Administratīvā rajona tiesa Liepājas tiesu nams – Administratīvās lietas

Lietas arhīva Nr. A42-00975-19 ECLI:LV:ADRJLTN:2019:0417.A420287318.2.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA LIEPĀJAS TIESU NAMS S P R I E D U LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Liepājā 2019.gada 17.aprīlī Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese S.Blūma, piedaloties pieteicējai /pers. D/, kā arī atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes – Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas – pārstāvjiem /pers. E/ un /pers. F/, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. D/ pieteikuma par Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2018.gada 14.septembra lēmuma Nr.12-2018-1206, nosakot trešo invaliditātes grupu un nepagarinot darbnespējas lapu, atzīšanu par prettiesisku, kā arī nemantiskā kaitējuma 4000 euro atlīdzināšanu par augstākas iestādes pārkāpumiem apstrīdēšanas procesā.

Aprakstošā daļa [1] 2018.gada 25.aprīlī ģimenes ārste /pers. G/ nosūtīja pieteicēju /pers. D/ uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju (turpmāk – komisija) invaliditātes vai darbspēju ekspertīzes veikšanai.

Ar komisijas Liepājas nodaļas vecākā ārsta eksperta 2018.gada 9.maija lēmumu Nr.40-2018-1354 (turpmāk – sākotnējais lēmums) pieteicējai no 2018.gada 26.aprīļa līdz 2019.gada 25.aprīlim noteikts vispārējo darbspēju zaudējums 25% - 59% un noteikta trešā invaliditātes grupa.

Minēto lēmumu pieteicēja apstrīdēja, lūdzot veikt ekspertīzi un sniegt atzinumu par darbnespējas pagarināšanu ilgāk par 26 nedēļām.

Komisija atkārtoti veica ekspertīzi un 2018.gada 14.septembrī izdeva lēmumu Nr.12-2018-1206 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) noteikt pieteicējai vispārējo darbspēju zaudējumu 25%-59% un noteikt trešo invaliditātes grupu.

Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka pēc ģimenes ārstes nosūtījumā esošās informācijas pieteicējai ir stāvoklis pēc cervikālas un lumbālas diskektomijas, attiecīgi 2012.gadā un 1995.gadā, hroniska radikulopātija un sāpju sindroms, kompensēts II tipa cukura diabēts, a.vertebralis sindroms, metabola polineiropātija. Minēto slimību dēļ no 2017.gada 8.novembra līdz 2018.gada 7.maijam ir pārejoša darbnespēja. Nosūtījumā nav atspoguļotas darbības, kas veiktas ilgstošajā pārejošās darbnespējas laikā. Līdz ar to nav skaidrs, kāds bijis daudzo izmeklējumu un konsultāciju mērķis, kāda bijusi ārstēšana, cik tā bijusi mērķtiecīga, kā izvērtēti rezultāti, vai plānota ārstēšanas korekcija utt. Lēmumā secināts, ka pieteicējai ir hroniski veselības traucējumi, kuru radītā pārejošā darbnespēja uz iesnieguma iesniegšanas brīdi bija ilgusi vairāk par sešiem mēnešiem, un tā kā no iesniegtajiem dokumentiem neizrietēja pamatojums pārejošās darbnespējas turpināšanai ilgāk par 26 nedēļām, bija lemjams jautājums par invaliditāti. Izvērtējot visus nosūtījumā minētos veselības traucējumus kontekstā ar zināmajiem veiktajiem ārstēšanas pasākumiem un pieteicējas sūdzībām, secināts, ka ārstēšanas rezultāti nav pietiekoši, saglabājas dominējošais simptoms – sāpes, kuru dēļ pieteicēja ikdienas dzīves aktivitātes var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē, salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgā vecuma grupā. Tādējādi saskaņā ar Invaliditātes likuma 5.panta pirmo daļu, 6.panta trešās daļas 1.punkta c) apakšpunktu, Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumu Nr.805 „Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību” (turpmāk – noteikumi Nr.805) 18.2., 19., 20.2.1.apakšpunktu un 5.pielikuma 3.2.piezīmi ir pamats noteikts vispārējo darbspēju zaudējumu 25% - 59% apmērā un trešo invaliditātes grupu ar cēloni „slimība” uz vienu gadu.

Tāpat komisija 2018.gada 14.septembrī sniegusi atzinumu Nr.12-2018-444-A „Par pārejošas darbnespējas laika perioda pagarināšanu” (turpmāk – atzinums), norādot, ka pieteicējai nav indikāciju darbnespējas lapas pagarināšanai pārejošas darbnespējas periodā ilgāk par 26 nedēļām.

Atzinumā norādīts, ka pieteicējai ir hroniski veselības traucējumi, kuru radīta pārejoša darbnespēja iesnieguma iesniegšanas brīdī invaliditātes un darbspējas ekspertīzei bija ilgusi vairāk par sešiem mēnešiem, un no iesniegtajiem dokumentiem neizrietēja pamatojums pārejošas darbnespējas turpināšanai ilgāk par 26 nedēļām. Saskaņā ar noteikumu Nr.805 11.punktu, 21.1.4.apakšpunktu un Ministru kabineta 2001.gada 3.aprīļa noteikumu Nr.152 „Darbnespējas lapu izsniegšanas un anulēšanas kārtība” (turpmāk – noteikumi Nr.152) 17.1punktu nav pamata sniegt atzinumu par pārejošās darbnespējas turpināšanu ilgāk par 26 nedēļām. [2] Pieteikumā norādīts, ka komisija, izskatot pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu, nav ņēmusi vērā Administratīvā procesa likuma 8.pantu, 64.panta pirmo un otro daļu, kā arī 81.panta pirmo un ceturto daļu, nav ievērojusi labas pārvaldības principu, nav objektīvi vispusīgi un taisnīgi izskatījusi apstrīdēšanas iesniegumu un ģimenes ārstes 2018.gada 25.aprīļa nosūtījumu, tādēļ pārsūdzētais lēmums un tā ietvaros pieņemtais atzinums nav taisnīgs.

Ģimenes ārstes nosūtījumam pievienotie dokumenti, pierāda, ka ārstēšana notikusi kompleksi un intensīvi, veicot sāpju un iekaisuma farmakoterapiju, blokādes un citas invazīvas terapijas metodes, veikta fizikāli osteopātiskās tehnikas terapija, saslimšanas provocējošo faktoru korekcija, izmantojot psihoterapiju. Līdz ar to, komisija izvairījusies no objektīvas apstākļu novērtēšanas un nav ņēmusi vērā ārstniecības speciālistu atzinumus un ārstējošo ārstu profesionālo viedokli. Ārstu atzinumi pierāda, ka pastāv būtiski pārejoši veselības bojājumi, kuri traucē veikt rehabilitāciju, lai sasniegtu un 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs nostiprinātu maksimāli sasniedzamus veselības uzlabojumus. Vairāku ārstniecības speciālistu intensīvas ārstēšanas mērķis ir panākt, ka nav sāpju, mazinās locītavu iekaisums, par ko liecina pietūkums, tirpšana un stīvums. Tāpat ārstēšana veikta, lai saglabātu mugurkaula, arī pārējo lielo locītavu kustību apjomu un nodrošinātu funkcionalitāti.

Komisija nav ievērojusi, ka saskaņā ar noteikumu Nr.152 17.1punktu, darbnespējas lapas pagarināšanai ilgāk par 26 nedēļām ir objektīvs pamatojums, ja tas nepieciešams pilnvērtīgas ārstēšanas nodrošināšanai, tai skaitā rehabilitācijas nodrošināšanai. Tāpat nav ņemts vērā, ka medicīnas doktora plānotā rehabilitācija – ārstnieciskā vingrošana (pilates) nav veikta, jo kāju locītavās objektīvi konstatēti bojājumi, kā arī saglabājas stipras sāpes mugurā, gan kakla, gan krūšu, gan jostas daļā, ārstēšanas jāturpina, lai pēc tam veiktu rehabilitāciju. Šie apstākļi, citastarp pierāda, ka pārejoša darbnespēja saglabājas vēl pēc darbnespējas 26 nedēļas. Pieteicēja ir intensīvi veikusi ārstēšanos, tomēr konkrētajā termiņā nav izdevies atgūt darbspējas. Ārstēšanās periodā no 2017.gada 8.novembra līdz pat šim brīdim nav konstatēti tādi veselības uzlabojumi, kas komisijai ļautu izdarīt secinājumu, ka no iesniegtajiem dokumentiem 2018.gada 9.maijā neizrietēja pamatojums pārejošas darbnespējas turpināšanai ilgāk par 26 nedēļām.

Atteikums turpināt pārejošu darbnespēju pēc 26 nedēļu termiņa, būtiski ierobežo pieteicējas Latvijas Republikas Satversmes 109.pantā garantētās Cilvēktiesības – uz sociālo nodrošinājumu darbnespējas gadījumā. No pārsūdzētajā lēmumā norādītā var secināt, ka persona ar pieteicējai konstatētajām slimībām var atgriezties darbā savā profesijā, kam pieteicēja nevar piekrist, jo slimības dēļ ir pilnībā nespējīga atgriezties darbā savā profesijā, ko apliecina arī ārstējošie ārsti. Tādējādi komisija, neatzīstot pārejošu darbnespēju, bet nosakot invaliditāti, nav objektīvi novērtējusi vispārējo darbspēju zudumu. Ja konstatētie veselības bojājumi atzīti par paliekošiem, tad tie atbilst darbspēju zaudējumam – 60-79% un nosakāma otrā invaliditātes grupa.

Pieteicēja uzskata, ka komisija nesamērīgi un bez jebkāda objektīva pamatojuma, apstrīdēšanas iesniegumu izskatījusi ilgāk par četriem mēnešiem.

Šāda komisijas rīcība liegusi pieteicēja iespēju saprātīgā termiņā vērsties tiesā ar pieteikumu. Turklāt saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 49.panta trešo daļu, termiņa neievērošana jau pati par sevi uzskatāma par morālu kaitējumu šā likuma 92.panta izpratnē. Morālā kaitējuma aizskārumu pieteicēja uzskata par smagu, jo tas noticis personai atrodoties smagas slimības laikā, kad persona ir bezpalīdzīga, par ko komisijai bija zināms, tādēļ pieteicēja nodarīto kaitējumu novērtē 4000 euro apmērā. [3] Paskaidrojumā tiesai komisija pieteikumu neatzīst un uzskata to par noraidāmu, pamatojoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem.

Papildus komisija norāda, ka pieteikumā tiesai pieteicēja nav minējusi, kā tieši viņas ieskatā kaitējums nodarīts, kad iestājies, kā izpaudies, kā arī nepamato atlīdzinājuma summu, vien norāda, ka ieildzis apstrīdēšanas process. Komisija vērš tiesas uzmanību, ka 2018.gada 15.maijā pieteicēja iesniedza apstrīdēšanas iesniegumu. 2018.gada 28.maijā saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 64.panta otro daļu pieņemts lēmums par administratīvā akta izdošanas termiņa pagarināšanu līdz 2018.gada 14.septembrim. Minētais lēmums paziņots pieteicējai. Saskaņā ar minēto tiesību normu lēmumu par termiņa pagarināšanu var apstrīdēt un pārsūdzēt, ko pieteicēja neizmantoja. Apstrīdēšanas procesā pieteicēja kaitējuma prasījumu nav pieteikusi. Komisija uzskata, ka ar lēmumu par tiesību nodibinājumu uz invaliditāti nav radījusi pieteicējai nekādu kaitējumu, arī morālo. Pārsūdzētais lēmums ir tiesisks un pamatots, materiālās un procesuālās normas tā pieņemšanas procesā nav pārkāptas. [4] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja.

Iestādes pārstāvji pieteikumu neatzina.

Motīvu daļa [5] Tiesa, noklausoties lietas dalībnieku paskaidrojumus un izvērtējot lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka pieteikums ir daļēji pamatots. [6] Pamatojoties uz ģimenes ārsta nosūtījumu (lietas 35.lapa), 2018.gada 9.maijā ar pieteicējas piedalīšanos tika veikta pieteicējas veselības stāvokļa ekspertīze, kuras rezultātā sastādīts ārsta eksperta parakstīts ekspertīzes akts (lietas 48.-49.lapa). Ar sākotnējo lēmumu pieteicējai no 2018.gada 26.aprīļa līdz 2019.gada 25.aprīlim noteikts vispārējo darbspēju zaudējums 25% - 59% un noteikta trešā invaliditātes grupa (lietas 47.lapa).

2018.gada 18.septembrī atkārtoti tika veikta ekspertīze (30.-31.lapa), kuru veica ārsts eksperts. 2018.gada 14.septembrī izdots pārsūdzētais lēmums, ar kuru sākotnējais lēmums atstāts negrozīts (lietas 9.lapa).

Pieteicēja uzskata, ka pārsūdzētais lēmums un tā ietvaros pieņemtais atzinums par to, ka nav indikāciju darbnespējas lapas pagarināšanai pārejošas darbnespējas periodā ilgāk par 26 nedēļām, nav taisnīgi. Pieteicēja vēlas saņemt labvēlīgu administratīvo aktu, ar kuru tiktu noteikts, ka pieteicējai darbnespēja 2018.gada 9.maijā turpinās pēc 26 nedēļu darbnespējas perioda, kā arī lūdz atlīdzināt nemantisko kaitējumu 4000 euro, kas nodarīts ar pārsūdzēto lēmumu, nepamatoti pagarinot tā izskatīšanas termiņu un objektīvi neizskatot apstrīdēšanas iesniegumā norādītos apstākļus.

Ar komisijas 2018.gada 22.oktobra lēmumu Nr.39-2018-3300 pieteicējai noteikts vispārējais darbspēju zaudējums 60 – 79% un noteikta otrās grupas invaliditāte no 2018.gada 8.oktobra līdz 2019.gada 7.aprīlim. Līdz ar to saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 70.panta trešo daļu pārsūdzētais lēmums ir zaudējis spēku. Turklāt patlaban nav arī iespējams pagarināt pieteicējai darbnespējas lapu, kas bija izsniegta līdz 2018.gada 7.maijam. Līdz ar to pieteicējas prasījums ir izskatāms tiesā kā prasījums par pārsūdzētā lēmuma, nosakot trešo invaliditātes grupu un nepagarinot darbnespējas lapu, atzīšanu par prettiesisku, kā arī nemantiskā kaitējuma 4000 euro atlīdzināšanu par apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas termiņa nokavējumu. [7] Likuma „Par sociālo drošību” 5.panta pirmā daļa noteic katra tiesības uz sociālo apdrošināšanu saskaņā ar likumu. Savukārt minētā panta otrās daļas 2.punkts noteic personas, kura apdrošinājusies sociālās apdrošināšanas institūcijās, tiesības uz materiālu nodrošinājumu cita starpā slimības un invaliditātes gadījumā. Sociālo apdrošināšanu kā valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu reglamentē likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu”.

Minētā likuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka sociālā apdrošināšana ir pasākumu kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti, paternitāti, bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar arodslimību, bērna kopšanu, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi. Sociālā apdrošināšana ir valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļa. Likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 4.panta 4. un 5.punkts kā sociālās apdrošināšanas veidus noteic invaliditātes apdrošināšanu, kā arī maternitātes, paternitātes un slimības apdrošināšanu, kurus attiecīgi regulē Invaliditātes likums un likums „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”. [7.1] Atbilstoši Invaliditātes likuma 5.panta pirmajā daļā noteiktajam invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ļoti smagas, smagas vai mērenas pakāpes funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.

Invaliditātes likuma 6.pantā noteikts invaliditātes iedalījums. Atbilstoši šā panta trešās daļas 1.punkta a), b) un c) apakšpunktam no 2015.gada 1.janvāra personām no 18 gadu vecuma līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamajam vecumam izvērtē funkcionēšanas ierobežojumu un tā pakāpi, nosaka darbspēju zaudējumu procentos un nosaka: 1.invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 80 – 100 % apmērā, – ļoti smaga invaliditāte; 2.invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 60 – 79 % apmērā, – smaga invaliditāte; 3.invaliditātes grupu, ja darbspēju zaudējums ir 25 – 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs 59 % apmērā, – mēreni izteikta invaliditāte.

Atbilstoši noteikumu Nr.805 17.punktā noteiktajam, veicot invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi, komisijas ārsts izvērtē šo noteikumu 3.punktā minētos dokumentus, novērtē personas veselības traucējumus un funkcionālās spējas saskaņā ar šo noteikumu 4. vai 5.pielikumu, pārbauda personas ikdienā veicamo darbību un vides novērtējuma anketu, ja komisija tādu ir pieprasījusi, un neskaidrību vai pretrunu gadījumā pieprasa papildu informāciju pašvaldības sociālā dienesta sociālajam darbiniekam vai pašvaldības sociālā dienesta ergoterapeitam , kā arī ieraksta personas veselības traucējumu un funkcionālo spēju novērtējumu un secinājumus ekspertīzes aktā informācijas sistēmā.

Noteikumu Nr.805 5.pielikuma 3.piezīme noteic, ka veselības traucējumu un funkcionālo spēju kopējais novērtējums ir pamats lēmuma pieņemšanai par invaliditāti un darbspēju zaudējumu. Funkcionēšanas ierobežojumi ir mēreni, ja funkcionēšana ir būtiski ierobežota, bet ne tik lielā mērā, lai ierobežojums būtu smags (ikdienas dzīves aktivitātes var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē, salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgā vecuma grupā). Nosakāma trešā invaliditātes grupa, kā arī vispārējo darbspēju zaudējums 25 – 59 % (3.2.piezīme).

Funkcionēšanas ierobežojumi smagi – funkcionēšana ir būtiski ierobežota, ierobežojums ir lielāks par mērenu, bet tas nav ļoti smags (ikdienas dzīves aktivitāšu lielāko daļu var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē, salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgā vecuma grupā, epizodiski nepieciešama palīdzība vai uzraudzība). Nosakāma otrā invaliditātes grupa, kā arī vispārējo darbspēju zaudējums 60–79 % (3.3.piezīme).

Noteikumu Nr.805 21.1.4.apakšpunkts paredz, ka vienlaikus ar lēmuma pieņemšanu par invaliditātes vai darbspēju zaudējuma noteikšanu vai pēc tā pieņemšanas komisijas amatpersona sniedz atzinumus par darbnespējas lapas pagarināšanu pārejošas darbnespējas periodā, kas turpinās ilgāk par 26 nedēļām, ja darbnespēja ir nepārtraukta, bet ne ilgāk par 52 nedēļām triju gadu periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem.

Personām, kas atzītas par invalīdiem, saskaņā ar likuma „Par valsts pensijām” 14.pantu ir tiesības uz invaliditātes pensiju. [7.2] Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 3.panta pirmās daļas 2.punkts kā vienu no valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem paredz slimības pabalstu. Saskaņā ar minētā likuma 11.panta otro daļu slimības pabalstu piešķir, ja persona neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus. Savukārt minētā likuma 12.pants noteic, ka slimības pabalsta piešķiršanas pamats ir Ministru kabineta noteiktajā kārtībā izsniegta darbnespējas lapa.

Noteikumi Nr.152 nosaka kārtību, kādā tiek apliecināta personas pārejoša darbnespēja, un attiecīgo dokumentu izsniegšanas un anulēšanas kārtība.

Šo noteikumu 10.punkts noteic, ka darbnespējas lapu izsniedz ārstniecības iestādes ārsts vai ārsta palīgs pēc personas personīgas apskates un izmeklēšanas, pieņemto lēmumu pamatojot medicīniskajā dokumentācijā. Saskaņā ar Darbnespēju lapu izsniegšanas noteikumu 13.punktu ārstniecības iestādes ārsts vai ārsta palīgs izsniedz darbnespējas lapu par visu darbnespējas periodu.

Noteikumu Nr.152 17.1punkts noteic, ka, ja darbnespēja turpinās ilgāk par 26 nedēļām, ārstējošajam ārstam vai ārsta palīgam ir pienākums nosūtīt darbnespējīgo personu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju. Komisija sniedz atzinumu par darbnespējas lapas pagarināšanu pārejošas darbnespējas periodā, kas turpinās ilgāk par 26 nedēļām, bet ne ilgāk par 52 nedēļām (skaitot no darbnespējas pirmās dienas), ja tas nepieciešams pilnvērtīgas ārstēšanas, tai skaitā rehabilitācijas nodrošināšanai, vai nosaka invaliditāti. Dokumentus, kas nepieciešami atzinuma saņemšanai (iesniegumu, darbnespējas lapu B un veidlapu Nr.088/u „Nosūtījums uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisiju”), persona iesniedz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā ne vēlāk kā piecas darbdienas pirms 26 nedēļu nepārtrauktas darbnespējas perioda beigām. [8] No minētajām tiesību normām secināms, ka darbnespējas lapas izsniegšana ir viens no valsts organizēto pasākumu kopuma elementiem, lai persona varētu īstenot savas Satversmes 109.pantā paredzētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu darbnespējas gadījumā.

Ja darbnespēja turpinās ilgāk par 26 nedēļām vai ārstējošais ārsts saskata invaliditātes pazīmes, tam ir pienākums nosūtīt darbnespējīgo personu uz komisiju. Komisija, pamatojoties uz ārsta eksperta sastādīto ekspertīzes aktu par personas veselības stāvokli, pieņem lēmumu par invaliditātes noteikšanu vai nenoteikšanu.

Darbnespējas lapas tiek izsniegtas personai, kura neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā darbā gūstamos ienākumus sakarā ar pārejošu darbnespēju.

Ņemot vērā Invaliditātes likumā ietverto invaliditātes termina skaidrojumu, invaliditāte tiek noteikta personai, kurai tiek konstatēts ilgstošs vai nepārejošs attiecīga smaguma funkcionēšanas ierobežojums, kas ietekmē personas garīgās vai fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un iekļaušanos sabiedrībā.

Tādējādi konstatējot, ka attiecīgā saslimšana ir tāda, kuras dēļ ir nosakāma invaliditāte un kas nav izārstējama 52 nedēļu laikā (proti, ilgstošs vai nepārejošs funkcionēšanas ierobežojums), komisijai nav pamats sniegt pozitīvu atzinumu par darbnespējas lapas pagarināšanu, jo darbnespējas lapu ir pamats izsniegt un pagarināt tikai sakarā ar pārejošu darbnespēju.

Satversmes 109.pantā paredzētās tiesības uz valsts garantēto materiālo nodrošinājumu slimības gadījumā, par kuru ir noteikta invaliditāte, tiek nodrošinātas ar invaliditātes pensijas palīdzību, nevis slimības pabalsta palīdzību, kura saņemšanai ir nepieciešama darbnespējas lapa.

Turklāt tiesību normas nenoteic, ka gadījumā, kad komisija konstatē, ka sakarā ar konkrēto saslimšanu ir nosakāma invaliditāte, personai ir tiesības invaliditātes noteikšanas vietā prasīt darbnespējas lapas pagarināšanu. Līdz ar to personas vēlmei nav izšķiroša nozīme.

Vienlaikus norādāms, ka arī Darba likums (101.panta 7. un 11.punkts un 109.panta otrā daļa) nošķir gadījumu, kad darbinieks neveic darbu sakarā ar pārejošu darbnespēju un darbinieka nespēju veikt nolīgto darbu veselības stāvokļa dēļ. [9] Nosūtījumā uz komisiju (lietas 52.lapa) ģimenes ārste norādījusi pieteicējai uzstādītās diagnozes: Hroniska recidivējoša cemikāla un jostas krustu daļas radikulopātija ar pastāvīgu sāpju sindromu. Stāvoklis pēc C5 - C6, mikrodiskektomija (2012.gadā). C6 - C7 saknīšu bojājums dx. L4 dx.

Saknīšu bojājums. L5 - S1 diskop.MDE (0995.gadā). Th 8 — 9 disku trūce. Th 8 posttraumatiskas izmaiņas. Kreisā pleca locītavā. Labās plaukstas iniciālas dipitrena slimība. Metabola jauktas etoloģijas polineiropātijas. Cukura diabēts II tipa kompensēts ar radikulopātiju. Dislipidemija. Sekundārā arteriālā hipertensija II. Hroniska sirds mazspēja II. A. Vertebralis sindroms, Vertigo. Norādīts, ka pieteicēja ģimenes ārsta uzraudzībā no 2011.gada.

1996.gadā un 2011.gadā veiktas diskektomijas. Uzlabojumi nebija. Sāpes un tūska ilgus gadus mugurā un labā rokā traucē veikt darba pienākumus.

Pastāv ilgstoši smagas pakāpes funkcionēšanas ierobežojumi, kas ietekmē personas fiziskās spējas, darbspējas, pašaprūpi un emocionālo spriedzi.

Nosūtījuma sagatavošanas iemesls norādīts invaliditātes un darbspēju ekspertīzei.

Pieteicēja iesniegumā komisijai arī norādījusi, ka lūdz veikt invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi (lietas 50.lapa).

Komisijā ir sastādīts ekspertīzes akts un pieņemts ekspertīzes lēmums, ka pieteicējai ir nosakāma trešā invaliditātes grupa un invaliditātes cēlonis ir slimība. Ekspertīzes akta veselības traucējumu un funkcionālo spēju novērtējuma apkopojuma un gala slēdzienā norādīts, ka pieteicējai sešus mēnešus ilga darbnespējas lapa, veikta izmeklēšana, dominē astenizācijas sindroms, somatizācija. Anamnēze kakla un jostas segmentu disketomijas operācijas (1996. un 2012.gadā), vertebrogēns mērens/neliels sāpju sindroms, ar izteiktu somatizācijas komponenti, subjektīvu uzlabošanos pieteicēja neatzīmē.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs Ekspertīzē secināts, ka darbspējas ierobežotas, nosakāma mērena invaliditāte (lietas 48.-49.lapa).

Apstrīdēšanas iesniegumā pieteicēja lūdza objektīvi veikt ekspertīzi un sniegt atzinumu par darbnespējas lapas pagarināšanu ilgāk par 26 nedēļām (lietas 12.lapa). Komisijā 2018.gada 18.septembrī sastādīts ekspertīzes akts, no kura konstatējams, ka ārsts – eksperts ir vērtējis pieteicējas izteiktās sūdzības (ekspertīzes akta 12.punkts), medicīnisko anamnēzi (ekspertīzes akta 13.punkts). Ekspertīzes akta veselības traucējumu un funkcionālo spēju novērtējuma apkopojuma un gala slēdzienā norādīts, ka pēc komisijas rīcībā esošu dokumentu datiem pieteicējai ir mēreni izteikti funkcionēšanas ierobežojumi, kas saistīti ar mugurkaulāja kakla un jostas daļas deformējošu spondilozi, spondilatrozi. Sekas pēc L5 – S1 mikrodisektomijas 1995.gadā, sekas pēc C5 – C5 mikrodisektomijas 2012.gadā, vertebrogēns mērens sāpju sindroms ar izteiktu somatizācijas komponenti. Pieteicējas darbspējas mēreni ierobežotas, ikdienas aktivitāšu veikšana mēreni apgrūtināta. Funkcionēšanas ierobežojumi vērtējami ka mēreni, atbilst mērenas invaliditātes kritērijiem. Vēlami rehabilitācijas pasākumi veselības stāvokļa stabilizēšanai, darba spēju atjaunošanai (lietas 30.-31.lapa). [10] No pieteikumā norādītā un pieteicējas tiesas sēdē sniegtajiem paskaidrojumiem izriet pieteicējas viedoklis, ka viņas veselības stāvoklis bija tāds, kas atbilda invaliditātes grupas noteikšanai. Tiesas sēdē pieteicēja paskaidroja, ka lēmumam daļā par trešās invaliditātes grupas noteikšanu nav nekādas nozīmes, jo ar 2018.gada 22.oktobra lēmumu viņai ir piešķirta otrā invaliditātes grupa, kas pieņemts uz tām pašām veselības indikācijām, kādas bija pārsūdzētajā lēmumā. Arī pieteikumā tiesai pieteicēja norāda, ja komisija konstatētos veselības bojājumus atzinusi par paliekošiem, tad tie atbilst darbspēju zaudējumam 60 – 79% un nosakāma otrā invaliditātes grupa. Tā kā pieteicēja vēlas, lai tiesa vērtētu pārsūdzēto lēmumu tikai daļā par darbnespējas lapas pagarināšanu pēc 26 nedēļas, tiesa nevērtēs, vai pieteicējai pamatoti noteikta invaliditāte.

Konkrētajā gadījumā komisija atzina, ka pieteicējas veselības stāvoklis pēc būtības ir tāds, ka pieteicējai ir nosakāma invaliditāte. Ņemot vērā minēto un šī sprieduma 7.punktā sniegto tiesību normu izvērtējumu, tiesa atzīst, ka komisijai nebija tiesisks pamats vienlaikus ar invaliditātes noteikšanu pieteicējai pagarināt darbnespējas lapu sakarā ar tā pašām pieteicējas saslimšanām.

Tā kā šīs lietas ietvaros tiesa nevērtē to, vai pieteicējai pamatoti ar pārsūdzēto lēmumu noteikta trešās grupas invaliditāte, nav izšķirošas nozīmes pieteicējas norādītajam par viņai uzstādītajām diagnozēm un to nepilnīgu norādīšanu, tādēļ procesuālās ekonomijas nolūkā tiesa tos nevērtē. [11] Pieteicēja lūdz atlīdzināt nemantisko kaitējumu 4000 euro, kas nodarīts ar pārsūdzēto lēmumu, nepamatoti pagarinot tā izskatīšanas termiņu un objektīvi neizskatot apstrīdēšanas iesniegumā norādītos apstākļus.

Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmā daļa nosaka, ja administratīvā lieta ierosināta uz iesnieguma pamata, iestāde pieņem lēmumu par administratīvā akta izdošanu viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas dienas, ja likumā nav noteikts cits termiņš vai citā normatīvajā aktā — īsāks termiņš administratīvā akta izdošanai.

Minētā panta otrā daļa paredz, ja objektīvu iemeslu dēļ šā panta pirmajā daļā noteikto termiņu nav iespējams ievērot, iestāde to var pagarināt uz laiku, ne ilgāku par četriem mēnešiem no iesnieguma saņemšanas dienas, par to paziņojot iesniedzējam. Ja nepieciešama ilgstoša faktu konstatācija, administratīvā akta izdošanas termiņu ar motivētu lēmumu, par to paziņojot iesniedzējam, var pagarināt līdz gadam tā iestāde, kurā administratīvo aktu var apstrīdēt, bet, ja šādas augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, lēmumu pieņem tās iestādes vadītājs, kura izdod administratīvo aktu.

Savukārt Administratīvā procesa likuma 49.panta otrā daļa nosaka, ja iestāde neievēro šajā likumā vai citā ārējā normatīvajā aktā noteikto termiņu, kurā tai administratīvā procesa gaitā jāizpilda procesuālā darbība, kāda administratīvā procesa dalībnieka labā šis administratīvā procesa dalībnieks var iesniegt sūdzību augstākā iestādē, bet, ja augstākas iestādes nav vai tā ir Ministru kabinets, - tiesā. Augstāka iestāde septiņu dienu laikā, bet tiesa saprātīgā termiņā pieņem lēmumu, ar kuru uzdod iestādei izpildīt attiecīgo procesuālo darbību, nosakot konkrētu termiņu.

Minētā panta trešā daļa nosaka, ja iestāde šā panta otrajā daļā minēto augstākas iestādes vai tiesas lēmumu noteiktā termiņā neizpilda, attiecīgā procesuālā darbība, ja tas faktiski un tiesiski ir iespējams, uzskatāma par izpildītu. Ja tas faktiski vai tiesiski nav iespējams, administratīvā procesa dalībniekam, kura labā attiecīgais termiņš noteikts, ir tiesības saskaņā ar šā likuma 8.nodaļas noteikumiem prasīt atlīdzinājumu, turklāt termiņa neievērošana jau pati par sevi uzskatāma par morālu kaitējumu šā likuma 92.panta izpratnē.

Tādējādi tiesa secina, ka nav pamata uzskatīt, ka saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 49.panta trešo daļu administratīvā akta izdošanas termiņa nokavējums pats par sevi ir uzskatāms par morālu kaitējumu, jo Administratīvā procesa likuma 49.pants attiecas uz procesuālām darbībām, kuras tiek veiktas ar mērķi sagatavot galīgā lēmuma izdošanu vai galīgās rīcības veikšanu pirms administratīvais process ir pabeigts. Morālā kaitējuma esamību Administratīvā procesa likuma 49.panta trešajā daļā likumdevējs ir noteicis tikai attiecībā uz situācijām, kad iestāde neievēro augstākas iestādes vai tiesas lēmumu, ar kuru, izskatot sūdzību, iestādei ir uzdots izpildīt attiecīgo procesuālo darbību, nosakot konkrētu termiņu. Uz administratīvā akta izdošanas termiņu Administratīvā procesa likuma 49.pants neattiecas. (skat. Administratīvā procesa likuma komentāri, 3.nodaļa. Administratīvā procesa dalībnieki iestādē un tiesā. Autoru kolektīvs Dr.iur J.Briedes zinātniskajā redakcijā. – Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2013., 493.494.lpp).

Konkrētajā gadījumā tiesa konstatē, ka ar 2018.gada 28.maija iestādes lēmumu administratīvā akta izdošanas termiņš pagarināts līdz 2018.gada 14.septembrim, norādot, ka apstrīdētā administratīvā akta izskatīšana aizņem ievērojami vairāk laika, kā sākotnējā lēmuma pieņemšana un objektīvu iemeslu dēļ viena mēneša termiņu nav iespējams ievērot.

Izvērtējot lēmuma pieņemšanas termiņa pamatotību, ir jāvērtē, vai laika posmā, kad termiņš tika pagarināts, iestāde ir veikusi aktīvas pierādījumu iegūšanas vai to pārbaudes darbības.

No lietas materiāliem tiesa negūst apstiprinājumu objektīvam iemeslam, kas iestādei liedza pieņemt lēmumu viena mēneša termiņā, jo apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas pagarināšanas termiņā nekādas darbības nav veikusi.

Iestādes pārstāvis tiesas sēdē paskaidroja, ka iestādes kapacitātes un darba apjoma dēļ pārsūdzētais lēmums netika pieņemts likumā noteiktajā viena mēneša termiņā un tādēļ nolemts pagarināt tā izskatīšanas termiņu.

Tiesa norāda, ka minētais nevar tikt atzīts par objektīvu iemeslu, lai pagarinātu Administratīvā procesa likuma 64.panta pirmajā daļā noteikto viena mēneša termiņu apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanai. Iestādei savs darbs un kapacitāte ir jāplāno tādā veidā, lai savu darbu veiktu kvalitatīvi un tai pat laikā ievērotu likumā noteikto termiņu, ko ir pieļaujams pagarināt tikai īpašos gadījumos, turklāt to pienācīgi pamatojot.

Tiesa konstatē, ka pārsūdzētajā lēmumā un atzinumā par pārejošas darbnespējas laika perioda pagarināšanu norādīti to sastādīšanas datumi – 2018.gada 14.septembris, savukārt ekspertīzes aktā – 2018.gada 18.septembris. Tiesas sēdē iestādes pārstāvis paskaidroja, ka ekspertīzes aktā datuma pierakstā ieviesusies kļūda, 14.septembra vietā norādot 18.septembri, un lēmums izsūtīts pieteicējai tā pieņemšanas dienā. No lietas materiāliem redzams, ka iestāde sūtījumu ir nodevusi pastā 2018.gada 22.septembrī (lietas 62.lapa).

Pārsūdzētais lēmums pieņemts, vērtējot ekspertīzes aktā norādīto, tādēļ nepareizs dokumenta sastādīšanas datums ir norādīts pārsūdzētajā lēmumā vai ekspertīzes aktā, turklāt vērā ņemams tas, ka sūtījumu pieteicējai pasta iestāde nosūtījusi tikai 2018.gada 22.septembrī. Ņemot vērā minēto, tiesa secina, ka visticamāk, nepareizs dokumentu sastādīšanas datums norādīts pārsūdzētajā lēmumā un atzinumā, jo ekspertīzes akts sastādīts 2018.gada 18.septembrī un ir vērtēts, pieņemot pārsūdzēto lēmumu. Turklāt iestāde nepamatoti norāda, ka lēmums pieteicējai izsūtīts tā pieņemšanas dienā, to apliecina lietā esošā aploksne. Tādējādi lēmuma pieņemšanas termiņš nokavēts vēl par četrām dienām.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa atzīst, ka iestāde ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumus apstrīdēšanas procesā, nepamatoti pagarinot apstrīdēšanas iesnieguma izskatīšanas termiņu, un nokavējot arī pašas iestādes noteikto administratīvā akta izdošanas termiņu. [12] Administratīvā procesa likuma 92.pants noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 93.panta otro daļu, atlīdzinājumu var prasīt arī par augstākas iestādes nodarītajiem zaudējumiem vai kaitējumu apstrīdēšanas procesā.

Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 8.pants noteic, ka nemantiskais kaitējums šā likuma izpratnē ir ar iestādes prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku faktisko rīcību nodarīts fiziskās personas dzīvības, veselības, brīvības, goda un cieņas, personiskā vai ģimenes noslēpuma, citu nemantisko tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums, kā rezultātā radušās nelabvēlīgas nemantiskās sekas. Minētā likuma 14.pants noteic, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka atbilstoši aizskarto tiesību un ar likumu aizsargāto interešu nozīmīgumam un konkrētā aizskāruma smagumam, ņemot vērā iestādes rīcības tiesisko un faktisko pamatojumu un motīvus, cietušā rīcību un līdzatbildību, kā arī citus konkrētajā gadījumā būtiskus apstākļus, kā arī nemantisko kaitējumu atlīdzina, atjaunojot stāvokli, kāds pastāvēja pirms kaitējuma nodarīšanas, vai, ja tas nav vai nav pilnībā iespējams, vai nav adekvāti, — atvainojoties vai samaksājot atbilstīgu atlīdzību. Ja iestāde vai tiesa, izvērtējot konkrētā gadījuma apstākļus, konstatē, ka privātpersonas tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizskārums nav smags, nemantiskā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt rakstveida vai publiska atvainošanās. Nemantiskā kaitējuma atlīdzību nosaka līdz 7000 euro apmērā. Ja nodarīts smags nemantiskais kaitējums, atlīdzību var noteikt līdz 10 000 euro apmērā, bet, ja nodarīts kaitējums dzīvībai vai sevišķi smags kaitējums veselībai, maksimālais atlīdzības apmērs var būt līdz 30 000 euro.

Arī pārkāpuma konstatācija pati par sevi var būt uzskatāma par atbilstīgu atlīdzinājumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākās lietās pat pie nopietnu pārkāpumu konstatācijas ir norādījusi, ka šāda pārkāpuma konstatācija var būt taisnīga atlīdzība pret jebkuru morālu kaitējumu, ko cietis pieteicējs (sk. lietas „Lavents pret Latviju”, 151.punktu).

Konkrētajā gadījumā, nosakot kaitējuma apmēru, vērā ņemams tas apstāklis, ka ar iestādes pieļautajiem pārkāpumiem pieteicēja nav zaudējusi kādu reālu, iepriekš paredzētu iespēju vai kādu tiesību iegūšanu. Tādējādi pieteicējai nodarītais kaitējums nav atzīstams par tādu, kas būtu atlīdzināms naudā. Savukārt par atbilstīgu atlīdzinājumu konkrētajos apstākļos tiesa uzskata iestādes rakstveida atvainošanos. Šāds atlīdzināšanas veids administratīvo tiesu praksē ir diezgan plaši pielietots, turklāt Augstākā tiesa ir atzinusi, ka atvainošanās ir atbilstīgākais atlīdzinājuma veids, ar kuru atlīdzina morālo kaitējumu, kas nav smags (sk. Augstākās tiesas prakses apkopojuma „Morālā kaitējuma atlīdzināšana administratīvajās lietās”, Rīga, 2011.gads, 109.punktu).

Tieši šāds morālā kaitējuma atlīdzināšanas veids ir piespriests salīdzināmās lietās, piemēram, lietā par Tieslietu ministrijas neatbildēšanu uz personas iesniegumu (Administratīvās apgabaltiesas 2007.gada 7.novembra spriedums lietā Nr.A42034604), par divu mēnešu kavēšanos izdod pieteicējai nelabvēlīgu, bet tiesisku administratīvo aktu, ar kuru atteikts piešķirt bērna piedzimšanas pabalstu (Administratīvās apgabaltiesas 2010.gada 10.maija spriedums lietā Nr.A42494008), par Valsts meža dienesta faktisko rīcību ilgstoši (no 17.novembra līdz 22.aprīlim) neatbildot uz iesniegumu (Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 11.jūnija spriedums SKA-362/2010). [13] Ņemot vērā iepriekš konstatēto, tiesa pārsūdzēto lēmumu atzīst par tiesisku un pamatotu, bet iestādei uzliekams pienākums rakstveidā atvainoties pieteicējai par pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas procesā pieļautajiem pārkāpumiem.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu, 289. – 291.pantu Administratīvā rajona tiesa nosprieda apmierināt daļēji /pers. D/ pieteikumu.

Uzlikt par pienākumu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai viena mēneša laikā no sprieduma spēkā stāšanās rakstveidā atvainoties /pers. D/ par viņai nodarīto nemantisko kaitējumu par augstākas iestādes pārkāpumiem apstrīdēšanas procesā.

Piespriest no Latvijas Republikas par labu /pers. D/ viņas samaksāto valsts nodevu 30 euro apmērā, atlīdzinot to no Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas budžeta līdzekļiem.

Noraidīt /pers. D/pieteikumu pārējā daļā.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no sprieduma sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Liepājas tiesu namā.

Tiesnese (personiskais paraksts) 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs S.Blūma