Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas
ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA Lietas Nr.A420275317 Lietas arhīva Nr. AA43-0136-19/3 ECLI:LV:ADAT:2019:0503.A420275317.10.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019. gada 3. maijā Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Sandra Gintere, tiesneses Karina Krastiņa un Santa Liniņa rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2017. gada 25. jūlija lēmuma Nr.17/1402119 atcelšanu, sakarā ar /pers. A/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedumu.
Aprakstošā daļa [1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – VSAA) Jēkabpils reģionālās nodaļas (turpmāk – nodaļa) 2016. gada 23. marta lēmumu Nr.16/64556 pieteicējai /pers. A/ piešķirts bezdarbnieka pabalsts par periodu no 2016. gada 16. marta līdz 15. decembrim 15,8479 euro apmērā par kalendāra dienu. [2] VSAA nodaļa 2017. gada 15. jūnija lēmumā Nr.17/1173463 (turpmāk – sākotnējais lēmums), ņemot vērā apstākli, ka bezdarbnieka pabalsta saņēmējam nav tiesību saņemt pabalstu laikā, kad viņš ir darba ņēmējs vai pašnodarbinātā persona, pieteicējai konstatēja bezdarbnieka pabalsta pārmaksu 3272,60 euro apmērā par periodu no 2016. gada 16. marta līdz 2017. gada 11. janvārim un noteica termiņu pārmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksai līdz 2017. gada 15. augustam. [3] Izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, VSAA direktors ar 2017. gada 25. jūlija lēmumu Nr.17/1402119 (turpmāk – Lēmums) atstāja negrozītu sākotnējo lēmumu, pagarinot pieteicējai termiņu pārmaksātā bezdarbnieka pabalsta atmaksai līdz 2017. gada 31. augustam.
Lēmums cita starp pamatots šādi. [3.1] Valsts ieņēmumu dienests sniedza informāciju, ka pieteicēja no 2010. gada 15. jūnija ir SIA /Nosaukums A/ īpašniece un darba ņēmēja, ziņas par darba tiesisko attiecību starp pieteicēju un SIA /Nosaukums A/ pārtraukšanu 2016. gada 11. martā ir anulētas. Savukārt Nodarbinātības valsts aģentūra sniedza informāciju, ka ar tās 2017. gada 13. marta lēmumu nolemts, ka pieteicēja zaudē bezdarbnieka statusu ar 2017. gada 27. februāri. Nodarbinātības valsts aģentūra norādīja, ka pieteicēja bija reģistrēta kā mikrouzņēmuma darba ņēmēja, tālab viņa nebija tiesīga atrasties bezdarbnieka statusā no 2016. gada 16. marta.
Ievērojot minēto un atsaucoties tostarp uz likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 3. panta pirmo daļu un 10. panta trešās daļas 1. punktu un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta „i” apakšpunktu, norādīts, ka pieteicēja nevarēja vienlaikus būt mikrouzņēmuma darba ņēmēja un saņemt bezdarbnieka pabalstu. [3.2] Pieteicējai konstatējama bezdarbnieka pabalsta pārmaksa. Pieteicēja nevarēja pretendēt uz bezdarbnieka pabalstu, jo viņai nebija tiesību atrasties bezdarbnieka statusā, un pabalsta saņemšanas laikā viņa arī turpināja būt darba ņēmēja.
VSAA nodaļas 2016. gada 23. marta lēmums Nr.16/64556 ir pieteicējai labvēlīgs prettiesisks administratīvais akts. [3.3] VSAA tiesības atgūt pārmaksāto bezdarbnieka pabalstu izriet no likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. panta trešās daļas un likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 27.1 panta pirmās daļas. [4] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par Lēmuma atcelšanu, pieteikumu pamatojot ar turpmāk norādītajiem argumentiem. [4.1] Tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir personām, kuras ieguvušas bezdarbnieka statusu. Pieteicēja bezdarbnieka statusu ieguva ar Nodarbinātības valsts aģentūras 2016. gada 16. marta lēmumu, kas nav ne apstrīdēts, ne atcelts.
Aģentūras darbinieki pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas izvērtēja pieteicējas atbilstību tam un nekādus šķēršļus nesaskatīja. [4.2] Pieteicēja VSAA un Nodarbinātības valsts aģentūrai sniedza patiesu informāciju. Brīdī, kad pieteicēja ieguva 178.105.228.254 19.06.2026. 16:29 Anonīms sistēmas lietotājs bezdarbnieka statusu un pieprasīja bezdarbnieka pabalstu, viņa faktiski neveica darba pienākumus. Ziņas par pieteicējas darba ņēmēja statusa zaudēšanu tika anulētas pēc Valsts ieņēmumu dienesta 2017. gada 25. jūlija brīdinājuma saņemšanas.
Pieteicēja paļāvās, ka iestāžu pieņemtie lēmumi ir tiesiski. Privātpersona nevar būt atbildīga par valsts pārvaldes darbinieku pieļautajām kļūdām. [5] Administratīvā rajona tiesa ar 2018. gada 17. aprīļa spriedumu noraidīja pieteicējas pieteikumu par Lēmuma atcelšanu. Spriedums motivēts šādi. [5.1] Lietā ir strīds par to, vai VSAA bija tiesības atprasīt pieteicējai izmaksāto bezdarbnieka pabalstu, pastāvot pieteicējas norādītajiem apstākļiem – pieteicēja bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā faktiski neveica darba pienākumus mikrouzņēmumā un paļāvās uz viņai piešķirtā bezdarbnieka statusa tiesiskumu. [5.2] Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. panta trešā daļa noteic, ja VSAA konstatē, ka personai bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā ir bijis vai ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss un līdz ar to šī persona nepamatoti saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, VSAA pieņem lēmumu par šajā periodā pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu, pamatojoties uz VID informāciju par periodiem, kuros persona reģistrēta kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, vai no citas valsts kompetentās iestādes saņemto informāciju par personas nodarbinātību citā valstī.
Lai iestātos normā noteiktās tiesiskās sekas – VSAA pieņemtu lēmumu par pārmaksātā bezdarbnieka pabalsta atgūšanu, ir jāizpildās tiesiskā sastāva obligātajai pazīmei – personai ir bijis darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss, ko apstiprina Valsts ieņēmumu dienesta informācija. [5.3] Lietā nav strīda, ka laika periodā, par kuru pieteicējai izmaksāts un vēlāk atprasīts bezdarbnieka pabalsts, viņa bija mikrouzņēmuma SIA /Nosaukums A/ īpašniece.
Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Augstākā tiesa), interpretējot Mikrouzņēmumu nodokļa likuma normas, ir secinājis, ka mikrouzņēmuma īpašnieks darba ņēmēja statusu likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē iegūst līdz ar brīdi, kad mikrouzņēmums ir reģistrēts Valsts ieņēmumu dienestā kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs. Savukārt šo statusu īpašnieks zaudē tikai tad, kad uzņēmums likumā noteiktajos gadījumos zaudē minētā nodokļa maksātāja statusu vai arī īpašnieks atsavina vai likvidē mikrouzņēmumu, tādējādi zaudējot savu piederību mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam mikrouzņēmumam (2016. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.A420275713 (SKA-458/2016) 7. punkts, 2016. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.A420315413 (SKA-487/2016) 9. punkts).
Tā kā pieteicēja bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā joprojām bija mikrouzņēmuma īpašniece, secināms, ka viņai bija darba ņēmēja statuss. [5.4] Minēto secinājumu neietekmē apstāklis, ka pieteicēja bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā faktiski nepildīja darba pienākumus. Augstākā tiesa norādījusi – tas, ka persona, joprojām esot darba ņēmēja statusā, kādu laiku nesaņem ienākumus no savas nodarbinātības, nevar mainīt secinājumu par bezdarbnieka statusa nesavienojamību ar darba ņēmēja statusu. Personai ir izvēles iespēja, vai saglabāt savu darba ņēmēja statusu vai arī to izbeigt, proti, darbinieks var uzteikt darba līgumu, bet īpašnieks risināt jautājumu par mikrouzņēmuma likvidāciju. Mikrouzņēmumu nodokļa likuma mērķis ir radīt nepieciešamos priekšnoteikumus bez darba palikušajiem iedzīvotājiem uzsākt uzņēmējdarbību. Proti, likums ir vērsts uz to, lai personas veiktu saimniecisko darbību, tādējādi gūstot ienākumus, nevis tikai nodibinātu uzņēmumu, kas ilgstoši neveic nekādu saimniecisko darbību. Šādā gadījumā no mikrouzņēmuma īpašnieka ir atkarīgs tas, vai un cik ilgā laikā šāds nestrādājošs uzņēmums tiek likvidēts un tajā nodarbinātās personas un īpašnieki zaudē darba ņēmēja statusu (2016. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.A420275713 (SKA-458/2016) 8. punkts, 2016. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr.A420315413 (SKA-487/2016) 10. punkts).
Izskatāmajā gadījumā pieteicējas mikrouzņēmums bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā nebija pārtraucis savu darbību – pati pieteicēja norādījusi, ka šajā periodā mikrouzņēmums nodarbināja vienu personu (lietas 30. lapa). Ja darba ņēmēja statuss nav savienojams ar bezdarbnieka statusu situācijā, kad mikrouzņēmuma darbība ir pārtraukta pavisam, tad tas vēl jo vairāk attiecas uz situāciju, kad mikrouzņēmums turpina strādāt, nodarbinot kādu personu, kaut arī īpašnieks mikrouzņēmuma darbībā faktiski neiesaistās. [5.5] Pieteicēja norādījusi, ka valsts pārvaldes iestādēm sniegusi patiesu informāciju un Nodarbinātības valsts aģentūra pirms bezdarbnieka statusa piešķiršanas bija izvērtējusi viņas atbilstību tam.
Pieteicēja, pieprasot bezdarbnieka statusu, attiecībā uz sev piederošo mikrouzņēmumu bija atzīmējusi, ka viņai 2016. gada 11. martā ar to ir tikušas izbeigtas darba tiesiskās attiecības, taču nebija sniegusi norādes uz šā mikrouzņēmuma īpašnieka statusa saglabāšanu. Tā kā mikrouzņēmuma īpašnieka statuss atbilst darba ņēmēja statusam, nav pamatots apgalvojums, ka pieteicēja iestādēm sniegusi patiesu informāciju. Tiesa pieļāva, ka pieteicēja, visticamāk, to nav darījusi ar ļaunprātīgu nolūku, bet gan nav zinājusi par šo tiesiskā regulējuma niansi. Taču tam nav nozīmes, jo persona nevar atsaukties uz tiesību normu nezināšanu, lai attaisnotu labuma saņemšanu un tā paturēšanu pretēji tiesību normām. Atbildīga komercdarbība pieprasa privātpersonai – mikrouzņēmuma īpašniekam – vismaz pamata līmenī pārzināt nozares normatīvo regulējumu. Pieteicējai bija jāapzinās, ka viņai nebija tiesību pieprasīt bezdarbnieka statusa piešķiršanu, vienlaikus esot mikrouzņēmuma īpašniecei, tas ir, saglabājot darba ņēmēja statusu. Turklāt, pastāvot šaubām par to, vai bezdarbnieka un mikrouzņēmuma īpašnieka statusi ir savstarpēji savienojami, pieteicēja varēja lūgt iestādei sniegt par to skaidrojumu. No lietas materiāliem neizriet, ka pieteicēja to būtu darījusi.
Nav arī mazsvarīgi, ka Nodarbinātības valsts aģentūras lēmums par bezdarbnieka statusa piešķiršanu tiek pieņemts, lielā mērā balstoties uz pašas personas sniegtajām ziņām. Šādā gadījumā būtu nepamatoti atsaukties uz to, ka iestāde nav apšaubījusi un papildus pārbaudījusi privātpersonas par sevi sniegto informāciju.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:29 Anonīms sistēmas lietotājs [5.6] Nav būtiskas nozīmes tam, ka lēmums par bezdarbnieka statusa piešķiršanu pieteicējai nav atcelts. Pieteicēja nevarēja pretendēt uz bezdarbnieka statusu, jo šajā laikā viņa saglabāja darba ņēmēja statusu. Darba ņēmēja statuss nevar būt savienojams ar bezdarbnieka statusu, kaut arī lēmums par bezdarbnieka statusa piešķiršanu formāli nav atcelts.
Pieteicējai nebija tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu. [6] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 17. aprīļa spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību, kas pamatota šādi. [6.1] Pieteicējas ieskatā tiesa, uzliekot pieteicējai pienākumu segt visu pabalsta summu, nav vērtējusi iestāžu atbildību, jo tieši iestādes, savstarpēji sadarbojoties, pieņem lēmumu par bezdarbnieka statusa piešķiršanu un pabalsta izmaksas apmēru un termiņiem. Tiesai no Nodarbinātības valsts aģentūras bija jāpieprasa informācija un dokumenti, uz kuru pamata tika izlemts jautājums par bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu, un jānoskaidro, kādēļ tikai tad, kad pieteicēja vēlējās uzsākt darba attiecības, tika konstatēts, ka pieteicējai nav tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu. [6.2] Apelācijas sūdzībai pievienotie algu aprēķinu un izmaksu saraksti, darba laika uzskaites tabeles un mikrouzņēmumu nodokļa deklarācijas apliecina, ka strīdus periodā pieteicēja neveica darba pienākumus un nesaņēma darba algu. [7] VSAA rakstveida paskaidrojumā norādīja, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota. Pirmās instances tiesa izvērtējusi visus lietas apstākļus un nav pārkāpusi ne materiālo, ne procesuālo tiesību normas. [8] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu Administratīvā apgabaltiesa administratīvo lietu izskata rakstveida procesā.
Motīvu daļa [9] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms. [10] Pieteicējas mērķis, vēršoties administratīvajā tiesā, ir panākt Lēmuma, ar kuru viņai noteikta bezdarbnieka pabalsta pārmaksa un uzlikts pienākums pabalsta pārmaksu atmaksāt, atcelšanu.
Izvērtējusi Administratīvās rajona tiesas sprieduma motivāciju, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatēja lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, pamatoti atsaucās uz Augstākās tiesas judikatūru līdzīgās lietās. Tiesa pareizi secināja, ka Lēmums ir tiesisks un pamatots.
Tā kā tiesas sniegtā argumentācija spriedumā ir pareiza un pilnībā pietiekama, apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas Administratīvās rajona tiesas spriedumā veiktajam lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai, to neatkārtojot. [11] Apgabaltiesa, ņemot vērā pieteicējas argumentus, papildus norāda uz tiesību normās, kas bija spēkā pieteicējas bezdarbnieka pabalsta pieprasīšanas un saņemšanas laikā, noteikto.
Saskaņā ar likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta „i” apakšpunktu darba ņēmējs ir mikrouzņēmuma darbinieks. Mikrouzņēmumu nodokļa likuma 1. panta 3. punkts noteic, ka mikrouzņēmuma darbinieks ir fiziskā persona, kuru uz darba līguma pamata nodarbina mikrouzņēmums, un mikrouzņēmuma īpašnieks, kā arī prokūrists.
Minētajās normās likumdevējs nav ietvēris nosacījumu, ka mikrouzņēmuma darbinieks ir uzskatāms par darba ņēmēju tikai tad, ja viņam faktiski bijuši ienākumi vai noteikta atlīdzība (kā tas ir noteikts, piemēram, likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 1. panta 2. punkta „c” apakšpunktā attiecībā uz komercsabiedrības valdes locekļiem vai citiem amatiem, kas dod tiesības uz atlīdzību).
Lai mikrouzņēmuma darbinieku likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē uzskatītu par darba ņēmēju, ir nozīme tieši mikrouzņēmuma darbinieka statusa iegūšanai, neatkarīgi no ienākumu esības mikrouzņēmumā vai mikrouzņēmumu nodokļa samaksas (sk. Augstākās tiesas 2016. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.A420275713 (SKA-458/2016) 5. punktu).
No lietas materiāliem konstatējams, ka SIA /Nosaukums A/ ir izvēlējusies kopš 2014. gada 1. janvāra reģistrēties Valsts ieņēmumu dienestā kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja. Tādējādi pieteicējas kā SIA /Nosaukums A/ īpašnieces un amatpersonas statuss 2016. gadā aplūkojams speciālo normu kontekstā. Proti, pieteicēja 2016. gadā SIA /Nosaukums A/ bija mikrouzņēmuma darbiniece un darba ņēmēja likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē. [12] SIA /Nosaukums A/ Valsts ieņēmumu dienestam sniegtās ziņas par pieteicējas kā mikrouzņēmuma darbinieka statusa zaudēšanu no 2016. gada 16. marta ir nepatiesas. Tā rezultātā pieņemti kļūdaini iestāžu lēmumi par bezdarbnieka statusa un attiecīgi bezdarbnieka pabalsta piešķiršanu pieteicējai. Tādējādi pieteicējai labvēlīgi, bet prettiesiski iestāžu lēmumi pieņemti tādēļ, ka pieteicējas uzņēmums sniedza nepatiesas ziņas par pieteicējas nodarbinātību. Ņemot vērā, ka pieteicēja saskaņā ar komercreģistrā reģistrētām ziņām kopš 2010. gada 15. jūnija ir vienīgā SIA /Nosaukums A/ amatpersona – valdes priekšsēdētāja, izdarāms secinājums, ka nepatiesās ziņas par sevi, proti, par mikrouzņēmuma darbinieka statusa zaudēšanu, sniegusi pati pieteicēja.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:29 Anonīms sistēmas lietotājs Valsts ieņēmumu dienests nepatieso ziņu faktu konstatēja un par to informēja SIA /Nosaukums A/ (lietas 10. lapa) un VSAA. Attiecīgi VSAA rīcība, šādos apstākļos konstatējot pieteicējai bezdarbnieka pabalsta pārmaksu un pieprasot to atmaksāt, ir tiesiska un pamatota.
Likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” 16. panta trešā daļa noteic, ja VSAA konstatē, ka personai bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā ir bijis vai ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātā statuss un līdz ar to šī persona nepamatoti saņēmusi bezdarbnieka pabalstu, VSAA pieņem lēmumu par šajā periodā pārmaksātās bezdarbnieka pabalsta summas atgūšanu, pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta informāciju par periodiem, kuros persona reģistrēta kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais. Tādējādi, lai konstatētu bezdarbnieka pabalsta pārmaksu, VSAA ir tiesīga izmantot Valsts ieņēmumu dienesta sniegtās ziņas, ka pabalsta saņemšanas laikā persona ir bijusi darba ņēmēja statusā. [13] Pieteicēja iesniegusi dokumentus, kas, viņas ieskatā, apliecina, ka pieteicēja bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laikā darba pienākumus neveica un darba algu nesaņēma. Kā tas pareizi norādīts pirmās instances tiesas spriedumā, atsaucoties arī uz Augstākās tiesas judikatūru līdzīgās lietās, bezdarbnieka statuss nav savienojams ne vien ar mikrouzņēmuma darba ņēmēja statusu, bet arī ar mikrouzņēmuma īpašnieka statusu, jo mikrouzņēmuma īpašnieks likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izpratnē ir darba ņēmējs.
Pieteicēja nav apstrīdējusi faktu, ka 2016. gadā viņa bija mikrouzņēmuma SIA /Nosaukums A/ īpašniece un amatpersona. Līdz ar to, neatkarīgi no tā, vai pieteicēja strīdus periodā veica darba pienākumus un saņēma darba algu vai nē, viņai nebija tiesību saņemt bezdarbnieka pabalstu.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. apgabaltiesa un 309. pantu, 329. panta pirmo daļu, Administratīvā nosprieda noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 2017. gada 25. jūlija lēmuma Nr.17/1402119 atcelšanu.
Spriedumu var pārsūdzēt Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvajā apgabaltiesā.
Tiesnese referente (personīgais paraksts) S. Gintere Tiesneses (personīgais paraksts) K. Krastiņa (personīgais paraksts) S. Liniņa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:29 Anonīms sistēmas lietotājs