Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas

Lieta Nr. A420294117 Lietas arhīva Nr. AA43-0565-19/20 ECLI:LV:ADAT:2019:0423.A420294117.22.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019. gada 23. aprīlī Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Lauma Paegļkalna, tiesneši Kaspars Berķis un Māris Birzgalis rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Garkalnes novada bāriņtiesas 2017. gada 15. augusta lēmuma Nr. 1-6/24 atzīšanu par prettiesisku, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 9. aprīļa spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] Garkalnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece 2017. gada 1. augustā pieņēma vienpersonisku lēmumu Nr. 16/19 par bērnu /pers. B/ un /pers. C/ aizgādības tiesību pārtraukšanu pieteicējam /pers. A/.

Ar Garkalnes novada bāriņtiesas 2017. gada 15. augusta lēmumu Nr. 1-6/24 nolemts neatjaunot pieteicējam pārtrauktās aizgādības tiesības. Lēmumā konstatēts, ka ar tiesas nolēmumu civillietā bērnu aprūpes un uzraudzības īstenošana un bērnu dzīvesvieta noteikta pie bērnu mātes /pers. D/ (iepriekš – /Uzvārds/). Pieteicējs pretēji tiesas nolēmumam ilgstoši ir šķīris bērnus no mātes, tādējādi liedzot bērnu mātei aprūpēt un uzraudzīt bērnus un liedzot bērnu un mātes saskarsmi. Ar šādu rīcību pieteicējs ir pieļāvis arī emocionālo vardarbību pret bērniem. Tādējādi pastāv Civillikuma 203. pantā norādītais pamats aizgādības tiesību pārtraukšanai pieteicējam. [2] Pieteicējs vērsās tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu atjaunotas bērnu aizgādības tiesības. Pieteikumā un pieteikuma precizējumos pieteicējs norāda šādus apsvērumus. [2.1] Pieteicējs ikdienā rūpējās par saviem bērniem un faktiski īstenoja viņu aprūpi un uzraudzību. Ar Rīgas rajona tiesas lēmumu ir noteikta tikai bērnu un vecāku saskarsmes kārtība, taču ar to ne pieteicēja aizgādības, ne saskarsmes tiesības ar bērniem nav tikušas ierobežotas. Pieteicējam nav liegts piedalīties bērnu aprūpē, nodrošināt viņu vajadzības, kā arī kontaktēties ar bērniem, ievērojot viņu intereses, režīmu un vēlmes. Tas pieteicējam radīja pārliecību, ka viņam ir tiesības un pienākums pārliecināties par bērnu interesēm un noskaidrot, vai viņiem viss ir kārtībā un vai viņu intereses tiek ievērotas un nodrošinātas. [2.2] Bērni pieteicējam bija daudzkārt norādījuši, ka ikdienā vēlas dzīvot kopā ar tēvu, savukārt ar māti regulāri un bieži tikties. Tas saasinājās, kad bērnu mātei izveidojās attiecības ar jaunu dzīvesbiedru un viņa daļēji pārcēlās dzīvot pie jaunā dzīvesbiedra, kur bērniem bija grūtības iekļauties un integrēties. 2017. gada maijā abi bērni kategoriski atteicās atgriezties bērnu mātes dzīvesvietā un doties prom no pieteicēja mājas, ko bērni uztver par savu dzīvesvietu, raudāja, lūdzās, lai viņus neved pie mātes, apķērās pieteicējam ap kaklu un atteicās no viņa šķirties. Bērnu māte šajā pašā mēnesī nekavējoties arī tika informēta par šiem apstākļiem. [2.3] Lai izvairītos no pārpratumiem saistībā ar radušos situāciju, pieteicējs šajā pašā mēnesī nekavējoties devās uz Garkalnes novada bāriņtiesu, lai bāriņtiesas speciālisti izrunātos ar bērniem un konstatētu apstākļus, kādēļ bērni nevēlas doties uz mātes dzīvesvietu. Pieteicējam ir zināms, ka bērni apliecināja nevēlēšanos doties pie bērnu mātes un vēlēšanos

palikt pie pieteicēja. [2.4] Pieteicējs respektēja Rīgas rajona tiesas lēmumu, pieteicējam bija nodoms to pildīt, un pieteicējs darīja visu iespējamo, lai to izpildītu, taču vēlējās lēmumu izpildīt bērniem netraumatiskā veidā, proti, nerīkojoties pret bērnu gribu un neliekot bērniem ciest. Pieteicējs nekādā veidā neaizskāra bērnu intereses, bet tieši pretēji – rīkojās godprātīgi un likumīgi, vēršoties bāriņtiesā un pie dažādiem speciālistiem, lai noskaidrotu bērnu vēlmes un pierādītu, ka situācija nav saistīta ar pieteicēja rīcību. Pieteicēja darbības nekad nav bijušas ne ļaunprātīgas, ne vardarbīgas. Pieteicējs arī nekādā gadījumā neplānoja bērnus nošķirt no mātes, bet tikai vēlējās, lai bērni neciestu – tas notiktu, ja viņi pret savu gribu ar varu tiktu atrauti no pieteicēja un ar spēku nodoti mātei. [2.5] Šādos apstākļos bāriņtiesas atsaukšanās uz Civillikuma 203. panta trešo daļu ir nepamatota, jo nav konstatētas ne ļaunprātīgas pieteicēja darbības, ne tas, ka pieteicēja darbības būtu nodarījušas būtisku kaitējumu bērniem.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs [2.6] Pieteikuma iesniegšanas brīdī pieteicējs bērnus ir nogādājis mātes dzīvesvietā, kaut arī bērni to nevēlējās, atteicās doties prom un vēlējās braukt ar pieteicēju mājās. [2.7] Bērnu interesēs ir būt abu vecāku aizgādībā, kuri nodrošina bērnu aprūpi un uzraudzību ikdienā, tādēļ pārsūdzētā lēmuma spēkā esība negatīvi ietekmē bērnu tiesības un intereses. [3] Pieteicēja bērni un bērnu māte pieaicināti lietā kā trešās personas bez patstāvīgiem prasījumiem atbildētājas pusē. [4] Garkalnes novada bāriņtiesa paskaidrojumā par pieteikumu to uzskata par nepamatotu, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā paustajiem apsvērumiem.

Bērnu sevišķā aizbildne /pers. E/ paskaidrojumā par pieteikumu norāda, ka pārsūdzētais lēmums ir pamatots. Bērnu vislabākajās interesēs ir dzīvot kopā ar abiem vecākiem, šādu vēlēšanos ir izteicis arī pieteicēja dēls. Taču vecāku kopdzīve ir izbeigusies. Viņi nav spējuši savstarpēji vienoties par bērnu dzīvesvietas noteikšanu un saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību – to noteica tiesa. Pieteicējs apzināti izvairījās izpildīt tiesas nolēmumu par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtības noteikšanu. Šāda pieteicēja rīcība ir patvaļīga un bērnus traumējoša. Norobežojot un pat slēpjot bērnus no mātes, pieteicējs aizskāra gan bērnu, gan viņu mātes tiesības. Vienlaikus bērnu sevišķā aizbildne norāda, ka kopš 2016. gada viņa nav tikusies ar bērniem, jo mātes un bērnu deklarētā un faktiskā dzīvesvieta ir Rīgā.

Ievērojot to, ka ar Ādažu novada bāriņtiesas 2018. gada 12. februāra lēmumu Nr. 1-6/5 pieteicējam atjaunotas pārtrauktās aizgādības tiesības, pirmās instances tiesas sēdē pieteicēja pieteikuma priekšmets precizēts kā pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku. [5] Ar Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 9. aprīļa spriedumu pieteicēja pieteikums par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku pilnībā noraidīts.

Spriedums motivēts ar šādiem apsvērumiem. [5.1] Izvērtējot bērnu pausto viedokli bāriņtiesas darbiniekiem, kā arī ņemot vērā psihologu atzinumos norādīto par bērnu viedokli un saskarsmi ar pieteicēju un bērnu māti, secināms, ka bērni patiesi ilgojās pēc mātes. Pieteicēja epizodiski nodrošinātā saskarsme ar māti bērniem nebija pietiekama. Pieteicēja ilgstošā patvaļīgā rīcība, kuras rezultātā bērni faktiski vairs nesatika māti, būtiski ietekmēja bērnu psihoemocionālo stāvokli un atstāja paliekošas sekas, tostarp pieteicēja dēlam parādījās depresijas pazīmes. Minētais liecina, ka pieteicējs neizprot bērnu intereses. Tālab, kaut arī no atsevišķiem lietas materiāliem izriet, ka bērni izteikušies, ka vēlas dzīvot pie pieteicēja, tomēr viņu neverbālā komunikācija, psihoemocionālais stāvoklis, kā arī sarunās ar bāriņtiesas darbiniekiem un psihologiem norādītais liecina par pretējo, proti, ka bērni ilgojās atgriezties pie bērnu mātes, kas konkrētajā situācijā arī bija būtisks priekšnosacījums bērnu psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanai. [5.2] Pieteicējs ilgstoši ir šķīris bērnus no mātes, ignorējot vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu, ar kuru bērnu dzīvesvieta noteikta pie mātes, un šajā sakarā nepamatoti aizbildinājies ar bērnu interešu aizstāvību. Šāda pieteicēja rīcība vērtējama kā nepakļaušanās tiesas noteiktajai kārtībai, nepildot tiesas nolēmumu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, kas attiecīgi ir Civillikuma 203. panta trešajā daļā noteikts patstāvīgs apstāklis aizgādības tiesību pārtraukšanai. Pieteicējs ar šādu rīcību, izmantojot aizgādības tiesības, arī ilgstoši ir veicis emocionālās vardarbības aktus pret saviem bērniem, kas attiecīgi atbilst Civillikuma 203. panta pirmās daļas 3. un 5. punktā noteiktajiem apstākļiem aizgādības tiesību pārtraukšanai. Apstāklis, ka pieteicējs nodrošināja bērnus ar dzīvesvietu, ēdienu, apģērbu u.c., nav izšķirošs, lai secinātu, ka pieteicēja darbībās nebija ļaunprātības. [5.3] Tā kā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī nebija mainījušies Garkalnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietnieces 2017. gada 1. augusta lēmumā konstatētie apstākļi pieteicēja aizgādības tiesību pārtraukšanai, pārsūdzētais lēmums ir pamatots un tiesisks. [6] Par Administratīvās rajona tiesas spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību, to pamatojot ar šādiem apsvērumiem. [6.1] Bāriņtiesu likuma normas neparedz, ka iestāde ir tiesīga pieņemt lēmumu par aizgādības tiesību neatjaunošanu personai. Tiesību normas arī neparedz lēmuma pieņemšanu tikai par vienu no vecākiem. Laikā starp vienpersoniskā lēmuma

un pārsūdzētā lēmuma pieņemšanu iestādei bija jāveic pieteicēja risku novērtējums. Bāriņtiesa tiesai šādu dokumentu nav iesniegusi. [6.2] Bāriņtiesa un tiesa ignorējušas, ka aizgādības tiesības ir pārtraucamas tikai īpašos, ļoti nopietnos gadījumos. [6.3] Ar pierādījumiem lietā nav pamatots tiesas secinājums, ka pieteicējs, vairākkārtēji pakļaujot bērnus nevajadzīgiem psihologu apmeklējumiem un izpētēm savu interešu apmierināšanai, ir pakļāvis bērnus emocionālai vardarbībai. Tas arī ir pretrunā ar bērnu psiholoģijas kā zinātnes atzinumiem un metodēm. [6.4] Tikai un vienīgi speciālisti – bērnu psihiatri, bērnu klīniskie psihologi un bērnu neirologi – var konstatēt, vai vecāki bērnus ir pakļāvuši emocionālai vardarbībai, vai viņi ir apdraudēti un emocionāli cietuši. Ne psihologi, ne bērnu neiroloģe psihiatre Dr. /pers. F/ nav konstatējusi, ka pieteicējs pret bērniem izturējies vardarbīgi, nodarījis bērniem emocionālas ciešanas. Psihologi norādījuši, ka bērni, īpaši pieteicēja dēls, ir cietuši no vecāku šķiršanās kā tādas un cietuši no tā, ka mātei izveidojušās jaunas attiecības, jo bērni vēlas, lai vecāki būtu kopā. [6.5] Tiesa nav ņēmusi vērā, ka pieteicējs bija spiests nepildīt tiesas lēmumu daļā par saskarsmes tiesībām tikai un vienīgi tādēļ, ka bērnu māte viņus raustīja no vienas dzīvesvietas uz citu. Par to, ka bērnu mātei viena pastāvīga dzīvesvieta 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs ir tikai no 2017. gada decembra, lietā nav strīda, jo viņa pati to apstiprināja tiesas sēdē. Taču no psihologu atzinumiem un Dr. /pers. F/ paskaidrojumiem lietā izriet, ka bērnu interesēs bija viņiem nodrošināt stabilu vidi. Tiesa arī nav ņēmusi vērā, ka pieteicēja dzīvesvieta ir abu bērnu dzimtā māja, kuru viņi uztver par savu dzīvesvietu, kurā viņiem ir savas istabas un gultas. Līdz ar to pieteicējs ir rīkojies, ievērojot bērnu vislabākās intereses. [6.6] Tiesa arī ir atstājusi bez ievērības, ka pēc pieteicēja un bērnu mātes attiecību izbeigšanās bērni vairākkārtīgi un ilgstoši pavadīja laiku ar pieteicēju un ir pieraduši dzīvot ar viņu pieteicēja dzīvesvietā. Iepriekš tas apmierināja bērnu māti un netika uzskatīts par bērnu psihi traumējošu situāciju. [6.7] Tiesai nebija pamata spriedumu pamatot ar informāciju par nepabeigtu kriminālprocesu un administratīvā pārkāpuma lietvedību pret pieteicēju. Šādu lietu uzsākšanas fakts pats par sevi neko nenozīmē un nevar kalpot par būtisku pierādījumu lietā. [7] Administratīvā apgabaltiesa ar 2018. gada 20. septembra spriedumu apmierināja pieteicēja pieteikumu, atceļot

Garkalnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietnieces 2017. gada 1. augusta lēmumu un pārsūdzēto lēmumu no to pieņemšanas brīža.

Augstākā tiesa, izskatot lietu sakarā ar Garkalnes novada bāriņtiesas un bērnu mātes kasācijas sūdzībām, ar 2018. gada 21. decembra spriedumu atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un nodeva lietu jaunai izskatīšanai apgabaltiesai. [8] Pieteicējs apelācijas sūdzībā izteicis lūgumu izskatīt lietu mutvārdu procesā. Ar Administratīvās apgabaltiesas tiesneša 2018. gada 4. jūnija lēmumu pieteicēja lūgums noraidīts.

Arī izskatot administratīvo lietu no jauna, Administratīvā apgabaltiesa nekonstatē procesuālus šķēršļus lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Nav konstatējami tādi lietas iztiesāšanai būtiski fakti, kurus nebūtu iespējams noskaidrot rakstveida procesā. Procesa dalībniekiem arī ir nodrošinātas pienācīgas procesuālās tiesības rakstveidā sniegt paskaidrojumus un apsvērumus par lietā būtiskiem apstākļiem un pierādījumiem. Līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu, lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa [9] Kā to šajā lietā citastarp ir precizējis Senāts, pārsūdzētais lēmums ir pamatots ar Civillikuma 203. panta pirmās daļas 3. un 5. punktu un trešo daļu (sk. Senāta 2018. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-1598/2018 10. un 19. punktu).

Saskaņā ar Civillikuma 203. panta pirmās daļas 3. punktu aizgādības tiesības vecākam tiek pārtrauktas, ja bāriņtiesa atzīst, ka vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, savukārt atbilstoši šā panta pirmās daļas 5. punktam – ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu. Civillikuma 203. panta trešā daļa paredz, ka aizgādības tiesības vecākam var tikt pārtrauktas arī gadījumos, kad vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu lietā, kas izriet no aizgādības vai saskarsmes tiesībām, ja tas nodara būtisku kaitējumu bērnam un ja nepastāv otram vecākam šķēršļi īstenot bērna aprūpi.

Līdz ar to šajā spriedumā ir noskaidrojams, vai pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī pastāvēja minētajās tiesību normās norādītie pamati pieteicējam pārtraukto aizgādības tiesību neatjaunošanai – ļaunprātīga vecāka tiesību izmantošana un vecāka vardarbība pret bērnu, kā arī šādu trīs kumulatīvu kritēriju izpildīšanās: 1) vecāks tieši ļaunprātīgi (nevis aiz nezināšanas vai maldības) izmanto savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu; 2) tas rada būtisku kaitējumu bērnam; 3) otram vecākam nepastāv šķēršļi īstenot bērna aprūpi (sk. turpat, 15. punkts).

Katrā minētajā tiesību normā norādītie apstākļi ir patstāvīgs pamats aizgādības tiesību neatjaunošanai. [10] Ar Rīgas rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra lēmumu civillietā Nr. C33440714 noteikts, ka līdz sprieduma taisīšanai lietā bērnu dzīvesvieta ir pie mātes, kura attiecīgi īsteno bērnu aprūpi un uzraudzību. Noteikta pieteicēja saskarsmes tiesību ar bērniem īstenošanas kārtība, paredzot, ka pieteicējs, sākot no 2017. gada 8. februāra, katru otro nedēļu trešdienas pēcpusdienā plkst. 16.00 izņem bērnus no mācību vai pirmsskolas izglītības iestādes un līdz pirmdienas rītam nogādā bērnus uz mācību vai pirmsskolas izglītības iestādi. Šāda saskarsmes kārtība saglabājama arī mācību iestāžu vasaras brīvlaikā no jūnija līdz augustam, izņemot bērnus no bērnu mātes dzīvesvietas plkst. 16.00 un līdz pirmdienas rītam (ne vēlāk kā plkst. 11.00) nogādājot bērnus atpakaļ bērnu mātes dzīvesvietā. Ar lēmumu arī noteikts, pie kura no vecākiem bērni pavada pārējos mācību iestāžu brīvlaikus un svētku dienas (lietas 1. sējuma 76.-82. lapa). Lēmums stājies spēkā 2017. gada 24. martā.

Pirmās instances tiesas spriedums lietā pieņemts 2017. gada 7. septembrī, pilns spriedums sastādīts 21. septembrī (lietas 2. sējuma 71.-90. lapa). Minētais spriedums pārsūdzēts apelācijas kārtībā, un saskaņā ar Tiesu informācijas sistēmā pieejamiem datiem šā sprieduma sastādīšanas brīdī civillieta atrodas apelācijas instances tiesvedībā.

Tātad gan pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī, gan arī šobrīd ir spēkā Rīgas rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra lēmums. [11] No 2017. gada 17. maija (trešdiena) bērni atradās pie pieteicēja. Tātad saskaņā ar Rīgas rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra lēmumu 22. maijā (pirmdiena) pieteicējam bērni bija jāaizved uz bērnu izglītības iestādēm vai arī pie bērnu mātes. Taču tas netika izdarīts.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs 24. maijā Valsts policijā pret pieteicēju uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 168. pantā norādītā noziedzīgā nodarījuma pazīmēm (nolēmumu par aizgādības, aprūpes un saskarsmes tiesībām ar bērnu nepildīšana) (lietas 1. sējuma 101. un 142. lapa).

Saskaņā ar Garkalnes novada bāriņtiesas sarunu protokolu bāriņtiesas priekšsēdētāja 25. maijā telefoniski sazinājās ar pieteicēju. Pieteicējs informēja, ka bērni atrodas pie viņa /adrese A/. Kad viņš 17. maijā paņēmis bērnus, viņi esot bijuši slimi un līdz 23. maijam neesot bijuši pilnībā izveseļojušies, par ko pieteicējs informējis bērnu māti. Pieteicējs pieņemšot lēmumu, vai 26. maijā bērnus nogādāt pie bērnu mātes vai nē – šādu lēmumu viņš pieņemšot, ievērojot bērnu vēlmes. Sarunu protokolā norādīts, ka bāriņtiesas priekšsēdētāja informējusi pieteicēju par to, ka pieteicējam jāpilda tiesas lēmums un gadījumā, ja tam ir objektīvi šķēršļi, par to obligāti jāvienojas ar bērnu māti (turpat, 69. lapa).

Šajā pašā datumā zvērināts tiesu izpildītājs Jānis Jonas izpildu lietā, kas ievesta, pamatojoties uz Rīgas rajona tiesas tiesneses 25. aprīļa izpildu rakstu civillietā Nr. C33440714 (turpat, 68. lapa), nosūtīja pieteicējam paziņojumu par pienākumu izpildīt tiesas lēmumu (lietas 2. sējuma 63. lapa). Pēc tam, kad ne pēc šī, ne arī vēl viena paziņojuma nosūtīšanas pieteicējs nebija nogādājis bērnus mātes dzīvesvietā /adrese B/, 26. jūnijā J. Jonas devās uz pieteicēja dzīvesvietu /adrese A/. Piedaloties bāriņtiesas loceklim un Valsts policijas amatpersonai, tika konstatēts, ka īpašumā atrodas divstāvu dzīvojamā ēka. Īpašuma vārti ir slēgti, tajā neatrodas automašīna. Apsekojot īpašumu, kustība ēkas iekšpusē netika saskatīta, attiecīgi pieteicēja un bērnu atrašanās ēkā netika konstatēta (lietas 1. sējuma 64.-65. lapa).

Cilvēku kustība nav redzama, ēkā nav ieslēgta gaisma (turpat, 66.-67. lapa).

Bāriņtiesa sarunai noteica laiku 31. jūlijā plkst. 10.00 bāriņtiesas telpās (turpat, 88. lapa). 27. jūlijā pieteicējs telefoniski sazinājās ar bāriņtiesu, informējot, ka dēlu uz bāriņtiesu nevedīšot. Dēls apmeklē psihologu, kurš norādījis, ka viņam ir depresijas pazīmes un nav vēlama dzīvesvietas maiņa. Turklāt dēls jau tā esot traumēts no tā, ka divreiz bijušas izsauktas policijas ekipāžas. Pieteicējs vēlējies uz pārrunām bāriņtiesā ierasties viens pats bez dēla, taču, tā kā bāriņtiesai ar pieteicēju bijušas jau daudzas sarunas, un bāriņtiesai nepieciešama saruna tieši ar pieteicēja dēlu, bāriņtiesas priekšsēdētāja norādījusi, ka ar pieteicēju runāšot tikai tad, ja klāt būs arī viņa dēls (turpat, 89. lapa). Šajā pašā dienā bāriņtiesa lūdza Valsts policijai iesaistīties situācijas risināšanā bērnu vislabākajās interesēs (turpat, 90. lapa).

Ievērojot saņemto informāciju par bērniem novērotajām depresijas pazīmēm, Rīgas bāriņtiesa ar 28. jūlija vēstuli lūdza pieteicējam nekavējoties veikt darbības bērnu interešu nodrošināšanai, proti, nodrošināt, lai bērni saņem nepieciešamo speciālistu palīdzību, nogādāt bērnus pie ģimenes ārsta un rīkoties saskaņā ar ārsta rekomendācijām bērnu veselības un psihoemocionālā stāvokļa uzlabošanai, tostarp nekavējoties nodrošināt bērniem saskarsmi ar māti. Savukārt Garkalnes novada bāriņtiesa aicināta rīkoties atbilstoši kompetencei un izvērtēt nepieciešamību nekavējoties pieņemt lēmumu bērnu interesēs (turpat, 92.-93. lapa). Ar šā paša datuma vēstuli Valsts policija lūdza Garkalnes novada bāriņtiesai pieņemt lēmumu par abu bērnu izņemšanu no pieteicēja dzīvesvietas un ievietošanu krīzes centrā “Valderdze” kopā ar bērnu māti (turpat, 94. lapa).

Tostarp dažādas institūcijas un personas savas kompetences ietvaros bija informējušas pieteicēju par to, ka viņš nepilda tiesas lēmumu, un lūgušas vai pieprasījušas to pildīt – gan Valsts policija, gan zvērināts tiesu izpildītājs, gan arī Garkalnes novada un Rīgas bāriņtiesa.

Tomēr, kā redzams, pieteicējs uz šādiem pieprasījumiem un lūgumiem nereaģēja. Tostarp pat pēc Garkalnes novada bāriņtiesas ierašanās pieteicēja dzīvesvietā 31. jūlijā, bāriņtiesas priekšsēdētājas vietnieces vienpersoniskā lēmuma pieņemšanas 1. augustā un pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas 15. augustā pieteicējs labprātīgi neizpildīja tiesas lēmumu. Tas tika izpildīts tikai 31. augustā, iesaistoties Valsts policijas amatpersonām. [13] Lietas materiālos citastarp atrodas arī bērnu mātes iesniegtais zvērinātas tiesu izpildītājas akts par mobilās ziņapmaiņas lietotnes WhatsApp saraksti starp lietotājiem ar abonenta numuriem /numurs A/ un /numurs B/ laikā no 2017. gada 20. maija līdz 9. augustam (lietas 2. sējuma 41.-61. lapa).

Apgabaltiesas ieskatā ir piešķirama ticamība, ka minētā sarakste ir starp pieteicēju un bērnu māti. Vispirms ņemams vērā tas, ka norādītie tālruņa numuri sakrīt ar paša pieteicēja un bērnu mātes tiesai sagatavotajos procesuālajos dokumentos norādītajiem tālruņa numuriem (bērnu mātes tālruņa numurs – /numurs A/, pieteicēja – /numurs B/) (sk., piemēram, lietas 2. sējuma 2. un 200. lapu). Turklāt sarakstē norādītās ziņas kopumā apstiprinās ar citiem pierādījumiem lietā (piemēram, 26. jūnijā pieteicēja rakstītās ziņas bērnu mātei acīmredzami saistītas ar šajā datumā zvērināta tiesu izpildītāja veikto pieteicēja dzīvesvietas apsekošanu (turpat, 50. lapa); 2. jūlijā pieteicējs bērnu māti uzaicina uz svinībām Garkalnē (turpat);

No sarakstes kopumā redzams, ka bērnu māte norādītajā periodā gandrīz katru dienu jautā pieteicējam, kad varēs satikt bērnus. Tāpat interesējas par to, kā viņiem iet, ko viņi dara, kad varēs ar bērniem aprunāties telefoniski. Pieteicējs ne vienmēr atbild uz bērnu mātes ziņām. Vairākkārt raksta, ka ar bērniem viss ir kārtībā, un sola, ka drīz māte ar viņiem varēšot tikties, norādot arī konkrētas dienas, kad tas varēšot notikt. Taču iepriekš norādītajās dienās tomēr informē, ka ar bērniem pie mātes nebrauks (piemēram, 22. maijā norāda, ka pie bērnu mātes varētu braukt trešdien, taču 24. maijā (trešdiena) raksta, ka norādītajā datumā tomēr nebūs un sazināsies nedēļas beigās; 28. maijā (svētdiena) norāda, ka sākotnēji bija plānojis aizvest bērnus pie mātes šajā datumā, taču ir vairāki interesanti pasākumi, un bērni nevēloties braukt, varbūt varot sarunāt uz trešdienu; 31. maijā (trešdiena) informē, ka šajā datumā nebūšot, bērniem iet labi, ir veseli, priecīgi un vēloties palikt mājās (turpat, 44.-46. lapa)). Pieteicējs vairākkārt norāda, ka bērniem pie pieteicēja patīkot un viņi nevēloties braukt pie mātes. Detalizētāk to, kādēļ bērni netiek vesti pie mātes, nepaskaidro.

Tālab arī ar minētajā sarakstē ietvertajām ziņām kopumā apstiprinās, ka pieteicējs apzinājās, ka viņam ir jāpilda tiesas lēmums un jānogādā bērni pie viņu mātes, ko viņš vairākkārt arī solīja izdarīt, taču apzināti neizdarīja. [14] Šādos apstākļos apgabaltiesai nav pamata izdarīt citu secinājumu, kā vien to, ka pieteicējs ļaunprātīgi izmantojis savas tiesības, nepildot tiesas nolēmumu.

Pieteicējs tam nepiekrīt, norādot, ka viņš respektēja tiesas lēmumu un centās to pildīt, taču bērni nevēlējās braukt pie mātes. Tālab bērnu nogādāšana mātes dzīvesvietā būtu pretēja bērnu vēlmēm un traumatiska. Pieteicējs Garkalnes novada bāriņtiesai arī norādījis, ka bērniem nepieciešams miers un stabilitāte, ko bērnu māte nespējot nodrošināt, jo dzīvojot vairākās vietās. Šajā sakarā pieteikumā tiesai pieteicējs norādījis, ka bērnu māte daļēji dzīvojot arī pie sava jaunā dzīvesdrauga un tur bērniem esot grūti iejusties.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs Tomēr apgabaltiesas ieskatā minētie iemesli nav uzskatāmi par tādiem, kas ļautu secināt, ka pieteicējs strīdus periodā ir darījis visu saprātīgi iespējamo, lai izpildītu tiesas lēmumu, un pieteicēja rīcība, vairāk nekā trīs mēnešu garumā pat ne uz vienu dienu neaizvedot bērnus uz viņu mātes dzīvesvietu, nav uzskatāma par ļaunprātīgu vecāka tiesību izmantošanu, nepildot tiesas lēmumu.

Apgabaltiesa atzīst, ka šobrīd vairs nav objektīvi iespējams noskaidrot, vai bērni pieteicējam patiešām bija izteikuši nevēlēšanos doties dzīvot pie mātes. Tomēr šajā sakarā vispirms ņemamas vērā bērnu vecumposma strīdus periodā īpatnības (pieteicēja dēlam bija astoņi, bet meitai – trīs gadi). Minētajos vecumposmos vecāki bērnam ir liela autoritāte, tālab bērna viedoklis ir ietekmējams. Tostarp šajā vecumā bērniem raksturīgas arī īslaicīgas vēlmes un iegribas. Piemēram, bērni šajā vecumā mēdz izteikt arī nevēlēšanos apmeklēt skolu vai bērnudārzu, nevēlēšanos ēst veselīgu pārtiku u.tml.

Vecāka uzdevums ir šādas bērna vēlmes tulkot saprātīgi, kā galveno mērķi izvirzot bērna vislabāko interešu nodrošināšanu.

Tas var arī nenozīmēt automātisku bērna vēlmju izdabāšanu.

Turklāt, pat ja bērni pieteicējam patiešām bija izteikuši nevēlēšanos doties uz mātes dzīvesvietu, pieteicējam pastāvēja iespējas nodrošināt tiesas lēmuma izpildi, nerīkojoties tiešā veidā pretēji bērnu paustajām vēlmēm. Piemēram, pieteicējs varēja uzaicināt bērnu māti uz savu dzīvesvietu, lai kopīgi aprunātos ar bērniem; sākotnēji aizvest bērnus uz mātes dzīvesvietu uz vienu dienu u.tml. Taču no lietas materiāliem neizriet, ka, pat ievērojot bērnu mātes centienus teju katru dienu komunicēt ar pieteicēju, viņš būtu mēģinājis saprātīgi komunicēt ar bērnu māti ar mērķi nodrošināt tiesas lēmuma izpildi. Tā vietā pieteicējs apzināti izvēlējies vairāk nekā trīs mēnešu garumā vispār nevest bērnus uz mātes dzīvesvietu.

No lietas materiāliem arī izriet, ka pieteicēja bērnu viedoklis par to, kur viņi vēlas dzīvot, vairāku gadu periodā ir bijis nekonsekvents. Tā, piemēram, Garkalnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas vietnieces 2016. gada 12. jūlija sarunas protokolā ar pieteicēja dēlu fiksēts, ka dēls paudis vēlmi dzīvot ar māti, bet ar pieteicēju – vēlmi tikties (turpat, 10. lapa).

Psiholoģe /pers. G/ psiholoģiskās izpētes laikā, kas notika 2017. gada 27. marta tikšanās laikā ar pieteicēja dēlu (tātad laikā, kad bērni dzīvoja pie mātes), noskaidrojusi, ka dēls nevēlas mainīt dzīvesvietu; vairāk gribētu būt pie mātes, bet ar pieteicēju negribot pavadīt vairāk laika (turpat, 16.-18. lapa). Psihoterapeites /pers. H/ 2017. gada 20. jūnija psiholoģiskās izpētes atzinumā (kas tātad sastādīts strīdus periodā, kad bērni atradās pie pieteicēja) norādīts, ka dēls atzinis, ka agrāk vēlējies dzīvot pie mātes, taču tagad vēloties dzīvot pie pieteicēja, savukārt mazā māsa, viņaprāt, varētu dzīvot pie abiem vecākiem. Savukārt pieteicēja meita sava vecuma dēļ pēc būtības nav spējusi atbildēt uz jautājumiem par dzīvesvietu (lietas 1. sējuma 12.-19. lapa). Līdzīgi arī no psiholoģes /pers. I/ 2017. gada 8. augusta atzinuma par pieteicēja un bērnu psiholoģisko izpēti un no pediatres, bērnu psihiatres un bērnu neiroloģes Dr. /pers. F/ 2017. gada 10. augustā veiktā izraksta no pieteicēja dēla ambulatorā pacienta medicīniskās kartes izriet dēla vēlme dzīvot pie pieteicēja (turpat, 7. un 20.27. lapa). Savukārt Garkalnes novada bāriņtiesas locekles 2017. gada 30. oktobra sarunā ar dēlu un bērnu māti (tātad laikā pēc strīdus perioda, kad bērni atkal dzīvoja pie mātes) dēls izteicis vēlmi dzīvot ar abiem vecākiem; tā esot viņa lielākā vēlēšanās (lietas 2. sējuma 137. lapa).

No minētā kopumā redzams, ka pieteicēja dēla viedoklis par to, pie kura no vecākiem viņš vēlas dzīvot, ir mainījies atkarībā no tā, pie kura vecāka viņš attiecīgajā brīdī ir dzīvojis. Tātad ar lielu varbūtību arī strīdus periodā dēla vēlmi dzīvot pie pieteicēja ietekmēja tieši faktiskie apstākļi, kad dēls atradās pie pieteicēja, kurš viņu pie mātes neveda. Savukārt pieteicēja meita viedokli par vēlamo dzīvesvietu ne strīdus periodā, ne arī pirms un pēc tā objektīvi vēl nebija spējīga noformulēt. Minētais apstiprina, ka pieteicējam, lai nodrošinātu bērnu vislabākās intereses, kaut arī bija jāņem vērā bērnu viedoklis par vēlamo dzīvesvietu, tomēr tas arī bija jāizvērtē kritiski, un jāizdara viss iespējamais, lai jautājumu par bērnu dzīvesvietu un saskarsmi ar vecākiem atrisinātu tādā veidā, kas maksimāli atbilstu ar tiesas lēmumu noteiktajam. Kā jau norādīts, ne no pieteicēja komunikācijas ar bērnu māti, ne ar Garkalnes novada bāriņtiesu, ne arī faktiski veiktajām darbībām neizriet, ka pieteicējs būtu šādi rīkojies. Tieši pretēji, pieteicējs strīdus periodā ir nelokāmi un stoiski pieturējies pie pozīcijas, ka bērnu interesēs ir dzīvot pie viņa, un vispār nav centies rast nekādus citus situācijas risinājumus.

Apgabaltiesa arī nesaskata, ka pamatots iemesls tik nihilistiskai tiesas lēmuma nepildīšanai kā konkrētajā gadījumā ir pieteicēja norādītie apsvērumi par bērnu mātes dzīvošanu vairākās dzīvesvietās (gan viņas pašas, gan viņas jaunā dzīvesdrauga dzīvesvietā), kas attiecīgi liedz bērniem mieru un stabilitāti, ko nodrošina viena dzīvesvieta.

Ar lietas materiālos esošajiem pierādījumiem kopumā apstiprinās, ka bērnu mātei ir jauns dzīvesdraugs, pie kura viņa arī mēdza palikt ar bērniem; to atzinuši arī bērni (sk., piemēram, lietas 1. sējuma 20.-27. lapu). Apgabaltiesa piekrīt pieteicējam tiktāl, ka vecāku šķiršanās procesā bērniem ir nepieciešams nodrošināt maksimālu stabilitātes un pastāvīguma izjūtu un šādu izjūtu citastarp rada viena konkrēta dzīvesvieta. Citastarp tieši ar šādu mērķi Rīgas rajona tiesa ar 2017. gada 30. janvāra lēmumu līdz sprieduma taisīšanai lietā bērnu dzīvesvietu noteica tieši pie viena no vecākiem – bērnu mātes (sk. lēmuma 5. lapu, turpat, 76.-82. lapa). Tālab bērnu mātei bija un ir maksimāli jācenšas nodrošināt bērnu pastāvīgās dzīvesvietas esība vienā vietā. Tomēr, ja pieteicēja ieskatā bērnu māte to nedarīja, pieteicējam pastāvēja tiesiski līdzekļi, kā pret to iebilst. Šāds apstāklis pats par sevi neradīja pieteicējam tiesības prettiesiski nepildīt tiesas lēmumu, patvaļīgi panākot situāciju, kad bērni pretēji tiesas lēmumam vairāk nekā trīs mēnešus pastāvīgi atradās tikai pie pieteicēja. Šāda pieteicēja situācijas uztvere ir absolūts tiesiskais nihilisms. [15] Rīgas rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra lēmumā nav konstatēti šķēršļi bērnu mātei īstenot bērnu aprūpi (turpat). Arī apgabaltiesa no lietas materiāliem nekonstatē, ka tādi būti pastāvējuši pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

Pretēji pieteicēja 2019. gada 11. marta papildu paskaidrojumos apgabaltiesai norādītajam par tādiem arī nav uzskatāma bērnu nevēlēšanās doties pie mātes. Šo aspektu apgabaltiesa jau analizēja sprieduma iepriekšējā punktā, tālab vēlreiz neatkārto.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs [16] Senāts šajā lietā arī precizējis, ka Rīgas rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra lēmuma nepildīšana nozīmē to, ka pieteicējs nenodod bērnus viņu mātei pastāvīgai dzīvošanai bērnu mātes dzīvesvietā (sk. Senāta 2018. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-1598/2018 20. punktu).

Līdz ar to, lai noskaidrotu, vai pieteicēja ļaunprātīga tiesību izmantošana, nepildot minēto tiesas lēmumu, ir radījusi būtisku kaitējumu bērniem, ir vērtējams tas, vai bērniem būtisku kaitējumu nodarījusi tieši bērnu neatdošana mātei pastāvīgai dzīvošanai viņas dzīvesvietā.

Apgabaltiesas ieskatā šāda pieteicēja rīcība ir radījusi bērniem būtisku kaitējumu. Neapšaubāmi vecāku šķiršanās process un konflikti vairāku gadu garumā bērniem ir radījuši emocionāli spriedzi un pēc būtības atstājuši traumatisku ietekmi uz viņiem. Tas atzīts arī bērnu psiholoģisko konsultāciju un sociālās rehabilitācijas laikā. Šādos apstākļos jo īpaši svarīgi bija bērniem nodrošināt ar tiesas lēmumu noteikto vienu pastāvīgo dzīvesvietu (pie bērnu mātes) un precīzi īstenot lēmumā noteikto pieteicēja saskarsmes kārtību ar bērniem, lai bērniem rastos stabilitātes, skaidrības un drošības izjūta.

Taču pieteicējs ar savu patvaļīgo rīcību, ļaunprātīgi nepildot tiesas lēmumu, ir veicinājis situāciju, kad bērniem vairāk nekā trīs mēnešu garumā ir radīts šķietams iespaids, ka viņu pastāvīgā dzīvesvieta ir pie pieteicēja, kaut arī tiesiski tai bija jābūt pie bērnu mātes. Šajā sakarā ņemams vērā, ka pieteicēja bērni strīdus periodā bija tādā vecumā, kad viņiem šāda pieteicēja radīta situācija varēja nebūt objektīvi saprotama. Apgabaltiesa jau norādīja, ka no lietas materiālos esošajiem pierādījumiem kopumā izriet, ka bērnu izpratni par to, kur ir viņu pastāvīgā dzīvesvieta, veidoja tieši faktiskā situācija, proti, kur bērni konkrētajā laika periodā faktiski dzīvoja. Savukārt tas nozīmē, ka pēc 2017. gada 31. augusta, kad bērni ar Valsts policijas amatpersonu starpniecību tika nogādāti pie bērnu mātes viņas dzīvesvietā, bērniem vajadzēja atkal adaptēties mātes dzīvesvietā, kaut arī tieši tā tiesiski bija viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Tālab, kaut arī tiesas lēmuma mērķis bija vecāku šķiršanās tiesvedības procesa laikā noregulēt jautājumu par bērnu dzīvesvietu un saskarsmes kārtību ar vecākiem, tādējādi citastarp mazinot bērnu emocionālo spriedzi un neskaidrību viņu dzīvē saistībā ar vecāku šķiršanos, tomēr pieteicēja rīcības rezultātā tika panākts pretējs efekts, papildus eskalējot situāciju.

Apgabaltiesas ieskatā tas vien, ka pieteicējs viņa dzīvesvietā bērniem nodrošināja labus apstākļus un bērni pie viņa jutās labi, nerada pamatu izdarīt pretēju secinājumu. Radusies situācija ir jāvērtē tās kopsakarā, analizējot ne tikai to, kādus apstākļus pieteicējs faktiski radīja bērniem, bet arī to, kādiem tiem bija jābūt tiesiski. [17] Visbeidzot izvērtējams pārsūdzētā lēmuma tiesiskums daļā par pieteicēja kā vecāka tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pieteicējam kā bērnu tēvam ilgstoši neļaujot bērniem īstenot saskarsmes tiesības ar bērnu māti, un emocionālās vardarbības pieļaušanu pret bērniem.

Saskaņā ar Civillikuma 181. pantu saskarsmes tiesība ir bērna tiesība uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem. Katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Jebkurai personai ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem.

Pieteicējs 2019. gada 11. marta papildu paskaidrojumos apgabaltiesai norāda, ka bērnu mātei nebija šķēršļu realizēt saskarsmes tiesības ar bērniem pieteicēja dzīvesvietā vai citur, taču viņa izvēlējās situāciju risināt tikai ar iestāžu un policijas starpniecību. Bērnu mātei bija zināms, ka bērni atrodas /adrese A/; tikai īslaicīgi bērni neatradās šajā adresē.

Apgabaltiesa nepiekrīt tam, ka pieteicējs nav ierobežojis bērnu un mātes saskarsmes tiesību īstenošanu. Vispirms, kā jau konstatēts šajā spriedumā, pieteicējs vairāk nekā trīs mēnešus nepildīja no tiesas lēmuma izrietošo pienākumu nogādāt bērnus viņu mātes dzīvesvietā, kur bērni ar māti varētu īstenot šīs tiesības. Turklāt, kā izriet no pieteicēja sarakstes ar bērnu māti ziņapmaiņas lietotnē WhatsApp, pieteicējs strīdus periodā vairākkārt solīja bērnu mātei nodrošināt satikšanos ar bērniem, taču tas netika izdarīts. Arī no vairākkārtējas pieteicēja komunikācijas ar Garkalnes novada bāriņtiesu izriet pieteicēja uzskats, ka tieši viņš ir tiesīgs noteikt, kad bērnu māte varēs tikties ar bērniem (piemēram, pieteicēja komunikācija ar bāriņtiesu 2017. gada 25. maijā, 30. jūnijā, 3. jūlijā). Tikai vienu reizi – 2. jūlijā – pieteicējs uzaicināja bērnu māti ierasties konkrētā vietā ārpus viņas dzīvesvietas, lai satiktu bērnus, proti, ierasties uz pieteicēja māsas dzimšanas dienas svinībām, un bērnu māte šo iespēju arī izmantoja. Tālab no pierādījumiem lietā kopumā izriet, ka pieteicējs strīdus periodā pilnībā kontrolēja bērnu mātes iespējas satikties ar bērniem.

Turklāt, ievērojot 31. jūlija notikumu gaitu kopsakarā ar pārējām jau analizētajām pieteicēja darbībām un komunikāciju strīdus periodā, ar lielu varbūtību piešķirama ticamība, ka pieteicējs nebūtu atļāvis bērnu mātei satikties ar bērniem viņa dzīvesvietā pat tad, kad viņi patiešām atradās /adrese A/. Nepamatota ir arī pieteicēja atsaukšanās uz bērnu mātes veikto iestāžu un policijas iesaisti situācijas risināšanā. Tie ir tiesiski līdzekļi, kurus bērnu māte varēja izmantot, pieteicējam ļaunprātīgi izmantojot savas vecāku tiesības. [18] Bērnu tiesību aizsardzības likuma 1. panta 12. punktā noteikts, ka ar emocionālu vardarbību ir saprotama bērna 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs pašcieņas aizskaršana vai psiholoģiska ietekmēšana (draudot viņam, lamājot, pazemojot viņu, bērna klātbūtnē vardarbīgi izturoties pret viņa tuvinieku vai citādi kaitējot viņa emocionālajai attīstībai).

Emocionāla vardarbība pret bērnu ir tāda rīcība, kas liek bērnam izjust emocionālu spriedzi, apdraudot vai ietekmējot vecumam atbilstošu emocionālo attīstību. Emocionālas vardarbības gadījumos bērnam nākas atkārtoti izjust emocionālu spriedzi un tādas izjūtas kā bailes, pazemojumu, uztraukumu, depresiju, kas rodas pieaugušā neadekvātas emocionālās rīcības rezultātā (sal. Senāta 2012. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-870/2012 (A420344312) 8. punkts).

Emocionālā vardarbība pret bērnu izvērtējama atkarībā no konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem to kopsakarā (sal. Senāta 2016. gada 7. jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-773/2016 (A42029014) 8. punkts). Tālab, pretēji pieteicēja 2019. gada 11. marta papildu paskaidrojumos apgabaltiesai norādītajam, tas, vai pieteicējs ir pieļāvis emocionālu vardarbību pret bērniem, ir izvērtējams, visaptveroši analizējot pieteicēja rīcību strīdus periodā, ne tikai pieteicēja ambulatorās kompleksās tiesu psihiatriskās-tiesu psiholoģiskās ekspertīzes atzinumā konstatētos apstākļos.

Apgabaltiesas ieskatā lietā esošie pierādījumi apliecina, ka ir pareizs bāriņtiesas secinājums par to, ka pieteicējs, ilgstoši

Bērnam ir tiesības uz saskarsmi ar abiem vecākiem, tā ir dabiska un nepieciešama vajadzība. Tās ir tiesības uz ģimenes dzīvi. Savukārt šāds nepamatots liegums tikties ar otru vecāku, turklāt radot nepareizu un maldinošu priekšstatu par otru vecāku, viennozīmīgi rada bērnam trauksmi, kas īsākā vai ilgākā termiņā var izraisīt pat tādas sekas kā pamestības sajūtu, nedrošību, uzvedības traucējumus u.tml.

Apgabaltiesas ieskatā pieteicējs konkrētās lietas faktiskajos apstākļos ir pieļāvis tādu izturēšanos pret bērniem, kas kaitē viņa bērnu emocionālajai attīstībai, tālab sasniedz to slieksni, kas jau robežojas ar emocionālu vardarbību. Šāds apgabaltiesas viedoklis apstiprinās arī ar klīniskās psiholoģes, psihoterapeites /pers. H/ pieteicēja dēla psiholoģiskajā izpētē secināto, ka izpētes rezultāti norāda, ka zēnam ir izteikti svarīgi jautājumi par drošību, mājvietu, aizsardzību, tāpat parādās izteikta trauksme, bažas par nākotni (lietas 1. sējuma 15. lapa). Arī attiecībā par pieteicēja meitu izpētē atzīts, ka viņa izjūt depresīvi trauksmainus iekšējus pārdzīvojumus, vēlmi pēc ģimenes atkal apvienošanās, kas ir dabiski jebkuram bērnam, kurš piedzīvo vecāku šķiršanos (turpat). Tātad, kaut arī nešaubīgi bērniem emocionālus pārdzīvojumus primāri radīja tieši vecāku šķiršanās, taču tēva rīcība, liedzot saskarsmi ar māti, tos vēl vairāk pastiprināja. Proti, situācijā, kurā abiem bērniem visvairāk bija nepieciešama drošības sajūta, piesaiste abiem vecākiem, pieteicējs rīkojās, tikai savu egoistisku interešu vadīts, nerespektējot bērnu intereses, bet rīkojoties tām tieši pretēji. [20] Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu (Civillikuma 177. panta otrā, trešā, ceturtā un piektā daļa).

Tātad aizgādība nav tikai bērna primāro vajadzību apmierināšana. Tā ir vecāka atbildība nodrošināt bērna pilnvērtīgu attīstību, veicinot viņa pieaugšanu drošā vidē. Savukārt veselīga bērna attīstība vislabāk ir iespējama, ja bērnam ir nodrošināta saskarsme ar abiem vecākiem. Tā kā pieteicējs nav pienācīgi novērtējis savu bērnu vajadzības, ignorējot bērnu tiesības uz saskarsmi ar māti, viņš ir nepareizi un ļaunprātīgi izmantojis savu vecāka varu. Attiecīgi vienīgais atbilstošais un samērīgais līdzeklis bija aizgādības tiesību pārtraukšana pieteicējam. Apgabaltiesa arī nesaskata, ka tādējādi būtu nelabvēlīgi ietekmētas bērnu intereses, jo ar aizgādības tiesību pārtraukšanu nav kavētas pieteicēja tiesības uz saskarsmi ar saviem bērniem.

Apkopojot minēto, apgabaltiesa konstatē, ka iestāde konkrētajos faktiskajos apstākļos pieņēma pareizāko un atbilstošāko lēmumu, tālab lēmums atzīstams par tiesisku.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Garkalnes novada bāriņtiesas 2017. gada 15. augusta lēmuma Nr. 1-6/24 atzīšanu par prettiesisku.

Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma pieņemšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente L. Paegļkalna Tiesnesis K. Berķis 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs Tiesnesis M. Birzgalis 178.105.228.254 19.06.2026. 16:27 Anonīms sistēmas lietotājs