Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams – Administratīvās lietas
Lietas arhīva Nr. A42-01088-19/21 ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0530.A420298918.2.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS S P R I E D U LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2019.gada 30.maijā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese I.Petrovska, lietā ar pieteicēju /pers. A/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicināto iestādi Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldi, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas 2018.gada 12.oktobra lēmuma Nr.1411 daļā atzīšanu par prettiesisku.
Aprakstošā daļa [1] Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Olaines iecirkņa (turpmāk – Olaines iecirknis) Kārtības policijas nodaļas inspektore 2018.gada 14.maijā pieņēma sākotnējo lēmumu par nošķiršanu, uzliekot pienākumu pieteicējam /pers. A/ atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, nosakot aizliegumu atgriezties un uzturēties tajā; nekontaktēties ar aizsargājamo personu /pers. B/ un atrasties mājoklim tuvāk par 20 metriem no 2018. gada 14.maija līdz 10.00 līdz 2018.gada 22.maijam plkst.10.00.
Pieteicējs sākotnējo lēmumu apstrīdēja Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas (turpmāk – Kārtības policija) priekšniekam, kas ar 2018.gada 12.oktobra lēmumu Nr.1411 nolēma atjaunot sākotnējā lēmuma apstrīdēšanas termiņu, sākotnējo lēmumu atzīt par tiesisku.
Kārtības policijas lēmumā norādīts, ka sākotnējais lēmums pieņemts 2018.gada 14.maijā un tajā ir norāde, ka tas pārsūdzams viena mēneša laikā padotības kārtībā augstākā iestādē. 2018.gada 14.maijā pieteicējam sākotnējais lēmums paziņots uz vietas mutiski, izsniedzot vienu lēmuma eksemplāru.
Sākotnējais lēmums apstrīdēts 2018.gada 1.jūnijā, iesniedzot iesniegumu elektroniskā veidā, bet tas noteiktā kārtībā Iestādē nebija reģistrēts.
Pieteicējs atkārtoti iesniegumus par sākotnējā lēmuma apstrīdēšanu iesniedza 2018.gada 9. un 12.septembrī. Abi iesniegumi izskatīti vienlaicīgi, jo tajos tiek apstrīdēts viens un tas pats administratīvais akts. Sakarā ar to, ka Iestādes darbinieku nepamatotas rīcības dēļ pieteicēja 2018.gada 1.jūnija iesniegums noteiktajā kārtībā nebija reģistrēts, tad pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 46. un 48.pantu ir pamats atjaunot nokavētos procesuālos termiņus.
Pārbaudot un novērtējot lietas materiālus, Kārtības policija uzskata, ka sākotnējais lēmums 2018.gada 14.maijā pieņemts pamatoti, izvērtējot aizsargājamās personas risku dzīvībai, brīvībai un veselībai, saskaņā ar likuma ,,Par policiju” 12.1pantu un pamatojoties uz Ministru kabineta 2014.gada 25.marta noteikumiem Nr.161 „Kārtība, kādā novērš vardarbības draudus un nodrošina pagaidu aizsardzību pret vardarbību” (turpmāk – noteikumi Nr.161), līdz ar to sākotnējais lēmums ir tiesisks, bet pieteicēja iesniegumi ir noraidāmi. [2] Nepiekrītot Kārtības policijas lēmumam daļā, ar kuru sākotnējais lēmums atzīts par tiesisku, pieteicējs vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā, lūdzot to atzīt par prettiesisku. Pieteikumā un tā papildinājumā pieteicējs norāda turpmāk minētos argumentus. [2.1] Noteikumu Nr.161 4.3.apakšpunkts, 5.punkts un 6.2.apakšpunts uzliek obligātu pienākumu policijas darbiniekiem izvērtēt vardarbības draudu risku, lai konstatētu vai pastāv tūlītēju draudu un tikai pēc tam ir paredzētas tiesības izdot policijas lēmumu par nošķiršanu.
Noteikumu Nr.161 2.pielikuma veidlapas 7.sadaļā prasīts norādīt lēmuma pamatojums (faktu konstatējums un tiesību normas), ar kuru saskaņā pieņemts lēmums. Lēmumā iztrūkst pamatojums, par aizsargājamās personas tūlītējiem draudiem brīvībai un veselībai. [2.2] Pieteicējam nav saprotami apstākļi, kas ir uzvedinājuši policijas darbinieku uz secinājumu, ka pieteicējs varētu nodarīt kaitējumu /pers. B/ dzīvībai, brīvībai vai veselībai un ka pastāv tūlītēji draudi, ja visu laiku pēc sadzīviskā konflikta, kuru, starp citu, uzsāka pati /pers. B/, pieteicējs bija mierīgs un nosvērts, kāds pieteicējs ir arī ikdienā un kāds bija arī ierodoties policijas pārstāvjiem un visā dokumentu noformēšanas laikā. /pers. B/ izraisītais konflikts notika ap plkst.7.30 no rīta, bet sākotnējais lēmums pieņemts tikai plkst.10.00, tātad no /pers. B/ izraisītā konflikta bija pagājušas jau 2,5 stundas, kuru laikā pieteicējs ar /pers. B/ atradās kopā mājās un nekādu konfliktu un strīdu vairs nebija. Pieteicējs ar /pers. B/ gatavojās iet katrs uz savu darbu, tātad nebija plānots vēl ilgāk uzkavēties mājās. Tādēļ pieteicējam nav saprotams, uz kāda pamata varēja secināt, ka pastāv tūlītēji draudi.
Atbilstoši pieteicēja izpratnei, noteikumu Nr.161 4.3.apakšpunktā, 5.punktā un 6.2.apakšpunktā noteiktais obligātais pienākums policijas darbiniekam pirms lēmuma par nošķiršanu izvērtēt vardarbības draudu risku, lai konstatētu vai pastāv tūlītēji draudi, un tikai tūlītēju draudu konstatēšanas gadījumā pieņemt šādu lēmumu, ir saprotams tādējādi, ka šādu lēmumu policijas darbinieks izdod, ja konstatē, ka konfliktā iesaistītās personas joprojām fiziski konfliktē, izsaka draudus viena otrai, ir alkohola vai narkotisko vielu reibumā, acīmredzamā emocionāli uzbudinātā stāvoklī vai kā citādi ļauj objektīvi secināt, ka konflikts nav beidzies vai var turpināties. Konkrētajā gadījumā neviens no šiem apstākļiem nepastāvēja. [2.3] Lēmums par nošķiršanu ir ārkārtas līdzeklis un nav uzskatāms par pašsaprotamu jebkura sadzīviska konflikta risinājumu. Apstāklis, ka /pers.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs B/ norādījusi, ka viņai bail par savu veselību un vēlas, lai vīru nošķir no mājām, nav pietiekams pamats, lai objektīvi konstatētu tūlītēju draudu esamību /pers. B/ veselībai. Tūlītēju draudu personas veselībai konstatēšanai jānotiek uz objektīvu faktu pamata, jākonstatē, kas tieši pieteicēja uzvedībā, izteikumos vai citādā rīcībā tieši pirms lēmuma pieņemšanas rada pamatu uzskatīt, ka tūlītēji apdraud /pers. B/ veselību./pers. B/ subjektīvā vēlme nošķirt pieteicēju no ģimenes pati par sevi nevar būt pamats tūlītēju draudu konstatēšanai un lēmuma par nošķiršanu pieņemšanai. [2.4] Sākotnējais lēmums, kam iztrūkst faktiskais pamatojums un tiesību normu uzskaitījums, rada arī nesamērīgu pieteicēja tiesību aizskārumu, jo ar to bez jebkāda faktiska un tiesiska pamatojuma pieteicējs tika uz laiku izlikts no savām mājām, kas turklāt vēl ir pieteicējam piederoša māja un kurā visu laiku dzīvoja kopā ar saviem bērniem, tādējādi bez jebkāda faktiska un tiesiska pamatojuma tiekot šķirts arī no saviem bērniem. [2.5] Pieteicējs ir veicis komplekso psiholoģisko poligrāfa pārbaudi, kurā divi pieredzējuši tiesu eksperti (viens tiesu eksperts poligrāfa ekspertīzē, otrs tiesu eksperts personas psiholoģiskā stāvokļa izpētē) ir atzinuši, ka pieteicējs nemeloja, teikdams, ka nav žņaudzis, triecis pret sienu vai grīdu vai sitis /pers. B/.
Ņemot vērā, ka sākotnējais lēmums jau ir izpildīts, proti, tajā noteiktais aizliegumu un pienākumu izpildes termiņš ir iztecējis 2018.gada 22.maijā, pieteicējam ir ļoti svarīgi, lai nākamajā reizē, kad /pers. B/ atkal izdomās izprovocēt konfliktu un izsauks policiju, policijas pārstāvji tomēr ievērotu Administratīvā procesa likuma 65.panta otro daļu, 66.panta pirmo daļu, 67.panta otrās daļas 6. un 7.punktu, trešo un ceturto daļu, noteikumu Nr.161 4., 5.punktu, 6.2.apakšpunktu, noteikumu Nr.161 2.pielikuma 7.sadaļu, un bez pietiekama faktisko apstākļu izvērtējuma un bez tiesību normu uzskaitījuma atkal neizdotu nepamatotu un prettiesisku policijas lēmumu par nošķiršanu, nodarot pieteicējam būtisku tiesību aizskārumu. [2.6] Pieteicējs lūdz atzīt par prettiesisku arī lēmuma pieņemšanas novilcināšanu policijas darbinieku nolaidības dēļ. [3] Administratīvajā rajona tiesā 2018.gada 13.decembrī saņemtajā rakstveida paskaidrojumā Kārtības policija pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā norādītajiem argumentiem. [4] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 112.1panta pirmo daļu administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi.
Pārbaudījusi lietas materiālus, tiesa konstatē, ka procesa dalībnieki nav lūguši lietas izskatīšanu mutvārdu procesā un nepastāv citi šķēršļi lietas izskatīšanai rakstveida procesā, tādējādi tiesa lietu izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa [5] Tiesa, izvērtējot lietas dalībnieku lietā sniegtos rakstveida paskaidrojumus kopsakarā ar lietas apstākļiem un lietā esošajiem pierādījumiem, secina, ka pieteikums ir apmierināms turpmāk norādīto apsvērumu dēļ. [6] Lietā nav strīda, ka sākotnējais lēmums ir stājies spēkā un ir izpildīts, līdz ar to tiesa var vērtēt vienīgi tā tiesiskumu.
Administratīvā procesa likuma 184.panta otrā daļa citastarp noteic, ka pieteikumu var iesniegt arī par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku vai tā izdošanas procesā pieļauta procesuālā pārkāpuma konstatēšanu, ja tas radījis būtisku personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu un ir nepieciešams atlīdzinājuma pieprasīšanai vai lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos. Šādu pieteikumu var iesniegt, ja attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar šā panta pirmajā daļā minētajiem pieteikumiem.
Tādējādi, lai tiesa varētu vērtēt pēc būtības pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, tai jākonstatē pieteikuma pieļaujamības kritēriju pastāvēšana.
Tiesa konstatē, ka pieteicējs lūdz tiesu vērtēt sākotnējā lēmuma un pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos, kas pēc pieteicēja atgriešanās mājās varētu tikt pieņemti, kā arī atlīdzinājuma par pieteicējam nodarīto nemantisko kaitējumu pieprasīšanai. Pieteicējs norādījis, ka viņam liegts tuvoties savai dzīvesvietai un ierobežota saskarsme ar bērniem.
Tiesa secina, ka sākotnējais lēmums var būt radījis būtisku pieteicēja tiesību vai tiesisko interešu aizskārumu (viņam liegts tuvoties savai dzīvesvietai un ierobežota saskarsme ar bērniem), līdz ar ko tiesai nav pamata apšaubīt, ka pieteicējs var vērsties ar prasījumu par atlīdzinājumu. Kā arī tiesas vērtējumā pastāv pietiekami ticama iespēja, ka iestāde līdzīgos apstākļos samērā tuvā laikā atkal varētu izdot tāda paša satura nelabvēlīgu administratīvo aktu. Vienlaikus tiesa atzīst, ka konkrētajā gadījumā attiecīgās tiesiskās intereses nav iespējams īstenot ar Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmajā daļā minētajiem pieteikumiem.
Ievērojot minēto, tiesa secina, ka konkrētajā gadījumā pastāv priekšnoteikumi, kas pieļauj tiesvedību par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku, lai novērstu līdzīgu gadījumu atkārtošanos un atlīdzinājuma pieprasīšanai. [7] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka 2018.gada 14.maijā plkst.7.51 Olaines policijas iecirknī tika saņemta informācija par to, ka /adrese/, notiek konflikts, notikumā iesaistītās personas pieteicējs un/pers. B/.
Ierodoties notikuma vietā, policijas darbinieki konstatēja, ka /adrese/, pieteicējs ir bijis vardarbīgs pret /pers. B/, pielietojot fizisku spēku, konflikta laikā žņaudzis /pers. B/, ir redzami miesas bojājumi – sarkans kakls, asinsizplūdums uz rokām. /pers. B/ norādīja, ka baidās par savu veselību un vēlas, lai pieteicēju nošķir no mājokļa. Konflikts noticis nepilngadīgo bērnu klātbūtnē (lietas 43.lapa).
Policijas darbinieki pieņēma paskaidrojumus no pieteicēja un /pers. B/, un, pamatojoties uz /pers. B/ pieteikumu, pieņēma policijas lēmumu par nošķiršanu.
Ar pārsūdzēto lēmumu sākotnējais policijas lēmums par nošķiršanu atzīts par tiesisku, tādējādi tiesai jāpārbauda, vai šāds secinājums ir pamatots.
Proti, lietā ir strīds par to, vai policijai bija tiesisks pamats pieņemt lēmumu par nošķiršanu un vai ir ievērota šī lēmuma pieņemšanas kārtība. [8] Likuma „Par policiju” 12.panta pirmās daļas 10.1punkts noteic, ka policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības, ja pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, var nodarīt kaitējumu šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošas personas (turpmāk - aizsargājamā persona) dzīvībai, brīvībai vai veselībai, uz rakstveida pieteikuma pamata pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu pilngadīgai personai, kura rada draudus, atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties šajā mājoklī un tā tuvumā (turpmāk - policijas lēmums par nošķiršanu) tuvāk par lēmumā noteikto attālumu uz laiku līdz astoņām dienām no lēmuma pieņemšanas brīža. Policijas lēmumā par nošķiršanu var noteikt arī aizliegumu personai, kas rada draudus, kontaktēties ar aizsargājamo personu.
Kārtību, kādā policija pieņem lēmumu par nošķiršanu, noteic likuma „Par policiju” 12.1pants un noteikumi Nr.161.
Likuma „Par policiju” 12.1panta pirmā daļa noteic, ka policijas lēmumā par nošķiršanu cita starp norāda aizsargājamās personas vai tās likumiskā pārstāvja pieteikuma policijai īsu saturu (panta pirmās daļas 1.punkts), lēmuma pamatojumu (faktu konstatējumu un tiesību normu, saskaņā ar kuru lēmums pieņemts) (panta pirmās daļas 7.punkts), ziņas par lēmumam pievienotajiem dokumentiem (panta pirmās daļas 8.punkts).
178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs Atbilstoši noteikumu Nr.161 1.1.apakšpunktam šie noteikumi noteic kārtību, kādā pieņem, paziņo un izpilda policijas lēmumu, ar ko uzliek par pienākumu personai, kas rada draudus mājoklī pastāvīgi dzīvojošai personai (turpmāk – aizsargājamā persona), atstāt mājokli, kur pastāvīgi dzīvo aizsargājamā persona, neatgriezties un neuzturēties minētajā mājoklī un tā tuvumā (turpmāk – policijas lēmums par nošķiršanu), kā arī policijas lēmuma par nošķiršanu veidlapas paraugu. No iepriekš minētā secināms, ka policijas lēmumu par nošķiršanu var pieņemt, konstatējot tūlītējus draudus šajā mājoklī pastāvīgi dzīvojošai personai.
Arī likumprojekta „Grozījumi likumā „Par policiju”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācija) norādīts, ka likumprojekta mērķis ir kopā ar grozījumiem Civilprocesa likumā radīt mehānismu, lai personas personiskās tiesības (tiesības uz dzīvību, brīvību, personas neaizskaramību, veselību, dzimumneaizskaramību, privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību) būtu iespējams aizsargāt arī ar pagaidu civilprocesuāliem līdzekļiem. Likumprojekts rada jaunas tiesības Valsts policijai un pašvaldības policijai izsaukuma uz mājsaimniecību laikā.
Proti, likumprojekts paredz tiesības policijai uz rakstveida pieteikuma pamata gadījumos, kad pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas atrodas mājoklī vai tā tuvumā, varētu nodarīt kaitējumu citas personas, kas pastāvīgi dzīvo šajā mājoklī, brīvībai vai veselībai, pieņemt lēmumu, kas uzliek par pienākumu personai, kas rada draudus, atstāt, neatgriezties un neuzturēties mājoklī vai neuzturēties mājokļa tuvumā (policijas lēmums par nošķiršanu). „Šis būs papildu instruments policijai, saņemot izsaukumu uz mājsaimniecību, pēc aizsargājamās personas pieteikuma augsta riska apdraudējuma gadījumos tūliņ izolēt vardarbīgo personu no mājsaimniecības (sk. http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/45F6C5E93A28BBA3C2257B350 02E1B6F?OpenDocument#b).
No norādītā tiesa secina, ka ar jaunā mehānisma ieviešanu policijas rīcībā ir mehānisms, ar kuru ir iespējams nekavējoties reaģēt uz personas pamattiesību apdraudējumu un izolēt vardarbīgo personu no mājsaimniecības.
Kārtība, kādā policija pieņem policijas lēmumu par nošķiršanu, tostarp izvērtē potenciālo draudu iespējamību, ir noteikta noteikumu Nr.161 2.nodaļā „Kārtība, kādā pieņem policijas lēmumu par nošķiršanu”.
Proti, šo noteikumu 4.punkts noteic, ka policijas darbinieks, ierodoties iespējamās aizsargājamās personas mājokļa adresē: 1) noskaidro notikuma apstākļus; 2) apzina aizsargājamo personu un personu, kas rada draudus, un 3) izvērtē, vai persona, kas rada draudus, varētu nodarīt kaitējumu aizsargājamās personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai un vai pastāv tūlītēji draudi.
Saskaņā ar noteikumu Nr.161 5.punktu, ja policijas darbinieks, izvērtējot vardarbības draudu risku, konstatē, ka nepastāv tūlītēji draudi un nav nepieciešams pieņemt policijas lēmumu par nošķiršanu, viņš informē aizsargājamo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Ja policijas darbinieks, izvērtējot vardarbības draudu risku, konstatē, ka pastāv tūlītēji draudi, viņš, ievērojot Noteikumu Nr.161 6.punktā noteikto kārtību, pieņem policijas lēmumu par nošķiršanu (lēmuma veidlapas paraugu noteic noteikumu Nr.161 2.pielikums).
Tāpat saskaņā ar noteikumu Nr.161 6.2.apakšpunktu pirms lēmuma pieņemšanas policijas darbinieks pieņem paskaidrojumu, kurā norāda šādas ziņas, ko sniedz persona, kas rada draudus, cita starp par notikuma būtību un raksturu (noteikumu Nr.161 6.2.5.apakšpunkts).
Noteikumu Nr.161 2.pielikumā „Policijas lēmums par nošķiršanu” noteiktais veidlapas paraugs paredz, ka lēmumā cita starp jānorāda aizsargājamās personas vai tās likumiskā pārstāvja pieteikuma policijai īss saturs (veidlapas 6.punkts); lēmuma pamatojums (faktu konstatējums un tiesību norma, ar kuru saskaņā pieņemts lēmums) (veidlapas 7.punkts); ziņas par lēmumam pievienotajiem dokumentiem (veidlapas 10.punkts).
Atbilstoši noteikumu Nr.161 anotācijā norādītajam policijas lēmumu par nošķiršanu pieņem tikai tad, ja policijas darbinieks, izvērtējot iespējamo vardarbības draudu risku, konstatē, ka pastāv tūlītēji draudi, ka persona, kas rada draudus, varētu nodarīt kaitējumu aizsargājamās personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai.
No minētajām tiesību normām izriet, ka tas, vai tiks pieņemts lēmums, ir atkarīgs no konkrētā gadījuma apstākļiem, kurus policijas darbiniekam ir jākonstatē un jāizvērtē katrā konkrētajā situācijā.
Lēmuma pieņemšanai tipiskā gadījumā nepietiek ar to vien, ka ir bijis izsaukums uz notikuma vietu un aizsargājamā persona lūdz pieņemt lēmumu par nošķiršanu. Ja lēmums tiek pieņemts, konstatētie fakti lēmumā ir jānorāda, kā arī lēmumam ir jāpievieno dokumenti, kas apstiprina konstatētos faktus.
No tiesību normām izriet, ka policijas darbinieks ir tiesīgs pieņemt lēmumu par nošķiršanu tikai tādā gadījumā, ja viņš ir konstatējis tūlītējus draudus. Tātad, apdraudējumam ir jāsasniedz noteiktu bīstamības pakāpi. Ja tūlītēji draudi netiek konstatēti, policijas darbiniekam ir jāaprobežojas ar to, ka viņš informē aizsargājamo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām iesniegt tiesā pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.
Tādējādi, tiesiskais pamats policijas lēmuma par nošķiršanu pieņemšanai ir, ja tiek konstatēti tūlītēji draudi aizsargājamās personas dzīvībai, brīvībai vai veselībai. Vienlaikus šādam lēmumam jāatbilst tiesību normās noteiktajām prasībām par tā pieņemšanu. [9] Tiesa konstatē, ka sākotnējā lēmuma veidlapas 7.punktā, kur jānorāda „Lēmuma pamatojums (faktu konstatējums un tiesību norma, ar kuru saskaņā pieņemts lēmums), norādīts – Ministru kabineta noteikumi Nr.161. Likums „Par policiju”.
Tiesa konstatē, ka /pers. B/ pieteikumā policijas lēmuma par nošķiršanu pieņemšanai, kas īsumā atreferēts sākotnējā lēmuma 6.punktā, norādīts, ka pastāv tūlītēji draudi, draudi veselībai – fiziskā spēka pielietošana, grūstīšanās, žņaugšana, tika nodarīti miesas bojājumi (noteikumu Nr.161 1.pielikums) (lietas 41.-42.lapa).
Tomēr policijas darbinieks sākotnējā lēmuma 7.punktā nav norādījis ne faktu konstatējumu, ne savus novērtējumu vai izdarītos secinājumus.
Tādējādi secināms, ka sākotnējā lēmumā nav norādīts faktu konstatējums, kā arī ne sākotnējā lēmumā, ne arī pārsūdzētajā lēmumā nav norādīts, kādām aizsargājamās personas tiesībām – dzīvībai, brīvībai vai veselībai – pastāv tūlītēji draudi. [10] No lietas materiāliem tiesa konstatē, ka /pers. B/ 2018.gada 14.maija pieteikums policijas lēmuma par nošķiršanu pieņemšanai (lietas 41.lapa) ir iesniegts pēc notikuma, kas norisinājies tajā pašā datumā. Proti, /pers. B/ norādījusi, ka pieteicējs 2018.gada 14.maijā un vairākas reizes iepriekš ir bijis vardarbīgs, pastāv draudi /pers. B/ veselībai – grūstīšanās, žņaugšana, miesas bojājumu nodarīšana.
Sākotnējā lēmuma 6.punktā (lietas 42.lapa) īsumā atreferēts /pers. B/ pieteikums, ka pastāv tūlītēji draudi, draudi veselībai – fiziskā spēka pielietošana, grūstīšana, žņaugšana, tika nodarīti miesas bojājumi.
Sākotnējā lēmuma 10.punktā norādīts, ka tam pievienots pieteikums, paskaidrojumi. /pers. B/ savā 2018.gada 14.maija paskaidrojumā (lietas 44.lapa) norādījusi, ka 2018.gada 14.maijā apmēram plkst.7.30 atradusies savā dzīvesvietā. Iegājusi savā istabā, lai paņemtu jaku, tajā brīdī istabā atradās pieteicējs (/pers. B/ laulātais), vingroja uz grīdas. /pers. B/ palūdza pieteicēju, paņemt malā rokas, lai varētu normāli ieiet istabā, bet pieteicējs sāka runāt pretim un /pers. B/ saplēsa pieteicēja vingrojumu lapu. Pieteicējs pieskrēja pie /pers. B/ un ar vienu roku satvēra /pers. B/ kaklu un atsita /pers. B/ pret sienu. /pers. B/ ar galvu atsitās pret sienu, samaņu nezaudēja, bet galva sāka reibt. Pēc kā pieteicējs paņēma /pers. B/ telefonu un draudēja, ka izmetīs telefonu pa balkonu. /pers. B/ mēģināja telefonu atņemt, bet pieteicējs grūda viņu prom, turot ļoti stipri aiz rokām, kamēr uz /pers. B/ rokām izveidojās asinsizplūdumi. Konflikts notika nepilngadīgo bērnu klātbūtnē, un meita izsauca policiju. Konflikta laikā pieteicējs teica, lai /pers. B/ lasās prom no mājām. Draudi dzīvībai netika izteikti, bet /pers. B/ palika bail palikt kopā ar pieteicēju 178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs vienā mājoklī, jo viņš ir vardarbīgs. /pers. B/ norāda, ka pieteicējs ne pirmo reizi nodara viņai fiziskas sāpes, bet policijā ar iesniegumu viņa nav griezusies. /pers. B/ pieteikumā lūdz policijai pieņemt lēmumu par nošķiršanu attiecībā pret pieteicēju, jo pastāv draudi viņas veselībai, no pieteicēja puses notiek fiziska spēka pielietošana, grūstīšana, žņaugšana, nodarīti miesas bojājumi.
Pieteicējs savā 2018.gada 14.maija paskaidrojumā (lietas 45.lapa) norādījis, ka viņš dzīvo /adrese A/, kopā ar savu ģimeni - sievu /pers. B/ un diviem nepilngadīgiem bērniem. Ap plkst.7.15 viņš vingrojis mājas otrajā stāvā, lai netraucētu pārējiem ģimenes locekļiem. Vingrinājumus pieteicējs veic jau divus gadus, kad pienāca sieva /pers. B/ un agresīvi pavēlēja, lai pieteicējs dotos uz savu istabu, bet pieteicējs turpināja vingrot un sievai neko neatbildēja. Kad pieteicējs ar muguru gulēja uz grīdas ar izplestām rokām un kājām, /pers. B/ pieprasīja, lai pieteicējs novāc rokas, jo viņa nevar atvērt durvis. Pieteicējs uzskata, ka rokas durvju atvēršanai netraucēja. Pēc kā /pers. B/ paņēma pieteicēja vingrojumu lapu un saplēsa. Pieteicējs pieprasīja /pers. B/ salīmēt vingrinājumu instrukciju, bet viņa to ignorēja. Pieteicējs paņēma sievas mobilo telefonu, kas atradās kopējā istabā, un teica /pers. B/, lai salīmē instrukciju, pēc kā /pers. B/ sagrāba pieteicēja labo roku un mēģināja to izgriezt. /pers. B/ paņēma pieteicēja ķēdīti ar krustiņu, kas atradās blakus vingrošanas paklājam un saplēsa to, pēc kā pieteicējs paņēma /pers. B/ aiz rokas un izgriežot roku, atņēma ķēdīti. Pieteicējs norāda, ka nav sitis /pers.
B/. Pieteicējs norāda, ka tā nav pirmā reize, kad /pers. B/ paņem viņa personīgās mantas un sabojā. Konflikti ar /pers. B/ notiek pēc pieteicēja ierosinātā šķiršanās procesa, jo /pers. B/ ir mīļākais.
Policijas inspektores Valsts amatpersona 2018.gada 14.maija ziņojumā (lietas 43.lapa) norādīts, ka pēc Olaines iecirknī saņemtā izsaukuma tika izbraukts uz izsaukumu /adrese/, kur notika ģimenes konflikts. Ierodoties notikuma vietā, tika sastapta /pers. B/, kura paskaidroja, ka pieteicējs pielietojis pret viņu fizisku spēku, žņaudzis. Uz /pers. B/ kakla ir redzami miesas bojājumi - sarkans kakls, asinsizplūdumi uz rokām. /pers. B/ norāda, ka bail par savu veselību un vēlas, lai pieteicēju nošķir no mājām. Konflikts starp pieteicēju un /pers. B/ notika nepilngadīgo bērnu klātbūtnē. Pamatojoties uz/pers.
B/ pieteikumu, tika pieņemts policijas lēmums par nošķiršanu.
Izvērtējot /pers. B/ pieteikumā un paskaidrojumā, pieteicēja paskaidrojumā un policijas darbinieka dienesta ziņojumā norādīto, tiesa secina, ka pieteicēja un /pers. B/ starpā noticis konflikts, kā rezultātā /pers. B/ redzami miesas bojājumi. /pers. B/ uzskata, ka pastāv draudi viņas veselībai.
Tomēr konkrētajā gadījumā sākotnējā lēmumā šāds faktu konstatējums nav norādīts, kā arī nav norādīts policijas darbinieka vērtējums par tūlītēju draudu pastāvēšanu. Arī pārsūdzētajā Kārtības policijas lēmumā, lai arī ir atreferēti visi lietas materiāli, tomēr nav norādīts vērtējums par tūlītēju draudu pastāvēšanu sākotnējā lēmuma pieņemšanas brīdī.
Ievērojot minēto, tiesai nav iespējams pārbaudīt minēto lēmumu tiesiskumu. [11] Augstākā tiesa vairākkārt atzinusi, ka pamatojuma trūkums, skatot pieteikumu par administratīvā akta atcelšanu, var tikt uzskatīts gan par tik būtisku procesuālu pārkāpumu, ka tā dēļ administratīvais akts ir atceļams, gan par tādu pārkāpumu, kurš norādāms kā administratīvā akta trūkums, bet kurš pats par sevi nerada tādas tiesiskās sekas kā administratīvā akta atcelšana. Tas izvērtējams katrā konkrētajā gadījumā.
Par galvenajiem kritērijiem izmantojami divi apstākļi: 1) vai saprātīgs administratīvā akta adresāts no attiecīgā administratīvā akta pamatojuma varēja saprast, kāpēc attiecībā uz viņu izdots konkrētā satura administratīvais akts; 2) vai tiesa, pārbaudot attiecīgā administratīvā akta tiesiskumu, balstoties uz tā pamatojumu, var secināt, ka pamatojums attaisno adresātam uzlikto pienākumu (sk. Augstākās tiesas 2006.gada 14.novembra spriedumu lietā Nr.SKA-432/2006).
Līdzīgus pamatojuma izvērtēšanas kritērijus ir noteikusi arī Eiropas Kopienu Tiesa. Tā piemēram, Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006.gada 27.septembra sprieduma lietā T 168/01 50.punktā tiesa norādīja, ka lēmums ir pietiekami juridiski pamatots, ja tas satur skaidru autora argumentāciju, kas ieinteresētajām personām ļauj saprast, uz ko tas balstās, un tiesai pārbaudīt tā pamatotību. Toties tajā nav jāprecizē visi atbilstošie tiesiskie un faktiskie apstākļi, jo lēmuma atbilstība jāizvērtē, ņemot vērā gan tā tekstu, gan juridisko un faktisko kontekstu (publicēts: http://curia.europa.eu).
Iepriekš spriedumā norādīto argumentu dēļ tiesa uzskata, ka konkrētajā gadījumā pieņemtā lēmuma pamatojuma trūkums ir būtisks procesuāls pārkāpums, jo lēmuma pamatojuma neesības dēļ tiesai nav iespējams pārbaudīt tā tiesiskumu.
Tādējādi tiesa atzīst pārsūdzēto lēmumu par prettiesisku, bet pieteicēja pieteikums līdz ar to ir apmierināms. [12] Tiesa norāda, ka tā šajā lēmumā detalizēti neatrunā visus lietas dalībnieku norādītos argumentus, jo, pirmkārt, tie nevar ietekmēt tiesas iepriekš izdarītos secinājumus, otrkārt, kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tā nav saprotama kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (sk., piemēram, 1994.gada 19.aprīļa sprieduma lietā „Van de Hurk v. The Netherlands” (iesnieguma Nr.16034/90) 61.punktu). Tiesai ir jāuzklausa visi argumenti, bet nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmumu lietā Nr.10153/82).
Vienlaikus tiesa vērš lietas dalībnieku uzmanību, ka, pirmkārt, nopietno seku dēļ policijas lēmums par nošķiršanu nav pieļaujams un piemērojams personisko attiecību strīdu risināšanai, un otrkārt, policijas amatpersonām, pieņemot policijas lēmumu par nošķiršanu ir pienākums norādīt konstatētos faktus un savu vērtējumu, kas ir par pamatu šāda lēmuma pieņemšanai, ņemot vērā, ka šāds lēmums stājas spēkā un ir izpildāms nekavējoties. [13] Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmajai daļai, ja pieteikums pilnībā vai daļēji apmierināts, tiesa piespriež no atbildētāja par labu pieteicējam viņa samaksāto valsts nodevu.
Saskaņā ar Ministru kabineta 2013.gada 12.februāra noteikumu Nr.85 „Kārtība, kādā administratīvajā lietā iemaksā, atmaksā un atlīdzina valsts nodevu un iemaksā un atmaksā drošības naudu” 13.punktu valsts nodevu atlīdzina mēneša laikā pēc pieteicēja iesnieguma saņemšanas iestādē Administratīvā procesa likuma 126.pantā minētajos gadījumos no tās iestādes budžeta līdzekļiem, kura attiecīgajā administratīvajā lietā bijusi pieaicināta atbildētāja pusē.
Pieteicējs samaksājis valsts nodevu 30 euro apmērā (lietas 13.lapa) par pieteikuma iesniegšanu tiesā. Tā kā šajā administratīvajā lietā atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātā iestāde ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvalde, tad valsts nodeva ir piespriežama no Latvijas Republikas un tā ir jāatmaksā no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes budžeta līdzekļiem.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 126.panta pirmo daļu, 246.-251.pantu, 253.panta ceturto daļu un 289.-291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda:
178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs apmierināt /pers. A/ pieteikumu.
Atzīt par prettiesisku Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas 2018.gada 12.oktobra lēmumu Nr.1411 pārsūdzētajā daļā.
Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, viņa samaksāto valsts nodevu 30 euro, kas izmaksājama /pers. A/ no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Kārtības policijas pārvaldes budžeta līdzekļiem.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese 178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs I.Petrovska