Administratīvā rajona tiesa Jelgavas tiesu nams – Administratīvās lietas
Lietas arhīva Nr. A42-00312-19/37 ECLI:LV:ADRJJTN:2019:0821.A420239718.24.S SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Jelgavā 2019. gada 21. augustā Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnesis A. Vīksne, rakstveida procesā izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta, pamatojoties uz /pers. A/ pieteikumu par Tieslietu ministrijas 2018. gada 1. februāra lēmuma Nr. 1-4.1/12 un Tieslietu ministrijas 2018. gada 20. februāra lēmuma Nr. 1-4.1/21 atzīšanu par prettiesisku, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.
Aprakstošā daļa [1] Ar Juridiskās palīdzības administrācijas (turpmāk – administrācija) 2017. gada 21. decembra lēmumu Nr. 3-3.4.17/212 (turpmāk – sākotnējais lēmums Nr. 1), pamatojoties uz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma (turpmāk – Likums) 6. panta 2. punktu, pieteicējam atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā ar arhīva Nr. /numurs 1/par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Ar Tieslietu ministrijas 2018. gada 1. februāra lēmumu Nr. 1-4.1/12 (turpmāk – Lēmums Nr. 1) sākotnējais lēmums Nr. 1 atstāts negrozīts.
Lēmumā Nr. 1 konstatēts, ka pieteicējs vēlas saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, kas neietilpst Likuma 15. panta 1., 2. un 3. punktā noteikto lietu kategorijās.
Pieteicējam ar lūgumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu jāvēršas administratīvās lietas ietvaros pie tiesneša, kas izskata attiecīgo lietu. No Tiesu informatīvās sistēmas pieejamās informācijas konstatējams, ka pieteicējs administratīvās lietas ietvaros ir vērsies ar lūgumu par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu. Izskatot pieteicēja lūgumu, ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 25. oktobra lēmumu un ar Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 12. decembra lēmumu pieteicēja lūgumi noraidīti. [2] Ar administrācijas 2018. gada 31. janvāra lēmumu Nr. 3-3.4.18/28 (turpmāk – sākotnējais lēmums Nr. 2), pamatojoties uz Likuma 6. panta 2. punktu, pieteicējam atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā par zaudējumiem, kas saistīti ar administrācijas lēmumu.
Sākotnējā lēmumā Nr. 2 konstatēts, ka pieteicējs lūdz valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā par valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, bet šī lietu kategorija neatbilst Likumā paredzētajām lietu kategorijām, kurās valsts nodrošina juridisko palīdzību, līdz ar to administrācijai nav pamata piešķirt pieteicējam valsts nodrošināto juridisko palīdzību konkrētajā lietā.
Tieslietu ministrija, izskatot pieteicēja apstrīdēšanas iesniegumu, ar 2018. gada 20. februāra lēmumu Nr. 1-4.1/21 (turpmāk – Lēmums Nr. 2) atstāja negrozītu sākotnējo lēmumu Nr. 2 un noraidīja lūgumu par personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu. Lēmumā Nr. 2 norādīti šādi argumenti. [2.1] Pieteicējs 2018. gada 8. janvāra u n 2018. gada 9. janvāra iesniegumā pieprasīja visu veidu juridisko palīdzību sakarā ar to, ka administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ administrācija nepamatoti pieteicējam nepiešķīra juridisko palīdzību, tāpēc pieteicējs šo lietu zaudēja. Pieteicējs vēlas celt prasību tiesā pret Latvijas Republiku.
Pieteicējs pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību, kas nepieciešama administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ par morālā kaitējuma 10000 euro un personiskā kaitējuma 10000 euro atlīdzinājumu, kas nodarīts ar Jelgavas cietuma prettiesisko faktisko rīcību, nenodrošinot iespēju laika posmā no 2006. gada 3. jūnija līdz 2007. gada 28. februārim soda izolatorā ņemt līdzi higiēnas piederumus.
Administrācija ar 2017. gada 6. septembra lēmumu Nr. 3-3.4.17/154 atteica pieteicējam piešķirt juridisko palīdzību, un ministrija ar 2017. gada 19. oktobra lēmumu Nr. 1-4.1/71 minēto lēmumu atstāja negrozītu. Ministrijas 2017. gada 19. oktobra lēmums Nr. 1-4.1/71 ir kļuvis neapstrīdams, līdz ar to nav konstatēts, ka administrācijas 2017. gada 6. septembra lēmums Nr. 3-3.4.17/154 bija prettiesisks. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 8. septembra spriedumu administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ pieteicēja pieteikums tika noraidīts un spriedums šajā administratīvajā lietā ir stājies spēkā. Tātad administratīvais process administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/, kurā pieteicējs pieprasīja juridisko palīdzību, ir pilnībā noslēdzies.
Gadījumā, ja ar tiesas spriedumu būtu atzīts, ka administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ pieteicējam prettiesiski netika piešķirta valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība, tad kompensācijas pieprasījums saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92. pantu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu būtu izskatāms administratīvā procesa, nevis civilprocesa kārtībā.
Secināms, ka pieteicējs 2018. gada 8. janvāra u n 2018. gada 9. janvāra iesniegumā pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā. [2.2] Ņemot vērā, ka pieteicējs pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā, bet nav konstatējams neviens Likuma 15. panta 1.-3. punktā paredzētais juridiskās palīdzības piešķiršanas apstāklis, ar sākotnējo lēmumu Nr. 2 pamatoti atteikts piešķirt juridisko palīdzību.
Atteikums piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā nav vērtējams kā pieteicēju diskriminējošs un neaizskar Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) noteiktās pamattiesības. [2.3] Ņemot vērā, ka sākotnējais lēmums Nr. 2 nav atzīstams par prettiesisku, nav pamata tā atcelšanai un pieprasītā personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumam. [3] Nepiekrītot Lēmumiem, pieteicējs ar pieteikumu vērsās Administratīvajā rajona tiesā, norādot, ka, atsakot piešķirt valsts nodrošināto juridisko 178.105.228.254 19.06.2026. 16:38 Anonīms sistēmas lietotājs palīdzību, tika pārkāptas pieteicēja Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības . 2018. gada 3. aprīļa pieteikuma precizējumā pieteicējs norādīja, ka administrācijas rīcība, atsakot piešķirt pieteicējam valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ir prettiesiska. [4] Rakstveida paskaidrojumā par pieteikumu ministrija pieteikumu neatzīst, pamatojoties uz Lēmumos minētiem argumentiem, papildus norādot, ka, ņemot vērā, ka ministrijas lēmumi ir tiesiski, pieteicēja prasījums par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu ir nepamatots.
Motīvu daļa [5] Pārbaudījusi lietā esošos pierādījumus un novērtējusi procesa dalībnieku argumentus, tiesa atzīst, ka pieteikums ir nepamatots un noraidāms. [6] Kā izriet no lietas materiāliem, ar Lēmumu Nr. 1 (lietas 1. sējuma 62.-64. lapa) atstāts negrozīts sākotnējais lēmums Nr. 1 (lietas 1. sējuma 117. lapa), ar kuru, pamatojoties uz Likuma 6. panta 2. punktu, pieteicējam atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā ar arhīva Nr. /numurs 1/ par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Tāpat konstatējams, ka ar Lēmumu Nr. 2 (lietas 1. sējuma 68.-70. lapa) atstāts negrozīts sākotnējais lēmums Nr. 2 (lietas 1. sējuma 118. lapa), ar kuru, pamatojoties uz Likuma 6. panta 2. punktu, pieteicējam atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā par zaudējumiem, kas saistīti ar administrācijas lēmumu, kā arī noraidīts lūgums par personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Nepiekrītot iepriekš minētajiem lēmumiem, pieteicējs ar pieteikumu vērsās Administratīvajā rajona tiesā, norādot, ka, atsakot piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību, tika pārkāptas pieteicēja Satversmes 92. pantā noteiktās tiesības. 2018. gada 3. aprīļa pieteikuma precizējumā pieteicējs norādīja, ka administrācijas rīcība, atsakot piešķirt pieteicējam valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ir prettiesiska (lietas 26. lapa).
Secināms, ka lietā pastāv strīds, vai pamatoti pieteicējam atteikts izdot labvēlīgus administratīvos aktus par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu, kā arī vai ir pamatots pieteicēja prasījums par personiskā un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Attiecīgi pārbaudot Lēmuma Nr. 1 un Lēmuma Nr. 2 tiesiskumu, tiesa sākotnēji vērtēs, vai pamatoti pieteicējam tika atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. [7] Lai pārbaudītu, vai iestādei pastāvēja pienākums izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai ir jāpārbauda, vai tiesību normas piešķir personai tiesības no attiecīgā publisko tiesību subjekta prasīt to labumu, kuru persona ietvērusi savā prasījumā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu. Ja piemērojamā tiesību norma nosaka noteiktus tiesiskus un faktiskus apstākļus attiecīgā labuma saņemšanai, tiesai jāpārbauda, vai konkrētajā gadījumā attiecīgie apstākļi bija iestājušies. Ja tiesa norāda uz kādu obligātu apstākli, kuram bija jābūt, bet kurš izskatāmajā gadījumā nebija iestājies, tiesai pastāv tiesības noraidīt prasījumu atzīt par prettiesisku atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, arī neanalizējot, vai ir iestājušies pārējie tiesību normā minētie apstākļi. Turklāt šādā gadījumā tiesa nav saistīta tikai ar administratīvā akta pamatojumā norādītajiem argumentiem. Izskatot prasījumu atzīt par prettiesisku atteikumu izdot labvēlīgu administratīvo aktu, tiesai neatkarīgi no iestādes lēmumā (atteikumā) ietvertā pamatojuma ir objektīvi jāizvērtē, vai pieteicējam pastāvēja tiesības uz labvēlīgu administratīvo aktu (sal. skat. Senāta 2007. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKA-118/2007 10. punktu).
Pamatojoties uz iepriekš minēto, tiesai jāpārbauda, vai izskatāmajā gadījumā pieteicējam pastāvēja priekšnosacījumi labvēlīga administratīvā akta izdošanai. [8] Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta pirmajai daļai valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām. Tā darbojas normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros. Valsts pārvalde savas pilnvaras var izmantot tikai atbilstoši pilnvarojuma jēgai un mērķim.
Saskaņā ar Likuma 5. panta pirmo daļu valsts nodrošina juridisko palīdzību juridiska rakstura jautājuma risināšanai ārpus tiesas un tiesā aizskarto vai apstrīdēto personas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzībai šajā likumā paredzētajos gadījumos, veidos un apjomā.
Likumdevējs Likumā ir noteicis konkrētus gadījumus, kādos valsts nodrošina personām juridisko palīdzību administratīvajās lietās.
Atbilstoši Likuma 15. pantā noteiktajam administrācijas kompetencē ir nodrošināt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajās lietās:
Savukārt Likuma 6. pantā izsmeļoši uzskaitīti nosacījumi, kad valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība tiek atteikta. [9] Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējs ar 2017. gada 24. novembra iesniegumu vērsās administrācijā, lūdzot valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā ar arhīva Nr. /numurs 1/ par faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu (lietas 136.139. lapa).
Tiesa, pārbaudot Tiesu informācijas sistēmā pieejamo informāciju, konstatē, ka lieta ar arhīva Nr. /numurs 1/nav saistīta ar jautājumiem pārsūdzības procedūrās patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros vai lēmumu par apstrīdēto izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par apstrīdēto lēmumu par piespiedu izraidīšanu pārsūdzēšanas ietvaros, vai bāriņtiesas lēmumu par bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pārsūdzēšanas ietvaros. Uz minēto apstākļu esību nenorāda arī pieteicējs.
Savukārt ar Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 25. oktobra lēmumu un ar Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 12. decembra lēmumu pieteicēja lūgumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības piešķiršanu lietā Nr. /numurs 1/tika noraidīti, nekonstatējot, ka izskatāmā lieta būtu uzskatāma par sarežģītu (par minēto apstākli lietā nav strīda).
Pamatojoties uz iepriekš minēto, secināms, ka izskatāmajā gadījumā nepastāv neviens no Likuma 15. panta 1.-3. punktā noteiktajam apstākļiem, kad administrācijas kompetencē ir nodrošināt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā. Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka arī pieteicējs nav norādījis uz kādu no Likuma 15. panta 1.-3. punktā noteiktajiem apstākļiem.
Likuma 6. panta 2. punktā noteikts, ka juridisko palīdzību atsaka gadījumā, ja Likums neparedz attiecīgu juridiskās palīdzības nodrošināšanas gadījumu.
Kopsakarā ar tiesas konstatēto, ka izskatāmajā gadījumā nepastāv neviens no Likuma 15. panta 1.-3. punktā noteiktajam apstākļiem, administrācija pamatoti atteica pieteicējam valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajā lietā ar arhīva Nr. /numurs 1/par iestādes faktiskās rīcības atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Līdz ar to tiesai nav tiesiska pamata atzīt Lēmumu Nr.1 par prettiesisku. [10] Tiesa turpmāk pārbauda Lēmuma Nr. 2 tiesiskumu.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:38 Anonīms sistēmas lietotājs Kā izriet no lietas materiāliem, pieteicējs 2018. gada 8. janvāra (lietas 1. sējuma 92. lapa) un 2018. gada 9. janvāra (lietas 1. sējuma 93. lapa) iesniegumā administrācijai pieprasīja visu veidu juridisko palīdzību sakarā ar to, ka administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ administrācija nepamatoti pieteicējam nepiešķīra juridisko palīdzību, tāpēc pieteicējs šo lietu zaudēja. Līdz ar to pieteicējs vēlas celt prasību tiesā pret Latvijas Republiku.
Ar sākotnējo lēmumu Nr. 2 pieteicējam atteikts piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Minētais lēmums ar Lēmumu Nr. 2 atstāts negrozīts.
No Lēmuma N. 2 izriet, ka pieteicēja lūgums par valsts nodrošināto juridisko palīdzību noraidīts, pamatojoties uz Likuma 6. panta 2. punktu, jo Likums neparedz attiecīgu juridiskās palīdzības nodrošināšanas gadījumu.
Attiecīgi tiesa pārbauda, vai minētais atbildētāja secinājums ir pamatots.
No lietas materiāliem izriet un lietā nav strīda, ka pieteicējs pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību, kas nepieciešama administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ par morālā kaitējuma 10000 euro un personiskā kaitējuma 10000 euro atlīdzinājumu, kas nodarīts ar Jelgavas cietuma prettiesisko faktisko rīcību, nenodrošinot iespēju laika posma no 2006. gada 3. jūnija līdz 2007. gada 28. februārim soda izolatorā ņemt līdzi higiēnas piederumus.
Konstatējams, ka administrācija ar 2017. gada 6. septembra lēmumu Nr. 3-3.4.17/154 atteica pieteicējam piešķirt juridisko palīdzību (lietas 1. sējuma 116. lapa), savukārt ministrija ar 2017. gada 19. oktobra lēmumu Nr. 1-4.1/71 minēto lēmumu atstāja negrozītu (lietas 1. sējuma 58.60. lapa). No lietas materiāliem neizriet, ka minētais lēmums būtu pārsūdzēts un atzīts par prettiesisku.
Savukārt no Tiesu informācijas sistēmas pieejamās informācijas izriet, ka ar Administratīvās apgabaltiesas 2017. gada 8. septembra spriedumu administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/ pieteicēja pieteikums tika noraidīts un spriedums šajā administratīvajā lietā ir stājies spēkā. Attiecīgi secināms, ka administratīvais process administratīvajā lietā Nr. /numurs 2/, kurā pieteicējs pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību, ir pilnībā noslēdzies.
Pieteicējs 2018. gada 8. janvāra un 2018. gada 9. janvāra iesniegumā pieprasīja valsts nodrošināto juridisko palīdzību strīda risināšanai, kas izšķirams administratīvā procesa ietvaros.
Kā jau tiesa norādīja iepriekš, atbilstoši Likuma 15. pantā noteiktajam administrācijas kompetencē ir nodrošināt valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvajās lietās: 1) pārsūdzības procedūrās patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros; 2) lēmuma par apstrīdēto izbraukšanas rīkojumu vai lēmuma par apstrīdēto lēmumu par piespiedu izraidīšanu pārsūdzēšanas ietvaros; 3) bāriņtiesas lēmuma par bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pārsūdzēšanas ietvaros; 4) Administratīvā procesa likumā noteiktajā gadījumā un kārtībā.
No pieteicēja 2018. gada 8. janvāra un 2018. gada 9. janvāra iesniegumiem neizriet, ka pieprasītā valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība būtu saistīta ar jautājumiem pārsūdzības procedūrās patvēruma piešķiršanas procesa ietvaros vai lēmumu par apstrīdēto izbraukšanas rīkojumu vai lēmumu par apstrīdēto lēmumu par piespiedu izraidīšanu pārsūdzēšanas ietvaros, vai bāriņtiesas lēmumu par bērna tiesību un tiesisko interešu aizsardzību pārsūdzēšanas ietvaros. Uz minēto apstākļu esību nenorāda arī pieteicējs.
Attiecīgi secināms, ka nav konstatējams neviens Likuma 15. panta 1.-3. punktā paredzētais juridiskās palīdzības piešķiršanas apstāklis. Līdz ar to tiesa uzskata, ka ar Lēmumu Nr. 2 pamatoti atteikts piešķirt pieteicējam valsts nodrošināto juridisko palīdzību administratīvās lietas ietvaros. [11] Kā atzinis Senāts, arī gadījumos, kad likumdevējs paredzējis obligātā administratīvā akta izdošanu, konstatējot kādus īpašus apstākļus, var būt pamats normā paredzētās tiesiskās sekas (atteikšanos piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību) atzīt par nesamērīgu (Senāta 2013. gada 4. jūnija lēmuma lietā Nr. SKA-611/2013 6. punkts) Tiesa, izskatot lietu pēc būtības, nekonstatē, ka pastāvētu īpaši apstākļi, kuri varētu būt par pamatu secinājumam, ka izskatāmajā gadījumā atteikums piešķirt valsts nodrošināto juridisko palīdzību būtu atzīstams par nesamērīgu. [12] Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesa atzīst Lēmumu Nr. 1 un Lēmumu Nr. 2 par tiesisku. Līdz ar to pieteicēja pieteikums ir atzīstams par nepamatotu un noraidāmu. [13] Tiesa konstatē, ka pieteicējs izteicis prasījumu piešķirt nodarītā nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu. No Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma regulējuma izriet, ka personai pastāv Satversmē un Administratīvā procesa likumā noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai nemantisko kaitējumu, kas tai nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību.
Ņemot vērā, ka izskatāmajā gadījumā netika konstatēts Lēmuma Nr. 1 un Lēmuma Nr. 2 prettiesiskums, secināms, ka tiesai nav pamata lūguma par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu apmierināšanai.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu, Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likuma 26. panta otro daļu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda pilnībā noraidīt /pers. A/ pieteikumu par Tieslietu ministrijas 2018. gada 1. februāra lēmuma Nr. 1-4.1/12 un Tieslietu ministrijas 2018. gada 20. februāra lēmuma Nr. 1-4.1/21 atzīšanu par prettiesisku, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu.
Spriedumu var pārsūdzēt Senāta Administratīvo lietu departamentā viena mēneša laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot kasācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Jelgavas tiesu namā.
Tiesnesis (personiskais paraksts) 178.105.228.254 19.06.2026. 16:38 Anonīms sistēmas lietotājs A. Vīksne