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā, tas nevar būt pretrunā ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību nomām. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām.10 Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normām ir jābūt savstarpēji saskaņotām un harmoniski jādarbojas visas sistēmas ietvaros. Tiesību normu piemērošanā jāievēro gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas.11 [6.1] Likumprojekta 1. pantā ir definēts likuma mērķis, proti, - nodrošināt vakcinācijas pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību un brīvprātīgumu. Savukārt likumprojekta 2. pants noteic, ka valsts nodrošina vakcīnu pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību bez maksas visiem, kuri to vēlas. Visupirms jāatzīmē, ka veselības aprūpes finansēšanas sistēmas vispārīgos principus un struktūru un regulē valsts obligātās veselības apdrošināšanas finansiālo un organizatorisko struktūru regulē Veselības aprūpes finansēšanas likums. To personu loks, kurām ir tiesības uz valsts finansētu veselības aprūpi, tostarp, arī valsts apmaksātu vakcināciju pret Covid-19 infekciju, ir noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likuma 9. pantā12. Epidemioloģiskās drošības likums paredz vakcināciju kā epidemioloģiskās drošības sistēmas sastāvdaļu, nosaka tās organizācijas pamatprincipus, vispārīgos noteikumus, obligāti vakcinējamo personu loku, atbildīgās institūcijas, vakcinācijas nosacījumus un uzraudzības principus.13 Atbilstoši likumā noteiktajam vakcinācija (potēšana) ir specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību. Tāpat Epidemioloģiskās drošības likums paredz Ministru kabinetam deleģējumu noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku14. Savukārt jautājumi, kas skar vakcinācijas pret Covid-19 vispārējos principus, ir noregulēti Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā. Tas noteic vakcinācijas organizāciju, pieejamību, tostarp prioritāri vakcinējamām grupām, vakcinācijas informācijas sistēmu, apliecināšanas sistēmu. Citastarp Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 49.4 pantā likumdevējs ir paplašinājis to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts apmaksātu vakcināciju pret Covid-19 infekciju15. Kārtība, kādā veicama vakcinācija pret Covid-19 infekciju, vakcinējamo personu loks un citi ar vakcināciju saistīti jautājumi ir konkretizēti Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai". Līdz ar to visi jautājumi, kas skar vakcināciju un tās pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, jau tiek regulēti veselības aprūpes nozares speciālajos likumos. Lai gan likumdevējs ir centies maksimāli plaši noteikt to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts apmaksātu vakcināciju pret Covid-19 infekciju, likumprojektā iekļautā norma, kas paredz, ka valsts nodrošina vakcīnu pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību bez maksas visiem, kuri to vēlas, būtu pretrunā esošajām tiesību normām, kas nodrošina Latvijas iedzīvotājiem saņemt valsts apmaksātu vakcināciju pret Covid-19 infekciju. Tāpat jāatzīmē, ka vispārīgi pacientu tiesības ir noteiktas Pacientu tiesību likumā. Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Pacientam ir tiesības pirms informētās piekrišanas došanas uzdot jautājumus un saņemt atbildes. Savukārt minētā panta ceturtā daļa noteic, ka pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā. Arī Epidemioloģiskās drošības likums noteic, ka ārstnieciskas manipulācijas fiziskajai personai var veikt ar tās informēto piekrišanu16. Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi" (turpmāk - Vakcinācijas noteikumi) 22., 28. un 39. punktu vakcinējamai personai ir tiesības atteikties no vakcinācijas. Tādējādi jau šobrīd personai ir tiesības atteikties no vakcinācijas kopumā vai tikai no vakcinācijas pret Covid-19 infekciju. [6.2] Ar likumprojekta 3. pantu ir paredzēts aizliegt noteikt jebkādus ierobežojumus cilvēka tiesībām un brīvībām, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta. Likumprojekta anotācijā iniciatīvas autori ir norādījuši, ka likums par Covid-19 vakcinācijas brīvprātīgumu nepieciešams, lai Latvijas tauta tiešā veidā izlemtu - vai Covid-19, un citu šī vīrusa paveidu gadījumā, vakcīnas vai citu saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas parametrs var būt par pamatu, lai ierobežotu cilvēku darba, izglītības, publisku vietu un pasākumu apmeklēšanas, pakalpojumu pieejamības un citas tiesības. Tiesību zinātnē ir nostiprināts, ka lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību, tostarp, tiesības izvēlēties nodarbošanos, tiesības uz izglītību u.c., nav absolūtas, un, pastāvot noteiktiem apstākļiem, valsts var tās ierobežot. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmē paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības.17 Cilvēktiesību ierobežošanas kontekstā ir pieņemta vienota metodoloģija, kādā veidā tiek pārbaudīts, vai paredzētais pamattiesību ierobežojums ir attaisnojams. Tā ir akceptēta daudzu valstu konstitucionālajās tiesībās.18 Arī Satversme garantēto pamattiesību ierobežojumu attaisnojamība pamatā tiek pārbaudīta pēc šīs metodes. Lai noskaidrotu, vai cilvēktiesību ierobežojums ir attaisnojams, ir nepieciešams izvērtēt, vai attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, proti, vai ierobežojums ir sociāli nepieciešams, vai tas atbilst šai nepieciešamībai un ir ar to samērīgs.19 Tādējādi gan Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Attiecīgi ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam. Tiesībsarga ieskatā, norma, kas paredzētu absolūtu aizliegumu noteikt ierobežojumus cilvēka tiesību un brīvību ierobežojumiem, pamatojoties uz epidemioloģiskiem apsvērumiem, varētu pārkāpt citu personu vai pat visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību. [6.3] Epidemioloģiskās drošības pasākumi darba vidē ir regulēti Epidemioloģiskās drošības likumā. Personas, kuras tiek nodarbinātas ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos, šādos darbos (arī mācību prakses laikā) aizliegts nodarbināt, ja radušās aizdomas par personas inficēšanos ar infekcijas slimību, bet bīstamas infekcijas slimības gadījumā ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos aizliegts nodarbināt arī personas, par kurām ir radušās epidemioloģiski pamatotas aizdomas, ka tās ir atradušās paaugstināta inficēšanās riska apstākļos, vai personas, kuras Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs ir noteicis kā kontaktpersonas20. Arī saskaņā ar Darba likuma 58.panta trešajā daļā noteikto darba devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba, cita starp, gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai. Tāpat jāatzīmē, ka jau šobrīd Vakcinācijas noteikumi paredz obligātu vakcināciju atsevišķās profesijās nodarbinātām personām21. Proti, arodinfekcijas (infekcijas slimība, ar kuru cilvēks var inficēties, ja, pildot darba pienākumus, viņš nonāk saskarē ar bioloģiskas izcelsmes materiāliem, kuri satur vai var saturēt infekcijas slimību izraisītājus, kā arī ar slimības izraisītāju pārnēsātājiem, infekciozām personām vai dzīvniekiem) novēršanai darbiniekus obligāti vakcinē pret šādām infekcijas slimībām: B hepatītu, trakumsērgu, ērču encefalītu un dzelteno drudzi. Tas nozīmē, ka obligātas vakcinācijas prasības neizpildīšana var būt par pamatu personas tiesību uz nodarbinātību ierobežošanai. Tādējādi tiesībsarga ieskatā, aizliegums darba tiesību jomā noteikt "jebkādus ierobežojumus", kas balstīti uz epidemioloģiskās drošības apsvērumiem, nonāktu pretrunā Epidemioloģiskās drošības likumā un Darba likumā ietvertajām tiesību normām. [6.4] Likumprojekta 4. pants paredz, ka ar šī likuma spēkā stāšanos spēku zaudē normas, kas paredz ierobežojumu noteikšanu, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka uz likumprojekta iesniegšanas brīdi nav iespējams paredzēt, cik ātri tiks savākti nepieciešamie paraksti, ar ko notiktu likumprojekta tālāka virzība, un kāda būs normatīvo aktu bāze uz šī likuma pieņemšanas brīdi, tādēļ likumprojekts ir papildināts ar 4. pantu. Iniciatīvas autori ir norādījuši, ka nepieciešams pieņemt jaunu speciālo likumu, jo spēkā esošie normatīvie akti, kas uz doto brīdi nosaka dažādus cilvēktiesību ierobežojumus saistībā ar Covid-19 izplatību, var tikt grozīti īsā laika posmā, bet process, kurā Centrālā vēlēšanu komisija izskata jebkura normatīvā akta grozījumu iniciatīvu, var ilgt pusotru mēnesi, kam jāpierēķina klāt parakstu savākšanu un tautas nobalsošanas izsludināšanas laika periodu, kas kopumā, ātrākais, ir pusgads, kad tiek pieņemts likumprojekts. Ja Latvijas tauta lemtu, ka šo likumu ir jāpieņem, Latvijas Republikas Saeima un Ministru kabinets, esošos un topošos normatīvos aktus par šo jautājumu, savas kompetences ietvaros, pakārtotu šim speciālajam likumam. Prasība iesniegt pilnīgi izstrādātu likumprojektu ir pamatota ar to, ka Saeima vai tauta, ja seko tautas nobalsošana, likumprojektu var tikai pieņemt vai noraidīt. Tajā neko vairs nevar papildināt.22 Arī pilsoņu likumdošanas iniciatīvas ietvaros iesniegta likumprojekta tekstam ir jābūt formulētam tā, lai jebkurai personai, kas izdara izvēli par parakstīšanos par to, būtu nepārprotami skaidrs, kas likumprojektā ir rakstīts, kas ar to ir domāts un kāds ir tā mērķis. Ja likumprojekta teksts ir uzrakstīts tā, ka tas nav nepārprotami skaidrs tiesību piemērotājiem pat no tiesību normu interpretācijas viedokļa, tad vēl jo vairāk šāds teksts nevar būt nepārprotami skaidrs personām bez juridiskām zināšanām.23 Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt pietiekami skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas īstenošanai nebūtu izpildīts, ja vēlētājiem, pat konsultējoties ar juridiskās palīdzības sniedzēju, nebūtu iespējas gūt pietiekamu priekšstatu par apstrīdētajās normās noteiktajām prasībām24. Tiesībsarga ieskatā likumprojekta 4. pantu nevar uzskatīt par skaidri un saprotami noformulētu, jo tas neļauj paredzēt precīzu tā piemērošanas rezultātu. Turklāt, ja no minētās normas izriet pilnvarojums Ministru kabinetam, tam ir jābūt attiecīgi noformulētam. Proti, Ministru kabinetam ir jāzina, kā rīkoties likuma pieņemšanas gadījumā. Līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka iesniegtais likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura, jo tas ir pretrunīgs, saturiski nesaprotams un neiekļaujas tiesību sistēmā. Apkopojot iepriekš norādīto, tiesībsargs uzskata, ka Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegtais likumprojekts "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" nav uzskatāms par pilnībā izstrādātu pēc tā satura, līdz ar to tas neatbilst Satversmes 78. pantā ietvertajam nosacījumam iesniegt pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu. [7] Tieslietu ministrija sniegtajā viedoklī norāda, ka: [7.1] Satversmes 78. pantā paredzēto tiesību īstenošanai likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" (turpmāk - Tautas nobalsošanas likums) ir izstrādāta noteikta kārtība, un Tautas nobalsošanas likuma 22. panta pirmā daļa noteic, ka ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai pilnīgi izstrādātu likumprojektu. Likumprojektu var iesniegt 12 mēnešu laikā no dienas, kad likumprojekts reģistrēts Centrālajā vēlēšanu komisijā. [7.2.] Likumprojekts, uzsākot tautas likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, tiek virzīts noteiktā kārtībā līdz tā pieņemšanai Saeimā vai izlemšanai tautas nobalsošanā. Tādējādi likumprojekta saturam un kvalitātei jau sākotnēji jābūt tādai, ka tas ir tiesiski derīgs, lai par to balsotu Saeima vai tauta (skat. Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta sprieduma lietā Nr. SA-1/2020 8. punktu). [7.3] Satversmes tiesa ir norādījusi, ka vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi (skat. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 18.3. punktu). [7.4] Tādējādi vajadzība jau sākotnēji ievērot likumprojektam nepieciešamās formas un satura prasības ir pamatota ar to, ka pēc likumdošanas iniciatīvas nodošanas Centrālajai vēlēšanu komisijai, tā negrozītā veidā tiek nodota parakstu vākšanai turpmākajai likumprojekta virzībai. Pilsoņu kopuma iniciēts likuma vai Satversmes grozījumu projekts ir likuma projekts, un tam jāatbilst tiem pašiem kritērijiem, kuriem jāatbilst jebkuram normatīvajam aktam, lai tas būtu piemērojams. [8] Pirmais kritērijs: likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc formas. Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otro teikumu arī vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem jābūt noformētiem likumprojekta veidā. Tādējādi likumprojektam ir jābūt noformētam atbilstoši likumprojekta noformēšanai izvirzītajām prasībām. Vienlaikus jāņem vērā, ka formālajām prasībām ir jābūt tikai tik augstām, lai izslēgtu tādus projektus, kuru piemērojamība formālu trūkumu dēļ nav iespējama (piemēram, projekts nav noformēts kā likumprojekts, projekta teksts saturiski ir nesaprotams, tekstā ir loģikas kļūdas u.tml.) (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu). Tieslietu ministrijas vērtējumā Likumprojekta noformējumā un redakcijā nav saskatāmas tik būtiskas nepilnības, kas ietekmētu Likumprojekta saturu, un kuru dēļ to nevarētu uzskatīt par pilnīgi izstrādātu pēc formas. [9] Otrais kritērijs: likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam pēc satura. Izvērtējot Likumprojektā ietvertās tiesību normas pēc satura, Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz šādiem aspektiem: Likumprojekta 3. pants paredz aizliegt "noteikt jebkādus ierobežojumus cilvēka tiesībām un brīvībām, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta". Savukārt Likumprojekta 4. pants paredz, ka ar "šī likuma spēkā stāšanos spēku zaudē normas, kas paredz ierobežojumu noteikšanu, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta". [9.1] Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šis likums precizēs Satversmes 111. panta interpretācijas attiecībā uz nosakāmajiem ierobežojumiem, kas ieviesti Covid-19 vīrusa ierobežošanai valstī. Sākotnēji norādāms, ka Satversmes normu interpretācija ir Satversmes tiesas kompetence. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un amatpersonām, kā arī fiziskajām un juridiskajām personām. Tieslietu ministrijas skatījumā likumdevējam normatīvajā aktā, kas neparedz grozījumus Satversmē, nav pilnvaru interpretēt Satversmē iekļautu pamattiesību normu, sašaurinot tās iespējamo tvērumu. [9.2] Tieslietu ministrija pauž viedokli, ka Likumprojekta 3.un 4. pants neatbilst Satversmei turpmāk norādīto iemeslu dēļ. Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Tiesības uz dzīvību uzliek valstij pienākumu veikt nopietnus pasākumus dzīvības saglabāšanai (piemēram, likvidēt epidēmijas). ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātā 36. Vispārējā komentāra par ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pantu (tiesības uz dzīvību) 26. punktā sniegts padziļināts skaidrojums par to, ka pozitīvais valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī atbilstošu pasākumu veikšanu, lai risinātu tādus vispārējos stāvokļus sabiedrībā, kas var radīt tiešus draudus dzīvībai vai liegt indivīdiem cienīgi izmantot savas tiesības. Šie vispārējie pasākumi var ietvert arī dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanu. Vakcinācija ir viens no pasākumiem, kas ierobežo slimību izplatību. Satversmes 111. pants paredz valsts pienākumu aizsargāt cilvēku veselību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts). Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot atsevišķu personu pamattiesības. No Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Tieslietu ministrija jau iepriekš Centrālajai vēlēšanu komisijai viedoklī par likumprojektu "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" ir norādījusi, ka konkrētu epidemioloģiskās drošības prasību aizliegums varētu pārkāpt personu un sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību. Lielākā daļa Satversmē noteikto pamattiesību nav absolūtas, tās nenozīmē visatļautību un, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, valsts leģitīma mērķa sasniegšanai var tās ierobežot (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004-15-0106 21. punktu; 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punktu, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 20.1. un 21. apakšpunktu). Satversmes 116. pants tiešā tekstā noteic, ka cilvēka pamattiesības var ierobežot: "Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu." Valsts pienākums ir rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību un nepieciešamības gadījumā noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu visas sabiedrības un katras personas veselību, dzīvību un drošību. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā, vadoties no objektīviem pierādījumiem par konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām pienākumus un tiesību ierobežojumus, kas motivē veikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju, lai sasniegtu Satversmes 116. pantā paredzētos mērķus. [9.3] Šobrīd epidemioloģiskās drošības pasākumu noteikšana ir Ministru kabineta kompetencē. Epidemioloģiskās drošības likuma 3. panta otrā daļa paredz, ka Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai. Tā paša likuma 30. panta pirmā daļa paredz, ka infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku nosaka Ministru kabinets. Savukārt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmās daļas 7. punkts paredz, ka Ministru kabinets var noteikt īpašus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kurus personām nepieciešams veikt. Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pirmā daļa paredz vēl virkni prasību un ierobežojumu, kurus Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt Covid-19 infekcijas izplatīšanās vai izplatīšanās draudu gadījumā. Saskaņā ar Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 6.9 panta pirmo daļu, lai varētu atļaut izmantot izņēmumus no epidemioloģiskās drošības pasākumiem personām, kuras ir vakcinētas pret Covid-19 infekciju, to pārslimojušas vai kurām veiktie Covid-19 testi ir negatīvi, šādām personām tiek izsniegti sadarbspējīgi sertifikāti, kas apliecina vakcinācijas vai pārslimošanas faktu vai informāciju par veiktā testa rezultātu. Pamatojoties uz minēto regulējumu, Ministru kabinets ir noteicis epidemioloģiskās drošības prasības, atbilstoši kurām pieejamo pakalpojumu klāsts un personām veicamie epidemioloģiskās drošības pasākumi lielā mērā ir atkarīgi no vakcinācijas vai pārslimošanas sadarbspējīga sertifikāta esamības. 2022. gada rudenī, kad saslimstība ar Covid-19 infekciju, hospitalizācija un nāves gadījumu skaits valstī strauji palielinājās, tika noteikts pienākums darba vai amata pienākumu veikšanai valsts pārvaldē vai klātienē uzrādīt sadarbspējīgu vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu. Pienākums vakcinēties tika noteikts saskaņā ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - neatliekama sociāla vajadzība aizsargāt citu cilvēku tiesības - sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzība, kas saistās ar infekcijas izplatības ierobežošanu, vienlaikus sabiedrības interesēs nodrošinot svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktību. Tādā veidā valsts īstenoja pienākumu, kas cita starpā izriet arī no Satversmes 93. un 111. panta un citām Satversmes normām. Šā gada 15. februārī valdība ir atbalstījusi pakāpenisku drošības pasākumu mazināšanu. Būtiskākās izmaiņas tiek plānotas no šā gada 1. marta. Ministru kabineta 2022. gada 15. februāra noteikumi Nr. 127 "Grozījumi Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumos Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" no 2022. gada 1. marta vairs neparedz derīguma termiņa noteikšanu primārās vakcinācijas sertifikātiem pakalpojumu saņemšanai un pasākumu apmeklēšanai, kā arī paredzēta citu ierobežojumu, kas saitīti ar vakcinācijas vai pārslimošanas sadarbspējīga sertifikāta esamību vai neesamību, atcelšana. Stājoties spēkā Likumprojektam, valstī tiktu ierobežotas iespējas spert tādus soļus, kas līdz šim ir bijuši nepieciešami sabiedrības epidemioloģiskās drošības aizsardzībai, tostarp paredzot pienākumu nodarbinātajiem veikt vakcināciju pret Covid-19 infekciju. Tieslietu ministrija saskata risku, ka būtībā Likumprojektā paredzētais regulējums varētu nonākt pretrunā tiem likumdevēja pienākumiem un tiesībām, kas izriet no Satversmes VIII nodaļā ietvertajām cilvēka pamattiesībām, tostarp šāds ierobežojums būtu pretrunā arī Satversmes 116. pantā paredzētajam likumdevēja pilnvarojumam ierobežot cilvēka pamattiesības, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Likumprojekta anotācijā norādīts: "Vakcinācija neierobežo vīrusa izplatību, jo to vienlīdz plaši izplata kā vakcinēts tā nevakcinēts cilvēks. Neskatoties uz argumentiem par Covid-19 vakcīnu lomu hospitalizācijas un nāves gadījumu skaita samazināšanā, kopējā statistikas datu tendence un jauno paveidu radītie draudi parāda, ka šīs vakcīnas nodrošinātais rezultāts ir nepietiekams un nepārliecinošs, lai pieņemtie, apjomīgie cilvēktiesību ierobežojumi, vadoties pēc vakcinācijas fakta, varētu tikt uzskatīti kā viennozīmīgi un samērīgi." Minētajai informācijai nevar piekrist. Veselības ministrijas sagatavotajā 2022. gada 22. februāra informatīvajā ziņojumā "Informācija par aktuālo epidemioloģiskās drošības situāciju un Covid-19 testēšanu, kā arī veselības aprūpes sistēmas kapacitāti" (skatīts Ministru kabineta 2022. gada 22. februāra sēdē, 5.1. punkts, 22-TA-609, pieejams: file:///C:/Users/Liene/AppData/Local/Temp/VM_epid_220222_1_.pdf) ietvertie dati liecina, ka: - saslimstība laika posmā no 2022. gada 3. janvāra līdz 13. februārim ar Covid-19 infekciju uz 100 000 balstvakcinētām personām, uz 100 000 vakcinētām personām un uz 100 000 nevakcinētām un vakcinācijas kursu nepabeigušām personām visaugstāko līmeni sasniedza tieši pēdējā iedzīvotāju grupā un vismazāko pirmajā iedzīvotāju grupā; - laika posmā no 2022. gada 7. februāra līdz 13. februārim stacionēto pacientu skaits uz 100 000 iedzīvotāju ar Covid-19 infekciju kā pamatdiagnozi bija: nevakcinētie 43,9 uz 100 000; primāro vakcināciju veikušie 18,4 uz 100 000; primāro un balstvakcināciju veikušie 8,8 uz 100 000; - laika posmā no 2022. gada 14. februāra līdz 20. februārim mirušie bija: nevakcinētie 9,2 uz 100 000; primāro vakcināciju veikušie 3,1 uz 100 000; primāro un balstvakcināciju veikušie 1,7 uz 100 000. Norādītā informācija ļauj secināt, ka pastāv skaidra saikne starp vakcinācijas tvērumu un hospitalizācijas un mirstības rādītājiem - jo vairāk cilvēku ir vakcinējušies, jo mazāks ir risks ar šo slimību nonākt slimnīcā vai nomirt no tās. Ievērojot vakcinācijas pret Covid-19 infekciju lomu epidemioloģiskās drošības aizsardzībā, tai var būt būtiska nozīme svarīgu valsts funkciju un pakalpojumu nepārtrauktības nodrošināšanā un cilvēka pamattiesību aizsardzībā un nodrošināšanā. Ar Likumprojekta 4. panta spēkā stāšanos spēku zaudētu normas, kas paredz epidemioloģiskās drošības prasības, kas saistītas ar vakcinācijas sadarbspējīga sertifikāta esamību vai neesamību. Tā kā Likumprojekta anotācijā norādītā informācija nav epidemioloģiski pamatota, tas varētu radīt ievērojamus riskus sabiedrības veselības aizsardzībai. Papildus uzsverams, ka ārkārtas situācijās, kā arī, lai novērstu Covid-19 infekcijas strauju izplatīšanos, bieži vien ir nepieciešams reaģēt ātri un nevilcinoties, tāpēc Ministru kabinets šādus lēmumus var pieņemt ātrāk. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, izpildvarai dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā - konkrētajā gadījumā epidemioloģiskā un infektoloģiskā - skatupunkta. Ministru kabinets kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros, tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas principam (skat. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-106 14. punktu). Pēc Likumprojekta pieņemšanas būtu neskaidra Ministru kabineta kompetence ārkārtējās situācijas laikā, ja to būtu nepieciešams izsludināt, lemt par personu tiesību ierobežojumiem vai personu pienākumiem saistībā ar vakcināciju pret Covid-19 infekciju. Tas varētu novest pie Ministru kabineta nespējas pilnvērtīgi vadīt ārkārtējo situāciju un īstenot valsts epidemioloģiskā apdraudējuma novēršanu un pārvarēšanu, kas savukārt kavētu sasniegt Satversmes 116. pantā paredzētos mērķus. Tāpat norādāms, ka ieceļošanu un izceļošanu no valsts regulējošās tiesību normas saistībā ar vakcinācijas sertifikāta esamību izriet no ES normatīvajiem aktiem, līdz ar to likumprojekts, kas paredz atcelt visus ierobežojumus, nonāktu pretrunā ES vienotajai brīvas personu kustības politikai pandēmijas situācijā. Tāpat nav skaidrs likumprojekta 2. panta tvērums, kas paredz, ka "Valsts nodrošina vakcīnu pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību bez maksas visiem, kuri to vēlas." Šajā sakarā norādāms, ka medicīniskie pakalpojumi bez maksas valstī tiek nodrošināti konkrētām, definētām personu grupām, proti, tām, kurām ir saistība ar Latvijas valsti. Latvija nevar nodrošināt vakcīnas "visiem, kas to vēlas" (proti, nebūtu atbalstāms t.s. "vakcinācijas tūrisms" uz Latvijas valsts budžeta rēķina). Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām (skat. Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2. punktu). Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā Centrālajā vēlēšanu komisijā iesniegtais likumprojekts "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" nonāk pretrunā Satversmes VIII nodaļai un nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura. [10] Centrālās vēlēšanu komisijas 2022. gada 18. marta sēdē Iesniedzēja pārstāvji pauda viedokli, ka Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts. Norādīja, ka ir iepazinušies ar tiesībsarga un Tieslietu ministrijas atzinumu. Ir sagatavojuši vienkāršu un saprotamu Likumprojektu, kas būtībā ir speciālais likums. Tiesībsargs norādījis, ka nav ievērots Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumu Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" 27. punkts un nav uzrakstīti pārejas noteikumi, bet, tā kā tautas nobalsošanai parakstus vāc veselu gadu, tad jau šobrīd var redzēt - ja Iesniedzējs būtu šim Likumprojektam uzrakstījis pārejas noteikumus, tie jau neatbilstu, tāpēc Likumprojekts bija jāsagatavo pēc iespējas vienkāršāk un ar tādu domu, lai Saeima varētu šim Likumprojektam pakārtot citus normatīvos aktus. Attiecībā uz Tieslietu ministrijas atzinumā teikto, ka likumdevējs nedrīkst interpretēt Satversmes pantus, ka to drīkst darīt tikai Satvermes tiesa, norādīja, ka pastāv atšķirība starp likumdevēju, kas ir Saeima, un starp likumdevēju, kas ir Latvijas tauta. Iesniedzēja pārstāvis paskaidroja, ka būtība Likumprojektam ir nostiprināt tiesības likumā cilvēkiem pieņemt brīvu informētu izvēli par savu ķermeni bez spiediena, šantāžas, soda. Šī izvēle attiecībā par savu ķermeni ir jebkuram saprotama pamatvērtība. Ja šīs pamatvērtības tiek kaut kā ierobežotas vai apdraudētas, kā novērots pēdējo divu gadu laikā, tad demokrātijai ir fundamentālas problēmas. II. [11] Izvērtējusi Likumprojektu, iepazinusies ar saņemtajiem viedokļiem un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvju argumentus, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē: Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka "ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai." Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā - "tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm". Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" IV nodaļa "Likumu ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības. Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma 4. pants nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu. [12] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda: 1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam "iniciatīvas grupa"; 2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. [13] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai Likumprojektu iesniegusi biedrība "Brīvību tautai". Atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu. [14] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam "pilnībā izstrādāts", tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām. [15] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts). Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3. (https://www.venice.coe.int/webforms/documents/ default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e). [16] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti" (Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts). Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014). [17] Likumprojekta 3. pants paredz, ka aizliegts noteikt jebkādus ierobežojumus cilvēka tiesībām un brīvībām, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta. [18] Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Savukārt Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts). Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot atsevišķu personu pamattiesības. No Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Norma, kas paredzētu absolūtu aizliegumu epidemioloģisku apsvērumu dēļ ierobežot cilvēka tiesības un brīvības, varētu pārkāpt citu personu vai pat visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību (skat. Tiesībsarga viedokli un pamatojumu šā lēmuma 6.2. punktā un Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 9.2. punktā). Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekta 3. pants nonāktu pretrunā Satversmes 89. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pantam. Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.2008-02-01). Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8. panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības. ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju labklājību demokrātiskā sabiedrībā. Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai. Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam. [19] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.). Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi izstrādāta"". Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem." Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām. Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc satura un neatbilst Satversmes 78. pantam. III. Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija, balsojot ar sešām balsīm "par" un trīs "pret", nolemj: atteikt likumprojekta "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu" reģistrāciju. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511). Pielikumā: 1. likumprojekts "Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu"; 2. likumprojekta anotācija. 1 Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums "Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01". Latvijas Vēstnesis, 200, 20.12.2012. 2 Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01. Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013. 3 Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums "Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01". Latvijas Vēstnesis, 200, 20.12.2012. 4 Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD(2007)008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3. http://www.venice.coe.int/webforms/documents/?pdf=CDL-AD%282007%29008-e, citēts Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra spriedumā lietā Nr. 2013-06-01, 13.2. punkts. Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013. 5 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020. 6 Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01. Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013. 7 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014; Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020. 8 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014. 9 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287.lpp. 10 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014. 11 Satversmes tiesas 2017. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01. Latvijas Vēstnesis, 52, 10.03.2017. 12 Veselības aprūpes finansēšanas likums, 9. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/296188#p9 13 Veselības ministrijas viedoklis "Par likumprojektu "Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē"". Pieejams: https://www.cvk.lv/uploads/files/Dokumenti/VMvest_190821.pdf 14 Epidemioloģiskās drošības likums, 30. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/52951#p30 15 Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums, 49.⁴ pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/315278#p49_4 16 Epidemioloģiskās drošības likums, 24. panta 2.¹ daļa. https://likumi.lv/ta/id/52951#p24 17 Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03. Latvijas Vēstnesis, 154, 24.10.2002. un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr. 2008-02-01. Latvijas Vēstnesis, 166, 24.10.2008. 18 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011. 745. lpp. 19 Sk., piem., Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra spriedumu lietā Nr. 2004-17-01. Latvijas Vēstnesis, 16, 28.01.2005. 20 Epidemioloģiskās drošības likums, 34. pants. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/52951#p34 21 Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumi Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi". IV nodaļa. Pieejami: https://likumi.lv/ta/id/11215 22 Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 285. lpp. 23 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020. 24 Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums lietā Nr. 2012-03-01. Latvijas Vēstnesis, 200, 20.12.2012. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja K. Bērziņa Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs R. Eglājs  Likums par vakcinācijas pret Covid-19 brīvprātīgumu 1. pants. Likuma mērķis ir nodrošināt vakcinācijas pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību un brīvprātīgumu. 2. pants. Valsts nodrošina vakcīnu pret Covid-19 un tā paveidiem pieejamību bez maksas visiem, kuri to vēlas. 3. pants. Aizliegts noteikt jebkādus ierobežojumus cilvēka tiesībām un brīvībām, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta. 4. pants. Ar šī likuma spēkā stāšanos spēku zaudē normas, kas paredz ierobežojumu noteikšanu, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta.  Anotācija Likuma "Par Covid-19 vakcinācijas brīvprātīgumu" projektam 1) Kādēļ likums par Covid-19 vakcinācijas brīvprātīgumu ir vajadzīgs? Likums par Covid-19 vakcinācijas brīvprātīgumu nepieciešams, lai Latvijas tauta tiešā veidā izlemtu - vai Covid-19, un citu šī vīrusa paveidu gadījumā, vakcīnas vai citu saistīto medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas parametrs var būt par pamatu, lai ierobežotu cilvēku darba, izglītības, publisku vietu un pasākumu apmeklēšanas, pakalpojumu pieejamības un citas tiesības. Šis likums uzskatāms kā speciāls likums. Tas precizē Satversmes 111. panta interpretācijas attiecībā uz nosakāmajiem ierobežojumiem, kas ieviesti Covid-19 vīrusa ierobežosanai valstī. Uz likumprojekta iesniegšanas brīdi nav iespējams paredzēt, cik ātri tiks savākti nepieciešamie paraksti, ar ko notiktu likumprojekta tālāka virzība, un kāda būs normatīvo aktu bāze uz šī likuma pieņemšanas brīdi, tādēļ likumprojekts ir papildināts ar 4. pantu, kas nosaka, ka "Ar šī likuma spēkā stāšanos spēku zaudē normas, kas paredz ierobežojumu noteikšanu, balstoties uz Covid-19 un tā paveidu vakcīnas vai saistītu medikamentu saņemšanas vai nesaņemšanas fakta". Tas saistīts ar to, ka tāpat kā jebkuru Satversmes pārgrozījumu gadījumā, ko veiktu Latvijas tauta tautas nobalsošanas ceļā, arī šajā gadījumā pieņemtais normatīvais akts, kas ir tieša tautas gribas paušana, nonāktu pretrunā ar citiem normatīvajiem aktiem, ko Saeimai un Ministru kabinetam būtu jāgroza. Šobrīd vakcinācija pret Covid-19 tiek pieprasīta lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai. Iedzīvotājiem, kas atsakās saņemt vakcīnu, tiek liegtas būtiskas cilvēktiesības (piemēram - atrasties darba attiecībās, saņemt svarīgus pakalpojumus u …