Augstākās tiesas Senāts – Civillietas
ECLI:LV:AT:2019:0415.C28374515.2.S Lieta Nr. C28374515, SKC-111/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 15.aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Anda Briede, senatore Vanda Cīrule, senatore Ināra Garda rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 17.maija spriedumu /pers. C/ prasībā pret /pers. B/ par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.
Aprakstošā daļa [1] /pers. C/ 2015.gada 29.oktobrī cēlis tiesā prasību pret /pers. B/, kurā, atsaucoties uz Satversmes 92.pantu, Civillikuma 5., 1415. un 1635.pantu, lūdzis piedzīt morālā kaitējuma atlīdzību 5000 EUR.
Prasības pieteikumā norādīti tālāk minētie apstākļi un pamatojums. [1.1] /datums//nosaukums/ estrādē publiska pasākuma laikā notika incidents, kurā atbildētājs guva vidēji smagus miesas bojājumus. Pret /pers. C/ tika uzsākts kriminālprocess par Krimināllikuma 128.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma pazīmēm – tīša vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšana.
Ar Madonas rajona tiesas 2015.gada 9.februāra spriedumu /pers. C/ atzīts par nevainīgu pret viņu celtajā apsūdzībā un attaisnots. Izskatot cietušā /pers. B/ apelācijas sūdzību, Vidzemes apgabaltiesa 2015.gada 26.maijā nolēma atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru /pers. C/ apsūdzībā pēc Krimināllikuma 128.panta attaisnots, un kriminālprocesu izbeidza, konstatējot, ka apsūdzētais, nodarīdams vidēja smaguma miesas bojājumus cietušajam, nepārkāpa nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Minētajā lēmumā arī atzīts, ka cietušā sitiena pa seju rezultātā /pers. C/ tika nodarīts miesas bojājums, un viņu turot sažņaugtu ar jakas kapuci, nodarīti miesas bojājumi uz kakla. Tādējādi tiesa atzinusi, ka tieši cietušā /pers. B/ darbības bija pretlikumīgas. [1.2] Atbildētājs, uzsākot un turpinot konfliktu, kurā nodarīja prasītājam miesas bojājumus, ir aizskāris prasītāja tiesības uz dzīvību un veselību, kā arī cieņu un godu (incidents norisinājās daudzu cilvēku, tostarp prasītāja tuvinieku klātbūtnē). Prasītāja pazemošana tika turpināta, atbildētājam iesniedzot apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu, ar kuru prasītājs tika atzīts par nevainīgu, ar mērķi panākt notiesājoš u spriedumu; visu krimināllietas iztiesāšanas laiku gandrīz trīs gadu garumā prasītājs atradās psiholoģiskās nomāktības un emocionālās trauksmes stāvoklī, pastāvīgās bailēs, uztraukumā par nākotni, par savu reputāciju un darbu; prasītāja labā slava bija iedragāta.
Atbildētāja rīcības prettiesiskums un nepamatotība ir atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu, kurā konstatēta un pierādīta atbildētāja vaina un prasītājam nodarītais tiesību uz dzīvību un veselību aizskārums. Tā kā minētais nolēmums ir prejudiciāls un ņemams vērā šīs civillietas izskatīšanā, atbildētāja vaina miesas bojājumu nodarīšanā prasītājam atsevišķi nav jāpierāda. Ar atbildētāja nelikumīgām darbībām tika būtiski aizskartas prasītāja nemantiskās tiesības (uz atpūtu, brīvu pārvietošanos un uzturēšanos, goda un cieņas neaizskaramību). Ņemot vērā emocionālos pārdzīvojumus un fiziskās ciešanas, kas nodarītas atbildētāja pretlikumīgās darbības dēļ, prasītājs vēršas tiesā par 5000 EUR kā atlīdzinājuma par neatgriezenisku morālo kaitējumu piedziņu. [2] Ar Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesas 2016.gada 21.jūnija spriedumu prasība apmierināta daļēji: no atbildētāja prasītāja labā piedzīta kompensācija 20 EUR par morālo kaitējumu un ar lietas vešanu saistītie izdevumi 6 EUR, bet valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 5,89 EUR un valsts nodeva 71,14 EUR. [3] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu sakarā ar prasītāja apelācijas sūdzību, 2017.gada 17.maijā nosprieda: prasību apmierināt daļēji un piedzīt no /pers. B/ prasītāja labā kompensāciju 500 EUR par morālo kaitējumu un ar lietas vešanu saistītos izdevumus 150 EUR, kopā 650 EUR, nosakot prasītājam tiesības saņemt likumiskos 6 % gadā no pamatsummas, kā arī – valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 1,15 EUR un valsts nodevu 43,47 EUR; prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzības 4500 EUR un ar lietas vešanu saistīto izdevumu 650 EUR piedziņu noraidīt.
Spriedumā ietverti tālāk minētie argumenti. [3.1] Nav strīda, ka /datums/ap pulksten vieniem naktī /nosaukums/ estrādē atbildētājs vienu reizi iesita prasītājam pa seju un žņaudza, satverot aiz kapuces, bet prasītājs atbildētājam nodarīja vidēja smaguma miesas bojājumus. Atbildētājs arī neapstrīd, ka viņš bija šī konflikta izraisītājs, kas bija pamats kriminālprocesa pret prasītāju izbeigšanai.
Neraugoties uz to, ka atbilstoši likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu” 2.panta 1.punktam prasītājs no valsts saņēmis zaudējumu atlīdzību 406,90 EUR par nepamatoti ierosināto kriminālprocesu, viņam ir tiesības arī uz atlīdzību par morālo kaitējumu saskaņā ar Civillikuma 1635.pantu. [3.2] Atbilstoši Civilprocesa likuma 96.panta trešajā daļā un Kriminālprocesa likuma 350.panta piektajā daļā noteiktajam prasītājam šajā lietā vairs 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs nav atsevišķi jāpierāda atbildētāja vaina miesas bojājumu nodarīšanā viņam. Pamatoti prasītājs norāda, ka iesniegums policijā un apelācijas tiesvedības ierosināšanas mērķis bija panākt notiesājošu tiesas spriedumu pret prasītāju. Lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu satur faktu izvērtējumu un tiesas secinājumu par to, ka atbildētājs vainojams konflikta uzsākšanā un kautiņa ierosināšanā, bet prasītājs aizstāvējās pret atbildētāja uzbrukumu. Tiesas izdarītie secinājumi lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu uzskatāmi par prejudiciālu faktu un ir saistoši tiesai, izskatot prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Atbildētāja vaina pierādīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu krimināllietā. [3.3] Attiecībā uz morālā kaitējuma smagumu un sekām prasītājs norāda, ka nepilnus trīs gadus (tiesāšanās laikā) dzīvojis pastāvīgās bailēs, uztraukumā par nākotni, reputāciju un darbu; tika iedragāta viņa labā slava, aizskarts gods un cieņa gan prasītāja ģimenes, gan citu tuvinieku un draugu acīs; nepārtraukti viņam tika uzdoti jautājumi par vainojamību konfliktā; darba devējs un kolēģi uzzināja par uzsākto kriminālprocesu saistībā ar vidēja smaguma miesas bojājumu nodarīšanu; uzbrukums prasītājam notika mazpilsētas (kur iedzīvotāji viens otru pazīst) estrādē kapu svētku (kas ir viens no nozīmīgākajiem pasākumiem) balles laikā; ap 700 pilsētnieku redzēja kautiņu un prasītāja aizvešanu policijas pavadībā.
Neapšaubāmi atbildētājam bija tiesības vērsties ar iesniegumu policijā un iesniegt apelācijas sūdzību, taču atbildētājam bija jāvērtē arī sava rīcība /datums/notikumā, un to, ka viņš pats ir vainojams šajā konfliktā, kas atzīts kriminālprocesa ietvaros. Ne viss, kas ir tiesisks, vienlaikus ir arī ētisks, un tieši par ētikas un morāles normu pārkāpšanu, par godīguma neievērošanu un cita cilvēka cieņas aizskaršanu, nodarot viņam ciešanas un emocionālas sāpes, tiek noteikta morālā kaitējuma atlīdzība.
Prasītāja izklāstītie argumenti morālā kaitējuma kompensācijas pamatošanai ir pietiekami, lai atzītu, ka prasītājam ir nodarīts morāls pārdzīvojums, kas ir pamats atlīdzības noteikšanai. [3.4] Nosakot atlīdzību par morālo kaitējumu, tiesai jārod kritēriji, kas pamatotu piešķirto atlīdzības apmēru. Šajā ziņā ņemami vērā līdzīgas tiesiskās attiecības regulējošos normatīvajos aktos paredzētie kritēriji un atlīdzības apmēra noteikšanas metodika (sk. Augstākās tiesas 2014.gada tiesu prakses apkopojumu „Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās”).
Ņemot vērā atlīdzinājumu līdzīgās lietās (personai par reputācijas mazināšanu no komercsabiedrības piedzīti 300 LVL (Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 5.oktobra spriedums lietā Nr. SKC-1178/2012); par goda un cieņas aizskārumu, ko izraisīja pārkāpēja rupja lamāšanās mājas pagalmā, personai noteikts atlīdzinājums 100 LVL (Augstākās tiesas Civillietu departamenta rīcības sēdes 2014.gada 30.jūnija lēmums lietā Nr. SKC-470/2014)), un prasītāja aizskarto godu un cieņu saistībā ar nepamatoto tiesvedību un morālo pārdzīvojumu, kas radies atbildētāja izraisītā konfliktā publiskā vietā dēļ, taisnīgi un samērīgi ir /pers. C/ noteikt atlīdzību 500 EUR. [3.5] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.pantu no atbildētāja prasītāja labā piedzenami ar lietas vešanu saistītie izdevumi (par advokāta palīdzību) 150 EUR, bet valsts ienākumos – valsts nodeva 43,47 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 1,15 EUR (Civilprocesa likuma 42.pants). [4] Kasācijas sūdzībā /pers. B/ lūdz atcelt minēto spriedumu prasības apmierinātajā daļā un lietu nodot jaunai izskatīšanai, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem: [4.1] pārsūdzētajā spriedumā nav vērtēts un norādīts, kas tieši ir nepareizs pirmās instances tiesas secinājumā, ka likumā atļauto tiesību izmantošana (atbildētāja vēršanās tiesībsargājošās iestādēs ar vēlmi rast risinājumu konfliktam, kura rezultātā viņam nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi) nav kvalificējama kā prettiesiska rīcība, un kā tas var aizskart prasītāja godu un cieņu; [4.2] nepareizi piemērota Civilprocesa likuma 96.panta trešā daļa, jo atbilstoši tai prasītājs ir atbrīvots no pierādīšanas pienākuma, ja izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums. Konkrētajā gadījumā krimināllieta bija ierosināta par prasītāja darbībām, lēmumā nav konstatēta atbildētāja noziedzīga darbība vai bezdarbība; [4.3] tā kā celtā prasība balstīta vienīgi uz prasītāju attaisnojošo nolēmumu krimināllietā un citu pierādījumu lietā nav, secināms, ka prasītājs nav izpildījis Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas prasības un nav pierādījis apstākļus, ar kuriem prasība pamatota. [5] Paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību prasītājs norādījis, ka pārsūdzētais spriedums ir pareizs, tādēļ tas atstājams negrozīts.
Motīvu daļa [6] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams. [7] Civillikuma 1635.pantā noteikts, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot (pirmā daļa). Ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu.
Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas (otrā daļa). Ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda (trešā daļa).
Tātad morālais kaitējums ir fiziskas, garīgas ciešanas, ko izraisījis prettiesisks (ar neatļautu darbību) cietušā nemantisku tiesību vai labumu aizskārums. Lai varētu runāt par morālo kaitējumu minētās normas izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību vai nemantisko labumu. Morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas.
Nav apstrīdamas Civillikuma 1635.pantā cietušajai personai piešķirtās tiesības vērsties tiesā tās tiesību aizskāruma gadījumā, tomēr tas neatceļ Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteikto pienākumu prasītājam pierādīt sava prasījuma pamatotību. [8] Lai konstatētu attiecīgās materiālo tiesību normas sastāva esību vai neesību, tiesai strīda izšķiršanai nozīmīgi fakti ir jānovērtē atbilstoši Civilprocesa likuma normām, t.i., jānoskaidro lietas apstākļi pēc tiesas sēdē pārbaudītiem pierādījumiem, kurus iesniegušas puses un kuri iegūti likumā paredzētājā kārtībā, tajos fiksētās ziņas izvērtējot to kopumā (minētā likuma 8.panta pirmā daļa, 97.pants). [8.1] Kā iepriekš norādīts, lietā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu noskaidrojamais pamata fakts ir neatļauta darbība vai prettiesiska rīcība, kas ietver arī rīcības izvērtējumu no nodarītāja vainojamības viedokļa, un radījusi negatīvas sekas.
Atbildētāja prettiesisko rīcību un ciešanu sagādāšanu prasītājam apelācijas instances tiesa, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 96.panta trešo daļu, atzina par pierādītu ar likumīgā spēkā stājušos tiesas nolēmumu krimināllietā.
Civilprocesa likuma 96.panta trešā daļa noteic, ka likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs No iepriekš teiktā izriet, ka ne visiem likumīgā spēkā nākušā spriedumā krimināllietā nodibinātiem faktiem tiek piešķirta prejudiciāla nozīme civillietas iztiesāšanā. Atbilstoši citētās normas tvērumam tiesai, kas izskata lietu par personas civiltiesisko atbildību, nolēmums krimināllietā ir saistošs tiktāl, ciktāl ar to ir nodibināta tās pašas personas noziedzīga darbība (bezdarbība). Respektīvi, ja ar likumīgā spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā ir konstatēts, ka kāda persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, tad prasītājs ir atbrīvots no pienākuma šo faktu pierādīt civillietā, kurā tiek skatīts jautājums par tās pašas personas civiltiesisko atbildību, pret kuru tika taisīts nolēmums krimināllietā.
Konkrētajā gadījumā kriminālprocess tika uzsākts pret /pers. C/ par Krimināllikuma 128.pantā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, un tiesa vērtēja prasītāja, nevis /pers. B/ kriminālatbildību. Atbildētājs kriminālprocesā bija cietušās personas statusā.
Tā kā nolēmums krimināllietā nav taisīts pret atbildētāju /pers. B/, bet gan pret pašu prasītāju, tiesai nebija likumīga pamata šo nolēmumu krimināllietā pieņemt kā vienīgo un pietiekamo pierādījumu atbildētāja neatļautai darbībai vai prettiesiskai rīcībai, atbrīvojot prasītāju no lietā nozīmīga fakta pierādīšanas. Citiem vārdiem, lēmumā par kriminālprocesa izbeigšanu norādītie apstākļi nav izmantojami šajā civillietā bez to pārbaudes civilprocesuālā kārtībā, ievērojot Civilprocesa likuma 15.pantu.
Piešķirdama lēmumam krimināllietā absolūtu prejudiciālu nozīmi, apelācijas instances tiesa atteikusies noskaidrot strīda pareizai izšķiršanai svarīgus apstākļus, kas ir pretrunā ar civilprocesa pamatprincipiem.
Līdz ar to atbildētāja neatļautu darbību vai prettiesisku rīcību Civillikuma 1635.panta izpratnē nevar atzīt par lietā nodibinātu, bet, iztrūkstot „neatļautai darbībai”, iztrūkst visi nepieciešamie priekšnosacījumi Civillikuma 1635.panta piemērošanai. [8.2] Ar pirmās instances tiesas spriedumu no atbildētāja prasītāja labā piedzīti 20 EUR par kaitējumu, kuru tiesa novērtēja kā maznozīmīgu (fiziskām un garīgām ciešanām, negatīvajām emocijām un pārdzīvojuma, ko varēja izraisīt atbildētāja negatīvais žests un sitiens pa seju publiskā vietā). Tā kā atbildētājs par minēto spriedumu apelācijas sūdzību neiesniedza, otrās instances tiesai bija pamats uzskatīt par pierādītu nepieklājīga žesta un sitiena pa seju faktu.
Taču apelācijas instances tiesa kā pamatu atlīdzības noteikšanai par morālo kaitējumu, kas esot pierādīts ar nolēmumu krimināllietā, norādījusi arī goda un cieņas aizskārumu. Tajā pašā laikā spriedumā nav konkretizēts, tieši kā šāds tiesību aizskārums izpaudies un kas to apstiprina. Vispārīgas frāzes par vēršanos tiesībsargājošās iestādēs (kas turklāt ir personai piederoša subjektīva tiesība) un konflikta izraisīšanu, Senāta ieskatā, nav pietiekams pamats, lai izdarītu secinājumu, ka atbildētājam iestājies pienākums dot atlīdzinājumu prasītājam.
Turklāt pārsūdzētā sprieduma motīvu daļā ietvertais secinājums: „Ne viss, kas ir tiesisks, vienlaikus ir arī ētisks, un tieši par ētikas un morāles normu pārkāpšanu, par godīguma neievērošanu un cita cilvēka cieņas aizskaršanu, nodarot viņam ciešanas un emocionālas sāpes, tiek noteikta morālā kaitējuma atlīdzība” liecina, ka tiesa atbildētāja rīcību par prettiesisku nemaz nav uzskatījusi, un atlīdzību noteikusi par morāles un ētikas normu neievērošanu, kas neatbilst Civillikuma 1635.panta dispozīcijai. [8.3] Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā, ka atbilstoši Civillikuma 1635.panta noteikumiem no morālā kaitējuma esības fakta pierādīšanas nastas prasītājs ir atbrīvots tikai tajos gadījumos, kad neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, bet visos pārējos gadījumos cietušajai personai jāpierāda neatļautās darbības rezultātā radītās nelabvēlīgās sekas.
Konkrētajā gadījumā prasība nav pamatota ar noziedzīgu nodarījumu pret kādu no minētajā pantā uzskaitītajām nemantiskajām tiesībām, tādēļ prasītājam atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteiktajam ir pienākums pierādīt, ka atbildētāja rīcības rezultātā viņam nodarīts morāls kaitējums. Taču apelācijas instances tiesa, ignorējot likuma noteikumus, morālo kaitējumu faktiski prezumējusi, jo tā esību pamatojusi, nevis ar pierādījumiem lietā, bet tikai un vienīgi ar paša prasītāja apgalvojumiem. Pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi (Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa).
Ņemot vērā teikto, kasācijas sūdzībā norādītos un iepriekš analizētos procesuālo tiesību normu (Civilprocesa likuma 96.panta trešās daļas un 93.panta pirmās daļas) pārkāpumus Senāts atzīst par būtiskiem, jo tie ietekmējuši strīda pareizai izšķiršanai svarīgu apstākļu noskaidrošanu un materiālās tiesību normas – Civillikuma 1635.panta – piemērošanas pareizību, kas savukārt liedz pārsūdzēto spriedumu vērtēt par tiesisku un pamatotu. Līdz ar to spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Atceļot spriedumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300 EUR, ko atbildētāja vietā samaksājusi /pers. F/.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts nosprieda:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 17.maija spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.
Atmaksāt /pers. F/ drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).
Spriedums nav pārsūdzams.
Senatore A. Briede Senatore V. Cīrule Senatore I. Garda 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs