Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Administratīvā rajona tiesa Rīgas tiesu nams – Administratīvās lietas

Lietas arhīva Nr. A42-00382-19/27 ECLI:LV:ADRJRIT:2019:0408.A420187618.7.S ADMINISTRATĪVĀ RAJONA TIESA RĪGAS TIESU NAMS S P R I E D U LATVIJAS TAUTAS VĀRDĀ Rīgā 2019.gada 8.aprīlī Administratīvā rajona tiesa šādā sastāvā: tiesnese A.Pūcīte, piedaloties pieteicējai /pers. A/ un atbildētājas Rīgas pilsētas pašvaldības pusē pieaicinātā Rīgas domes Labklājības departamenta pilnvarotajai pārstāvei /pers. B/, atklātā tiesas sēdē izskatīja administratīvo lietu, kas ierosināta pēc /pers. A/ pieteikuma daļā par Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 9.marta lēmuma Nr./Lēmuma Nr./ atcelšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, atvainojoties /pers. A/.

Aprakstošā daļa [1] Ar Rīgas Sociālā dienesta 2018.gada 12.janvāra lēmumu Nr./Lēmuma Nr./ (turpmāk – Sākotnējais lēmums) nolemts atcelt ar izdošanas brīdi 08.12.2014., 09.06.2015., 17.07.2015., 11.08.2015., 08.09.2015., 01.12.2015., 14.01.2016., 07.03.2016., 06.04.2016., 06.07.2016., 11.07.2016., 06.10.2016., 18.01.2017., 16.05.2017. un 30.06.2017. lēmumus (lietas 1.sējuma 19. – 21.lapa), ar kuriem pieteicējai piešķirts trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes statuss, dzīvokļa pabalsti (t.sk. par patērēto elektroenerģiju un gāzi), pabalsti veselības aprūpei un izglītības ieguves atbalstam un atmaksāt Rīgas Sociālajam dienestam (turpmāk – dienests) nepamatoti saņemtos sociālos pabalstus par laika periodu no 2015.gada 27.marta līdz 2017.gada 30.jūnijam, kopsummā par 579,74 euro.

Nepiekrītot Sākotnējam lēmumam, pieteicēja to apstrīdējusi Rīgas domes Labklājības departamentā (turpmāk – departaments) (lietas 1.sējuma 22. – 47.lapa). [2] Ar departamenta 2018.gada 9.marta lēmumu Nr./Lēmuma Nr./ (turpmāk – Lēmums) Sākotnējais lēmums atstāts negrozīts (lietas 1.sējuma 48. – 52.lapa). Lēmums pamatots ar turpmāk minēto. [2.1] Departaments norāda, ka sociālā palīdzība tiek sniegta personām, kurām nav ienākumu, vai ar zemiem ienākumiem (trūcīgām vai maznodrošinātām personām), kurām objektīvu iemeslu dēļ nav līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai, nav arī citu resursu – citu personu, ģimenes locekļu atbalsta vai materiālo resursu, tai skaitā īpašumu, naudas līdzekļu uzkrājumu, kas ļautu apmierināt šīs pamatvajadzības. Savukārt, ja personai ir citi resursi, piemēram, īpašums, ar kuru personai ir tiesības rīkoties, nav pamata uzskatīt, ka to nevar izmantot personas pamatvajadzību nodrošināšanai. [2.2] Departaments konstatējis, ka Zemesgrāmatu dati apliecina, ka 2017.gada jūlija mēnesī /pers. C/ ir veikusi darījumu ar iepriekš sistēmā nereģistrētiem nekustamajiem īpašumiem. Proti, 2017.gada 3.jūlijā Zemesgrāmatas nodalījumos reģistrēti dati par to, ka /pers. C/, pamatojoties uz 2015.gada 27.marta mantojuma apliecību, reģ.Nr.1069, ir mantojusi ¼ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese A/, 1/12 domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese B/, un ¼ domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese C/ (turpmāk – īpašumi). [2.3] 2017.gada 14.jūlijā Zemesgrāmatā ievadīti dati, ka, pamatojoties uz dāvinājuma līgumu, reģ.Nr.2089, visi īpašumi 2017.gada 12.jūlijā ir uzdāvināti /pers. D/.

Līdz ar to dienesta rīcībā nebija dokumentu, kas liecinātu par šķēršļiem /pers. C/ īpašumu sakārtošanai no 2015.gada 27.marta. Turklāt Zemesgrāmatu likuma 1.pants noteic, ka zemesgrāmatās ieraksta nekustamus īpašumus un nostiprina ar tiem saistītās tiesības. Nekustamo īpašumu ierakstīšana un lietu tiesību nostiprināšana ir obligāta. Ja /pers. C/ būtu savlaicīgi nokārtojusi zemes jautājumus vai brīdinājusi dienestu par īpašumiem, tad šāds strīds nepastāvētu. [2.4] Departaments vērš uzmanību, ka, ņemot vērā to, ka /pers. C/ nebija reģistrējusi īpašumus zemesgrāmatā, liecina par negodprātīgu savu pienākumu pildīšanu un īpašumu reģistrācijas zemesgrāmatā vilcināšanu. Tāpat viņai, lai arī īpašumi nebija reģistrēti zemesgrāmatā, bija pienākums deklarācijā tos norādīt.

Ņemot vērā, ka gan /pers. C/, gan pieteicējas aizpildītajās deklarācijās nebija norāžu par īpašumiem, atzīstams, ka viņas maldinājušas dienestu, sniedzot nepatiesas ziņas par savu materiālo stāvokli. [2.5] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka /pers. C/ nebija iespēju reģistrēt īpašumus zemesgrāmatā, jo tam nepiekrita pārējie mantinieki, departaments norāda, ka saskaņā ar telefona sarunā zemesgrāmatas sniegto informāciju departamentam, pamatojums zemesgrāmatā nostiprināt īpašumu tiesības ir /pers. C/ izsniegtā mantojuma apliecība, un šo darījumu nevar ietekmēt pārējo mantinieku griba.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Tāpat vēršama tiesas uzmanība uz to, ka departamentam nav informācijas, kāpēc 2017.gada jūlijā /pers. C/ bija iespējams nostiprināt īpašumu tiesības zemesgrāmatā, lai veiktu dāvinājuma procedūru un kāpēc tas netika izdarīts agrāk. [2.6] Departaments uzskata par nepieciešamu norādīt, ka nav iespējams pieņemt pieteicējas ģimenei labvēlīgu lēmumu arī citu iemeslu dēļ, proti, saskaņā ar pieteicējas dienestam iesniegto 2015.gada 27.marta mantojuma apliecības Nr.1069 kopiju, pieteicēja ir mantojusi 3/16 domājamās daļas no visa atstātā mantojuma (īpašumiem).

Līdz ar to departaments Sākotnējo lēmumu atzinis par tiesisku un pamatotu. [3] Nepiekrītot Lēmumam, pieteicēja to pārsūdzēja Administratīvajā rajona tiesā (lietas 1.sējuma 5. – 18.lapa). [3.1] Pieteikumā pieteicēja norāda, ka pārsūdz Lēmumu, jo departaments tajā nav sniedzis atbildi ne uz vienu no apstrīdēšanas iesniegumā uzdotajiem jautājumiem par Sākotnējo lēmumu. [3.2] Pieteicēja vēlas noskaidrot, kādēļ daļa par no viņas piedzītajiem maksājumiem, tas ir 156,85 euro apmērā, nav pamatota. No kā šī summa ir radusies, jo ne dienests, ne departaments savos lēmumos nav pamatojis to izcelsmi, kā tas ir darīts attiecībā uz pārējo no pieteicējas piedzenamo summu. [3.3] Pieteicēja norāda, ka viņai Juridiskās palīdzības administrācijā sniegta konsultācija, kurā skaidrots, ka nekustamais īpašums personai pieder ar brīdi, kad tas ierakstīts zemesgrāmatā, nevis ar brīdi, kad persona saņēmusi mantojuma apliecību, kurā norādīts, ka viņa manto nekustamo īpašumu vai tā daļu.

Līdz ar to ne pieteicējai, ne viņas ģimenei nepieder neviens nekustamais īpašums. [3.4] Pieteicēja skaidro, ka gan viņa, gan viņas māte /pers. C/ vairākkārtīgi dienestam mutiski sniegusi informāciju par to, ka /pers. C/ ir nomiris vīrs /pers. E/ un ka ir saņemta mantojuma apliecība par mantojumu. Uz ko dienesta amatpersona bija sniegusi atbildi, ka, kamēr informācijas sistēmās netiek uzrādīta informācija par to, ka pieteicējas vai viņas mātes /pers. C/ īpašumā būtu īpašumi, iztikas līdzekļu deklarācijas tiks aizpildītas. [3.5] Pieteicēja vērš tiesas uzmanību, ka ne viņai, ne viņas mātei nav ticis piedāvāts uzrakstīt rakstisku iesniegumu par to, ka viņas mantojumā saņēmušas īpašumus. Līdz ar to ne pieteicēja, ne viņas māte nezināja, ka šāds pienākums ir obligāti izpildāms. Papildus pieteicēja norāda, ka viņa nekad dienestā nav iesniegusi viņai izsniegtās mantojuma apliecības kopiju. Turklāt vēršama arī uzmanība uz to, ka iztikas līdzekļu deklarācijās nav minēts, ka to pielikumā būtu pievienojamas šādas kopijas. Līdz ar to tas arī netika darīts. [3.6] Lai arī pieteicēja dienestam radušos zaudējumus 579,74 euro apmērā ir atmaksājusi, viņa vēlas, lai samaksātā naudas summa viņai tiktu atmaksāta, jo pieteicēja uzskata, sociālie pabalsti ir saņemti tiesiski.

Ievērojot minēto, pieteicēja lūdz atcelt Lēmumu un atmaksāt pieteicējai naudas summu 579,74 euro. [4] 2018.gada 15.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts departamenta paskaidrojums (lietas 1.sējuma 124. – 129.lapa), kurā departaments norāda, ka savu Lēmumā pausto viedokli nav mainījis, papildus norādot turpmāko. [4.1] Pabalstu piešķiršanas viens no priekšnosacījumiem ir fakts, ka pabalsta pieprasītājam nepieder papildu nekustamie īpašumi, izņemot to, kurā pieteicējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo. Ievērojot to, ka pieteicējai un viņas mātei /pers. C/ mantojumā bija saņemti īpašumi, dienests, atbilstoši tiesību normās noteiktajam, pieņēma lēmumu par nepamatoti izmaksāto pabalstu atmaksāšanu. [4.2] Tas, ka īpašumi sociālās palīdzības saņemšanas laikā nebija reģistrēti zemesgrāmatā uz /pers. C/ vārda, nozīmē vien to, ka viņa nav godprātīgi pildījusi savu pienākumu un vilcinājusi nekustamā īpašuma reģistrēšanu zemesgrāmatā. Taču tas nemaina pēc būtības faktu, ka /pers. C/ nekustamais īpašums piederēja, un neatbrīvoja no pienākuma nekustamo īpašumu norādīt deklarācijā. [4.3] Attiecībā uz pieteicējas norādīto, ka dienestam vajadzēja aicināt pieteicēju vai viņas māti rakstīt iesniegumu par īpašumiem, vēršama uzmanība, ka, pirmkārt, dienestam nav tādu pienākumu, otrkārt, pieteicējas ģimene sociālo palīdzību saņem kopš 2013.gada, un par to, ka dienestam jāsniedz pilnīga informācija, t.sk. par izmaiņām materiālajā situācijā, tika skaidrots gan aizpildot deklarācijas, gan parakstot vienošanās par līdzdarbību, piemēram, 2015.gada 9.septembra Nr.15-3049 un 2016.gada 14.janvāra Nr.16-171. Turklāt tiek uzskatīts, ka gadījumā, ja noteikta informācija konkrētai personai iepriekš ir sniegta, tad iestāde attiecībā uz šo personu un šo informāciju savu pienākumu ir izpildījusi. [4.4] Normatīvie akti par sociālās palīdzības piešķiršanas kārtību ir pieejami oficiālajos laikrakstos, Rīgas pašvaldības mājas lapā, dienesta apmeklētājiem informatīvajos stendos, bukletu veidā, kā arī informācija tiek sniegta pa bezmaksas tālruņiem. [4.5] Tāpat pieteicēja nav skaidrojusi, kāpēc īpašumi tika uzdāvināti tikai 2017.gada 29.martā, nevis pēc mantojuma apliecības saņemšanas, un vēl vairāk – kāpēc ģimene īpašumus neizmantoja savas materiālās situācijas uzlabošanai, bet tos uzdāvināja. [4.6] Departaments uzskata, ka pieteicējas rīcība, iesniedzot pieteikumu tiesā, nav konsekventa, jo 2018.gada 26.februārī viņa atmaksāja dienesta atprasīto summu 579,74 euro. Naudas samaksas fakts liecina par to, ka pieteicēja ir atzinusi, ka dienesta atprasītā summa ir pamatota (2017.gada

26.februāra maksājuma uzdevumā ir norādīts – „nelikumīgi saņemto sociālo pabalstu atmaksa”), kā arī to, ka ģimenes rīcībā bija tādi līdzekļi (kaut pieteicēja norāda pretējo), turklāt samaksātā summa ir lielāka nekā ģimenes 2017.gada 12.janvāra deklarācijā norādīti vidējie ienākumi (534,80 euro mēnesī). [4.7] Papildus norādāms, ka pieteicējai Sākotnējā lēmumā bija piedāvāts samaksāt 579,74 euro pa daļām, un dienesta lēmums nebija nodots piespiedu izpildei. Tāpat svarīgi norādīt, ka nauda tika atmaksāta 2018.gada 26.februārī, kad vēl nebija pieņemts departamenta Lēmums saistībā ar pieteicējas apstrīdēšanas iesniegumu. [4.8] Departaments vērš uzmanību, ka pieteicēja dienestam, departamentam un tiesai sniedz pretrunīgu informāciju, piemēram, viņa apgalvo, ka vairākkārt ir informējusi dienesta darbiniekus par īpašumu mantošanu un lūgusi, kārtojot deklarācijas, nokopēt līdzi paņemto mantojuma apliecību un dāvinājuma līgumu, taču vienmēr sekojis atteikums. Turpretī citā reizē pieteicēja apliecina, ka neviens no ģimenes nav iesniedzis dienestam mantojuma apliecības un dāvinājuma līguma kopiju, un pat pieprasa paskaidrojumu, no kurienes dienestam ir minētie dokumenti. Līdz ar to departaments nav pārliecināts, vai pieteicējas sniegtajai informācijai var ticēt. [4.9] Attiecībā uz pieteicējas norādīto par viņai nodarītajiem zaudējumiem, departaments norāda, ka tā rīcībā nav datu par pieteicējas iesnieguma par zaudējumu atlīdzinājumu iesniegšanu un izskatīšanu Rīgas domē, līdz ar to secināms, ka nav ievērota Atlīdzināšanas likumā noteiktā kārtība iesniegumu par zaudējumu atlīdzinājumu izskatīšanu, un pašlaik nav pamata izskatīt tiesā jautājumu par zaudējumu atlīdzinājumu pieteicējai.

Līdz ar to departaments uzskata, ka pieteikums nav pamatots un ir noraidāms. [5] 2018.gada 15.maijā Administratīvajā rajona tiesā saņemts pieteicējas pieteikuma precizējums (lietas 1.sējuma 138. – 150.lapa), kurā pieteicēja, cita starpā, lūdz tiesu uzlikt departamentam par pienākumu atvainoties viņai. [6] Ar Administratīvā rajona tiesas 2018.gada 22.maija lēmumu (lietas 1.sējuma 151. – 152.lapa) precizēts pieteikuma priekšmets konkrētajā lietā – par Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 9.marta lēmuma Nr.DL-18-71-ap atcelšanu (sākotnēji, ierosinot lietu, pieteikuma priekšmets tika noteikts – par Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 9.marta lēmuma Nr.DL-18-71-ap atzīšanu par prettiesisku un mantisko zaudējumu atlīdzināšanu 579,74 euro ). Prasījums precizēts, jo Lēmums ir izpildīts (pieteicēja iemaksāja pašvaldības budžetā viņai 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs varbūtēji nepamatoti izmaksātos sociālos pabalstus 579,74 euro), tomēr tas ir radījis pieteicējai joprojām aktuālas tiešas sekas. Minētās sekas var novērst, atmaksājot pieteicējai pašvaldības budžetā iemaksātos sociālos pabalstus 579,74 euro. Šādā gadījumā prasījums attiecībā uz izpildītu (bet ar izpildi nezaudējušu spēku) administratīvo aktu, pamatojoties uz kuru veikta naudas summas iemaksa pašvaldības budžetā, ir vērtējams kā prasījums par administratīvā akta atcelšanu.

Tāpat ar Administratīvā rajona tiesas 2018.gada 22.maija lēmumu ierosināta lieta daļā par nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, atvainojoties pieteicējai.

Pieteicēja 2018.gada 17.jūlijā sniegusi papildu paskaidrojumus pie pieteikuma, kuros atkārtoti norādījusi iepriekš izteiktos argumentus (lietas 1.sējuma 207. – 210.lapa). [7] Departaments 2018.gada 12., 22.un 25.jūnijā un 2019.gada 5.februārī un 6.martā sniedzis papildu paskaidrojumus Administratīvajai rajona tiesai (lietas 1.sējuma 157. – 158., 174. – 176., 185., 221. – 222., 242. – 244.lapa), kuros atkārtoti uztur iepriekš sniegtos paskaidrojumus, norādot, ka pieteicēja ilgstoši dienestam ir sniegusi nepatiesu informāciju par viņas ģimenes materiālo stāvoli, kā arī neatzīst prasījumu par nemateriālā kaitējuma atlīdzināšanu. [8] Tiesas sēdē pieteicēja pieteikumu uzturēja.

Departamenta pārstāve tiesas sēdē pieteikumu neatzina, pamatojoties uz Lēmumā un paskaidrojumos minētajiem argumentiem.

Motīvu daļa [9] Tiesa, izvērtējot lietas materiālus un tiesas sēdē procesa dalībnieku izvirzīto argumentu pamatotību, atzīst, ka pieteikums ir noraidāms turpmāko apsvērumu dēļ. [10] Tiesa konstatē, ka lietā pamatā ir strīds, vai pieteicēja un ar viņu vienā saimniecībā dzīvojošā persona /pers. C/ (pieteicējas māte) dienestam ir sniegusi patiesu informāciju par pieteicējas ģimenes materiālo stāvokli, proti, vai dienestam bija leģitīms iemesls atprasīt iepriekš piešķirto sociālo palīdzību. [11] Likuma „Par sociālo drošību” 11.pants definē sociālās palīdzības būtību, proti, personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Arī Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 32.pants noteic, ka sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

Tātad sociālā palīdzība ir paredzēta personām tādās dzīves situācijās, kad tās ar saviem spēkiem nespēj sevi nodrošināt ar pamatvajadzībām.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.panta 17.punktu sociālā palīdzība ir naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt, atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 5.panta pirmajai daļai, sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu — ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību. Bet, atbilstoši minētā likuma 7.pantam, personai, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību, ir pienākums aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus (1.punkts); sniegt ziņas par sevi, sadarboties ar sociālo dienestu savas sociālās situācijas novērtēšanā (2.punkts); aktīvi darboties, lai palielinātu savu pelnītspēju un ienākumus (3.punkts).

Tātad sociālā palīdzība pienākas tām personām, kurām nav līdzekļu savu pamatvajadzību apmierināšanai. Savukārt persona, kura ir nonākusi situācijā, kad tai ir nepieciešama sociālā palīdzība, pienākums ir aktīvi līdzdarboties un iesaistīties esošās situācijas uzlabošanā, sniedzot dienestam ziņas par sevi, tādējādi ļaujot dienestam objektīvi novērtēt personas sociālo un finansiālo stāvokli, lai spētu sniegt vispiemērotāko palīdzību. [12] Saskaņā ar Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (turpmāk – Noteikumi Nr.299) 2.1.apakšpunktu ģimene (persona) atzīstama par trūcīgu, ja tās vidējie ienākumi katram ģimenes loceklim mēnesī pēdējo triju mēnešu laikā nepārsniedz 128,06 euro un ja tai nepieder naudas līdzekļu uzkrājumi vai īpašums, izņemot šo noteikumu 19.punktā minēto. Atbilstoši minēto noteikumu 19.punktam, par īpašumu šo noteikumu izpratnē nav uzskatāms:

1)nekustamais īpašums vai tā daļa, kur savu dzīvesvietu deklarējis un dzīvo iesniedzējs un pārējās personas, kurām ir kopīga saimniecība ar iesniedzēju (19.1.apakšpunkts);
2)pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktais kustamais un nekustamais īpašums (19.4.apakšpunkta redakcija līdz 2017.gada 31.decembrim) un
3)zemes īpašums, kas kopā ar šo noteikumu 19.1.apakšpunktā minētā nekustamā īpašuma sastāvā esošo zemi nepārsniedz 5 ha ģimenei (personai), kā arī šim nekustamajam īpašumam funkcionāli piederīgas saimniecības ēkas (piemēram, garāža, kūts, klēts, šķūnis, pagrabs, pirts, dārza māja) vai ne vairāk kā divas saimniecības ēkas uz nomātas zemes (19.1.1apakšpunkta redakcija no 2018.gada 1.janvāra).

Savukārt saskaņā ar Rīgas domes 2013.gada 15.janvāra saistošo noteikumu Nr.202 „Par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu vai maznodrošinātu un sociālajiem pabalstiem Rīgas pilsētas pašvaldībā” (turpmāk – Noteikumi Nr.202) 13.punktu (redakcija, kas bija spēkā līdz 2018.gada 13.martam) ģimenes (personas) ienākumi un materiālie resursi ģimenes (personas) atzīšanai par maznodrošinātu tiek izvērtēti saskaņā ar normatīvo aktu par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu, un šo saistošo noteikumu 12.punktā noteikto. Atbilstoši minēto noteikumu 12.5.apakšpunktam, izvērtējot klienta materiālo resursu atbilstību trūcīgas vai maznodrošinātas ģimenes (personas) statusam un tiesības saņemt pabalstus, papildus normatīvajā aktā par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu, noteiktajam par īpašumu netiek uzskatīts nekustamais īpašums vai tā daļa, kas pieder klientam vai kādam no viņa ģimenes locekļiem un kur dzīvo ģimenes locekļu pirmās pakāpes radinieki, kuriem nepieder cits nekustamais īpašums.

Atbilstoši Noteikumu Nr.202 25.1.apakšpunktam, Noteikumu Nr.202 19.2., 19.3., 19.4.un 19.5.apakšpunktā minētos pabalstus (dzīvokļa pabalstu (19.2.apakšpunkts); pabalstu veselības aprūpei (19.3.apakšpunkts); pabalstu izglītības ieguves atbalstam (19.4.apakšpunkts)) klientam nepiešķir, ja tam pieder īpašums, izņemot saistošo noteikumu 12.punktā minētos īpašumus.

Tādējādi secināms, ka personai nav tiesiska pamata no pašvaldības sagaidīt sociālo palīdzību, ja tās rīcībā ir nekustamais īpašums, izņemot nekustamo īpašumu, ko tā ar savu ģimeni izmato kā vienīgo dzīvesvietu, un minētā nekustamā īpašuma sastāvā esošo zemes gabalu, ja tas nepārsniedz 5 ha.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [13] Pārbaudot lietas materiālus, tiesa konstatē turpmāko. [13.1] 2015.gada 27.martā izsniegta mantojuma apliecība (lietas 1.sējuma 130.lapa) 2014.gada 2.septembrī mirušā /pers. E/ atstātajam mantojumam, atbilstoši kurai mantošanas tiesībās apstiprināta pieteicēja uz 3/16 domājamām daļām no visa mantojuma, pieteicējas māsa /pers. D/ uz 3/16 domājamām daļām no visa mantojuma, un pieteicējas māte /pers. C/ uz 1/4 domājamām daļām no visa mantojuma. Mantinieces ir pieņēmušas un norādījušas šādu mantas sastāvu: 1) divi zemesgabali kopplatībā 43,2 ha, /adrese A/ (kadastrālā vērtībā 22 727 euro), 2) zemes gabals 2,3 ha platībā, /adrese B/(kadastrālā vērtībā 27 455 euro) un 3) 1/3 domājamā daļa no nekustamā īpašuma – zemes gabala 0,15 ha platībā, dzīvojamās mājas un palīgēkas - kūts, /adrese C/(1/3 domājamās daļas kadastrālā vērtība 2 112 euro) [13.2] 2017.gada 12.jūlijā pieteicējas māte /pers. C/ ar dāvinājuma līgumu atsavina savai meitai (pieteicējas māsai) /pers. D/ trīs nekustamos īpašumus: 1) ¼ domājamo daļu no diviem zemesgabaliem kopplatībā 43,2 ha, /adrese A/, 2) ¼ domājamo daļu no zemes gabala 2,3 ha platībā, /adrese B/ un 3) 1/12 domājamo daļu no nekustamā īpašuma – zemes gabala 0,15 ha platībā, dzīvojamās mājas un palīgēkas - kūts, /adrese C/. Tādējādi /pers.

C/ atsavinājusi visu no /pers. E/ mantoto un iegūto nekustamo īpašumu. [13.3] Tiesa konstatē, ka lietas materiālos atrodas Iztikas līdzekļu deklarācijas, ko 2014.gada 1.decembrī, 2015.gada 8.jūnijā, 11.augustā, 8.septembrī, 28.decembrī, 2016.gada 4.jūnijā un 2017.gada 12.janvārī aizpildījusi /pers. C/ (lietas 2.sējuma 57. – 75.lapa). Deklarācijās uzrādīts nekustamais īpašums /adrese D/, kurā /pers. C/ dzīvo kopā ar pieteicēju un mazmeitu (pieteicējas meitu) /pers. F/, un lietojumā esoša zeme minētajā adresē. Citi nekustamie īpašumi nav uzrādīti. [14] Pieteicēja kā argumentu norāda, ka mantojuma apliecībā attiecībā uz viņu norādītās nekustamo īpašumu domājamās daļas nav uzskatāmas par viņas īpašumiem tieši tāpat kā mantojuma apliecībā attiecībā uz /pers. C/ norādītās nekustamo īpašumu domājamās daļas līdz to dāvināšanai /pers. D/, jo minētie nekustamie īpašumi nekad nav bijuši iereģistrēti zemesgrāmatā uz pieteicējas un /pers. C/ vārda.

Tiesa minēto argumentu noraida kā nepamatotu turpmāko apsvērumu dēļ.

Civillikuma 1034.pants noteic, ka nekustamā īpašnieka nāves gadījumā īpašuma tiesības pāriet uz mantiniekiem ar īpašnieka nāvi. Savukārt, atbilstoši 687., 688.un 691.pantam, tiesības uz mantojuma iegūšanu mantiniekam rada mantojuma pieņemšana. Civillikuma 701.pants noteic, ka līdz ar mantojuma pieņemšanu un iegūšanu visas mantojuma atstājēja tiesības un saistības, ciktāl tās nebeidzas ar viņa personu, pāriet uz mantinieku. Savukārt, saskaņā ar Civillikuma 781.pantu, kad aicinātais mantojumu jau pieņēmis, viņš to vairs nevar atraidīt.

No minētā izriet, ka mantojuma pieņemšanas rezultātā radušās tiesiskās sekas ir neatgriezeniskas, tostarp, īpašumu tiesību pāreja uz mantinieku mantojuma atstājēja nāves brīdī, ja mantinieks ir pieņēmis mantojumu.

Tādējādi nekustamo īpašumu /adrese A/, /adrese B/ un /adrese C/ domājamo daļu īpašuma tiesības pieteicēja un ar viņu vienā saimniecībā dzīvojošā pieteicējas māte /pers. C/ ieguvušas mantojuma pieņemšanas brīdī, ko apliecina 2015.gada 27.martā izdotā mantojuma apliecība.

Turklāt tiesa vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka mantojuma tiesības rada mantojuma pieņemšana, nevis apliecības izsniegšana (sk. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2013.gada 6.augusta lēmuma lietā Nr.PAC-1853/2013 (C02021113) 5.1.punktu) , kas savukārt nozīmē, ka pieteicēja un /pers. C/ īpašuma tiesības ieguvušas jau pirms 2015.gada 27.marta, proti, tad , kad pieteicās pie notāra mantojuma saņemšanai.

Attiecībā uz to, ka nekustamo īpašumu domājamās daļas pēc mantojuma apliecības saņemšanas nav iereģistrētas uz pieteicējas vārda, norādāms, ka saskaņā ar Civillikuma 1477.panta otro daļu lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, ir spēka arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā. [15] Ņemot vērā, ka pieteicējai un viņas ģimenē dzīvojošajai /pers. C/ bez nekustamā īpašuma /adrese D/, strīdus periodā no 2015.gada 1.marta līdz 2017.gada 30.jūnijam piederēja nekustamo īpašumu /adrese A/, /adrese B/ un /adrese C/ domājamās daļas, saskaņā ar Noteikumu Nr.299 2.1.apakšpunktu un Noteikumu Nr.202 13.punktu pieteicējas ģimene nebija atzīstama par trūcīgu vai maznodrošinātu, līdz ar to saskaņā ar minēto noteikumu 25.1.apakšpunktu nebija tiesības saņemt dzīvokļa pabalstu, pabalstu veselības aprūpei un pabalstu izglītības ieguves atbalstam. [16] Administratīvā procesa likuma 86.panta otrajā daļā noteikts, ka adresātam labvēlīgu prettiesisku administratīvo aktu var atcelt, ja ir vismaz viens no šādiem apstākļiem: 1) adresāts vēl nav izmantojis savas tiesības, kuras šis administratīvais akts apstiprina vai piešķir; 2) tiesību norma paredz administratīvā akta atcelšanu vai administratīvais akts ietver tā atcelšanas atrunu; 3) administratīvā akta palikšana spēkā skar būtiskas sabiedrības intereses. Ja adresāts uz attiecīgā administratīvā akta pamata ir saņēmis naudu vai citus labumus, šis administratīvais akts zaudē spēku ar tā atcelšanas dienu. Attiecīgā publisko tiesību juridiskā persona saskaņā ar šā likuma 8.nodaļu atlīdzina adresātam zaudējumus vai personisko kaitējumu, kas tam radies sakarā ar administratīvā akta atcelšanu; 4) adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, kukuļošanu, spaidiem, draudiem vai citām prettiesiskām darbībām. Šādā gadījumā iestāde izvērtē adresāta veikto darbību prettiesiskumu un atceļ šo administratīvo aktu ar tā izdošanas dienu. Adresāta pienākums ir atlīdzināt attiecīgajam publisko tiesību subjektam to, ko šis adresāts no publisko tiesību subjekta ieguvis, pamatojoties uz administratīvo aktu. Iestāde atlīdzinājuma apmēru var noteikt administratīvajā aktā; 5) administratīvā akta prettiesiskums ir tik acīmredzams, ka akta adresāts to varēja un viņam to vajadzēja apzināties.

Kā izriet no Sākotnējā lēmuma, iestāde to ir pamatojusi ar Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 4.punktu, proti, adresāts attiecīgā administratīvā akta izdošanu panācis ar apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu.

Noteikumu Nr.202 9.punkts noteic, ka klients deklarācijā norāda ienākumus saskaņā ar normatīvo aktu par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona atzīstama par trūcīgu. Deklarācijas iesniedzējs, parakstot deklarāciju, ir atbildīgs par deklarācijā norādīto ziņu patiesumu, savu rīcību, kā arī par zaudējumu, kas Sociālajam dienestam radušies klienta vainas dēļ, ja klients sniedzis nepatiesas vai nepilnīgas ziņas, vai arī klienta nelikumīgas rīcības dēļ, atlīdzināšanu.

Minēto noteikumu 31.punkts noteic, ka, ja klients, aizpildot deklarāciju, ir sniedzis nepatiesas ziņas vai piešķirto pabalstu nav izmantojis atbilstoši paredzētajam mērķim, Sociālais dienests normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pārtrauc pabalsta izmaksu.

Savukārt, saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 39.1panta pirmo teikumu, pašvaldības sociālais dienests pieņem lēmumu par nepamatoti izmaksāto sociālās palīdzības pabalstu atgūšanu, ja tas konstatē, ka attiecīgais pabalsts ir nepamatoti izmaksāts klienta vainas dēļ, klientam sniedzot nepatiesu vai nepilnīgu informāciju vai nepaziņojot par pārmaiņām, kas varētu ietekmēt tiesības uz šo pabalstu vai tā apmēru.

Tādējādi iepriekšminētās tiesību normas noteic gan personas pienākumu segt pašvaldībai zaudējumus, kas radušies nepatiesas informācijas iztikas līdzekļu deklarācijā sniegšanas rezultātā, gan arī turpmāku pabalstu izmaksas pārtraukšanu. Turklāt sociālā dienesta no likuma izrietošs pienākums ir atprasīt nepamatoti izmaksātās naudas summas.

Tā kā /pers. C/ iztikas deklarācijās norādīja nepatiesu informāciju par savas ģimenes, kurā dzīvo arī pieteicēja, materiālo stāvokli, proti, par īpašumā esošo nekustamo īpašumu, dienestam bija jālemj par pieteicējas ģimenei labvēlīgo lēmumu, ar kuriem tika piešķirts maznodrošinātas un trūcīgas ģimenes statuss un sociālā palīdzība, atcelšanu un nepamatoti izmaksāto summu atgūšanu saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 86.panta otrās daļas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs 4.punktu un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 39.1pantu, savukārt pieteicējas ģimenei bija jāatlīdzina nepamatoti saņemtie pabalsti. [17] Tiesa vērš pieteicējas uzmanību uz to, ka viņas māte /pers. C/ no /pers. E/ mantoto nekustamo īpašumu /adrese A/, /adrese B/ un /adrese C/ domājamās daļas bez atlīdzības atsavināja savai meitai /pers. D/, kaut arī, /pers. C/ varēja atsavināt nekustamo īpašumu, noslēdzot uztura līgumu saskaņā ar Civillikuma 2096.pantu. Turklāt saskaņā ar Civillikuma 2096.pantu nolīgt uzturu var tiklab sev, kā arī otram, kurš tādā gadījumā, pievienojoties līgumam (1521.p.), iegūst tiesību griezties ar savu prasījumu tieši pie uztura devēja.

Kā izriet no lietas materiāliem, /adrese C/ sastāvā atradās arī meža zeme, kas pats par sevi ir resurss labuma gūšanai (lietas 2.sējuma 33. – 34., 48.- 50.lapa). Tas, ka /pers. C/ izvēlējās atsavināt nekustamo īpašumu domājamās daļas bezatlīdzības kārtībā, norāda uz to, ka /pers. C/ nevēlējās gūt no īpašuma labumu sava materiālā stāvokļa uzlabošanai.

Savukārt pieteicējas īpašumā joprojām atrodas nekustamo īpašumu domājamās daļas, ko pieteicēja var izmantot sava materiālā stāvokļa uzlabošanai. Ja pieteicēja vēlētos atsavināt minētos nekustamos īpašumus, viņai būtu tiesības ar jauno īpašumu ieguvēju vienoties par izdevumu segšanu, ar mērķi nokārtot likumā noteiktās prasības īpašuma atsavināšanai. [18] Pieteicēja pieteikumā norādījusi, ka vairākkārtīgi ir prasījusi sociālo dienestu viņu ar meitu /pers. F/ vērtēt atsevišķi no mātes /pers. C/, jo, kaut arī viņas ir vienas ģimenes locekles, viņām ir nošķirami izdevumi.

Tiesa minēto argumentu noraida kā nepamatotu, jo, kā izriet no lietas materiāliem, tad pieteicēja ar meitu un māti dzīvo trīsistabu dzīvoklī /adrese D/. Pati pieteicēja nenoliedz, ka dzīvoklī dzīvo kā viena ģimene. Tādējādi secināms, ka dzīvoklī netiek vestas divas šķirtas saimniecības. Turklāt, dzīvojot vienā dzīvoklī, izdevumi par komunālajiem pakalpojumiem (piemēram ūdens, kanalizācija, elektrība u.c.) ir kopīgi un nešķirami.

Savukārt attiecībā uz pieteicējas argumentu, ka viņa un /pers. C/ vairākkārtīgi mutiski ir darījušas zināmu dienestam informāciju, ka viņas ir mantojušas nekustamos īpašumus, tiesa konstatē, ka lietā ir Apsekošanas, konsultāciju datu pārskats (lietas 1.sējuma 245. – 250.lapa), no kura nav konstatējams, ka pietecēja vai /pers. C/ būtu šādu informāciju sniegušas dienestam, tāpat lietā nav citu rakstisku pierādījumu tam, ka pieteicēja vai /pers.

C/ būtu informējušas dienestu par mantotajiem īpašumiem.

Vienlaicīgi tiesa norāda, ka tā, pārbaudot Lēmumu un lietas materiālus (lietas 1.sējuma 229.lapa), nekonstatē atmaksājamās summas apmēra nepamatotību. [19] Ņemot vērā iepriekš secināto, tiesa atzīst Lēmumu par tiesisku. [20] Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 92.pantu ikviens ir tiesīgs prasīt atbilstīgu atlīdzinājumu par mantiskajiem zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas viņam nodarīts ar administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību. Savukārt, saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma 4.panta pirmo daļu, iestāde zaudējumu var nodarīt ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvo aktu vai veicot prettiesisku faktisko rīcību, vai arī ar bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski nav rīkojusies.

Tādējādi secināms, ka prasījums par zaudējuma, kas nodarīts iestādes prettiesiska administratīvā akta rezultātā, atlīdzināšanu ir pakārtots prasījums prasījumam par administratīvā akta atzīšanu par prettiesisku.

Tā kā konkrētajā lietā tiesa nekonstatēja Lēmuma prettiesiskumu, nav pamata apmierināt pieteicējas pieteikumu daļā par kaitējuma atlīdzināšanu. [21] Atbilstoši administratīvo tiesu judikatūrai, kas veidojusies, ievērojot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, tiesai ir pienākums argumentēt spriedumus, bet tas nav saprotams kā prasība detalizēti atbildēt uz jebkuru argumentu. Tiesnešiem ir jāuzklausa argumenti, bet viņiem nav pienākums detalizēti atrunāt jebkuru iesniegumu vai skaidri atbildēt uz jebkuru paskaidrojumu. Tiesai ir atļauts izvērtēt argumentus, kurus tā uzskata par nozīmīgiem no tiesību viedokļa. Tikai tad, ja tiesa nav analizējusi kādu būtisku vai izšķirošu argumentu, ir konstatējams pārkāpums. Tas, cik daudz spriedums ir jāargumentē, atkarīgs no lietas apstākļiem (sk. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 12.septembra sprieduma lietā Nr.SKA-280/2006 8.punktu).

Ņemot vērā minēto, tiesa, pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu, neanalizē pārējos lietas materiālos ietvertos apsvērumus, jo tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības. [22] Ņemot vērā iepriekš secināto, tiesa atzīst pieteikumu par nepamatotu un tādēļ noraidāmu.

Rezolutīvā daļa Ņemot vērā iepriekš konstatēto un pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 246. – 251.pantu un 289. – 291.pantu, Administratīvā rajona tiesa nosprieda pilnībā noraidīt /pers. A/ pieteikumu daļā par Rīgas domes Labklājības departamenta 2018.gada 9.marta lēmuma Nr./Lēmuma Nr./ atcelšanu un nemantiskā kaitējuma atlīdzinājumu, atvainojoties /pers. A/.

Spriedumu var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā mēneša laikā no tā sastādīšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Administratīvās rajona tiesas Rīgas tiesu namā.

Tiesnese A.Pūcīte 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.