Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams – Administratīvās lietas

Lietas arhīva Nr. A42-00680-19/19 ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0717.A420243818.4.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS S P R I E D U LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2019.gada 17.jūlijā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese Aiga Putniņa, piedaloties pieteicējam /pers. A/, atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāvei /pers. B/, atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātās iestādes Rīgas domes pārstāvei /pers. C/, Rīgas Sociālā dienesta un Rīgas domes Labklājības departamenta pārstāvim /pers. D/, sākotnēji atklātā tiesas sēdē un pēc tam rakstveida procesā izskatīja apvienoto administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Nodarbinātības valsts aģentūras 2018.gada 4.jūlija lēmuma Nr.40 atcelšanu, Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 21.jūnija lēmuma Nr.DL?18?182?ap atcelšanu un 2018.gada 15.augusta lēmuma Nr.DL?18?265?ap atzīšanu par prettiesisku, kā arī labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirts trūcīgās personas statuss, pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsts no 2018.gada jūnija, pārrēķināts dzīvokļa pabalsts par 2018.gada maiju, un nemantiskā kaitējuma 8000 euro atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa [1] Ar Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 21.maija lēmumu vienā tiesvedība apvienotas administratīvās lietas par bezdarbnieka statusa atņemšanu pieteicējam /pers. A/ un uz tā pamata pieņemtiem lēmumiem, kas ierobežo pieteicēja tiesības uz pašvaldības sociālo palīdzību.

I par bezdarbnieka statusu [2] Pieteicējam no 2017.gada 16.marta tika piešķirts bezdarbnieka statuss. [3] Ar Nodarbinātības valsts aģentūras (turpmāk – aģentūra) direktora 2018.gada 4.jūlija lēmumu Nr.40 kā galīgo administratīvo aktu pieteicējam atņemts bezdarbnieka statuss.

Pārsūdzētais lēmums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [3.1] Saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likuma (turpmāk – Bezdarbnieku atbalsta likums) 12.panta pirmās daļas 6.punktu viens no pamatiem bezdarbnieka statusa zaudēšanai ir bezdarbnieka pienākumu nepildīšana bez attaisnojoša iemesla. [3.2] Viens no bezdarbnieka pienākumiem atbilstoši Bezdarbnieku atbalsta likuma 14.panta 4.punktam ir pienākums piedalīties individuālajā darba meklēšanas plānā paredzētajos pasākumos. Tas, ka pieteicējs neieradās uz ieplānoto darba interviju un neiesniedza kavējuma attaisnojošo iemeslu apliecinošos dokumentus, ir par pamatu bezdarbnieka statusa zaudēšanai. Papildus aģentūra ņēmusi vērā, ka pieteicējs vairākkārt nav pildījis bezdarbnieka pienākumus, kas ir apliecinājums tam, ka pieteicējs nav motivēts sadarboties ar aģentūru, lai risinātu savu bezdarba situāciju. [3.3] Bezdarbnieka pienākumu pildīšana ir priekšnoteikums likumā noteiktā valsts atbalsta saņemšanai, lai samazinātu bezdarbu un veicinātu bezdarbnieku konkurētspējas paaugstināšanu darba tirgū. Ja pieteicējs nepilda tam uzliktos pienākumus, aģentūrai nav iespējams nodrošināt pieteicēja sekmīgu integrāciju darba tirgū. [3.4] Pārsūdzētā lēmuma pieņemšana ir nepieciešama tādu bezdarbnieku disciplinēšanai, kuri bez attaisnojošiem iemesliem nepilda bezdarbnieka pienākumus. Pieteicējam, iegūstot bezdarbnieka statusu, bija jārēķinās ar tam uzliktajiem pienākumiem, kā arī jārūpējas par to izpildi, lai saglabātu bezdarbnieka statusu. [4] Nepiekrītot aģentūras direktora lēmumam, pieteicējs vērsās ar pieteikumu tiesā. [5] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā un tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu neatzina, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā ietverto argumentāciju. [6] Tiesas sēdē pieteicējs prasījumu uzturēja, norādot turpmāko. [6.1] Pieteicējam netika sniegta iespēja atspēkot viņam pārmestos pārkāpumus. Par pārsūdzētajā lēmumā minētajiem iepriekšējiem pārkāpumiem pieteicējs ir sniedzis paskaidrojumu, no aģentūras nekāda rīcība nesekoja, līdz ar to pieteicējs uzskatīja, ka viņa rīcība ir tiesiska [6.2] Pieteicējs neieradās uz darba interviju, jo viņš dzīvo Juglā un viņam nebija pietiekoši naudas līdzekļi transporta biļetes iegādei, lai nokļūtu uz otru pilsētas galu. Individuālā darba meklēšanas plānā pieteicējam tiek uzlikti pienākumi, taču netiek sniegts atbalsts to izpildei. Arī Rīgas Sociālā dienesta izmaksājamo sociālās palīdzības pabalstu izmaksas kārtība ir nekonsekventa, un nav prognozējams naudas līdzekļu saņemšanas laiks.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs [6.3] Aģentūras rīkoto informatīvo dienu pieteicējs neapmeklēja, jo viņš jau iepriekš šādu pasākumu bija apmeklējis un pārliecinājies, ka tiem nav praktiskas nozīmes darba meklēšanā. Turklāt lekcijas norisinājās valsts valodā, kuru pieteicējs nepārvalda. [6.4] Vienā no reizēm pieteicējs neieradās aģentūrā uz apmeklējumu saistībā ar veselības problēmām. Pieteicējs iesniedza stacionāra izrakstu? epikrīzi, taču darbnespējas lapu nevarēja iesniegt, jo viņam nav sava ģimenes ārsta. Pieteicējs uzsver, ka ir vispārzināms, ka kādu laiku pēc operācijas darbspējas var būt ierobežotas. [6.5] Lietas materiālos ietverto darba meklēšanu apliecinošo dokumentu īpatsvars liecina, ka pieteicējs ir sadarbojies ar aģentūru. [6.6] Aģentūra formāli piedāvā pieteicējam tādus darbus, kas viņam nav piemēroti to specifisko prasību dēļ. Darba atrašana ir apgrūtināta arī valsts valodas nepietiekamo zināšanu dēļ.

II par sociālo palīdzību [7] Konstatējot bezdarbnieka statusa zaudēšanu, ar Rīgas Sociālā dienesta (turpmāk – sociālais dienests) 2018.gada 26.aprīļa lēmumu Nr.RSD18-3390-lsi un Rīgas domes Labklājības departamenta (turpmāk – departaments) 2018.gada 21.jūnija lēmumu Nr.DL-18-182-ap kā galīgo administratīvo aktu pieteicējam atņemts iepriekš piešķirtais trūcīgās personas statuss ar 2018.gada 1.maiju, kā arī atteikts izmaksāt pabalstu garantētā minimālā ienākuma (turpmāk – GMI) līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstu par 2018.gada maiju.

Lēmumā norādīts, ka viens no sociālās palīdzības mērķiem ir darbspējīgo personu līdzdarbības veicināšana savas situācijas uzlabošanā. Konstatējot bezdarbnieka statusa zaudēšanu, sociālajam dienestam zūd tiesiskais pamats saglabāt pieteicējam trūcīgās personas statusu un izmaksāt pieprasītos sociālās palīdzības pabalstus. [8] Pēc minētā fakta pieteicējs atkārtoti 2018.gada 12.jūnijā aizpildīja iztikas līdzekļu deklarāciju trūcīgās personas statusa iegūšanai un sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanai.

Ar sociālā dienesta 2018.gada 20.jūnija lēmumu Nr.RSD-18-5926-lsi un departamenta 2018.gada 15.augusta lēmumu Nr.DL-18-265-ap kā galīgo administratīvo aktu, nekonstatējot bezdarbnieka statusa atjaunošanu, pieteicējam atteikts piešķirt trūcīgās personas statusu, pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu, kā arī atteikts veikt dzīvokļa pabalsta pārrēķinu par 2018.gada maiju. [9] Vienlaikus ar apstrīdēšanas iesniegumu pieteicējs lūdza atlīdzināt nemantisko kaitējumu 8000 euro.

Ar Rīgas domes 2018.gada 28.augusta lēmumu Nr.1511 (prot. Nr.33, 86.§) pieteicēja prasījums noraidīts kā nepamatots, jo nav konstatējams zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais pamats, proti, pašvaldības iestāžu prettiesisks administratīvais akts vai faktiskā rīcība. [10] Nepiekrītot iepriekš minētajiem lēmumiem, pieteicējs vērsās ar pieteikumiem tiesā. [11] Pašvaldības iestādes rakstveida paskaidrojumos tiesai un tiesas sēdē pieteicēja pieteikumos ietvertos prasījumus neatzīst, pamatojoties uz iestāžu lēmumos norādītajiem argumentiem. [12] Tiesas sēdē pieteicējs uzturēja pieteikumu, norādot, ka pieteicējam atņemts trūcīgas personas statuss un atteikts izmaksāt sociālās palīdzības pabalstus pirms aģentūras lēmuma apstrīdēšanas. Iestāžu rīcība rada pieteicējam psiholoģiskus pārdzīvojumus, liedz pieteicējam pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, kā arī ir radījusi parādu par dzīvokli.

Motīvu daļa [13] Lietā ir strīds par to, vai pieteicējs pamatoti ir zaudējis bezdarbnieka statusu un secīgi uz tā pamata arī tiesības uz pašvaldības sociālo palīdzību.

Tiesa turpmāk izvērtēs minētos strīdus jautājumus.

I par bezdarbnieka statusu [14] No Latvijas Republikas Satversmes 106.panta kopsakarā ar 109.pantu izriet personas tiesības uz aizsardzību pret bezdarbu, jo darbs ir personas sociālā nepieciešamība, pašizpausmes un pašrealizācijas instruments. Pienākums nodrošināt aizsardzību pret bezdarbu uzliek valstij par pienākumu ne tikai sniegt sociālo nodrošinājumu (naudas izteiksmē) bezdarba gadījumā, bet arī īstenot aktīvus pasākumus bezdarba samazināšanai un maksimālas nodarbinātības nodrošināšanai (sk. Bite I. Latvijas Republikas Satversmes 106.panta komentārs. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R.Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 490.- 494.lpp.).

Valsts pozitīvo pienākumu īstenošana aizsardzības pret bezdarbu jomā ir regulēta Bezdarbnieku atbalsta likumā. Atbilstoši minētā likuma 1.pantam šā likuma mērķis ir sniegt atbalstu bezdarbniekiem, lai veicinātu to spēju konkurēt darba tirgū. Tātad galvenais likuma normu mērķis ir panākt, ka persona saņem valsts atbalstu un rod iespēju atsākt strādāt (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 3.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-376/2007 (A42397105) 14.punktu).

Valsts atbalsta saņemšanas tiesiskais pamats ir bezdarbnieka statuss, kuru atbilstoši Bezdarbnieku atbalsta likuma 10.panta pirmajai daļai vispārīgi piešķir personai, kura nestrādā (2.punkts), meklē darbu (3.punkts) un ir gatava nekavējoties stāties darba tiesiskajās attiecībās (4.punkts). Personai, kurai ir piešķirts bezdarbnieka statuss, ir tiesības uz šajā likumā paredzētajiem aktīvās nodarbinātības pasākumiem (3.pants), vienlaikus pieprasot no personas aktīvu līdzdarbību nodarbinātības stāvokļa risināšanā (14.pants). Pretējā gadījumā persona tikai nelietderīgi izmantotu valsts sniegto atbalstu (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-714/2015 (A420286113) 7.punktu). [15] Bezdarbnieka līdzdarbības pienākumi ir uzskaitīti Bezdarbnieku atbalsta likuma 14.panta pirmajā daļā, to vidū bezdarbniekam ir pienākums piedalīties individuālajā darba meklēšanas plānā paredzētajos pasākumos (4.punkts). Attiecīgi šo pienākumu neizpilde saskaņā ar šā likuma 12.panta pirmās daļas 6.punktu var būt par pamatu bezdarbnieka statusa zaudēšanai.

Saskaņā ar Bezdarbnieku atbalsta likumā ietverto regulējumu bezdarbnieka individuālā darba meklēšanas plāna izstrāde ir viens no darba meklēšanas atbalsta pasākumiem (3.panta pirmās daļas 3.1punkts). Tas arī ir noteikts kā viens no bezdarbnieka līdzdarbības pienākumiem, proti, pēc bezdarbnieka statusa iegūšanas bezdarbniekam ir pienākums nekavējoties sniegt priekšlikumus aģentūrai individuālā darba meklēšanas plāna izstrādei (14.panta pirmās daļas 1.punkts). Arī Ministru kabineta 2011.gada 25.janvāra noteikumu Nr.75 „Noteikumi par aktīvo nodarbinātības pasākumu un preventīvo bezdarba samazināšanas pasākumu organizēšanas un finansēšanas kārtību un pasākumu īstenotāju izvēles principiem” 4.punkts noteic, ka 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs aģentūra bezdarbniekus pasākumos iesaista saskaņā ar individuālo darba meklēšanas plānu, ko aģentūra izstrādā, ņemot vērā situāciju darba tirgū, kā arī bezdarbnieka priekšlikumus un vajadzības. Individuālajā darba meklēšanas plānā nosaka pasākumus, kuros paredzēts iesaistīt bezdarbnieku, un pasākumu īstenošanas laiku.

Līdz ar to pēc savas būtības individuālais darba meklēšanas plāns ir vienošanās starp aģentūru un bezdarbnieku par to, kādā veidā (ar kādām aktivitātēm jeb pasākumiem) vislabāk ir sasniedzams galvenais bezdarbnieka statusa mērķis – personas atgriešanās darba tirgū (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr.A420144916 12.punktu). [16] Konkrētajā gadījumā starp aģentūru un pieteicēju 2018.gada 27.martā sastādītajā individuālajā darba meklēšanas plānā (lietas 5.sējuma 27.–28.lapa) ir paredzēta pieteikšanās uz iesaiņotāja vakanci AS „Rīgas Piena kombināts”. Pieteicējs šo plānu ir parakstījis, līdz ar to viņam šis pienākums bija zināms, kas izriet arī no pieteicēja tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējam 2018.gada 5.aprīlī bija paredzēta darba intervija minētajā darbavietā, taču viņš uz to neieradās, kā attaisnojošu apstākli tam minot naudas līdzekļu trūkumu transporta biļetes iegādei. Tiesa norada, ka arguments par naudas līdzekļu trūkumu ir vērtēts tiesu praksē un nav atzīts par tādu objektīvu apstākli, kas nav atkarīgs no bezdarbnieka gribas un attaisnotu bezdarbnieka līdzdarbības pienākumu neizpildi. Šajās lietās tiesa uzsvēra, ka personai bezdarba situācijā ir pienākums pielikt visas pūles, lai izpildītu savu pienākumu un meklētu darbu (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2015.gada 28.janvāra spriedumu lietā Nr.A420286113, par kuru atteiks ierosināt kasācijas tiesvedību ar Augstākās tiesas 2015.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmumu lietā Nr.SKA-714/2015; Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Nr.A420144916). Gadījumā, ja pieteicējam būtu patiesa interese atrast darbu un uzlabot savu sociālo situāciju, tiesas ieskatā, pieteicējs varēja lūgt līdzcilvēku atbalstu vai apsvērt citus alternatīvus nokļūšanas veidus uz darba interviju, piemēram, ar velosipēdu, jo darba intervijas vieta atrodas vienas pilsētas ietvaros un attālums (aptuveni 13 km) nav nepārvarams.

Līdz ar to aģentūra pārsūdzētajā lēmumā pamatoti ir atzinusi, ka pieteicējs nav izpildījis individuālajā darba meklēšanas plānā paredzēto pasākumu, kas var būt par pamatu bezdarbnieka statusa zaudēšanai. [17] Tiesu judikatūrā ir atzīts, ka Bezdarbnieku atbalsta likuma normas, kas nosaka bezdarbnieka statusa zaudēšanu, nav piemērojamas formāli, tās ir interpretējamas tādējādi, ka iestādei ir pienākums izvērtēt šā lēmuma samērīgumu (sk. Augstākās tiesas 2007.gada 3.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-376/2007 (A42397105)14.punktu).

Lai arī, kā izriet no pārsūdzētā lēmuma, galvenais iemesls bezdarbnieka statusa zaudēšanai bija pieteicēja neierašanās uz darba interviju, tomēr, vērtējot pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas samērīgumu, aģentūra ir ņēmusi vērā arī citus pieteicēja individuālajā darba meklēšanas plānā paredzēto līdzdarbības pienākumu neizpildes gadījumus, kas kopumā raksturo pieteicēja attieksmi pret bezdarbnieka līdzdarbības pienākumu pildīšanu. Proti:

1)2017.gada 16.maijā pieteicējs nav apmeklējis informatīvo dienu, paskaidrojumā par neapmeklēšanas iemesliem norādot, ka viņam tā nav nepieciešama (sk. plānu lietas 5.sējuma 73.lapā un paskaidrojumu 70.lapā); 2) 2017.gada 5.oktobrī pieteicējs neieradās uz ieplānoto apmeklējumu, norādot uz pēcoperācijas veselības problēmām, taču neiesniedzot par attiecīgo periodu to apliecinošus dokumentus (sk. plānu lietas 5.sējuma 58.lapā un paskaidrojumu 54.lapā); 3) 2017.gada 23.novembrī pieteicējs neieradās uz ieplānoto apmeklējumu, norādot uz ģimenes apstākļiem, taču neiesniedzot attaisnojošus dokumentus (sk. plānu lietas 5.sējuma 52.lapā un paskaidrojumu 50.lapā); 4) 2018.gada 4.janvārī pieteicējs neieradās uz plānoto apmeklējumu, norādot uz veselības problēmām, taču neiesniedzot tam apliecinošus dokumentus (sk. plānu lietas 5.sējuma 44.lapā un paskaidrojumu lietas 40.lapā).

Bezdarbnieku atbalsta likuma 14.panta trešajā daļā ir uzskaitīti apstākļi, kas uzskatāmi par attaisnotiem, lai neierasotos aģentūrā un nepildītu līdzdarbības pienākumus. To vidū nav subjektīvi apsvērumi par attiecīgā pasākuma nepieciešamību un lietderību, it īpaši tamdēļ, ka individuālā darba meklēšanas plāna izstrādē piedalās arī pats pieteicējs un attiecīgi šajā stadijā var izteikt iebildumus un priekšlikums par plānotajiem pasākumiem. Turklāt saskaņā ar Bezdarbnieku atbalsta likuma 14.panta ceturto daļu neierašanās apstākļu pamatošanai bezdarbniekam ir jāuzrāda aģentūrai atbilstoši dokumenti, ko pieteicējs trijos gadījumos nav izdarījis. Vispārīgi iemesli bez atbilstošiem pierādījumiem nevar būt par pamatu, lai ignorētu pieteicējam noteiktos līdzdarbības pienākumus.

Var piekrist pieteicējam, ka no lietas materiāliem kopumā neizriet, ka aģentūra pieteicēju būtu brīdinājusi par to, ka viņa neierašanās uz attiecīgajiem līdzdarbības pasākumiem un norādītie iemesli katrā atsevišķā gadījumā ir atzīti par neattaisnotiem. Vienlaikus, ņemot vērā, ka tas ir tikai kā papildu apstāklis, kas ņemts vērā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanā, tad tas nav uzskatāms par būtisku procesuālo pārkāpumu, kas varētu ietekmēt pārsūdzētā lēmuma saturu. Tiesas ieskatā, bezdarbnieka galvenais līdzdarbības pienākums, kam ir pakārtoti pārējie līdzdarbības pienākumi, ir darba atrašana, tāpēc neierašanās uz norunātu darba interviju jau pati par sevi arī bez pārējiem apstākļiem ir pietiekams pamats bezdarbnieka statusa zaudēšanai. [18] Pieteicējs ir norādījis uz vairākiem iemesliem, kuru dēļ pieteicējam ir grūtības atrast darbu.

Pieteicējs vispārīgi apgalvo, ka aģentūra tam piedāvā neatbilstošus darba piedāvājumus. Attiecībā uz minēto norādāms, ka primāri pašam pieteicējam ir aktīvi jālīdzdarbojas sev piemērota darba meklēšanā. Mūsdienu informatīvajā telpā informācija par vakancēm ir plaši pieejama, tostarp aģentūras mājaslapā, līdz ar to pieteicējam nav ierobežotas iespējas meklēt savām interesēm un spējām atbilstošu darbu. Tāpat nav konstatējams, kā šis apgalvojums attiektos uz iesaiņotāja vakanci AS „Rīgas Piena kombināts”. Atbilstoši publiski pieejamam vakances aprakstam citā periodā (sk. https://cvvp.nva.gov.lv/#/pub/vakances/208503948, aplūkots 2019.gada 12.jūlijā) konstatējams, ka tas ir fizisks (roku) darbs, kuram nav izvirzītas specifiskas profesionālās un kvalifikācijas prasības, valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas vienīgi pamata līmenī ikdienas neformālai saziņai.

Kā vienu no iemesliem nespējai atrast darbu pieteicējs minējis arī valsts valodas prasmi. Tiesas sēdē pieteicējs precizēja, ka valsts valodu ir mācījies, taču pieteicējam ir grūtības ar tās pielietošanu. Attiecībā uz minēto tiesa norāda, ka valsts valodas prasmju iegūšana un pilnveidošana ir atkarīga vienīgi no paša pieteicēja. Arī piedalīšanās aģentūras informatīvajā dienā var būt viens no veidiem, kā attīstīt valsts valodas prasmi. Turklāt, ņemot vērā Rīgas iedzīvotāju nacionālo sastāvu un attiecīgi ar to saistīto saimnieciskās darbības vidi, tiesa nepiešķir ticamību pieteicēja apgalvojumam, ka valsts valodas zināšanu trūkums ir vienīgais iemesls pieteicēja nespējai atrast darbu. [19] Apkopojot iepriekš minēto, tiesa konstatē, ka aģentūra pārsūdzētajā lēmumā pareizi ir konstatējusi faktiskos un tiesiskos apstākļus, izdarījusi lietderības apsvērumus un pieņēmusi atbilstošu lēmumu.

Attiecībā uz pieteicēja tiesību ierobežošanu atkārtoti uzsverams, ka, lai personai būtu tiesības uz bezdarbnieka statusu, valsts var prasīt no šīs personas līdzdarbību nodarbinātības jautājumu risināšanā. Pretējā gadījumā persona tikai nelietderīgi izmantotu valsts sniegto atbalstu. Tādējādi personai ir brīvība izvēlēties, vai līdzdarboties nodarbinātības jautājumu risināšanā un saņemt valsts atbalstu vai arī nerisināt nodarbinātības jautājumu ar valsts palīdzību un līdz ar to – valsts atbalstu nesaņemt (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 11.augusta rīcības sēdes lēmuma lietā Nr.SKA-714/2015 (A420286113) 7. un 9.punktu).

178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs Bezdarbnieka statusa saglabāšana, lai iegūtu pašvaldības sociālo palīdzību, bez patiesa mērķa izmantot valsts sniegto atbalstu aizsardzībai pret bezdarbu un tādējādi atgriezties darba tirgū, nav uzskatāms par leģitīmu mērķi bezdarbnieka statusa saglabāšanai.

Līdz ar to pieteicēja pieteikums šajā daļā ir uzskatāms par nepamatotu un noraidāmu.

II par sociālo palīdzību [20] Konstatējot bezdarbnieka statusa zaudēšanu, pašvaldība pieteicējam atņēma trūcīgas personas statusu un attiecīgi pārtrauca esošo sociālās palīdzības pabalstu (pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsts) izmaksu un jaunu piešķiršanu. [21] Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 109.pantam ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos. Līdz ar to tiesībām uz sociālo nodrošinājumu ir konstitucionāla vērtība, taču minētais nenozīmē, ka valsts šo tiesību īstenošanu nevar ierobežot.

Šo tiesību īstenošanai valsts ir izveidojusi sociālās drošības sistēmu, kuras darbības principus regulē likums „Par sociālo drošību”. Saskaņā ar minētā likuma 11.pantu sociālā palīdzība ir viena no sociālās drošības sistēmas sastāvdaļām. Proti, personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē.

Augstākā tiesa, interpretējot minēto likuma „Par sociālo drošību” normu, ir atzinusi, ka valsts (pašvaldības) pienākumam sniegt sociālo palīdzību ir subsidiārs raksturs, proti, tās visupirms ir pašas personas tiesības un reizē arī pienākums – veidot savu dzīvi un labklājību. Valsts un pašvaldības pienākums palīdzēt personai pastāv tiktāl, ciktāl persona pati vai personas, kas var tai palīdzēt, nespēj personu pietiekami nodrošināt, turklāt palīdzības apjoms ir atkarīgs no valsts un pašvaldības resursu daudzuma (sal. sk. 2010.gada 7.oktobra sprieduma lietā Nr.SKA-393/2010 8.punktu, 2011.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.SKA-75/2011 8.punktu). [22] Sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipus un kārtību regulē Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi un pašvaldības saistošie noteikumi.

Atbilstoši minētā likuma 32.pantam sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā. Tādējādi sociālās palīdzības piešķiršanas mērķis ir ne tikai trūcīgu un maznodrošinātu personas pamatvajadzību nodrošināšana, bet arī personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā, kas saskaņā ar šā likuma 5.panta pirmo daļu ir viens no sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipiem un attiecīgi atbilstoši 6.panta 5.punktam arī sociālās palīdzības saņēmēja (klienta) pienākumiem.

Kā viens no līdzdarbības pienākumiem personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstus un nestrādā, saskaņā ar minētā likuma 37.panta pirmo daļu ir pienākums reģistrēties aģentūrā kā bezdarbniekam. Attiecīgi šāds pienākums trūcīgas personas statusa piešķiršanai ir noteikts arī uz šā likuma 33.panta pirmās daļas deleģējuma pamata izdoto Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” 2.4.apakšpunktā, kā arī saskaņā ar Rīgas domes 2013.gada 15.janvāra saistošo noteikumu Nr.202 „Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā” 25.4.apakšpunktam tas ir obligāts priekšnoteikums pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta piešķiršanai. Augstākā tiesa ir atzinusi, ka minētais pienākums pamatojams ar personas pienākumu darīt visu iespējamo, lai savu stāvokli jeb ienākumu līmeni vai materiālo stāvokli uzlabotu, jo bezdarbnieka vai darba meklētāja statuss personai paredz noteiktu pienākumu izpildi (sk. 2016.gada 22.aprīļa sprieduma lietā Nr.SKA114/2016 (A420432912) 9.punktu).

No minētā izriet, ka bezdarbnieka statuss ir priekšnoteikums trūcīgas personas statusa un šādām personām paredzēto sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanai, līdz ar to šī statusa neesība vai zaudēšana ir par pamatu pašvaldības sociālās palīdzības atteikumam vai jau piešķirtās sociālās palīdzības pārtraukšanai, kā to paredz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37.panta otrā daļa attiecībā uz atsevišķi dzīvojošu personu. [23] Pieteicējs ir izteicis iebildumus par to, ka pašvaldība pieteicējam atņēma trūcīgas personas statusu un attiecīgi pārtrauca esošo sociālās palīdzības pabalstu izmaksu un jaunu piešķiršanu pirms tiek galīgi izlemts jautājums par bezdarbnieks statusa atņemšanas tiesiskumu.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 80.panta pirmajā daļā un 185.panta pirmajā daļā ietverto vispārīgo principu administratīvā akta apstrīdēšana un pārsūdzēšana aptur administratīvā akta darbību. Tas nozīmē, ka tiesiskais stāvoklis principā ir tāds pats kā pirms administratīvā akta izdošanas. Citiem vārdiem, akta materiālā spēkā esība tiek aizturēta, administratīvo aktu var uzskatīt par relatīvi spēkā esošu (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 29.maija sprieduma lietā Nr.SKA-83/2014 (A42452207) 13.punktu ar atsauci uz Briede J. Administratīvā procesa likuma 70. un 80.panta komentārs. Administratīvā procesa likuma komentāri. A un B daļa. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2013, 711., 770.lpp.).

Izņēmumi no minētā principa attiecībā uz administratīvā akta apstrīdēšanas procesu ir paredzēti Administratīvā procesa likuma 80.panta pirmajā daļā un 360.panta otrajā un trešajā daļā, savukārt attiecībā uz administratīvā akta pārsūdzēšanu – 185.panta ceturtajā daļā, tostarp, ja tas paredzēts citā likumā vai pašā administratīvajā aktā. Šajā lietā pieaicinātās iestādes tiesai sniegtajā viedoklī nav atsaukušās ne uz vienu no minētajiem izņēmuma gadījumiem, vien paužot viedokli, ka lēmuma par bezdarbnieku statusa atņemšanu darbības apturēšana būtu pretrunā ar valsts un pašvaldības sociālā atbalsta mērķi (sk. iestāžu viedokļus lietas 6.sējuma 9.–10.lapā, 15.–16.lapā un 19.–21.lapā).

Tiesa konstatē, ka Bezdarbnieku atbalsta likumā, pretēji citos likumos tiešā tekstā ietvertajam regulējumam (piemēram, Valsts sociālo pabalstu likuma 23.panta trešā daļa, likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.panta otrā daļa), nav paredzēts, ka lēmuma par bezdarbnieka statusa atņemšanu darbība ar tā apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu netiek apturēta. Šāds grozījums minētajā likumā ir tikai izstrādes stadijā (sk. http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?dateFrom=2017-05-18&dateTo=2019-0521&text=Groz%C4%ABjumi+Bezdarbnieku+un+darba+mekl%C4%93t%C4%81ju+atbalsta+likum%C4%81&org=0&area=0&type=0, aplūkots 2019.gada 12.jūlijā).

Ja likumdevējs šādu regulējumu nav paredzējis, arī pašai iestādei ir tiesības, pamatojot tūlītējas izpildes nepieciešamību, ietvert šādu norādi administratīvajā aktā. Konkrētajā gadījumā šāda norāde un tās attiecīgs pamatojums ne sākotnējā, ne pārsūdzētajā aģentūras lēmumā nav konstatējama.

Lēmumos norādītais bezdarbnieka statusa zaudēšanas termiņš par tādu nav uzskatāms, jo atbilstoši Bezdarbnieku atbalsta likuma 12.panta trešajai daļai tas norāda uz brīdi, kad ir iestājies bezdarbnieka statusa zaudēšanas nosacījums.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa konstatē, ka lēmuma par bezdarbnieka statusa atņemšanu darbība līdz ar tā apstrīdēšanu un pārsūdzēšanu tika apturēta un tas nevarēja būt kā pamats pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem sociālās palīdzības jomā. Pašvaldībai pirms attiecīgo lēmumu pieņemšanas bija jāpārliecinās, vai lēmums par bezdarbnieks statusa atņemšanu ir spēkā esošs un tā darbība nav apturēta. [24] Vienlaikus iepriekš minētais iestādes pieļautais procesuālais pārkāpums nav par pamatu pieteicēja pieteikuma attiecībā uz pašvaldības sociālo 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs palīdzību apmierināšanai turpmāk minēto argumentu dēļ.

Izskatāmajā lietā pieteicēja mērķis, vēršoties tiesā, ir saņemt konkrētu labumu, uz ko, pieteicēja ieskatā, viņam ir tiesības. Tādēļ šādos gadījumos, kā atzīts administratīvo tiesu praksē, šāds pieteikums ir vērtējams, pārbaudot, vai tiesiskie un faktiskie apstākļi ir tādi, ka personai tiešām bija tiesības prasīto labumu saņemt, proti, vai personai bija tiesības uz attiecīgo labvēlīgo administratīvo aktu (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 27.janvāra sprieduma lietā Nr.SKA-14/2017 (A420528211) 7.punktu).

Šīs lietas ietvaros tiesa ir konstatējusi, ka pieteicējs pamatoti zaudējis bezdarbnieka statusu. Nepastāvot minētajam priekšnoteikumam, pieteicējam šajā periodā nav tiesības pretendēt arī uz trūcīgas personas statusu un šādām personām paredzēto sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanu.

Kā jau norādīts iepriekš, personai ir pienākums līdzdarboties savas sociālās situācijas uzlabošanā. Viens no obligātiem līdzdarbības pienākumiem personai darbspējīgā vecumā ir pienākums reģistrēties aģentūrā kā bezdarbniekam un izpildīt ar šo statusu saistītos pienākumus, kas vērsti uz darba atrašanu. Ja šie pienākumi bez attaisnojoša iemesla netiek pildīti, tad pieteicējam ir jārēķinās ne tikai ar bezdarbnieka statusa zaudēšanu, bet arī pašvaldības sociālās palīdzības ierobežošanu. Konkrētajā gadījumā nav konstatējami tādi netipiski apstākļi, kas būtu par pamatu, lai, neskatoties uz bezdarbnieka statusa zaudēšanu, pašvaldība turpinātu pieteicējam sniegt sociālo palīdzību. [25] Pieteicējs ir lūdzis arī morālā kaitējuma atlīdzinājumu.

Kā tas izriet no Administratīvā procesa likuma 92.panta un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1.panta 1.punkta atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir prettiesisks pieteicēja tiesību un tiesisko interešu aizskārums.

Tā kā konkrētajā gadījumā, neskatoties uz šā sprieduma pašvaldības iestāžu pieļauto procesuālo pārkāpumu, šāds aizskārums nav konstatējams un pieteicēja pieteikuma apmierināšanai nav pamata, tad nav arī konstatējams tiesiskais pamats atlīdzinājuma piešķiršanai.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246.–251.pantu un 289.–291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Nodarbinātības valsts aģentūras 2018.gada 4.jūlija lēmuma Nr.40 atcelšanu.

Noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 21.jūnija lēmuma Nr.DL?18?182?ap atcelšanu un 2018.gada 15.augusta lēmuma Nr.DL?18?265?ap atzīšanu par prettiesisku, kā arī labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirts trūcīgās personas statuss, pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsts no 2018.gada jūnija, pārrēķināts dzīvokļa pabalsts par 2018.gada maiju, un nemantiskā kaitējuma 8000 euro atlīdzināšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese 178.105.228.254 19.06.2026. 16:37 Anonīms sistēmas lietotājs A.Putniņa

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.