Rīgas apgabaltiesa – Civillietas
Lieta Nr.C33390116 Lietvedības Nr.CA-0212-19/28 ECLI:LV:RAT:2019:0401.C33390116.32.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019.gada 1.aprīlī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesnesis Gvido Ungurs, tiesnese Skaidrīte Buivide, tiesnese Mairita Šķendere, ar tiesas sēdes sekretāri Ullu Ābolu, piedaloties prasītāja /pers. A/ pārstāvei /pers. B/, atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā pret SIA „Malttrans” par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba tiesisko attiecību izbeigšanu, vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu, darba samaksas un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību un SIA „Malttrans” pretapelācijas sūdzību par Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 24.novembra spriedumu.
Aprakstošā daļa 2016.gada 18.janvārī /pers. A/ cēlis tiesā prasību pret SIA „Malttrans” par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu, vēlāk to vairākkārt grozot un precizējot un, pamatojoties uz Darba likuma 1.pantu, 7.panta pirmo daļu, 9.pantu, 29.panta astoto daļu, 59., 62., 65., 67.-71., 75., 102.pantu, 103.panta pirmās daļas 2.punktu, 122., 124., 125.pantu, 126.panta pirmo daļu, 127.panta pirmo daļu, 128.panta pirmo daļu, 149.pantu, Civillikuma 1.pantu, Satversmes 91., 107.pantu, lūdzot tiesu:
Prasības pieteikumā un tā grozījumos norādīts, ka 2015.gada 22.janvārī prasītājs noslēdzis ar atbildētāju darba līgumu Nr.01/15, pamatojoties uz kuru prasītājs pieņemts darbā par transportlīdzekļa vadītāju starptautiskajos kravu pārvadājumos autotransporta jomā. Darba līgumā noteikts, ka darba laiks nepārsniedz 40 stundas nedēļā un atbildētāja apņēmusies maksāt prasītājam darba algu 360 euro, darba samaksu izmaksājot divas reizes mēnesī.
Prasītājs norāda, ka 2015.gada 18.decembrī mutiski lūdzis atbildētāju piešķirt ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, bet šo lūgumu atbildētāja nav apmierinājusi. 2015.gada 21.decembrī prasītājam likts ierasties darbā, lai uzrakstītu iesniegumu par darba līguma uzteikumu, pamatojoties uz apstākli, ka prasītājs nav izpildījis atbildētāja rīkojumus. Atbildētāja nav konkretizējusi to, par kādiem rīkojumiem ir runa. Ņemot vērā to, ka prasītājam vairāku dienu garumā nav ticis nodrošināts darbs, minētajā datumā prasītājs uzrakstījis iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kuru prasītāja atkārtoti atstājusi bez ievērības un likusi prasītājam atdot automašīnas atslēgas un dokumentus, kā arī lūgusi paziņot norēķinu kontu bankā, lai varētu pārskaitīt aprēķinu pēc atbrīvošanas no darba. Norēķinu kontu prasītājs atteicies nosaukt, jo visā darba attiecību laikā, tas ir vienpadsmit mēnešus, atbildētāja prasītājam darba līgumā noteikto darba algu neesot izmaksājusi, bet maksājusi tikai komandējuma naudu skaidrā naudā, par ko prasītājs parakstījies uz parastas papīra lapas.
Atbildētājai neizmaksājot darba algu un cita veida atlīdzību saistībā ar darbu prasītājam ticis nodarīts materiālais zaudējums 3960 euro, ko sastāda neizmaksātā mēneša darba alga 360 euro par 11 mēnešiem.
Tāpat prasītājs norāda, ka 2015.gada 29.decembrī pa pastu saņēmis darba devēja 2015.gada 22.decembra rīkojumu Nr.0010 par atlaišanu no ieņemamā amata un darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar 2015.gada 22.decembri, kas bijis pamatots ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu, proti, darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību.
Prasītājs uzskata, ka atbildētāja nav ievērojusi darba līguma uzteikšanas kārtību, jo no prasītāja nav pieprasīts rakstveida paskaidrojums, kā arī uzteikums nav pamatots, jo tajā nav norādīti apstākļi, kas ir konkrētā darba līguma uzteikuma pamatā. Atbildētāja, uzsakot darba līgumu, nav arī ievērojusi likumā noteikto darba devēja uzteikuma termiņu.
Tāpat prasītāja ieskatā atbildētāja, nereaģējot uz prasītāja iesniegumu esot pārkāpusi viņa tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kas paredzētas Satversmes 107.pantā un Darba likuma 149.pantā.
Tādējādi atbildētāja ar savu darbību un bezdarbību, ko prasītājs vērtē kā diskrimināciju, proti, vienlīdzības principa neievērošanu, esot nodarījusi prasītājam morālo kaitējumu, par ko taisnīga atlīdzība prasītāja ieskatā būtu sešu mēnešu darba alga 1560 euro.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:23 Anonīms sistēmas lietotājs Ar Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama 2017.gada 24.novembra spriedumu /pers. A/ prasība apmierināta daļēji – SIA „Malttrans” 2015.gada 22.decembra darba devēja uzteikums atzīts par spēkā neesošu un /pers. A/ atjaunots darbā SIA „Malttrans” par transportlīdzekļa vadītāju, izbeidzot darba tiesiskās attiecības starp SIA „Malttrans” un prasītāju ar tiesas spriedumu.
Tāpat pirmās instances tiesa piedzinusi no SIA „Malttrans” par labu prasītājam vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu 5223,91 euro, atlīdzību par neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma daļu 85,07 euro apmērā un neizmaksāto darba samaksu 648 euro apmērā par 2015.gada novembri un 2015.gada decembri, no minētajām summām ieturot normatīvajos aktos noteiktos nodokļus. Vienlaikus noteikts, ka spriedums nekavējoties izpildāms daļā par darba samaksas piedziņu par 2015.gada novembri un 2015.decembri 648 euro apmērā, ieturot no tās normatīvajos aktos noteiktos nodokļus.
Pārējā daļā /pers. A/ prasība par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku, kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu, darba samaksas par laiku no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada oktobrim (ieskaitot) un atlīdzības par morālo kaitējumu piedziņu noraidīta.
Pirmās instances tiesa konstatējusi, ka starp pusēm 2015.gada 22.janvārī ir noslēgts darba līgums, saskaņā ar kuru prasītājs tika pieņemts darbā par transportlīdzekļa vadītāju starptautiskajos pārvadājumos autotransporta jomā.
Tāpat pirmās instances tiesa konstatējusi, ka atbildētāja 2015.gada 22.decembrī uzteica starp pusēm noslēgto darba līgumu, paziņojot prasītājam, ka darba līguma uzteikuma pamatā ir gadījums, kuru noteic Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punkts, proti, darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību, un, ka darba attiecības ar prasītāju tiek pārtrauktas ar 2015.gada 22.decembri, tātad, nekavējoties.
Pirmās instances tiesa secinājusi, ka atbildētāja, uzteicot darba līgumu, nav izpildījusi Darba likuma 101.panta otrajā daļā noteikto pienākumu pieprasīt no darbinieka rakstveida paskaidrojumu. Turklāt atbildētāja uzteikuma pamatojumā nav norādījusi prasītājam uz konkrētiem apstākļiem, kas bija darba līguma uzteikuma pamatā, kā arī atbildētāja nav ievērojusi Darba likuma 103.panta pirmās daļas 2.punktā noteikto darba devēja uzteikuma termiņu. Tiesa arī nodibinājusi, ka darba līguma uzteikuma neatbilstību likumā noteiktajai darba līguma uzteikšanas kārtībai atzīst arī pati atbildētāja, atzīstot prasību daļā par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu.
Ievērojot minēto un pamatojoties uz Darba likuma 124.pantu, pirmās instances tiesa atzinusi apstrīdēto darba devēja uzteikumu par spēkā neesošu un atjaunojusi prasītāju darbā SIA „Malttrans”, taču, ievērojot prasītāja lūgumu un Darba likuma 126.panta pirmo daļu, izbeigusi pušu starpā darba tiesiskās attiecības ar tiesas spriedumu, piespriežot no atbildētājas par labu prasītājam vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku līdz 2017.gada 9.martam, norādot, ka tās apmēru pirms nodokļu nomaksas 5223,91 euro tiesa nosaka atbilstoši prasītājam izmaksātajai darba samaksai par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem un Darba likuma 75.panta noteikumiem, veicot matemātiskus aprēķinus.
Pirmās instances tiesa, izvērtējot liecinieku liecības, lietā sniegto ekspertu atzinumu un citus rakstveida pierādījumus, arī nodibinājusi, ka atbildētāja ir samaksājusi prasītājam nolīgto darba samaksu par laiku no darba attiecību nodibināšanas dienas līdz 2015.gada oktobrim, ieskaitot, par ko atbildētājs ir parakstījies, taču nav izmaksājusi darba samaksu par 2015.gada novembri un 2015.gada decembrī nostrādātajām 16 darba dienām. Līdz ar to tiesa piedzinusi no atbildētājas par labu prasītājam neizmaksāto darba samaksu 648 euro pirms nodokļu nomaksas, bet pārējā daļā prasību par darba samaksas piedziņu noraidījusi.
Tāpat pirmās instances tiesa konstatējusi, ka, pamatojoties uz prasītāja 2015.gada 1.jūlija iesniegumu darba devējam, atbildētāja 2015.gada 13.jūlijā piešķīra prasītājam apmaksātu atvaļinājumu no 2015.gada 13.jūlija līdz 2015.gada 29.jūlijam, izmaksājot par atvaļinājuma laiku prasītājam 231,19 euro pirms nodokļu samaksas. Tādējādi tiesa secinājusi, ka prasītājam ir izmaksāta atlīdzība par 16 atvaļinājuma dienām un, ievērojot, ka prasītājs līdz atlaišanai no darba nebija nostrādājis pie atbildētājas gadu, atzinusi par pareizi atbildētājas kompensācijas aprēķinu par prasītāja neizmantoto atvaļinājumu, kurā norādīts, ka, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, prasītājam nav izmaksāta atlīdzība par piecām atvaļinājuma dienām 85,07 euro pirms nodokļu nomaksas.
Savukārt, izvērtējot prasītāja prasījumu par morālā kaitējuma atlīdzību, kas pamatots ar Darba likuma 29.panta astoto daļu, pirmās instances tiesa uzskatījusi, ka prasītājs lietā nav pierādījis atbildētājas kā darba devējas atšķirīgu attieksmi pret prasītāju. Tiesa atzinusi, ka lietā nav tādu pierādījumu un arī prasītājs nav norādījis uz tādu esību, uz kuru pamata tā varētu izdarīt secinājumu, ka salīdzināmā situācijā atbildētājas attieksme pret citu atbildētājas darbinieku bijusi labvēlīgāka nekā pret prasītāju.
Apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu iesniedzis prasītājs /pers. A/, pārsūdzot to prasības noraidītajā daļā un lūdzot prasību tās noraidītajā daļā apmierināt.
Apelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesa neesot novērtējusi pierādījumus to kopumā un nepamatoti samazinājusi prasībā pieprasītās summas.
Prasītājs norāda, ka savā prasības precizējumā matemātiski atšifrējis summu, kas viņam pienākoties kā mēneša vidēja izpeļņa par darba piespiedu kavējuma laiku no 2015.gada 23.decembra līdz 2017.gada 9.martam, proti, 5296,41 euro. Savukārt pirmās instances tiesa, apmierinot šo prasījumu daļēji – piedzenot no atbildētājas par labu prasītājam 5223,91 euro, neesot norādījusi nedz juridisko novērtējumu, nedz pamatojumu 72,50 euro noraidīšanai.
Prasītājs uzskata, ka arī prasījuma par darba algas (zaudējumu) piedziņu par laika periodu no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada oktobrim izskatīšanā pirmās instances tiesa neesot ievērojusi objektivitātes un taisnīguma principu, jo eksperta atzinums faktiski esot apstiprinājis prasītāja norādītos apstākļus. Tiesa nenovērtēja lietā esošo pierādījumu par kriminālprocesa uzsākšanu pret atbildētāju par prasītāja paraksta viltošanu darba algas aprēķinu sarakstos, līdz ar ko kļūdaini piešķīrusi ticamību liecinieku liecībām, kuri ir ģimenes locekļi, proti, viens no viņiem ir uzņēmuma dibinātājs, valdes priekšsēdētājs /pers. C/ (dzimis gads.gadā, tēvs), savukārt /pers. C/ (dzimis gads.gadā, dēls) uzņēmumā strādā par dispečeru.
Prasītājs uzskata, ka minētie liecinieki snieguši tiesai nepatiesu informāciju, apzināti sagrozījuši faktus, tādējādi tiesai tas bija jāvērtē. Liecības laikā, liecinieki nevarēja paskaidrot tiesai lietas faktiskos apstākļus, darba algas izmaksas kartību un citus aspektus. Liecinieki faktiski mēģinājuši raksturot prasītāju, sniegt nepatiesas ziņas par prasītāju, nevis paskaidrot uzņēmumā eksistējošo darba algas izmaksas kartību. Šo personu liecības esot arī pretrunā ar liecinieces /pers. D/ sniegto liecību.
Tāpat prasītājs norāda, ka pirmās instances tiesa, vērtējot prasījumu daļā par darba samaksu par 2015.gada novembri un decembri, spriedumā nav norādījusi, pamatojoties uz kādiem lietā esošiem pierādījumiem piedzīti 648 euro pirms nodokļu nomaksas, nevis 733,07 euro. Piedzītā summa neatbilstot faktiskai summai par minēto laika periodu, t.i., tiesa faktiski bez jebkāda pamatojuma samazinājusi prasītāja darba samaksu par 85,07 euro.
Prasītājs uzskata, ka arī viņa prasījums par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu neesot izskatīts, jo pirmās instances tiesa neesot ņēmusi vērā Darba likuma 125.pantu, kā arī Civillikuma 5.panta prasības, saskaņā ar ko tiesa bija pienākums lietas apstākļus izvērtēt arī no labas ticības un taisnīguma aspekta.
Savukārt atbildētāja SIA „Malttrans” par pirmās instances tiesas spriedumu iesniegusi pretapelācijas sūdzību, pārsūdzot to daļā par atlīdzības par neizmantoto ikgadējā atvaļinājuma daļu 85,07 euro piedziņu un lūdzot šajā daļā prasītāja prasību noraidīt, piedzenot no prasītāja par labu atbildētājai tās samaksātos ar lietas vešanu saistītos izdevumus, proti izdevumus par advokāta palīdzību un izdevumus ekspertiem.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:23 Anonīms sistēmas lietotājs Pretapelācijas sūdzībā norādīts, ka pirmās instances tiesai, piespriežot prasītājam atlīdzību par neizmantoto ikgadējā atvaļinājuma daļu 85,07 euro, bija jāņem vērā darba devējam likumos noteiktais pienākums ieturēt nodokļus no darba ņēmēja algas pirms tās izmaksas darba ņēmējam, proti, atbildētājas ieskatā par labu prasītājam bija piedzenams tāds apmērs, kāds veidojas pēc visu valstī noteikto nodokļu samaksas, nevis pirms. Līdz ar to pirmās instances tiesas spriedumā esot norādītas lielāka piedzenamā naudas summa no atbildētājas prasītāja labā, nekā tā būtu izmaksājama, nepastāvot strīdam.
Tāpat atbildētāja uzskata, ka pirmās instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu un 44.panta trešo daļu, jo, noraidot prasību daļā par darba samaksas piedziņu par laika posmu no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada oktobrim, nav piespriedusi no prasītāja par labu atbildētājai tās izdevumus par advokāta palīdzību un ekspertīzi.
Atbildētāja SIA „Malttrans” iesniegusi arī rakstveida paskaidrojumus par prasītāja apelācijas sūdzību, norādot, ka uzskata to par nepamatotu.
Atbildētājas ieskatā prasītāja matemātiskie aprēķini neesot pareizi, kā arī atbildētāja noraidot prasītāja apgalvojumu, ka viņš kopš darba tiesisko attiecību nodibināšanas nav saņēmis atalgojumu un atvaļinājuma naudu.
Tāpat atbildētāja norāda, ka neesot aizskārusi prasītāja nemantiskās tiesības, tajā skaitā prasītājs nekad neesot SIA „Malttrans” diskriminēts.
Apelācijas instances tiesas sēdē prasītāja /pers. A/ pārstāve /pers. B/ apelācijas sūdzību un prasību uzturēja uz tajās norādīto motīvu pamata, atbildētājas pretapelācijas sūdzību neatzina.
Atbildētājas SIA „Malttrans” pārstāvis uz apelācijas instances tiesas sēdi nav ieradies, lai gan par tiesas sēdes laiku un vietu atbildētājai ir paziņots savlaicīgi Civilprocesa likuma 56.pantā noteiktajā kārtībā. 2019.gada 26.februārī Rīgas apgabaltiesā iesniegtajā iesniegumā SIA „Malttrans” lūgusi izskatīt lietu bez tās pārstāvja klātbūtnes (lietas 2.sējuma 66.lapa).
Ņemot vērā minēto un nekonstatējot Civilprocesa likuma 209. vai 210.pantā noteiktos pamatus lietas izskatīšanas atlikšanai, Civillietu tiesas kolēģija saskaņā ar Civilprocesa likuma 156.panta pirmo daļu nolēma izskatīt lietu bez atbildētājas pārstāvja klātbūtnes.
Motīvu daļa Civillietu tiesas kolēģija, noklausījusies prasītāja pārstāves paskaidrojumus, izvērtējusi apelācijas un pretapelācijas sūdzību motīvus, pārbaudījusi un novērtējusi lietai pievienotos rakstveida pierādījumus, uzskata, ka prasība ir pamatota un apmierināma daļēji.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu un 430.panta trešo daļu apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās, un nepārbauda pirmās instances tiesas konstatētos faktus, ja tie nav apstrīdēti apelācijas vai pretapelācijas sūdzībā.
Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru apmierināta prasītāja prasība par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā, izbeidzot darba tiesiskās attiecības starp SIA „Malttrans” un prasītāju ar tiesas spriedumu, kā arī daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku no 2015.gada 23.decembra līdz 2017.gada 9.martam 5223,91 euro un neizmaksātās darba samaksas par 2015.gada novembri un 2015.gada decembri 648 euro apmērā piedziņu nav pārsūdzēts un ir stājies likumīgā spēkā.
Ņemot vērā minēto, apelācijas instances tiesa izskata lietu tikai /pers. A/ prasības pret SIA „Malttrans” daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku 72,50 euro (5296,41 euro – 5223,91 euro), laikā no 2015.gada 23.janvāra līdz 2015.gada 22.decembrim neizmaksātās darba algas 3312 euro (3960 euro – 648 euro), kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu 360 euro un morālā kaitējuma atlīdzības 1560 euro piedziņu sakarā ar prasītāja apelācijas sūdzību un atbildētājas pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajās sūdzībās.
Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai apelācijas instances tiesas sprieduma motīvu daļā norāda šā likuma 193.panta piektajā daļā minētos apstākļus, kā arī motivē attieksmi pret pirmās instances tiesas spriedumu. Ja tiesa, izskatot lietu, atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma motivācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.
Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, izņemot daļā par prasītāja vidējās izpeļņas summas aprēķinu, attiecīgi arī daļā par kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu, ir pareizs un pilnībā pietiekams un atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai Civillietu tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā paustajai motivācijai, līdz ar ko atkārtoti tos pašus apsvērumus nenorāda.
Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka apelācijas sūdzībā un pretapelācijas sūdzībā norādītie argumenti neatspēko pirmās instances tiesas spriedumā izdarītos secinājumus un nedod pamatu nedz apmierināt prasītāja prasību pilnā apjomā, nedz noraidīt pilnīgi prasību daļā par atlīdzības par neizmantotā ikgadējā atvaļinājuma daļu piedziņu šādu apsvērumu dēļ.
Lietā nav strīds, ka starp pusēm 2015.gada 22.janvārī noslēgts darba līgums (lietas 1.sējuma 8.-9.lapa), saskaņā ar kuru prasītājs stājies darbā pie atbildētājas par transportlīdzekļa vadītāju starptautiskajos pārvadājumos autotransporta jomā.
Atbilstoši minētā darba līguma 6.2. un 6.3.punktam prasītājam noteikts normālais nedēļas darba laiks – 40 stundas, un mēneša darba alga 360 euro.
Tāpat lietā nav strīda, ka atbildētāja bija uzteikusi 2015.gada 22.janvāra darba līgumu ar 2015.gada 22.decembri, šajā datumā prasītāju atlaižot no darba.
Līdz ar to darba piespiedu kavējuma atlīdzības termiņa sākums prasītājam skaitāms no 2015.gada 23.decembra un līdz 2017.gada 9.martam, kad atbilstoši prasītāja pārstāves paskaidrojumiem prasītājs nodibinājis darba attiecības ar citu darba devēju, pavisam kopā darba piespiedu kavējums prasītājam bijis 302 darba dienas, proti, 2015.gada decembrī – 4 darba dienas, 2016.gadā – 249 darba dienas, bet 2017.gadā – 49 darba dienas.
Atbilstoši Darba likuma 75.pantam visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar šo likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem kalendāra mēnešiem no darba algas, no normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī no prēmijām (panta pirmā daļa). Mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar mēneša vidējo darba dienu skaitu pēdējos sešos kalendāra mēnešos (saskaitot darba dienas pēdējos sešos kalendāra mēnešos un šo kopsummu dalot ar seši) (panta trešā daļa). Savukārt dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu kalendāra mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu. Nostrādāto dienu skaitā neietilpst pārejošas darbnespējas dienas, atvaļinājuma dienas un dienas, kad darbinieks nav veicis darbu šā likuma 74.panta pirmajā un sestajā daļā minētajos gadījumos (panta ceturtā daļa). Izmaksājamās vidējās izpeļņas summu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa (panta septītā daļa).
Kā redzams no atbildētājas iesniegtajiem algu aprēķinu sarakstiem (lietas 1.sējuma 78.-83.lapa), kā arī Valsts darba inspekcijas 2016.gada 30.marta vēstules Nr.2016-11-07/2567 (lietas 1.sējuma 50.-52.lapa) un Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2016.gada 15.janvāra izziņas Nr.16/101825 par apdrošinātās personas iemaksām no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada decembrim (lietas 1.sējuma 14.lapa), prasītāja pēdējo sešu 178.105.228.254 19.06.2026. 16:23 Anonīms sistēmas lietotājs mēnešu, tas ir, laika periodā no 2015.gada jūlija līdz 2015.gada decembrim, darba samaksas kopsumma pirms nodokļu nomaksas (neskaitot atvaļinājuma naudu) bija 1884,52 euro (2015.gada jūlijā 156,52 euro, augustā – 360 euro, septembrī – 360 euro, oktobrī – 360 euro, novembrī – 360 euro, decembrī – 288 euro), bet šajā periodā nostrādāto dienu skaits 111. Līdz ar to saskaņā ar Darba likuma 75.pantu prasītāja dienas vidējā izpeļņa ir 16,98 euro (1884,52 euro dalīts ar 111 dienām).
Tādējādi prasītāja vidējās izpeļņas par visu darba piespiedu kavējuma laiku no 2015.gada 23.decembra līdz 2017.gada 9.martam summa ir 5127,96 euro (16,98 euro reizināts ar 302 darba dienām), savukārt prasītāja veiktie aprēķini (lietas 1.sējuma 191.-192.lapa) neatbilst Darba likuma 75.pantā noteiktajai vidējās izpeļņas aprēķināšanas metodikai, jo prasītājs dienas vidējo izpeļņu aprēķinājis, par pamatu ņemot tikai vienā mēnesī aprēķināto darba samaksu, turklāt iekļaujot tajā arī kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu.
Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu, kas attiecīgajā daļā ir stājies likumīgā spēkā, no atbildētājas par labu prasītājam ir jau piespriesta vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējuma laiku no 2015.gada 23.decembra līdz 2017.gada 9.martam 5223,91 euro apmērā, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka papildu atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņai no atbildētājas par labu prasītājai nav pamata, attiecīgi, prasītāja prasība pret atbildētāju daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku 72,50 euro piedziņu ir noraidāma.
Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa ir arī pamatoti noraidījusi prasītāja prasību daļā par laikā no 2015.gada 23.janvāra līdz 2015.gada 22.decembrim neizmaksātās darba algas 3312 euro piedziņu, apmierinot prasību daļā par darba algas 648 euro piedziņu, kas atbilst gan darba līgumā nolīgtajai darba algai, gan jau iepriekš minētajos algu aprēķinu sarakstos aprēķinātajai prasītāja darba algai par 2015.gada novembri un decembri, kā arī minētajā laika periodā prasītāja nostrādātajām darba dienām, proti, par pilnu 2015.gada novembri – 360 euro, bet par 2015.gada decembrī nostrādātajām 16 darba dienām – 288 euro (360 euro dalīts ar 20 darba dienām (kopējais darba dienu skaits 2015.gada decembrī) reizināts ar nostrādātajām 16 darba dienām).
Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājs nepamatoti uzskata, ka lietā veiktās rokraksta (paraksta) ekspertīzes rezultāti apstiprinot prasītāja norādītos apstākļus, proti, ka atbildētājas iesniegtajos algu aprēķinu sarakstos parakstus prasītāja vārdā veikusi kāda cita persona, tādējādi prezumējot, ka darba samaksu arī par laika periodu no 2015.gada janvāra līdz oktobrim viņš neesot saņēmis.
2017.gada 12.aprīļa rokraksta (paraksta) ekspertīzē konstatēts, ka algu aprēķinu sarakstos par 2015.gada janvāri līdz jūnijam parakstus iespējams un visdrīzāk izpildījis ir prasītājs (lietas 1.sējuma 176.lapa). Savukārt attiecībā uz pārējo periodu nav bijis iespējams viennozīmīgi konstatēt, vai parakstus izpildījis pats prasītājs vai kāda cita persona, tādējādi atzinumā norādīts, ka algu aprēķinā par 2015.gada jūliju un oktobri nav iespējams noteikt paraksta izpildītāju, jo ir konstatēti ierobežojoši faktori, savukārt attiecībā uz algu aprēķinu sarakstos par 2015.gada augustu un septembri secināts, ka parakstus varētu nebūt izpildījis prasītājs (lietas 1.sējuma 176.lapa).
Vienlaikus no lietā esošajiem pierādījumiem – prasītāja 2015.gada 23.decembra iesnieguma Valsts darba inspekcijai, kurā prasītājs norādījis, ka algu saņēmis skaidrā naudā (lietas 1.sējuma 12.lapa), Valsts darba inspekcijas 2016.gada 30.marta atzinuma (turpmāk tekstā – VDI atzinums) (lietas 1.sējuma 50.-52.lapa) un liecinieku liecībām pirmās instances tiesas sēdēs (lietas 1.sējuma 201.-202. un 209.-210.lapa) – tos vērtējot kopsakarā ar ekspertīzes atzinumā konstatēto, secināms, ka pieteicējs ir saņēmis darba samaksu par laiku no 2015.gada janvāra līdz oktobrim (ieskaitot). Civillietu tiesas kolēģija ņem vērā arī to apstākli, ka prasītājs sākotnēji cēlis tiesā prasību, kurā netika lūgts tiesu piedzīt darba algu par nostrādāto laika periodu no 2015.gada janvāra līdz 2015.gada oktobrim (ieskaitot).
Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā nešķiet ticami, ka prasītājs, nesaņemot darba samaksu, būtu arī turpmāk veicis darba pienākumus nepilna gada ietvaros un par šo apstākli nebūtu cēlis iebildumus darba devējam, kā arī nebūtu šādu prasību cēlis jau sākotnēji iesniedzot prasības pieteikumu.
Nevar piekrist apelācijas sūdzībā izvirzītajam apgalvojumam, ka pirmās instances tiesai bija jāņem vērā apstāklis, ka pret atbildētāju uzsākts kriminālprocess par parakstu viltošanu minētajās algas aprēķinu lapās, kā arī, ka tiesa nepamatoti piešķīrusi ticamību liecinieku liecībām, kuras nonāk pretrunās viena ar otru. Attiecībā uz minētajiem apgalvojumiem Civillietu tiesas kolēģija norāda, ka fakts par kriminālprocesa uzsākšanu pret atbildētāju pats par sevi neapstiprina parakstu viltošanas faktu un atbildētājas iespējamo atbildību, ja paraksti būtu viltoti. Vienlaikus Civillietu tiesas kolēģija nesaskata būtiskas nesakritības liecinieku liecībās, kā arī atzīst, ka pirmās instances tiesa norādījusi uz argumentiem, kuru dēļ tā piešķīrusi ticamību liecinieku liecībām, proti, ievērojot, ka liecinieki tikuši brīdināti par kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu, un vērtējot tās kopsakarā ar lietā esošajiem pierādījumiem, pamatoti ir ņēmusi vērā liecinieku liecības.
Saskaņā ar Darba likuma 149.panta pirmo daļu ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas, proti, 20 darba dienām. Savukārt šā panta piektā daļa noteic, ka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis. Darba devējam ir pienākums izmaksāt atlīdzību par visu periodu, par kuru darbinieks nav izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu Saskaņā ar Darba likuma 152.panta pirmo daļu laikā, kas dod tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ieskaita laiku, kad darbinieks bijis faktiski nodarbināts pie attiecīgā darba devēja, un laiku, kad darbinieks nav veicis darbu attaisnojošu iemeslu dēļ. Savukārt Darba likuma 73.pants noteic, ka darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam vidējo izpeļņu par laiku, kad darbinieks atrodas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā vai papildatvaļinājumā.
Līdz ar to, saskaņā ar Darba likuma 73.pantu un 149.panta piekto daļu, izbeidzot darba tiesiskās attiecības, darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam kompensāciju par darba tiesisko attiecību laikā neizmantotajām ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma dienām vidējās izpeļņas apmērā.
Nedz prasītājs apelācijas sūdzībā, nedz atbildētāja pretapelācijas sūdzībā nav apstrīdējusi pirmās instances tiesas konstatēto faktu, ka pušu darba tiesisko attiecību laikā prasītājs laikā no 2015.gada 13.jūlija līdz 2015.gada 29.jūlijam ir izmantojis ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, tas ir, 13 darba dienas jeb 17 kalendāra dienas (lietas 1.sējuma 37.-38.lapa).
Kā jau norādīts iepriekš, prasītāja dienas vidējā izpeļņa bija 16,98 euro. Attiecīgi, par nostrādātajā laika periodā (11 mēnešiem) pienākošajām 18,33 apmaksājamām atvaļinājuma dienām ((20:12)x11), bet neizmantotajām 5,33 apmaksājamām atvaļinājuma dienām atbildētājai jāizmaksā prasītājam kompensācija 90,50 euro (dienas vidējā izpeļņa 16,98 euro reizināta ar 5,33 darba dienām).
Atbildētājas pretapelācijas sūdzības arguments, ka no spriedumā piedzenamās summas būtu jāatņem darba ņēmēja par ienākumiem maksājamie nodokļi nav pamatots un nevar būt par pamatu prasības noraidīšanai, jo nodokļus aprēķina un budžetā iemaksā to izmaksātājs.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītāja prasība daļā par kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu ir apmierināma daļēji, piedzenot no atbildētājas par labu prasītājam kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 90,50 euro, ieturot no piespriestās summas likumā paredzētos nodokļus, bet prasība daļā par kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 269,50 euro (360 euro – 90,50 euro) piedziņu nav pamatota un ir noraidāma.
Prasītāja ieskatā darba devējs, nepiešķirot viņam atvaļinājumu un atlaižot prasītāju no darba, ir diskriminējis prasītāju, proti, darba devējs esot pārkāpis vienlīdzības principu, tādējādi pieteicējam par labu būtu piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība.
No Darba likuma 29.panta astotās daļas izriet, ka morālā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats ir atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums. Līdz ar to morālā kaitējuma esamība uzskatāma par pierādītu, ja ir pierādīts atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai 178.105.228.254 19.06.2026. 16:23 Anonīms sistēmas lietotājs aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums.
Civillietu tiesas kolēģija konstatē, ka no lietā esošajiem pierādījumiem un liecinieku liecībām neizriet, ka pret prasītāju darba devēja (atbildētāja) būtu pārkāpusi atšķirīgas attieksmes aizliegumu un būtu diskriminējusi prasītāju. Arī prasītājs nav konkretizējis, kā viņa minētā diskriminācija izpaudusies, proti, uz kāda pamata tā notikusi, vien vispārīgi norādījis, ka tāda bijusi.
No jau iepriekš minētā Valsts darba inspekcijas atzinuma izriet, ka prasītāja atlaišana, attiecīgi, arī atteikums piešķirt atvaļinājumu, bija saistīts ar apstākli, ka atbildētājas ieskatā prasītājs bez attaisnojoša iemesla vairākas dienas nebija ieradies darbā. Minētais sasaucas arī ar liecinieka /pers. C/ (dzimis 1949.gadā) liecībām pirmās instances tiesas sēdē.
Civillietu tiesas kolēģija neapšauba, ka atlaišanas fakts prasītājam varēja radīt zināmus emocionālus pārdzīvojumus, tomēr, ievērojot iepriekš minēto, kolēģija nav guvusi pārliecību un apstiprinājumu tam, ka prasītājs atlaists, piemēram, dzimuma, rases vai savu reliģisko uzskatu dēļ, kā rezultātā būtu tikušas aizskartas prasītāja nemantiskās tiesības un ka šī aizskāruma dēļ būtu radušās emocionālas ciešanas.
Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģijas ieskatā pirmās instances tiesa pamatoti ir noraidījusi prasību daļā par morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Šādos apstākļos Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, apmierinot prasību daļēji, kopumā pareizi ir konstatējusi lietas faktiskos apstākļus un devusi tiem pareizu juridisko novērtējumu sprieduma pārsūdzētajā daļā, taču sprieduma motīvu trūkums par prasītāja vidējās izpeļņas summas aprēķinu, novedis pirmās instances tiesu pie nepareizas kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu piedziņas.
Civilprocesa likuma 195.pants noteic, ka, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru.
Tādējādi tiesai pašai (ex officio) neatkarīgi no prasītāja prasījuma jānoteic prasītājam tiesības par laiku no sprieduma pasludināšanas dienas līdz sprieduma izpildei vai dienai, kad parādnieka mantu pārdod izsolē, saņemt procentus no tiesas piespriestās maksājuma summas uz likuma pamata (Civillikuma 1759.pants), kuru apmērs noteikts Civillikuma 1765.pantā. (sk. sal. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2007.gada 4.aprīļa spriedumu lietā Nr.SKC-87; 2010.gada 13.oktobra lēmumu lietā Nr.SPC-166/2010). Šos procentus aprēķina tiesu izpildītājs, kurš nolēmumu izpilda (Civilprocesa likuma 631.panta pirmā daļa).
Ievērojot minēto, Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasītājam nosakāmas arī tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, tiesas izdevumi, ja prasītājs no to samaksāšanas bijis atbrīvots, piespriežami no atbildētāja valsts ienākumos proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai.
Tā kā saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 1.punktu prasītājs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos, atbilstoši Civilprocesa likuma 34.panta pirmās daļas 1.punkta „b” apakšpunktam, 35.panta pirmās daļas 4.punktam un 42.panta pirmajai daļai proporcionāli apmierinātajai prasījuma daļai 5962,41 euro (pirmās instances tiesas apmierinātā prasījumu daļa 5871,91 euro un apelācijas instances tiesas piespriestie 90,50 euro) no atbildētājas par labu valstij piedzenama prasītāja nesamaksātā valsts nodeva 473,14 euro (320 euro plus 4 procenti no apmierinātās prasības summas, kas pārsniedz 2134 euro) un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi, tas ir, ar tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu piegādāšanu un izsniegšanu saistītie izdevumi 25,23 euro (ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi pirmās instances tiesā 24,11 euro (lietas 1.sējuma 2.lapa) plus apelācijas instances tiesas nosūtītās 2 pavēstes ar nosūtīšanas izdevumiem 0,56 euro par katru, kopā 1,12 euro (lietas 2.sējuma 2.lapa)).
Atbildētājas pretapelācijas sūdzības arguments, ka, prasītāja prasību daļā noraidot, atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmajai daļai un 44.panta trešajai daļai no prasītāja par labu atbildētājai būtu piespriežami tās samaksātie izdevumi par advokāta palīdzību un ekspertīzi, nav pamatots, jo minētie izdevumi saskaņā ar Civilprocesa likuma 33.panta trešo daļu ir ar lietas vešanu saistītie izdevumi, kuru atlīdzību atbildētājam Civilprocesa likuma 44.panta trešā daļa paredz prasības noraidīšanas gadījumā. Savukārt prasības daļējas apmierināšanas gadījumā saskaņā ar minētā panta otro daļu šie izdevumi piespriežami no atbildētāja par labu prasītājam, ja viņam tādi būtu radušies.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta pirmo daļu, 44., 97., 189.-193., 195., 204.1, 426., 430., 432., 434.pantu, Civillietu tiesas kolēģija nosprieda /pers. A/ prasību apmierināt daļēji.
Piedzīt no SIA „Malttrans”, reģistrācijas Nr.40103091741, par labu /pers. A/, personas kods /personas kods/, kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu 90,50 euro (deviņdesmit euro piecdesmit centus), samaksu veicot prasītāja AS PNB Banka kontā konta Nrun ieturot no piespriestās summas likumā paredzētos nodokļus.
Noteikt /pers. A/ tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei saņemt likumiskos procentus – 6 (sešus) procentus gadā, no nesamaksātās piedzenamās summas. /pers. A/ prasību pret SIA „Malttrans” daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku 72,50 euro, darba algas 3312 euro, kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu 269,50 euro un morālā kaitējuma atlīdzības 1560 euro piedziņu noraidīt.
Piedzīt no SIA „Malttrans”, reģistrācijas Nr.40103091741, par labu valstij tiesas izdevumus – valsts nodevu 473,14 euro (četrus simtus septiņdesmit trīs euro četrpadsmit centus) un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 25,23 euro (divdesmit piecus euro divdesmit trīs centus), kopā 498,37 euro (četrus simtus deviņdesmit astoņus euro trīsdesmit septiņus centus). Valsts nodevas 473,14 euro samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV55 TREL 1060 1909 1120 0, bet ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu 25,23 euro samaksa veicama Valsts kases kontā Nr.LV51 TREL 2190 4580 1900 0 un samaksu apliecinoši dokumenti sprieduma labprātīgai izpildei noteiktajā termiņā iesniedzami Rīgas apgabaltiesā.
Sprieduma labprātīgas izpildes termiņš ir 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.
Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas Senāta Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā.
Sprieduma sastādīšanas datums 2019.gada 1.aprīlīs.
Tiesnesi (paraksts) G.Ungurs Tiesnese (paraksts) S.Buivide Tiesnese (paraksts) M.Šķendere 178.105.228.254 19.06.2026. 16:23 Anonīms sistēmas lietotājs