Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA Lietas arhīva Nr. AA43-0530-19/22 ECLI:LV:ADAT:2019:0429.A420203918.17.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019.gada 29.aprīlī Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Inga Juhņeviča-Knoka, tiesneses Laura Konošonoka un Linda Vīnkalna rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par Veselības ministrijas 2018.gada 26.aprīļa lēmuma Nr.01-23.3/1800 atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu, un mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] /pers. C/ (turpmāk – pieteicēja) 2018.gada 26.februārī Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centram (turpmāk – Centrs) iesniedza iesniegumu, kurā lūdza ar 2018.gada 27.februāri izbeigt valsts civildienesta attiecības, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Centrs ar 2018.gada 27.februāra rīkojumu Nr.P5.-2/046 izbeidza valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju ar 2018.gada 27.februāri (pēdējā darba diena), pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunktu (turpmāk – Rīkojums). Ar Rīkojumu arī uzdots pieteicējai veikt norēķinus ar Centru.

Nepiekrītot Rīkojumam, pieteicēja to apstrīdēja. [2] Ar Veselības ministrijas 2018.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.01-23.3/1800 (turpmāk – Lēmums) Rīkojums atcelts daļā

Pieteicēja ir valsts civildienesta ierēdnis, uz kuru attiecas Valsts civildienesta likuma tiesiskais regulējums, kas cita starpā nosaka atbrīvošanu no ierēdņa amata. No Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunkta izriet, ka ikviena valsts civildienestā nodarbināta persona ir tiesīga pēc savas brīvas gribas izbeigt civildienesta attiecības, par to paziņojot iestādei. Iestādes vadītājs šo ierēdņa gribu respektē un pieņem lēmumu par ierēdņa atbrīvošanu no amata.

Atsaucoties uz Satversmes tiesas un Senāta spriedumos izteiktajām atziņām, Lēmumā norādīts, ka ir pieļaujams, ka tiesības pildīt valsts civildienestu, salīdzinot ar darba tiesiskajām attiecībām, regulē citas tiesību normas, un šis tiesiskais regulējums var būt atšķirīgs. Darba likuma normas publiskā dienesta attiecībās ir piemērojamas tikai tiktāl, ciktāl to publisko tiesību normas nenoteic. [2.2] Ja pieteicēja uzskatīja, ka pastāvēja tikumības un taisnprātības apsvērumiem neatbilstoši darba apstākļi, kas neļāva turpināt darbu valsts civildienestā, pieteicējai bija pienākums nekavējoties par to ziņot iestādes vadītājam vai augstākai iestādei, lai tiktu novērsti darbinieka neapmierinātības cēloņi. Nav pieļaujama situācija, ka valsts civildienesta ierēdnis ir ilgstoši neapmierināts ar darba apstākļiem, bet dara to zināmu iestādes vadītājam tikai brīdī, kad tiek iesniegts iesniegums par valsts civildienesta attiecību pārtraukšanu. [2.3] Laika posmā no 2017.gada 2.maija līdz 2018.gada 27.februārim pieteicēja darba vietā faktiski atradās tikai 9 dienas, tāpēc nav iespējams objektīvi izvērtēt pieteicējas minēto par neciešamajiem darba apstākļiem – darba pienākumu pildīšanai iedalīts dators sliktā tehniskā stāvoklī, pieteicējas kā Centra direktora vietnieces ignorēšana doto uzdevumu izpildē pakļautībā esošajai Centra Administratīvā nodrošinājuma nodaļai, automašīnas stāvvietas atļaujas neizsniegšana.

Turklāt Centra direktors norādījis, ka minēto 9 dienu laikā nav saņemtas pieteicējas mutiskas vai rakstiskas pretenzijas, un Veselības ministrijai nav pamata apšaubīt Centra direktora paskaidrojumus par pieteicējas faktiskajiem darba apstākļiem šajās dienās. [2.4] Lai pamatotu nepieciešamību konkrētajā gadījumā piemērot Darba likuma tiesību normas, pieteicēja ir atsaukusies 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs uz vairākiem tiesas nolēmumiem un tiesībsarga atzinumu, taču tie saistīti ar pieteicējas pārcelšanu citā amatā, turklāt viens no tiem vēl nav stājies likumīgā spēkā. [2.5] Attiecībā uz pieteicējas norādīto apstākli, ka pieteicējai netika izsniegta veselības apdrošināšanas polise 2018.gadam un netika paziņots par iespējamību to saņemt, norādīts, ka pieteicēja bija tiesīga saņemt minēto polisi, bet lietā nav pierādījumu tam, ka Centrs būtu apzināti veicis darbības, lai pieteicēja to nesaņemtu. Polises neizsniegšana, iespējams, ir saistīta ar faktu, ka pieteicēja atradās ilgstošā prombūtnē, kā rezultātā atbildīgie darbinieki nenodrošināja savlaicīgu polises izsniegšanu. Turklāt arī pieteicējai atvaļinājuma periodā bija tiesības atgādināt Centram par iepriekšējās polises darbības termiņa beigām un lūgt izsniegt jaunu polisi. [2.6] Pieteicējas iebildums par to, ka Rīkojums pieteicējai netika nosūtīts 2018.gada 27.februārī uz viņas e-pastu, ir nepamatots. Pieteicējai kā civildienesta ierēdnei nebija pamata pieprasīt valsts civildienesta attiecību izbeigšanu uzreiz ar iesnieguma par civildienesta attiecību izbeigšanu iesniegšanas brīdi, kā tas ir paredzēts Darba likuma 100.panta piektajā daļā. Rīkojums pieteicējai izsūtīts nākamajā darba dienā (2018.gada 28.februārī), jo pieteicēja 2018.gada 27.februārī līdz darba dienas beigām neieradās darba vietā un nebija iespējams veikt lietu pieņemšanu – nodošanu atbilstoši Valsts civildienesta likuma 42.pantam.

Pieteicēja uzteikumā nebija izteikusi vēlmi Rīkojumu saņemt uz e-pastu, un uzteikumā bija norādīta tikai dzīves vietas adrese. Apstāklis, ka iepriekš pieteicēja dokumentus saņēmusi uz savu e-pastu, pieteicējai negarantē tiesisko paļāvību, ka rīkojums tiks nosūtīts uz personīgo e-pastu. [2.7] Par pieteicējas lūgumu izmaksāt atlaišanas pabalstu četru vidējo mēneša izpeļņu apmērā saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (turpmāk - Atlīdzības likums) 17.panta pirmās daļas 4.punktu norādīts, ka minētā tiesību norma nav piemērojama gadījumā, kad ierēdnis vēlas izbeigt civildienesta attiecības pēc paša vēlēšanās, kā arī minētā likuma 17.panta 1.1daļa ir attiecināma vienīgi uz darbiniekiem, kas nodarbināti uz darba līguma pamata. [2.8] Atbilstoši Darba likuma 78.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktajam ieturējumus, kas izriet no darba devēja atprasījuma tiesībām, var izdarīt no darbiniekam izmaksājamās darba samaksas, ja darbinieku atbrīvo no darba pirms tā darba gada beigām, par kuru viņš jau saņēmis atvaļinājumu. Iestādei, izdodot rīkojumu par atvaļinājuma piešķiršanu, nav pienākuma speciāli atrunāt to, kādas tiesiskās sekas var iestāties gadījumā, ja ierēdnis nolemj pārtraukt valsts civildienesta attiecības. Apstāklis, ka pieteicēja subjektīvu iemeslu dēļ nolēma pārtraukt valsts civildienesta attiecības, nenozīmē, ka minētais regulējums uz viņu neattiecas. [2.9] Veselības ministrija secināja, ka atbilstoši Rīkojumā noteiktajam pieteicējai jāveic norēķini ar Centru 1815,68 euro apmērā, bet Centrs, vēršoties Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā ar prasību, bija norādījis mazāku summu 1698,85 euro. Konstatēts, ka šāda atšķirība radusies, jo resursu vadības un grāmatvedības sistēmā HORIZON bija radusies programmas kļūda. [2.10] Ar Rīkojumu nepamatoti pieteicējai atprasīta izmaksātā vidējā izpeļņa par izmantotajām papildatvaļinājuma dienām. Līdz ar to Rīkojums šajā daļā atceļams. [3] Pieteicēja Lēmumu pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot atzīt Lēmumu par prettiesisku un atcelt, kā arī atlīdzināt zaudējumus un nemantisko kaitējumu. Pieteikumā un tā papildinājumā norādīti turpmāk minētie argumenti. [3.1] Pieteicējai jau kopš pirmās darba dienas tika radīti demotivējoši un diskriminējoši darba apstākļi ar nolūku panākt pieteicējas aiziešanu vai atbrīvošanu no darba Centrā. Proti, Centra direktors vienpersoniski ir grozījis pieteicējas amata aprakstu, pirmajā darba dienā pieteicējai nebija sakārtota darba vieta, Centra direktors darbā neatradās laikā, pieteicējai tika

iedalīts dators sliktā tehniskajā stāvoklī, nebija nodrošināta pieteicējas piekļuve ELDIS sistēmai, pieteicējai bija jālūdz rakstiska atļauja, lai pamestu darba vietu ātrāk, ne pirmajā, ne turpmākajās dienās ar Centra direktoru netika pārrunāti nekādi aktuālie jautājumi vai darba pienākumi. Vēlāk pieteicējai netika izsniegta veselības apdrošināšanas polise, netika piešķirta atļauja automašīnas iebraukšanai Veselības ministrijas padotībā un pārraudzībā esošajās ārstniecības iestādēs. Tāpat arī Centra direktors mutiski devis rīkojumu neiepazīstināt pieteicēju ar rīkojumu par apmaksāto mobilo telefonu, interneta un mobilā interneta izmantošanu, un pieteicējai bija liegta piekļuve darba vajadzībām nepieciešamajiem dokumentiem. Centra direktors ignorēja pieteicēju kā direktora vietnieci uzdevumu deleģēšanā un izpildē, un faktiski pieteicēja tikai sagatavoja atsevišķus dokumentu projektus un rīkojumu projektus.

Pieteicējai ar Centra direktoru līdz 2008.gada beigām bija ilgstošs konflikts, tostarp arī tiesvedība. Ņemot vērā pastāvošos darba apstākļus, pieteicēja saprata, ka pret viņu vērstais psiholoģiskais terors turpinās un pieteicēja valsts civildienesta attiecības turpināt nevarēs, tādēļ 2018.gada 26.februārī plkst.12.11 elektroniski nosūtīja Centram iesniegumu par civildienesta attiecību izbeigšanu. Līdz 2018.gada 27.februāra darba dienas beigām atbilde netika saņemta. [3.2] Lēmuma pamatojums ir prettiesisks, tas neatbilst faktiskajiem apstākļiem un Administratīvā procesa likuma, Darba likuma un Valsts civildienesta likuma normām.

Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunkts neregulē civildienesta izbeigšanas termiņus. Līdz ar to, pieņemot lēmumu par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu, ir jāpiemēro Darba likuma normas par darbinieka uzteikumu.

Atsaucoties uz Senāta atziņām, norādīts, ka darbiniekam, uzteicot darba līgumu pēc Darba likuma 100.panta piektās daļas, uzteikums stājas spēkā uzreiz, un to neietekmē darba devēja iebildumi par objektīva pamata neesamību šādam uzteikumam.

Civildienesta attiecību izbeigšana ar pieteicēju pēc pašas vēlēšanās ir prettiesiska, tādēļ pieteicēja ir atjaunojama civildienestā. [3.3] Rīkojums tika izdots, nokavējot termiņu, ko apliecina sagatavotā pavadvēstule un Centra zīmogs, kas datēti ar 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs 2018.gada 28.februāri. Paziņojumu no pasta par ierakstītas vēstules saņemšanu pieteicēja saņēma 2018.gada 2.martā, bet pašu Centra vēstuli ar Rīkojumu un tam pievienotajiem dokumentiem pastā saņēma 2018.gada 3.martā. Līdz ar to ir pārkāpta Administratīvā procesa likuma 43.panta ceturtā daļa, un termiņa nokavējums atzīstams par prettiesisku faktisko rīcību. [3.4] Lēmums ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā, 101.pantā un 106.pantā garantētajām pamattiesībām, līdz ar to nodarot pieteicējai mantiskos zaudējumus un nemantisko kaitējumu. [3.5] Pieteicēja prasa atlīdzināt mantiskos zaudējumus – nesaņemto darba samaksu par periodu no 2018.gada 28.februāra līdz pieteicējas atjaunošanai civildienestā. Pieteicēja prasa atlīdzināt nemantisko kaitējumu 5 000 euro apmērā par prettiesiskā Lēmuma izdošanu un 5 000 euro apmērā par Rīkojuma izdošanas termiņa nokavējumu. Nemantiskā kaitējuma apmēru pieteicēja novērtē kā smagu, ņemot vērā atbildētājas apzinātus, tīšus, ilgstošus un mērķtiecīgus Latvijas Republikas Satversmē garantēto cilvēktiesību, kā arī normatīvo aktu pārkāpumus. [4] Administratīvā rajona tiesa ar 2018.gada 26.novembra spriedumu pieteicējas pieteikumu noraidīja. Spriedums pamatots ar turpmāk norādītajiem argumentiem. [4.1] Pieteicēja 2018.gada 26.februārī vērsās ar iesniegumu pie Centra direktora, kurā lūdza viņu atbrīvot no civildienesta ar 2018.gada 27.februāri, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu. Iesniegumā pieteicēja norādījusi apstākļus, kas viņas ieskatā pamato iesniegumu.

Ar Rīkojumu civildienesta attiecības ar pieteicēju izbeigtas ar 2018.gada 27.februāri saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunktu.

Nepiekrītot atbrīvošanas pamatam, pieteicēja Rīkojumu apstrīdēja. Ar Lēmumu Rīkojums daļā par civildienesta attiecību izbeigšanu atstāts negrozīts.

Saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu, neievērojot šajā pantā noteikto uzteikuma termiņu, ja viņam ir svarīgs iemesls. Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.

Savukārt Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunkts noteic, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ja ierēdnis ar iestādes vadītāja lēmumu tiek atbrīvots no ierēdņa amata pēc paša vēlēšanās.

Lietā pastāv strīds par to, vai civildienesta attiecības var tikt izbeigtas, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu. [4.2] Valsts civildienesta likuma 2.panta pirmā daļa noteic, ka šis likums nosaka valsts civildienesta ierēdņa amata pretendentam izvirzāmās obligātās prasības, iecelšanu ierēdņa amatā un atbrīvošanu no ierēdņa amata, ierēdņa pienākumus, tiesības, dienesta gaitu un vadību vispārējā valsts civildienestā.

No iepriekš minētās normas secināms, ka Valsts civildienesta likumā ir noteikts, kuras jomas regulē Valsts civildienesta likuma normas, cita starpā norādot arī ierēdņa iecelšanu amatā un atbrīvošanu no ierēdņa amata.

Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturtā daļa noteic, ka valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas nosaka vienlīdzīgu tiesību principu, atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, darba un atpūtas laiku, darba samaksu, darbinieka materiālo atbildību un termiņus, ciktāl to nenosaka šis likums.

Iepriekš minētajā tiesību normā noteikts, kuras darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas piemērojamas valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās, un tas, ciktāl tās ir piemērojamas. Tiesību norma nenoteic, ka civildienesta attiecību izbeigšanā piemērojamas Darba likuma normas.

Tātad tiesību normas neparedz iespēju valsts civildienesta attiecību izbeigšanas gadījumā piemērot darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvos aktus, kas reglamentē darba tiesisko attiecību izbeigšanos.

Senāts ir norādījis, ka Valsts civildienesta likuma 41.panta regulējums attiecībā uz civildienesta attiecību izbeigšanas gadījumiem atšķiras no Darba likuma regulējuma (sk. sal. Senāta 2014.gada 17.decembra sprieduma lietā Nr.SKA318/2014 8.punktu) un ka Valsts civildienesta likuma 41.pantā paredzētie civildienesta attiecību izbeigšanas pamati ir izsmeļoši (sk. sal. Senāta 2015.gada 16.jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-0230/2015 7.punktu).

Valsts civildienesta attiecības izbeidzas, ja ierēdnis ar iestādes vadītāja lēmumu tiek atbrīvots no ierēdņa amata. Senāts ir atzinis, ka šī ir būtiskā un principiālā atšķirība no Darba likumā paredzētā uzteikuma institūta, kad uzteikuma iesniegšana pretējai pusei neatkarīgi no tā, kurš ir uzteikuma autors – darba devējs vai darbinieks, izbeidz darba tiesiskās attiecības.

Būtiskās atšķirības regulējumā, kā darba attiecības tiek izbeigtas privāttiesiskajā sfērā un kā no amata tiek atbrīvotas amatpersonas, izskaidrojamas ar to, ka uz Darba likuma pamata nodibinātās darba tiesiskās attiecības ir izveidojušās kā divu līdztiesīgu darījuma dalībnieku vienošanās, kad turpretim attiecībām valsts dienestā ir pakļautības raksturs un tās ir pakļautas valstī noteiktajam šo amatpersonu darbības normatīvajam regulējumam (sk. sal. Senāta 2018.gada 24.janvāra sprieduma lietā Nr.SKC-361/2018 6. un 7.punktu).

No minētā izriet, ka Darba likuma normas, kas noteic darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamatus, nevar tikt piemērotas valsts civildienesta attiecību izbeigšanai. Tādējādi pieteicējai kā valsts civildienesta ierēdnim nav tiesību prasīt, lai valsts civildienesta attiecības tiktu pārtrauktas, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Tiesa secināja, ka Valsts civildienesta likuma 41.pantā paredzētie civildienesta attiecību izbeigšanās pamati ir izsmeļoši.

Proti, likumdevējs nepārprotami ir paudis savu gribu, ka tie ir pamati, pēc kuriem izbeidzamas valsts civildienesta attiecības ar ierēdņiem. Valsts civildienesta likums neparedz civildienesta attiecību izbeigšanu sakarā ar to, ka ierēdnim ir svarīgs iemesls.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs Papildus uz to norāda arī Atlīdzības likuma 17.panta 1. 1 daļa, kas noteic, ka atlaišanas pabalstu amatpersonai vai darbiniekam, kuru nodarbina saskaņā ar Darba likumu, var izmaksāt, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Tātad likumdevējs ir noteicis, ka Darba likuma 100.panta piektā daļa attiecas uz darbiniekiem, kuri ir nodarbināti saskaņā ar Darba likumu. Savukārt ierēdņiem ir tiesības uz tiem pabalstiem, kas ir noteikti Atlīdzības likuma 17.panta pirmajā daļā.

No iepriekš minētā tiesa secināja, ka likumdevējs valsts civildienesta attiecību izbeigšanu nav paredzējis ietvert to tiesisko attiecību lokā, kuru regulēšanai piemērojamas Darba likuma tiesību normas. Līdz ar to pieteicējas viedoklis, ka civildienesta attiecību izbeigšanai pieļaujams piemērot Darba likuma 100.panta piekto daļu, nav pamatots.

Ņemot vērā, ka pieteicēja vērsās ar iesniegumu par atbrīvošanu no civildienesta, tiesas secināja, ka Centrs ir pamatoti piemērojis Valsts civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunktu, citi normā uzskaitītie civildienesta attiecību izbeigšanas pamati uz izskatāmo lietu neattiecas. [4.3] Ja tiek izbeigtas valsts civildienesta attiecības pēc ierēdņa iniciatīvas, bet ierēdnis argumentē, ka pirms atlūguma iesniegšanas pastāvēja tādi apstākļi, kādi minēti Darba likuma 100.panta piektajā daļā, iestādei un tiesai ir pienākums to pārbaudīt. Savukārt gadījumā, ja šādi apstākļi tiek konstatēti, ierēdnis ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu.

Pieteicēja kā valsts civildienesta ierēdnis ir iestādei īpaši pakļauta persona, kura amatā tiek iecelta un atbrīvota no amata ar administratīvo aktu. Attiecīgi pieteicēja nevar vienpusēji izbeigt civildienesta attiecības, bet viņai ir tiesības ierosināt civildienesta attiecību izbeigšanu pēc pašas vēlēšanās. Ierosinot izbeigt valsts civildienesta attiecības pēc pašas vēlēšanās, pieteicējai ir tiesības norādīt uz tādiem apstākļiem, kādi minēti Darba likuma 100.panta piektajā daļā, bet nav tiesību prasīt, lai par valsts civildienesta attiecību izbeigšanas tiesisko pamatu tiktu piemērota Darba likuma 100.panta piektā daļa.

Ņemot vērā minēto, tiesa pārbaudīja, vai pirms pieteicējas 2018.gada 26.februāra iesnieguma (par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu) iesniegšanas pastāvēja pieteicējas norādītie apstākļi jeb svarīgi iemesli, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, objektīvi neļāva pieteicējai turpināt valsts civildienesta attiecības. [4.4] Saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturto daļu uz valsts civildienesta attiecībām ir attiecināms atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips un aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas.

Pieteicēja uzskata, ka Centrs nav nodrošinājis viņu ar pienācīgiem darba apstākļiem, nav nodrošināti darba pienākumi, nav izsniegta veselības apdrošināšanas polise u.t.t., tādējādi radot nelabvēlīgas sekas.

Saskaņā ar Darba likuma 7.panta otro daļu diskriminācija ir jebkura atšķirība, ierobežojums vai priekšrocība, kas balstās uz tādiem pamatiem kā rase, ādas krāsa, valoda, nacionālā vai etniskā piederība, dzimums, sociālais vai mantiskais stāvoklis, invaliditāte, reliģiskā piederība, politiskā vai cita pārliecība, nacionālā vai sociālā izcelsme, mantiskais vai ģimenes stāvoklis, seksuālā orientācija vai citi apstākļi.

Darba likuma 29.panta pirmajā daļā skaidrots atšķirīgas attieksmes aizlieguma princips, proti, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā, nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību, vai kvalifikācijas paaugstināšanu, kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme atkarībā no darbinieka dzimuma.

Savukārt Darba likuma 9.panta pirmajā daļā skaidrots aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, proti, aizliegts sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības, kā arī tad, ja viņš informē kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā.

Lai konstatētu atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumu, jākonstatē apstākļi, kas liecina par diskrimināciju pēc dzimuma, proti, personas aizskaršanu un norādījumu to diskriminēt, atšķirīgu attieksmi pēc rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem (sk. Senāta 2017.gada 20.marta spriedumu lietā Nr.SKC543/2017).

No pieteikuma secināms, ka pieteicēja atšķirīgas attieksmes aizlieguma un diskriminācijas principa pārkāpumus saista ar iespējamo viņas pārcelšanu citā amatā un ar to saistītajiem apstākļiem. Tiesa norādīja, ka šīs lietas ietvaros netiek vērtēts pieteicējas pārcelšanas citā amatā tiesiskums. Tas tiek vērtēts administratīvajā lietā Nr.A420274617, kas ierosināta pēc pieteicējas pieteikuma par Veselības ministrijas 2017.gada 25.aprīļa rīkojuma Nr.13-04/123 atcelšanu, kā arī par personiskā un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Šajā lietā pieteikuma priekšmets ir Rīkojuma par atbrīvošanu no amata tiesiskuma izvērtējums. Līdz ar to iepriekš minēto principu ievērošanas izvērtēšana veicama saistībā ar pieteicējas atbrīvošanu no amata.

Tiesas ieskatā pieteicējas norādītie apstākļi neliecina par atšķirīgas attieksmes vai diskriminācijas principa pārkāpšanu, izbeidzot civildienesta attiecības. Tiesa nekonstatēja, ka pret pieteicēju būtu īstenota atšķirīga attieksme pēc rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem.

Tāpat tiesa nekonstatēja aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas principa pārkāpumu. No lietas materiāliem un pieteicēja paskaidrojumiem neizriet, ka pieteicēja būtu sodīta vai citādi tieši vai netieši radītas viņai nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka pieteicēja amata tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmantoja savas tiesības, vai arī informēja kompetentās iestādes vai amatpersonas par aizdomām par noziedzīga nodarījuma vai administratīva pārkāpuma izdarīšanu darbavietā.

Tiesa attiecībā uz izskatāmo lietu nekonstatēja arī mobinga pazīmes. Juridiskajā literatūrā mobings definēts kā psihiska agresija pret personu. Tā ilgst vismaz dažus mēnešus un regulāri atkārtojas. Tie vienmēr ir uzbrukumi, kurus vieno vienota naidīga sistēma (Neimanis J. „Psiholoģiskais terors darba vietā: juridiskie aspekti” Jurista Vārds, 2004.gada 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs 19.oktobris, Nr.40 (345)). Savukārt bosings ir priekšniecības slikta izturēšanās pret darbinieku. To var īstenot gan tiešais vadītājs, gan citas personas, kuru lēmumi un rīcība padotajam ir saistoša. Gan mobinga, gan bosinga galvenās iezīmes ir naidīga, neētiska attieksme pret vienu konkrētu darbinieku, turklāt, ja šāda attieksme tiek pausta bieži (gandrīz katru dienu) un ilgstoši (vismaz sešus mēnešus) (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2014.gada 26.septembra sprieduma lietā Nr.A42607608 17.punktu). No minētā izriet, ka psiholoģiskais terors ir konstatējams ilgtermiņā un kopumā.

Ņemot vērā, ka lietā netiek pārvērtēta pieteicējas pārcelšana uz Centru, tiesa nekonstatēja, ka pieteicēja varētu būt ilgstoši uzturējusies nelabvēlīgā darba vidē, jo viņa laika posmā no 2017.gada 2.maija līdz 2018.gada 27.februārim darba pienākumus veica deviņas dienas, pārējo laiku atrodoties atvaļinājumā vai nav pildījusi pienākumus saistībā ar pārejošu darbnespēju. Tiesa atzina, ka pieteicējai varēja rasties emocionāli pārdzīvojumi saistībā ar viņas pārcelšanu, bet lietā norādītie apstākļi par darba pienākumiem Centrā paši par sevi neliecina par pieteicējas sistemātisku diskrimināciju.

Psiholoģisko teroru dienestā raksturo nevis atsevišķas darbības, bet gan ilgstošas un sistemātiskas darbības. [4.5] Pieteicēja norāda, ka Rīkojums izdots, neievērojot termiņu tā izdošanai. Pārbaudot lietas materiālus, tiesa nekonstatēja apstākļus, kas liecinātu, ka Centrs nokavējis Rīkojuma izdošanas termiņu. Pieteicēja 2018.gada 26.februārī iesniedza iesniegumu, kurā lūdza izbeigt civildienesta attiecības ar 2018.gada 27.februāri. Rīkojums datēts ar 2018.gada 27.februāri un pieteicējai nosūtīts 2018.gada 28.februārī ierakstītā pasta sūtījumā. Tas vien, ka pieteicējai Rīkojums nosūtīts nākamajā darbdienā pēc tā izdošanas, neliecina par termiņa nokavējumu. Nav arī pamatots pieteicējas viedoklis, ka Rīkojums pieteicējai bija jānosūta elektroniski, jo 2018.gada 26.februāra iesniegumā pieteicēja nav norādījusi ne elektroniskā pasta adresi, ne arī izteikusi lūgumu Rīkojumu nosūtīt elektroniski. [4.6] Pieteicēja lūgusi arī atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

Prasījums par kaitējuma atlīdzinājumu nav patstāvīgs prasījums. Tas ir saistīts ar pamatprasījumu. Persona administratīvajā tiesā var prasīt nevis vienkārši atlīdzinājumu kā tādu neatkarīgi no kaitējuma avota, bet tikai atlīdzinājumu par tādu kaitējumu, kas nodarīts ar administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Tā kā tiesa secināja, ka nav konstatējama Centra vai Veselības ministrijas prettiesiska rīcība, nepastāv priekšnoteikumi mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai. [5] Par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra spriedumu pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā norādīti turpmāk minētie argumenti. [5.1] Tiesa nepareizi, virspusēji, neobjektīvi un pretēji Administratīvā procesa likuma principiem ir interpretējusi tiesību normas un nepamatoti atsaukusies uz tiesu praksi.

Valsts civildienesta 2.panta ceturtajā daļā minētos jautājumus regulē Darba likums. Šādu secinājumu izdarījis arī tiesībsargs 2018.gada 12.oktobra pārbaudes lietas atzinumā Nr.2018-19-27k. [5.2] Konkrētajā gadījumā vienlīdzīgu tiesību, atšķirīgas attieksmes aizlieguma un aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas principu neievērošana attiecībā uz pieteicējai radītajiem darba apstākļiem bija pamats izbeigt civildienesta attiecības, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 2.panta ceturto daļu un Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Tiesa, konstatējot, ka nav pieļauts minēto principu pārkāpums, nav ņēmusi vērā un vērtējusi lietā esošo /pers. P/ sniegto skaidrojumu tiesībsargam, materiālus par ierosinātajām disciplinārlietām un Centra direktora piemērotajiem disciplinārsodiem 2007. - 2008.gadā, kā arī tiesībsarga atzinumā konstatētos apstākļus un izdarītos secinājumus. [5.3] Pieteicēja nepiekrīt tiesas secinājumam, ka Centrs nav nokavējis Rīkojuma izdošanas termiņu, nosūtot to pieteicējai nākamajā darbdienā pēc tā izdošanas. Tas, ka rīkojums datēts ar 2018.gada 27.februāri un pieteicējai nosūtīts ierakstītā pasta sūtījumā tikai 2018.gada 28.februārī, liecina, ka tas izdots, nokavējot termiņu un norādot atpakaļejošu datumu. Par termiņa nokavējumu liecina arī apstāklis, ka Rīkojums pieteicējai netika nosūtīts elektroniski. Dokuments par sagatavotu un izpildītu termiņā uzskatāms tad, kad tas ir izsūtīts, ieskaitot pasta zīmoga datumu uz aploksnes (līdz 2018.gada 27.februāra plkst.24.00). [6] Veselības ministrija paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību norāda, ka tā ir nepamatota un noraidāma.

Veselības ministrija uzskata, ka Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra spriedums ir tiesisks un pamatots, un savos paskaidrojumos pievienojas tiesas sprieduma argumentācijai. [7] Centrs paskaidrojumā par pieteicējas apelācijas sūdzību norādīja, ka tā nav pamatota. Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra spriedums ir likumīgs un pamatots, tiesa ir objektīvi izskatījusi lietu un izvērtējusi visus lietas apstākļus un pierādījumus. [7.1] Tikai dažos specifiskos jautājumus, kuros neietilpst dienesta attiecību izbeigšana, ierēdņiem var tikt piemērotas Darba likuma normas. Konkrētajos faktiskajos apstākļos to piemērošanai nav tiesiska pamata.

Gan ar Satversmes tiesas spriedumu, gan judikatūru ir nostiprināts princips, ka ierēdņa statusa pārtraukšana pēc paša vēlēšanās nevar būts saistīta ar personas subjektīvo uztveri par darba apstākļu neatbilstību tā vēlmēm. [7.2] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 149. un 151.pantu tikai un vienīgi tiesa var noteikt, kuri pierādījumi ir nozīmīgi lietā būtisku faktu vai apstākļu noskaidrošanai, lai tiesa varētu pildīt savu uzdevumu administratīvajā procesā – noskaidrot patiesos lietas apstākļus un panākt tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu. Izvērtējot pierādījumu attiecināmību, tiesa var ņemt vērā, vai pierādījumi lietā ir pietiekami, kā arī vai citi pierādījumi nav lieki un nevajadzīgi apgrūtinoši lietas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs izskatīšanai. Ja tiesa ir noskaidrojusi visus apstākļus, kas tai ir nepieciešami, lai izspriestu lietu, kā arī tos pienācīgi izvērtējusi, tas, ka tiesa noraida procesa dalībnieka lūgumu izprasīt vēl kādu, procesa dalībnieka ieskatā, lietā nozīmīgu pierādījumu, nevar tikt uzskatīts par objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpumu.

Tiesībsarga atzinumā paustais viedoklis nav ziņas par faktiem un nav atzīstams par pierādījumu lietā, kas tiesai būtu jāvērtē. Tiesībsargs nav arī iestājies lietā kā tās dalībnieks pieteicējas interešu aizsardzībai.

Tiesai nav pamata vērtēt arī neidentificējamu /pers. P/ paskaidrojumu. /pers. P/ viedoklis nevar tikt vērtēts kā pierādījums lietā. Lūgums lietā nopratināt /pers. P/ kā liecinieci nav pieteikts. [7.3] Tas, ka Centrs nokavējis Rīkojuma izdošanas termiņu, ir pieteicējas subjektīvs apgalvojums. Tiesa pamatoti secinājusi, ka Rīkojuma nosūtīšana nākamajā dienā pēc tā izdošanas neliecina par termiņa nokavējumu. Tas arī nav radījis pieteicējai nekādas tiesiskās sekas vai aizskāris viņas likumiskās intereses. [7.4] Apelācijas sūdzība daļā par mantiskā un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nesatur nekādus apsvērumus, līdz ar to, Centra ieskatā, spriedums šajā daļā nav pārsūdzēts un nav vērtējams apelācijas instancē.

Motīvu daļa [8] Administratīvā apgabaltiesa, izvērtējusi procesa dalībnieku argumentus kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, atzīst, ka apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms. [9] Izvērtējot Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra sprieduma motivāciju, apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus un pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs, līdz ar to apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307.panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot.

Atbildot uz pieteicējas apelācijas sūdzības argumentiem, apgabaltiesa norāda turpmāk minēto. [10] Pirmās instances tiesa pareizi interpretējusi Valsts civildienesta likuma (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā Rīkojuma un Lēmuma pieņemšanas brīdī) 2.panta pirmo un ceturto daļu un 41.pantu un pamatoti secinājusi, ka minētās tiesību norma neparedz iespēju valsts civildienesta attiecību izbeigšanas gadījumā piemērot darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvos aktus, tostarp atbrīvot ierēdni no ierēdņa amata, pamatojoties uz Darba likuma 100.panta piekto daļu.

Darba likuma 100.pants ir ietverts Darba likuma sadaļā „Darba tiesisko attiecību izbeigšana” un noteic darbinieka uzteikumu – darba tiesisko attiecību izbeigšanu pēc darbinieka iniciatīvas –, kas uz valsts civildienesta attiecībām nav attiecināms. Darba likuma 100.panta piektajā daļā minētais termiņš ir piemērojams kopsakarā ar Darba likuma 100.pantā paredzētām tiesībām darbiniekam uzteikt darba līgumu, tātad tikai darba tiesisko attiecību kontekstā. Tas balstās darba tiesisko attiecību kā privāttiesisku līgumattiecību un valsts civildienesta attiecību kā publiski tiesisku padotības attiecību atšķirīgā būtībā, uz kuru pamatoti ir norādījusi arī pirmās instances tiesa. Jāņem vērā, ka valsts civildienesta ierēdnis ir iecelts amatā valsts pārvaldes uzdevumu izpildei sabiedrības interesēs, kā arī atbrīvošana no ierēdņa amata ir iestādes izdots administratīvais akts, kura pieņemšanā (cita starpā arī atbrīvošanas datuma noteikšanā) iestādei ir jāsamēro ne tikai konkrētā ierēdņa tiesības un intereses, bet arī sabiedrības intereses. Līdz ar to tāda tiesību normu interpretācija par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu, kas stājas spēkā nekavējoties pēc uzteikuma (kuram ir tiesisko seku nodibinošs spēks) iesniegšanas, pamatojoties tikai uz nodarbinātās personas vērtējumu par svarīga iemesla pastāvēšanu kā tas ir paredzēts darba tiesiskajās attiecības saskaņā ar Darba likuma 100.panta piekto daļu (sal. sk. Senāta 2011.gada 13.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKC-300/2011 7.punktu ), neatbilst valsts civildienesta būtībai un tiesību sistēmai, un ar to nav iespējams sasniegt lietderīgāko un taisnīgāko rezultātu.

Tas, ka valsts civildienesta attiecībās atsevišķos likumā noteiktos gadījumos vispārīgi var tikt piemērotas Darba likuma normas, nenozīmē to, ka valsts civildienesta ierēdņa atsaukšanās uz minētajām normām rada tiesisku pamatu, lai izbeigtu valsts civildienesta attiecības, pamatojoties uz Darba likuma normām. Arī tiesībsarga atzinumā ietvertā tiesību normu interpretācija tiesai nav saistoša.

Ievērojot minēto, izbeidzot valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju, Centram bija jāpiemēro Valsts civildienesta likuma 41.pants un nebija tiesiska pamata izbeigt valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju, pamatojoties uz Darba likuma normām. Savukārt pieteicējai kā valsts civildienesta ierēdnei nav no Darba likuma 100.panta piektās daļas izrietošu tiesību prasīt Centram valsts civildienesta attiecību nekavējošu izbeigšanu ar dienu, kuru pieteicēja norādījusi savā iesniegumā. [11] Izvērtējot pieteicējas 2018.gada 26.februāra iesniegumu Centra direktoram, pieteicējas 2018.gada 28.februāra iesniegumu Veselības ministrijai par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu ar pieteicēju un pieteicējas 2018.gada 5.marta iesniegumu Veselības ministrijai par Rīkojuma atcelšanu kopsakarā ar pirmās instances tiesas sēdē pieteicējas sniegtajiem paskaidrojumiem, ka viņa nevēlas turpināt valsts civildienesta attiecības, bet prasība atcelt Lēmumu un atjaunot pieteicēju valsts civildienestā ir izteikta, lai pēc atjaunošanas viņa tiktu atbrīvota no amata ar atbilstošu pamatojumu, apgabaltiesa secina, ka pēc būtības pieteicēja vēlējās valsts civildienesta attiecību izbeigšanu, kā arī nevēlas tās turpināt.

Ņemot vērā, ka pieteicēja vērsās iestādē ar iesniegumu par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu, bet citi Valsts civildienesta likuma 41.pantā uzskaitītie valsts civildienesta attiecību izbeigšanas pamati uz konkrēto gadījumu acīmredzami neattiecas, Centrs tiesiski un pamatoti valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju ir izbeidzis, pamatojoties uz Valsts 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs civildienesta likuma 41.panta 1.punkta „a” apakšpunktu (pēc pieteicēja paša vēlēšanās). [12] Izvērtējot pieteicējas norādītos argumentus, kāpēc viņa bija spiesta iesniegt atlūgumu, apgabaltiesa atzīst, ka tie gan atsevišķi, gan tos novērtējot saistībā ar Veselības ministrijas īstenoto pieteicējas pārcelšanu, neliecina par to, ka pieteicējai Centrā tika radīti neciešami, demotivējoši un diskriminējoši darba apstākļi, kā rezultātā pieteicēja bija spiesta iesniegt atlūgumu.

Papildus pirmās instances spriedumā norādītajai motivācijai apgabaltiesa norāda, ka jautājumos par institucionālās sistēmas organizāciju valsts pārvaldei ir plaša rīcības brīvība. Iestādes struktūras izveide nav saistāma ar personu, kas ieņem vai ieņems konkrēto amatu, bet ar iestādei noteikto valsts pārvaldes funkciju efektīvu īstenošanu. Savukārt ierēdnim valsts civildienestā nav tiesības uz noteikta skaita struktūrvienību padotību tā ieņemamajam amatam. Padoto struktūrvienību skaits attiecībā uz pieteicēju ir viens no vērā ņemamiem apstākļiem, vērtējot ar Veselības ministrijas 2017.gada 25.aprīļa rīkojuma īstenoto pieteicējas pārcelšanas pamatotību un to, vai pieteicēja tika pārcelta līdzvērtīgā amatā. Taču, ņemot vērā, ka ierēdnim ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz noteiktu amatu, kā arī Valsts civildienesta likuma 37.pants pieļauj ierēdņa pārcelšanu citā, arī zemākā amatā, tas, ka Centra direktora vietnieka amata tiešā pakļautībā bija noteikta tikai viena nodaļa, neliecina par neatbilstošu darba apstākļu radīšanu pieteicējai Centrā un neliedza pieteicējai turpināt valsts civildienestu.

Tāpat apgabaltiesa ņem vērā, ka Centra direktoram kā tiešās pārvaldes iestādes vadītājam ir tiesības vadīt un kontrolēt jebkuru padotībā esošu Centra amatpersonu, tostarp dodot tiem tiešus uzdevumus. Savukārt Centra direktora vietnieka amata aprakstā (lietas 1.sējuma 21.-23.lapa) bija noteikta Centra direktora vietnieka sadarbība gan ar Centra direktoru, gan citiem Centra struktūrvienību vadītājiem, gan tiesības pieprasīt un saņemt darbam nepieciešamo informāciju, gan kontrolēt pakļautībā esošo amatpersonu un darbinieku darbu. Līdz ar to no tā, ka pēc pieteicējas pārcelšanas Centra direktora vietnieka amatā viņa ne visos gadījumos tika iesaistīta uzdevumu deleģēšanā padotībā esošai struktūrvienībai, kopsakarā ar neilgo laiku, kuru pieteicēja faktiski bija darbā un pildīja Centra direktora vietnieka pienākumus, nav izdarāms secinājums, ka Centra direktors ignorēja, apgāja vai izolēja pieteicēju kā Direktora vietnieci. Bez ievērības nav atstājams arī tas, ka Centra direktora vietnieka amats ir vadošs amats, kā arī pieteicējai ir ilgstoša darba pieredze vadošā amatā valsts pārvaldē. Līdz ar to pieteicējai nebija pamats sagaidīt un uzskatīt, ka Centra direktors dos tiešas norādes un atļaujas amata pienākumu izpildē visos jautājumos. Nekas neliecina, ka pieteicējai tika liegts pildīt noteiktos amata pienākumus, pašai iesaistīties amata aprakstā noteikto pienākumu izpildē, metodiski vadīt padotībā esošās struktūrvienības darbu, kā arī nepieciešamības gadījumā ierosināt apspriedes ar Centra direktoru vai citām Centra amatpersonām.

Pieteicēja norāda uz to, ka viņai piešķirts neatbilstošs dators un nebija nodrošināta piekļuve lietvedības sistēmai.

Apgabaltiesa pieteicējas norādītajos apstākļos nesaskata nepamatotu, neatbilstošu vai diskriminējošu attieksmi tieši pret pieteicēju. Apgabaltiesai nav šaubu, ka iestādēs ir ierobežots datortehnikas daudzums, kā arī ir tikai loģiski, ka datortehnikas izmantošanā var rasties problēmas, kā arī iestādei ir nepieciešams laiks gan konstatēto problēmu novēršanai, gan organizatorisko jautājumu kārtošanai.

Centrs un tā Administratīvās nodaļas administrators paskaidrojumos norāda, ka Centrs ir novērsis problēmas pieteicējas darba datoram (lietas 1.sējuma 153.-154. un 176.lapa). Apgabaltiesai nav pamats apšaubīt minēto paskaidrojumu ticamību, jo no pieteicējas paskaidrojumiem neizriet, ka pieteicēja atkārtoti ir konstatējusi traucējumus, uz tiem norādījusi, bet tie netika novērsti, tādējādi objektīvi liedzot pieteicējai atbilstoši pildīt amata pienākumus.

Pieteicēja arī norāda, ka viņai netika izsniegta atļauja automašīnas stāvēšanai un pieteicējai liegtas tiesības izmantot apmaksātus mobilā telefona un interneta pakalpojumus amata pienākumu izpildei, pieteicēju neiepazīstinot ar attiecīgu rīkojumu. Taču tiesību normas negarantē katram Centra ierēdnim tiesības uz atļaujas automašīnas stāvēšanai saņemšanu un apmaksātu mobilā telefona izmantošanu. Pieteicēja nav norādījusi neko konkrētu par to, kādu amata pienākumu izpildei šādu tiesību izmantošana tieši viņai bija un būs nepieciešama, kad to trūkums liedza pieteicējai atbilstoši izpildīt amata pienākumus, kā arī, ka Centrs nepamatoti ir atteicies pieteicējai tos nodrošināt salīdzinājumā ar citām Centra amatpersonām.

Attiecībā uz apdrošināšanas polises (par laika periodu no 2018.gada 1.janvāra) neizsniegšanu pieteicējai apgabaltiesa ņem vērā, ka Veselības ministrija Lēmumā ir atzinusi, ka pieteicējai bija tiesības uz šādu polisi un pieteicējai nepamatoti tā savlaicīgi nav izsniegta. Taču, apgabaltiesa uzskata, ka arī minētais apstāklis nav tāds, kas pats par sevi un kopsakarā ar citiem pieteicējas norādītajiem apstākļiem liecina, ka pieteicējai nebija iespējams turpināt valsts civildienesta attiecības. Šāds atsevišķs pārkāpums no Centra puses neliecina par psiholoģisko teroru pret pieteicēju. Veselības apdrošināšanas polises izsniegšana vai neizsniegšana tiešā veidā arī neietekmē pieteicējas amata pienākumu izpildi, it īpaši, ja pieteicēja laika periodā no 2018.gada 1.janvāra līdz atlūguma iesniegšanas dienai vispār nav pildījusi amata pienākumus sakarā ar darbnespēju vai atvaļinājumu (lietas 1.sējuma 158.-159.lapa). Turklāt, apgabaltiesai nav šaubu, ka pieteicējai, kurai ir ilgstoša pieredze valsts pārvaldē vadošā amatā, bija zināms, ka šāda veida jautājums valsts pārvaldē risina padotības kārtībā, vēršoties pie atbildīgās vai augstākas amatpersonas vai iestādes, un apstrīdot un pārsūdzot iestādē pieņemtos lēmumus, ja tie ietekmē pieteicējas cilvēktiesības. Konkrētajā gadījumā pieteicēja pirms atlūguma iesniegšanas neko nav darījusi, lai risinātu jautājumu par apdrošināšanas polises saņemšanu no Centra. Pieteicējas pirmās instances tiesas sēdē skaidrotais, ka, lai gan viņai 2018.gada janvārī un februārī apdrošināšanas polise bija vajadzīga, viņa neuzskatīja par nepieciešamu kaut ko darīt un sūdzēties, lai to saņemtu, ļauj apšaubīt, ka polises nesaņemšana radīja pieteicējai būtisku tiesību aizskārumu, kas bija pamatā atlūguma iesniegšanai.

Arī pieteicējas iesniegtais /pers. P/ skaidrojums Tiesībsarga birojam (lietas 1.sējuma 62.-64.lapa) un Centra direktora /pers. T/ ierosinātās disciplinārlietas pret pieteicēju 2007.- 2008.gadā, neļauj izdarīt secinājumu, ka 2017.-2018.gadā 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs pieteicējai tika radīti tādi apstākļi, kas liedza turpināt valsts civildienestu. Vispirms norādāms, ka pieteicējas iesniegtais /pers.

P/ skaidrojums nav parakstīts, kas ļauj apšaubītu tā ticamību. Turklāt pieteicēja pieteikumā tiesai nav arī norādījusi, konkrēti kuru apstākļu apstiprināšanai ir iesniegusi /pers. P/ skaidrojumu. Pieteicēja pieteikumā saistībā ar /pers. P/ ir tikai norādījusi, ka 2017.gada 28.septembrī, kad pieteicēja pēc darba nespējas ieradās darbā, Centra direktors darbā vēl nebija ieradies un /pers. P/ piedāvāja pieteicējai gaidīt apspriežu zālē. Savukārt /pers. P/ skaidrojumā norādīts, ka /pers. P/ informēja Centra direktoru, ka ir ieradusies pieteicēja. Centra direktors lika atslēgt zāli, ielaist tur pieteicēju, lai viņa gaidītu.

Taču /pers. P/ tas nepatika un bija kauns, un /pers. P/ lūdza pieteicēju uzgaidīt /pers. P/ kabinetā kolēģes krēslā. Kad bija ieradušies pārējie kolēģi, pieteicējai varēja parādīt viņai iekārtoto darba vietu. Tādējādi /pers. P/ skaidrojums varētu apstiprināt, ka pieteicējai 2017.gada 28.septembrī apspriežu zālē bija jāgaida Centra direktors un ka līdz plkst.11:00 pieteicējai bija iekārtots darba kabinets, kā to pieteikumā un pirmās instances tiesas sēdē ir norādījusi pieteicēja. Taču minētajam apstāklim nav izšķirošanas nozīmes lietā, jo to pieteicēja nav norādījusi par pamatu atlūguma iesniegšanai, kā arī apgabaltiesa tajā nesaskata nekādu Centra direktora negatīvu vai pazemojošu attieksmi pret pieteicēju.

Savukārt pārējais iesniegtajā /pers. P/ skaidrojumā minētais par Centra direktora attieksmi un komunikāciju ar pieteicēju, kas nav balstīta konkrētu faktu un apstākļu, kā arī konkrētu notikumu izklāstā, kurā pati /pers. P/ ir piedalījusies, kopsakarā ar to, ka pieteicēja Centrā ir nostrādājusi tikai 9 dienas, ir vērtējams kā pieņēmums vai subjektīvs vērtējums, kam nav izšķirošas nozīmes lietā. Arī pieteicēja, sniedzot paskaidrojumus pirmās instances tiesas sēdē, skaidroja, ka pirmajā darba dienā saruna ar Centra direktoru ir bijusi īsa, bet citās darba dienās Centra direktoram faktiski nenotika nekāda sadarbība ar pieteicēju. Pieteicējas sniegtie paskaidrojumi nenorāda uz Centra direktora negatīvu vai pazemojošu izturēšanos pret pieteicēju.

Apgabaltiesa piekrīt, ka, vērtējot pieteicējas daba apstākļus Centrā, bez ievērības nevar atstāt 2007. – 2009.gadā veiktās pieteicējas un /pers. T/ pārcelšanas un ierosinātās disciplinārlietas, pieteicējas atbrīvošanu no valsts civildienesta, kā arī Centra direktora un Veselības ministrijas atšķirīgo viedokli par konkrētā Centra direktora vietnieka amata un pieteicējas pārcelšanas tajā lietderību, kas var liecināt par iepriekš īstenotu un atsāktu psiholoģisko teroru vai vismaz radīt saspīlējumu pieteicējas un Centra direktora /pers. T/ dienesta attiecībās. Taču pieteicējas atsaukšanās uz 2007.-2009.gadā notikušajiem notikumiem ir pārāk vispārīga un attālināta. Ar Administratīvās rajona tiesas 2010.gada 2.septembra spriedumu lietā Nr.A42800009 pieteicēja ir atjaunota valsts civildienestā, taču tajā nav nodibināts, ka pieteicējas ieņemamā amata likvidācija bija prettiesiska. Tāpat nav pierādījumu un nav pamats pieņemt, ka pret pieteicēju visas disciplinārlietas bija ierosinātas nepamatoti. Ņemot vērā, ka pieteicēja 2017.-2018.gadā faktiski veica amata pienākumus Centrā tikai 9 darba dienas un pieteicējas norādītās atsevišķās darbības neliecina par neatbilstošu Centra direktora rīcību un psiholoģisko teroru dienesta vietā, nav pamats secinājumam, ka psiholoģiskais terors ir atsācies un turpinās. [13] Valsts civildienesta likums un citi valsts civildienesta attiecības izbeigšanu regulējošo normatīvi akti nenoteic termiņu, kādā iestādei pēc ierēdņa iesnieguma par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu saņemšanas ir jāizdod lēmums par ierēdņa atbrīvošanu no amata. Kā jau apgabaltiesa secināja iepriekš, Darba likuma 100.panta piekto daļu nav pamats piemērot. Taču bez ievērības nav atstājams, ka lēmums par valsts civildienesta attiecību izbeigšanu ir administratīvais akts un vispārīgi administratīvā akta izdošanas termiņus noteic Administratīvā procesa likuma 64.pants. Tas paredz lēmuma par administratīvā akta izdošanu pieņemt viena mēneša laikā (panta pirmā daļa).

Ņemot vērā, ka Centrs Rīkojumu ir izdevis jau nākamajā darba dienā pēc pieteicējas iesnieguma saņemšanas, ņemot vērā pieteicējas lūgumu valsts civildienesta attiecības izbeigt ar 2018.gada 27.februāri, apgabaltiesa atzīst, ka Centrs nav nokavējis Rīkojuma izdošanas termiņu, kā arī nav nepamatoti un nesamērīgi vilcinājies Rīkojuma izdošanā, atstājot bez ievērības pieteicējas iesniegumā norādītos atlūguma iesniegšanas iemeslus.

Pretēji pieteicējas viedoklim, Rīkojuma nosūtīšana pieteicējai pa pastu nākamajā dienā pēc tā pieņemšanas pati par sevi neliecina par termiņa nokavējumu, kā arī nepierāda, ka Rīkojums sagatavots ar atpakaļejošu datumu. Tiesību normas nenoteic pienākumu iestādei paziņot ierēdnim lēmumu dienā, kad tas pieņemts.

Tāpat apgabaltiesa atzīst, ka nav konstatējams procesuāls pārkāpums Rīkojuma paziņošanā pieteicējai, to pieteicējai nosūtot pa pastu, nevis izmantojot elektroniskā pasta starpniecību.

Paziņošanas likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka dokumenta paziņošanu iestāde veic: 1) uz vietas iestādē vai piegādājot ar tās norīkota darbinieka vai ziņneša starpniecību; 2) izmantojot pasta pakalpojumus; 3) izmantojot elektroniskos sakarus; 4) publiski. Saskaņā ar minētā panta otro daļu, ja ārējā normatīvajā aktā nav noteikts konkrēts dokumenta paziņošanas veids, iestāde pati izvēlas tādu veidu, kas nodrošinātu atbilstošu dokumenta paziņošanu adresātam.

Iestāde pēc iespējas ņem vērā adresāta norādīto dokumenta paziņošanas veidu.

Paziņošanas likuma 9.panta otrā daļa noteic, ka dokumentu paziņo ar elektroniskā pasta starpniecību, izmantojot drošu elektronisko parakstu. Šādai dokumenta paziņošanai piemērojamas elektronisko dokumentu apriti regulējošās tiesību normas. Dokumentu var paziņot ar elektroniskā pasta starpniecību, neizmantojot drošu elektronisko parakstu, ja adresāts rakstveidā izteicis vēlmi saņemt dokumentu attiecīgajā veidā vai šāda iespēja paredzēta normatīvajā aktā. Dokumentu paziņo uz personas norādīto elektroniskā pasta adresi. Dokuments, kas sūtīts pa elektronisko pastu, uzskatāms par paziņotu otrajā darba dienā pēc tā nosūtīšanas.

No minētajām tiesību normām izriet, ka iestādei ir tiesības sazināties ar personu arī ar elektroniskā pasta starpniecību.

Taču tiesību normas nenoteic iestādes pienākumu izmantot konkrēto saziņas veidu, it īpaši, ja persona uz to savā iesniegumā nav norādījusi.

Vienlaikus, neskatoties uz to, ka Rīkojumu pa pastu pieteicēja ir saņēmusi 2018.gada 3.martā, apgabaltiesai nav šaubu, 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs ka pieteicēja par to bija informēta agrāk un pieteicējas tiesības tas nekādi neietekmēja, jo 2018.gada 27.februāri pieteicējai bija piešķirts atvaļinājums, bet 2018.gada 28.februārī pieteicēja darba vietā amata pienākumu pildīšanai neieradās. [14] Rezumējot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka Lēmums (Rīkojums) ir tiesisks un pamatots un nav pamats tā atcelšanai. [15] Pieteicēja ir prasījusi atlīdzināt mantiskos zaudējumus – nesaņemto darba samaksu – un nemantisko kaitējumu.

No lietas materiāliem apgabaltiesa konstatē, ka pieteicēja ir prasījusi atlīdzināt nemantisko kaitējumu kopā 10 000 euro apmērā un ar pirmās instances tiesas tiesnešu 2018.gada 7.jūnija un 6.jūlija lēmumiem pieteicējas pieteikums par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu šādā apmērā pieņemts (lietas 1.sējuma 103., 121., 125. un 262. - 263.lapa). Arī pirmās instances tiesas sēdē pieteicēja ir uzturējusi prasījumu par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu šādā apmērā, norādot, ka prasa maksimālo likumā paredzēto atlīdzības summu. Taču ar Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 26.novembra spriedumu izspriests ir pieteicējas prasījums par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu 5000 euro apmērā.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 302.panta 2.1daļu gadījumā, ja apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa nav izspriedusi kādu prasījumu, tā var pati izlemt attiecīgo jautājumu pēc būtības, ja tam nav objektīvu šķēršļu.

Apgabaltiesa atzīst, ka izskatāmajā gadījumā nav objektīvu šķēršļu, kas liegtu apgabaltiesai izspriest pieteicējas prasījumu atlīdzināt nemantisko kaitējumu prasītajā apmērā.

Ņemot vērā, ka nav konstatēts Lēmuma (Rīkojuma) prettiesiskums, nepastāv zaudējumu atlīdzināšanas pamats saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu. Ņemot vērā minēto, mantiskā zaudējuma un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma prasījums ir noraidāms pilnā apmērā.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, 329.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda noraidīt /pers. C/ pieteikumu par Veselības ministrijas 2018.gada 26.aprīļa lēmuma Nr.01-23.3/1800 atzīšanu par prettiesisku un atcelšanu, un mantisko zaudējumu un nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senātā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente Tiesneses I.JuhņevičaKnoka L.Konošonoka L.Vīnkalna 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs