Administratīvā apgabaltiesa – Administratīvās lietas

ADMINISTRATĪVĀ APGABALTIESA Lietas Nr.A420206617 Lietas arhīva Nr. AA43-0064-19/6 ECLI:LV:ADAT:2019:0911.A420206617.8.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019.gada 11.septembrī Administratīvā apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesnese referente Laura Konošonoka, tiesneses Inga Juhņeviča-Knoka un Margarita Osmane rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” pieteikumu par Valsts darba inspekcijas 2017.gada 3.aprīļa lēmuma Nr.2017-05-04/38-2017-05-05/125 atcelšanu, sakarā ar Valsts darba inspekcijas apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 2.janvāra spriedumu.

Aprakstošā daļa [ 1] Valsts darba inspekcija (turpmāk – inspekcija) veica pieteicējas Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” darbinieka – trešās personas /pers. C/ – darba laika uzskaites un darba samaksas dokumentu pārbaudi par 2016.gada otro ceturksni.

Pārbaudes rezultātā ar 2017.gada 3.aprīļa lēmumu inspekcija uzlika pieteicējai pienākumu izmaksāt trešajai personai darba samaksu par 2016.gada otrajā ceturksnī nostrādātajām 33,28 virsstundām.

Lēmums pamatots ar to, ka pieteicēja nepareizi aprēķināja trešās personas normālo darba laiku, jo neatņēma no tā laiku, kuru trešā persona sakarā ar pārejošu darbnespēju faktiski nenostrādāja. [2] Pieteicēja minēto inspekcijas lēmumu pārsūdzēja tiesā, norādot, ka inspekcija tiesību normas nav piemērojusi saprātīgi un atbilstoši faktiskajiem apstākļiem. Piemaksa par virsstundu darbu izmaksājama tikai tad, ja darbinieks faktiski ir veicis virsstundu darbu. Atbilstoši inspekcijas piemērotajai virsstundu aprēķina metodikai darbiniekam tiek apmaksātas stundas, kuras ir plānotas, bet kuras darbinieks nav nostrādājis. Šāds normu tulkojums veicinātu ļaunprātīgu pārejošas darbnespējas perioda izmantošanu. [3] Ar Administratīvās rajona tiesas 2018.gada 2.janvāra spriedumu pieteikums apmierināts un pārsūdzētais inspekcijas lēmums atcelts.

Sprieduma norādīts, ka izskatāmajā lietā par virsstundu darbu uzskatāms tas darbs, kas veikts virs trīs mēnešu periodā noteiktā normālā darba laika. Tiesa konstatēja, ka 2016.gada otrajā ceturksnī bija 494 normālā darba laika stundas, kuras samazināmas par darbinieka atvaļinājumā un darbnespējas periodā plānotajām darba laika stundām saskaņā ar grafiku. Tā kā inspekcija par visām darba dienām, kad trešajai personai bija atvaļinājums vai pārejoša darbnespēja, ir aprēķinājusi astoņas normālā darba laika stundas, nevis stundas, kas bija plānotas saskaņā ar konkrētā darbinieka grafiku, inspekcijas aprēķins ir neprecīzs, tādēļ pārsūdzētais lēmums atceļams. [4] Par tiesas spriedumu inspekcija iesniedza apelācijas sūdzību, norādot, ka darbinieka attaisnotas prombūtnes gadījumā (atvaļinājums, darbnespēja) no pārskata perioda normālā darba laika stundu skaita jāatņem attaisnotās prombūtnes laiks, tādējādi aprēķinot normālā darba laika stundu skaitu, kuru darbiniekam pārskata periodā bija jānostrādā. Tādā veidā tiek nodrošināta vienlīdzīga virsstundu noteikšana un apmaksa visiem uzņēmuma darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai ir noteikta summētā darba laika organizācija. Tiesas piemērotā virsstundu aprēķina metodika rada nevienlīdzīgu situāciju tiem darbiniekiem, kuriem nolīgts normālais darba laiks ar piecu dienu darba nedēļu. Darbinieka saskaņā ar darba grafiku plānotais darba laiks un faktiski nostrādātais darba laiks var atšķirties no normālā darba laika. Tāpēc darbinieka faktiski nostrādātais darba laiks tiek salīdzināts ar normālo darba laiku (astoņas stundas dienā vai 40 stundas nedēļā), lai konstatētu nostrādātās virsstundas. [5] Pieteicēja paskaidrojumā par apelācijas sūdzību to neatzīst un norāda, ka valstī nav vienotas izpratnes par to, kas ir virsstundas un kādos gadījumos darbiniekam ir tiesības prasīt piemaksu par virsstundu darbu. Pieteicēja pievienojas Administratīvās apgabaltiesas lēmumos lietā Nr.A420208917 un Nr.A420213917 norādītajai metodikai, saskaņā ar kuru 178.105.228.254 19.06.2026. 16:40 Anonīms sistēmas lietotājs normālā darba laika stundu skaitu pārskata periodā samazina par atvaļinājuma laiku, bet ne pārejošas darbnespējas laiku. [6] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmo daļu, Administratīvā apgabaltiesa lietu izskata rakstveida procesā.

Motīvu daļa [7] Pārbaudījusi un izvērtējusi lietas materiālus un procesa dalībnieku argumentus, Administratīvā apgabaltiesa atzīst, ka apelācijas sūdzība ir pamatota un pieteikums ir noraidāms. [8] Izskatāmās lietas apstākļi ir līdzīgi faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem administratīvajā lietā Nr.A420213917 un Nr.A420157617. Minētās lietas ir izskatītas kasācijas kārtībā, tādēļ apgabaltiesa, izskatot konkrēto lietu, atsauksies uz Senāta 2019.gada 5.jūlija spriedumos lietā Nr.SKA-792/2019 un lietā Nr.SKA-794/2019 izteiktajām atziņām. [9] Summētā darba laika ieviešanas un piemērošanas gadījumi paredzēti darba likuma 140.pantā. Atbilstoši minētā panta pirmajai un sestajai daļai summētais darba laiks ir tāda darba organizācija, kas pieļauj atkāpes no normālā dienas vai nedēļas darba laika ilguma, ja noteiktā pārskata periodā šis ilgums tiek izlīdzināts un vidēji atbilst normālam nedēļas darba laikam. Vidējā nedēļas darba laika aprēķināšana par pārskata periodu saskaņā ar Eiropas parlamenta un Padomes 2003.gada 4.novembra direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (turpmāk – Direktīva) 15.apsvērumu ir vērsta uz to, lai piešķirtu noteiktu elastību maksimālajam normālajam nedēļas darba laikam tādējādi, lai jebkāda maksimālā nedēļas darba laika pārsniegšana noteiktos pārskata perioda posmos varētu tikt kompensēta ar atbilstošiem samazinājumiem citos posmos (Eiropas Savienības Tiesas 2019.gada 11.aprīļa sprieduma lietā C-254/18 23.punkts). Ievērojot principu, ka darbinieks darba tiesiskajās attiecībās tiek uzskatīts par vairāk aizsargājamu pusi, ņemams vērā, ka summētā darba laika organizēšana – lai gan šķietami primāri uzlūkojama kā darba devēja interese – veicama vienīgi, ievērojot noteiktus darbinieka tiesību aizsardzības elementus (piemēram, maksimālo nedēļas darba laiku vai izlīdzināšanas pārskata perioda maksimālo ilgumu). Ar summētā darba laika sistēmu izdarīto atkāpju ierobežojošie elementi pēc būtības ir paredzēti tam, lai ilgtermiņā nodrošinātu darbiniekam pienācīgu atpūtas laiku. Šādā aspektā uz sistēmu var raudzīties kā elastīgāku atpūtas laika organizēšanu, pieļaujot nodrošināt atpūtu citā laikā ierobežota pārskata perioda ietvaros (sal. sk. šā sprieduma 8.punktā minēto Senāta spriedumu 7.punktu). [10] Darba likuma 140.panta trešajā daļā paredzēts, ka šāds pārskata periods, kurā darba devējam ir pienākums sabalansēt atkāpes no dienā vai nedēļā noteiktās normālās darba un atpūtas laika proporcijas, ir viens mēnesis, ja darba līgumā vai koplīgumā nav paredzēts ilgāks periods. Izskatāmajā gadījumā šāds pārskata periods ir trīs mēneši. Līdz ar to,

veidojot grafiku, pieteicējai jāizlīdzina vidējais darba un atpūtas laiks atbilstoši normālajam darba laikam trīs mēnešu periodā. Darba devējam arī jāievēro Darba likuma 140.panta ceturtajā daļā noteiktie maksimāli pieļaujamie nodarbinātības griesti un panta sestajā daļā noteiktais minimālais atpūtas laiks diennaktī un nedēļā (sal. sk. šā sprieduma 8.punktā minēto Senāta spriedumu 8.punktu). [11] Darba likuma 140.panta piektā daļa noteic, ka par virsstundu darbu uzskatāms darbs, kuru darbinieks veic virs pārskata periodā noteiktā normālā darba laika. Likums nesatur tiešu detalizētu regulējumu par virsstundu aprēķinu vai pārskata perioda veidošanās formulu, ja darbiniekam noteikts summētais darba laiks un ir bijusi attaisnota prombūtne (darbnespēja vai atvaļinājuma dienas). Līdz ar to atbilde uz jautājumu, vai pārskata periodā būtu vai nebūtu ietverama prombūtne darbnespējas dēļ vai atvaļinājuma dienas, meklējama tiesību sistēmā kopumā, interpretējot valsts tiesību normu kopumu, cik vien iespējams Direktīvas teksta un mērķa kontekstā, lai nonāktu pie risinājuma, kas atbilst Direktīvai (sal. sk. šā sprieduma 8.punktā minēto Senāta spriedumu 9.punktu). [12] Senāts atzinis (sk. iepriekš minēto Senāta spriedumu 10.punktu), ka uz šo tiesību jautājumu attiecināms Direktīvas 16.panta „b” apakšpunkts. Tas paredz, ka atbilstoši 7.pantam piešķirto apmaksāto ikgadējo atvaļinājuma laiku un slimības laiku neietver vidējā [darba laika] rādītāja aprēķinā jeb šis laiks ir neitrāls. Atbilstoši šai normai darbnespējas laiks ir izslēdzams no pārskata perioda, kas faktiski nozīmē pārskata perioda saīsināšanu par šo laiku. Līdz ar to Darba likuma 140.panta piektajā daļā norādīto „pārskata periodu” darbnespējas gadījumā saprotams nevis sākotnēji paredzētais pārskata periods (panta trešajā daļā paredzētais viens mēnesis vai darba līgumā līdz četriem mēnešiem nosakāmais periods), bet gan sākotnējā perioda un darbnespējas laika starpība (faktiski nostrādātais laika periods pārskata perioda ietvaros). [13] Senāts arī norādījis (sk. šā sprieduma 8.punktā minēto Senāta spriedumu 11.punktu), ka darbnespēja nav pielīdzināma atpūtai. Līdz ar to nav akceptējama tāda Darba likuma 140.panta piektās daļas un summētā darba laika organizācijas izpratne, ka darbnespējas gadījumā atlikušajā iepriekš noteiktajā pārskata periodā darbinieku var nodarbināt nesamērīgi intensīvi, nenodrošinot faktiski nostrādātajam darba laikam proporcionāli nepieciešamo atpūtas laiku. Arī Eiropas Komisijas skaidrojošajā paziņojumā par Direktīvu norādīts, ka 16.panta „b” apakšpunkts nozīmē, ka darba

neesības [atvaļinājuma vai darbnespējas] laikposmus nevar izmantot, lai kompensētu citus periodus, kuru laikā tika pārsniegts maksimālais nedēļas darba laiks (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/PDF/?

178.105.228.254 19.06.2026. 16:40 Anonīms sistēmas lietotājs uri=CELEX:52017XC0524(01)&from=FR).

Tātad Direktīvā skaidri norādītā vidējā aprēķinā izmantojamā pārskata perioda samazināšana par darbnespējas vai atvaļinājuma laiku neskar darba devēja vispārēju pienākumu ievērot likumā noteikto normālā darba laika atpūtas laiku atlikušajā pārskata perioda laikā (vidēji), kad darbinieks faktiski veic darbu. Iespēja summētā darba laika organizācijas ietvaros atkāpties no normālā nedēļas darba laika ir izmantojama vienīgi kopā ar pienākumu sabalansēt šo pārsniegumu ar atpūtu citā laikā ierobežotā laika periodā (pārskata periodā). [14] Konkrētajā gadījumā inspekcija konstatējusi, ka pārskata perioda – 2016.gada otrajā ceturksnī – normālā darba laika kopsumma ir 494 darba stundas. Laikā no 2016.gada 1.aprīļa līdz 8.aprīlim trešajai personai bija darbnespēja, bet laikā no 2016.gada 9.aprīļa līdz 12.aprīlim trešā persona atradās atvaļinājumā. Uzskaitot virsstundas, inspekcija ir ņēmusi vērā darba pārtraukumu laikposmā (atvaļinājumā un pārejošās darbnespējas laikā) ietilpstošās darba stundas (sk. aprēķinu lietas 1.sējuma 101.lapā). Proti, inspekcija ir samazinājusi normālo darba laiku par sešām darba dienām, kurās bija iestājusies darbnespēja, jeb 48 stundām (6 x 8), un par divām darba dienām, kurās darbinieks atradās atvaļinājumā, jeb 16 stundām (2 x 8). Attiecīgi inspekcija secināja, ka trešā persona pārskata periodā nostrādāja un atradās attaisnotā prombūtnē 540,30 stundas. Tā kā normālais darba laiks pārskata periodā bija 494 stundas, veidojas virsstundas 46,30 stundu apmērā.

Pieteicēja bija apmaksājusi 13,02 virsstundas, attiecīgi inspekcija konstatēja, ka pieteicēja nebija aprēķinājusi un izmaksājusi darba samaksu par 33,28 virsstundām (46,30 – 13,02). [15] Apgabaltiesa atzīst, ka inspekcijas aprēķins ir pareizs un atbilstošs šajā spriedumā norādītajai Darba likuma normu interpretācijai. Darbnespējas un atvaļinājuma laiks ir izslēdzams no pārskata perioda. Lai noteiktu, vai trešā persona ir strādājusi virsstundas, faktiski nostrādātās stundas salīdzināmas ar normālo darba laiku pārskata periodā, kurā nav iekļautas ne atvaļinājuma dienas, ne arī darbnespējas dienas. Turklāt pārskata periods (ņemot vērā, ka to veido normālais darba laiks) saīsināms nevis par darba grafikā plānotajām darba stundām (šādu pieeju izmantojusi pieteicēja attiecībā uz atvaļinājumu, bet pirmās instances tiesa – arī attiecībā uz darbnespēju), bet gan par astoņām darba stundām par katru attaisnotās prombūtnes dienu, kā to darījusi inspekcija. [16] Pieteicēja, iebilstot pret inspekcijas izmantoto metodiku virsstundu aprēķināšanai, norāda, ka darba devējam tādējādi rodas pienākums veikt samaksu par virsstundu darbu darbiniekam, kurš faktiski virsstundu darbu nav veicis, un ka virsstundas ir darba stundas, kuras darbinieks ir nostrādājis pārskata periodā, nevis stundas, kuras darbiniekam ir plānotas saskaņā ar darba grafiku, bet kuras darbinieks nav nostrādājis. Pretējs šo normu tulkojums, pieteicējas ieskatā, veicinātu ļaunprātīgu pārejošas darbnespējas perioda izmantošanu, kā arī radītu nevienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz darbiniekiem, kuri pārskata periodā nostrādājuši visas noteiktās darba stundas.

Šos pieteicējas argumentus Senāts ir noraidījis, atzīstot, ka priekšroka dodama darbinieka tiesību aizsardzībai. Pat ja pēc vai pirms darbnespējas darbinieks ir strādājis vairāk stundu nekā tam būtu jābūt atbilstoši normālajam darba laikam un pārskata periodā vairs nav iespējams to sabalansēt ar atpūtas laiku, šāda darba intensitāte noved pie virsstundām, kas jākompensē. Senāts arī norādījis, ka šī aprēķina metodoloģiju neskar jautājums par iespējamu nepatiesu darbnespējas deklarēšanu, jo šāda negodprātība nav prezumējama, turklāt darba devējam ir iespēja pārbaudīt darbnespējas lapu izsniegšanas pamatotību. Senāts arī atzinis, ka personas, kurām noteikts līdzīgs summētā darba laika grafiks, ja tām ir atšķirīgs faktiski nostrādātais darba laiks un intensitāte, neatrodas salīdzināmos apstākļos. Tātad nav pamatota pieteicējas atsaukšanās uz vienlīdzības principa pārkāpumu (sal. sk. šā spriedumam 8.punktā minēto Senāta spriedumu 12. un 13.punktu). [17] Rezumējot minēto, apgabaltiesa atzīst, ka pārsūdzētais inspekcijas lēmums ir tiesisks un pamatots. [18] Pieteicēja, atbildot uz apgabaltiesas aicinājumu, sniegusi viedokli, ka ir nepieciešams uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, lai darba devēji izprastu virsstundu jēdzienu un apmaksas kārtību. Inspekcija norāda, ka lietā nav nepieciešams uzdot prejudiciālu jautājumu Eiropas Savienības Tiesai, jo jautājums par pārskata perioda samazināšanu par darbnespējas vai atvaļinājuma laiku ir atrisināts ar Senāta nolēmumiem.

Apgabaltiesa atzīst, ka izskatāmajā lietā nav nepieciešams uzdot prejudiciālo jautājumu Eiropas Savienības Tiesai.

Prejudiciālā jautājuma uzdošanas pamats ir objektīva neskaidrība par Eiropas Savienības tiesību interpretāciju. Izskatāmajā lietā šāda neskaidrība nepastāv. Piemērojamās Darba likuma normas ir interpretējamas atbilstoši Direktīvas 16.panta „b” apakšpunkta tekstam un mērķim, kas paredz izslēgt atvaļinājuma un darbnespējas laiku no pārskata perioda, lai aizsargātu darba ņēmēju veselību un drošību. Eiropas Savienības Tiesas kompetencē nav piemērot Eiropas Savienības tiesības faktiskajām situācijām, par kurām ir pamattiesvedība. Arī pieteicējas norādes par Darba likuma nepilnīgo tiesisko regulējumu nevar būt pamats prejudiciālā jautājuma uzdošanai. [19] Pirmās instances tiesas sprieduma rezultāts nav pareizs. Lai gan tiesa pamatoti secinājusi, ka, uzskaitot virsstundas, ir jāņem vērā darba neveikšana attaisnojošu iemeslu dēļ (atvaļinājums un darbnespēja), tomēr nepareizi pārskata periodu samazinājusi par darbinieka atvaļinājuma un darbnespējas laika periodā plānotajām darba laika stundām saskaņā ar grafiku.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:40 Anonīms sistēmas lietotājs Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 307. un 309.pantu, Administratīvā apgabaltiesa nosprieda noraidīt Rīgas pašvaldības SIA „Rīgas satiksme” pieteikumu par Valsts darba inspekcijas 2017.gada 3.aprīļa lēmuma Nr.2017-05-04/38-2017-05-05/125 atcelšanu.

Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Administratīvajā apgabaltiesā.

Tiesnese referente L.Konošonoka Tiesneses I.Juhņeviča-Knoka M.Osmane 178.105.228.254 19.06.2026. 16:40 Anonīms sistēmas lietotājs