Augstākās tiesas Senāts – Krimināllietas
Lieta Nr. 11840000614, SKK– 66/2019 Krimināllietu departaments ECLI:LV:AT:2019:0410.11840000614.3.L Latvijas Republikas Senāts LĒMUMS Rīgā 2019.gada 10.aprīlī Tiesa šādā sastāvā: senatori Voldemārs Čiževskis, Pēteris Opincāns, Anita Poļakova izskatīja rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa [1] Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 26.februāra spriedumu /pers. D/, personas kods /personas kods/, atzīts par vainīgu Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā un sodīts ar brīvības atņemšanu uz 6 mēnešiem.
Saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta piekto daļu soda termiņā ieskaitīts aizturēšanā pavadītais laiks no 2015.gada 25.februāra līdz 2015.gada 27.februārim.
Apsūdzētajam /pers. D/ piemēroto drošības līdzekli – uzturēšanās noteiktā dzīvesvietā un papildus drošības līdzekli – aizliegums izbraukt no valsts nolemts atcelt pēc sprieduma spēkā stāšanās. [2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu /pers. D/ atzīts par vainīgu Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā (likuma redakcijā līdz 2014.gada 2.aprīlim) par to, ka viņš publiski aicināja likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti. [3] Ar Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedumu, izskatot lietu apelācijas kārtībā sakarā ar apsūdzētā /pers. D/ un aizstāves I. Bulgakovas kasācijas sūdzībām, Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 26.februāra spriedums atcelts daļā par /pers. D/ piespriesto sodu.
Par Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, piemērojot Krimināllikuma 49.1panta pirmās daļas 1.punktu, /pers. D/ sodīts ar piespiedu darbu uz 140 stundām.
Apsūdzētajam /pers. D/ piemērotais drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā – atstāts negrozīts.
Pārējā daļā pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts. [4] Par apelācijas instances tiesas spriedumu apsūdzētais /pers. D/ iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdz atcelt Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedumu daļā par /pers. D/ atzīšanu par vainīgu Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā, daļā par drošības līdzekļa – uzturēšanās noteiktā vietā – atstāšanu negrozītu un izbeigt kriminālprocesu.
Savus lūgumus apsūdzētais pamatojis ar šādiem argumentiem. [5] Apsūdzētā ieskatā, apelācijas instances tiesas spriedums neatbilst Kriminālprocesa likuma 511. un 512.panta prasībām. [6] Pieaicināto ekspertu /pers. G/ un /pers. H/ pētījumi nevar tikt atzīti par ekspertu atzinumiem, jo pretēji Tiesu ekspertu likumā noteiktajam pieaicinātajiem ekspertiem nav ekspertu sertifikātu. Ekspertiem uzdotie jautājumi pārsniedz to kompetenci. [6.1] Apelācijas instances tiesa izdarījusi nepamatotu secinājumu, ka pieaicinātajam ekspertam /pers. G/ ir nepieciešamās zināšanas konstitucionālo tiesību jomā. [6.2] Tiesa vadījusies no pieaicināto ekspertu subjektīvajiem viedokļiem par savu krievu valodas zināšanu prasmēm, jo tiesā netika iesniegti starptautiski atzīti apliecinājumi par krievu valodas zināšanu prasmju līmeni.
Apstāklis, ka pieaicinātie eksperti mutiski norādīja uz savām krievu valodas zināšanām, apsūdzētā ieskatā, neliecina, ka viņu krievu valodas zināšanas ir augstākajā līmenī. [6.3] Pretēji Kriminālprocesa likuma 8.pantā un 15.pantā noteiktajam abu zemāko instanču tiesu spriedumos sniegtajos vērtējumos par ekspertu atzinumiem ir saskatāma apsūdzības pozīcija. [7] Pieņemot notiesājošu spriedumu, apelācijas instances tiesa vadījusies pēc pieņēmumiem par apsūdzētā vainīgumu.
Apelācijas instances tiesa nav vērtējusi apstākli, ka interneta vietnē www.avaaz.org ieraksti par parakstu vākšanu tiek ievietoti automātiski, neatkarīgi no tekstu autoru gribas. Apsūdzētais nav aicinājis cilvēkus parakstīties. Abas zemāko instanču tiesas ir nepamatoti secinājušas, ka interneta vietnē www.avaaz.org ievietotais teksts ir atzīstams par publisku aicinājumu. Lietā nav iegūti pierādījumi par apsūdzētā prettiesisko rīcību. [8] Apelācijas instances tiesa nav sniegusi vērtējumu apsūdzētā apelācijas sūdzībā norādītajam, ka 2015.gada 25.februāra aizturēšanas protokols apsūdzētajam izsniegts latviešu valodā. Tādējādi ierobežotas apsūdzētā pamattiesības, proti, ierobežotas tiesības zināt savas tiesības un tiesības uz aizstāvību.
Aizturēšanas laikā, 2015.gada 25.feburārī, no plkst. 10:00 līdz plkst. 17:05 apsūdzētais nav zinājis, kādā statusā viņš atrodas.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [9] Apelācijas instances tiesa, taisot notiesājošu spriedumu un nosakot apsūdzētajam galīgo sodu, ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 528.panta pirmās daļas 2.punkta pārkāpumu.
Apsūdzētā aizturēšanā pavadītais laiks no 2015.gada 25.februāra līdz 2015.gada 27.februārim atbilstoši Krimināllikuma 52.panta nosacījumiem nav ieskaitīts piespriestajā sodā. [10] Apelācijas instances tiesa ir pieļāvusi Kriminālprocesa likuma 326.panta pirmās daļas 4.punkta pārkāpumu.
Kratīšanas protokolos nav norādīti Drošības policijas darbinieku vārdi, kuri piedalījās kratīšanās. Apsūdzētais nepiekrīt apelācijas instances tiesas spriedumā sniegtajam atzinumam, ka minētais nav atzīstams par procesuālu pārkāpumu. [11] Ar 2016.gada 21.aprīļa likumu „Grozījumi Krimināllikumā” no Krimināllikuma Sevišķās daļas tika izslēgts 82.pants. Apsūdzētā ieskatā, viņa sodīšana divus gadus pēc Krimināllikuma 82.panta izslēgšanas no Krimināllikuma Sevišķās daļas ir netaisnīga.
Apsūdzētā ieskatā, pārejas noteikumi (acīmredzot, domāts - 2016.gada 21.aprīļa likuma „Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikumi) nav likums un atspoguļo likumdevēja subjektīvu izpratni par Krimināllikuma 82.panta piemērošanu. [12] Turklāt apelācijas instances tiesa spriedumā nav sniegusi atzinumu, kāpēc apsūdzētajam nepiemēroja Krimināllikuma 58.panta ceturto daļu un neatbrīvoja viņu no kriminālatbildības.
Motīvu daļa [13] Senāts atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedums atstājams negrozīts, bet apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzība noraidāma.
Senāta ieskatā, apelācijas instances tiesas spriedums ir atzīstams par tiesisku un pamatotu Kriminālprocesa likuma 511.panta un 512.panta izpratnē.
Apsūdzētā /pers. D/ kasācija sūdzībā nav norādīti tādi Krimināllikuma pārkāpumi un Kriminālprocesa likuma būtiski pārkāpumi, kas varētu būt par pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai vai kriminālprocesa izbeigšanai. [14] Apšaubot lingvistiskās ekspertīzes un konstitucionālo faktu noteikšanas ekspertīzes atzinumus, apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā norādījis uz Kriminālprocesa likuma 8.panta un 15.panta pārkāpumiem. [14.1] Senāta ieskatā, kasācijas sūdzības autora viedoklis, ka pieaicinātie eksperti /pers. H/ un /pers. G/ nebija tiesīgi veikt ekspertīzes, jo viņi neatbilst tiesu ekspertu statusam, kāds noteikts Tiesu ekspertu likumā, ir kļūdains.
Apelācijas instances tiesas spriedumā atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564.panta ceturtajā daļā noteiktajām prasībām sniegts atzinums par apelācijas sūdzības pamatotību daļā, kas attiecas uz ekspertu kompetences apšaubīšanu.
Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 202.pantu procesa virzītājs var uzdot ekspertīzes izdarīšanu ekspertam, kurš nestrādā ekspertīžu iestādē.
No lietas materiāliem izriet, ka pēc Iekšlietu ministrijas Drošības policijas pieprasījuma ekspertīzi par Latvijas valsts neatkarību kā valsts suverenitātes neatņemamu sastāvdaļu konstitucionālo tiesību kontekstā veica /pers. G/, savukārt lingvistisko ekspertīzi veica /pers. H/.
Apelācijas instances tiesa ir secinājusi, ka procesa virzītājam bija tiesības uzdot ekspertīzes izdarīšanu /pers. G/ un /pers. H/, kuri nestrādā ekspertīžu iestādē, bet kuri ir lietpratēji ekspertīzes veikšanai.
Atbilstoši Tiesu ekspertu likuma 1.panta 2.punktam tiesu eksperts ir persona, kurai ir speciālas zināšanas un pieredze kādā zinātnes, tehnikas, mākslas vai amatniecības nozarē un kura šajā likumā noteiktajā kārtībā ir saņēmusi tiesu eksperta sertifikātu.
Tiesu ekspertu likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka tiesu ekspertīzi Latvijas Republikā atbilstoši savai kompetencei ir tiesīgi veikt: 1) valsts tiesu eksperti; 2) privātie tiesu eksperti.
No Tiesu ekspertu likuma 3.panta otrās daļas 3.punkta izriet, ka ekspertīzi var veikt cita persona, kurai ir atbilstošas speciālas zināšanas, ja šā panta pirmās daļas 1. un 2.punktā minētie tiesu eksperti ekspertīzi nevar veikt nepieciešamo speciālo zināšanu vai aprīkojuma trūkuma dēļ.
Interpretējot minētās likuma normas, kasācijas instances tiesa secina, ka eksperta sertifikāts ir nepieciešams tikai valsts tiesu ekspertiem un privātiem tiesu ekspertiem. Citām personām, tajā skaitā pieaicinātajiem ekspertiem, eksperta sertifikāts nav nepieciešams. [14.2] Senāts norāda, ka gadījumā, ja ekspertīzi neveic tiesu eksperts, bet gan cita persona, procesa virzītājam jāpārliecinās un jāzina, ka šai personai ir speciālās zināšanas un atbilstoša kompetence.
Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam no lietas materiāliem redzams, ka ekspertiem /pers. H/ un /pers. G/ ir speciālas zināšanas un kompetence jautājumos, par kuriem viņi snieguši atzinumus. Turklāt arī apelācijas instances tiesa ir atzinusi, ka, vērtējot ekspertu liecības, pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka procesa virzītājs bija pārliecinājies par ekspertu kompetenci veikt minētās ekspertīzes, kā arī pārliecinājies par ekspertu krievu valodas zināšanām.
Apelācijas instances tiesa ekspertu atzinumus ņēmusi vērā kā pierādījumus un vērtējusi ar citiem faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.
Kasācijas instances tiesa pievienojas apelācijas instances tiesa atzinumam, ka ekspertes /pers. H/ un eksperta /pers. G/ eksperta atzinumi atbilst Kriminālprocesa likuma 203.panta nosacījumiem.
Senāts atzīst, ka, izmantojot pieaicināto ekspertu /pers. H/ un /pers. G/ ekspertīžu atzinumus pierādīšanā, nav pārkāptas apsūdzētā /pers. D/ tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, kā arī nav pārkāpts procesuālās vienlīdzības princips. [15] Apelācijas instances tiesa atzinusi, ka pirmās instances tiesa pareizi novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus un izdarījusi pamatotus secinājumus par apsūdzētā /pers. D/ vainīgumu un viņa noziedzīgo darbību kvalifikāciju pēc Krimināllikuma 82.panta pirmās daļas, tādēļ atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564.panta sestajai daļai atzinusi par iespējamu pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus neatkārtot.
Savukārt pirmās instances tiesa, atsaucoties uz konkrētiem lietā iegūtiem un tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, tostarp paša apsūdzētā liecībām pirmstiesas kriminālprocesa laikā, ir konstatējusi apsūdzētā darbībās visas nepieciešamās un obligātās Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Lietā iegūtos pierādījumus tiesa izvērtējusi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 128.panta otrās daļas prasībām to kopumā un savstarpējā sakarībā. Pamatojoties uz lietā iegūtajiem pierādījumiem, pirmās instances tiesa atzinusi, ka apsūdzētā /pers. D/ vainīgums inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā pierādīts pilnībā. Arī apelācijas instances tiesai nav radušās šaubas par apsūdzētā vainīgumu.
Tādējādi abu zemāko instanču tiesas ir konstatējušas Kriminālprocesa likuma 520.pantā norādīto notiesājoša sprieduma taisīšanas pamatu.
Kasācijas instances tiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 569.panta trešajai daļai lietā iegūtos pierādījumus no jauna neizvērtē. Kriminālprocesa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs likuma prasību pārkāpumus pierādījumu novērtēšanā, kas varētu būt par pamatu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanai, Senāts nekonstatē, savukārt apsūdzētā subjektīvais viedoklis par to, ka viņa vainīgums lietā nav pierādīts, nevar būt par pamatu apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanai, ja tiesa pierādījumu novērtēšanā nav pieļāvusi Kriminālprocesa likuma būtiskus pārkāpumus. [16] Kasācijas instances tiesa kā nepamatotu noraida kasācijas sūdzības autora argumentu, ka apelācijas instances tiesa nav sniegusi vērtējumu apsūdzētā apelācijas sūdzībā norādītajam par viņa pamattiesību aizskārumu 2015.gada 25.februāra aizturēšanā.
Apelācijas instances tiesa ir secinājusi, ka pretenzijas par aizturēšanas protokolu /pers. D/ nav izteicis. Apsūdzētais nav norādījis, ka aizturēšanas protokolā fiksētais viņam nav saprotams. /pers. D/ saņēmis izrakstu no likuma par viņa tiesībām un pienākumiem viņam saprotamā krievu valodā. No aizstāvja /pers. D/ atteicies, norādot, ka atsakās no aizstāvja labprātīgi. Iebildumus, pretenzijas nav izteicis.
Saskaņā ar aizturēšanas protokolu /pers. D/ aizturēšanas brīdis sākās 2015.gada 25.februārī plkst.17:06 un no aizturēšanas viņš tika atbrīvots 2015.gada 27.februārī plkst.13:05, līdz ar to apelācijas instances tiesa secinājusi, ka ir ievērots Kriminālprocesa likumā noteiktais četrdesmit astoņu stundu periods.
Turklāt apelācijas instances tiesa norādījusi, ka apsūdzētajam visa pirmstiesas kriminālprocesa laikā bija tiesības apstrīdēt izmeklētāja rīcību par aizturēšanas apstākļiem 2015.gada 25.februārī Kriminālprocesa likuma 336.panta, 337.panta otrās daļas 2.punkta un 339.panta kārtībā. Apsūdzētais nav izmantojis savas tiesības iesniegt sūdzību par viņa norādītajiem procesuālajiem pārkāpumiem uzraugošajam prokuroram, kā tas noteikts Kriminālprocesa likumā. Apelācijas instances tiesai nav pamata pieņemt blakus lēmumu jautājumā par /pers. D/ pamattiesību aizskārumiem 2015.gada 25.februārī pēc aizturēšanas.
Kasācijas instances tiesa atzīst, ka apelācijas instances tiesa ir izvērtējusi apelācijas sūdzībā izteiktos iebildumus par /pers. D/ aizturēšanas un nopratināšanas apstākļiem un atzinusi, ka /pers. D/ kā aizturētās personas un aizdomās turētās personas procesuālās tiesības, tostarp tiesības uz aizstāvību, nav pārkāptas.
Kasācijas instances tiesai nav pamata apšaubīt šos apelācijas instances tiesas atzinumus. [17] Kasācijas instances tiesa atzīst, ka pirmstiesas kriminālprocesā 2015.gada 25.februārī veiktās kratīšanas protokoli (4.sējuma 71., 94.lapas) neatbilst Kriminālprocesa likuma 326.panta pirmās daļas 4.punktam. Atbilstoši minētajai normai procesuālās darbības protokolā jānorāda personu procesuālās darbības dalībnieku vārds, uzvārds, personas kods.
No 2015.gada 25.februāra kratīšanas protokoliem redzams, ka kratīšana veikta, klātesot Drošības policijas darbiniekiem. Protokolos ir norādīti klātesošo policijas darbinieku dienesta apliecību numuri, bet nav ierakstīti vārdi un uzvārdi.
Senāta ieskatā, Kriminālprocesa likuma 326.panta pirmās daļas 4.punkta pārkāpums nav atzīstams par būtisku pārkāpumu šā likuma 575.panta trešās daļas izpratnē, jo konkrētajā gadījumā tas nav novedis pie nelikumīga nolēmuma. [18] Kasācijas instances tiesa kā nepamatotu noraida /pers. D/ kasācijas sūdzībā izteikto iebildumu, ka viņa atzīšana par vainīgu un sodīšana nav pieļaujama, jo šobrīd no Krimināllikuma Sevišķās daļas 82.pants ir izslēgts.
Ar 2016.gada 21 aprīļa likuma „Grozījumi Krimināllikumā” 3.pantu no Krimināllikuma izslēgts 82. un 83.pants. Taču minētā likuma pārejas noteikumos noteikts, ka šā likuma nosacījumi neattiecas uz personām, kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai.
Likuma anotācijā norādīts, ka šos pantus nepieciešams izslēgt, jo tie saturiski būs pilnībā integrēti citos Krimināllikuma pantos. Atbildība par publisku aicinājumu vērsties pret jebkuru no valsts pamatinteresēm, tostarp arī valstisko neatkarību un teritoriālo vienotību, turpmāk būs paredzēta Krimināllikuma 81.pantā.
Tādējādi konkrētajā gadījumā 82.panta izslēgšana no Krimināllikuma neatbrīvo /pers. D/ no kriminālatbildības par Krimināllikuma 82.panta pirmajā daļā, kas bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. /pers. D/ darbības pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 82.panta pirmās daļas likuma redakcijā līdz 2014.gada 2.aprīlim. [19] Apsūdzētais /pers. D/ kasācijas sūdzībā norādījis, ka tiesa nav sniegusi atzinumu, kāpēc apsūdzētajam nepiemēroja Krimināllikuma 58.panta ceturto daļu un neatbrīvoja viņu no kriminālatbildības.
Senāts norāda, ka minētās likuma normas piemērošana vai nepiemērošana ir tiesas kompetencē, kas iztiesā lietu, un tiesai nav pienākuma motivēt kādas Krimināllikuma normas nepiemērošanu.
Šādi atzinumi izteikti Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 26.marta lēmumā lietā Nr. SKK-129/2012 un 2017.gada 23.februāra lēmumā lietā Nr. SKK-68/2017.
Konkrētajā gadījumā apelācijas instances tiesa, atzīstot, ka pārkāptas apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, nosakot sodu apsūdzētajam /pers. D/, piemēroja Krimināllikuma 49.1panta noteikumus. [20] Kasācijas instances tiesa konstatē, ka apelācijas instances tiesa apsūdzētajam /pers. D/ noteiktajā sodā - piespiedu darbs 140 stundas - nav ieskaitījusi apcietinājumā pavadīto laiku no 2015.gada 25.februāra līdz 2015.gada 27.februārim. Līdz ar to apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 528.panta pirmās daļas 5.punktu.
Kasācijas instances tiesa atzīst, ka minētais tiesību normu pārkāpums novēršams tiesas sprieduma izpildes procesā saskaņā ar Kriminālprocesa 560. un 561.pantā noteiktajām prasībām. [21] Apsūdzētajam /pers. D/ piemērots drošības līdzeklis – uzturēšanās noteiktā vietā.
Ņemot vērā, ka ar kasācijas instances tiesas lēmumu Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedums tiek atstāts negrozīts, turklāt nav zudis vai mainījies piemērotā drošības līdzekļa piemērošanas pamats un nosacījumi, kasācijas instances tiesa noraida apsūdzētā lūgumu par drošības līdzekļa – uzturēšanās noteikta vietā – atcelšanu.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 585. un 587.pantu, tiesa nolēma: atstāt negrozītu Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 26.aprīļa spriedumu, bet apsūdzētā /pers. D/ kasācijas sūdzību noraidīt.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Lēmums nav pārsūdzams.
V. Čiževskis P. Opincāns I. Poļakova 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs