Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Augstākās tiesas Senāts – Administratīvās lietas

ECLI:LV:AT:2019:0923.A420178015.2.S Lieta Nr. A420178015, SKA-136/2019 Administratīvo lietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 23.septembrī Tiesa šādā sastāvā: senatori Anita Kovaļevska, Andris Guļāns, Veronika Krūmiņa rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Rīgas Centrālcietuma administrācijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzinājumu, sakarā ar /pers. A/ kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 27.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] Pieteicējs /pers. A/ 2014.gada 6.maijā vērsās Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar iesniegumu, lūdzot noteikt atlīdzinājumu 5000 euro par Rīgas Centrālcietuma rīcības rezultātā radīto nemantisko (morālo) kaitējumu. Iesniegumā bija norādīts, ka Rīgas Centrālcietuma administrācija ir izmetusi citiem ieslodzītajiem pieejamās atkritumu tvertnēs dokumentus, kas satur informāciju par pieteicēja privāto dzīvi.

Pārvalde ar 2014.gada 4.decembra lēmumu pieteicēja iesniegumu noraidīja, jo nekonstatēja Rīgas Centrālcietuma administrācijas prettiesisko faktisko rīcību vai prettiesisku administratīvo aktu, secīgi arī kaitējumu. [2] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par Rīgas Centrālcietuma administrācijas faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzinājumu. Ar Administratīvās rajona tiesas 2016.gada 22.janvāra spriedumu pieteikums tika daļēji apmierināts, atzīstot par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma administrācijas rīcību un uzliekot par pienākumu atlīdzināt nodarīto nemantisko (morālo) kaitējumu 500 euro. [3] Izskatot pārvaldes apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa ar 2017.gada 27.janvāra spriedumu daļēji apmierināja pieteicēja pieteikumu un atzina par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību, nenodrošinot pietiekamu dokumentu iznīcināšanas procesa uzraudzību. Pieteikums daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu noraidīts. Spriedums pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem. [3.1] Lietā nav strīda par faktu, ka pieteicēja rīcībā ir nonākusi viņa adrešu uzskaites karte, kas sastādīta 1995.gadā, un žurnāls „2.vienība no Valsts iestādēm saņemto vēstuļu izsniegšanas žurnāls” par periodu no 2005.gada jūnija līdz 2007.gada janvārim.

Lietā esošo pierādījumu kopums norāda, ka, visticamāk, šie dokumenti pie pieteicēja ir nonākuši tādējādi, ka atbildētāja nav pienācīgi uzraudzījusi dokumentu iznīcināšanas procesu.

Ir pietiekami ticams, ka pieteicēja norādītie dokumenti bija paredzēti iznīcināšanai, ņemot vērā dokumentu sagatavošanas laiku un tajā ietverto informāciju, proti, dokumenti bija zaudējuši savu nozīmi un aktualitāti. Tāpat ir pietiekami ticams, ka nav notikusi dokumentu prettiesiska zādzība, bet iestāde dokumentu iznīcināšanas procesā ir pieļāvusi kļūdas. Precīzi, kādas kļūdas ir bijušas pieļautas, nav iespējams noteikt, jo dokumentu iznīcināšanas process nav detalizēti dokumentēts.

Nav iespējams noteikt, vai dokumenti nonāca liecinieka /pers. B/ rīcībā tādēļ, ka iestāde nepienācīgi uzraudzīja dedzināšanas procesu, vai tādēļ, ka nepienācīgi veica dokumentu iznīcināšanu citos veidos. Tomēr kopumā var konstatēt, ka iestādes pieļauto kļūdu rezultātā tika radīta iespēja, ka atsevišķi dokumenti ir nonākuši liecinieka un vēlāk arī pieteicēja rīcībā.

Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 4.punkta izpratnē personas datu apstrāde ir darbība, nevis bezdarbība. Iestāde nav izsniegusi dokumentus lieciniekam vai kādai citai personai. Tādējādi iestādes bezdarbība, dokumentu iznīcināšanas procesā nenodrošinot pietiekamu kontroli, nav uzskatāma par datu apstrādi. Par datu apstrādi nebūtu uzskatāma arī datu nesēja ievietošana atkritumu tvertnē. Šādā veidā netiek izplatīta informācija, bet iznīcināti (nodoti pārstrādei) datu nesēji. [3.2] Izvērtējot pieteikumu daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu, konstatējams, ka atbilstoši pieteicēja norādītajam aizskārumu radīja tas, ka tika izpausti pieteicēja privātās dzīves dati (ģimenes locekļu vārds, uzvārds un dzīvesvieta un pieteicēja sarakste ar valsts iestādēm).

Pieteicējs un liecinieks ir norādījuši, ka ar dokumentiem ir iepazinies tikai liecinieks. Tātad citas personas nav iepazinušās ar dokumentiem. Turklāt dokumenti nesatur sensitīva rakstura datus par pieteicēju. Tādi personas dati kā personas vārds, uzvārds un dzimšanas gads personai regulāri ir jāsniedz dažādās ikdienišķās situācijās. Ir pamatota iestādes argumentācija, ka vārds un uzvārds, dzimšanas gads, kā arī vienības numurs tiek norādīti vizītkartē, kas tiek piestiprināta pie notiesātā apģērba. Līdz ar to šie dati bija liecinieka rīcībā arī iepriekš.

No kartītes ierakstiem nav iespējams identificēt, kādas ir pieteicēja attiecības ar kartītē norādītajām personām. Ņemot vērā, ka dažām personām ir vienādi uzvārdi ar pieteicēju, var izdarīt pieņēmumu, ka pastāv radniecība starp pieteicēju un šīm personām. Tomēr informācija, ka pieteicējam ir radinieki, nav uzskatāma par tādu, kuras atklāšana pati par sevi radītu pamatu nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanai. Kartītē norādītā šo personu adrese ir nozīmīgāka informācija par iepriekš minēto. Tomēr tā pamatā attiecas tieši uz šīm personām, bet visai maz atspoguļo pieteicēja privāto dzīvi.

Ņemot vērā, ka šī informācija ir 20 gadus veca, kā arī tā nesatur sensitīva rakstura informāciju, tad pieteicēja interešu aizskārums nav būtisks.

Dokumentos norādītā informācija, ka pieteicējs sarakstījies ar valsts iestādēm, neatklājot šīs sarakstes saturu, nav uzskatāma par nozīmīgu personiska rakstura informāciju. Informācija par saraksti ir vairāk nekā septiņus gadus veca un ir zaudējusi savu aktualitāti. [3.3] Aizskarto tiesību un interešu nozīmīgums ir vērtējams arī kopsakarībā ar to, vai informācija tikusi publiskota, vai arī tā nokļuvusi tikai dažu personu rīcībā. Konkrētajā gadījumā ar informāciju ir iepazinies tikai viens cilvēks. Pieteicējs nav norādījis, kādā veidā fakts, ka tieši liecinieks uzzināja informāciju, kas bija šajos dokumentos, aizskāra pieteicēja intereses. Vērtējot aizskarto tiesību būtiskumu, tiek veikta konkrētajā lietā konstatēto faktisko apstākļu novērtēšana, nevis teorētiska tiesību novērtēšana. Līdz ar to pieteicēja vispārīga atsaukšanās uz Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu ir nepietiekama, lai atzītu, ka tieši šajā gadījumā ir nodarīts būtisks tiesību aizskārums.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:41 Anonīms sistēmas lietotājs [3.4] Aplūkojot tiesu praksi, var konstatēt, ka atlīdzinājums naudā par nemantisko (morālo) kaitējumu tiek piešķirts gadījumos, ja notiek prettiesiska datu apstrāde, turklāt ir apstrādāti sensitīvi dati (lieta Nr. A42342405 un lieta Nr. A42578707). Noteiktos apstākļos var būt nozīme tam, ka informācija ir prettiesiski publiskota, nododot to plašsaziņas līdzekļiem (lieta Nr. A420595011). Savukārt lietā Nr. A420600410, kur iestāde nosūtīja personai vēstuli, uz aploksnes norādot arī personas kodu, netika konstatēts būtisks personas tiesību un tiesisko interešu aizskārums.

Salīdzinot iepriekš minētos gadījumus ar konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, var konstatēt būtiskas atšķirības ar pirmajiem trijiem gadījumiem:

1)pieteicēja datu apstrāde (iegūšana, glabāšana un iznīcināšana) bija tiesiska; 2) dati netika nodoti trešajām personām, bet tās tos ieguva no slēgtas cietuma teritorijas, izmantojot iestādes neuzmanību; 3) dati pamatā satur tāda veida informāciju, kas ikdienā ir brīvi pieejama, kā arī aktualitāti zaudējušu informāciju par iepriekš notikušu pieteicēja saraksti; 4) ar datiem iepazinās tikai viens cilvēks, vēlākā laika posmā dokumenti tika atdoti iestādei.

Iepriekš minēto apstākļu kopums norāda, ka nav noticis būtisks pieteicēja tiesību aizskārums, pārkāpums nav radījis būtisku ietekmi uz pieteicēja tiesībām vai tiesiskajām interesēm. Līdz ar to prasījums daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu naudā ir noraidāms. Šajā gadījumā pārkāpuma atzīšana pati par sevi ir pietiekams atlīdzinājums. [4] Pieteicējs iesniedzis kasācijas sūdzību, norādot turpmāk minētos iebildumus. [4.1] Tiesa nepareizi interpretējusi Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 4.punktu. Tiesas sniegtā interpretācija ir pretrunā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995.gada 24.oktobris) par personu datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk – direktīva) 2.panta 8.punktu, kurš nosaka, ka personas datu apstrāde ir arī datu iznīcināšana. Līdz ar to pretēji tiesas secinātajam ir notikusi nevis nepietiekama dokumentu iznīcināšanas procesa uzraudzība, bet gan prettiesiska personas datu apstrāde. [4.2] Tiesa, izskatot lietu, nepamatoti nav piemērojusi Ministru kabineta 2007.gada 28.augusta noteikumu Nr. 574 „Personas datu aizsardzības obligātās tehniskās un organizatoriskās prasības” 4.3.apakšpunktu un Fizisko personu datu aizsardzības likuma 12.pantu. [4.3] Tiesa pārkāpa Administratīvā procesa likuma 154.panta pirmajā daļā ietvertās prasības. Pirmās instances tiesa konstatēja, ka nav zināms, vai, neskaitot liecinieku, vēl kāda persona iepazinusies ar dokumentiem. Savukārt otrās instances tiesa spriedumā konstatē, ka ar dokumentiem iepazinās tikai viens cilvēks. Šāds otrās instances tiesas secinājums nonāk pretrunā ar lietā esošajiem pierādījumiem.

Ar lietā esošajiem pierādījumiem nav pamatots arī tiesas apgalvojums, ka dati pamatā satur tāda veida informāciju, kas ikdienā ir brīvi pieejama.

No lietā esošajiem pierādījumiem redzams, ka strīdus dokumenti satur informāciju arī par Kriminālprocesa likuma pantu, saskaņā ar kuru pieteicējs saukts pie kriminālatbildības, piespriestā soda ilgumu un soda izciešas veidu, kā arī notiesātā ierašanos ieslodzījuma vietā. Šāda informācija pretēji tiesas norādītajam nav ikdienā brīvi pieejama. [4.4] Tiesa, norādot, ka dati netika nodoti trešajām personām, bet tās tos ieguva no slēgtas cietuma teritorijas, izmantojot iestādes neuzmanību, nav ņēmusi vērā, ka direktīvas izpratnē nav principiāli, vai dati tiek nodoti trešajām personām apzināti, vai arī iestāde tos dara pieejamus trešajām personām citā veidā. [4.5] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka kompensācijas apmēram jābūt tādam, lai tas atturētu iestādi no turpmākiem personu tiesību aizskārumiem. Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā Rīgas Centrālcietuma administrācijas attieksmi pret tās pieļauto pārkāpumu, tādējādi neievērojot objektīvās izmeklēšanas principu. [4.6] Tiesas spriedums ir pretrunīgs, proti, tiesa spriedumā norāda, ka ar datiem iepazinās tikai viens cilvēks, bet tajā pašā laikā secina, ka trešās personas (tātad vairāk nekā viens cilvēks), tos ieguva no slēgtas cietuma teritorijas. [5] Paskaidrojumā Ieslodzījuma vietu pārvalde norāda, ka uzskata kasācijas sūdzību par nepamatotu un noraidāmu.

Motīvu daļa [6] Kasācijas sūdzībā pieteicējs ir norādījis, ka pārsūdz apgabaltiesas spriedumu pilnā apjomā. Taču apgabaltiesa pieteicēja pieteikumu daļēji apmierināja un atzina par prettiesisku Rīgas Centrālcietuma faktisko rīcību. Senāta ieskatā, no kasācijas sūdzības kopumā neizriet, ka pieteicējs tiešām vēlētos panākt apgabaltiesas sprieduma atcelšanu arī viņam labvēlīgajā daļā. Turklāt sprieduma atcelšana šajā pieteicējam labvēlīgajā daļā būtu pretēja paša pieteicēja interesēm, jo pieteicēja interesēm atbilstošāk būtu tas, ka apgabaltiesas spriedums daļā par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku stājas spēkā. Līdz ar to Senāts vērtēs tikai to, vai ir pamats atcelt apgabaltiesas spriedumu daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzinājumu. [7] Kasācijas sūdzībā pieteicējs norādījis, ka tiesa nepareizi interpretējusi Fizisko personu datu aizsardzības likuma 2.panta 4.punktu.

Strīdus notikumu laikā spēkā bija Fizisko personu datu aizsardzības likums. Tā 2.panta 4.punkts noteica, ka personas datu apstrāde ir jebkuras ar personas datiem veiktas darbības, ieskaitot datu vākšanu, reģistrēšanu, ievadīšanu, glabāšanu, sakārtošanu, pārveidošanu, izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu un izpaušanu, bloķēšanu vai dzēšanu. No šīs normas ir redzams, ka tajā nav izsmeļoši uzskaitītas visas darbības, kuras varētu uzskatīt par datu apstrādi.

Direktīvas 2.panta „b” punktā bija skaidrots, ka personu datu apstrāde ir jebkura ar personas datiem veikta darbība vai darbību kopums ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, tostarp iznīcināšana. Arī Eiropas Parlamenta un Padomes regula 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) šobrīd nosaka, ka personas datu apstrāde ir jebkura ar personas datiem vai personas datu kopumiem veikta darbība vai darbību kopums, ko veic ar vai bez automatizētiem līdzekļiem, piemēram, iznīcināšana. Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka personas datu iznīcināšana arī Fizisko personu datu aizsardzības likuma izpratnē bija atzīstama par personas datu apstrādi. [8] Apgabaltiesa spriedumā ir atzinusi, ka ir notikusi dokumentu iznīcināšana. Spriedumā nav norādīts, ka personas datu iznīcināšana vispār nebūtu uzskatāma par personas datu apstrādi. Tomēr, ņemot vērā, ka personas datu iznīcināšana ir personas datu apstrāde, ir jāatzīst, ka neskaidrs ir spriedumā norādītais, ka par datu apstrādi nebūtu uzskatāma arī datu nesēja ievietošana atkritumu tvertnē, jo šādā veidā netiek izplatīta informācija, bet iznīcināti (nodoti pārstrādei) datu nesēji. Ja datu nesēja iznīcināšanas rezultātā tiek iznīcināti arī datu nesējā esošie personas dati, tad vienlaikus ir notikusi arī personas datu iznīcināšana, tātad – personas datu apstrāde.

Pēc būtības apgabaltiesa ir atzinusi, ka ir notikusi prettiesiska faktiskā rīcība, jo iestāde dokumentu iznīcināšanas procesā nav nodrošinājusi pietiekamu kontroli, kā rezultātā pieteicēja personas dati kļuva pieejami citām personām. Apgabaltiesa ir secinājusi, ka iestāde nav veikusi aktīvas darbības, izsniedzot kādam pieteicēja personas datus. Līdz ar to apgabaltiesas spriedumā pēc būtības ir atzīts nevis tas, ka nebūtu notikusi personas datu apstrāde personas datu iznīcināšanas formā, bet gan tas, ka nav notikusi personas datu apstrāde personas datu izsniegšanas formā.

Senāts konstatē, ka pieteicēja un apgabaltiesas pozīcija pēc būtības neatšķiras, jo pieteicējs neapgalvo, ka iestāde viņa datus būtu apzināti izsniegusi lieciniekam. Arī atbilstoši pieteicēja norādītajam iestāde veica personas datu iznīcināšanu un, nenodrošinot iznīcināšanas atbilstību visām tiesību normu prasībām, pieteicēja personas dati kļuva pieejami citām personām. Līdz ar to Senāts nekonstatē, ka apgabaltiesas norādes par datu apstrādi būtu 178.105.228.254 19.06.2026. 16:41 Anonīms sistēmas lietotājs ietekmējušas lietas iznākumu. [9] Pieteicējs kasācijas sūdzībā ir izteicis arī vairākus iebildumus saistībā ar prasījumu par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu naudā, ko tiesa noraidīja. Pieteicējs kasācijas sūdzībā ir norādījis, ka tiesa ir pieļāvusi kļūdas, novērtējot konkrētā aizskāruma smagumu un iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu nemantisko (morālo) kaitējumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus. [10] Apgabaltiesa spriedumā ir vērtējusi, cik smagu aizskārumu pieteicējam ir radījusi šādu konkrētu viņa personas datu pieejamība citām personām: pieteicēja vārds, uzvārds un dzimšanas gads, pieteicēja tuvinieku vārdi, uzvārdi un dzīvesvietas adreses, fakts, ka pieteicējs ir sarakstījies ar konkrētām valsts iestādēm.

Pieteicējs kasācijas sūdzībā pauž iebildumus, ka strīdus dokumenti satur arī informāciju, kas parasti nav brīvi pieejama citām personām, proti, informāciju par Kriminālkodeksa pantu, saskaņā ar kuru pieteicēju sauca pie kriminālatbildības, piespriestā soda ilgumu un soda izciešanas veidu, kā arī notiesātā ierašanos ieslodzījuma vietā.

No lietas materiāliem ir redzams, ka pieteicēja norādītā informācija bija iekļauta adrešu uzskaites kartītē. To savā spriedumā bija konstatējusi un vērtējusi arī pirmās instances tiesa. Savukārt apgabaltiesas spriedumā nav izvērtēta šīs informācijas pieejamības ietekme uz aizskāruma smagumu un nav arī sniegts nekāds pamatojums tam, kāpēc šīs informācijas pieejamība nebūtu vērtējama. Līdz ar to apgabaltiesa nav vispusīgi un pilnīgi noskaidrojusi lietas faktiskos apstākļus, kas liecina par aizskāruma smagumu. [11] Pieteicējs kasācijas sūdzībā iebilst arī pret apgabaltiesas secinājumu, ka ar dokumentiem iepazinās tikai viens cilvēks. Pieteicējs norāda, ka nav zināms, vai, neskaitot liecinieku, vēl kāda persona ir iepazinusies ar dokumentiem.

Senāts atzīst, ka apgabaltiesa pamatoti ir pievērsusies jautājumam, cik plašam personu lokam strīdus dokumenti bija pieejami. Jo plašākam personu lokam personas dati prettiesiski kļūst pieejami, jo smagāku personas tiesību aizskāruma tas parasti rada.

Taču Senāts norāda, ka apgabaltiesa nepamatoti ir koncentrējusies vienīgi uz faktu, ka ir identificēta tikai viena konkrēta persona, kas ir iepazinusies ar dokumentiem. Apgabaltiesa nav ņēmusi vērā, ka no lietas materiāliem izriet, ka šie dokumenti bija novietoti tādā vietā, kas bija pieejama ne tikai lieciniekam, bet arī citām personām. Līdz ar to pastāv iespēja, ka arī citas personas, kas atradās Rīgas Centrālcietumā, iepazinās ar attiecīgajiem dokumentiem, par to nepaziņojot ne pieteicējam, ne cietuma administrācijai. Ja iespēja piekļūt personas datiem ir bijusi vairākām personām un nav iespējams droši konstatēt, cik personas šo iespēju izmantoja, tad datu subjekta tiesību aizskārums ir smagāks nekā tad, ja personas datiem vispār piekļūt varēja tikai viena persona.

Ņemot vērā minēto, Senāts atzīst, ka arī šā iemesla dēļ apgabaltiesa nav pilnīgi un vispusīgi novērtējusi pieteicējam radītā aizskāruma smagumu. [12] Noraidāms ir pieteicēja arguments, ka nav nozīmes apgabaltiesas konstatētajam, ka iestāde viņa personas datus citām personām nenodeva apzināti, bet tās tos ieguva no slēgtas cietuma teritorijas, izmantojot iestādes neuzmanību. Šie apstākļi liecina par to, ka iestāde prettiesiski ir rīkojusies nevis tīši, bet aiz neuzmanības. Tas raksturo iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, un saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 14.panta pirmo daļu tas ir viens no apstākļiem, kas jāvērtē, nosakot nemantisko (morālo) kaitējumu. [13] Pieteicējs kasācijas sūdzībā ir izvirzījis arī argumentu, ka tiesa nav ņēmusi vērā Rīgas Centrālcietuma administrācijas attieksmi pret tās pieļauto pārkāpumu, tādējādi neievērojot objektīvās izmeklēšanas principu. Taču pieteicējs nav sīkāk paskaidrojis, kāda ir bijusi iestādes attieksme pret pārkāpumu un kā šī attieksme varētu ietekmēt secinājumus par pieteicējam nodarīto nemantisko kaitējumu. Līdz ar to šis kasācijas sūdzības arguments ir noraidāms. [14] Rezumējot minēto, Senāts secina, ka apgabaltiesa nav vispusīgi un pilnīgi noskaidrojusi lietas faktiskos apstākļus, kas liecina par aizskāruma smagumu, un arī noskaidroto apstākļu ietvaros nav pilnīgi un vispusīgi novērtējusi pieteicējam radītā aizskāruma smagumu. Līdz ar to Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu ir atceļams.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 348.panta pirmās daļas 2.punktu un 351.pantu, Senāts nosprieda Atcelt Administratīvās apgabaltiesas 2017.gada 27.janvāra spriedumu daļā par nemantiskā (morālā) kaitējuma atlīdzināšanu un nosūtīt lietu šajā daļā jaunai izskatīšanai Administratīvajai apgabaltiesai.

Spriedums nav pārsūdzams.

A. Kovaļevska A. Guļāns V. Krūmiņa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:41 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.