Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA Lietas Nr.A420182318 Lietas arhīva Nr. AA43-0539-19/21 ECLI:LV:ADAT:2019:0712.A420182318.8.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019. gada 12. jūlijā Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Kristīne Kalvāne, tiesneses Ilze Amona un Indra Meldere rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. C/ pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. C/ tiktu pārrēķināts piešķirtais slimības pabalsts par laika periodu no 2017. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 17. janvārim, sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 7. decembra spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] Ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk – aģentūra) 2018. gada 6. marta lēmumu Nr. 18/537143 atstāts negrozīts zemākas iestādes lēmums, ar kuru pieteicējai /pers. C/ pārrēķināja vidējo iemaksu algu un slimības pabalsta apmēru par visu darba nespējas periodu no 2017. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 17. janvārim.

Lēmumā norādīts, ka vidējās iemaksu algas aprēķinā nav ņemta vērā 2017. gada jūnijā izmaksātā neizmantotā atvaļinājuma kompensācija un atlaišanas pabalsts, ievērojot Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta (turpmāk – Senāts) 2014. gada 13. jūnija spriedumā Nr. 107/2014 norādīto, ka atlaišanas pabalsts un atvaļinājuma kompensācija nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba tiesiskās attiecības nebūtu izbeigtas. [2] Pieteicēja vērsās Administratīvajā rajona tiesā ar pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējai tiktu pārrēķināts piešķirtais slimības pabalsts par laika periodu no 2017. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 17. janvārim, aprēķinā iekļaujot pieteicējai 2017. gada jūnijā izmaksātā neizmantotā atvaļinājuma kompensāciju un atlaišanas pabalstu.

Aģentūra, atsakot iekļaut slimības pabalsta aprēķinā izmaksāto kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu un atlaišanas pabalstu un atsaucoties uz judikatūras atziņām, pārkāpusi normatīvajos aktos noteikto slimības pabalsta aprēķināšanas kārtību. Aģentūras pienākums ir pieņemt lēmumu, pamatojoties uz spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

Slimības pabalsts ir aprēķināms atbilstoši Ministru kabineta 1998. gada 28. jūlija noteikumu Nr. 270 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” 8. punktā noteiktajam. [3] Administratīvā rajona tiesa ar 2018. gada 7. decembra spriedumu pieteikumu noraidīja. [3.1] Tiesa konstatēja, ka konkrētajā lietā pastāv strīds par piešķiramā slimības pabalsta apmēru, proti, vai slimības pabalsta aprēķinā ir iekļaujama arī 2017. gada jūnijā izmaksātā kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām un atlaišanas pabalsts.

Tiesa, atsaucoties uz likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3. panta pirmo daļu un 11. pantu, kā arī uz judikatūru, secināja, ka slimības pabalsta mērķis ir kompensēt darba ņēmējam zaudētos algotā darbā gūstamos ienākumus, ja darbinieks sakarā ar slimību neierodas darbā. [3.2] Tiesa, citējot likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 17. pantu, 31. panta pirmo daļu un 1. panta 2. punktu, kā arī likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 14. panta pirmo daļu, konstatēja, ka slimības pabalsta apmērs ir atkarīgs no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Vidējo apdrošināšanas iemaksu algu nosaka no apdrošinātās personas apdrošināšanas iemaksu algas (ienākumi, no kuriem izdarītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas) attiecīgajā 12 mēnešu periodā.

Izskatāmajā gadījumā atbilstoši likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 17. panta un 31. panta pirmās 178.105.228.254 19.06.2026. 16:35 Anonīms sistēmas lietotājs daļas vārdiskajai jēgai, lai noteiktu pieteicējas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu, ir ņemama vērā ne tikai pieteicējas aprēķinā izmantojamā periodā izmaksātā darba samaksa, bet arī kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām un atlaišanas pabalsts.

Tomēr pēc šādiem principiem aprēķinātais slimības pabalsts segtu ne tikai algotā darbā gūtos ienākumus, ko darbinieks zaudē tāpēc, ka slimības dēļ neveic darbu, bet arī ienākumus, ko darbinieks saņem kā vienreizēju kompensāciju sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu (sk. Senāta 2013. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-492/2013 10. punktu).

Ievērojot minēto, tiesa secināja, ka likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 17. panta un 31. panta pirmās daļas vārdiskā izpausme, atbilstoši kurai vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķinā tiek ņemta vērā arī personai izmaksātā vienreizējā atlīdzība sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu (kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām un atlaišanas pabalsts), neatbilst likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 3. panta pirmajā daļā un likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 11. pantā noteiktajam tiesību normas mērķim – kompensēt daļu no darba ņēmēja zaudētajiem algotā darbā gūstamajiem ienākumiem, ja darbinieks sakarā ar slimību nav ieradies darbā. Proti, tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert, jo slimības pabalsta mērķis nav nodrošināt darbiniekam ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie. [3.3] Saskaņā ar Darba likuma 59. pantu darba samaksa ir darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida atlīdzību saistībā ar darbu. Savukārt atlaišanas pabalsta izmaksas nosacījumus reglamentē Darba likuma 112. pants. Tiesas ieskatā atlaišanas pabalsta mērķis ir kompensēt darbā gūstamo ienākumu zaudēšanu sakarā ar atlaišanu no darba. Savukārt kompensācijas par neizmantotām atvaļinājuma dienām mērķis ir kompensēt neizmantoto atpūtas laiku.

Atlaišanas pabalsts tiek samaksāts kā kompensācija par visu darba periodu. Savukārt kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu ir saistīta ar darba periodu, par kuru ir iekrājies neizmantotais atvaļinājums. Darba likuma 149. panta piektā daļa noteic, ka ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

Tiesa atsaucās uz Senāta spriedumiem līdzīgās lietās un secināja, ka ne atlaišanas pabalsts, ne kompensācija par neizmatotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas. [3.4] Attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka aģentūra, atsaucoties uz judikatūras atziņām, ir pārkāpusi normatīvajos aktos noteikto slimības pabalsta aprēķināšanas kārtību, tiesa norādīja, ka aģentūra pieteicējas slimības pabalstu ir aprēķinājusi, pamatojoties uz likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 4. panta pirmo daļu, 11. pantu, 12. pantu, 13. panta pirmo daļu, 17. pantu, 31. panta pirmo, trešo un piekto daļu, 35. panta pirmo daļu, Ministru kabineta 1998. gada 28. jūlija noteikumu Nr. 270 „Vidējās apdrošināšanas iemaksu algas aprēķināšanas kārtība un valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu piešķiršanas, aprēķināšanas un izmaksas kārtība” 3., 6., 7., 8. un 17. punktu. Savukārt, atsaucoties uz judikatūras atziņām, kas izklāstītas arī šajā spriedumā, aģentūra pamatoti atzina, ka atlaišanas pabalsts un atvaļinājuma kompensācija nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba tiesiskās attiecības nebūtu izbeigtas. Līdz ar to tiesa norādīja, ka aģentūra nav pārkāpusi normatīvajos aktos noteikto slimības pabalsta aprēķināšanas kārtību. [3.5] Tiesa atzina, ka aģentūra, aprēķinot pieteicējai slimības pabalsta apmēru, pamatoti nav ņēmusi vērā pieteicējai izmaksāto kompensāciju 2163,12 euro par neizmantotajām atvaļinājuma dienām un atlaišanas pabalstu 5275,92 euro. [4] Pieteicēja par Administratīvās rajona tiesas spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzībā pieteicēja norāda, ka tiesa tulkojusi tiesību normas neatbilstoši to saturam un jēgai, pārkāpusi lietas izskatīšanas un kompetences robežas. Tiesa nepamatoti atsaukusies uz judikatūras atziņām, jo tās ir piemērojamas tiktāl ciktāl tās nav pretrunā ar tiesību normām.

Pieteicējas ieskatā tiesai bija pienākums vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, lai saņemtu atzinumu par normu atbilstību Latvijas Republikas Satversmei.

Pieteicēja uzskata, ka, pamatojoties uz likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 1. pantā sniegto terminu skaidrojumu, apdrošināšanas iemaksu alga ir ienākumi, no kuriem saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” izdarītas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tātad apdrošināšanas iemaksu algā ietilpst visi pieteicējas ienākumi, kurus viņa ir saņēmusi no darba devēja, arī atlaišanas pabalsts. [5] Aģentūra rakstveida paskaidrojumā norādījusi, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota, jo pirmās instances tiesa ir izvērtējusi visus lietas apstākļus un nav pārkāpusi ne materiālās, ne procesuālās tiesību normas. Aģentūra lūdz ņemt vērā iepriekš tiesai sniegto paskaidrojumu. [6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmo daļu apgabaltiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa [7] Pārbaudījusi lietas materiālus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pieteicējas apelācijas sūdzība nav pamatota un pieteikums ir noraidāms.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:35 Anonīms sistēmas lietotājs [8] Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesa ir pareizi konstatējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams. Līdz ar to Administratīvā apgabaltiesa saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 307. panta ceturto daļu pievienojas pirmās instances tiesas lietas apstākļu konstatējumam un sprieduma motivācijai un Administratīvā procesa likuma 251. panta piektajā daļā norādītos apsvērumus atkārtoti nenorāda.

Papildus par apelācijas sūdzības argumentiem apgabaltiesa norāda turpmāko. [9] Pirmās instances tiesa, interpretējot tiesību normas, būtībā ir piemērojusi teleoloģisko redukciju, jo ir secinājusi, ka konkrētajā lietā piemērojamās tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert.

Teleoloģiskās redukcijas ceļā tiek ierobežota tiesību normas pārlieku plašā vārdiskā izpausme tiesību normas mērķa (ratio legis) vai pat visa likuma plāna robežās, proti, vārdiski pārāk plaši izteiktā tiesību norma tiek reducēta līdz tās mērķim. Teleoloģiskās redukcijas tiesiskais pamats atrodas taisnīguma prasībā atšķirīgo nevērtēt vienādi, proti, pamanīt un diferencēt atšķirīgas lietas, līdz ar ko ir atzīts, ka teleoloģiskā redukcija ir speciāls tiesiskās vienlīdzības principa piemērošanas gadījums. Tomēr noteicošais priekšnoteikums teleoloģiskās redukcijas piemērošanai ir secinājums, ka tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert (sk. J.Neimanis.

Tiesību tālākveidošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006, 152.-159.lpp.).

Sociālās apdrošināšanas būtība ir apdrošināt personas risku zaudēt darba ienākumus sakarā ar sociālā riska iestāšanos un mērķis ir novērst vai mazināt apdrošinātās personas ienākumu zaudējumu, kas rodas likumā paredzētā sociālā riska iestāšanās gadījumā. Atlaišanas pabalsts un kompensācija par neizmantotajām atvaļinājuma dienām nav tādi algotā darbā gūstamie ienākumi, kurus persona varētu saņemt, ja darba attiecības netiktu izbeigtas (skat. Senāta 2015. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-226/2015 (A420525212) 9. punktu ). Līdz ar to ir secināms, ka arī konkrētajā lietā piemērojamās tiesību normas vārdiskā izpausme aptver tādu faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis nevēlas aptvert, jo slimības pabalsta mērķis nav nodrošināt ienākumus, kas būtu augstāki nekā algotā darbā gūtie.

Līdz ar to pirmās instances tiesai bija pamats ar teleoloģiskās redukcijas palīdzību koriģēt tiesību normas vārdisko izpausmi, jo likuma roba konstatēšanas gadījumā tiesnesim ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums to aizpildīt. [10] Par attiecīgo tiesību normu piemērošanu un interpretāciju Senāta spriedumos citās līdzīgās lietās jau ir izveidojusies stabila judikatūra, no kuras Senāts nav uzskatījis par nepieciešamu atkāpties (skat. Senāta 2015. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-226/2015 (A420525212) 9. punktu).

Minētajos spriedumos ir vērtēta maternitātes pabalsta aprēķināšana, taču tā kā atbilstoši likumam „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšana gan maternitātes, gan slimības pabalsta aprēķināšanai tiek regulēta pēc vieniem principiem un ar identiska satura tiesību normām, tad apgabaltiesa atzīst, ka Senāta spriedumos ietvertās atziņas ir attiecināmas arī uz šajā lietā izskatāmo jautājumu.

Uz attiecīgajām Senāta atziņām atsaukusies arī pirmās instances tiesa, un pārsūdzētais spriedums tām atbilst. [11] Likumā noteikto sociālo iemaksu izdarīšana nodrošina personai sociāli apdrošinātās personas statusu šajā jomā, taču, kā atzinusi Satversmes tiesa, nedod tiesības paļauties uz konkrēta lieluma atlīdzību vai konkrētiem atlīdzības izmaksas nosacījumiem (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 12.1. punktu).

Tiesību normas nedod pietiekamu paļāvību, ka persona, kura veikusi sociālās iemaksas, saņems noteikta apmēra pabalstu. Iemaksu veikšana nodrošina sociāli apdrošinātas personas statusu, kas dod tiesības paļauties tikai uz to, ka laikā, kad personai būs nepieciešams attiecīgais nodrošinājums, tāds tiks piešķirts atbilstoši tiesību normām (skat. Senāta 2015. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-226/2015 (A420525212) 12. punktu).

Pabalsta apmērs ir atkarīgs no personas veikto iemaksu apmēra, taču tas netiek izmaksāts tieši no personas veiktajām iemaksām, jo uz sociālās apdrošināšanas izmaksām ir attiecināms gan solidaritātes princips, gan individuālās pieejas princips (skat. Senāta 2015. gada 10. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-226/2015 (A420525212) 9. punktu ). Līdz ar to apgabaltiesa nesaskata nepieciešamību konkrētajā lietā vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā, jo uzskata, ka tiesību normu piemērošana atbilst Latvijas Republikas Satversmei. Citiem vārdiem, likumā ietvertais tiesību normas vārdiskais teksts, kas aptver plašāku faktisko situāciju, kuru tiesību normas mērķis aptvert nevēlas, ir piemērojams konkrētiem apstākļiem ar tiesību normu interpretācijas palīdzību. Tiesību normas vārdisko tekstu nav nepieciešams sašaurināt, ierosinot normas satversmības izvērtēšanu Satversmes tiesā.

Rezumējot iepriekš minēto, pieteicējai nav tiesību prasīt slimības pabalsta pārrēķinu, tajā iekļaujot kompensāciju par neizmantotajām atvaļinājuma dienām 2163,12 euro un atlaišanas pabalstu 5275,92 euro.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309. pantu, Administratīvā apgabaltiesa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:35 Anonīms sistēmas lietotājs nosprieda:

Noraidīt /pers. C/ pieteikumu par labvēlīgāka administratīvā akta izdošanu, ar kuru /pers. C/ tiktu pārrēķināts piešķirtais slimības pabalsts par laika periodu no 2017. gada 9. oktobra līdz 2018. gada 17. janvārim.

Spriedumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

K. Kalvāne Tiesnese referente I. Amona Tiesneses I. Meldere 178.105.228.254 19.06.2026. 16:35 Anonīms sistēmas lietotājs