Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams – Administratīvās lietas
Lietas arhīva Nr. A42-00400-19/10 ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0405.A420193918.3.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS SPRIEDUMS Latvijas tautas vārdā Rīgā 2019. gada 5. aprīlī Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese Ieva Dambe, piedaloties pieteicējai /pers. C/ un atbildētājas Latvijas Republikas pusē pieaicinātās iestādes Veselības ministrijas pārstāvjiem Ievai Brūverei un Jurim Marinam, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas pēc /pers. C/ pieteikuma ierosināta par Veselības ministrijas 2017. gada 25. aprīļa rīkojuma Nr. 13-04/120 atzīšanu par prettiesisku, par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu 5951,71 euro un morālā kaitējuma atlīdzinājumu 1000 euro.
Aprakstošā daļa [1] Ar Veselības ministrijas 2017. gada 25. aprīļa rīkojumu Nr. 13-04/120 (turpmāk – pārsūdzētais lēmums) Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (turpmāk – dienests) Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītāja – pieteicēja /pers. C/ – pārcelta Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra (turpmāk – centrs) Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amatā no 2017. gada 2. maija, saglabājot noteikto 3. kategoriju un noteikto mēnešalgu 1647 euro, nosakot 40 stundu darba nedēļu un uzdodot amata pienākumus pildīt atbilstoši amata aprakstam.
Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka, ievērojot centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata aprakstā noteikto mērķi un izvirzītās kvalifikācijas un profesionālās pieredzes prasības, izvērtējot pieteicējas kvalifikāciju, profesionālo pieredzi un prasmes, kā arī pieteicējas kā ierēdnes darbības rezultātus, kas novērtēti ar ,,ļoti labi”, pieredzi valsts pārvaldē, īpaši Veselības ministrijas resorā un iegūtās zināšanas, secināts, ka pieteicējas kvalifikācija un darba rezultāti ir atbilstoši centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata pienākumu pildīšanai. Pārsūdzētajā lēmumā norādīts, ka tika izvērtēts pieteicējas viedoklis par pārcelšanu un argumenti atzīti par nepamatotiem. [2] Par pārsūdzēto lēmumu pieteicēja vērsās ar pieteikumu tiesā. Ar Administratīvās rajona tiesas tiesnese s 2018. gada 25. aprīļa lēmumu ierosināta administratīvā lieta par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku un mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzinājumu.
Pieteikumā norādīti turpmāk minētie apsvērumi. [2.1] Valstij ir ne tikai pozitīvs pienākums veicināt indivīdu tiesību uz darbu īstenošanas efektivitāti, bet arī atturēties no darbībām, kas nepamatoti un nesamērīgi ierobežo indivīda tiesības uz darbu un atlīdzību par tā veikšanu.
Ņemot vērā, ka ar pārsūdzēto lēmumu pieteicēja tika piespiesta mainīt savu amatu un uzsākt veikt citāda rakstura amata pienākumus, ar pārsūdzēto lēmumu ir būtiski aizskartas pieteicējas tiesības uz nodarbošanos, tajā skaitā attiecībā uz tiesībām izvēlēties savu nodarbošanos atbilstoši savām spējām un izglītībai. [2.2] Amata pienākumi, kas pieteicējai bija jāveic pēc pārcelšanas citā amatā, faktiski pieprasa padziļinātas zināšanas jurisprudencē, kuru pieteicējai nav. Pieteicējai nav un civildienesta tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā nebija nepieciešamā kvalifikācija, profesionālās zināšanas, prasmes un pieredze centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata pienākumu veikšanai, ko apliecina gan pieteicējas CV (curriculum vitae), gan iepriekš ieņemtā amata apraksts. Savu nostāju par pārcelšanu pieteicēja paudusi arī savā 2017. gada 25. aprīļa viedoklī, norādot savu nepiekrišanu.
Pārsūdzētais lēmums nevar tikt uzskatīts par taisnīgu un pamatotu un ir atzīstams par cilvēktiesības aizskarošu. Ar savu izglītību, prasmēm un pieredzi pieteicējai nav iespējams veikt visus centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata pienākumus, kas saistīti ar nepieciešamajām zināšanām jurisprudencē, tajā skaitā attiecībā uz centra pārstāvēšanu tiesā, juridiska rakstura konsultāciju sniegšanu utt. Pildot amata pienākumus, kurus nav kvalificēta veikt un nepārzina, pieteicēja var kaitēt gan sev, gan iestādei kopumā. [2.3] Iepriekš norādītā rezultātā pieteicēja bija spiesta 2018. gada 26. martā iesniegt centra direktoram un Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības departamenta direktorei iesniegumu, kurā, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturto daļu un Darba likuma 100. panta piekto daļu, lūdza izbeigt civildienesta attiecības. Pēc šā iesnieguma iesniegšanas no centra direktora pieteicēja saņēma aizskarošas, negatīvas piezīmes un tika piespiesta parakstīt 2018. gada 26. marta vienošanos par civildienesta attiecību izbeigšanu, kas faktiski neatbilda pieteicējas interesēm.
Rīcība, parakstot vienošanos, izskaidrojama ar morālu ietekmēšanu no centra direktora puses. Vienošanos pieteicēja parakstīja spaidu ietekmē un uzskata, ka civildienesta attiecības ir uzskatāmas par izbeigtām saskaņā ar Darba likuma 100. panta piekto daļu. [2.4] Centrs civildienesta attiecībās ar pieteicēju ir pārkāpis vienlīdzīgu tiesību principu, atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, tiesības uz darba un atpūtas laiku un tiesības uz iepriekšējā atalgojuma un sociālo garantiju saglabāšanu, kas, pamatojoties uz taisnprātības apsvērumiem, pieteicējai neļāva turpināt civildienesta attiecības. Civildienesta attiecību izbeigšanas pamats faktiski ir 2018. gada 26. marta iesniegums, savukārt vienošanos pieteicēju piespieda parakstīt centra direktors – šīs vienošanās pamatā nav pieteicējas izteikts gribas izpaudums, līdz ar to vienošanās, pamatojoties uz Civillikuma 1440. pantu, atzīstama par spēkā neesošu.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [2.4.1] Lai gan pieteicējai tika saglabāta iepriekš noteiktā mēnešalga, no 2017. gada 2. maija līdz 2017. gada 31. oktobim pieteicējai nebija nodrošināta veselības apdrošināšana atšķirībā no pārējiem centrā nodarbinātajiem. Savukārt darba vietā, no kurienes pieteicēja tika pārcelta, bija nodrošināta apmaksāta veselības aprūpe. Minētais būtiski ietekmēja pieteicējas materiālo situāciju un radīja nevienlīdzīgu attieksmi salīdzinājumā ar pārējiem darbiniekiem. [2.4.2] Amatā, no kura pieteicēja tika pārcelta, bija apmaksātas mobilās telefonsarunas, taču centrā pieteicējai tas netika nodrošināts, līdz ar to viņa bija spiesta mobilos telefonsakarus, interneta sakarus un mobilā interneta pakalpojumus apmaksāt par saviem līdzekļiem. Lai arī pieteicēja bija vērsusi atbildīgo personu uzmanību uz konkrēto situāciju, tika saņemts atteikums. [2.4.3] Ar centra 2018. gada 9. februāra rīkojumu Nr. 9-2018/L9.-2 ,,Par rīkojuma atcelšanu” tika atcelts ar centra 2018. gada 30. janvāra rīkojumu Nr. P5.-12/016 ,,Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļas piešķiršanu /pers. C/” pieteicējai piešķirtais atvaļinājums laikā no 2018. gada 12. februāra līdz 2018. gada 18. februārim. Ar 2018. gada 9. februāra rīkojumu ir būtiski aizskartas pieteicējas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu. [2.4.4] Amats, uz kuru pieteicēja tika pārcelta, bija klasificēts zemākā amatu saimē, papildus amata atalgojuma starpībai centram finanšu līdzekļi netika piešķirti. [2.4.5] Pieteicējas tiesiskās intereses un tiesības uz darba veikšanu apdraud fakts, ka ar Veselības ministrijas 2017. gada 27. jūnija rīkojumu Nr. 128 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” un 2017. gada 5. decembra rīkojumu Nr. 13-04/408 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” paredzēts centralizēt personālvadības funkciju, reorganizējot pieteicējas amata vietu. [2.5] Ņemot vērā, ka civildienesta attiecības ir izbeigtas, ievērojot pieteicējas 2018. gada 26. marta iesniegumu un pamatojoties uz Darba likuma 100. panta piekto daļu, secināms, ka pieteicējai izmaksājams pabalsts Valsts un pašvaldību institūciju amapersonu un darbinieku atlīdzības likuma 17. panta pirmās daļas 3. punktā noteiktajā apmērā – 4951,71 euro. [2.6] Pārsūdzētā lēmuma rezultātā pieteicēja tika nostādīta cilvēktiesību aizskarošā situācijā, līdz ar to ir konstatējams pamats pieteicējai radušos mantisko zaudējumu vai nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanai.
Pieteicējai ir radies mantiskais zaudējums, kas izriet no tā, ka pieteicējai netika nodrošināta veselības apdrošināšana laikā no 2017. gada 2. maija līdz 2017. gada 31. oktobrim atšķirībā no pārējiem centrā nodarbinātajiem, kā arī no tā, ka netika apmaksātas pieteicējas darba pienākumu ietvaros veiktās mobilās telefonsarunas. Tādēļ par labu pieteicējai piedzenamā mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma summa ir 1000 euro, kas ir līdzvērtīga tiesas noteiktajam atlīdzinājumam salīdzināmā gadījumā. [3] Veselības ministrija rakstveida paskaidrojumā tiesai pieteikumu neatzīst un lūdz to noraidīt kā nepamatotu, atsaucoties uz pārsūdzētajā lēmumā minētajiem argumentiem, kā arī papildus norādot turpmāk minētos apsvērumus. [3.1] 2017. gada 25. aprīļa viedoklī pieteicēja nebija norādījusi, kādas tieši cilvēktiesības tiek pārkāptas ar pārcelšanu. Lai gan pieteicēja pieteikumā norāda, ka viņai ir tiesības izvēlēties nodarbošanos un darba vietu, tomēr civildienesta ierēdņa statuss un pārcelšana citā amatā uz citu iestādi atbilstoši Valsts civildienesta likuma 37. panta trešās daļas noteikumiem, ja veikta attiecīga izvērtēšana, nevar tikt uzskatīta par cilvēktiesību ierobežojumu.
Pieteicējas pārcelšana uz centru bija būtiski nepieciešama un bija valsts civildienesta un Veselības ministrijas interesēs, lai turpmāk uzlabotu centra darbību. Veselības ministrija ņēma vērā, ka saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 37. panta ceturtajā daļā noteikto, pārceļot ierēdni citā ierēdņa amatā, ierēdnim nosaka amata mēnešalgu, kas nav zemāka par iepriekšējo, saglabā pastāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu, un sociālās garantijas.
Pieteicējas pārcelšana uz centru veikta ar mērķi nodrošināt labu pārvaldību, civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību civildienestam, kā arī lai veicinātu ierēdņa kvalifikācijas izaugsmi. Veselības ministrija ņēma vērā to, ka pieteicēja dienesta Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītājas amatā ir ieguvusi pieredzi, prasmes iestādē, kurā ir intensīvs darba raksturs, risinot sarežģītus jautājumus iestādē, kurā ir daudz nodarbināto. Ierēdņu rotācija atbalstāma, lai ieviestu centrā jaunu pieredzi. [3.2] Nav pamatots pieteicējas norādītais, ka viņa nevar veikt centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata pienākumus, jo viņai nav juridiskās izglītības. No centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata aprakstā minētajiem pienākumiem un kompetencēm nav nevienas prasības, uzdevuma, kompetences, kas būtu nodrošināma tikai tad, ja nodaļas vadītājam būtu juridiskā izglītība, un ko pieteicēja nevarētu veikt ar esošo izglītību.
Pieteicējas kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas kompetencē bija organizēt nodaļas darbu. Pieteicēja pilnā apjomā bija atbildīga par centra personāla funkcijas izpildi. Par centra darbības juridisko nodrošinājuma un juridiskā atbalsta sniegšanas centra struktūrvienībām funkcijas izpildi centrā atbildēja centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja vietnieks juridiskajos jautājumos, kuru prombūtnes laikā atbilstoši amata aprakstam aizvieto nodaļas jurists. Centrā dokumentus kā Juridiskā dienesta vadītājs vīzēja (ar vīzu uzņemoties atbildību par dokumenta tiesiskumu) centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja vietniece veica centrā galvenā jurista pienākumus, bet pieteicēja kā nodaļas vadītāja organizēja nodaļas kā struktūrvienības darbu. [3.3] Pieteicējai nebija šķēršļi izpildīt savus centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja darba pienākumus, lai organizētu nodaļas darbu.
Pieteicēja netika informējusi tiešo vadītāju – centra direktoru – par jebkādām problēmām šajā sakarā. Uzsākot darbu centrā, pieteicēja bez iebildumiem un jautājumiem iepazinās un parakstīja savu amata aprakstu. Pieteicējas darba izpildes novērtēšanas protokols neliecina par problēmām un šķēršļiem, kas traucētu izpildīt centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata pienākumus. Pieteicēja ne novērtēšanā, ne citkārt netika informējusi centra vadītāju un Veselības ministriju, ka centrā ir pasliktinājušies viņas nodarbinātības apstākļi, salīdzinot ar iepriekšējo amata vietu dienestā, vai par šķēršļiem amata izpildē. [3.4] Uzsākot darbu centrā, medicīniskās apdrošināšanas polise pieteicējai nebija piešķirta. Pieteicēja par šādu problēmu netika informējusi centra direktoru. Centrs minēto faktu konstatēja no pieteicējas 2018. gada 26. marta iesnieguma.
Pieteicēja pati savā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amatā bija saistīta ar veselības apdrošināšanas polises piešķiršanu centra darbiniekiem. Pieteicējas pašas pienākums bija ierosināt polises piešķiršanu un polises piešķiršanas jautājumu saskaņot ar iestādes direktoru, attiecīgi informēt Administratīvā nodrošinājuma nodaļas vadītāju par polises noformēšanu, ko viņa neizpildīja. Veselības apdrošināšanas polise pieteicējai tika piešķirta no 2017. gada 1. novembra, kad centrs noslēdza jaunu līgumu par strādājošo veselības apdrošināšanu. Apdrošināto personu sarakstu šim līgumam atbilstoši amata pienākumiem sagatavoja pieteicēja. [3.5] Pieteicēja nebija informējusi centra direktoru par jebkādām problēmām sakarā ar mobilo sarunu apmaksu, kā arī nebija iesniegusi attiecīgu iesniegumu par apmaksas piešķiršanu. Tiesības amata pienākumu izpildes vajadzībām lietot no centra līdzekļiem apmaksātus mobilos telefonsakarus, interneta sakarus un mobilā interneta pakalpojumus ir noteiktas arī centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amatam. Pieteicējas darba izpildes vietā tika nodrošināti centra fiksētie telefonsakari, līdz ar to pieteicēja savā darba izpildes vietā bija nodrošināta ar datoru un interneta pieslēgumu.
Ar centra internetu ir nodrošināti visi darbinieki, kuriem darba pienākumu pildīšanai ir piešķirts dators, un darbinieki par internetu nemaksā.
Tāpat Veselības ministrijai un centram nav informācijas par pieteicējas izdevumiem saistībā ar mobilā telefona un interneta lietošanu un to rašanās 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs iemesliem, pieteicēja nav arī vērsusies centrā ar lūgumu šādus izdevumus kompensēt. [3.6] Pieteicējas apgalvojums par viņas atsaukšanu no atvaļinājuma (atvaļinājuma pārtraukšanu) nav patiess, jo rīkojums par atvaļinājuma rīkojuma atcelšanu darba nepieciešamības dēļ tika izdots pirms paredzētā atvaļinājuma izmantošanas uzsākšanas un nav pretrunā ar Darba likuma normām.
Pieteicējas atvaļinājums tika atcelts pirms tā sākuma, tādēļ pieteicējas atsaukšana no atvaļinājuma vai atvaļinājuma pārtraukšana nav notikusi – atvaļinājums tika atteikts iepriekš objektīvu iemeslu dēļ, jo centram bija jāveic pasākumi Veselības ministrijas personāla funkcijas centralizācijas procesa ieviešanai, par kura sekmīgu norisi centrā kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja bija atbildīga pieteicēja. Konkrētais gadījums nenozīmē, ka pieteicējai būtu liegtas tiesības uz atvaļinājumu vispār. Arī jebkad iepriekš pieteicējai viņas dienesta laikā centrā nav bijušas liegtas tiesības uz atvaļinājumu. [3.7] Pieteicējai kā ierēdnei tika saglabāta iepriekš noteiktā mēnešalga. Mēnešalgas starpību centrs sedza no sava algu fonda. Lai gan pieteicēja norāda, ka centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amats centrā ir klasificēts zemākā saimē, norādītās atšķirības abu amatu klasifikācijā nekādas negatīvas sekas pieteicējai neradīja. [3.8] Pieteicējas intereses neskāra arī 2017. gada 27. jūnija rīkojums Nr. 128 un 2017. gada 5. decembra rīkojums Nr. 13-04/408 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju”, jo ar šiem rīkojumiem centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amatu nebija paredzēts likvidēt, samazināt vai pārcelt uz citu iestādi. [3.9] Izbeidzot valsts civildienesta attiecības centrā ar pieteicēju, tika kompensēts neizmantotais apmaksājamais atvaļinājums 10,54 dienu apmērā par darba periodu no 2017. gada 17. marta līdz 2018. gada 26. martam 835,19 euro (bruto). 2018. gada 23. un 24. janvārī pieteicēja izmantoja savu atvaļinājumu. [3.10] Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 17. panta pirmā daļa nav attiecināma uz konkrēto gadījumu, jo neparedz izmaksāt atlaišanas pabalstu, ja amatpersona tiek atbrīvota no darba saskaņā ar Valsts civildienesta likuma 41. panta trešo daļu – pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, kuru apliecina ar rakstveida piekrišanu.
Nav konstatējams pamats pieteicējas apgalvojumam par apstākļiem, kas, pamatojoties uz tikumības un taisnprātības apsvērumiem, neļāva pieteicējai turpināt darbu centrā, kā arī nav saskatāma neviena pazīme, ka attiecībā uz pieteicēju būtu pārkāpts kāds no vispārējiem tiesību principiem. [3.11] Vienošanās tika sagatavota, izvērtējot pieteicējas 2018. gada 26. marta iesniegumu. Centram nav iespējams apmierināt pieteicējas prasības likumīgā veidā, kā arī pieteicējas argumenti par centra ,,pāridarījumiem” pieteicējai nav pamatoti. Centram nebija pamata piekrist pieteicējas norādītajam uzteikuma pamatam, jo tas neatbilda faktiskiem apstākļiem, turklāt Darba likuma 100. panta piektā daļa nevar būt uzteikuma pamats, izbeidzot valsts civildienesta attiecības.
Pieteicēja savu izvēli apliecināja ar iesniegumu centram, kurā atsauca savu iepriekšējo iesniegumu, un veica savu izvēli – bez iebildumiem parakstīja vienošanos, izsakot savu rakstveida piekrišanu izbeigt civildienesta attiecības ar 2018. gada 26. martu. Pieteicēja nav tikusi jebkādā veidā piespiesta vai ietekmēta parakstīt vienošanos.
Pieteicējas atbrīvošanai no amata centrā un ar to saistītajiem pieteicējas minētajiem jautājumiem nav tiešas saistības ar pārsūdzēto lēmumu. [3.12] Veselības ministrija ir ievērojusi labas pārvaldības principu, tostarp veikusi atbilstības izvērtējumu, uzklausījusi pieteicēju un iestāžu vadītājus, ievērojusi samērīgumu starp civildienesta un pieteicējas interesēm, kā arī pieteicējai tika saglabāta iepriekšējā atlīdzība par amata pienākumu izpildi.
Pārcelšanas procesā nav konstatējama nevienlīdzība, diskriminācija, nesamērīgums, prettiesiskums pret pieteicēju. [3.13] Nav pamata secināt, ka pārsūdzētais lēmums būtu prettiesisks, tādēļ nav pamata atzīt, ka ar pārcelšanu pieteicējai radies morālais kaitējums un materiālie zaudējumi, nav pamata to kompensēšanai pieteicējai. Nav pamatots pieteicējas apgalvojums, ka pieteicējai ar pārcelšanu centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amatā būtu nodarīts materiālais kaitējums saistībā ar izdevumiem mobilā telefona un interneta, veselības aprūpes apmaksai, nav pamata prasījumam par atlaišanas pabalsta piedziņu, jo pieteicējai uz to nav tiesību. Līdz ar to nav konstatējama Veselības ministrijas un centra atbildība par to, ka pieteicēja centra iekšējos normatīvajos aktos noteiktā kārtībā nav iesniegusi centra direktoram iesniegumu par medicīniskās apdrošināšanas piešķiršanu, kā arī mobilā telefona un interneta apmaksu, ja tie bija nepieciešami centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja amata izpildei. [4] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja.
Atbildētājas pārstāvji tiesas sēdē pieteikumu neatzina, paskaidrojumos norādot uz lēmumā un rakstveida paskaidrojumā tiesai norādīto pamatojumu.
Motīvu daļa [5] Ar pārsūdzēto lēmumu pieteicēja no dienesta Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītājas amata pārcelta centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amatā.
Administratīvā procesa likuma 1. panta trešā daļa noteic, ka administratīvais akts ir arī lēmums par amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas tiesiskā statusa nodibināšanu, maiņu, izbeigšanu un šīs personas disciplināro sodīšanu, kā arī cits lēmums, ja tas būtiski ierobežo amatpersonas vai iestādei īpaši pakļautas personas cilvēktiesības.
Ierēdņa amata maiņa pati par sevi nav ierēdņa tiesiskā statusa maiņa, jo ierēdnim ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz noteiktu amatu.
Tādējādi vispārīgi atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1. panta trešajai daļai lēmums par ierēdņa pārcelšanu nav administratīvais akts. Taču, ja lēmums par ierēdņa pārcelšanu būtiski ierobežo ierēdņa cilvēktiesības, tas ir atzīstams par administratīvo aktu (sk. Senāta 2017. gada 15. augusta lēmuma lietā Nr. SKA-1251-17 5. punktu).
Apstākļi, kas var liecināt, ka ar pārcelšanu ir būtiski aizskartas ierēdņa cilvēktiesības, ir šādi:
Secinājumus par pieteicējas cilvēktiesību aizskāruma esību un apjomu var izdarīt, vienīgi pārbaudot lietas tiesiskos un faktiskos apstākļus (sk. Senāta 2017. gada 15. augusta lēmuma lietā Nr. SKA-1251-17 8. punktu).
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [6] Ierēdņa pārcelšanu citā amatā valsts interesēs regulē Valsts civildienesta likuma 37. pants. Atbilstoši minētā panta (šeit un turpmāk redakcijā, kas bija spēkā pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas laikā) pirmajai daļai, lai nodrošinātu labu pārvaldību, it sevišķi civildienesta uzdevumu efektīvu izpildi un sabiedrības uzticību civildienestam, kā arī veicinātu ierēdņa kvalifikācijas izaugsmi, ierēdni, neizsludinot atklātu pretendentu konkursu un motivējot pārcelšanas pieļaujamību un lietderību, var pārcelt jebkurā citā ierēdņa amatā uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tajā pašā vai citā iestādē. Pārcelšanas pamatojums var būt arī ierēdņa motivēts lūgums.
Minētā panta otrā daļa paredz, ka ierēdni citā amatā tajā pašā iestādē pārceļ ar šīs iestādes vadītāja vai ministra lēmumu, citā iestādē tā paša ministra padotībā — ar ministra lēmumu, citā iestādē cita ministra padotībā — ar Ministru prezidenta lēmumu. Ja iestādi reorganizē ar Ministru kabineta lēmumu, tad ierēdni citā amatā citā iestādē pārceļ ar tās iestādes vadītāja lēmumu, kura pārņem saistības, vai ar attiecīgā ministra lēmumu.
Minētā panta trešā daļa paredz, ka, pārceļot ierēdni, tiek izvērtēts viņa viedoklis. Pārceļot ierēdni uz citu iestādi, tiek izvērtēts arī to iestāžu viedoklis, no kuras un uz kuru ierēdni var pārcelt.
Minētā panta ceturtā daļa paredz, ka, pārceļot ierēdni citā ierēdņa amatā, ierēdnim nosaka amata mēnešalgu, kas nav zemāka par iepriekšējo, saglabā pastāvīgās piemaksas, kas saistītas ar dienestu, un sociālās garantijas, kā arī specializētajā civildienestā noteiktās dienesta pakāpes, izņemot gadījumus, kad ierēdni pārceļ, ja tiek likvidēta iestāde vai ierēdņa amats, tiek samazināts ierēdņu skaits, ir pieņemts lēmums par ierēdņa neatbilstību ieņemamam amatam, kā arī pēc ierēdņa lūguma. Ierēdnis, kurš pārcelts profesionālā dienesta karavīra amatā, ir tiesīgs saņemt tikai tās sociālās garantijas, kuras var piešķirt ierēdņiem. [7] Lietā nav strīda par to, ka pārsūdzētais lēmums konkrētajā gadījumā pamatoti pieņemts ar ministra lēmumu, jo pieteicēja pārcelta citā amatā citā iestādē, kas atrodas tā paša ministra padotībā.
Tāpat lietā nav strīda par amata, kurā pieteicēja pārcelta, darbavietas fizisko pieejamību. Proti, par šādu apstākli pieteicēja tiesā iebildumus nav izteikusi. Savukārt tiesa, izvērtējot lietas materiālos pieejamo informāciju, secina, ka darbavietas atrašanās maiņa notikusi vienas pilsētas ietvaros, un konkrētajā gadījumā nav saskatāms pieteicējas tiesību uz darbavietas fizisko pieejamību aizskārums. [8] No Valsts civildienesta likuma 37. panta pirmās daļas izriet, ka ierēdņa pārcelšanas citā amatā valsts interesēs mērķis ir labas pārvaldības nodrošināšana, civildienesta uzdevumu efektīva izpilde, sabiedrības uzticība civildienestam, kā arī ierēdņa kvalifikācijas izaugsmes veicināšana.
Pārsūdzētajā lēmumā kā pārcelšanas mērķis norādīts – valsts pārvaldes funkciju un uzdevumu efektīvas izpildes nodrošināšana, stiprinot centra kapacitāti, efektīvu uzdevumu izpildi un dodot ieguldījumu valsts pārvaldei kopumā (lietas 16. lapa). Atbildētāja paskaidrojumos tiesai norādīja, ka pieteicējas pārcelšana bija būtiski nepieciešama un bija valsts civildienesta un Veselības ministrijas interesēs, lai turpmāk uzlabotu centra darbību.
Pieteicējas iegūtā prasme un iemaņas dienestā, kurā ir intensīvs darba raksturs, tiek risināti sarežģīti jautājumi un kurā ir daudz nodarbināto, nepieciešama centrā, lai ieviestu tur jaunu pieredzi (lietas 50. lapa).
Lai arī minētais pārcelšanas mērķis un pamatojums ir visai vispārīgs, tiesa atzīst, ka kvalificēta speciālista piesaistīšana iestādei, kurā nepieciešams ieviest jaunu pieredzi, ir pieļaujama rīcība, jo valsts pārvaldi nepieciešams nepārtraukti pilnveidot, uzlabot un efektivizēt.
Turklāt tiesas sēdē atbildētājas pārstāve norādīja uz papildu apstākli par situāciju un attiecībām, pieteicējai ieņemot dienesta Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītājas amata vietu, kas arī cita starpā bijusi par iemeslu pieteicējas pārcelšanai (lietas 166. lapas otra puse). [9] Attiecībā uz Valsts civildienesta likuma 37. panta trešajā daļā nostiprināto prasību pirms ierēdņa pārcelšanas izvērtēt iesaistīto personu un iestāžu viedokli tiesa konstatē turpmāk minēto.
Ar Veselības ministrijas 2017. gada 24. aprīļa vēstuli Nr. 01-44/1900 ,,Par valsts civildienesta ierēdņu pārcelšanu” (lietas 17. lapa) tika pieprasīts viedoklis par plānoto pieteicējas pārcelšanu gan no pieteicējas, gan dienesta direktores.
Atbildot uz vēstuli, dienesta direktore sniegusi viedokli (lietas 23. – 24. lapa), ka pārcelšanu uzskata par nelietderīgu, ņemot vērā, ka dienests ir ļoti liela iestāde ar gandrīz 3,5 tūkstošiem darbinieku, turpretī centrā ir nodarbināti aptuveni 160 darbinieku, kas nenodrošina pieteicējas kvalifikācijas izaugsmi un pārcelšanas lietderību. Norādīts, ka pieteicēja ir iedziļinājusies un izprot tieši dienestā strādājošo vajadzības, kā arī dienestā notiek intensīva paaudžu maiņa sakarā ar normatīvo aktu izmaiņām kopš 2016. gada 1. janvāra un arī tiek izstrādāta Cilvēkresursu stratēģija 2017. – 2020. gadam.
Pieteicēja sniegusi līdzīgu viedokli (lietas 25. lapa), papildus norādot, ka ar pārcelšanu tiek būtiski pārkāptas pieteicējas cilvēktiesības, jo amati nav vienlīdzīgi. Pieteicēja norādījusi, ka nepiekrīt pārcelšanai.
Arī centra direktors norādījis (lietas 161. lapa), ka neatbalsta rosināto rotāciju lietderības trūkuma dēļ, jo esošā ierēdne pārzina centra procesus un darbiniekus. Rotācijas rezultātā tiks kavēta personālvadības funkcija centrā, jo nenotiks zināšanu un pieredzes pārmantojamība. Tāpat rotācija radīts deficītu centra budžetā.
Tādējādi secināms, ka visas personas, kurām viedoklis pieprasīts, ierēdņu rotāciju, tajā skaitā pieteicējas pārcelšanu, neatbalstīja.
Judikatūrā atzīts, ka loģiskais pamatojums prasībai pēc uzklausīšanas ir apstāklī, ka uzklausīšanas stadijā jau pirms lēmuma pieņemšanas ir iespējams noskaidrot visas domstarpības un atrast pareizāko risinājumu (sk. Senāta 2005. gada 7. jūnija sprieduma Nr. SKA-171/2005 19. punktu).
Tādējādi uzklausīšanas nolūks ir tādu apstākļu noskaidrošana, kas varētu būt šķērslis ierēdņa pārcelšanai, nevis piekrišanas saņemšana (sk. arī Senāta 2015. gada 7. decembra lēmuma Nr. SKA-1370/2015 6. punktu).
No pārsūdzētā lēmuma izriet, ka pirms tā pieņemšanas ir izvērtēts pieteicējas viedoklis, bet atzīts par nepamatotu.
Pārskatot saņemtos dienesta, pieteicējas un centra viedokļus par pieteicējas pārcelšanu, secināms, ka no tiem neizriet kādi būtiski šķēršļi pārcelšanas veikšanai. Proti, tas, ka iepriekš amatus ieņēmušie ierēdņi pārzināja savus amata pienākumus un attiecīgās iestādes specifiku, ir raksturīgi jebkuram ierēdnim, kurš kādu noteiktu laiku strādājis konkrētā iestādē un amatā. Taču tas nevar būt par pamatu ierēdņa nepārcelšanai, pretējā gadījumā ierēdņu pārcelšana kā tāda vispār nekad nevarētu notikt. Tāpat pārcelšanas norises īsais termiņš var uz brīdi aizkavēt attiecīgu amatu pienākumu izpildi, tomēr ilgtermiņā tam nav saskatāma ietekme. Proti, dienestā un centrā plānotos darbus attiecīgi jāturpina veikt pārceltajam ierēdnim sava amata pienākumu ietvaros. Savukārt iebildumam par finansējuma trūkumu būtu jāseko attiecīgai Veselības ministrijas rīcībai, risinot jautājumu, kā pārsūdzētā lēmuma rezultātā radīto iztrūkumu turpmāk segt, taču minētais nevarētu būt absolūts šķērslis pārcelšanas veikšanai pēc būtības. [10] Attiecībā uz amata, uz kuru pieteicēja pārcelta, atbilstību viņas izglītībai, kvalifikācijai un profesionālajām iemaņām, tiesa konstatē turpmāk minēto.
No pārsūdzētā lēmuma redzams, ka tajā veikts pieteicējas izglītības un līdzšinējās darba pieredzes izvērtējums, kas salīdzināts ar centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata mērķi un amata aprakstā izvirzītajām kvalifikācijas un profesionālās pieredzes prasībām.
No pieteicējas CV (Curriculum Vitae) (lietas 92. – 94. lapa) konstatējams, ka pieteicēja ieguvusi augstāko izglītību, kas pielīdzināta maģistra grādam inženierzinātnēs, izglītības zinātņu maģistra grādu, ir sertificēta personāla vadītāja, kā arī ir zinātniskā grāda pretendenta vadībzinātnēs. Tāpat 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs pieteicējai ir profesionālā pieredze Katastrofu medicīnas centra Personāla un attīstības daļas vadītājas amatā no 2003. līdz 2009. gadam un dienesta Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītājas amatā no 2009. gada.
Attiecīgi centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata aprakstā (lietas 65. – 68. lapa) norādītā nepieciešamā izglītība ir – augstākā izglītība personāla vadībā vai tiesību zinībās, bet nepieciešamā profesionālā pieredze – vēlama pieredze personāla vadībā ne mazāk kā divi gadi.
Līdz ar to, izvērtējot nepieciešamās izglītības un profesionālās pieredzes prasības, secināms, ka pieteicēja kopumā atbilst centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata prasībām.
Arī salīdzinot abu pieteicējas amatu aprakstus (dienesta Personāla vadības un attīstības nodaļas vadītājas amats un centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amats), secināms, ka tie abi pieder 30. amata saimei (lietas 65. – 68. un 150. – 151. lapa). Atbilstoši Ministru kabineta 2010. gada 30. novembra noteikumu Nr. 1075 ,,Valsts un pašvaldību institūciju amatu katalogs” 1. pielikumā esošajam 30. amata saimes aprakstam šajā saimē ietilpst ar personāla vadības funkciju saistīti amati, kuru pildītāji uztur personāla lietas un lietvedību, izstrādā un ievieš personāla politiku, nodarbojas ar personāla plānošanu un piesaisti, atlasi, noturēšanu, vērtēšanu un attīstīšanu.
Tomēr pieteicēja norādījusi, ka ar pārsūdzēto lēmumu spiesta pildīt amata pienākumus, kurus nav kvalificēta veikt un kurus nepārzina, jo tie saistīti ar nepieciešamām zināšanām jurisprudencē.
Izvērtējot centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata aprakstā norādītos amata pienākumus (lietas 65. – 67. lapa), tiesa secina, ka tie tomēr pamatā attiecas uz personālvadību, savukārt juridiska rakstura jautājumos amata pienākumi ir organizējoša rakstura, nevis tiešie pienākumi.
Piemēram, minētā amata paraksta 10.2.4. apakšpunkts paredz nodrošināt un sniegt personāla vadības konsultācijas augstākajai vadībai, kā arī nodrošināt juridisko konsultāciju un pakalpojumu sniegšanu. Tātad attiecībā uz personālvadības jautājumiem, kuros pietiecēja neapšaubāmi ir kompetenta, amata pienākumi paredz gan nodrošināt (kā vadītājai), gan arī sniegt konsultācijas, taču juridiskajos jautājumos amata pienākumi paredz tikai nodrošināt (kā vadītājai) konsultāciju un pakalpojumu sniegšanu. Līdzīgi arī, piemēram, minētā amata paraksta 10.2.1. apakšpunkts paredz organizēt atzinumu sagatavošanu par rīkojumu, instrukciju un citu centra direktoram parakstīšanai iesniedzamo normatīvo aktu atbilstību normatīvo aktu prasībām.
Centra 2013. gada 5. augusta Personālvadības un juridiskās nodaļas reglaments Nr. 18 (turpmāk – reglaments) paredz, ka vadītājs ir atbildīgs par nodaļas funkciju un uzdevumu izpildi, taču vadītāja pakļautībā ir nodaļas darbinieki, kuriem viņš dod uzdevumus (sk. reglamenta 13. un 15. punktu).
Tāpat vadītājam ir vietnieks juridiskajos jautājumos, kura prombūtnē to aizvieto nodaļas jurists (sk. reglamenta 16. un 18. punktu). Atbilstoši centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja vietnieka juridiskajos jautājumos (lietas 58. – 61. lapa), kā arī centra Personālvadības un juridiskās nodaļas jurista (lietas 62. – 64. lapa) amata aprakstiem tieši viņu kompetencē ir juridiska rakstura amata pienākumi.
Arī no reglamentā norādītajiem vadītāja pamatpienākumiem (sk. reglamenta 21. punktu) pamatā izriet tikai vadoši, koordinējoši un organizējoši pienākumi, nevis tīri juridisku jautājumu risināšana un pienākumu pildīšana. Savukārt tas, ka nodaļas vadītājs ir kopumā atbildīgs par visas nodaļas darbu, nenozīmē, ka līdz ar to vadītājam noteikti nepieciešama augstākā izglītība tiesību zinātnēs. Pretējā gadījumā arī ikvienam valsts pārvaldes iestādes vadītājam Latvijā vajadzētu būt ar jurista kvalifikāciju. Minētā nepieciešamība pēc augstākās izglītības tiesību zinātnēs, kā jau iepriekš norādīts, neizriet arī no centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata apraksta.
Līdz ar to no minētā kopumā izriet, ka pieteicējai nav noteikti nepieciešamas padziļinātas zināšanas jurisprudencē, lai spētu vadīt centra Personālvadības un juridisko nodaļu.
Tādēļ, ņemot vērā iepriekš minēto kopumā, tiesa nekonstatē, ka ar pārsūdzēto lēmumu būtu pārkāptas pieteicējas tiesības pildīt valsts dienestu un tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai. [11] Attiecībā uz iepriekšējā atalgojuma saglabāšanu – no pārsūdzētā lēmuma tieši izriet, ka pieteicējai atbilstoši Valsts civildienesta likuma 37. panta ceturtajai daļai saglabā iepriekš noteikto mēnešalgu. Ne pieteikumā, ne tiesas sēdē pieteicēja nenorādīja, ka minētais atalgojums saglabātajā apmērā nebūtu ticis izmaksāts.
Tas, ka faktiski centram, iespējams, netika piešķirti pietiekami finansiālie līdzekļi, lai sedzot visus izdevumus, neveidotos budžeta deficīts, ir jau iestādes vadības, finanšu daļas, personāldaļas un citu atbildīgo struktūrvienību risināmais darba jautājums, tajā skaitā ar Veselības ministriju. Taču jebkurā gadījumā minētais nenozīmē, ka būtu uzskatāms, ka pieteicējai netika saglabāta iepriekš noteiktā mēnešalga.
Pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka viņai kopumā bijusi zemāka vidējā izpeļņa un nav tikušas apmaksātas virsstundas (lietas 165. lapas otra puse).
Tomēr par minēto pieteicēja nav iesniegusi attiecīgus pierādījumus.
Izvērtējot lietas materiālos pieejamo informāciju, tiesa konstatē, ka pieteicēja vairākas reizes bijusi prombūtnē, pamatojoties uz darba nespēju (lietas 78. un 97. lapa). Tiesa norāda, ka minētais var ietekmēt vidējo izpeļņu, padarot to zemāku.
Savukārt attiecībā uz neapmaksātām virsstundām norādāms, ka tieši pieteicēja kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja bija atbildīga par centrā nodarbināto darba laika uzskaiti un sagatavoja un apstiprināja centra darba laika uzskaites tabulās norādīto (sk., piemēram, lietas 76. lapā). No minētā izriet, ka pieteicēja pati par sevi varēja norādīt un viņai vajadzēja norādīt nostrādātās virsstundas, ja tās bija pamatotas. Turklāt pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka pastāvīgas virsstundas centra vadība neakceptēja, taču virsstundas varēja tomēr būt kādos atsevišķos gadījumos (lietas 165. lapas otra puse). Tādēļ tiesa secina, ka pieteicējas vispārīgi izteiktais iebildums par neapmaksātām virsstundām nav ne ar ko pamatots. [12] Valsts civildienesta likuma 37. panta ceturtā daļa paredz arī, ka ierēdnim saglabā sociālās garantijas.
Pieteicēja norādījusi, ka laika posmā no 2017. gada 2. maija līdz 2017. gada 31. oktobrim viņai netika nodrošināta veselības apdrošināšana, kas bija nodrošināta iepriekš ieņemtajā amata vietā.
Senāts atzinis, ka no Valsts civildienesta likuma 37. panta ceturtās daļas izriet, ka ierēdnim pārcelšanas gadījumā citā amatā ir saglabājama tā mēnešalga un citi ar darbu saistītie maksājumi, kuri ierēdnim bija piešķirti un secīgi, uz kuriem ierēdnis noteikti varēja paļauties, ka tie tiks saglabāti jaunajā amatā. Tas nozīmē, ka konkrētā tiesību norma ir vērsta uz to, lai netiktu pasliktināts ierēdņa materiālais stāvoklis, kāds ierēdnim bija nodrošināts pirms pārcelšanas jaunā amatā.
Vienlaikus tas nozīmē, ka uz neregulāras un negarantētas atlīdzības saņemšanu ierēdnis nevar paļauties (sk. Senāta 2011. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. SKA-712/2011 16. punktu, 2010. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. SKA-282/2010 16. punktu). Šīs atziņas piemērojamas ne tikai attiecībā uz garantētajiem vai negarantētajiem darba samaksas maksājumiem, bet arī uz garantētajiem vai negarantētajiem sociālo garantiju veidiem.
Atbilstoši Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta pirmajai daļai valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu (darbinieku) atlīdzību veido darba samaksa, sociālās garantijas un atvaļinājumi. Sociālās garantijas cita starpā ir apdrošināšana.
Tiesības uz sociālās garantijas veidu – veselības apdrošināšanu – detalizētāk regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 37. pants. Tajā norādīts, kurām amatpersonām saistībā ar viņu ieņemamo amatu veselības apdrošināšana pienākas ar likumu, tas ir, kuriem amatiem veselības apdrošināšana jau pēc likuma ir noteikta un neatņemama sociālā garantija. Centra amatpersonas atbilstoši minētajai tiesību 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs normai neietilpst šādu amatpersonu lokā.
Vienlaikus minētā likuma 37. panta pirmā daļa paredz, ka valsts vai pašvaldības institūcija var apdrošināt amatpersonu (darbinieku) veselību sev piešķirto budžeta līdzekļu ietvaros.
Kā izriet no atbildētājas paskaidrojumiem tiesai, pieteicēja par veselības apdrošināšanas nenodrošināšanu nebija informējusi centra vadību, turklāt tieši pieteicējas vadītā nodaļa bija saistīta ar veselības apdrošināšanas polišu piešķiršanu centrā nodarbinātajiem (lietas 54. lapa). Minēto apliecina lietā iesniegtās pieteicējas sūtītās elektroniskā pasta vēstules centra Administratīvā nodrošinājuma nodaļai, informējot par konkrētiem nodarbinātajiem, kuriem jāizbeidz vai kuriem jāuzsāk veselības apdrošināšana (lietas 147. – 149. lapa), taču par sevi minētajā laika posmā pieteicēja nebija informējusi un šādu vēstuli rakstījusi.
No centra 2017. gada 25. aprīļa iekšējiem noteikumu Nr. 3-2017/L9.-9. ,,Dokumentu pārvaldības noteikumi” 85. punkta izriet, ka darbinieks raksta iesniegumu, lai realizētu savas normatīvajos aktos noteiktās tiesības (par atvaļinājuma, pabalsta vai kompensācijas piešķiršanu, atlaišanu no darba vai atbrīvošanu no amata u. tml.). Kā izriet no tiesas sēdē noskaidrotā, pieteicēja šādu iesniegumu nebija iesniegusi, ko apliecina arī pati pieteicēja (lietas 164. lapas otra puse).
Ņemot vērā minēto, secināms, ka veselības apdrošināšana uz pieteicējas norādīto laika periodu bija pieteicējai iespējama, jo centrā nodarbinātajiem tāda tika nodrošināta, taču pieteicējai tā netika nodrošināta pašas pieteicējas kā atbildīgās amatpersonas bezdarbības rezultātā. Līdz ar to pieteicēja ir līdzatbildīga veselības apdrošināšanas polises nesaņemšanā minētos sešus mēnešus.
Savukārt par turpmāko posmu, kā izriet no lietas materiāliem un tiesas sēdē noskaidrotā, pieteicējai bija centrā nodrošināta veselības apdrošināšana, jo atbilstoši atbildētājas pārstāvju norādītajam pieteicēja kā atbildīgā amatpersona tad pati sevi iekļāva apdrošināmo personu sarakstā. [13] Attiecībā uz pieteicējas mobilo telefonsarunu neapmaksāšanu norādāms, ka atbilstoši centra 2016. gada 27. decembra rīkojumam Nr. V1.4/76 ,,Par mobilo telefonsakaru, interneta un mobilā interneta izmantošanu” (lietas 33. – 34. lapa) pieteicējai kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājai bija tiesības minētos pakalpojumus lietot amata pienākumu izpildes vajadzībām.
Tomēr pieteicēja pati tiesas sēdē apliecināja, ka bija tikai mutiski ieminējusies centra vadībai par telefonsarunām, taču rakstveidā pieprasījusi to apmaksu nebija (lietas 165. lapa).
Kā to tiesas sēdē apliecināja pieteicēja (lietas 165. lapa), īpašu vajadzību pēc minētajiem pakalpojumiem amatu pienākumu izpildei viņai nebija, tikai dažkārt bija jāsazvanās ārpus darba laika. Vienlaikus pieteicēja apliecināja, ka nebija problēmu veikt zvanus, tostarp uz mobilo telefonu numuriem, no sava darbavietas stacionārā telefona, kā arī interneta pakalpojumi bija nodrošināti darbavietā. Pieteicēja nav arī tiesā iesniegusi kādus konkrētus pierādījumus par amata pienākumu izpildes ietvaros veiktajām telefonsarunām, kuras centrs atteicis apmaksāt un kas tādējādi tikušas apmaksātas no personīgajiem līdzekļiem.
Līdz ar to tiesa nekonstatē, ka pieteicējai netika nodrošināti pienācīgi darba apstākļi attiecībā uz komunikācijas iespējām. [14] Attiecībā uz pieteikumā norādīto, ka pieteicējai tika aizskartas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tiesa no lietas materiāliem konstatē, ka ar centra 2018. gada 30. janvāra rīkojumu Nr. P5.-12/016 ,,Par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļas piešķiršanu /pers. C/” (turpmāk – rīkojums par atvaļinājuma daļas piešķiršanu) (lietas 41. lapa) pieteicējai piešķirta ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļa – septiņas kalendārās dienas no 2018. gada 12. februāra līdz 18. februārim. Savukārt ar centra 2018. gada 9. februāra rīkojumu Nr. 9-2018/L9.-2. ,,Par rīkojuma atcelšanu” (lietas 42. lapa) iepriekšējais rīkojums par ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma daļas piešķiršanu atcelts.
No minētā izriet, ka centra 2018. gada 9. februāra rīkojums Nr. 9-2018/L9.-2. ,,Par rīkojuma atcelšanu” tika izdots vēl pirms pieteicējas atvaļinājuma uzsākšanas. Līdz ar to atbildētāja pamatoti gan rakstveida paskaidrojumā tiesai, gan tiesas sēdē norādījusi, ka ar centra 2018. gada 9. februāra rīkojumu Nr. 9-2018/L9.-2. ,,Par rīkojuma atcelšanu” pieteicēja netika atsaukta no atvaļinājuma, jo nebija vēl tā izmantošanu uzsākusi.
Rīkojumā norādīts, ka atcelšanas pamats ir uzdotie uzdevumi un darba apjoms, lai nodrošinātu Veselības ministrijas 2017. gada 5. decembra rīkojuma Nr. 13-04/408 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” (lietas 38. – 40. lapa), Veselības ministrijas 2018. gada 1. februāra rīkojuma Nr. 27 ,,Par pārbaudi Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā” (lietas 153. lapa) un Veselības ministrijas 2018. gada 8. februāra vēstules Nr. 0116.2/573 ,,Par informācijas sniegšanu ierosinātajā pārbaudē” (lietas 154. lapa) izpildi.
Izvērtējot minētos dokumentus, tiesa konstatē, ka ar Veselības ministrijas 2017. gada 5. decembra rīkojumu Nr. 13-04/408 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” cita starpā noteikts, ka laika periodā no 2018. gada 1. februāra līdz 2018. gada 1. martam tiks veikta pāreja uz centralizētu personālvadības jautājumu risināšanu Veselības ministrijas padotībā esošajās iestādēs, tajā skaitā centrā. Noteikts, ka no 2018. gada 1. marta Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības departaments pārņem no centra personālvadības jautājumu risināšanu, samazinot vecākā personāla speciālista ierēdņa amata vietu (savukārt pieteicējas amats jau no 2018. gada 1. janvāra tiek noteikts Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības departamenta direktora funkcionālā padotībā).
No minētā izriet, ka personālvadības procesu centralizācijas process bija uzsākts un zināms jau kopš 2017. gada 5. decembra, kas nozīmē, ka tā veikšanai nepieciešamos darbus visi procesā iesaistītie varēja paveikt jau laicīgi. Tomēr vērā ņemams arī tas, ka centralizācijas procesa norise tieši centrā bija paredzēta 2018. gada februārī. Minētais var liecināt par to, ka šajā laikā pieteicējas kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas klātbūtne ir īpaši nepieciešama.
Tiesa konstatē, ka ar Veselības ministrijas 2018. gada 1. februāra rīkojumu ,,Par pārbaudi Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centrā” noteikts, ka no 2018. gada 1. februāra līdz 2018. gada 1. martam centrā tiks veikta pārbaude par tiesību aktu ievērošanu, izveidojot/likvidējot amata vietas centrā, tajā skaitā veicot amatu klasifikāciju, kā arī izstrādājot un saskaņojot amatu aprakstus un reglamentu laika periodā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim. Rīkojumā norādīts, ka pārbaude tiek veikta saskaņā ar apstiprināto Audita nodaļas pārbaužu plāno 2018. gadam.
No minētā izriet, ka pārbaude pieteicējas vadītajā centra Personālvadības un juridiskās nodaļā bija plānota un notika tieši 2018. gada februārī.
Minētais nozīmē, ka šajā laikā pieteicējas kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas klātbūtne ir īpaši nepieciešama.
Turklāt minētais par personālvadības procesu centralizāciju un pārbaudi centrā kopumā liecina, ka pieteicēja kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja bija ieplānojusi sev atvaļinājumu laikā, par kuru jau iepriekš bija zināms, ka tieši viņas nodaļā būs īpaša darba noslodze.
Pieteicēja tiesas sēdē norādīja, ka pirms došanās atvaļinājumā viņas pārziņā esošie darbi bija izdarīti tiktāl, ka viņas klātesamībai turpmākajā nedēļā nebija nekādas ietekmes (lietas 164. lapas otra puse). Tomēr atbildētājas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka nepieciešamie darbi nebija izdarīti (lietas 167. lapas otra puse). Tiesa konstatē, ka pieteicējas minēto neapstiprina lietā esošie pierādījumi un turpmāk norādītais.
Proti, ar Veselības ministrijas 2018. gada 8. februāra vēstuli Nr. 01-16.2/573 ,,Par informācijas sniegšanu ierosinātajā pārbaudē”, pamatojoties uz notiekošo pārbaudi personāla jautājumos, centram līdz 2018. gada 20. februārim lūgts sniegt informāciju par laika posmā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. decembrim izveidotajām un likvidētajām amata vietām, tajā skaitā izmaiņām struktūrā, norādot pamatojumu. Vēstulē norādīts, ka jāsniedz arī informācija par izveidoto amatu klasificēšanas rezultātu apkopojuma iesniegšanu vai neiesniegšanu Veselības ministrijai saskaņošanai, bet neiesniegšanas gadījumā prasīts sniegt šāda lēmuma pamatojumu.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Minētais liecina, ka uzsāktās pārbaudes ietvaros centram divas darba dienas pirms pieteicējas atvaļinājuma bija iesniegts jauns pieprasījums, kas ir pieteicējas vadītās nodaļas kompetencē. Lai arī daļa no pieprasījuma bija tehniska rakstura, ko pieteicējas prombūtnes laikā, iespējams, varētu veikt pieteicējas padotie darbinieki, tad pieprasījuma daļa par pamatojuma sniegšanu par centra rīcību, kas neatbilst likuma prasībām, ir uzskatāma par centra vadības līmeņa jautājumu, par kura izpildi vai neizpildi ir atbildīga tieši pieteicēja kā centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītāja. Līdz ar to pieteicējas klātbūtne minētā pamatojuma sagatavošanas procesā varēja būt īpaši nepieciešama.
Ņemot vērā iepriekš minēto kopumā, tiesa secina, ka pieteicējas vadītajai nodaļai 2018. gada februārī, kad pieteicēja bija plānojusi doties atvaļinājumā, bija neikdienišķi uzdevumi un palielināts darba apjoms, kas varēja būt par pamatu rīkojuma par atvaļinājuma daļas piešķiršanu atcelšanai.
Vienlaikus minēto tiesa neatzīst kā tiesību uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu liegšanu pieteicējai. No lietas materiāliem redzams, ka laika periodā no 2017. gada 31. maija līdz 2018. gada 23. aprīlim pieteicēja bijusi ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā no 2017. gada 15. līdz 21. maijam (viena nedēļa), no 2017. gada 14. līdz 20. augustam (viena nedēļa), no 2017. gada 6. līdz 12. novembrim (viena nedēļa), no 2018. gada 18. līdz 24. janvārim (viena nedēļa), kā arī papildus tam bijusi vairākos papildatvaļinājumos un atvaļinājumos bez darba samaksas saglabāšanas (lietas 97. lapa). Līdz ar to kopumā pieteicēja mazāk kā gada laikā ir bijusi četras nedēļas ikgadējā apmaksātā atvaļinājumā, kā arī papildus vēl cita veida atvaļinājumos. Tamdēļ tiesa secina, ka kopumā pieteicējai nav ticis liegts ikgadējais apmaksātais atvaļinājums centrā.
Savukārt attiecībā uz to vienu kalendāra nedēļu, kurā ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pieteicējai nepiešķīra (proti, sākotnēji piešķīra, bet pēc tam minēto rīkojumu par atvaļinājuma daļas piešķiršanu atcēla), kā jau iepriekš secināts, atbildētājai bija pamatots iemesls tā rīkoties. Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 40. panta pirmā daļa noteic, ka amatpersonu atvaļinājumus, to ilgumu un piešķiršanas kārtību, kā arī citus ar atvaļinājumiem saistītus jautājumus regulē attiecīgās Darba likuma normas, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi. Attiecīgi Darba likuma 150. panta otrā daļa paredz, ka darba devējam ir pienākums, piešķirot ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, pēc iespējas ņemt vērā darbinieka vēlmes. No minētā izriet, ka atvaļinājuma laiku saskaņošana vienmēr ir kompromiss starp darba devēju (iestādi) un darbinieku (ierēdni). Iestādei pēc iespējas ir jāņem vērā ierēdņa vēlmes, taču tikai tiktāl, cik tas neapdraud iestādes pašas darbību un tās veicamos pienākumus.
Turklāt attiecībā uz pieteikumā norādīto, ka laikā, kad pieteicējai netika atļauts doties atvaļinājumā, pieteicējai bija plānots ārvalstu ceļojums, un tiesas sēdē pieteicējas norādīto, ka pieteicējai līdz ar to tika radīti zaudējumi (lietas 165. lapas otra puse), norādāms, ka pieteicēja pati tiesas sēdē vienlaikus norādīja, ka par ceļojumu pati nemaksāja (lietas 165. lapas otra puse), savukārt, kā vēlāk tiesas sēdē atzina pieteicēja, minētajā ceļojumā viņa tomēr devās (lietas 166. lapa) – attiecīgi, kā izsecināms tostarp no lietas materiālos iesniegtās informācijas par pieteicējas prombūtnēm, minētajā laika periodā savu prombūtni attaisnojot ar darba nespējas lapu (lietas 97. lapa). [15] Izvērtējot pieteicējas norādīto, ka visa minētā rezultātā, tostarp saistot to ar pārsūdzētā lēmuma rezultātu, pieteicēja bija spiesta izbeigt civildienesta attiecības, tiesa norāda turpmāk minēto. [15.1] Kā jau iepriekš tiesa secināja, nav konstatējama pieteicējas neatbilstība centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amatam. Arī pieteicēja pati vēl 2017. gada nogalē ir norādījusi, ka ar amata pienākumiem tiek galā (lietas 105. lapa). Arī centra vadītājs pieteicējas izglītību, profesionālo pieredzi un zināšanas un prasmes vērtējis kā labas un atbilstošas amata prasībām (lietas 106. un 112. lapa). Tāpēc pieteicējas civildienesta attiecību izbeigšana gandrīz gadu pēc pārsūdzētā lēmuma nepierāda pieteicējas neatbilstību šim amatam vai nespēju izpildīt amata pienākumus. Tiesas sēdē, skaidrojot tiesai uzteikuma iemeslus, pieteicēja norādīja, ka viņai bija veselības problēmas un, atgriežoties darbā pēc prombūtnes darba nespējas dēļ, pieteicēja izlēma vairs neturpināt civildienesta attiecības, jo pēdējā laikā nav patikusi darba vide, tajā skaitā komunikācija ar centra vadītāju (lietas 164. lapas otra puse). Minētos tiesa vērtē kā subjektīvus iemeslus nepalikšanai centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amatā, kas nav saistāmi ar pārsūdzēto lēmumu. Turklāt, kā to norādīja pieteicēja tiesas sēdē, centra vadītājs lielākoties bija prombūtnē (lietas 165. lapa), līdz ar to pieteicējai komunikācija ar viņu pārsvarā bija tikai attālināti. [15.2] Izvērtējot pieteicējas norādītos apstākļus, tiesa arī nekonstatē, ka pret pietiecēju būtu ticis īstenots mobings vai bosings.
Juridiskajā literatūrā mobings definēts kā psihiska agresija pret personu. Tā ilgst vismaz dažus mēnešus un regulāri atkārtojas. Tie vienmēr ir uzbrukumi, kurus vieno vienota naidīga sistēma (sk. Neimanis J. Psiholoģiskais terors darba vietā: juridiskie aspekti. Jurista Vārds, 2004. gada 19. oktobris, Nr. 40 (345)). Savukārt bosings ir priekšniecības slikta izturēšanās pret darbinieku. To var īstenot gan tiešais vadītājs, gan citas personas, kuru lēmumi un rīcība padotajam ir saistoša. Gan mobinga, gan bosinga galvenās iezīmes ir naidīga, neētiska attieksme pret vienu konkrētu darbinieku, turklāt, ja šāda attieksme tiek pausta bieži (gandrīz katru dienu) un ilgstoši (vismaz sešus mēnešus) (sal. sk. Administratīvās apgabaltiesas 2014. gada 26. septembra sprieduma lietā Nr. A42607608 17. punktu). No minētā izriet, ka psiholoģiskais terors ir konstatējams ilgtermiņā un kopumā.
Lietā ir iesniegts pieteicējas Darba izpildes novērtēšanas protokols (lietas 104. – 113. lapa), kuru, lai arī pieteicējas novērtēšana netika pabeigta, pieteicēja no savas puses aizpildīja, norādot, ka viņai liekas, ka ar amata pienākumiem tiek galā, ir izveidojušās pozitīvas attiecības ar kolēģiem, pateicoties par atbalstu un to, ka centrā jūtas piederīga u. tml. Pie šāda pozitīva pieteicējas novērtējuma par darba vidi nav iespējams nonākt pie secinājuma, ka pieteicēja būtu ilgstoši uzturējusies nelabvēlīgā darba vidē. Tiesa atzīst, ka pieteicējai varēja rasties zināmas neērtības un emocionāli pārdzīvojumi saistībā ar viņas pārcelšanu, tomēr lietā norādītie apstākļi par darbu un darba vidi centrā kopumā neliecina par pieteicējas sistemātisku diskrimināciju. Atsevišķas darbības vai nesaprašanās nav vērtējamas kā psiholoģiskais terors dienesta vietā, jo to raksturo vienīgi ilgstošas un sistemātiskas darbības. [15.3] Vērtējot civildienesta attiecību ar pieteicēju izbeigšanas pamatu, tiesa konstatē, ka pieteicēja 2018. gada 26. martā ar iesniegumu (lietas 43.
Vērtējot civildienesta attiecību ar pieteicēju izbeigšanas pamatu un pieteicējas iebildumus par to, norādāms, ka Valsts civildienesta likuma 2. panta ceturtā daļa noteic, ka valsts civildienesta tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, kas nosaka vienlīdzīgu tiesību principu, atšķirīgas attieksmes aizlieguma principu, aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas, darba un atpūtas laiku, darba samaksu, darbinieka materiālo atbildību un termiņus, ciktāl to nenosaka šis likums.
No minētā izriet, ka tiesiskais regulējums neparedz valsts civildienesta attiecību izbeigšanas gadījumā piemērot darba tiesiskās attiecības regulējošos normatīvos aktus, kas reglamentē darba tiesisko attiecību izbeigšanos.
Valsts civildienesta likuma 41. panta regulējums attiecībā uz civildienesta attiecību izbeigšanas gadījumiem atšķiras no Darba likuma regulējuma (sal. sk. Senāta 2014. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. SKA-318/2014 8. punktu) un Valsts civildienesta likuma 41. pantā paredzētie civildienesta attiecību izbeigšanas pamati ir izsmeļoši (sal. sk. Senāta 2015. gada 16. jūlija rīcības sēdes lēmuma lietā Nr. SKA-0230/2015 7. punktu).
Tādējādi pieteicējai kā valsts civildienesta ierēdnei nav tiesību prasīt, lai valsts civildienesta attiecības tiktu pārtrauktas, pamatojoties uz Darba 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs likuma 100. panta piekto daļu.
Tādēļ, ņemot vērā, ka pieteicēja iesniedza iesniegumu par atbrīvošanu no civildienesta un pieteicēja ar centra vadītāju parakstīja savstarpēju vienošanos par civildienesta attiecību izbeigšanu jau uzreiz 2018. gada 26. martā, valsts civildienesta attiecības ar pieteicēju pamatoti tika izbeigtas, pamatojoties uz Valsts civildienesta likuma 41. panta 3. punktu (rīkojumā kļūdaini norādīts uz trešo daļu, bet tādas šajā pantā nav), kas paredz, ka valsts civildienesta attiecības izbeidzas, pamatojoties uz savstarpēju vienošanos, kuru apliecina ar rakstveida piekrišanu. [15.4] Ņemot vērā visu minēto kopumā, tiesa secina, ka pieteicējas iebildumi par 2018. gada 26. marta iesniegumā (lietas 43. – 44. lapa) norādītajiem jautājumiem un par pieteicējas civildienesta attiecību izbeigšanas saistību ar pārsūdzēto lēmumu, nav pamatoti. [16] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka pieteicējas tiesiskās intereses un tiesības uz darba veikšanu apdraudējusi paredzētā personālvadības funkcijas centralizēšana, reorganizējot pieteicējas amata vietu, tiesa norāda turpmāk minēto.
Pirmkārt jau reorganizācija pati par sevi valsts pārvaldē nevar tikt automātiski uzskatīta par nevēlamu parādību, jo atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā norādītajiem principiem valsts pārvaldi organizē pēc iespējas efektīvi. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido, izvērtējot arī funkciju apjomu, nepieciešamību un koncentrācijas pakāpi, normatīvā regulējuma apjomu un detalizāciju un apsverot deleģēšanas iespējas vai ārpakalpojuma izmantošanu (minētā likuma 10. panta desmitā daļa). Tādējādi iepriekš izsvērta rīcība, veicot kādas funkcijas centralizēšanu, nevar tikt atcelta, pat ja tas apdraud kāda valsts civildienesta ierēdņa iespēju turpināt atrasties līdzšinējā amatā, jo valsts pārvalde darbojas sabiedrības interesēs (minētā likuma 10. panta trešā daļa), valsts pārvaldei, atsevišķai iestādei vai amatpersonai, īstenojot valsts pārvaldes funkcijas, nav savu interešu (minētā likuma 10. panta ceturtā daļa). Tāpat, kā jau norādīts iepriekš, ierēdnim ir tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz noteiktu amatu.
Otrkārt, no lietas materiāliem neizriet, ka pieteicējas amatu bija paredzēts likvidēt. Proti, ar Veselības ministrijas 2017. gada 27. jūnija rīkojumu Nr. 128 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” (lietas 36. – 37. lapa) noteikts, ka no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 1. janvārim, lai nodrošinātu strukturālo reformu īstenošanu un efektīvu valsts budžeta līdzekļu izmantošanu administratīviem izdevumiem Veselības ministrijas resorā, tiks veikta pāreja uz personālvadības procesu centralizāciju Veselības ministrijas padotībā esošajās iestādēs, tajā skaitā centrā, likvidējot iestādes attiecīgās struktūrvienības vai samazinot darbinieku skaitu, kas ar šiem jautājumiem nodarbojas. No minētā izriet, ka reforma bija paredzēta un skāra ne tikai pieteicējas iestādi, struktūrvienību un amata vietu, bet visas Veselības ministrijas padotībā esošās iestādes. Līdz ar to šādu reformu nevar atzīt kā vēršanos personīgi pret pieteicēju. Secīgi ar Veselības ministrijas 2017. gada 5. decembra rīkojumu Nr. 13-04/408 ,,Par personālvadības procesu centralizāciju” (lietas 38. – 40. lapa) cita starpā noteikts, ka no 2018. gada 1. marta Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības departaments pārņem no centra personālvadības jautājumu risināšanu, samazinot vecākā personāla speciālista ierēdņa amata vietu, bet pieteicējas amats centrā tiek saglabāts un no 2018. gada 1. janvāra tiek noteikts Veselības ministrijas Personāla un dokumentu pārvaldības departamenta direktora funkcionālā padotībā.
Turklāt, kā tas novērojams arī šī tiesas sprieduma sastādīšanas dienā, centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amata vieta joprojām pastāv (sk. https://www.vtmec.gov.lv/?mn=1610, aplūkots 2019. gada 5. aprīlī).
No minētā kopumā secināms, ka pieteicējas pārcelšana un turpmākās darbības neliecināja par to, ka jauno pieteicējas amata vietu – centra Personālvadības un juridiskās nodaļas vadītājas amatu – būtu bijis plānots likvidēt un ka tādējādi jau sākotnēji būtu bijusi iecerēta valsts civildienesta attiecību ar pieteicēju izbeigšana, nevis pieteicējas pārcelšana. [17] Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesa secina, ka pārsūdzētais lēmums bija tiesisks. Tiesa nekonstatēja, ka pieteicējai ar pārsūdzēto lēmumu būtu tikušas būtiski ierobežotas cilvēktiesības vai ka tā rezultātā pieteicēja būtu bijusi spiesta izbeigt valsts civildienesta attiecības.
Līdz ar to pieteikums daļā par pārsūdzētā lēmuma atzīšanu par prettiesisku ir atzīstams par nepamatotu un noraidāms. [18] Attiecībā uz pieteicējas prasījumu par mantisko zaudējumu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu norādāms turpmāk minētais.
Satversmes 92. pants noteic, ka nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Administratīvā procesa likuma 92. pants cita starpā noteic, ka ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar iestādes administratīvo aktu vai faktisko rīcību. Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 1. panta pirmajai daļai kā priekšnoteikums zaudējumu atlīdzinājumam paredzēts administratīvā akta vai faktiskās rīcības prettiesiskums.
Ņemot vērā, ka tiesa nekonstatēja pārsūdzētā lēmuma prettiesiskumu, nepastāv priekšnoteikumi pieteicējas atlīdzinājuma prasījuma apmierināšanai.
Līdz ar to ir noraidāms arī pieteikums daļā par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu 5951,71 euro un morālā kaitējuma atlīdzinājumu 1000 euro.
Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251. pantu un 289. – 291. pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda Noraidīt /pers. C/ pieteikumu par Veselības ministrijas 2017. gada 25. aprīļa rīkojuma Nr. 13-04/120 atzīšanu par prettiesisku, par mantisko zaudējumu atlīdzinājumu 5951,71 euro un morālā kaitējuma atlīdzinājumu 1000 euro.
Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā viena mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.
Tiesnese I. Dambe 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs