Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Kurzemes apgabaltiesa – Civillietas

ECLI:LV:KUAT:2019:0508.C32200117.12.S Lietas Nr.C32200117 Lietas arhīva Nr.CA-0142-19 S P R I E D UM S LATVIJAS REPUBLIKAS VĀRDĀ Liepājā 2019.gada 8.maijā Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese R.VĪVA tiesneses L.KRAULE un J.MAULIŅA ar tiesas sēdes sekretāri E.MAZO izskatīja atklātā tiesas sēdē sakarā ar biedrības “/Nosaukums A/” apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018.gada 21.novembra spriedumu biedrības “/Nosaukums A/” prasību pret /pers. A/, /pers. B/ par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu, izlikšanu no dzīvokļa un zaudējumu piedziņu.

Civillietu tiesas kolēģija k o ns t a t ē j a :

2017.gada 27.aprīlī (ar precizējumiem 2018.gada 22.oktobrī) biedrība “/Nosaukums A/” cēlusi tiesā prasību pret /pers. A/, /pers. B/ un /pers. C/, lūdzot atzīt par spēkā neesošu 2012.gada 1.marta dzīvojamās telpas /adrese/, īres līgumu un starp /pers. B/ un /pers. C/ noslēgto apakšīres līgumu, izlikt /pers. B/, /pers. C/ un visas no viņiem atkarīgās personas un viņiem piederošās mantas no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas, piedzīt no atbildētājiem solidāri par labu prasītājai zaudējumus par nesamaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem 555,22 EUR apmērā. Prasība pamatota ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 2., 11., 11. 3, 12., 44.pantu, Civillikuma 1., 5., 927., 1038., 1414., 1417., 1438., 1469., 1470., 1482., 1533., 1587., 1652., 1784., 1779., 2120., 2126., 2174., 2391.pantu.

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018.gada 21.novembra spriedumu prasība apmierināta daļēji, no /pers. B/ piedzīti zaudējumi par nesamaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem 502,10 EUR un tiesas izdevumi 319,44 EUR, kā arī noteiktas prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt likumiskos procentus 6 % (seši) procenti gadā no pamatparāda, bet pārējā daļā prasība noraidīta.

Tiesa secinājusi, ka 2017.gada 20.februārī prasītāja no SIA “/Nosaukums B/” iegādājās dzīvokļa /adrese/, ½ domājamo daļu, tomēr prasītāja īpašuma tiesības izbeigtas ar spēkā stājušos Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018.gada 5.oktobra sprieduma lietā C32210717, kurā tiesa atzina /pers. A/ izpirkuma tiesību uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma un dzēstas prasītāja īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma. Līdz ar to prasītājs sprieduma taisīšanas brīdī zaudējis tiesības prasīt 2012.gada 1.marta īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu no noslēgšanas brīža un prasība daļā par /pers. B/ un /pers. C/ izlikšanu no dzīvojamās telpas noraidāma.

Tiesa atzinusi, ka prasītājs ir tiesīgs prasīt zaudējumu atlīdzību par apsaimniekotājam samaksātajiem komunālajiem pakalpojumiem no 2017.gada 17.jūlija līdz 2018.gada 16.maijam 502,10 EUR apmērā un tā piedzenama no īrnieces /pers. B/, ņemot vērā, ka /pers. C/ apakšīres līguma noslēgšanas laikā nebija informēts par patieso dzīvokļa kopīpašnieku. Saņemot prasītājas brīdinājumu un uzzinot par dzīvokļa īpašnieku maiņu, /pers. C/ veica visas iespējamās darbības, lai zaudējumus mazinātu, proti, pārtrauca maksājumus /pers. B/.

Tiesa atzinusi par nepamatotu prasību daļā par zaudējumu piedziņu no /pers. A/, jo /pers. A/ prasības celšanas brīdī un zaudējumu rašanās laikā bija dzīvokļa /adrese/, ½ domājamās daļas īpašnieks un veicis savas daļas komunālo maksājumu samaksu saskaņā ar viņam izrakstītajiem apsaimniekotāja rēķiniem.

Biedrība “/Nosaukums A/” iesniegusi apelācijas sūdzību, pārsūdzot Kurzemes rajona tiesas 2018.gada 21.novembra spriedumu daļā ar kuru noraidīta prasība par 2012.gada 1.marta īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un /pers. B/ izlikšanu no dzīvojamās telpas bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas. Norādot, ka tiesa pielaidusi rupju nolaidību, atzīstot, ka spēkā ir stājies spriedums civillietā Nr.C32210717, tāpēc prasība šajā daļā noraidāma. No tiesu informācijas sistēmas datiem izriet, ka tiesvedība civillietā Nr.C32210717 joprojām turpinās. Neraugoties uz to, ka ar Rīgas apgabaltiesas 2018.gada 11.jūlija lēmumu atcelts pirmās instances tiesas 2018.gada 8.maija lēmums par tiesvedības apturēšanu izskatāmajā lietā līdz civillietas Nr.C32210717 izskatīšanai, pirmās instances tiesa turpinājusi ignorēt prasītāja celto prasību šajā daļā un to pēc būtības nav izskatījusi.

Atbildētājs/pers. A/ iesniedzis paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, lūdzot to kā nepamatotu noraidīt. 2012.gada 1.marta īres līgums noslēgts ar prasītājai piederošās nekustamā īpašuma domājamās daļas iepriekšējo īpašnieci, saņemot hipotekārā kreditora piekrišanu, un piecus gadus, līdz prasītāja kļuva par īpašnieci, neviens necēla nekādus iebildumus par īres līguma esamību.

Atbildētāja/pers. B/ iesniegusi paskaidrojumus par apelācijas sūdzību, norada, ka pēc īres līguma noslēgšanas dzīvoklī tika veikti ievērojami uzlabojumi, lai tas būtu apdzīvojams, jo pēc izsoles /pers. A/ to saņēma izdemolētā stāvoklī.

Novērtējot lietā esošos pierādījumus, apelācijas sūdzības motīvus un paskaidrojumus, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība par īres līguma izbeigšanu, un atbildētājas izlikšanu no dzīvojamām telpām ir noraidāma.

Tiesas kolēģija konstatē, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018.gada 21.novembra spriedums apelācijas kārtībā pārsūdzēts tikai daļā par 2012.gada 1.marta dzīvojamās telpas īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu un /pers. B/ izlikšanu no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:30 Anonīms sistēmas lietotājs ierādīšanas.

Lietā nav strīda, ka nekustamais īpašums /adrese/, kadastra Nr./numurs/, vienādās daļās pieder diviem īpašniekiem.

Saskaņā ar 2005.gada 29.jūnija pirkuma līgumu /pers. D/ ieguva īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, īpašuma tiesības zemesgrāmatā reģistrētas /datums/(1.sēj., lpp.92-93, 158-159).

Savukārt, no 2012.gada 16.februāra zemesgrāmatā nostiprinātas /pers. A/ īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no minētā nekustamā īpašuma, pamatojoties uz 2011.gada 29.decembra Kurzemes apgabaltiesas lēmumu civillietā Nr.C36061611 (1.sēj., lpp.92-93, 108-109, 158-159).

2013.gada 20.maijā īpašuma tiesības uz /pers. D/piederējušo īpašuma ½ domājamo daļu nostiprinātas SIA “/Nosaukums B/”, kas savukārt 2017.gada 20.februārī atsavinājusi tai piederošo ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma biedrībai “/Nosaukums A/, kas savas īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā 2017.gada 8.maijā.

Prasības pieteikumam pievienots 2012.gada 1.marta dzīvojamās telpas īres līgums, kuru /pers. D/ un /pers. A/ noslēguši ar /pers. B/ kā īrnieci, izīrējot /adrese/, uz divdesmit gadiem, vienojoties par īres maksu Ls 40 mēnesī (Ls 20 katram kopīpašniekam). Saskaņā ar minētā līguma 3.5.punktu /pers. B/ ir tiesības nodot dzīvokli apakšīrē (1.sēj., lpp.17-19).

2013.gada 1.martā /pers. B/ strīdus dzīvokli izīrējusi /pers. E/ uz vienu gadu – līdz 2014.gada 1.martam (1.sēj., lpp.21-22), savukārt 2017.gada februārī /pers. B/ noslēgusi īres līgumu ar /pers. C/, izīrējot dzīvokli līdz 2018.gada 31.janvārim (1.sēj., lpp.90).

Biedrība “/Nosaukums A/”, ceļot prasību par 2012.gada 1.marta dzīvojamās telpas īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu, norāda, ka līgums ir fiktīvs, noslēgts tikai izskata pēc, tas tika uzrādīts tikai tad, kad SIA “/Nosaukums B/” saņēma zvērināta tiesu izpildītāja paziņojumu par ievešanu nekustamā īpašuma valdījumā, līgums nav reģistrēts zemesgrāmatā, tas noslēgts nesaņemot hipotekārā kreditora rakstisku piekrišanu, neievērojot zemesgrāmatā nostiprināto aizliegumu bez hipotekārā kreditora rakstiskas piekrišanas nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām, kā arī noteiktā īres maksa nav patiesa un objektīva, tā noteikta tikai izskata pēc.

Juridiskajā literatūrā atzīts:„[..] tiesa vispirms konstatē, vai prāvnieku (galvenā kārtā prasītāja) uzdotie apstākļi, uz kuriem pamatoti pusu prasījumi, izrādījušies par patiesiem, un kādas juridiskas sekas likums saista ar noskaidrotiem apstākļiem.” (sk. V.Bukovskis. Civīlprocesa mācības grāmata.

Rīga: Autora izdevums, 1933, 431.lpp.).

Tātad tiesas uzdevums, izšķirot ikvienu strīdu, ir detalizēti izvērtēt, vai prasītāja norādītie apstākļi, kas ietilpst pierādīšanas priekšmetā, guvuši apstiprinājumu, un kādas juridiskās sekas piemērojamās materiālo tiesību normas sastāvs saista ar lietas iztiesāšanas gaitā noskaidrotiem faktiem.

Lietā nav strīda, ka 2012.gada 1.martā /pers. D/ un /pers. A/ bija nekustamā īpašuma - /adrese/, kopīpašnieki, kuriem piederēja katram ½ domājamā daļa no minētā īpašuma.

Ņemot vērā, ka izīrēts viss dzīvoklis un to izīrējuši īpašnieki, līguma priekšmets atbilst likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 3.pantā noteiktajam un izīrētājiem, un īrniecei nepastāvēja šķēršļi kā minētā likuma 4.pantā minētajiem īres līguma subjektiem šādu darījumu noslēgt.

Saskaņā ar Civillikuma 2124.pantu īre līgums uzskatāms par noslēgtu, tiklīdz abas puses vienojas par īres līguma būtiskām sastāvdaļām – par priekšmetu un maksu.

Konkrētā gadījumā izīrētāji un īrniece līgumā vienojušies gan par īres līguma priekšmetu - dzīvoklis Nr.2, /adrese/, (1.1.punkts), gan par īres maksu

–Ls 20 mēnesī katram kopīpašniekam (2.2.punkts).

Tiesas kolēģija atzīst par nepamatotu prasītāja argumentu, ka zemesgrāmatā ierakstītā aizlieguma atzīme bija šķērslis strīdus dzīvokli izīrēt bez bankas piekrišanas.

Lai gan nekustamam īpašumam ierakstīta aizlieguma atzīme, tā neietvēra aizliegumu bez bankas piekrišanas dzīvokli izīrēt.

No zemesgrāmatu ierakstiem redzams, ka uz nekustamo īpašumu /adrese/, /datums/u n 2006.gada 28.septembrī zemesgrāmatā nostiprinātas hipotēkas (kreditors/pers. F/), un /datums/u n 2006.gada 28.septembrī ierakstītas aizlieguma atzīmes, nosakot aizliegumu bez bankas rakstveida piekrišanas nekustamo īpašumu atsavināt, dāvināt, sadalīt un apgrūtināt ar lietu tiesībām.

Civillikuma 2126.pants nosaka, ka īrnieks iegūst lietu tiesību, kas ir spēkā arī pret trešām personām, ierakstot īres līgumu zemesgrāmatā, taču neviena tiesību norma neprasa īres līguma obligātu ierakstīšanu zemesgrāmatā, tāpēc līguma neierakstīšana zemesgrāmatā pati par sevi nepadara īres līgumu par spēka neesošu.

Tādējādi zemesgrāmatā ierakstītā aizlieguma atzīme nevar būt par pamatu īres līguma atzīšanai par spēkā neesošu.

Nepamatots ir prasītāja secinājums, ka īres līgums nav noslēgts 2012.gada 1.martā, bet gan stipri vēlāk, ar mērķi pievilt otru kopīpašnieku, jo tas tika uzrādīts tikai laikā, kad SIA “/Nosaukums B/” saņēma tiesu izpildītāja paziņojumu par ievešanu valdījumā, jo no lietas materiāliem redzams, ka /datums/laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” publicētajā sludinājumā par nekustamā īpašuma /adrese/, ½ domājamās daļas izsoli, ir norādīts, ka administratora rīcībā ir spēkā esoša nekustamā īpašuma /adrese/, īres līguma kopija (1.sēj., lpp.119). /Pers. F/ Latvijas filiāle kā hipotekārais kreditors nav apstrīdējis minēto īres līgumu.

SIA “/Nosaukums B/” strīdus īpašumu iegādājās, apzinoties, ka pastāv īres līgums, ko apstiprina izsoles akts (1.sēj., lpp.121-122). Neskatoties uz to, ka 2016.gada 19.septembra vēstulē /pers. B/ SIA “/Nosaukums B/” norādīja, ka starp pusēm pastāv strīds par dzīvojamās telpas īres līgumu (1.sēj., lpp.24), 2016.gada 29.decembra pirmstiesas brīdinājumā norādīja tikai uz parādu par dzīvokļa lietošanu un komunālajiem maksājumiem, brīdinot, ka nesamaksas gadījumā vērsīsies tiesā par parāda piedziņu (1.sēj., lpp.27). SIA “/Nosaukums B/” prasību, apstrīdot īres līguma likumību, tiesā necēla un 2017.gada 20.februāra dzīvokļa pirkuma līgumā SIA “/Nosaukums B/” norādīja, ka pārdevējam piederošā īpašuma daļa ir izīrēta /pers. B/ (pamats 2012.gada 1.marta dzīvojamās telpas īres līgums) (1.sēj., lpp.127-132), tādējādi apliecinot, ka atzīst īres līgumu par spēkā esošu.

Likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 8.pants nosaka, ja dzīvojamā māja vai dzīvoklis pāriet citas juridiskās vai fiziskās personas īpašumā, jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi. Līgumus var grozīt tikai šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Bez tam, prasītājs norāda, ka īres līgums atzīstams par spēkā neesošu, jo tajā noteiktā īres maksa nav patiesa un objektīva, kas secināts, aplūkojot interneta portālā www.ss.lv ievietotos sludinājumus.

Civillikuma 2120.pants noteic, ka nomas vai īres maksai jābūt patiesai atlīdzībai par lietas lietošanu, un tādēļ to nedrīkst nolikt tikai izskata pēc.

Darījums, kas noslēgts pretēji šim noteikumam, ar nolūku apiet likumu vai pievilt trešo personu, nav spēkā [..].

Lietā nav iegūti pierādījumi, ka īres maksa noteikta tikai izskata pēc un tā neatbilst līguma slēgšanas brīdī pastāvošai īres maksai par līdzvērtīgiem dzīvokļiem. Tāpat lietā nav iegūti pierādījumi, ka īres līgums noslēgt ar mērķi apiet likumu vai pastāvētu citi nosacījumi attiecīgā darījuma atzīšanai par spēkā neesošu atbilstoši Civillikuma 1415.pantam, citiem vārdiem sakot, netiek konstatēti priekšnoteikumi īres līguma atzīšanai par spēkā neesošu, tāpēc prasība šajā daļā ir noraidāma.

Prasītājam nav šķēršļi vienoties par īres līguma grozīšanu, tajā skaitā, īres maksas paaugstināšanu, bet strīdus gadījumā celt prasību tiesā, iesniedzot attiecīgu pamatojumu.

Pie apstākļiem, kad noraidāma prasība par īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu, nav pamata apmierināt prasību par īrnieces /pers. B/ izlikšanu no dzīvojamās telpas un prasība arī šajā daļā ir noraidāma.

Vienlaicīgi tiesas kolēģija secina, ka pirmās instances tiesas argumentācija neatbilst lietā konstatētajiem faktiskajiem apstākļiem. Nepamatoti pirmās 178.105.228.254 19.06.2026. 16:30 Anonīms sistēmas lietotājs instances tiesa atsaukusies uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2018.gada 5.oktobra spriedumu civillietā Nr.C32210717, ar kuru /pers. A/ atzītas izpirkuma tiesības uz prasītājam piederošo ½ domājamo daļu no strīdus nekustamā īpašuma un izbeigtas prasītāja īpašuma tiesības uz šo īpašuma daļu, norādot, ka šis spriedums stājies likumīgā spēkā, jo apelācijas instances tiesa, pārbaudot Tiesu informācijas sistēmā pieejamo informāciju, konstatē, ka minētā lietā pirmās instance tiesas nolēmums pārsūdzēts apelācijas kārtībā un līdz ar to nav stājies likumīgā spēkā, kā to pamatoti norādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs.

Ņemot vērā, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru apmierināta prasība un izlemts jautājums par tiesas izdevumu piedziņu par labu prasītājam ir stājies spēkā, bet prasītāja iesniegtā apelācijas sūdzība noraidīta, apelācijas instances tiesai nav pamata lemt par tiesas izdevumu piedziņu.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 8., 97., 193., 430., 432., 434.pantu Civillietu tiesas kolēģija n o s p r i e d a: biedrības “/Nosaukums A/” prasību pret /pers. A/ un /pers. B/ par 2012.gada 1.marta īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu, un /pers. B/ izlikšanu no dzīvokļa /adrese/, bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas noraidīt.

Spriedumu var pārsūdzēt 30 dienu laikā Senāta Civillietu departamentā, iesniedzot kasācijas sūdzību Kurzemes apgabaltiesā un samaksājot drošības naudu.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese R.Vīva Tiesnese J.Mauliņa Tiesnese L.Kraule 178.105.228.254 19.06.2026. 16:30 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.