Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Augstākās tiesas Senāts – Civillietas

ECLI:LV:AT:2019:0409.C40128313.2.S Lieta Nr. C40128313, SKC-94/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 9.aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Anda Briede, senatore Vanda Cīrule, senatore Ināra Garda rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar SIA „DIVIONS” kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 13.jūnija spriedumu SIA „DIVIONS” prasībā pret pašvaldības SIA „ŪDEKA” un Ventspils pilsētas domi par zaudējumu piedziņu un morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

Aprakstošā daļa [1] SIA „DIVIONS” 2013.gada 15.oktobrī cēlusi tiesā prasību pret pašvaldības SIA „ŪDEKA” (turpmāk – SIA „ŪDEKA”) un Ventspils pilsētas domi par zaudējumu 51 318,82 EUR un morālā kaitējuma atlīdzības 25 611,69 EUR solidāru piedziņu, kurā, atsaucoties uz Civillikuma 1., 1635., 1646., 1775., 1779. un 1781.pantu, norādījusi tālāk minēto. [1.1] Prasītāja kopš 1995.gada nodarbojas ar ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanu un nomaiņu Ventspilī, izmantojot SIA ,,ŪDEKA” plombas.

SIA „ŪDEKA” 2010.gada 13.decembrī paziņoja par sadarbības līguma pārtraukšanu. Atbildētāja atsaucās uz 1999.gada 21.jūnijā apstiprinātajiem Ventspils pilsētas domes saistošajiem noteikumiem ,,Par aukstā un karstā ūdens skaitītāju uzstādīšanas un pārbaudes kārtību Ventspils pilsētā” (turpmāk

–Noteikumi) un norādīja, ka tikai un vienīgi tā veiks skaitītāju mezglu plombēšanu un ka skaitītāju noņemšanai pirms verifikācijas (plombu noņemšanai) un noplombēšanai pēc verifikācijas turpmāk būs nepieciešams pieaicināt tās pārstāvjus, kas plombu noņemšanu un uzlikšanu veiks par atsevišķu samaksu. [1.2] No 2011.gada 1.janvāra atbildētāja, paziņojot, ka šos pakalpojumus sniedz tikai SIA ,,ŪDEKA”, piedāvāja pilsētas iedzīvotājiem skaitītāju nomaiņu un to uzstādīšanu, kā rezultātā prasītājas pasūtījumu skaits skaitītāju uzstādīšanai un nomaiņai būtiski samazinājās. Atbildētāja vienpersoniski monopolizēja plombu noņemšanas darbību (pieprasot papildu samaksu), pakalpojums tika sadārdzināts un citi uzņēmumi, kas nodarbojās ar ūdens skaitītāju uzstādīšanu un nomaiņu, tostarp prasītāja, tika padarīti par konkurētnespējīgiem un no tirgus izspiesti. Uz prasītājas iesniegumu pārtraukt SIA ,,ŪDEKA” nelikumīgās darbības un Konkurences likuma pārkāpumu Ventspils pilsētas domes amatpersonas atbildēja, ka viss ir likumīgi, tādēļ prasītāja vērsās Konkurences padomē. [1.3] Konkurences padomes 2012.gada 11.jūnija lēmumā konstatēts, ka no 2011.gada 1.janvāra SIA ,,ŪDEKA”, izmantojot ar Noteikumiem tai deleģētās tiesības, būtiski ierobežoja konkurenci, radot sev labvēlīgākus apstākļus ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanas pakalpojuma tirgū Ventspilī.

Kaut arī Noteikumi pieņemti, pārkāpjot publisko kompetenci, taču konkurences ierobežojumus un kavēšanu tirgū radīja tieši SIA „ŪDEKA” faktiskā rīcība. Konkurences padomei nav piešķirtas tiesības atcelt normatīvos aktus, bet tai ir tiesības konstatēt Konkurences likuma pārkāpumus tirgus dalībnieku rīcībā un ar tiesiskiem līdzekļiem panākt to izbeigšanu. Lēmumā secināts, ka SIA „ŪDEKA” pārkāpusi Konkurences likuma 13.pantu un tai noteikts naudas sods 1500 LVL. Atbildētāja šo lēmumu nepārsūdzēja. [1.4] Tādējādi laikā no 2011.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 8.maijam, kad SIA „ŪDEKA” izmantoja savu dominējošo stāvokli un likumam neatbilstošos Noteikumus (tie par spēkā neesošiem atzīti 2013.gada 28.februārī), prasītājai nodarīti zaudējumi 51 318,82 EUR, kas noteikti salīdzinājumā ar 2007.gadu un 2008.gada pirmajiem pieciem mēnešiem (jo skaitītāju verifikācija veicama reizi četros gados).

Savukārt sakarā ar prasītājas nomelnošanu presē un internetā, kā arī nepatiesu ziņu sniegšanu pilsētas iedzīvotājiem ir nodarīts morālais kaitējums 25 611,69 EUR.

Minētie zaudējumi un atlīdzība par morālo kaitējumu no atbildētājām piedzenami solidāri, jo abas noraidīja prasītājas pretenzijas. [2] Ar Ventspils tiesas 2014.gada 6.augusta spriedumu prasība par zaudējumu piedziņu uzturētajā 50 942,10 EUR apmērā noraidīta, bet prasības daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu tiesvedība izbeigta.

Par minēto spriedumu prasības noraidītajā daļā prasītāja iesniegusi apelācijas sūdzību, lūdzot prasību apmierināt un piedzīt solidāri no atbildētājām zaudējumus 42 800,81 EUR.

Pirmās instances tiesas spriedums daļā, ar kuru izbeigta tiesvedība, kā nepārsūdzēts stājies likumīgā spēkā. [3] Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot lietu apelācijas kārtībā, 2015.gada 25.februārī nosprieda prasību apmierināt daļēji: piedzīt no SIA „ŪDEKA” prasītājas labā zaudējumus 32 415,81 EUR, tiesas izdevumus 2531,24 EUR un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 6,26 EUR, bet valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 24,42 EUR; prasību daļā pret Ventspils pilsētas domi un daļā par zaudējumu 178.105.228.254 19.06.2026. 16:24 Anonīms sistēmas lietotājs 10 385 EUR piedziņu noraidīt.

Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 30.septembra spriedumu Kurzemes apgabaltiesas 2015.gada 25.februāra spriedums prasības apmierinātajā daļā atcelts un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. [4] Izskatījusi lietu atkārtoti, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2017.gada 13.jūnijā prasību par zaudējumu piedziņu noraidījusi un no prasītājas SIA „ŪDEKA” labā piedzinusi tiesāšanās izdevumus 49,32 EUR, bet valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 28,77 EUR, pamatojoties uz tālāk minētajiem argumentiem. [4.1] Lietā konstatētie fakti, par kuriem nav strīda (Noteikumi paredzēja, ka Ventspilī ūdens patēriņa skaitītāju plombēšanu veic SIA „ŪDEKA”;

Konkurences padome 2012.gada 22.jūnija lēmumā atzina, ka SIA ,,ŪDEKA” no 2011.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 8.maijam ar savu faktisko darbību, izmantojot ar Noteikumiem sev deleģētās tiesības, būtiski ierobežoja konkurenci, nostādīja sevi labvēlīgākā situācijā ūdens patēriņa skaitītāju uzstādīšanas pakalpojuma tirgū, kas ir Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas pārkāpums, par ko tai uzliekams naudas sods 1500 LVL; 2012.gada 8.maijā starp prasītāju un SIA „ŪDEKA” noslēgts līgums par plombu pirkumu-pārdevumu ūdens patēriņa mērīšanas mezglu plombēšanai pēc skaitītāju uzstādīšanas pēc verifikācijas; Ventspils pilsētas dome 2013.gada 28.februārī ar savu lēmumu atzina par spēku zaudējušiem strīdīgos Noteikumus) ir pietiekams pamats secināt, ka atbildētāja SIA „ŪDEKA” ir izdarījusi prettiesiskas darbības – pārkāpusi Konkurences likuma normas, un vainojama iespējamā prasītājas tiesību aizskārumā. [4.2] Lietā ir pierādīta atbildētājas neattaisnojama darbība, kura nodibināta ar Konkurences padomes lēmumu, kā to atzinusi pirmās instances tiesa.

Šis pārkāpuma fakts nav īpaši un atkārtoti jāpierāda civillietā, kurā, pamatojoties uz Konkurences likuma 21.pantu, prasītāja kā persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, pieprasa no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību.

Atbilstoši šai normai prasītājam, ceļot prasību tiesā, ir iespēja izvēlēties starp diviem prasījumu veidiem: 1) lūgt noteikt zaudējumu apmēru pēc tiesas ieskata; 2) lūgt piedzīt zaudējumus konkrētas summas apmērā, kas pamatota ar aprēķinu.

Konkrētajā gadījumā zaudējumi pēc sava rakstura ir atrautā (nesaņemtā) peļņa un tie vērtējami atbilstoši Civillikuma 1787.pantam. Atrautās peļņas institūta mērķis ir atlīdzināt cietušajam to, ko viņš noteikti būtu saņēmis, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi. Lai gan ne vienmēr iespējams un nepieciešams noteikt precīzu atrautās peļņas apmēru, likums nepieļauj apmierināt prasījumu par atrauto peļņu, pamatojoties uz spekulācijām par atrautās peļņas esamību un apmēru (sk. Augstākās tiesas 2009.gada 2.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKA-94/2009 (A42398605) un 2010.gada 18.maija spriedumu lietā Nr. SKA-122/2010 (A42609607)). [4.3] Nosakot konkurences pārkāpumu radītā zaudējuma apmēru, vissvarīgākais ir noteikt, kas, iespējams, būtu noticis, ja pārkāpums netiktu izdarīts. Šo hipotētisko situāciju nav iespējams objektīvi restaurēt līdz augstai ticamības pakāpei.

Nav konstatējams, ka prasītāja būtu saņēmusi prasībā norādīto peļņu, ja nebūtu prettiesiski ierobežota konkurence. Prasījums par zaudējumu atlīdzinājumu negūtās peļņas apmērā ir balstīts uz pieņēmumu, ka prasītāja 2011.gadā un 2012.gada četros mēnešos būtu nomainījusi ūdens skaitītājus tādā pašā apjomā, kā to darīja 2007.gadā un 2008.gada attiecīgajos mēnešos. Četru gadu laikā situācija un cenas mainījās gan pakalpojumiem, gan materiāliem (izejvielām, degvielai, u.c.). Nav arī iemesla uzskatīt, ka visi klienti, kas izmantoja prasītājas pakalpojumus 2007. un 2008.gadā, būtu izvēlējušies prasītājas pakalpojumus atkārtoti.

Ar peļņas vai zaudējumu aprēķiniem lietā tiek nodibināts, ka prasītājai 2007.gadā bija zaudējumi 1239 LVL, 2008.gadā – 9192 LVL, 2011.gadā

–4289 LVL, bet 2012.gadā tika gūta salīdzinoši neliela peļņa – 651 LVL. Prasītājas iesniegtais zaudējumu aprēķina atšifrējums ir apšaubāms, jo nav pamatojuma norādīto skaitītāju vērtību atšķirībām 2007. un 2011.gadā. Tāpat atšķiras negūtās peļņas aprēķins, kas norādīts prasības pieteikumā no tā, kas minēts apelācijas sūdzības kopsavilkumā un citos lietā iesniegtajos dokumentos. Nav saprotams, izejot no kādiem datiem, prasītāja plānojusi tik ievērojamu peļņu 2011.gadā (16 743,59 LVL) un 2012.gadā (8683,04 LVL) salīdzinājumā ar peļņu 2007.gadā (6968 LVL) un 2008.gadā (2550 LVL).

Prasītājai vairākkārt tika izskaidrots un dots laiks detalizēta negūtās peļņas (plānoto ieņēmumu un izdevumu) aprēķina iesniegšanai, taču tas netika izdarīts. Nav pamata vadīties no tādiem prasītājas aprēķiniem, kas nebalstās uz pārbaudāmiem pierādījumiem. Tāpat arī atbildētājas sastādītā salīdzinošā tabula, kas izveidota, vedot izlīguma sarunas ar prasītāju, un kurā negūtā peļņa aprēķināta 2534,17 LVL, nav ņemama vērā, jo atbildētāja neatzīst prasību un tiesai nav iesniegti pārbaudāmi pierādījumi par minētā aprēķina pamatotību. [4.4] Tiesa nevar pati noteikt zaudējumu apmēru, jo prasītāja izvēlējusies celt prasību par zaudējumu negūtās peļņas veidā piedziņu, kas uzliek pienākumu pierādīt ar ticamiem pierādījumiem zaudējumu apmēru, un nav lūgusi tiesai noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem. Tā kā lietā nav ticami pierādīts prasītājas neiegūtās peļņas apmērs, nav pamata piešķirt minētā zaudējuma atlīdzinājumu. [5] SIA „DIVIONS” kasācijas sūdzībā lūdz atcelt apelācijas instances tiesas spriedumu un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Kasācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa, pārkāpjot Civilprocesa likuma 97.panta pirmo daļu un 193.panta piekto daļu, taisījusi lietas faktiskajiem apstākļiem neatbilstošu spriedumu. Neraugoties uz to, ka lietā ir iesniegti dokumenti, kas apstiprina aprēķinā ietvertos skaitļus – galvenās grāmatas un kases grāmatas (kuru uzskaite tiek vesta saskaņā ar likumu „Par grāmatvedību” un Ministru kabineta 2003.gada 21.oktobra noteikumu Nr. 585 „Par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” 19.punktu) apstiprinātas kopijas par 2007. un 2011.gadu, kā arī par 2008. un 2012.gada pirmajiem pieciem mēnešiem, tiesa tos par pierādījumiem nav uzskatījusi.

Norāde spriedumā, ka prasītājai nav pamata atsaukties uz klientu skaitu 2007., 2008.gadā, lai plānotu nomaināmo skaitītāju daudzumu 2011. un 2012.gadā, ir pretrunā ar Ministru kabineta 2007.gada 9.janvāra noteikumiem Nr. 40 „Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu”, atbilstoši kuriem ūdens patēriņa skaitītāji kontrolei pakļauti reizi četros gados. Tāpat lietā ir iesniegtas kases grāmatas kopijas, kas apstiprina izcenojumu un atbilst saņemtajai summai. Cenu atšķirības saistītas ar materiālu, darba algas un citu apstākļu izmaiņām pa gadiem.

Citu uzņēmumu pakalpojumu cenas, kas ir komercnoslēpums, prasītājai nav pieejamas, tādēļ par nepamatotu atzīstams tiesas arguments, ka nav iesniegti citu pakalpojumu sniedzēju izcenojumi. Turklāt, tā kā tiesa bez pamatojuma nepārtraukti apšauba prasītājas iesniegtos dokumentus, atbildētāja, kura sākotnēji prasību daļēji atzina, vairs to neatzīst pilnīgi. [6] Paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību SIA „ŪDEKA” norādījusi, ka pārsūdzētais spriedums ir likumīgs un pamatots, tādēļ atstājams negrozīts.

Motīvu daļa [7] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kas to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:24 Anonīms sistēmas lietotājs [8] Prasītāja cēlusi tiesā prasību par zaudējumu piedziņu, kas tai radušies sakarā ar atbildētājas SIA „ŪDEKA” uzņēmējdarbībā īstenoto negodīgo konkurenci.

Konkurences likuma 13.panta pirmās daļas ģenerālklauzulā noteiktā aizlieguma pārkāpums SIA „ŪDEKA” darbībās laika posmā no 2011.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 8.maijam ir konstatēts ar Konkurences padomes 2012.gada 22.jūnija lēmumu Nr. E02-52 (spēkā esošu), kuru atbildētāja nepārsūdzēja.

Apelācijas instances tiesa, balstoties uz lietā nodibinātiem faktiem, atzinusi par pierādītu atbildētājas prettiesisko rīcību un prasītājas tiesības prasīt, lai atbildētāja atlīdzina šī pārkāpuma rezultātā radītos zaudējumus, kas ir pareizi.

Taču prasība ir noraidīta ar argumentu, ka lietā līdz tiesisku pierādījumu ticamības pakāpei nav pierādīts prasītājas negūtās peļņas apmērs, bet atlīdzības apmēru tiesa pati nav tiesīga noteikt.

Senāts uzskata, ka iepriekšminētais secinājums saistīts ar Konkurences likuma 21.panta satura kļūdainu izpratni, un līdz ar to bijis par iemeslu kasācijas sūdzībā norādītās Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas prasībām (kas sevī ietver arī pienākumu pareizi noteikt strīda tiesisko raksturu un pamatot tām piemērojamo tiesību normu) neatbilstoša sprieduma taisīšanai. [8.1] Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstu nacionālajās tiesību sistēmās ir ietvertas Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 101. un 102.pantam pielīdzināmas tiesību normas, izveidojot atsevišķu konkurences tiesību sistēmu. Daļa no Konkurences likuma tiesību normām ir veidotas pēc ES tiesību parauga. Tiesu praksē ir atzīts, ka, pastāvot būtībā analoģiskam tiesiskajam regulējumam un likumdevēja atzītam mērķim harmonizēt Latvijas un ES konkurences tiesību normas, Konkurences likuma normu piemērošanai nebūtu jāatšķiras no tā, kā tiek piemērotas attiecīgās LESD normas (sk., piem., Augstākās tiesas 2008.gada 8.oktobra sprieduma lietā Nr. SKA-344/2008 (A42206105) 12.punktu). Tādējādi, ciktāl nacionālās tiesības ir identiskas ES regulējumam, tiktāl var salīdzinošā perspektīvā izmantot ES Tiesas praksi.

Atbilstoši Konkurences likuma 21.pantam persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus. Pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem.

Konkurences tiesību pārkāpuma aizliegums tiek regulēts arī ES tiesību līmenī. Ikvienai personai, kurai LESD 101. vai 102.panta pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz minētā kaitējuma atlīdzību. Šīs tiesības, kā to atzinusi ES Tiesa, garantē ES primārie tiesību akti (sk., piem., ES Tiesas 2001.gada 20.septembra sprieduma lietā Courage un Crehan, C-453/99, ECLI:EU:C:2001:465, 24. un 26.punktu; 2006.gada 13.jūlija sprieduma apvienotajās lietās Manfredi, no C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, 59. un 61.punktu; 2011.gada 14.jūnija sprieduma lietā Pfleiderer, C-360/09, ECLI:EU:C:2011:389, 28.punktu). Atlīdzība nozīmē tādu apstākļu radīšanu cietušai personai, kādi tie būtu bijuši, ja pārkāpums nebūtu noticis, tāpēc atlīdzība ietver ne tikai faktiskos zaudējumus, bet arī negūto peļņu un procentu maksājumus (ES Tiesas 2006.gada 13.jūlija sprieduma apvienotajās lietās Manfredi, no C-295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, 95.punkts).

Tādējādi jau 2001.gadā Courage un Crehan lietā ES Tiesa atzina jebkuras personas tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas tai radušies tādas rīcības dēļ, kas traucē vai ierobežo konkurenci. ES Tiesa arī norādīja, ka dalībvalstīm, nodrošinot tiesības uz atlīdzību, ir jāievēro divi principi:

1)līdzvērtības princips, ka valsts nenosaka mazāk labvēlīgus noteikumus attiecībā uz strīdiem, kas izriet no Kopienu tiesībām; 2) efektivitātes princips, ka valsts noteikumi nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību normās paredzēto tiesību īstenošanu. Tādi paši secinājumi izdarīti arī ES Tiesas 2011.gada 14.jūnija spriedumā lietā Pfleiderer, C-360/09, ECLI:EU:C:2011:389, kā arī 2013.gada 6.jūnija spriedumā lietā Donau Chemie, C-536/11, ECLI:EU:C:2013:366, un 2014.gada 5.jūnija spriedumā lietā Kone, C-557/12, ECLI:EU:C:2014:1317. Turklāt 2006.gada 13.jūlija spriedumā apvienotajās lietās Manfredi, no C?295/04 līdz C-298/04, ECLI:EU:C:2006:461, ES Tiesa norādīja, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81.panta 1.punktam un 82.pantam (tagad LESD 101. un 102.pants) ir tieša iedarbība attiecībās starp privātpersonām, un tie attiecīgajiem tiesību subjektiem rada tiesības, kuras valsts tiesām ir jāaizsargā, un ka Kopienu tiesību pārākums paredz, ka jebkurš tāds valsts tiesību noteikums, kas ir pretrunā ar Kopienu tiesību normu, neatkarīgi, kad tas pieņemts (pirms vai pēc šīs Kopienu tiesību normas), nav piemērojams. ES Tiesas judikatūra ir saistoša, izskatot lietas par zaudējumu, kas izriet no konkurences tiesību pārkāpumiem, piedziņu. [8.2] 2014.gada 26.novembrī tika pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/104/ES, lai palielinātu patērētāju un tirgus dalībnieku lomu iespējamo konkurences tiesību pārkāpēju disciplinēšanā, atvieglojot to iespēju pieprasīt zaudējumu atlīdzību no konkurences tiesību pārkāpējiem gan Latvijā, gan ES. Latvijai kā ES dalībvalstij bija jānodrošina Direktīvā 2014/104/ES noteikto prasību pārņemšana nacionālajos tiesību aktos līdz 2016.gada 27.decembrim.

Tieši tas, ka LESD garantēto tiesību uz atlīdzību praktiskā izmantošana bieži vien ir izrādījusies apgrūtināta vai pat gandrīz neiespējama piemērojamo noteikumu un procedūru dēļ, un vairums konkurences noteikumu pārkāpuma rezultātā cietušo personu praksē nesaņem atlīdzību par tām nodarīto kaitējumu, bija Direktīvas 2014/104/ES izstrādāšanas mērķis, lai ar tās palīdzību uzliktu saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu – nodrošināt efektīvu un pilnīgu zaudējumu atlīdzināšanu (sk. Eiropas Komisijas priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par atsevišķiem noteikumiem, kuri valstu tiesībās reglamentē zaudējumu atlīdzināšanas prasības par dalībvalstu un Eiropas Savienības konkurences tiesību pārkāpumiem. Pieejams: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=COM:2013:0404:FIN:LV:PDF).

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī Direktīvas netiešo iedarbību, piemērojamās Konkurences likuma normas, tostarp 21.pants, kas satur vispārīgu zaudējuma atlīdzinājuma regulējumu, ir interpretējamas saskaņā ar ES tiesībām un tajās noteikto sasniedzamo mērķi – panākt efektīvu zaudējumu atlīdzināšanu jeb kaitējuma novēršanu. [8.3] Atbilstoši ES tiesībām un vadlīnijām paņēmiens atrautās peļņas (kas ir viens no zaudējumu veidiem) fakta un apmēra konstatēšanai ir situācijas salīdzināšana ar periodu pirms pārkāpuma (Eiropas Komisijas dienestu darba dokuments. Praktiskas norādes. Kaitējuma apmēra noteikšana zaudējumu atlīdzināšanas prasībās saistībā ar LESD 101. un 102.panta pārkāpumiem.

Pieejams:http://ec.europa.eu/competition/antitrust/actionsdamages/quantification_guide_lv.pdf).Ja ar Konkurences padomes lēmumu konstatēts konkurences tiesību pārkāpums, kas norāda uz to, ka cietušās personas darbība tikusi prettiesiski ierobežota, Senāta ieskatā, ir pietiekoši, lai atzītu atrautās peļņas faktu par pierādītu, tad attiecībā uz atrautās peļņas apmēru periodu salīdzināšanas gadījumā secinājumi būs hipotētiski. Kaitējuma apmēra noteikšanu konkurences lietās jau pēc definīcijas ietekmē būtiski ierobežojumi attiecībā uz paredzamo noteiktības un precizitātes pakāpi. Nav iespējams noteikt vienu vienīgu „patieso” vērtību nodarītajam kaitējumam, bet gan tikai visprecīzākās iespējamās aplēses, paļaujoties uz pieņēmumiem un aptuvenām vērtībām (sk. iepriekš norādīto Eiropas Komisijas dienestu darba dokumentu).

Nav apstrīdams, ka cietušajai personai ir tiesības uz zaudējumu atlīdzību to faktiskajā apmērā. Tomēr situācijā, kad zaudējumu (atrautās peļņas veidā) precīza apjoma noteikšana ir apgrūtināta vai neiespējama, ir pieļaujama atkāpe no vispārīgajiem Civillikumā paredzētajiem zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumiem (Civillikuma 1779., 1787.pants), un zaudējumu atlīdzība nosakāma pēc tiesas ieskata (Civillikuma 5.pants). Faktiski Konkurences likuma 21.panta normā ietverts zaudējumu kompensēšanas mehānisms, kas īstenojams divos soļos – ja cietušajai personai neizdodas atrauto peļņu pierādīt līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, tiesa ir tiesīga spert nākamo soli un atlīdzinājumu noteikt, balstoties uz taisnības apziņu un vispārīgiem tiesību principiem. Šāda minētās normas interpretācija atbilst ES regulējumam un ļauj pēc iespējas efektīvāk īstenot LESD garantētās tiesības uz atlīdzinājumu konkurences tiesību pārkāpuma gadījumā.

Senāts nevar piekrist pārsūdzētajā spriedumā dotajam Konkurences likuma 21.panta iztulkojumam par prasītājas izvēles tiesībām: 1) lūgt noteikt 178.105.228.254 19.06.2026. 16:24 Anonīms sistēmas lietotājs zaudējumu apmēru pēc tiesas ieskata vai 2) lūgt piedzīt zaudējumus konkrētas summas apmērā, jo tādējādi tiek ierobežotas šajā tiesību normā cietušajai personai piešķirtās tiesības uz zaudējumu atlīdzinājumu, padarot LESD garantēto tiesību uz atlīdzību īstenošanu pārmērīgi sarežģītu vai praktiski neiespējamu, kā to arī apliecina apelācijas instances tiesas spriedumā ietvertais lietas rezultāts. Faktiski prasība par zaudējumu piedziņu konkrētā summā neierobežo tiesas tiesības noteikt zaudējumu atlīdzību pēc tās ieskata.

Augstākās tiesas 2016.gada 30.septembra spriedumā, uz kuru atsaukusies tiesa, Konkurences likuma 21.panta interpretācija nemaz nav dota, bet ir atbildēts uz prasītājas (paskaidrojumos sakarā ar kasācijas sūdzību) norādīto par atlīdzinājuma noteikšanu pēc tiesas ieskata. Tā kā lieta tika skatīta šauri kasācijas sūdzības robežās, tad situācijā, kad zaudējumu apmēru zemākas instances tiesa nenoteica pēc sava ieskata, bet gan, pielietojot prasītājas uzturēto metodi negūtās peļņas aprēķināšanai, šis prasītājas apsvērums lietas iznākumu kasācijas instancē ietekmēt nevarēja. Taču tas neizslēdza iespēju tiesai, skatot lietu no jauna, zaudējumu atlīdzības apmēru noteikt pēc sava ieskata, ja atrautās peļņas precīzu apmēru nebija iespējams konstatēt. [8.4] Pamatojoties uz iepriekš teikto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atceļot spriedumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai prasītājai atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300 EUR.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2 .punktu, Senāts nosprieda:

Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 13.jūnija spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt SIA „DIVIONS” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore A. Briede Senatore V. Cīrule Senatore I. Garda 178.105.228.254 19.06.2026. 16:24 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.