Rēzeknes tiesa – Civillietas
Lietas arhīva Nr. C-0621-19 ECLI:LV:REZT:2019:0416.C26178518.3.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Ludzā 2019.gada 16.aprīlī Rēzeknes tiesa šādā sastāvā: tiesnese Inta Marnauza izskatīja rakstveida procesā civillietu /pers. A/, personas kods /personas kods/, vienkāršotās procedūras prasības pieteikumā pret /pers. B/, personas kods /personas kods/, par naudas piedziņu.
Aprakstošā daļa [I] 2018.gada 13.decembrī /pers. A/ (turpmāk arī –prasītāja) iesniedza Rēzeknes tiesā vienkāršotās procedūras prasību pret /pers. B/ (turpmāk arī
Prasībā norādīja, ka 2018.gada 20.oktobrī ap pulksten 3.00 Ludzas atpūtas bārā NOSAUKUMSpušu abpusēja strīda laikā atbildētāja iesita prasītājai ar roku pa galvu, sitiena rezultātā bija sabojātas prasītājai piederošās brilles 285 euro vērtībā, kuru remonts nav iespējams; minētās brilles 2018.gada 28.martā Rīgā, SIA “Vision Express Baltija” iegādājusies prasītājas māte /pers. E/ un uzreiz pēc tam uzdāvinājusi brilles prasītājai, prasītāja viņai uzdāvinātās brilles uzskata par savu īpašumu, jo mātei vispār nav vajadzības izmantot brilles. Briļļu vērtību un pirkšanas laiku un vietu apstiprina prasītājas rīcībā esošie pirkuma dokumenti – kases aparāta čeks un pavadzīme. Prasītāja arī norādīja, ka Ludzas policijas iecirkņa amatpersona 2018.gada 26.oktobrī pieņēma lēmumu atteikt ierosināt kriminālprocesu par prasītājai piederošo un sabojāto mantu, jo vainīgās personas rīcībā nebija tīša iemesla uz mantas bojāšanu, kas ir obligāti paredzēts pēc Krimināllikuma 185.panta. Vienlaicīgi lēmumā un sūdzības izskatīšanas gaitā tika konstatēta cēloņsakarība starp konfliktu un mantas bojāšanu; prasītājai tika piedāvāts risināt civilstrīdu un vērsties tiesā ar prasību.
Pamatojoties uz Civillikuma 1770. - 1775.pantu, 1635.panta pirmo daļu, prasītāja lūdza piedzīt no atbildētājas par labu prasītājai zaudējumus 285 euro apmērā par sabojāto briļļu vērtību, kā arī valsts nodevu 70 euro, kancelejas nodevu 3.20 euro un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 40 euro; kopā 398.20 euro apmērā. [II] 2019.gada 4.janvārī tiesā saņemts atbildētājas paskaidrojums, ka prasību neatzīst, jo aizstāvoties tika sabojāts briļļu ietvars, liecinieku liecības apliecina, ka pati prasītāja ar kājām uzspēra briļļu ietvariem; atbildētājai pašai bija nodarīti miesas bojājumi (lietas 16.-17.lapa). [III] Savukārt, 2019.gada 10.aprīlī tiesā saņemti prasītājas paskaidrojumi un atsauce uz atbildētājas paskaidrojumu, kur norāda, ka atšķirībā no Krimināllikuma 185.panta (mantas tīša iznīcināšana vai bojāšana), civiltiesiska atbildība var iestāties arī pēc vainīgās personas bezdarbības vai netiešas darbības rezultātā, līdz ar to persona, kura atbrīvota no kriminālatbildības, var nest civiltiesisku atbildību par līdzīgām darbībām. Sabojātās brilles bija prasītājas personīgais īpašums, kuru viņai uzdāvināja māte /pers. E/. Viņas kopā apmeklēja briļļu salonu Rīgā, prasītāja pārbaudīja savas redzes stāvokli, viņas uzreiz pirka brilles, kuras prasītāja sāka lietot pat no pirkuma dienas un stundas. Redzes pārbaude un briļļu pirkšanas apmaksāšana bija veikta no prasītājas mātes kartes, bet mātei pašai nav nepieciešamības lietot brilles ar specifiskām lēcu dioptrijām, kuras raksturīgas tikai prasītājas redzes stāvoklim. Līdzīgas redzes pārbaudes prasītājai veiktas sistemātiski un līdzīga redzes diagnoze viņai jau bija konstatēta iepriekš, kas ir apliecināts ar ārsta
Motīvu daļa Pārbaudījusi un izvērtējusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, pušu rakstveida paskaidrojumus, tiesa atzīst, ka prasība nav pamatota un noraidāma.
Pēc vispārēja noteikuma civilprocesā strīds vienmēr saistās ar noteiktām civiltiesiskām interesēm, kuru dēļ puse vai lietas dalībnieks ir ieinteresēts tiesai pierādīt tos faktiskos apstākļus, uz kuriem tiek pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi (sk. sal. Civilprocesa likuma 93.panta pirmo daļu). Prasītājs cenšas panākt tā tiesiskā stāvokļa, kāds pastāvēja prasības celšanas laikā, grozīšanu, turpretim atbildētājs to nevēlas, jo viņam prasības iesniegšanas brīdī pastāvošie faktiskie apstākļi ir labvēlīgi. Tādējādi onus probandi (pierādīšanas pienākums) vispirms gulstas uz prasītāju, kurš griežas tiesā ar lūgumu aizsargāt aizskartās tiesības. Līdz brīdim, kamēr prasītājs nav pierādījis prasību (savu prasījumu pamatotību), atbildētājam nekas nav jāpierāda, viņš var prasību noliegt bez jebkādiem pierādījumiem. Pierādīšanas pienākums atbildētājam rodas ar to brīdi, kad prasītājs ir pierādījis savu prasību. Respektīvi, gadījumā, kad savu prasību par zaudējumu esamību nespēj pierādīt prasītājs, tiesai nav pamata pierādīšanas pienākumu pārlikt uz atbildētāju, liekot pēdējam pierādīt iebildumu pamatotību (Augstākās tiesas 06.04.2017. spriedums lietā SKC 127/2017).
Rezumējot iepriekš minēto, secināms, ka, tā kā, ceļot prasību, prasītājs cenšas atjaunot savas tiesības, kuras atbildētājs ir aizskāris, vai panākt apstrīdēto tiesību atzīšanu, tad prasītājam arī jāpierāda, ka:
Neatkarīgi no prasības pamata, prasītājam jāpierāda arī prasības apmērs (sk. sal. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 340.-343.lpp., kā arī A.Līcis. Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003, 72.- 73.lpp.).
Turklāt, tā kā puses realizē savas procesuālās tiesības sacīkstes formā (sk. Civilprocesa likuma 10.pantu), tad pušu strīdīgās attiecības tiesai jāizvērtē pēc tiem datiem, kurus puses iesniegušas tiesai, un vienīgi šie dati ir tiesai nepieciešamais procesuālais pierādījumu materiāls, kuru tā pārbauda un novērtē (sk. sal. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 235.lpp.).
Vienlaikus, tiesa atzīst, ka, izskatot lietu, jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver to, ko puses ceļ tai priekšā, un pie tam tādā apgaismojumā, kādu piešķir apstākļiem viena vai otra puse. Gluži otrādi, lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas katra no pusēm, tiesai tomēr uz tiem jāraugās kritiski, jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības (sk. sal. Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Autoru kolektīvs. Prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 176.lpp., Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 332.-333.lpp., kā arī sal. arī Civilprocesa likuma 8.pantu, 93.panta ceturto daļu, 149.pantu, 167.pantu).
178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs Tiesa konstatē, ka celtās prasības priekšmets ir zaudējumu piedziņa – 285 euro apmērā, ko veido prasītājai sabojāto briļļu, kuru atjaunošana nav iespējama, vērtība; kā norādīts prasībā, zaudējumi radušies 2018.gada 20.oktobrī pušu savstarpēja strīda laikā atbildētājai iesitot prasītājai ar roku pa galvu, sitiena rezultātā sabojājot prasītājas brilles.
Kā redzams no prasības pieteikuma, tad prasība celta par ārpuslīgumisko (delikta) atbildību un šajā sakarā profesors K.Torgāns norāda, ka, lai iestātos civiltiesiskā atbildība, ir jākonstatē trīs priekšnoteikumi: 1) tiesību aizskārēja neattaisnojama darbība, kas attiecīgos gadījumos ietver arī novērtējumu no vainojamības viedokļa, 2) zaudējumu esamība; 3) cēlonisks sakars starp zaudējumiem un neatļauto rīcību (skatīt: Torgāns K. Saistību tiesības. I daļa. Mācību grāmata. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 209. lpp.).
Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Civillikuma 1773.pants iedala zaudējumus trijos veidos pēc to saistības ar rašanās cēloni - zaudējums ir tiešs, kad tas ir prettiesīgas darbības vai bezdarbības dabiskās un nepieciešamās sekas, netiešs kad tas cēlies, sagadoties sevišķiem apstākļiem vai attiecībām, nejaušs - kad tā cēlonis ir nejaušs notikums vai nepārvarama vara. Atbilstoši Civillikuma 1775.pantā nostiprinātajam vispārējam principam katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina, savukārt Civillikuma 1774.pants noteic, ka nejaušs zaudējums nevienam nav jāatlīdzina. Saskaņā ar Civillikuma 1779.pantu, katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis.
Tādejādi, lai tiesa konstatētu minētajās tiesību normās noteikto pamatu prasības apmierināšanai, jākonstatē atbildētājas prettiesiska rīcība, zaudējumu esamība un cēloniskais sakars, kuru esamība, savukārt, jāpierāda prasītājai.
Tiesas ieskatā, prasītāja nav iesniegusi tiesai pamatotus pierādījumus, baltoties uz kuriem varētu konstatēt, ka pastāv visi trīs augstākminētie priekšnoteikumi jeb atlīdzības pamati, lai iestātos zaudējumu atlīdzības pienākums atbildētājai.
Tā, lai atbildētājai iestātos zaudējumu atlīdzības pienākums, ir jākonstatē atbildētājas prettiesiska rīcība.
Prasītāja prasības pieteikumā ir norādījusi, ka atbildētājas prettiesiska rīcība izpaudusies, pušu savstarpēja strīda laikā iesitot prasītājai ar roku pa galvu. Atbildētāja to noliedz, rakstveida paskaidrojumos par prasību norādot, ka aizstāvējās no prasītājas, prasītāja pati ar kājām uzspēra briļļu ietvariem.
Prasītāja kā uz pierādījumiem savas prasības pamatošanai atsaucās uz Materiālu Nr.845 par atteikšanos ierosināt kriminālprocesu, kuru tiesa pēc prasītājas lūguma ir izprasījusi no policijas iestādes un pievienojusi lietas materiāliem.
Tomēr šāda materiāla esamība un tā ietvaros pieņemtie policijas amatpersonu un arī prokurora lēmumi nerada pamatu prasītājas atbrīvošanai no pierādīšanas. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 96.panta trešo daļu, likumīgā spēkā stājies tiesas spriedums krimināllietā, prokurora priekšraksts par sodu, kā arī lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu uz nereabilitējoša pamata ir obligāts tiesai, kas izskata lietu par tās personas civiltiesisko atbildību, par kuru pieņemts attiecīgais nolēmums, vienīgi jautājumā par to, vai noziedzīgā darbība vai bezdarbība notikusi vai to izdarījusi vai pieļāvusi tā pati persona.
Minētais atteikuma materiāls nav pielīdzināms ne spriedumam krimināllietā, ne prokurora priekšrakstam par sodu, ne lēmumam par kriminālprocesa izbeigšanu. Atteikuma materiālā esošajam 26.10.2018. paziņojumam prasītājai ir informatīvs raksturs par iemesliem un pamatu atteikšanai uzsākt kriminālprocesu. Ludzas rajona prokuratūras prokurores Dzintra Krompānes-Platpires 15.11.2018. pieņemtajā lēmumā, kurā izvērtēts un atstāts negrozīts 2018.gada 26.oktobra Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ludzas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektora E.Kozlāna lēmums par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, prokurore vērtēja notikuma atbilstību kvalifikācijai kā krimināli sodāma nodarījuma atbilstoši Krimināllikuma 185.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvam, konstatējot, ka /pers. B/ nebija nolūka tīši sabojāt vai iznīcināt svešu mantu, bet gan atrisināt radušos konfliktu (lietas 8.lapa).
Materiāls Nr.845 par atteikšanos ierosināt krimināllietu satur vairāku personu, kas nav puses izskatāmajā lietā, paskaidrojumus.
Ziņas par faktiem ir noteikta informācija, kas nevar pastāvēt bez avota. Ziņas satur tādi objekti kā lietas, dokumenti, cilvēka atmiņa. Lai ziņas, kuras satur objekti, varētu atzīt par pierādījumiem civilprocesā, vispirms ir jānosaka to avotu izmantošanas pieļaujamība. Likumā noteiktos pierādīšanas avotus sauc par pierādīšanas līdzekļiem (sk. Līcis A. Prasības tiesvedība un pierādījumi. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003., 87.lpp.).
Atbilstoši Civilprocesa likuma 92.pantam pierādījumi lietā ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 95.panta pirmo daļu, tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus, kas abu minēto tiesību normu izpratnē nozīmētu, ka pierādījumi ir pieļaujami, ja ziņas iegūtas un procesuāli nostiprinātas likumā noteiktā kartībā. Civilprocesuālie pierādīšanas līdzekļi ir:
Tādējādi, Civilprocesa likums neparedz tādu pierādīšanas līdzekli kā personas (ja vien tā nav puse vai trešā persona) paskaidrojumus, bet gan tikai liecinieka liecības. Prasītāja nebija lūgusi kā lieciniekus aicināt un nopratināt minētās paskaidrojumus sniegušās personas, līdz ar ko tiesa nevar atsaukties uz atteikuma materiālā esošajiem personu paskaidrojumiem kā uz pierādījumiem un tie nav atzīstami par pieļaujamiem pierādīšanas līdzekļiem Civilprocesa likuma 95.panta izpratnē.
Kā arī Materiālā Nr.845 par atteikšanos ierosināt krimināllietu esošie /pers. M/, /pers. B/ un /pers. N/ paskaidrojumi ir svešvalodā un tiem nav pievienots likumā paredzētajā kārtībā tulkojums valsts valodā.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 13.panta pirmo daļu tiesvedība notiek valsts valodā, savukārt, šī panta otrā daļa nosaka, ka dokumentus svešvalodās lietas dalībnieki iesniedz, pievienojot noteiktā kārtībā apliecinātu tulkojumu valsts valodā.
Tā kā prasītāja savas prasības pierādīšanai lūdza pieprasīt no Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ludzas iecirkņa iepriekš minētos materiālus, tad prasītājai pašai bija jānodrošina tajā esošo dokumentu tulkojums valsts valodā, lai tiesa varētu tos izmantot kā pierādījumus.
Rezumējot iepriekš minēto, secināms, ka nav iesniegti pierādījumi, kurus izmantojot, tiesa varētu nonākt pie viennozīmīga secinājuma, ka ir bijusi un kāda ir bijusi atbildētājas prettiesiska rīcība, kas radījusi zaudējumus prasītājai.
Prasītāja zaudējumu un to apmēra pamatošanai iesniegusi sabiedrības ar ierobežotu atbildību “Vision Express Baltija” 28.03.2018. briļļu kvīti Nr.NR, kas izrakstīta uz klienta /pers. E/ vārda par preces apmaksu summā 285 euro, un EKA čeku Nr. 20500268 par 285 euro samaksu, ko veikusi PERSONA E(lietas 11., 12.lapa).
No briļļu kvīts, kas izrakstīta uz klientes /pers. E/ jeb, kā apgalvo prasītāja, prasītājas mātes vārda, esošās informācijas redzams, ka tika iegādāti ietvari Versace, divas lēcas, kopsummā (ar piemēroto atlaidi) 240 euro, kā arī kvītī atspoguļota informācija par tādu pakalpojumu saņemšanu, kā darbs ar pilnu ietvaru un redzes pārbaude brillēm pirkuma gadījumā jeb ārsta optometrista pakalpojumi uz kopējo summu 45 euro.
Bez tam, 10.04.2019. prasītāja kopā ar paskaidrojumiem iesniegusi tiesai viņai 08.06.2017. izrakstīto briļļu recepti (lietas 23.lapa).
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 190.panta otro daļu tiesa spriedumu pamato uz apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā, bet atbilstoši Civilprocesa likuma 8.panta pirmajai daļai tiesa noskaidro lietas apstākļus, pārbaudot pierādījumus, kuri iegūti likumā noteiktajā kārtībā.
Atbilstoši Civilprocesa likuma 97.panta pirmajai daļai tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.
Galvenais kritērijs pierādījumu vērtēšanā ir to ticamības noteikšana, kas savukārt jāsaprot kā pierādījumu atbilstības objektīvajai realitātei, lietas faktiskajiem apstākļiem noteikšana (sk. A.Līcis Prasības tiesvedība un pierādījumi. Prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Mācību līdzeklis tiesību zinātņu studentiem. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2003., 78.lpp.).
Ministru kabineta 06.08.2002. noteikumu Nr. 343 “Darba aizsardzības prasības, strādājot ar displeju” 12. un 14.punkti nosaka, ka ja veselības pārbaudē konstatēts, ka nodarbinātajam nepieciešami darba pienākumu veikšanai piemēroti speciāli medicīniski optiski redzes korekcijas līdzekļi (brilles), darba devējs nodrošina ar tiem attiecīgo nodarbināto. Šo noteikumu 12.punktā minēto prasību izpildei nepieciešamos izdevumus (piemēram, briļļu lēcu un briļļu ietvaru iegāde, darba briļļu izgatavošana) sedz darba devējs. Darba devējs speciālo medicīniski optisko redzes korekcijas līdzekļu (briļļu) iegādes kārtību nosaka darba kārtības noteikumos vai darba koplīgumā. Pirms darba kārtības noteikumu sastādīšanas vai darba koplīguma slēgšanas darba devējs konsultējas ar nodarbinātajiem vai viņu uzticības personām un nodarbināto pārstāvjiem.
Piemērojot likumu pēc analoģijas, kā arī balstoties uz Civilprocesa likuma 97.panta pirmajā daļā norādītajiem pierādījumu novērtēšanas principiem, tiesa secina, ka brilles ir tāda personalizētā manta, kas paredzēta lietošanai individuāli konkrētai personai, un briļļu, tāpat, kā piemēram, konkrētai personai ordinētu medikamentu, nodošana lietošanai citai personai nav pieļaujama un ir kaitējoša veselībai. Tiesa neapšauba prasītājas apgalvojumu, ka tai atbilstoši viņas redzes stāvoklim ir nepieciešams izmantot brilles, bet kā redzams, briļļu kvīts Nr.NR6 izrakstīta uz klienta /pers. E/ vārda, un tā satur informāciju par ārsta optometrista pakalpojumu saņemšanu tieši kvītī norādītajam klientam jeb /pers. E/, nevis prasītājai, līdz ar ko var secināt, ka iepriekš minētajā briļļu kvītī izrakstītās brilles bija paredzētas lietošanai tieši /pers. E/, jo, kā zināms, ārsts optometrists nodarbojas ar redzes pārbaudi un pēc tās izraksta pārbaudāmajai personai recepti brillēm.
Citiem vārdiem, nav pamata uzskatīt, ka minētajā briļļu kvītī NrNRnorādītie medicīniski optiskie redzes korekcijas līdzekļi (brilles), kas bija paredzētas lietošanai individuāli /pers. E/, iegādātas 2018.gada 28.martā, drīkstēja atrasties un atradās prasītājas lietošanā un īpašumā 2018.gada 20.oktobrī. Tostarp lietā nav arī nekādu pierādījumu, ka tieši šīs /pers. E/ izrakstītās brilles (nevis saules brilles, citas brilles ar citiem ietvariem un lēcām, utt.) 2018.gada 20.oktobrī pušu konflikta laikā atradās prasītājas lietošanā. Secīgi, nav ziņu arī par zaudējumu apmēru jeb prasītājai sabojāto briļļu vērtību.
Zaudējumu atlīdzināšanas mērķis ir nodrošināt pēc iespējas pilnīgāku tādu stāvokļa atjaunošanu, kāds būtu bijis tad, ja aizskārums nebūtu noticis.
Saskaņā ar Civillikuma 1786.pantu, zaudējumu summu veido bojāto lietu atjaunošanas vērtība.
Nav arī iesniegts nekāds apstiprinājums prasītājas apgalvojumam, ka sabojāto briļļu remonts nav iespējams (piemēram, sabojātās brilles uzrādot optiķim un saņemot viņa konsultāciju vai slēdzienu utt.). Tostarp, /pers. E/ lietošanai paredzēto briļļu vērtībā prasītāja nepamatoti ietvērusi arī /pers. E/ sniegto pakalpojumu cenu 45 euro apmērā.
Ņemot vērā augstāk minēto, secināms, ka nav pierādījumu par zaudējumiem un to apmēru.
Ja nav konstatējama prettiesiska darbība un zaudējumi, tad nav arī konstatējama cēloņsakarība starp prettiesisku darbību un zaudējumiem. Secīgi, nav leģitīma pamata celtās prasības apmierināšanai.
Pie šādiem apstākļiem tiesa prasību atzīst par pilnībā nepamatotu un noraidāmu un pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu nevērtē citus lietas materiālos esošos argumentus un apsvērumus, jo tiem nav juridiskas nozīmes un tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta izriet tiesas pienākums argumentēt spriedumu, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu (61.punkts 1994.gada 19.aprīļa spriedumā "Van de Hurk v The Netherlands" (iesnieguma Nr.16034/90)). Tiesnešiem ir jāuzklausa visi argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa (Eiropas Cilvēktiesību tiesas komisijas 1986.gada 13.oktobra lēmums lietā 10153/82 Austria).
Tā kā prasība noraidāma, atbilstoši Civilprocesa likuma 41.panta pirmajā daļā, 44.pantā noteiktajam, nav tiesiska pamata piedzīt no atbildētājas prasītājas samaksātos tiesāšanās izdevumus.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 189.- 194., 250.25, 250.27 pantiem, tiesa no s pri e da noraidīt /pers. A/ vienkāršotās procedūras prasību pret /pers. B/ par naudas 285 euro piedziņu.
Spriedumu 20 (divdesmit) dienu laikā no tā sastādīšanas dienas - 2019.gada 16.maija var pārsūdzēt apelācijas kārtībā, ja pastāv kāds no Civilprocesa likuma 440.2 pantā noteiktajiem apelācijas tiesvedības ierosināšanas pamatiem, Latgales apgabaltiesā, apelācijas sūdzību iesniedzot Rēzeknes tiesā (Stacijas ielā 44, Ludzā).
Tiesnese (persosts) I.Marnauza 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs