Augstākās tiesas Senāts – Civillietas
ECLI:LV:AT:2019:0530.C32184016.6.S Lieta Nr. C32184016, SKC-178/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 30.maijā Senāts šādā sastāvā: senatore referente Anda Briede, senatore Ļubova Kušnire, senatore Marika Senkāne rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.oktobra spriedumu /pers. B/ prasībā pret Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldi, zvērinātu notāri Ilonu Ķibildi un /pers. C/ ar trešo personu zvērinātu tiesu izpildītāju Ilgu Keršteini par juridiska fakta konstatēšanu, mantojuma masas īpašuma tiesību atzīšanu, testamentārā mantinieka atzīšanu, īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu un akta par mantojuma lietas izbeigšanu atcelšanu.
Aprakstošā daļa [1] /pers. B/ 2015.gada 10.decembrī cēlusi tiesā prasību pret Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldi un zvērinātu notāri Ilonu Ķibildi, kā trešo personu norādot zvērinātu tiesu izpildītāju Ilgu Keršteini, par mantojuma pieņemšanas fakta konstatēšanu, mantojuma tiesību atzīšanu un akta par mantojuma lietas izbeigšanu atcelšanu. 2016.gada 17.maijā prasītāja prasību papildinājusi ar prasījumu par īpašuma tiesību atzīšanu, pieaicinot kā atbildētāju vēl arī /pers. C/.
Prasības pieteikumā un tā precizējumos norādīti tālāk izklāstītie apstākļi un pamatojums. [1.1] Pēc prasītājas tēva /pers. D/ nāves /miršanas datums/atklājās mantojums uz viņam piederējušo zemesgrāmatā ierakstīto nekustamo īpašumu /adrese A/. Prasītāja ir /pers. D/ vienīgā mantiniece saskaņā ar 1991.gada 26.februārī taisīto testamentu. Prasītāja mantojumu ir pieņēmusi, nekustamais īpašums kopš mantojuma atklāšanās atrodas viņas valdījumā. Prasītāja īpašumā dzīvoja pirms tēva nāves un turpināja tur dzīvot, īpašumu uzturēt un apsaimniekot arī pēc tēva nāves. Kopš 1971.gada 29.jūnija /adrese A/, ir viņas deklarētā dzīvesvieta. [1.2] Noskaidrots, ka pēc kreditores Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes pieteikuma zvērināta notāre Ilona Ķibilde /datums/laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis” izsludinājusi /pers. D/ mantojuma atklāšanos ar pieteikšanās termiņu trīs mēneši un pēc šī termiņa beigām /datums/izbeigusi mantojuma lietu, atzīstot nekustamo īpašumu /adrese A/, par bezmantinieku mantu, kas piekrīt valstij. /datums/zvērināta tiesu izpildītāja Ilga Keršteine rīkoja nekustamā īpašuma pirmo izsoli, pārdodot īpašumu kā bezmantinieku mantu. Ar Rīgas apgabaltiesas 2016.gada 20.aprīļa lēmumu likumīgā spēkā stājās Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas 2016.gada 14.marta lēmums par izsoles akta apstiprināšanu. Ieguvējas /pers. C/ īpašuma tiesības zemesgrāmatā nostiprinātas 2016.gada 28.aprīlī. [1.3] Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde nav uzskatāma par mantojuma atstājēja kreditori un tai nebija tiesiska pamata lūgt zvērinātu notāri uzaicināt pieteikties mantiniekus. /pers. D/ pienākums maksāt nekustamā īpašuma nodokli izbeidzās līdz ar viņa nāvi /datums/, līdz ar to noilgums parāda piedziņai, kas bija uzkrājies līdz minētajam datumam, iestājās 2005.gada 20.jūnijā (pašvaldība, pieņemot saistošos noteikumus, ir tiesīga noteikt nodokļa maksāšanas paziņojumu piespiedu izpildes termiņu, kas nepārsniedz septiņus gadus no nodokļa samaksas termiņa iestāšanās brīža). Savukārt par nodokļa parāda, kas izveidojies pēc /datums/, piedziņu bija ceļama prasība pret juridisko personu – mantojuma masu, kurā ietilpst nekustamais īpašums /adrese A/. [1.4] Prasītājai netika paziņots par mantojuma lietas uzsākšanu, nekādi uzaicinājumi netika nosūtīti. Tā kā prasītāja kā /pers. D/ vienīgā mantiniece mantojumu ir pieņēmusi, nekustamais īpašums par bezmantinieku mantu atzīts nepamatoti, prettiesiski liedzot tiesības uz viņai piederošo nekustamo īpašumu /adrese A/. Nevar par bezmantinieku mantu atzīt mantojumu, kurš piekrīt mantiniekam. Ja pēdējais notāra noliktā uzaicinājuma termiņā
mantojumu neatraida, tad atzīstams, ka viņš to pieņēmis.
Atbilstoši Notariāta likuma 306.pantam akts par mantojuma lietas izbeigšanu ir pamats mantas reģistrācijai uz valsts vārda, kā arī mantojumā ietilpstošā nekustamā īpašuma ierakstīšanai zemesgrāmatā, tādēļ /datums/akts par mantojuma lietas izbeigšanu attiecībā uz mantojumā ietilpstošo nekustamo īpašumu /adrese A/, ir atceļams un īpašuma tiesības uz šo nekustamo īpašumu atzīstamas prasītājai, jo šāda akta sastādīšanai nav bijis leģitīma pamata. [1.5] Prasības pieteikumā un tā precizējumos, pamatojoties uz Civillikuma 667.- 670., 691.-694., 697., 1044.pantu, lūgts: 1) konstatēt juridisku faktu, ka /pers. B/ ir pieņēmusi /miršanas datums/mirušā tēva /pers. D/ atstāto mantojumu; 2) atzīt /pers. D/ mantojuma masai īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu – /adrese A/, kadastra Nr. /numurs A/; 3) atzīt /pers. B/ par /miršanas datums/mirušā /pers. D/ vienīgo testamentāro mantinieci un apstiprināt mantojuma tiesībās uz visu tēva mantojumu; 4) atcelt zvērinātas notāres Ilonas Ķibildes /datums/izdoto aktu par mantojuma lietas izbeigšanu;
Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem: [3.1] Lietas izskatīšanas laikā konstatēts, ka nekustamā īpašuma /adrese A/, īpašnieks bija /pers. D/, kurš miris /miršanas datums/. Līdz 2016.gada 28.aprīlim viņš zemesgrāmatā norādīts kā nekustamā īpašuma /adrese A/, īpašnieks. [3.2] Nav strīda, ka līdz 2016.gada 13.jūnijam, kad zvērināta tiesu izpildītāja Aija Kalniņa sastādījusi aktu Nr. /numurs/ ,,Par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā” un ievedusi valdījumā nekustamā īpašuma īpašnieci /pers. C/, prasītāja dzīvoja nekustamajā īpašumā /adrese A/. Prasītāja nav apstiprinājusies mantojuma tiesībās uz /pers. D/ atstāto mantojumu un zvērināta notāre Ilona Ķibilde saskaņā ar Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes lūgumu /datums/izsludinājusi laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis” /pers. D/ mantojuma atklāšanos ar pieteikšanās termiņu trīs mēneši. Prasītāja/pers.
B/ sludinājumā noteiktā termiņā līdz 2014.gada 24.janvārim savas mantošanas tiesības, t.i., gribu mantot kā testamentārā mantiniece, zvērinātai notārei nebija pieteikusi. [3.3] Kreditorei (Rīgas domes Pašvaldību ieņēmumu pārvaldei) bija tiesības pieprasīt nekustamā īpašuma nodokli, kāds izveidojies pēc /pers. D/ nāves, un parāda piedziņai bija pamats lūgt zvērinātu notāri izsludināt mantojuma atklāšanos. Savukārt prasītājai bija jāizsaka griba mantot kā testamentārai mantiniecei. [3.4] Lietas izskatīšanas laikā konstatēts, ka prasītāja bija pieņēmusi tēva atstāto mantojumu. Prasītājas apelācijas sūdzības argumenti minētajā daļā vērtējami kā pamatoti, jo līdz tēva /pers. D/ nāvei un pēc tās viņa dzīvoja nekustamajā īpašumā, tas visu laiku atradās prasītājas valdījumā. Prasītāja veica maksājumus par komunāliem pakalpojumiem un elektrību, veica nekustamā īpašuma uzturēšanu, apsaimniekošanu un uzkopšanu, labiekārtoja īpašumu, veica ieguldījumus, lai nodrošinātu tā uzturēšanu labā tehniskā stāvoklī. Kopš tēva nāves prasītāja ar nekustamo īpašumu rīkojusies kā ar savu mantu, apdrošinājusi īpašumu un 1999.gada 30.jūlijā veikusi vienu nekustamā īpašuma nodokļa maksājumu. To, ka nekustamais īpašums 18 gadus atradās prasītājas valdījumā, pierāda arī zvērinātas tiesu izpildītājas Aijas Kalniņas 2016.gada 13.jūnija akts Nr. /numurs/ un /pers. C/ prasība tiesā civillietā Nr.
C32252416 par /pers. B/ izlikšanu. Ņemot vērā minēto, noraidāmi ir /pers. C/ pilnvarotā pārstāvja paskaidrojumi, ka mantojuma pieņemšana nav notikusi un nav veikta nekustamā īpašuma apsaimniekošana. [3.5] Apstākļos, kad mantojuma atklāšanās laikā mantojums atradās prasītājas faktiskā valdījumā un prasītāja nedeva atsauksmi par mantojuma pieņemšanu, atzīstams, ka mantojumu prasītāja ir pieņēmusi saskaņā ar Civillikuma 694.panta nosacījumiem. Ja mantojuma atstājēja kreditori vai legatāri prasa, lai mantot aicinātais izteic savu gribu par mantojuma pieņemšanu, tad viņam tā jāizteic notāra noliktā uzaicinājuma termiņā; ja līdz šā termiņa notecējumam viņš mantojumu neatraida, tad atzīstams, ka viņš to pieņēmis (Civillikuma 697.pants). [3.6] Lai arī lietas izskatīšanas laikā konstatēts, ka prasītāja pieņēmusi tēva atstāto mantojumu, publikācijā noteiktajā termiņā prasītāja nebija ieradusies pie zvērinātas notāres un nebija pierādījusi savas mantojuma tiesības, t.i., iesniegusi pieteikumu par gribu mantot. Pie šādiem apstākļiem bija pamats pieņemt lēmumu par mantas piekritību valstij. Tā kā lēmums par mantas piekritību valstij pieņemts likumīgi, pirmās instances tiesa pamatoti norādījusi, ka izskatāmajā lietā mantojuma prasība bija ceļama pret mantojuma ieguvēju – valsti Finanšu ministrijas personā. Tomēr šāda prasība tiesā nav celta. [3.7] Nav pamata uzskatīt, ka zvērināta notāre lietā pieaicināma atbildētājas statusā strīdā par mantojuma tiesībām. Notārs mantojuma lietā darbojas kā neatkarīga amatpersona un nedrīkst būt ieinteresēts mantojuma lietas iznākumā. Prasītājas pārstāvja arguments, ka zvērinātai notārei bija jāpārbauda kreditores prasījuma pamatotība, ir subjektīvs pieņēmums, kas nevar būt par pamatu zvērinātas notāres uzaicināšanai lietā atbildētājas statusā. [3.8] Lietā nodibināts, ka, pamatojoties uz zvērinātas notāres aktu par nekustamā īpašuma /adrese A/, atzīšanu par bezmantinieku mantu, kurā kā kreditore norādīta Rīgas domes Pašvaldību ieņēmumu pārvalde, trešā persona lietā zvērināta tiesu izpildītāja Ilga Keršteine pārdevusi izsolē nekustamo īpašumu /pers. C/, par ko sastādīts akts par nekustamā īpašuma pārdošanu izsolē. /pers. C/ ierakstīta zemesgrāmatā kā nekustamā īpašuma īpašniece.
Pirmās instances tiesa pamatoti /pers. C/ atzinusi par labticīgu nekustamā īpašuma ieguvēju, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Līdz ar to prasītājas īpašuma tiesības nav atzīstamas un ieraksts zemesgrāmatā par /pers. C/ īpašuma tiesībām nav dzēšams. Apelācijas sūdzībā prasītāja nav apstrīdējusi procedūru, kas saistīta ar nekustamā īpašuma izsoli. Lietā atrodas Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 20.aprīļa lēmums, ar kuru noraidīta /pers. B/ blakus sūdzība un atstāts negrozīts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša 2016.gada 14.marta lēmums par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu. Pie šādiem apstākļiem prasība uzskatāma kā nepamatota un noraidāma. [4] /pers. B/ kasācijas sūdzībā lūdz atcelt minēto spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai, pamatojoties uz šādiem argumentiem: [4.1] lietā ir nodibināts, ka prasītāja strīdus nekustamajā īpašumā dzīvojusi līdz 2016.gada 13.jūnijam, kopš mantojuma atstājēja nāves īpašums atradies prasītājas valdījumā, kas apstiprina, ka griba pieņemt mantojumu izteikta gada termiņā. Noraidot prasību, tiesa Civillikuma 691., 693., 694. un 416.pantu piemērojusi nepareizi; [4.2] ar mantojuma pieņemšanu mantojuma atstājējam piederošais mantojums ir pārgājis prasītājas, kura ir vienīgā tēva mantiniece, īpašumā (Civillikuma 1034.pants). Lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā (Civillikuma 1477.pants); [4.3] tiesa kļūdījusies Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes kreditors tiesību novērtēšanā, nepareizi secinot, ka tai piemīt tiesības lūgt notāri uzsākt mantojuma lietu; [4.4] spriedumā nav argumentēts, kādēļ apstākļos, kad tiesa konstatējusi mantojuma pieņemšanas faktu, ir noraidāma prasība daļā par prasītājas atzīšanu par /pers. D/ testamentāro mantinieci; [4.5] norādot, ka izskatāmajā lietā prasība bija ceļama pret mantojuma ieguvēju – valsti Finanšu ministrijas personā, un tajā pašā laikā noraidot prasību atzīt prasītāju par vienīgo mantinieci, tiesa ir pilnībā izslēgusi jebkādu iespēju celt prasību pret valsti Finanšu ministrijas personā; [4.6] tiesas secinājums, ka zvērināta notāre nav pieaicināma atbildētājas statusā strīdā par mantojuma tiesībām, ir pretrunā ar Notariāta likuma 208.pantu un Civilprocesa likuma 178.panta noteikumiem, kuriem atbilstoši notariālais akts ir apstrīdams prasības ceļā; [4.7] tiesa vispār nav vērtējusi prasītājas apelācijas sūdzības argumentus, kas norāda uz sprieduma neatbilstību Civilprocesa likuma 193.panta
piektās daļas prasībām. [5] Paskaidrojumos par kasācijas sūdzību Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde un zvērināta notāre Ilona Ķibilde norādījušas, ka spriedums ir pareizs un atstājams negrozīts.
Motīvu daļa [6] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs [7] Pārsūdzētajā spriedumā apelācijas instances tiesa konstatējusi, ka mantojuma atklāšanās laikā mantojums atradās prasītājas faktiskajā valdījumā un viņa atsauksmi par mantojuma atraidījumu nav devusi. Līdz ar to tiesa atzinusi, ka atbilstoši Civillikuma 694.panta noteikumiem prasītāja ir pieņēmusi tēva atstāto mantojumu.
Apelācijas instances tiesas nodibinātais mantojuma pieņemšanas fakts (ko apstiprina lietas materiālos esošie pierādījumi) izslēdz prasītājas celtās prasības, kuras mērķis ir atzīt viņu par mirušā tēva vienīgo mantinieci, noraidīšanas iespēju.
Taču spriedumā ietvertais lietas iznākums – prasības noraidīšana pilnīgi – liecina par mantojuma tiesību reglamentējošo tiesību normu, tostarp kasācijas sūdzībā norādītā Civillikuma 691., 693. un 416.panta, nepareizu piemērošanu. [7.1] Atbilstoši Civillikuma 687.pantam, lai iegūtu mantojumu, kā likumiskiem, tā arī testamentāriem un līgumiskiem mantiniekiem jāpiedzīvo tā atklāšanās un reizē ar to aicinājums mantot. Ar aicinājumu mantot nodibinās vienīgi iespēja kļūt par mantinieku. Mantojuma iegūšanai vēl vajadzīgs, lai aicinātais izteiktu savu gribu pieņemt viņam piekritušo mantojumu (Civillikuma 688.pants). Juridiskajā literatūrā, atklājot mantojuma pieņemšanas fakta juridisko nozīmi, norādīts, ka ar mantojuma pieņemšanu, mantojums pāriet mantinieka īpašumā jau ar mantojuma atstājēja nāvi, pieņemtais mantojums tiek atzīts par mantiniekam piederošu no mantojuma atklāšanās laika. Tādējādi tiek nodrošināta īpašuma tiesību nepārtrauktība (sk. Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības. Sastādījuši: Krauze R. un Gencs Z. Rīga: Mans īpašums, 1997, 241.lpp.).
Gribu pieņemt mantojumu var izsacīt vai nu noteikti, mutiski vai rakstiski, vai arī klusējot, ar tādu darbību, kuru attiecīgos apstākļos var iztulkot vienīgi tā, ka zināma persona atzīst sevi par mantinieku (Civillikuma 691.pants). Kad aicinātais mantojumu jau pieņēmis, viņš to vairs nevar atraidīt. Kas reiz atraidījis viņam piekritušo mantojumu, tas vairs nevar to pieņemt vēlāk (Civillikuma 781.pants). Mantinieka gribas izteikumam pieņemt vai atraidīt mantojumu ir neatgriezenisks spēks. [7.2] Pārsūdzētajā spriedumā ietvertais atzinums, ka prasītāja ar faktiskajām darbībām (pārņemot mantojumu savā valdījumā un gada laikā no mantojuma atklāšanās nedodot atsauksmi par mantojuma atraidīšanu) mantojumu ir pieņēmusi, nozīmē prasītājas mantojuma tiesību atzīšanu, respektīvi, ka viņa ir tēva mantiniece, kurai piekrīt atstātais mantojums.
Apstāklim, ka publikācijā norādītajā termiņā prasītāja pie notāres neieradās un mantošanas iesniegumu neiesniedza, konkrētajā gadījumā nav nozīmes, jo tas neatceļ tiesiskās sekas gribas izteikumam, kuru prasītāja pauda gada laikā no mantojuma atklāšanās, un līdz ar to nevar ietekmēt viņas mantojuma tiesības, kuras pati tiesa ir atzinusi.
Apelācijas instances tiesas pretējs uzskats, piešķirot nozīmi /datums/ laikrakstā ,,Latvijas Vēstnesis” publicētajam sludinājumam par mantojuma atklāšanos, norāda uz Civillikuma 693.panta, kas strikti reglamentē mantojuma pieņemšanas termiņus, nepareizu piemērošanu.
Atbilstoši minētajai normai, ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro. Ja tāds termiņš nav noteikts, bet mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam, bet, ja uzaicinājuma nav bijis, tad sava griba pieņemt mantojumu mantiniekam jāizsaka gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā (Civillikuma 692.panta otrā daļa), bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.
Šie termiņi pantā ir sakārtoti prioritārā jeb izslēdzošā secībā. Senāts pilnībā pievienojas juridiskajā literatūrā šīs normas sakarā paustajam uzskatam, ka tad, ja mantojuma atstājējs ir noteicis termiņu mantojuma pieņemšanai, ir jāņem vērā šis termiņš, savukārt, ja šāds termiņš nav noteikts, tad ir jāņem vērā pārējie Civillikuma noteikumi par mantojuma pieņemšanas termiņu, t.i., šī panta otrā un trešā daļa. Tas nozīmē, ka līdz brīdim, kamēr nav izdarīts uzaicinājums, ikvienam mantiniekam ir tiesības un pienākums gada laikā no mantojuma atklāšanās izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu (sk. Zīle K.
Atsevišķi mantojuma pieņemšanas problēmjautājumi. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 6.starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums „Konstitucionālās vērtības mūsdienu tiesiskajā telpā”, 2016.gada 16.-17.novembris, 502.lpp.).
Līdz ar to konkrētajā gadījumā, kad mantojums atklājās 1998.gada 19.jūnijā un gada laikā no mantojuma atklāšanās mantiniece mantojumu bija pieņēmusi, tiesa bez jebkāda pamata prasītājas mantojuma tiesību esību vai neesību padarījusi atkarīgu no atbildes nesniegšanas uz notāres uzaicinājumu, kas publicēts 15 gadus pēc mantojuma atklāšanās (/datums/). Turklāt uzaicinājums tika publicēts pēc kreditores (Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes) ierosinājuma. Saskaņā ar Civillikuma 697.pantu kreditora uzaicinājuma gadījumā mantinieka klusēšana un noteiktas atsauksmes nesniegšana par mantojuma atraidīšanu ir atzīstama par mantojuma pieņemšanu, un nevar radīt sekas, kas iestātos mantojuma atraidīšanas gadījumā. [7.3] Valstij piekrīt bezmantinieku manta. Atbilstoši Civillikuma 416.panta noteikumiem manta par bezmantinieku mantu un piekritīgu valstij atzīstama tad, ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši, vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies, vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības.
Par bezmantinieku mantu var runāt tad, ja nav nedz līgumisko, testamentāro vai likumisko mantinieku, vai tie no mantojuma ir atteikušies, vai atzīti par necienīgiem mantot. Manta, kuru mantinieks ir pieņēmis, nevar tikt atzīta par bezmantinieku mantu.
Konkrētajā gadījumā ir nodibināts gan tas, ka mantojuma atstājējam ir mantiniece, gan tas, ka viņa mantojumu ir pieņēmusi (nav atteikusies no mantojuma), respektīvi, ir nodibināti apstākļi, kas ir tieši pretēji Civillikuma 416.panta hipotēzē norādītajiem, un tādēļ nevar radīt šajā normā paredzētās sekas. Līdz ar to tiesas secinājums par zvērinātas notāres Ilonas Ķibildes pieņemtā lēmuma par mantas piekritību valstij pamatotību ir klajā pretrunā ar likuma noteikumiem.
Notariālu aktu, kura sastādīšanai nav leģitīma pamata, nevar atzīt par tiesisku, tāds akts nevar atcelt vai pārgrozīt ar juridisku faktu – mantojuma pieņemšanu – nodibinātu tiesisko stāvokli.
Ņemot vērā tiesas konstatētos apstākļus par mantojuma pieņemšanu kopsakarā ar Civillikuma 1034.panta noteikumiem (ar īpašnieka nāvi īpašuma tiesība pāriet uz viņa mantiniekiem), mantojuma masā ietilpstošais nekustamais īpašums ir pārgājis vienīgās mantinieces – prasītājas – īpašumā līdz ar mantojuma atstājēja nāvi. Faktiski prasītāja strīdus nekustamo īpašumu uz mantojuma tiesību pamata netraucēti valdījusi vairāk nekā 10 gadus. Lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā (Civillikuma 1477.pants).
Senāts uzskata, ka prasību, kuras mērķis ir aizsargāt likumīgi iegūtas īpašuma tiesības, prasītāja pamatoti vērsusi tieši pret to personu, kura zemesgrāmatā ierakstīta par prasītājai piederošā īpašuma īpašnieci.
Atbilstoši Civillikuma 416.pantā ietvertajai jēgai valsts nav mirušās personas mantiniece un saistību pārņēmēja, tā izpilda vien publisku funkciju, nodrošinot sabiedrības interesēs to, ka bezmantinieku mantai ir īpašnieks un tā tiek atgriezta civiltiesiskajā apgrozībā. Arī izskatāmajā lietā valsts nodrošinājusi vien mantas pārņemšanas un pārdošanas procesa administrēšanu, deleģējot šo savu funkciju realizēšanu zvērinātam tiesu izpildītājam, kurš, starp citu, ir pieaicināts lietā un kuram kā amatpersonai nebija šķēršļu par celto prasību paziņot attiecīgajai valsts iestādei. Turklāt lietā kā atbildētāja ir norādīta Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde, kura kā pašvaldības iestāde nav patstāvīga juridiskā persona un pārstāv pašvaldību (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5.panta otrā daļa), bet savukārt pašvaldība kā atvasināta publiska persona ietilpst kopējā valsts pārvaldes sistēmā (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 6.pants) atbilstoši valsts pārvaldes vienotības principam, kas nosaka, ka valsts pārvalde ir vienota; visas valsts pārvaldes institūcijas, tostarp atvasinātas publiskas personas, ir izkārtotas vienotā hierarhiskā sistēmā, kurā augstākā institūcija ir Ministru kabinets (Satversmes 58.pants) . Pašvaldība visā tiesvedības laikā nav cēlusi iebildumus, ka prasība nav celta pret īsto atbildētāju. Līdz ar to Latvijas valsts kā atbildētājas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs nenorādīšana prasības pieteikumā, Senāta ieskatā, ir vērtējama kā formāls iegansts prasības noraidīšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka likums tieši nosaka tiesai pienākumu izskaidrot lietas dalībniekiem viņu tiesības un pienākumus, kā arī procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas (Civilprocesa likuma 8.panta otrā daļa). [7.4] Argumentējot prasības noraidīšanu, pārsūdzētajā spriedumā norādīts arī tas, ka /pers. C/ ir nekustamā īpašuma labticīga ieguvēja un ka nekustamā īpašuma izsoles procedūru prasītāja nav apstrīdējusi.
Pirmkārt, izsoles procedūru prasītāja ir apstrīdējusi atsevišķā tiesvedībā, taču viņas sūdzība tikusi noraidīta. Tajā pašā laikā Senāts uzskata, ka minētais nav šķērslis prasītājai celt prasību pret nekustamā īpašuma ieguvēju un lūgt atzīt īpašuma tiesības, pierādot apstākļus, kas liecina par to, ka viņa īpašuma tiesības ieguvusi tiesīgā kārtā.
Otrkārt, runājot par ieguvējas labticību, tiesa atstājusi bez ievērības, ka noteikumi par īpašuma labticīgu iegūšanu, kas pamatojas uz zemesgrāmatu publiskās ticamības principu, ierobežo īpašnieka iespēju atprasīt savu lietu ar īpašuma prasību no jebkura trešā valdītāja, kurš tiesības uz strīdus īpašumu ieguvis no personas, kurai pats īpašnieks to atsavinājis saskaņā ar atsavinājuma darījumu, piemēram, pirkuma vai dāvinājuma līgumu. Konkrētajā gadījumā, kā izriet no lietas faktiskajiem apstākļiem, izsolē netika pārdota bezmantinieku manta. Atbildētāja/pers. C/ ieguvusi (izsolē nopirkusi) īpašumu, uz kuru īpašuma tiesības mantošanas rezultātā jau bija pārgājušas prasītājai, respektīvi, atbildētāja izsolē nopirkusi bez īpašnieka ziņas un gribas atsavinātu citai personai piederošu nekustamo īpašumu, kas nozīmē, ka atbildētāja nav uzskatāma par „jebkuru trešo valdītāju”, kuras intereses ir aizsargājamas, atsaucoties uz zemesgrāmatu publiskās ticamības principu. [7.5] No iepriekš teiktā secināms, ka Civillikuma 691., 693. un 416.panta nepareizas piemērošanas dēļ tiesa prioritāti piešķīrusi tiesiskām sekām, kas balstītas un izriet no neleģitīma notariālā akta, atstājot bez aizsardzības mantojuma ceļā likumīgi iegūtas tiesības uz īpašumu. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums, kuru nevar atzīt par tiesisku un pamatotu, atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai, neiedziļinoties kasācijas sūdzības argumentu izvērtēšanā saistībā ar tiesas plaši analizētajiem apstākļiem par Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes tiesībām uzsākt mantojuma lietu, kam strīdā par prasītājas mantojuma tiesībām nav nekādas nozīmes.
Lai izslēgtu formālas procedūras ietekmi uz iespēju apelācijas instancē prasītājai panākt likumīgo interešu aizsardzību un dotu iespēju valsti norādīt kā lietas dalībnieci, Senāts uzskata par nepieciešamu lietu jaunai izskatīšanai nosūtīt pirmās instances tiesai.
Vienlaikus Senāts uzskata par nepieciešamu norādīt, ka piekrīt apelācijas instances tiesas secinājumiem par zvērināta notāra statusu izskatāmajā lietā, proti, ka strīdā par mantojuma tiesībām notārs nav pieaicināms kā atbildētājs. Normatīvie akti neparedz mantojuma prasības celšanu pret zvērinātu notāru. Tādējādi kasācijas sūdzības argumenti šajā daļā nav pamatoti.
Atceļot spriedumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300 EUR, ko prasītājas vietā samaksājis /pers. N/.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts nosprieda:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 24.oktobra spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesā.
Atmaksāt /pers. N/ drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).
Spriedums nav pārsūdzams.
Senatore A. Briede Senatore Ļ. Kušnire Senatore M. Senkāne 178.105.228.254 19.06.2026. 16:31 Anonīms sistēmas lietotājs