Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas

Lietas arhīva Nr. AA43-0628-19/7 ECLI:LV:ADAT:2019:0715.A420242317.16.L ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA Lieta Nr. A420242317 AA43-0628-19/7 LĒMUMS Rīgā 2019. gada 15. jūlijā Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Valda Zommere, tiesneses Ilze Amona un Kristīne Kalvāne, rakstveida procesā izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz AS „UPB” pieteikumu par Valsts darba inspekcijas 2017. gada 25. maija lēmuma Nr. /numurs 1/ atcelšanu daļā un grozīšanu daļā un par Valsts darba inspekcijas 2017. gada 12. jūlija lēmuma Nr. /numurs 2/ atcelšanu daļā un grozīšanu daļā, sakarā ar AS „UPB” apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 17. decembra spriedumu, konstatēja [1] Pieteicēja AS „UPB” izveidotā komisija laika posmā no 2016. gada 16. marta līdz. 26. aprīlim izmeklēja nelaimes gadījumu darbā, kas notika 2016. gada 14. martā ar AS „UPB” būvkonstrukciju montētāju /pers. A/ un rokas lokmetinātāju /pers. B/.

Izmeklēšanas rezultātā 2016. gada 26. aprīlī sastādīts akts Nr. /numurs/ par nelaimes gadījumu darbā (turpmāk – akts Nr. 1) un akts Nr. /numurs/ par nelaimes gadījumu darbā (turpmāk – akts Nr. 2). Abos aktos pieteicēja izveidotā komisija atzina, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts.

Akta Nr. 1 un akta Nr. 2 6. punktā atzīts, ka nelaimes gadījuma cēlonis ir būvprojekta „ /būvobjekta nosaukums/” (turpmāk – montāžas plāns) prasību neievērošana un nelaimes gadījuma izraisošais traumējošais faktors atbilstoši Ministru kabineta 2009. gada 25. augusta noteikumu Nr. 950 „Nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas un uzskaites kārtība” (turpmāk

Akta Nr. 1 un akta Nr. 2 7. punktā norādīts, ka: 1) no pieteicēja puses darba aizsardzības reglamentējošo un citu normatīvo aktu pārkāpumi nav konstatēti (7.1. apakšpunkts); 2) no /pers. A/ un /pers. B/ puses tika pārkāptas montāžas plāna 6.12. apakšpunkta prasības (7.2. apakšpunkts); 3) /pers. A/ darba līgumu ar pieteicēju noslēdzis 2016. gada 4. martā, /pers. B/ – 2009. gada 16. decembrī (7.3. apakšpunkts); 4) darba aizsardzības instruktāža darba vietā /pers. A/ un /pers. B/ veikta 2016. gada 7. martā (7.4. apakšpunkts); 5) ievadinstruktāža darba aizsardzībā /pers. A/ veikta 2016. gada 3. martā, /pers. B/ – 2010. gada 23. decembrī (7.5. apakšpunkts); 6) obligātā veselības pārbaude /pers. A/ izieta 2016. gada 3. martā, /pers. B/ – 2015. gada 21. aprīlī (7.6. apakšpunkts); 7) darba vides riski būvkonstrukciju montāžai būvobjektā izvērtēti 2015. gada 21. oktobrī (7.7. apakšpunkts); 8) /pers. A/ un /pers. B/ ar darba vides riskiem iepazīstināts darba aizsardzības instruktāžas laikā 2016. gada 7. martā (7.8. apakšpunkts); 9) /pers. A/ un /pers. B/ ar montāžas plānu iepazīstināts instruktāžas laikā (7.9. apakšpunkts); 10) alkohola, narkotisko vai psihotropo vielu saturs /pers. A/ asinīs netika izmeklēts (7.10. apakšpunkts).

Nepiekrītot aktam Nr.1, /pers. A/ to apstrīdēja.

Ar Valsts darba inspekcijas (turpmāk – inspekcija) 2017. gada 25. maija lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr. 1) nolemts: 1) akta Nr. 1 6. punkta sadaļu „Nelaimes gadījuma cēlonis” grozīt, izsakot to šādā redakcijā: Trūkumi darba organizācijā un darba aizsardzības prasību ievērošanas uzraudzībā”; 2) akta Nr. 1 7.1. apakšpunktu grozīt, izsakot šādā redakcijā: „Darba devējs AS „UPB”, pieļaujot trūkumus darbu organizācijā un nenodrošinot pienācīgu darba aizsardzības prasību ievērošanas uzraudzību, ir pārkāpis Ministru kabineta 2010. gada 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs 10. augusta noteikumu Nr. 749 „Apmācības kārtība darba aizsardzības jautājumos” (turpmāk – noteikumi Nr. 749) 21. punkta prasības”; 3) akta Nr. 1 7. punktu grozīt, izslēdzot 7.2. apakšpunktu; 4) pārējā daļā aktu Nr. 1 atstāt negrozītu.

Inspekcija pēc savas iniciatīvas uzsāka administratīvo procesu no jauna par aktu Nr. 2.

Ar inspekcijas 2017. gada 12. jūlija lēmumu Nr. /numurs/ (turpmāk – pārsūdzētais lēmums Nr. 2) nolemts aktā Nr. 2 izdarīt tādus pašus grozījumus kā aktā Nr. 1 [2] Pieteicējs AS „UPB” vērsās tiesā ar pieteikumu par pārsūdzētā lēmuma Nr. 1 un pārsūdzētā lēmuma Nr. 2 atcelšanu un grozīšanu daļā. Pieteikums pamatots ar turpmāk minēto. [2.1] Inspekcija pārsūdzēto lēmumu Nr. 2 pieņēmusi neatbilstoši Administratīvā procesa likuma 83. panta noteikumiem, jo lietā nav sākotnējā administratīvā akta, kas noregulētu tiesiskās attiecības attiecībā uz aktā Nr. 2 iekļautajām ziņām vai secinājumiem, un uzsāktais process attiecībā uz aktu Nr. 2 uzskatāms par jaunu administratīvo procesu. [2.2] Inspekcija nav informējusi pieteicēju par uzsākto administratīvo procesu, kā arī nav aicinājusi sniegt viedokli par konkrētās lietas apstākļiem. [2.3] Nelaimes gadījuma cēloņa konstatēšanai visupirms ir jāizvērtē veiktā darba raksturs, tas vai darba uzdevums ir atbilstošs darbinieka darba pienākumiem, kas darbiniekam ir uzdevis darba uzdevumu, kā arī tas, vai darbinieks, veicot darba uzdevumu, ir ņēmis vērā darba devēja norādījumus un ievērojis darba organizācijas noteikumus. Inspekcija minētajam nav pievērusi uzmanību, vienpusīgi izvērtējusi lietā esošos pierādījumus un pievienojusies /pers. A/ paskaidrojumos norādītajam. [2.4] Pieteicējs nepiekrīt tam, ka nelaimes gadījuma cēlonis ir trūkumi darba organizācijā un darba aizsardzības prasību uzraudzībā, jo /pers. A/ un /pers. B/ netika dots tāds darba uzdevums, kura veikšanai nodarbinātie būtu apmācāmi un instruējami. [2.5] /pers. A/ amata aprakstā norādīts, ka viņš strādā būvkonstrukciju montētāja amatā un darbinieka tiešā pakļautība ir montāžas darbu vadītājam. Lai gan būvobjektā nevienai personai nav konkretizēts amats – montāžas darbu vadītājs, par šādu darbu vadītāju amata apraksta izpratnē ir uzskatāmi būvobjekta būvdarbu vadītāji /pers. E/ un /pers. F/.

Atbilstoši /pers. E/ un /pers. F/ amata aprakstiem abas personas pilda būvdarbu vadītāja amata pienākumus, un to pakļautībā atrodas būvobjekta strādnieki, tai skaitā /pers. A/ un /pers. B/. Līdz ar to lietā nepastāv šaubas, ka pienākumu demontēt balkonu pagaidu atsaites /pers. A/ un /pers. B/ varēja dot tikai kāds no būvdarbu vadītājiem. [2.6] Lai arī /pers. A/ paskaidrojumos norādīts, ka darba uzdevumu veikt pagaidu atsaišu demontāžas darbus apstiprinājis būvdarbu vadītājs /pers. F/, citi lietā esošie pierādījumi liecina par pretējo. Lietā konstatējams, ka būvdarbu vadītājs /pers. F/ devis uzdevumu /pers. A/ vākt atkritumus būvobjektā, ko apliecinājis gan /pers. G/, gan /pers. F/, gan pats /pers. A/. Tādējādi lietā nav pierādīts, ka pieteicēja būvdarbu vadītājs /pers. F/ būtu devis rīkojumu būvobjekta trešā stāva balkonu atsaišu demontāžai, un secināms, ka /pers. A/ un /pers. B/ ir rīkojušies ārpus darba devēja dotā darba uzdevuma. [2.7] Pieteicējs nepiekrīt, ka tam vajadzēja noteikt jebkādus atsevišķus pienākumus tā iekšējos normatīvajos aktos vai amata aprakstā. Brigādes vadītājam nav tiesību dot darba uzdevumus citiem darbiniekiem, bet tikai koordinēt būvdarbu vadītāja doto uzdevumu izpildi. Brigādes vadītāja darbību tiesiskā izpratnē raksturo noteikumu Nr. 749 21. punkts. Ņemot vērā, ka /pers. A/ un /pers. B/ darbojās vienā brigādē ar /pers. G/, /pers. G/ minētā punkta izpratnē uzskatāms par pieredzējušu nodarbināto, tādēļ, gadījumā, ja būvdarbu vadītājs pats nevar uzraudzīt darbinieku darbu, /pers. G/ uzskatāms par pieredzējušu darbinieku, kura uzraudzībā darbojas mazāk pieredzējuši darbinieki. Tādējādi pieteicējs ir nodrošinājis noteikumos Nr. 749 paredzēto kārtību darba aizsardzības jomā. [2.8] Pieteicējs nevar būt atbildīgs par tādu darba uzdevumu veikšanu, kuru vai nu darbinieks veic pēc savas iniciatīvas, vai, saņemot tāda nodarbinātā norādījumus, kuri darbiniekam nav un nevar būt saistoši, un darbinieks to zināja vai tam bija tas jāzina. [2.9] Ievērojot minēto, kā nelaimes gadījuma cēlonis nosakāms iekšējo darba kārtības noteikumu pārkāpumi un darba drošības instrukciju pārkāpumi no darbinieku puses. Līdz ar to, akta 7.1. apakšpunkta grozīšana ir prettiesiska, jo nav konstatējami darba organizācijas noteikumu pārkāpumi no pieteicēja puses. [3] Inspekcija tiesai sniegtajā paskaidrojumā pieteikumu neatzīst. [4] Ar Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 17. decembra spriedumu pieteikums noraidīts. Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [4.1] No noteikumu Nr. 950 33.2, 33.3 un 34. punkta izriet, ka par akta rezolutīvo daļu uzskatāms atzinums par to,

vai nelaimes gadījums darbā ir vai nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Savukārt tādas akta sastāvdaļas kā 6. punktā paredzētās ziņas par nelaimes gadījuma cēloņiem un 7. punktā paredzētās ziņas par darba aizsardzības prasību pārkāpumu, kas bijis tiešs cēlonis nelaimes gadījumam, norādot par šādu pārkāpumu atbildīgās personas, ir vērtējamas kā daļa no akta pamatojuma.

Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) norādījis, ka akta mērķis nav vērtēt darba devēja vai darbinieka pieļautos darba aizsardzības pārkāpumus un noteikt vainas pakāpi, kā arī konstatēt darba devēja civiltiesisko un cita veida atbildību. Vienīgās tiesiskās sekas, kuras rada akts, ir konstatējums par to, vai nelaimes gadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Akts, kurā atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ir priekšnoteikums, lai nodarbinātais, kas cietis darbā notikušā nelaimes gadījumā, saņemtu sociālās apdrošināšanas atlīdzību (sal. sk. Senāta 2018. gada 12. jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-287/2018 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs (A420187115) 2. punktu; 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-459/2018 (A420362814) 8., 9. un 11. punktu).

Arī noteikumu Nr. 950 anotācijā norādīts, ka nav paredzēts aktā uzskaitīt normatīvo aktu pārkāpumus no darba devēja un nodarbinātā puses, jo akta būtība ir konstatēt, vai nelaimes gadījumu ir izraisījusi darba vides faktoru ietekme, nevis noteikt iesaistīto personu vainas pakāpi. Savukārt darba aizsardzības un darba tiesību pārkāpumus vērtē inspekcija, atsevišķi apsekojot uzņēmumus; vienlaikus aktā netiek prasīts norādīt pasākumus nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai, jo tie neatbilst akta mērķim un ir paredzami citos dokumentos.

Tādējādi akts par nelaimes gadījumu darbā ir uzskatāms par konstatējošu administratīvo aktu, kura mērķis ir konstatēt, vai nelaimes gadījums ir vai nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts (sk. Senāta 2017. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-161/2017 (A420412412) 8. punktu, 2018. gada 22. marta sprieduma lietā Nr. SKA274/2018 (A420309714) 6. punktu). [4.2] Lietā nav konstatējami noteikumu Nr. 950 35. punktā minētie apstākļi, kādiem pastāvot, nelaimes gadījums nav uzskatāms par darba vides faktoru iedarbības rezultātu. Uz to, ka šādi apstākļi pastāvētu nav norādījis ne pieteicējs, ne inspekcija. Līdz ar to pamatots ir secinājums, ka konkrētais nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. [4.3] Tiesa konstatēja, ka no lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs iebilst vien pret akta Nr. 1 un akta Nr. 2 pamatojumā ietvertajiem secinājumiem par nelaimes gadījuma cēloņiem. Senāts ir norādījis, ka ne katra iestādes darbība un izteikums ir izvērtējams administratīvā procesa kārtībā. Lai administratīvajā tiesā prasītu atzīt par prettiesisku kādu valsts pārvaldes darbību, ir jāpastāv tiesiski aizsargājamai interesei. Turklāt šai interesei jābūt pietiekami konkrētai un aktuālai. Lai atsevišķi no administratīvā akta rezolutīvās daļas iebilstu pret administratīvā akta motīvu daļā ietvertiem apsvērumiem, šiem apsvērumiem (motīviem, secinājumiem) pašiem par sevi ir jārada tiešas tiesiskās sekas vai tiem jābūt ar prejudiciālu nozīmi.

Nevar prasīt atsevišķas administratīvā akta sastāvdaļas prettiesiskuma konstatēšanu, ja tai nav pastāvīgas iedarbības.

Administratīvā procesa likums neparedz tādu pieteikuma veidu, ar kuru varētu prasīt pārbaudīt kāda atsevišķa administratīvajā aktā ietverta argumenta pareizību, neapšaubot paša administratīvā akta pareizību (sk. Senāta 2012. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-85/2012 (A43005210) 9. punktu, 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA459/2018 (A420362814) 12. punktu). [4.4] Ņemot vērā to, ka akta Nr. 1 un Nr. 2 vienīgās tiesiskās sekas rada secinājums, vai nelaimes gadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts, tiesai nebija pamata uzskatīt, ka pārsūdzētā lēmuma Nr. 1 un pārsūdzētā lēmuma Nr. 2 pamatojuma secinājumi, pret kuriem iebilst pieteicējs, paši par sevi radītu pieteicējam kādas tiesiskās sekas vai tiem būtu prejudiciāla nozīme citu strīdu izskatīšanā. Tādējādi tiesa nesaskatīja pieteicēja tiesisku interesi prasīt pārbaudīt administratīvā akta pamatojumā ietverto apsvērumu tiesiskumu, ja lietā nav strīda par to, ka nelaimes gadījums bija darba vides faktoru iedarbības rezultāts. [4.5] Tiesa konstatēja, ka pieteicējs neuzskata sevi par vainīgu notikušajā nelaimes gadījumā, un pieteicēja ieskatā, pārsūdzētajā lēmumā Nr. 1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr. 2 nepareizi norādītie apstākļi un izdarītie secinājumi var ietekmēt to nākotnē.

Tiesa atsaucās uz likuma „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”

No minētā izriet, ka pārsūdzētajos lēmumos kā akta galīgā noformējuma motīvu daļā ietvertajiem apsvērumiem pašiem par sevi civilstrīdā nebūs prejudiciāla nozīme. Turklāt tiesa nekonstatēja, ka ar pārsūdzētajiem lēmumiem būtu pasliktinājies pieteicēja stāvoklis. Aktā Nr. 1 un aktā Nr. 2 atzītais, ka notikušais nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ar pārsūdzētajiem lēmumiem pēc būtības nav apstrīdēts, tādēļ palicis negrozīts. Tādējādi atzīstams, ka aktā Nr. 1 un aktā Nr. 2 noteiktās tiesiskās sekas ar pārsūdzētajiem lēmumiem nav tikušas izmainītas. [5] Par Administratīvās rajona tiesas 2018. gada 17. decembra spriedumu pieteicējs iesniedza apelācijas sūdzību.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem. [5.1] Pieteicējs nepiekrīt secinājumam, ka tam nav tiesiska interese prasīt pārbaudīt pārsūdzēto lēmumu tiesiskumu.

Ar pārsūdzētajiem lēmumiem konstatēts, ka pieteicējs pieļāvis vairāku normatīvo aktu pārkāpumus, kā rezultātā noticis nelaimes gadījums, par kuru atbildīgs ir pieteicējs. Tas vien, ka ar pārsūdzētajiem lēmumiem pieteicējam netiek piemērota kāda sankcija, nenozīmē, ka tas neskar pieteicēju. Pirmkārt, ar pārsūdzētajiem lēmumiem tiek radīts būtisks kaitējums pieteicēja reputācijai. Otrkārt, atbilstoši noteikumu Nr. 950 39. punktam pieteicējam ir atkārtoti jānovērtē riski attiecīgajā 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs darba vietā un darba aizsardzības pasākuma plānā vai atsevišķā dokumentā jāparedz konkrēti pasākumi notikušā nelaimes gadījuma cēloņu novērtēšanai, norādot atbildīgos par šiem pasākumiem un termiņus pasākumu veikšanai. No tā, kura viedoklis par nelaimes gadījuma cēloni ir pareizs, ir atkarīgs, kas pieteicējam turpmāk darāms nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai. Ja tiek izdarīts nepareizs secinājums par nelaimes gadījuma cēloni, tad tiek veikti nepareizi pasākumi nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai, kas rada risku, ka patiesie nelaimes gadījuma cēloņi novērsti netiek vai tiek novērsti nepilnīgi. [5.2] Tāpat pieteicēja tiesības pārsūdzēt pārsūdzētos lēmumus izriet no Administratīvā procesa likuma 184. panta otrās daļas, jo inspekcija, izdodot pārsūdzētos lēmumus, pieļāvusi būtisku procesuālo pārkāpumu. [5.3] Tiesai izskatāmās lietas ietvaros vispirms bija jāvērtē, vai inspekcijai vispār bija tiesības izdot pārsūdzētos lēmumus. Proti, atbilstoši noteikumu Nr. 950 57. punktam inspekcija drīkst pārvērtēt darba devēja sastādīto aktu, ja tas ir ticis apstrīdēts. Attiecīgi akts Nr. 2 netika apstrīdēts ne no pieteicēja, ne /pers. B/ puses.

Arī attiecībā uz aktu Nr. 1 inspekcija nevarēja pieņemt lēmumu, jo atbilstoši noteikumu Nr. 950 punktam to var apstrīdēt persona, kuras tiesības vai pienākumus skar sastādītais akts. Ņemot vērā, ka aktā Nr. 1 tika atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, /pers. A/ nebija tiesību apstrīdēt aktu Nr. 1, savukārt inspekcijai nebija tiesību pieņemt pārsūdzēto lēmumu Nr. 1. [5.4] Ja tiesa secināja, ka pieteicējam nav subjektīvo tiesību pārsūdzēt inspekcijas lēmumus, tad tiesai bija nevis jāpieņem spriedums, bet jāizbeidz tiesvedība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282. panta 2. punktam. [6] Inspekcija paskaidrojumā tiesai pieteicēja apelācijas sūdzību neatzīst un lūdz to noraidīt. Inspekcija norāda, ka pārsūdzētais lēmums Nr. 2 pieņemts, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 83. pantu. Savukārt /pers. A/ tiesības apstrīdēt aktu Nr. 1 izriet no Administratīvā procesa likuma 79. panta pirmās daļas. Ievērojot nelaimes gadījumu darbā izmeklēšanas mērķi, inspekcija, izmeklējot nelaimes gadījumu darbā, vērtēja, vai pieteicējs kā darba devējs ir izpildījis tam Darba aizsardzības likumā un uz tā pamata izdotajos normatīvajos aktos noteiktos pienākumus. [7] Administratīvā apgabaltiesa 2019. gada 12. jūnija lēmumā aicināja procesa dalībniekus izteikt viedokli par tiesvedības izbeigšanu lietā.

Pieteicējs iesniegtajā viedoklī nepiekrīt tiesvedības izbeigšanai, uzskatot, ka pieteicēja gadījums ir atšķirīgs no Senāta prakses līdzīgās lietās. Norāda, ka pārsūdzētie lēmumi rada būtisku aizskārumu pieteicēja reputācijai. Līdz ar to saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 95. panta pirmo teikumu pieteicējam ir subjektīvās tiesības prasīt pārsūdzēto lēmumu atzīšanu par prettiesiskiem.

Atbildētājs iesniegtajā viedoklī neiebilst pret tiesvedības izbeigšanu. [8] Apgabaltiesa atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304. panta pirmajai daļai izskatīja lietu rakstveida procesā. [9] Rakstveida procesā pārbaudījusi lietas materiālus un izvērtējusi lietā esošos pierādījumus to kopsakarā, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota un tiesvedība lietā ir izbeidzama. [10] Vispirms pārbaudāms pieteicēja arguments, vai inspekcija ir rīkojusies ārpus savas kompetences, izdodot pārsūdzēto lēmumu Nr. 1 un lēmumu Nr. 2.

Pieteicējs norāda, ka pārsūdzēto lēmumu Nr. 1 nevarēja izdot, tā kā noteikumu Nr. 950 57. punkts noteic, ka aktu ir tiesīgs pārsūdzēt cietušais, kura tiesības vai pienākumus skar sastādītais akts.Atsaucoties uz judikatūrā minēto vienīgais gadījums, kad akts var skart cietušā tiesības un cietušajam ir tiesības to apstrīdēt, tad, ja tajā noteikts, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Savukārt attiecībā uz pārsūdzēto lēmumu Nr.2 pieteicējs norāda, ka inspekcijai nebija tiesību izdot pārsūdzēto lēmumu, jo cietušais /pers. B/ nebija izteicis nekādus iebildumus pret aktu Nr. 2.

Apgabaltiesa nevar piekrist, ka izskatāmajā gadījumā cietušajam /pers. A/ nebija tiesību apstrīdēt aktu Nr. 1, jo akts, kurā atzīts, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, ir priekšnoteikums sociālās apdrošināšanas palīdzības saņemšanai. Citiem vārdiem sakot, tā kā akts Nr.1 dod cietušajam tiesības pretendēt uz sociālās apdrošināšanas atlīdzību, atzīstams, ka akts Nr.1 skar cietušā tiesības. Aplams ir pieteicēja uzskats, ka akts var skart cietušo tikai tajā gadījumā, ja aktā ir noteikts, ka nelaimes gadījums nav darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Secīgi no Senāta judikatūras, uz ko atsaucas arī pieteicējs, izriet, ka cietušais līdzīgi kā darba devējs nevar prasīt tiesā pārbaudīt administratīvā akta pamatojumā ietverto apsvērumu tiesiskumu, neapšaubot paša administratīvā akta rezolutīvās daļas pareizību. Taču minētais nekādā veidā neizslēdz cietušā tiesības vērsties iestādē ar apstrīdēšanas iesniegumu.

Tādējādi apgabaltiesas ieskatā /pers. A/ bija tiesības apstrīdēt aktu Nr. 1.

Tāpat apgabaltiesa nevar piekrist pieteicējam, ka inspekcijai nebija tiesību izdot pārsūdzēto lēmumu Nr. 2, jo cietušais /pers. B/ nebija izteicis nekādus iebildumus pret aktu Nr. 2.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 57. pantu iestāde, kurai lieta ir piekritīga, ierosina administratīvo lietu, ja tai kļūst zināmi fakti, uz kuriem pamatojoties saskaņā ar tiesību normām ir jāizdod vai var tikt izdots attiecīgs administratīvais akts, kā arī tad, ja iestādei ir pamats uzskatīt, ka šādi fakti varētu būt. Tātad tiesību norma piešķir iestādei tiesības ierosināt administratīvo lietu pēc iestādes iniciatīvas. Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka abu administratīvo lietu pamatā ir viens un tas pats nelaimes gadījums darba vietā, un situācijā, kad inspekcija konstatēja nepilnības akta Nr. 1 pamatojumā, inspekcijai, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 57. pantu, bija tiesības pārskatīt arī aktu Nr. 2.

Ievērojot iepriekš minēto, apgabaltiesa nesaskata, ka inspekcija, izdodot pārsūdzētos lēmumus, būtu rīkojusies ārpus savas kompetences robežām.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs [11] Administratīvās rajona tiesas spriedumā ir pilnīgi pareizi un atbilstoši Senāta praksei norādīts, ka inspekcijas akts par nelaimes gadījumu darbā ir uzskatāms par konstatējošu administratīvo aktu un tā vienīgās tiesiskās sekas rada secinājums, vai nelaimes gadījums ir bijis darba vides faktoru iedarbības rezultāts (sk. Senāta 2017. gada 28. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-161/2017 (A420412412) 8. punktu; 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA459/2018 (A420362814) 13. punktu).

Tāpat lietā nav strīda par to, ka pieteicējs šajā gadījumā neiebilst pret atzinumu, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts. Pieteicēja iebildumi ir saistīti ar akta pamatojumā ietvertajiem secinājumiem par trūkumiem darba organizācijā un darba aizsardzības prasību ievērošanas uzraudzībā. Proti, pieteicējs neiebilst pret pārsūdzēto lēmumu rezolutīvo daļu, bet iebilst pret lēmumu pamatojumā ietvertajiem apsvērumiem.

Kā to pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, Administratīvā procesa likums neparedz tādu pieteikuma veidu, ar kuru varētu prasīt pārbaudīt kāda atsevišķa administratīvajā aktā ietverta argumenta pareizību, neapšaubot paša administratīvā akta pareizību. Atsevišķi no lēmuma rezolutīvās daļas par lēmuma motīvu daļā ietvertiem apsvērumiem personai ir tiesības iebilst tikai tad, ja šie apsvērumi paši par sevi rada tiešas tiesiskās sekas vai ir ar prejudiciālu nozīmi (sk.

Senāta 2012. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-85/2012 (A43005210) 9. punktu; 2018. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-459/2018 (A420362814) 12. punktu).

No minētā izriet, ka nevar prasīt kādas atsevišķas lēmuma sastāvdaļas atcelšanu vai prettiesiskuma konstatēšanu, ja tai nav patstāvīgas iedarbības. Lai iebilstu pret lēmuma pamatojumā ietvertajiem apsvērumiem, neapšaubot paša lēmuma pareizību, personai ir jāpierāda sava tiesiski aizsargājamā interese. Turklāt šai interesei jābūt pietiekami konkrētai un aktuālai, proti, vajadzībai pēc prettiesiskuma konstatēšanas jābūt jau pieteikuma iesniegšanas brīdī, nevis iespējamai vajadzībai nākotnē (sk. Senāta 2012. gada 18. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-85/2012 (A43005210) 9. punktu). [12] Apgabaltiesa nesaskata, ka pieteicēja gadījums būtu atšķirīgs no līdzīgām lietām, kurās Senāts norādījis, ka lietā tiesvedība izbeidzama, jo nav pieļaujams prasīt kādas atsevišķas lēmuma sastāvdaļas atcelšanu, ja tai nav patstāvīgas iedarbības, neapšaubot lēmuma rezultātu. [12.1] No pieteikuma neizriet norāde uz pieteicēja tiesiski aizsargājamo interesi pārsūdzēt lēmuma pamatojumā ietvertos apsvērumus, pieteikumā ir ietverti vienīgi pieteicēja argumenti par inspekcijas lēmuma pamatojumā ietvertajiem apsvērumiem pēc būtības. Savukārt apelācijas sūdzībā minēts, ka ar pārsūdzētajiem lēmumiem tiek radīts kaitējums pieteicēja reputācijai, un nepareizs secinājums par nelaimes gadījumu cēloni var novest pie tā, ka tiek veikti nepareizi pasākumi nelaimes gadījuma cēloņu novēršanai. Arī iesniegtajā viedoklī par tiesvedības izbeigšanu pieteicējs norāda, ka pārsūdzētie lēmumi rada būtisku aizskārumu pieteicēja reputācijai. Līdz ar to saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 95. panta pirmo teikumu pieteicējam ir subjektīvās tiesības prasīt pārsūdzēto lēmumu atzīšanu par prettiesiskiem.

Pieteicēja norādītais, ka pārsūdzētajā lēmumā Nr. 1 un pārsūdzētajā lēmumā Nr. 2 nepareizi norādītie apstākļi un izdarītie secinājumi var to ietekmēt nākotnē, ir nepamatota, hipotētiska un uz nākotni vērsta interese, kas apgabaltiesas ieskatā nevar tikt atzīta par pietiekami konkrētu un aktuālu interesi, secīgi tā nav aizsargājama administratīvajā tiesā. [12.2] Tāpat subjektīvās tiesības iesniegt pieteikumu nav pamatojamas ar Latvijas Republikas Satversmes 95. panta pirmo teikumu, kurš noteic, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.

Par goda un cieņas aizskaršanu Latvijas Republikā paredzēta gan civiltiesiska atbildība, gan kriminālatbildība.

Krimināllikuma 157. panta pirmā daļa noteic, ka par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tas izdarīts publiski (neslavas celšana), soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu. Savukārt saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikuma 2352.1 pantu katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Tāpat minētais pants paredz arī pienākumu goda un cieņas aizskaršanas gadījumā maksāt atlīdzību (mantisku kompensāciju), kuras apmēru nosaka tiesa.

No minētā izriet, ka par goda un cieņas aizskaršanu prasība iesniedzama vispārējās jurisdikcijas tiesā, ne administratīvā procesa kārtībā.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 103. panta regulējumu administratīvā procesa tiesā būtība ir tiesas kontrole pār iestādes izdota administratīvā akta vai iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem rīcības brīvības ietvaros, kā arī privātpersonas publiski tiesisko pienākumu vai tiesību noskaidrošana un no publisko tiesību līguma izrietošo strīdu izskatīšana. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 31. panta otrajai daļai pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas.

Kā jau norādīts iepriekš, tiesiskas sekas rada tieši pārsūdzēto lēmumu rezolutīvā daļa, kuras pieteicējs nepārsūdz.

Lietā nav strīda par to, ka pieteicējs neiebilst pret inspekcijas atzinumu, ka nelaimes gadījums ir darba vides faktoru iedarbības rezultāts, pieteicējs pats to ir konstatējis aktā Nr. 1 un aktā Nr. 2.

Līdz ar to pieteicējs nav atzīstams par privātpersonu, kuras tiesības vai tiesiskās intereses būtu aizskartas.

Tāpat iepriekš norādīts, ka pieteicēja apelācijas sūdzībā un viedoklī norādītie apstākļi nepamato pieteicēja aizsargājamo tiesisko interesi prasīt pārbaudīt administratīvā akta pamatojumā ietverto apsvērumu tiesiskumu, neapšaubot administratīvā akta rezolutīvās daļas pareizību. [13] Apgabaltiesa norāda, ka jebkurā lietas izskatīšanas stadijā ir pārbaudāms, vai iesniegtais pieteikums ir pieļaujams. Tā kā apgabaltiesa nekonstatēja pamatu pieteicējam prasīt pārbaudīt administratīvā akta pamatojumā ietverto 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs apsvērumu tiesiskumu, neapšaubot administratīvā akta rezolutīvās daļas pareizību, atbilstoši stabilai Senāta judikatūrai tiesvedība lietā izbeidzama, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282. panta 1. punktu, proti, lieta nav izskatāma administratīvā procesa kārtībā. [14] Apgabaltiesas ieskatā pirmās instances tiesa nepamatoti izskatīja lietu pēc būtības.

Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 282. panta 1. punktu un 316. pantu, Administratīvā apgabaltiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā, kas ierosināta pēc AS „UPB” pieteikuma par Valsts darba inspekcijas 2017. gada 25. maija lēmuma Nr. /numurs 1/ atcelšanu daļā un grozīšanu daļā un par Valsts darba inspekcijas 2017. gada 12. jūlija lēmuma Nr. /numurs 2/ atcelšanu daļā un grozīšanu daļā.

Lēmumu var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā 14 dienu laikā no lēmuma sastādīšanas dienas, blakus sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente (paraksts) V. Zommere Tiesnese (paraksts) I. Amona Tiesnese (paraksts) K. Kalvāne 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs