Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams – Administratīvās lietas
Lietas arhīva Nr. A42-01309-19/6 ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0625.A420130919.7.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS SPRIEDUMS LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2019.gada 25.jūnijā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese E.Apīne, piedaloties pieteicējas SIA „G61D” likumiskajam pārstāvim /pers. D/ un pilnvarotajai pārstāvei zvērinātai advokātei Līvai Upītei, atbildētāja pusē pieaicinātās iestādes Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvei Inesei Demei un Rīgas pilsētas būvvaldes pārstāvim Andrejam Urbānam, trešajām personām /pers. G/ un /pers. H/, trešās personas /pers. H/ pilnvarotajai pārstāvei /pers. I/, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu SIA „G61D” pieteikumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas pilsētas būvvaldes 2016.gada 22.septembrī izdotajā būvatļaujā Nr.BV-16-739-abv/Ze tiktu izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi.
Aprakstošā daļa [1] Rīgas pilsētas būvvalde (turpmāk – būvvalde vai atbildētāja) 2016.gada 22.septembrī izdeva būvatļauju Nr.BV-16-739-abv/Ze (turpmāk – Būvatļauja) (lietas 1.sējums, 54.-65.lapa) daudzdzīvokļu ēkas būvniecībai /adrese/ (turpmāk – Objekts).
Izskatot pieteicējas SIA „G61D” lūgumu veikt Būvatļaujā atzīmi par projektēšanas nosacījumu izpildi, būvvalde 2018.gada 15.oktobrī pieņēma lēmumu Nr.BV-18-13715-nd (turpmāk – Sākotnējais lēmums) (lietas 1.sējums, 42.-43.lapa) „Par atteikumu par atzīmes veikšanu būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi objektam /adrese/” (turpmāk – Būvprojekts), ar kuru nolemts atteikt veikt atzīmi Būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi Objektam.
Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta (turpmāk – departaments vai atbildētājs) 2018.gada 3.decembra lēmumu Nr.DA-18-5997-nd (turpmāk – Lēmums) (lietas 1.sējums, 18.-28.lapa) nolemts atstāt negrozītu Sākotnējo lēmumu apstrīdētajā daļā. [2] Pieteikumā tiesai pieteicēja Lēmumam nepiekrīt, jo no Civillikuma 1036. un 1039.pantiem neizriet prasība saskaņot Būvprojektu ar zemes gabala /adrese/ (kad. Nr./kadastra numurs/) (turpmāk – Zemes gabals) īpašniekiem.
Sākotnējā lēmumā būvvalde uz abiem Civillikuma pantiem ir tikai atsaukusies, nepamatojot tā piemērošanu konkrētajā faktiskajā situācijā.
Savukārt lēmumā par papildu informāciju, ar kuru būvvalde uzdeva pieteicējai pienākumu saskaņot Būvprojektu ar Zemes gabala īpašniekiem, būvvalde bija citējusi tikai Civillikuma 1036.panta teikuma pirmo daļu, vispār ignorējot palīgteikumā noteikto izņēmumu no īpašnieka pilnīgas varas tiesībām pār lietu, tādējādi nepiemērojot visu tiesību normu, kas regulē konkrētās tiesiskās attiecības.
Būvvalde nebija ņēmusi vērā, ka par labu pieteicējai piederošajam nekustamajam īpašumam ar kadastra numuru /kadastra numurs A/un adresi /adrese/ ir nostiprināts ceļa servitūts 0,0297 ha platībā (turpmāk – Servitūts). Servitūts nostiprināts, pamatojoties uz 2012.gada 31.marta vienošanos (turpmāk – Vienošanās), atbilstoši kurai īpašums /adrese/ (kad. Nr./kadastra numurs/) ir kalpojošais īpašums.
Saskaņā ar portālā kadastrs.lv pieejamo informāciju īpašumam ar zemesgrāmatas nodalījuma numuru /numurs B/un kadastra numuru /kadastra numurs/adrese ir /adrese A/, nevis /adrese/, kā norādīts Sākotnējā lēmumā.
Departamenta viedoklis, ka pieteicēja drīkstot izmantot servitūtu tikai kā braucamo ceļu, bet nedrīkst pa to izbūvēt komunikācijas pie sev piederošā īpašuma, ir neatbilstošs doktrīnā norādītajam un citos Civillikuma pantos noteiktajam par servitūta jēgu un būtību. Attiecībā uz Civillikuma 1036.panta piemērošanu doktrīnā ir norādīts, ka īpašums ir vispilnīgākā un visaptverošākā lietu tiesība, kas piešķir īpašniekam visplašāko lietošanas un rīcības iespēju pār lietu, bet tas nenozīmē, ka īpašums ir neaprobežota tiesība. Tāpēc, lai katrā konkrētā gadījumā noskaidrotu gan īpašnieka pilnvaru apjomu, gan šo pilnvaru izlietošanas iespējas, jāņem vērā visi tie aprobežojumi, kas pastāv attiecībā uz konkrēto īpašumu. Civillikuma 1133.pantā noteikts, ka kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas.
Doktrīnā norādīts, ka bieži nekustama īpašuma pilnīgi izolēta lietošana nemaz nav iespējama. Piekļūšana pie tā vai komunikāciju pieslēgšana var būt iespējama tikai caur citu nekustamo īpašumu. Tādos gadījumos reālservitūts var nodrošināt nekustamā īpašuma pilnvērtīgu lietošanu. Civillikuma 1140.pantā noteikts, ka kalpojošās lietas īpašnieks savukārt nedrīkst servitūta izlietotājam likt ceļā nekādus šķēršļus: viņam jāļauj tam darīt visu, bez kā servitūta tiesību nebūtu iespējams sekmīgi izlietot, kaut arī tas nebūtu īstais servitūta priekšmets. Tāpat doktrīnā norādīts, ka servitūtu ir iespējams izlietot tikai tad, ja tas reāli spēj dot labumu izlietotājam personiski vai valdošajam nekustamajam īpašumam.
Lēmumā netiek ņemts vērā ar būvvaldes 2011.gada 8.decembra lēmumu Nr.BV-11-3705-ap dotais uzdevums nodrošināt ceļu un inženiertīklu servitūtus jaunveidojamām zemes vienībām. 2012.gada 31.marta vienošanās patiesais mērķis bija nodibināt gan ceļa, gan inženiertīklu servitūtus par labu 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs pieteicējai piederošajam īpašumam, un tāds bija arī būvvaldes uzdevums, pamatojoties uz pašvaldības saistošajiem noteikumiem. Nenoskaidrojamu apstākļu dēļ vienošanās tika parakstīta un pēc tam ierakstīta zemesgrāmatā redakcijā, kas vārdiskā formulējumā paredzēja vienošanos tikai par ceļa servitūta nodibināšanu, iztrūkstot norādei uz inženiertīklu servitūta nodibināšanu.
Atbilstoši doktrīnai pieteicējai piederošajam nekustamajam īpašumam par labu jau nodibinātajam servitūtam ir jākalpo par labu pieteicējas īpašumam arī tādā veidā, ka tas palielina īpašuma vērtību. Nodrošinot iespēju realizēt Būvprojektu, tiktu arī palielināta pieteicējai piederošā zemes gabala vērtība.
Pieteicējai nebija un nav jāsaņem saskaņojums no kalpojošā īpašuma īpašniekiem, jo nodibināto servitūta tiesību esamības dēļ viņiem nav nekādu tiesību iebilst pret inženiertīklu izbūvi servitūta robežās.
Departaments neatbilstoši interpretē Būvatļaujas 8.punkta 2.apakšpunktā noteikto pienākumu, jo Būvatļauja saturēja tikai vispārīgu norādi uz Ministru kabineta 2014.gada 2.septembra noteikumu Nr.529 „Ēku būvnoteikumi” (turpmāk – Ēku būvnoteikumi) 8.punktu, kas visticamāk tiek iekļauta katrā būvatļaujā, kurā nebija norādīts konkrēts saskaņojums, kas pieteicējai būtu bijis jāsaņem, kā arī nebija norādīts, no kura normatīvā akta izrietētu pieteicējas pienākums saņemt saskaņojumu no kalpojošā īpašuma īpašniekiem, un par ko šis saskaņojums būtu bijis jāsaņem. Civillikuma 1036. un 1039.pants nav uzskatāmi par tiem Ēku būvnoteikumu 8.3.punktā noteiktajiem normatīvajiem aktiem, no kuriem izrietētu pieteicējas pienākums saskaņot Būvprojektu ar kalpojošā īpašuma īpašniekiem.
Departaments Lēmumā saistībā ar lēmuma par papildu informāciju 6.punkta neizpildi nepamatoti atsaucas uz nekustamā īpašuma ar kadastra numuru /kadastra numurs D/īpašnieku tiesībām izmantot servitūtu, jo darbus plānots organizēt tā, lai iespējami netraucētu šī nekustamā īpašuma īpašnieku tiesības izmantot ceļa servitūtu, kā arī būvvaldes atteikums izdarīt atzīmi Būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi ir pamatots ar Civillikuma 1036. un 1039.panta neizpildi (lēmuma par papildu informāciju 6.punktu), nevis saskaņojuma nesaņemšanu no nekustamā īpašuma ar kadastra numuru /kadastra numurs D/īpašniekiem (lēmuma par papildu informāciju 7.punkts). [3] 2019.gada 6.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts departamenta rakstveida paskaidrojums (lietas 1.sējums, 117.-118.lapa), kurā, atsaucoties uz Lēmumā norādīto argumentāciju, atbildētājs pieteikumu neatzīst un lūdz noraidīt.
Papildus departaments paskaidro, ka Zemes gabala īpašnieks, neskatoties uz to, ka viņa Zemes gabala daļai ir noteikts apgrūtinājums – ceļa servitūts, joprojām ir īpašnieks arī tai Zemes gabala daļai, kurai noteikts ceļa servitūts saskaņā ar Vienošanos, un pieteicējai ir jāsaņem saskaņojums no Zemes gabala īpašnieka, jo pieteicējas būvniecība skar Zemes gabala īpašnieka tiesības, ņemot vērā, ka pieteicēja plāno izveidot jaunu ūdensvadu Zemes gabala robežās.
Lai arī no Vienošanās nevar izdarīt secinājumu, ka ar Vienošanos ir domāts ne tikai ceļa servitūts, bet arī inženiertīklu servitūts, tomēr pieteicēja nav ierobežota novērst trešo personu šaubas un papildināt Vienošanos ar inženiertīklu servitūtu, tādējādi atspoguļojot patieso pušu mērķi. Turklāt, ja patiesais mērķis pusēm ir ne tikai ceļa servitūta nodibināšana, bet arī inženiertīklu servitūta nodibināšana, tad atbildētājs nesaskata šķēršļus Zemes gabala īpašniekam savu patieso gribu paust, saskaņojot ūdensvada tīklu izbūvi viņa Zemes gabalā. Iestādes kompetencē nav izšķirt strīdu attiecībā uz Vienošanās civiltiesisko raksturu, proti, interpretēt tās saturu ārpus tajā noteiktajam. Ja pieteicēja uzskata, ka departaments nepareizi tulko Vienošanos, tad visas šaubas pieteicēja var novērst, saņemot saskaņojumu inženiertīklu izbūvei. [4] 2019.gada 6.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts trešās personas /pers. G/ rakstveida paskaidrojums (lietas 1.sējums, 201.202.lapa), kurā pieteikumu lūgts apmierināt.
Trešā persona norāda, ka bija personīgi iesaistīta pieteicējas pieteikumā norādītā servitūta noteikšanas procesā un arī zemes ierīcības projekta realizēšanā, kas minēts pieteikumā.
2011.gadā, kad tika uzsākta zemes ierīcības projekta izstrādāšana, būvvalde bija uzdevusi vienoties par servitūta noteikšanu gan ceļa izmantošanai, gan visu nepieciešamo inženiertīklu izbūvēšanu pa to pašu servitūtu. Šī pienākuma izpildei noslēgta vienošanās, ar to domājot vienošanos par servitūtu gan ceļa izmantošanai, gan arī inženiertīklu izbūvēšanai.
Trešā persona norāda, ka šādam saskaņojumam pilnībā piekrīt un pilnībā atbalsta pieteikumā norādīto viedokli un arī juridisko pamatojumu ar visām atsaucēm uz Civillikuma pantiem.
Jau līdz šim servitūta ceļa robežās atrodas ūdens pievads dziļumā esošo īpašumu nodrošināšanai ar pilsētas ūdensapgādi (īpašumiem /adrese/, /adrese B/ un /adrese C/), kanalizācijas cauruļvadu sistēmas, elektroapgādes tīkli un telekomunikāciju tīkli.
2011. un 2012.gadā izstrādājot zemes ierīcības projektu šobrīd pieteicējai piederošajam īpašumam, doma bija, ka pa šo servitūta ceļu tiks izbūvētas arī inženierkomunikācijas uz konkrēto īpašumu.
Iepriekšējā zemes ierīcības projektā, kas tika izstrādāts 2004. un 2005.gadā un saskaņots būvvaldē 2005.gada 16.maijā (reģ. Nr.299z), un kura ietvaros no īpašuma ar kadastra numuru /kadastra numurs D/tika atdalīts trešās personas iegūtais īpašums, no kura 2012.gadā tika atdalīts īpašums /adrese/, tika konkrēti norādīts, ka tiek paredzēta zona ceļa un inženierkomunikāciju servitūtam (9 m platumā).
Tas, ka zem ceļa tiks izbūvēti inženiertīkli un komunikācijas, trešās personas kopīpašuma daļu nekādā veidā netraucēs un ne trešā persona, ne citi kopīpašnieki to vispār neizjutīs, izņemot vienīgi īso laiku, kamēr notiks būvdarbi. Trešajai personai piederošā kopīpašuma stāvoklis un izmantošanas iespējas pēc inženierkomunikāciju izbūves nekādā veidā nemainīsies. Inženiertīklu izbūvi plānots veikt pazemē un pēc to izbūves ceļš tiks atjaunots iepriekšējā stāvoklī, un nekādas citas izmaiņas kopīpašniekiem attiecībā uz iespējām lietot nekustamo īpašumu nav sagaidāmas. Trešajai personai pilnīgi nekas nemainās vai zem servitūta ceļa ir vel papildu komunikāciju pievadi vai nav, jo jebkurā gadījumā zemesgabalā ir ceļš un esošās komunikācijas.
Nepieciešamības gadījumā trešā persona ir gatava parakstīt arī rakstveida apliecinājumu, ka neiebilst pret pieteicējas plānotajiem inženiertīklu būvdarbiem servitūta ceļa robežās. [5] 2019.gada 8.februārī Administratīvajā rajona tiesā saņemts būvvaldes rakstveida paskaidrojums (lietas 1.sējums, 209.-211.lapa), kurā, pievienojoties Lēmumā norādītajai argumentācijai, atbildētāja pieteikumu neatzīst un lūdz atzīt par nepamatotu.
Būvvalde paskaidro, ka, izvirzot prasību saskaņot Būvprojekta realizācijas risinājumus ar Zemes gabala īpašniekiem, ir ņēmusi vērā Civillikuma 1036.pantu pilnā apmērā, un konkrētajā situācijā nepastāv sevišķi noteikti aprobežojumi, kā dēļ Zemes gabala īpašnieku saskaņojums konkrētajā situācijā nav nepieciešams. [6] 2019.gada 11.februārī tiesā saņemts trešo personu /pers. K/ un /pers. H/ rakstveida paskaidrojums (lietas 1.sējuma 217.-220.lapa), kurā pieteikumu lūgts noraidīt.
Trešās personas pilnībā piekrīt atbildētāja viedoklim par nepieciešamību pieteicējas izstrādātajā būvprojektā iekļaut saskaņojumu komunikāciju izbūvei kalpojošajā īpašumā. Trešās personas apliecina, ka 2003.gada 8.aprīļa vienošanās par zemes robežu plānu un 2012.gada 31.marta vienošanās par ceļa servitūta izmantošanu mērķis bija tikai un vienīgi piekļuves nodrošināšana atdalītajam un tagad pieteicējai piederošajam īpašumam.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs Uz tiesību zinātnē nostiprinātām atziņām pieteicēja atsaucas fragmentāri un subjektīvas izlases veidā. Trešo personu ieskatā servitūta apjoms vai saturs nav bezgalīgs un neietver sevī visus iespējamos labumus, ko ar servitūtu teorētiski iespējams izmantot. Servitūta tiesība izskatāmajā gadījumā ir visu līgumslēdzējpušu vienošanās par konkrētu tā apjomu, un pieteicējai, kura nav līgumslēdzējpuse, bet gan tās tiesību un saistību pārņēmēja, nav ne tiesību, ne likumīga pamata minēto apjomu savtīgi paplašināt, tādējādi vēl vairāk sašaurinot trešās puses kā kalpojošā īpašuma īpašnieka jau tā ierobežotās tiesības.
Civillikuma 1141.panta komentārā minēts, ka kalpojošais īpašums dod labumu valdošajam tikai ar atsevišķām īpašībām. Piemēram, kājceļa servitūts, kas nodibināts par labu valdošajam īpašumam, dod tikai tiesību iet pa kalpojošo nekustamo īpašumu, nevis lietot to citādi. Civillikuma 1132.pantā noteikts, ja rodas šaubas par servitūta apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā, tādējādi kalpojošā īpašnieka lietošanas tiesību ierobežojot tikai tādā apmērā, cik noteikti nepieciešams servitūta izlietošanai.
Pieteicējas apgalvojums, ka servitūta ceļa izmantošana komunikāciju izbūvei ir blakus tiesība, bez kuras nav iespējams izlietot galveno tiesību – piekļūt pieteicējas īpašumam, ir pretrunā gan ar Civillikuma 1133.pantā ietverto normas saturu, gan arī faktisko situāciju. Tiesību norma nepārprotami paredz blakus tiesību tikai tad, ja nav iespējams izlietot galveno tiesību, bet izskatāmajā gadījumā galveno tiesību var īstenot pilnā apmērā, jo kalpojošais īpašums jau ilgstoši tiek izmantots, lai nodrošinātu piekļuvi pieteicējas īpašumam. Līdz būvdarbu dokumentācijas izstrādāšanas un saskaņošanas brīdim pieteicēja ne reizi nav cēlusi iebildumus par nespēju izmantot viņai ar servitūtu piešķirtās tiesības piekļūt savam īpašumam. Civillikuma 1147.panta komentārs nosaka, ka, mainoties valdošā īpašuma lietošanas veidam un paņēmieniem, servitūta apmērs nemainās, ja tas ir precīzi fiksēts, kā tas ir izskatāmajā gadījumā.
Trešā persona pauž šaubas, vai pieteicēja ir tiesīga jautājumu par servitūta apjomu un izlietošanu risināt administratīvā procesa kārtībā, jo saskaņā ar Civillikuma 1140.panta komentāru pieteicēja ir tiesīga civiltiesiskā kārtā desmit gadu laikā celt servitūta prasību nolūkā novērst servitūta izlietošanas traucējumus.
Trešās personas ieskatā, ceļa servitūta nodibināšana būvvaldei bija pietiekama zemes ierīcības plāna akceptēšanai, tādēļ komunikāciju servitūts papildus netika prasīts, ko apliecina arī atbildētāja paskaidrojumos norādītais, ka pieteicējai ir alternatīva iespēja nodrošināt komunikācijas tās īpašumam ar lokālu ūdensvadu. Prasība par komunikāciju servitūtu nav absolūti nepieciešama, jo neietver sevī vienīgo veidu komunikāciju nodrošināšanai pieteicējas īpašumam.
Zvērināta mērnieka Aleksandra Mituļa izveidotajā zemes gabala izvietojuma shēmā konkrēti norādīts iezīmējamā servitūta veids, proti, teritorija, kas var kalpot par pamatu servitūta – tiesībai uz braucamo ceļu – nodibināšanai. Arī zemes ierīcības projekta paskaidrojuma rakstā norādīts, ka saskaņā ar 2012.gada 31.marta vienošanos par ceļa servitūtu tas paredz piekļūšanu jaunizveidotajām zemes vienībām, tostarp pieteicēja īpašumam.
Pieteicēja, 2016.gada 22.septembrī saņemot būvatļauju, neiebilda tajā ietverto projektēšanas nosacījumu pamatotībai, tostarp nepieciešamībai būvprojektu saskaņot ar trešajām personām. Pieteicēja to mēģināja izpildīt, 2017.gada 4.aprīlī nosūtot kalpojošā īpašuma īpašniekiem vēstuli, lūdzot saskaņot protokolā paredzēto risinājumu, tomēr trešās personas informēja pieteicējas valdes locekli /pers. M/, ka nepiekrīt šāda apgrūtinājuma izveidošanai un servitūta nodibināšanai. [7] 2019.gada 12.februārī (iesūtīti tiesas e-pastā 2019.gada 11.februārī) tiesā saņemti pieteicējas paskaidrojumi (lietas 1.sējums, 227.-231.lapa).
Būvvaldes norāde paskaidrojumos par to, ka tā ir ņēmusi vērā Civillikuma 1036.pantu pilnā apmērā, ir vērtējama kā formāla, jo paskaidrojumos būvvalde nav konkrēti norādījusi izvērtējumu par to, kā minētajā pantā noteiktais izņēmums no īpašnieka tiesībām ir attiecināms uz konkrēto gadījumu.
Nav saprotama būvvaldes norāde par to, ka nepastāv sevišķi noteikti aprobežojumi, kādēļ saskaņojums nav nepieciešams, jo sevišķi noteiktais aprobežojums uz kalpojošā īpašuma ir jau nodibinātais servitūts par labu pieteicējas īpašumam, un uz šī servitūta pamata saskaņojumu nav nepieciešams saņemt.
Nekad iepriekš būvvalde kā pamatojumu tam, kāpēc ir nepieciešams saskaņojums ar trešajām personām, nebija norādījusi, ka tas nepieciešams tāpēc, ka ūdensvada izbūves rakšanas darbu laikā kalpojošā īpašuma īpašniekiem (trešajām personām) būtu ierobežotas iespējas izmantot savu īpašumu.
Būvvalde nav izpratusi jēdzienu apgrūtinājums, jo par kalpojošā īpašuma apgrūtinājumu ir uzskatāms ar 2012.gada 31.marta vienošanos nodibinātais servitūts. Savukārt uz servitūta plānotie rakšanas darbi ūdensvada izbūvei nav uzskatāmi par apgrūtinājumu civiltiesiskā izpratnē, un tāpēc tos kā tādus nav nepieciešams saskaņot.
Normatīvie akti nenosaka pienākumu ūdensvada rakšanas darbus saskaņot ar kalpojošā zemes gabala īpašniekiem. Uz konkrētu normatīvo aktu nav norādījusi ne būvvalde, ne departaments. Rakšanas darbi nav civiltiesisks apgrūtinājums, bet gan darbu organizatorisks jautājums. Ja rakšanas darbus uzskatītu par apgrūtinājumu, kas jāsaskaņo, tad gandrīz nevienu ceļa, ūdensvada vai citu inženierkomunikāciju izbūvi nevarētu veikt, jo visticamāk vienmēr būs kāds, kurš iebildīs.
Trešās personas nepamatoti uzskata, ka ūdensvada izbūve vēl vairāk ierobežos to tiesības, jo pēc būtības tā trešo personu tiesību apjomā neko neizmainīs. Servitūts uz trešo personu zemes jau ir, un tādējādi tas Civillikumā noteiktajā kārtībā aprobežo trešo personu īpašuma tiesības, bet ūdensvada izbūve nekādu citu papildu trešo personu tiesību ierobežojumu vai samazinājumu neradīs.
Trešo personu iebildumi ir drīzāk konceptuāli pret pieteicējai piederošā īpašuma attīstību ar mērķi likt visus iespējamos šķēršļus, kā arī tie ir emocionāli un nebalstīti uz faktisko situāciju dabā. Trešās personas nav ņēmušas vērā, ka servitūta ceļš ir kopā deviņus metrus plats, no kuriem tas četru metru platumā atrodas uz pieteicējai piederošā īpašuma, bet ūdensvada izbūves darbi tiks veikti tikai 1 – 2 metru platumā, līdz ar to reāli ūdensvada izbūve trešās personas nemaz neskars.
Trešās personas nepamatoti iebilst pret to, ka ūdensvada (inženierkomunikāciju) izbūve pa servitūtu nevar tikt uzskatīta par servitūta blakus tiesību, jo par piekļūšanu pie īpašuma uzskatāma ne tikai fiziska piekļuve īpašumam, pieejot vai piebraucot, bet arī visu to komunikāciju nodrošināšana pie īpašuma, kas nepieciešamas, lai īpašums funkcionētu.
Lai gan fiziski servitūta ceļu ir iespējams izmantot bez inženierkomunikācijām, tomēr pašu pieteicējai piederošo īpašumu bez inženierkomunikācijām, šajā gadījumā ūdensvada, nav iespējams izmantot.
Rīgas pašvaldības saistošie noteikumi un būvvaldes 2011.gada 8.decembra lēmums Nr.BV-11-3705-ap skaidri norāda uz 2012.gada 31.marta vienošanās patieso mērķi, kāds bija jāpanāk – jānodibina gan ceļa, gan inženierkomunikāciju servitūti. [8] 2019.gada 4.jūnija tiesas sēdē saņemti pieteicējas rakstveida paskaidrojumi (lietas 2.sējuma 97.-106.lapa), kuros, uzturot pieteikumā un paskaidrojumos norādītos argumentus un atsaucoties uz faktiskajiem apstākļiem un vēsturiskajiem notikumiem, pieteicēja norāda, ka tikai šobrīd būvvalde uzskata, ka ir nepieciešami papildus saskaņojumi ar kopīpašniekiem inženierkomunikāciju izbūvei, lai gan vairāk nekā 10 gadus, risinot jautājumu par Zemes gabala sadalīšanu, būvvalde nav iebildusi par papildus saskaņojuma nepieciešamību no trešajām personām.
No 2004.gadā izstrādātā reālās sadalīšanas projekta zemes gabaliem /adrese/ (kad. Nr./kadastra numurs D/) nepārprotami izriet, ka trešās personas piekrita ceļu un inženierkomunikāciju servitūtam 9 metru platumā, jo tāds tika paredzēts jau sākotnēji, un visām iesaistītajām pusēm bija skaidrs, ka pa servitūta ceļu tiks ierīkotas arī inženierkomunikācijas.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs Atbilstoši judikatūrai, ja dots vispārējs saskaņojums, tad nav nepieciešams vēl papildus saskaņot, kur tieši servitūta ceļa ietvaros atradīsies inženierkomunikācijas. Projektā trešajām personām bija pietiekami vienoties par konkrēta veida būvdarbiem konkrētajā īpašuma daļā, neprecizējot, kur tieši servitūta ceļa robežās tiks izvietotas inženierkomunikācijas, kas nepieciešamas pieteicējas nekustamā īpašuma pilnvērtīgai izmantošanai. Normatīvie akti neparedz kopīpašnieku piekrišanas došanu notariālā formā vai nepieciešamību tādai būt ierakstītai zemesgrāmatā.
Judikatūrā pausta atziņa, ka apstāklis, ka pieteicēja trešajai personai nosūtījusi notariālu paziņojumu par būvprojekta saskaņošanu, neietekmē iepriekš piešķirtās tiesības, līdz ar to pieteicējas trešajām personām nosūtītā 2017.gada 4.aprīļa vēstule negroza un neietekmē faktu, ka piekrišanas jau ir tikušas saņemtas.
Tāpat atbilstoši judikatūrai no Ēku būvnoteikumu 9.punkta izriet, ka saskaņojumu būvniecībai var izteikt gan saistībā ar konkrētu būvniecības ieceri, saskaņojumu noformējot uz būvniecības ieceres dokumentācijas, gan vispārīgi piekrītot iecerētajai būvniecībai, saskaņojumu noformējot atsevišķa dokumenta veidā. Ja trešās personas ir iepriekš izteikušas rakstiski savu piekrišanu veikt izmaiņas sev piederošajā īpašumā, sniedzot piekrišanu ceļa un inženierkomunikāciju servitūtam, tad uzskatāms, ka saskaņojums inženierkomunikāciju izbūvei servitūta ceļa ietvaros ir sniegts, kas ir pamats Lēmuma atcelšanai.
Judikatūrā norādīts, ka būtu nepamatoti uzskatīt, ka tāpēc, ka trešā persona vēlāk ir izvirzījusi iebildumus pret pašas sniegtā saskaņojuma saturu, iestādei būtu pamats uzskatīt, ka šāds saskaņojums nepastāv. Pašai trešajai personai, ja tā saskata tādu pamatu un nepieciešamību, ir civiltiesiskā kārtā jārisina jautājums par to, kādas tiesiskās attiecības no konkrētas piekrišanas izriet.
Atbildētāja apgalvojums, ka pieslēgums pie pilsētas inženiertīkliem pieteicējas gadījumā nav obligāts, ir pretrunā ar Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošo noteikumu Nr.34 „Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi” 97.punktu, jo nevienu daudzdzīvokļu māju un publisko ēku, kā arī savrupmāju apbūves kompleksu (ciematu) nedrīkst būvēt teritorijā, kurā nav paredzēta centralizētu vai pie pilsētas inženierkomunikāciju tīkliem pieslēgtu ēkas ekspluatācijai nepieciešamo inženierkomunikāciju izbūve. Pieteicējas nekustamais īpašums varēja tikt atdalīts tikai tad, ja ir reāla iespēja bez papildus saskaņojumiem pieslēgties centralizētām vai pilsētas inženierkomunikācijām.
Pieteicēja vērš uzmanību uz norādēm SIA „Arhitektu birojs Arteks” izstrādātajā būvprojektā elektrības un ūdens pieslēguma sakarā, kas pieteicējas ieskatā norāda, ka būvvaldes un departamenta viedoklis strīdā ar pieteicēju ir pretrunā ar speciālistu viedokli.
Atsaucoties uz 2017.gada 16.februāra Jūrmalas pilsētas domes lēmumu Nr.79 (protokols Nr.5, 43.punkts) par ceļa servitūta noteikšanu zemes vienībai /adrese D/, pieteicēja norāda, ka citas pilsētas domes ieskatā ceļa servitūts ietver ne tikai fizisku piekļūšanu ēkām vai zemes gabalam, bet arī inženierkomunikācijas, kas nodrošina ēku uzturēšanu, apstiprinot pieteicējas pieteikumā un paskaidrojumos tiesai norādītās doktrīnas atziņas.
Pieteicēja ir paļāvusies, ka būvvaldes un departamenta rīcība būs tiesiska un konsekventa, un pieteicējas nekustamais īpašums būs izmantojams tam paredzētajiem mērķiem. [9] Tiesas sēdē pieteicējas pārstāve prasījumu uzturēja, bet atbildētāju pārstāvji pieteikumu neatzina, atsaucoties uz Lēmumā un rakstveida paskaidrojumā norādīto pamatojumu. Trešā persona /pers. G/ pauda viedokli, ka pieteikums ir pamatots. Trešās personas /pers. H/ pārstāve pauda viedokli, ka pieteikums ir nepamatots.
Trešā persona /pers. K/ uz tiesas sēdi veselības stāvokļa dēļ neieradās. Uzklausot procesa dalībniekus un izvērtējot personas paskaidrojumus, tiesa atzina par iespējamu izskatīt lietu bez trešās personas /pers. K/ klātbūtnes.
Motīvu daļa [10] Ar Lēmumu atstāts negrozīts būvvaldes Sākotnējais lēmums, ar kuru atteikts izdarīt atzīmi Būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi, jo pieteicēja nav ieguvusi saskaņojumu no trešajām personām par tiesībām izmantot Zemes gabalu inženierkomunikāciju izvietošanai, kam pieteicēja nepiekrīt, uzskatot, ka tai ir tiesības uz atzīmes saņemšanu arī bez trešo personu saskaņojumiem.
Kā redzams no lietas materiāliem, tad pieteicēja likumā noteiktā kārtībā ir vērsusies pie atbildētājas ar būvniecības iesniegumu, vēloties veikt apbūvi zemes gabalā /adrese/, kadastra Nr./kadastra numurs C/(lietas 1. sējums, 122.lapa), uz to saņemot Būvatļauju, šai kārtībai atbilstot būvniecības procedūrai, ko noteic tiesību normas.
2018.gada 12.jūnijā pieteicēja vērsusies būvvaldē ar iesniegumu par atzīmes izdarīšanu Būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi (lietas 1.sējums, 126.lapa), uz ko 2018.gada 12.jūlijā saņēmusi būvvaldes atbildi Nr.BV-18-5344-ap "Par papildu informācijas pieprasīšanu un administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanu lietā par objektu /adrese C/" (lietas 1.sējums, 110.lapa), kurā norādīts uz vairākiem trūkumiem, kas būvvaldes ieskatā ir labojami pirms atzīmes izdarīšanas. Lietā esošie dokumenti liecina, ka pieteicēja atsevišķus labojumus projektā ir izdarījusi (lietas 1.sējums, 128.-129.lapa), taču nepiekrīt būvvaldes vēstulē Nr.BV-18-5344-ap 6. un 7.punktā ietvertajām prasībām, proti, saskaņojuma saņemšana no zemes gabala /adrese/, kadastra Nr./kadastra numurs/īpašnieka, kā arī Būvprojekta DOP saskaņošana ar zemes gabala /adrese/, kadastra Nr./kadastra numurs D/īpašniekiem, jo būvdarbi paredzēti ceļa servitūta zonā. Tā kā pieteicēja minētos saskaņojumus nav iesniegusi, tad būvvaldes 2018.gada 15.oktobra atteikums (lietas 1.sējums, 42.lapa) balstīts šīs prasības neizpildē un tajā, ka projekts līdz ar to neatbilst Civillikuma 1036. un 1039.pantam, kam pieteicēja nepiekrīt.
Lietā nav strīda par to, ka būvvalde savas kompetences ietvaros ir tiesīga izvērtēt būvniecības ieceres un pieņemt lēmumus, kas skar būvniecības procesa virzību, tostarp, jautājumā par pieteicējas lūgto atzīmi Būvatļaujā par projektēšanas nosacījumu izpildi Objektam. Tātad arī gadījumā, ja tiesa saskatīs pamatu pieteikuma apmierināšanai, šāds uzdevums dodams būvvaldei.
Tātad lietā ir izskatāms prasījums par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, vai pieteicējai ir tiesības uz projektēšanas atzīmes saņemšanu bez trešo personu saskaņojuma Zemes gabala izmantošanai, kas tiesai ir primāri pārbaudāms, jo lietas izskatīšanā arī noskaidrots, ka citu šķēršļu atteikumam nav. [11] Kā pamatoti norāda atbildētāja, tad jau projektēšanas nosacījumu 8.punkts noteica, ka saņemams saskaņojums ar blakus esošo nekustamo īpašumu īpašniekiem, ievērojot Ēku būvnoteikumu 8.punktu, kas Būvatļaujas izdošanas laikā noteica, ka "persona, ierosinot jebkura veida būvniecību, būvniecības ieceres iesniegumam pievieno: 8.1. īpašuma, valdījuma vai lietojuma tiesību apliecinošus dokumentus; 8.2. būvniecības ierosinātāja pilnvaru, ja iesniegumu iesniedz pilnvarota persona; 8.3. saskaņojumu ar trešajām personām un citas atļaujas šajos noteikumos un citos normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos". Arī šobrīd aktuālā tiesību normas redakcija noteic saskaņojuma nepieciešamību, kas saskaņā ar jau minēto Ministru kabineta noteikumu 9.punktu jāsaņem uz ģenerālplāna lapas vai atsevišķā dokumentā, proti, „trešo personu saskaņojumu noformē uz būvprojekta ģenerālplāna (uz derīga topogrāfiskā plāna pamatnes izstrādāts projektējamās teritorijas vispārīgais plāns būvprojekta sastāvā ar būvju, labiekārtojuma elementu un inženiertīklu piesaisti zemes gabalam) vai kā atsevišķu dokumentu (piemēram, vienošanās, dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmums, balsošanas protokols), lai no tā izrietētu nepārprotama šo personu piekrišana katram konkrētam apgrūtinājumam, kas skar attiecīgo personu”. Lietā nav strīda par to, ka pieteicēja nav saņēmusi aktuālos saskaņojumus tieši inženierkomunikāciju izvietošanai, jo saskaņā ar pieteicējas viedokli tai tiesības uz blakus 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs īpašumu izmantošanu piešķir Servitūts.
Ēku būvnoteikumi 10.punkts noteic, ka „plānotajai būvniecības iecerei nav nepieciešams saskaņojums ar zemes īpašnieku, ja ēka pieder citai personai un ir veicama ēkas vai telpu grupas restaurācija, atjaunošana, pārbūve, neveicot apjoma izmaiņas vai lietošanas veida maiņu, vienkāršotās fasādes atjaunošana, atjaunošana vai vienkāršota atjaunošana bez lietošanas veida maiņas”. Izvērtējot pieteicējas būvniecības ieceri, secināms, ka minētais tiesiskais regulējums uz šo nav attiecināms, jo faktiski apstākļi neapstiprina tiesību normā norādīto izņēmumu priekšnoteikumus.
Par nepamatotu uzskatāms pieteicējas un trešās personas /pers. G/ viedoklis, ka inženierkomunikāciju izvietošana Zemes gabalā nekādi to neietekmē vai nemaina tā stāvokli, jo nav saskatāms pamatojums šāda apgalvojuma izteikšanai. Nekustamā īpašuma īpašniekam saskaņā ar Civillikuma 1043.pantu pieder ne vien zemes virsma, bet arī zemes slāņi zem tās. Ja kādas personas veic būvdarbus, kuru rezultātā zemes slāņi tiek izmantoti, tas liedz izmantot šos zemes slāņus īpašniekam, ja viņam ir tāda interese, kā arī ierobežo rīcību ar zemes virsmu inženierkomunikācijām noteikto ekspluatācijas un drošības aizsargjoslu dēļ. Turklāt būvniecības objektiem ir pastāvīgs raksturs, kas nozīmē, ka nav iespējama zemes gabala atbrīvošana no inženierkomunikācijām bez papildu darbu veikšanas vai komunikāciju esību tajā īslaicīgā termiņā, kas nozīmē, ka visbiežāk apgrūtinājumam ir ilgstošs raksturs. Tā kā pieteicējas iecere aptver būvdarbu veikšanu trešo personu īpašumā, ievietojot Zemes gabalā inženierkomunikācijas, būvvalde pamatoti ir norādījusi uz nepieciešamību saņemt minētajam atļauju.
Tātad pieteicējai ir saņemama piekrišana būvdarbu veikšanai un to nodrošināšanai no blakus zemes gabalu īpašniekiem, kurus skar pieteicējas būvniecības iecere, jo saskaņā ar Būvniecības likuma 15.panta pirmās daļas 2.punktu zemes gabala apbūve bez īpašnieka piekrišanas nav atļauta.
Tā kā pieteicēja paudusi viedokli, ka tai ir tiesības izmantot ceļa servitūtu inženierkomunikāciju izvietošanai, bet atbildētāja tam nepiekrīt, tad tiesai ir jāveic šo apstākļu pārbaude. Turklāt norādāms, ka tiesa tāpat kā iestāde nav tiesīga paplašināti vērtēt privāttiesiskās attiecības, kas pastāv starp pieteicēju un trešajām personām, kas nozīmē, ka piekrišanai ir jābūt tieši noteiktai ar privāttiesisku vienošanos. [12] Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs F/, nekustamajam īpašumam ar kadastra Nr./kadastra numurs/2012.gada 18.septembrī norādīts, ka nostiprināts ceļa servitūts par labu nekustamam īpašumam /adrese F/, kadastra Nr./kadastra numurs A/(lietas 1.sējums, 107.lapa). Šai pat datumā ieraksts veikts arī nodalījumā Nr./numurs A/, /adrese/, kadastra Nr./kadastra numurs A/(lietas 1.sējums, 108.lapa).
Kā liecina tiesas ieskatīšanās Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs A/, tad nekustamais īpašums, kas pieder pieteicējai un ir pakļauts apbūvei, satur apgrūtinājumu – Servitūtu, kalpojošs nekustams īpašums /adrese H/, nodalījums Nr.6945 (sk. ierakstu Nr.2.1.). Kā pamats Servitūta nodibināšanai norādīta 2012.gada 31.marta vienošanās par ceļa servitūta izmantošanu (lietas 1.sējums, 185.lapa).
Šī Vienošanās par ceļa servitūta izmantošanu slēgta 2012.gada 31.martā (lietas 1.sējums, 89.lapa) ar norādi, ka zemes gabals ar kadastra Nr./kadastra numurs A/ir bez piebraucamā ceļa, tad "lai nodrošinātu piekļūšanu diviem jaunizveidotajiem zemes gabaliem no zemes gabala /adrese F/ B/N, kadastra numurs /kadastra numurs A/, tad pēc šīs vienošanās /pers. G/ varēs izmantot esošo, jau nodibināto ceļa servitūtu, kas atrodas blakus esošajā zemes gabalā /adrese A/, ar kadastra numuru /kadastra numurs/un ierakstīts zemes grāmatā: Nr.050203 servitūts – tiesības uz braucamo ceļu par labu nekustamajam īpašumam ar kadastra Nr./kadastra numurs D/ 0,0297ha.[..]" (sk. vienošanās 2.punktu).
Lietā ir arī 2003.gada 8.aprīļa vienošanās par koplietošanas ceļa (ceļa servitūta) izmaiņām (lietas 1.sējums, 66.lapa), kas noteic ceļa servitūta atrašanās vietu zemes gabalā Nr./kadastra numurs/ saskaņā ar 2003.gada 8.aprīļa plānu (lietas 1.sējums, 189.lapa).
Vērtējot minēto dokumentu saturu, no tiem neizriet, ka līdzēji būtu vienojušies par servitūta apjomu vai citiem jautājumiem, izņemot to, ka nodibinātas servitūta tiesības uz braucamo ceļu, kas atbilst Civillikuma 1156.pantam, kas noteic, ka "ar ceļa servitūtu var piešķirt tiesību: 1) uz kājceļu, 2) uz lopu ceļu, un 3) uz braucamo ceļu". Pieteicēja pauž viedokli, ka minētais aptver arī tiesības uz inženierkomunikāciju izvietošanu, kam nepiekrīt atbildētāja, kā arī trešās personas /pers. K/, /pers. H/. Savukārt trešā persona /pers. G/ paskaidrojumā norāda, ka minētais aptver īpašnieku gribu atļaut inženierkomunikāciju izvietošanu, kā arī nepieciešamības gadījumā /pers. G/ ir gatava sniegt savu saskaņojumu pieteicējas iecerei.
Šajā sakarā tiesa norāda, ka administratīvās tiesas kompetencē neietilpst privāttiesisku strīdu risināšana, bet tai ir pienākums vērtēt pierādījumus.
Personas paskaidrojumi tikai tad ir atzīstami par pierādījumiem, ja tos saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 161.panta pirmo daļu apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti pierādījumi. Tāpēc attiecībā uz /pers. G/ paskaidrojumiem par Servitūta jēgu un apjomu, priekšroka ir dodama rakstveida dokumentiem, jo privātajās tiesībās vienošanās, kas nav noformētas rakstiski, saturiski ir pierādāmas un spēkā tikai tiktāl, cik šo vienošanās dalībnieki tās atklātībai dara zināmas. Vai ir bijušas kādas sarunas, vai piekrišanas apjoms pārsniedz rakstveida dokumentos norādīto, lietā nav pierādīts, jo pretēji /pers. G/ teiktajam trešās personas /pers. K/, /pers. H/ to noliedz. Savukārt, vērtējot rakstveida dokumentus, piemēram, 2012.gada 31.marta vienošanās teksts jau pats par sevi liecina, ka servitūta jautājums risināts, lai risinātu piekļuves tiesības, proti, zemes gabals ar kadastra Nr./kadastra numurs A/pēc sadales nebūs pieejams un būs neiespējami no tā izkļūt ar autotransportu (sk. vienošanās 1.punktu). Savukārt vienošanās noslēgumā norādīts, ka tā satur vispusīgi izklāstītu vienošanos. Tātad vismaz šis dokuments saturiski neliecina par personu gribu risināt inženierkomunikāciju izvietošanas jautājumus.
Turklāt Civillikuma 928.pants noteic, "kaut gan īpašums var kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma būt dažādi aprobežots, tomēr visi šādi aprobežojumi iztulkojami to šaurākā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots". Minētais saskan arī ar Civillikuma 1509.pantā noteikto par tiesisku darījumu iztulkošanu, kad šaubu gadījumā darījuma noteikti iztulkojami tam par ļaunu, kurš attiecīgā gadījumā ir kreditors. Tāpēc, ja visi īpašnieki nav rakstiski apstiprinājuši savu gribu apgrūtināt īpašumu ar inženierkomunikācijām, tad Servitūta saturu nav pamata paplašināt, balstoties uz īpašnieku pretrunīgajiem viedokļiem par gribu, kāda pausta rakstiskajā dokumentā.
Var piekrist procesa dalībniekiem, ka šī ir situācija, kuras pamatā ir privātpersonu viedokļu sadursme, proti, trešās personas /pers. K/, /pers. H/ nevēlas Objekta būvniecību veidā, kāds tas ir pieteicējas iecerē, tām ir savs viedoklis par īpašuma attīstīšanu. Tomēr ne iestāde, ne tiesa no publisko tiesību jomas nav tiesīga noteikt, kādai rīcībai šīm personām ir jāseko privāto tiesību realizācijā, jo ne tikai uz pieteicēju, bet arī uz trešajām personām, kuras ir pret inženierkomunikāciju izvietošanu, ir attiecināms Civillikuma 927.pants, kas noteic, ka "īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t. i. tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību".
Tātad arī trešajām personām /pers. K/ un /pers. H/ ir tiesības liegt pieteicējai sava īpašuma izmantošanu.
Citādāks risinājums tiesas ieskatā būtu tad, ja šīs personas kaut tiesas procesā (līdzīgi kā trešā persona /pers. G/) izrādītu piekrišanu pieteicējas iecerei vai pat saskaņotu Objekta būvniecības risinājumus, taču lietas izskatīšanā tiesa secināja, ka šāda piekrišana netiek dota, līdz ar ko risināmais jautājums pārsniedz tiesas kompetences robežas un vienošanās par šiem pieteicējai nozīmīgajiem aspektiem ir jāpanāk privāttiesiskā kārtībā.
Tātad, vērtējot tiesību normas kopsakarā ar lietā esošajiem dokumentiem, tiesa atzīst, ka pieteicēja nav saņēmusi saskaņojumu inženierkomunikāciju izvietošanai un Servitūta apjoms šādu tiesību pieteicējai nepiešķir.
Kā tiesa jau norādīja, tad servitūta tiesība ir nostiprināta tikai uz braucamu ceļu, kas attiecīgi arī ir saprotams kā tiesība izmantot kalpojošo zemes gabalu piekļūšanai pie sava īpašuma, braucot pa to, vai ejot, kā paredz princips, ka "lielāka apmēra ceļa servitūtā ietilpst mazāka apmēra ceļa servitūts, braucamā ceļa servitūtā un lopu ceļa servitūtā ietilpst tiesība iet pa ceļu kājām (C.Erdmann. System des Privatrechts der Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Curland. Band II, S. 284; H.Blease/S.Mende. Lettlands Zivilgesetzbuch vom 28. Januar 1937 in Einzeldarstellungen. Band II, 2.,S.164)". (Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. − Rīga: Mans īpašums, 1998. − 86.lpp.).
No Servitūta tiesības neizriet tiesība uz inženierkomunikāciju izvietošanu, bet saskaņā ar Civillikuma 1132.pantu, "ja rodas šaubas par servitūta 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs apmēru, tas arvien pieņemams vismazākā apmērā". Arī pie Civillikuma 1141.panta komentāra norādīts, ka "kalpojošais nekustamais īpašums dod labumu valdošajam nevis ar visu savu īpašību kopumu, bet gan tikai ar atsevišķām īpašībām. Piemēram, kājceļa servitūts, kas nodibināts par labu valdošajam nekustamajam īpašumam, dod tikai tiesību iet pa kalpojošo nekustamo īpašumu, bet nevis lietot to citādi" (Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. − Rīga: Mans īpašums, 1998. − 73.lpp.).
Tātad, ja pieteicējai ir tiesība uz braucamu ceļu, tad attiecīgi zemes gabals arī ir izmantojams tikai braukšanai jeb piekļūšanai pie pieteicējas zemes gabala, un tiesību apjoms nav tulkojams paplašināti, ja vien nav skaidri saprotama līdzēju griba par to vienoties. Minētais saskan arī ar Civillikuma 1147.pantā noteikto, ka "servitūta apmēru noteic valdošā nekustamā īpašuma labums un vajadzība, tā ka izlietot servitūtu pāri par šo apmēru nedrīkst, ja vien to nodibinot vai vēlāk nav norunāts citādi". Tas, ka pieteicēja norāda, ka jau sākotnēji bijusi skaidri zināma šī vajadzība izvietot komunikācijas, neapstiprina pieteicējas norādīto tiesību apjomu. Vēl jo vairāk tamdēļ, ka visas trešās personas šādu vienošanos neapstiprina, šāda vienošanās nav nostiprināta rakstveida līgumā un/vai zemesgrāmatā, jo Civillikuma 1235.pants noteic, ka "no servitūta izrietošā lietu tiesība ir nodibināta un spēkā abām pusēm, t. i. valdošā un kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekiem, tikai pēc servitūta ierakstīšanas zemes grāmatās; līdz tam laikam viņu starpā pastāv vienīgi personiska saistība, kuras ierakstīšanu zemes grāmatās var tomēr prasīt katra puse, ja vien izpildīti visi citi servitūtam nepieciešamie noteikumi".
Līdz ar to, ja pieteicēja uzskata, ka tās nodibinātā vienošanās attiecināma arī uz inženierkomunikāciju izvietošanu, minētais servitūta apjoms nostiprināms zemesgrāmatā. Iebildumi par to, ka šādu servitūta veidu Civillikums neparedz, tiesas ieskatā nav pamatoti, jo, pirmkārt, servitūtu uzskaitījums Civillikumā nav izsmeļošs un, otrkārt, pieteicēja nav mēģinājusi vērsties zemesgrāmatā par ieraksta papildināšanu, saņemot atteikumu. Savukārt tas, vai šādā veidā privāttiesiskajās attiecībās ir panākams pieteicējas interesēm atbilstošs risinājums, pārsniedz Administratīvās tiesas kompetenci.
Arī atsauce uz Augstākās tiesas 2019.gada 28.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-254/2019 nevar mainīt tiesas nostāju šajā jautājumā, jo pieminētās lietas ietvaros starp personām bija noslēgta vienošanās, kuras ietvaros saskaņojums jau tika dots. Lai arī vienošanās saturs pieļāva interpretāciju, ko izmantoja viena no kopīpašniecēm, saturiski dokuments, kas apliecināja būvniecības tiesības, bija pietiekami skaidrs, kas nav konstatējams šajā lietā, proti, no pierādījumu kopuma nav acīmredzams, ka trešās personas būtu devušas pieteicējai piekrišanu inženierkomunikāciju izvietošanai Objekta būvniecības ieceres realizācijai.
Tādējādi secināms, ka tiesības izvietot inženierkomunikācijas tiesiski nav nodibinātas.
Tas apstāklis, ka Zemes gabalā jau ir izvietotas inženierkomunikācijas (lietas 2.sējums, 80.-86.lapa), var atvieglot pieteicējai panākt saskaņojumu civiltiesiskā kārtā, bet nav pamats atzīt arī pieteicējas tiesības uz šī zemes gabala apgrūtināšanu. Argumentus, ka apgrūtinājums ir nebūtisks vai īslaicīgs traucējums, kā norādīts iepriekš, tiesa vērtē kā nepamatotus, jo inženierkomunikāciju izvietošana zemes gabalā rada nesaraujamu sasaisti ar zemes īpašumu, turklāt apgrūtinot tā izmantošanu ar to, ka katrai inženierkomunikācijai ir sava aizsargjosla, ekspluatācijas un drošības robeža, kas ierobežo zemes īpašnieka darbības šajā zonā.
Tiesai, vērtējot pieteicējas un trešās personas /pers. G/ argumentus par to, ka inženierkomunikāciju izvietošanas tiesību paredz Zemes ierīcības projekts, saskata pamatojumu šiem paskaidrojumiem tajā, ka Zemes gabalu reālās sadalīšanas projekts (lietas 1.sējums, 71.-76.lapa) noteic, ka zemes gabaliem ir ceļa un inženierkomunikāciju servitūts (lietas 1.sējums, 76.lapa), taču konkrētajā situācijā ir jāpiekrīt atbildētājas argumentiem, ka minētie saskaņojumi ir doti zemes ierīcības projekta izstrādei un jautājums par inženierkomunikāciju izvietošanu, realizējot pieteicējas Objekta būvniecības ieceri, atšķirībā no jautājuma par piekļuves tiesību esību jaunizveidotam nekustamajam īpašumam, nav atbildētājas kontrolē. Tāpēc, lai arī /pers. H/ ir piekritis Zemes ierīcības projekta risinājumiem, minētais kopsakarā ar zemes ierīcības projekta jēgu un /pers. H/ paskaidrojumiem nedod pamatu uzskatīt, ka ar zemes ierīcības projekta izstrādi un saskaņošanu būtu nodibināts arī servitūts komunikāciju izvietošanai. Turklāt, piemēram, 2012.gada Zemes ierīcības projektā tieši norādīts, "ja normatīvajos aktos (Civillikumā) noteiktajā kārtībā ir plānots nodibināt servitūtu, zemes ierīcības projektā norādāma servitūta tiesībai paredzēta teritorija" (sk. zemes ierīcības projekta nosacījumu 2.4.punktu), kas nozīmē, ka perspektīvā servitūta izvietojuma teritorija zemes ierīcības projektā ir norādāma, taču jautājums par servitūta nodibināšanu un apjomu risināms tikai privāttiesiskā kārtā. Minētais arī izskaidro, ka starp procesa dalībniekiem slēgta vienošanās par servitūta nodibināšanu, neskatoties uz to, ka zemes ierīcības projektā arī braucamā ceļa servitūta robežas provizoriski jau bijušas iezīmētas. Tāpēc arī zemes ierīcības projekta akcepts no būvvaldes puses šajā jautājumā nekādu saskaņojumu vai apsolījumu nedod, tostarp, kā pamatoti norāda atbildētāja, tiesības pieprasīt konkrētu inženierkomunikāciju izvietojumu zemes gabalā zemes ierīcības projekta izstrādes ietvaros no tiesību normām būvvaldei nav konstatējamas.
Pieteicēja tomēr uzskata, ka šāda servitūta tiesība pastāv, pieteikumā atsaucoties arī uz Civillikuma 1133.pantu. [13] Civillikuma 1133.pants paredz, ka "kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Šīs blakus tiesības izceļas kopā ar galveno un kopā ar to arī izbeidzas".
Pieteicēja uzskata, ka tiesības uz inženierkomunikāciju izvietošanu ir blakus tiesība, kuras izvietošanu nedrīkst liegt kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieks.
Tiesa šādam argumentam nepiekrīt, jo tās vērtējumā tiesība uz inženierkomunikāciju izvietošanu nav atzīstama par servitūta uz braucamu ceļu blakus tiesību, jo "blakus tiesības šī panta [1133.p.] izpratnē ir jebkādas tiesības, kuras servitūta izlietotājs var prasīt no kalpojošā nekustamā īpašuma īpašnieka, lai vispār būtu iespējams servitūtu izlietot" (Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. − Rīga: Mans īpašums, 1998. − 66.lpp.), taču zemes gabala izmantošana braukšanai nav saistāma ar inženierkomunikāciju esību šajā zemes gabala daļā, jo ceļš pastāv un var pastāvēt arī bez pieteicējas vēlamajām inženierkomunikācijām. Minētais atbilst tam, ka "blakus tiesību apjomam vienmēr jāaprobežojas tikai ar pašu nepieciešamāko, kas vajadzīgs servitūta izlietošanas nodrošināšanai" (Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. − Rīga: Mans īpašums, 1998. − 66.lpp.).
Arī Augstākā tiesa 2012.gada 12.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-195/2012, kur risināts jautājums par inženierkomunikācijas (gāzes vada) izvietošanu, ir norādījusi, ka "no Civillikuma regulējuma par servitūtu neizriet tiesības izmantot nodibināto ceļa servitūtu tādiem mērķiem, kas nav neatņemami saistīti ar galveno tiesību (šajā gadījumā – ceļš piekļūšanai valdošajam īpašumam). Civillikuma 1133.pants paredz, ka kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam jāatvēl servitūta izlietotājam arī visas tās blakus tiesības, bez kurām nav iespējams izlietot galveno tiesību, kaut arī no šīm blakus tiesībām izrietētu atkal sevišķs servitūta veids. Nav pamata uzskatīt, ka ceļa servitūtu nebūtu iespējams izmantot, ja netiek ierīkots arī gāzes vads.
Būvniecības likuma 14.pants, kas paredz pienākumu inženierkomunikāciju īpašniekam atļaut pieslēgties inženierkomunikācijām, neattiecas uz šā strīda būtību. Nav strīda, ka maģistrālā gāzesvada īpašnieks ļauj tam pieslēgties. Savukārt tas, kurā vietā ierīkojams pieslēgums un kā izvietojams lietotāja gāzes vads, ir risināms, saskaņojot to ar tā zemesgabala īpašnieku, pa kuru gāzes vads izbūvējams. Pieteicēja atsaucas uz likuma „Par autoceļiem” 6.2 pantu kā normu, kas ļauj izbūvēt gāzes vadu bez zemes īpašnieka piekrišanas. Likuma 6.1 panta pirmā daļa noteic: ja kāda īpašnieka zemesgabalu, kuru viņš ieguvis sakarā ar īpašuma tiesību atjaunošanu vai zemes privatizāciju, pievedceļš nesavieno ar valsts vai pašvaldības ceļu, šādam īpašniekam ir servitūta tiesības lietot braukšanai citos zemesgabalos esošos ceļus vai ierīkot tos no jauna. Servitūtu nodibina Civillikumā noteiktajā kārtībā. Strīdus sakarā ar servitūta nodibināšanu izskata tiesa. Likuma 6.2pants noteic ceļa servitūta blakus tiesības. Panta pirmā daļa paredz, ka ceļa servitūta nodibināšanai 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs kalpojošā zemesgabala īpašnieks nevar liegt servitūta lietotājam izmantot ceļa aizsargjoslas apakšzemes un virszemes komunikāciju ierīkošanai likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Atbilstoši panta otrajai daļai, ja ceļa servitūta nodibināšanai kalpojošā zemesgabala īpašnieks nenosaka ceļa aizsargjoslu vai nenosaka to pietiekami lielu, strīdu izšķir tiesa. Senāts nekonstatē, ka servitūta ceļam atbilstoši Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģijas 2010.gada 18.oktobra spriedumam vai lietā esošiem pierādījumiem būtu nodibināta konkrēta aizsargjosla, lai pieteicēja varētu atsaukties uz šo normu. Turklāt norma ir vērsta uz autoceļu, nevis pilsētas ielu tiesiskā režīma noteikšanu (sk. likuma „Par autoceļiem” 1.panta otro daļu)." (sk. minētā sprieduma 9.punktu).
Tādējādi tiesas vērtējumā inženierkomunikāciju izvietošana ir patstāvīga pieteicējas interese, nevis blakus tiesība. Tādējādi šādas tiesības pastāvēšana, kas dotu pamatu apmierināt pieteicējas lūgumu un uzdot būvvaldei veikt atzīmi Būvatļaujā, nav konstatējama. [14] Kā liecina paskaidrojumu raksts, tad elektrības un ūdens pieslēgums ir paredzēts pa ceļa servitūtu, kas atrodas zemes gabalā ar kadastra Nr./kadastra numurs/, un arhitekts to ir pamatojis ar publisko tiesību normām (lietas 1.sējums, 194.lapa), taču tiesa minēto atzīst par nepamatotu.
Paskaidrojumu rakstā norādīts, ka šo komunikāciju izvietošanu pamato likuma "Par autoceļiem" 6.2 panta pirmā daļa, kas noteic, ka "ceļa servitūta nodibināšanai kalpojošā zemes gabala īpašnieks nevar liegt servitūta lietotājam izmantot ceļa aizsargjoslas apakšzemes un virszemes komunikāciju ierīkošanai likumā un citos normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā". Normas gramatiskā interpretācija liecina, ka kalpojošā zemes gabala īpašniekam faktiski nav tiesību iebilst pret inženierkomunikāciju izvietošanu ceļa aizsargjoslā. Tomēr tiesību normas ir vērtējamas ne tikai gramatiski, bet arī sistēmiski.
Tā likuma "Par autoceļiem" 1.panta pirmā daļa noteic, ka "likuma uzdevums ir reglamentēt autoceļu lietošanu, pārvaldi, aizsardzību un attīstību", bet otrā daļa, ka "pilsētu ielas ir attiecīgo pašvaldību iestāžu pārziņā, un to uzturēšanas un lietošanas kārtību nosaka šīs iestādes. Šā likuma noteikumi nav attiecināmi uz ielām, ja šā likuma tekstā nav tieši noteikts citādi". Vienlaikus likuma "Par autoceļiem" 2.pants definē jēdzienu autoceļš, proti, panta pirmā daļa noteic, ka "autoceļš ir kompleksa inženierbūve ārpus pilsētas robežām, kas izmantojama transportlīdzekļu satiksmei ar noteikto ātrumu, normatīvos paredzētajām slodzēm un gabarītiem". Tātad publisko tiesību normas, uz ko atsaucas pieteicēja savā projektā, ir attiecināmas uz autoceļu tiesisko regulējumu, un saskaņā ar tām Servitūts nav piešķirts attiecībā par autoceļu. Vēl jo vairāk, tiesību normu vērtējums ar to skaidri noteic, ka regulējums attiecināms uz ceļiem, kas atrodas ārpus pilsētu robežām – autoceļiem. Savukārt pieteicējas un kalpojošais īpašums ir Rīgas pilsētas administratīvās teritorijas robežās, turklāt – privātpersonas nekustamā īpašuma robežās, kas liecina, ka likuma regulējums uz šo situāciju neattiecas (sk. arī Augstākās tiesas 2012.gada 12.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-195/2012 9.punktu). Tiesība uz braucamo ceļu pieteicējai piemīt tikai kā lietu tiesība, kas nodibināta privāttiesisko attiecību ietvaros, nevis ar likumu, un tās paplašināta interpretācija nav pieļaujama.
Arī attiecībā uz elektroenerģiju un ūdensapgādi katrā konkrētā Paskaidrojumu rakstā ir atsauces uz publisko tiesību normām, tomēr tiesas ieskatā to interpretācija nepiešķir pieteicējai vēlamās tiesības.
Tā, piemēram, Enerģētikas likuma 19.panta pirmās prim daļas 2.punkts noteic, ka "energoapgādes komersantam ir pienākums saskaņot ar zemes īpašnieku jaunu energoapgādes objektu ierīkošanas nosacījumus, kā arī tiesības saskaņošanas procedūru aizstāt ar zemes īpašnieka informēšanu gadījumos, ja zeme tiek izmantota jaunu energoapgādes komersanta objektu — iekārtu, ierīču, ietaišu, tīklu, līniju un to piederumu ierīkošanai, ja ir iestājies vismaz viens no šādiem nosacījumiem: 1) energoapgādes komersanta objekta ierīkošana paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā vai detālplānojumā; 2) energoapgādes komersanta objekts tiek ierīkots sarkano līniju, publiski lietojamās ielas, tāda ceļa robežās, kam nav noteiktas sarkanās līnijas, vai esošās aizsargjoslas robežās". Tātad vispārīgi ir saņemams saskaņojums, ko var aizstāt ar paziņojumu, ja tiek konstatēti 1. vai 2.punkta izņēmumi.
Tomēr tiesas vērtējumā ir pievēršama uzmanība arī jēdzienu saturam, ko satur tiesību norma, proti, šāds pienākums un tiesība ir energoapgādes komersantam. Savukārt Enerģētikas likuma 1.panta 9.punkts noteic, ka "energoapgādes komersants ir licencēts vai reģistrēts komersants, kas nodarbojas ar energoapgādi". Lietā nav ziņu par to, ka pieteicēja būtu atzīta vai atzīstama par energoapgādes komersantu. Tāpēc tās tiesības uz zemes izmantošanu ir jānodibina privāttiesiskā kārtā.
Minētais attiecināms arī uz ūdensapgādes izvietošanu, jo Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 11.panta trešās daļas 2.punkts, uz ko Paskaidrojumu rakstā ir atsauce, gan noteic, ka "'pakalpojumu sniedzējam ir tiesības izmantot jebkuru zemi par atlīdzību, kas tās īpašniekam noteikta saskaņā ar šā likuma 4.panta 5.punktu, ja: 1) zemi izmanto centralizētās ūdensapgādes vai centralizētās kanalizācijas sistēmas vai tās daļas (turpmāk — ūdenssaimniecības objekts) ierīkošanai; 2) veicot pārbūvi, palielinās ūdenssaimniecības objekts un zemes platība, kuru šis objekts aizņem. (2) Pakalpojumu sniedzējam ir pienākums saskaņot ar nekustamā īpašuma īpašnieku ūdenssaimniecības objekta ierīkošanas nosacījumus un brīdināt minēto īpašnieku par ūdenssaimniecības objekta ierīkošanu vai paplašināšanu vismaz 30 dienas pirms darbu uzsākšanas. (3) Pakalpojumu sniedzējam ir tiesības šā panta otrajā daļā minēto saskaņošanas procedūru aizstāt ar zemes īpašnieka informēšanu, ja ir iestājies vismaz viens no šādiem nosacījumiem: 1) ūdenssaimniecības objekta ierīkošana paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, detālplānojumā vai lokālplānojumā; 2) ūdenssaimniecības objekts tiek ierīkots Aizsargjoslu likumā noteikto sarkano līniju, publiski lietojamu ielu vai tāda ceļa robežās, kuram nav noteiktas sarkanās līnijas, vai gar ūdensvadu vai kanalizācijas tīkliem esošās aizsargjoslas robežās; 3) ūdenssaimniecības objekts tiek ierīkots aizsargjoslā gar ūdensvadu vai kanalizācijas tīkliem un pēc tā ierīkošanas aizsargjoslas platums palielinās ne vairāk kā par 10 procentiem, ievērojot, ka šajā punktā noteiktajā kārtībā aizsargjoslu var palielināt ne vairāk kā vienu reizi", taču 1.panta 12.punkta skaidrojums norāda, ko likumdevējs ir domājis ar jēdzienu pakalpojumu sniedzējs, proti, "ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs (turpmāk — pakalpojumu sniedzējs) — persona (komersants vai iestāde), kas sniedz noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus pakalpojumu sniegšanas teritorijā" un pieteicēja par tādu nav atzīta.
Tādējādi nav konstatējamas tiesības uz inženierkomunikāciju izvietošanu blakus zemes gabalā un atbildētāja pamatoti atteikusi atzīmes izdarīšanu.
Pārbaudot pieteicējas argumentus, tiesa tos neatzīst par pamatotiem, tostarp, attiecībā uz to, ka atbildētāja būtu kļūdaini vērtējusi tiesību normas vai tās piemērojusi nepareizi, tostarp, attiecībā uz Civillikuma 1036. un 1039.panta piemērošanu.
Civillikuma 1139.pants noteic, ka "katram, kam pieder servitūta tiesība, jāizlieto tā taisnprātīgi, saudzot pie tam pēc iespējas cita īpašuma tiesību", kas nozīmē, ka "servitūta izlietotājam sava tiesība jāizlieto tā, lai īpašnieka tiesības uz savu lietu, ir sevišķi lietošanas tiesības, tiktu ierobežotas tikai tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums ir absolūti nepieciešams servitūta izlietošanai" (Višņakova G., Balodis K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. − Rīga: Mans īpašums, 1998. − 70.lpp.).
Tādējādi bez saskaņojuma saņemšanas no kalpojošā īpašuma īpašniekiem, atzīmi Būvatļaujā nav pamata izdarīt un pieteikums ir noraidāms.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.-251.pantu, 254.pantu, 289.-291.pantu, tiesa nosprieda 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs noraidīt SIA „G61D” pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru Rīgas pilsētas būvvaldes 2016.gada 22.septembrī izdotajā būvatļaujā Nr.BV-16-739-abv/Ze tiktu izdarīta atzīme par projektēšanas nosacījumu izpildi.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs E.Apīne