Augstākās tiesas Senāts – Civillietas

ECLI:LV:AT:2019:0410.C40094116.2.S Lieta Nr. C40094116, SKC-69/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 10.aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Anda Briede, senatore Vanda Cīrule, senatore Ināra Garda rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar Nīderlandē reģistrētās sabiedrības „Beleggingsmaatschappij Geit B.V.” un /pers. B/ kasācijas sūdzībām par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 19.aprīļa spriedumu Nīderlandē reģistrētās sabiedrības „Beleggingsmaatschappij Geit B.V.” prasībā pret SIA „LSF Holdings”, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/ par zaudējumu piedziņu un prasībā pret SIA „LSF TRANS” par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa [1] Lietā nodibināti šādi faktiskie apstākļi, par kuriem nav strīda: [1.1] AS „KĀLIJA PARKS”, pamatojoties uz 2005.gada 30.novembrī noslēgto aizdevuma līgumu, izsniedza SIA „LSF TRANS” nenodrošinātu aizdevumu 9 000 000 EUR, ar procentu likmi 4,9 % gadā un atmaksas termiņu līdz 2011.gada 1.novembrim; [1.2] SIA „LSF TRANS” 2006.gada 5.aprīlī atmaksāja 3 500 000 EUR, no kuriem daļa ieskaitīta nenomaksātajos procentos, bet atlikusī daļa – pamatsummas dzēšanai, līdz ar to SIA „LSF TRANS” pamatparāds samazinājās līdz 5 618 405,48 EUR; [1.3] AS „KĀLIJA PARKS” 2006.gada 20.jūnijā nosūtīja SIA „LSF TRANS” paziņojumu par atkāpšanos no aizdevuma līguma, bet 2006.gada 30.jūnijā pieprasīja atmaksāt aizdevuma pamatsummu un pielīgtos procentus, kā arī brīdināja par maksātnespējas pieteikuma iesniegšanu; [1.4] tā kā aizdevums un procenti netika atmaksāti, AS „KĀLIJA PARKS” 2006.gada 17.jūlijā vērsās Rīgas pilsētas šķīrējtiesā ar prasību par minētā parāda piedziņu (lieta Nr. /numurs/); [1.5] savukārt SIA „LSF TRANS” vērsās pret AS „KĀLIJA PARKS”, ceļot vispārējās jurisdikcijas tiesā trīs prasības:

Prasības pieteikums, atsaucoties uz Civillikuma 1., 5., 1652., 1682., 1753., 1756., 1765., 1896., 1902., 1903., 1905., 1906., 1934., 1943., 1946.pantu, Koncernu likuma 27.panta piekto daļu, 29. un 33.pantu, Gada pārskatu likuma 17.panta ceturto daļu, kā arī iepriekš minētajiem faktiskajiem apstākļiem, pamatots ar tālāk norādītajiem argumentiem. [2.1] Pagaidām prasītāja lūdz piedzīt no SIA „LSF TRANS” vien daļu no pamatparāda – 3 999 998 EUR, un daļu no līgumiskajiem un nokavējuma procentiem (2 EUR).

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [2.2] Prasījumi nav noilguši. SIA „LSF TRANS” pienākums atmaksāt aizdevumu iestājās 2006.gada 20.jūnijā, kad AS „KĀLIJA PARKS” nosūtīja tai paziņojumu par atkāpšanos no aizdevuma līguma. Prasības celšana šķīrējtiesā par parāda piedziņu no SIA „LSF TRANS” pārtrauca Civillikuma 1895.pantā paredzēto desmit gadu noilguma termiņu, bet pēc šķīrējtiesas procesa izbeigšanas 2011.gada 24.februārī sāka tecēt jauns desmit gadu noilguma termiņš, tādēļ noilgums iestāsies tikai 2021.gada 24.februārī. Ievērojot Civillikuma 1906.pantā noteikto, noilgums ir pārtraukts arī ar to, ka parādnieks atzinis prasījumu, iekļaujot to gada pārskatos par 2008., 2009., 2010., 2011., 2012. un 2013.gadu, t. sk. 2010.gada pārskatā pārkvalificējot aizņēmumu un procentus no ilgtermiņa aizņēmuma par īstermiņa aizņēmumu (Gada pārskatu likuma 17.panta ceturtā daļa). Turklāt SIA „LSF TRANS” visu laiku uzturējusi pozīciju (citās tiesvedībās un gada pārskatos), ka tās pienākums atmaksāt aizdevumu iestāsies tikai 2011.gada 1.novembrī. [2.3] SIA „LSF Holdings”, kurai pieder 100 % SIA „LSF TRANS” pamatkapitāla, kā tās vadošais uzņēmums Koncernu likuma 2.panta izpratnē ir nodarījusi pēdējai zaudējumus, nav tos atlīdzinājusi un ir izraisījusi tādu stāvokli, ka no SIA „LSF TRANS” nevar panākt parāda samaksu. Tāpēc saskaņā ar Koncernu likuma 29.panta pirmo un otro daļu un 33.panta pirmo, otro un ceturto daļu SIA „LSF Holdings” ir pienākums atlīdzināt SIA „LSF TRANS” nodarītos zaudējumus, lai prasītāja kā SIA „LSF TRANS” kreditore varētu panākt cedēto prasījumu apmierināšanu.

Atbilstoši Koncernu likuma 27.panta piektās daļas un 33.panta noteikumiem prasītājai kā SIA „LSF TRANS” kreditorei ir tiesības celt prasību pret SIA „LSF Holdings” par zaudējumu 4 000 000 EUR atlīdzību savā vārdā, bet SIA „LSF TRANS” labā, lai piedzīto summu izmantotu prasītājas prasījuma apmierināšanai. Koncernu likuma 27.panta septītajā daļā norādītais piecu gadu noilgums nav iestājies.

Saskaņā ar Koncernu likuma 33.panta trešo daļu un Civillikuma 1682.pantu SIA „LSF Holdings” valdes locekļi /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/ kā kopparādnieki līdztekus ar SIA „LSF Holdings” ir atbildīgi par zaudējumu nodarīšanu SIA „LSF TRANS”, tādēļ zaudējumi 4 000 000 EUR SIA „LSF TRANS” labā piedzenami solidāri no SIA „LSF Holdings”, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/. [3] Ar Ventspils tiesas 2016.gada 27.oktobra spriedumu prasība noraidīta un no prasītājas SIA „LSF Holdings” labā piedzīti ar lietas vešanu saistītie izdevumi 54 450 EUR, kā arī valsts labā – ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 34,51 EUR. [4] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas apelācijas sūdzību, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2017.gada 19.aprīlī nospriedusi prasību noraidīt, piedzīt no prasītājas SIA „LSF Holdings” labā tiesāšanās izdevumus 10 018,72 EUR, /pers. B/ labā – tiesāšanās izdevumus 10 000 EUR, kā arī valsts ienākumos – ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 16,46 EUR.

Spriedumā norādīts tālāk minētais. [4.1] Starp AS „KĀLIJA PARKS” un SIA „LSF TRANS” noslēgtais aizdevuma līgums ir komercdarījums, tādēļ, pamatojoties uz Komerclikuma 3.panta pirmo un otro daļu, prasītājas prasījuma tiesības ir vērtējamas atbilstoši Komerclikuma normām, kas, t. sk. nosaka prasības noilgumu. 2006.gadā Komerclikuma normas neregulēja noilgumu un līdz ar to spēkā bija Civillikuma 1895.pantā noteiktais vispārējais noilguma termiņš – desmit gadi. [4.2] Atbilstoši Civillikuma 1896.pantam prasības noilguma termiņa tecējums sākās 2006.gada 20.jūnijā, kad AS „KĀLIJA PARKS” nosūtīja SIA „LSF TRANS” paziņojumu par atkāpšanos no aizdevuma līguma, radot SIA „LSF TRANS” pienākumu atmaksāt aizdevumu un procentus. Arī tiesas sēdē prasītājas pārstāvis apstiprināja un atbildētājas pārstāvis neiebilda, ka aizdevuma līgums izbeidzies 2006.gada 20.jūnijā sakarā ar AS „KĀLIJA PARKS” vienpusēju atkāpšanos no līguma. [4.3] AS „KĀLIJA PARKS” 2006.gada 17.jūlijā vērsās Rīgas pilsētas šķīrējtiesā. Šis šķīrējtiesas process izbeigts 2011.gada 24.februārī, kad saskaņā ar Civillikuma 1902.pantu sāka tecēt jauns noilguma termiņš – trīs gadi, kā to nosaka Komerclikuma 406.panta un pārejas noteikumu 16.punkts, kas attiecībā uz komercdarījumiem ir lex specialis, nevis prasītājas norādītais Civillikuma 1903.pantā noteiktais desmit gadu noilgums.

Minētais triju gadu noilguma termiņš notecēja 2014.gada 24.februārī. [4.4] Prasītāja nav iesniegusi pierādījumus apstākļiem, kas liecinātu par noilguma apturēšanu vai pārtraukšanu. Ziņu iekļaušana par aizdevumu gada pārskatos laikā no 2008.gada līdz 2013.gadam nav uzskatāma par parāda atzīšanu Civillikuma 1906.panta izpratnē, kas pārtrauktu noilgumu, jo pretējā gadījumā Komerclikuma 406.pantā paredzētais triju gadu noilgums nekad nevarētu iestāties. Arī apstāklis, ka Ventspils tiesā joprojām nav izskatīta (ir apturēta) SIA „LSF TRANS” 2006.gada 18.jūlijā celtā prasība atzīt par spēkā neesošu paziņojumu par aizdevuma līguma laušanu, nepārtrauc noilgumu, jo šo prasību cēlusi atbildētāja, nevis kreditore, kura noilguma termiņā nav izrādījusi nekādu interesi arī par šī strīda atrisināšanu. Savukārt brīdinājumu par maksātnespējas procesa iesniegšanu AS „KĀLIJA PARKS” nosūtījusi tikai 2014.gada 3.oktobrī, t.i., jau pēc noilguma iestāšanās. Tādējādi prasība ir noraidāma noilguma dēļ, nevērtējot pārējos prasībā norādītos apstākļus un pierādījumus. [4.5] Tā kā ar aizdevuma līgumu nodibinātajām saistībām un no aizdevuma līguma izrietošajām prasījuma tiesībām ir konstatējams noilgums, tad noraidāma arī prasība par zaudējumu solidāru piedziņu no SIA „LSF Holdings”, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/ SIA „LSF TRANS” labā, neizvērtējot prasītājas argumentus par zaudējumu nodarīšanu atkarīgajai sabiedrībai SIA „LSF TRANS”, jo prasītājas prasījuma tiesība pret atkarīgo sabiedrību ir noilgusi un līdz ar to darījumi starp vadošo uzņēmumu (SIA „LSF Holdings”) un atkarīgo sabiedrību (pat, ja tie radījuši zaudējumus atkarīgajai sabiedrībai) nerada nekādas tiesiskās sekas prasītājai. [4.6] SIA „LSF Holdings” par zvērināta advokāta pakalpojumiem lietā ar prasītāju samaksājusi 79 221,28 EUR, ko apliecina rēķini, maksājuma uzdevumi un rēķini – atskaites. Ņemot vērā advokāta aprēķināto atlīdzības likmi un laiku, kurš objektīvi varētu būt nepieciešams, sastādot juridiskos dokumentus, gatavojoties tiesas sēdēm, ierodoties un piedaloties tajās, SIA „LSF Holdings” labā advokāta palīdzības samaksai no prasītājas piedzenami 10 000 EUR, nevis pieprasītā atlīdzība, kas nav atbilstoša taisnīguma un samērīguma principam. /pers. B/ zvērinātu advokātu birojam „Rode un Partneri” par zvērināta advokāta /pers. E/ pakalpojumiem samaksājis 30 795,59 EUR un par zvērināta advokāta /pers. F/ pakalpojumiem – 15 246,01 EUR, kopā 46 041,60 EUR. Ņemot vērā advokātu ieguldīto darbu, patērēto laiku, ierodoties tiesā un gatavojoties tiesas sēdēm, arī /pers. B/ labā advokāta palīdzības samaksai no prasītājas piedzenami 10 000 EUR.

[5] Prasītāja kasācijas sūdzībā lūdz atcelt spriedumu un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā tālāk izklāstīto argumentu dēļ. [5.1] Judikatūrā nostiprināta atziņa (Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 26.aprīļa spriedums lietā Nr. SKC-1316/2013 (C29741711)), ka jautājumu, kas skar noilguma termiņa noteikšanu, regulē vispārējās tiesību normas (Civillikuma 1902.-1906.pants), bet speciālās tiesību normas piemērojamas, ja tās satur noteikumus, kas papildina vai ierobežo vispārējās tiesību normas. Tiesa spriedumā atzinusi, ka Komerclikums neregulē noilguma apturēšanu un pārtraukšanu, tāpēc jāvadās no Civillikuma normām, bet citā vietā – ka Civillikuma 1903.pants vispār nav piemērojams, kas norāda uz sprieduma iekšējām pretrunām un ir pamats sprieduma atcelšanai (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014.gada 15.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-101/2014 (C23039311)) Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas un 190.panta pirmās daļas pārkāpuma dēļ.

Komerclikums neregulē jautājumu par noilguma termiņa pārtraukšanu sakarā ar vēršanos šķīrējtiesā un jauna noilguma termiņa tecējuma sākšanos sakarā ar šķīrējtiesas procesa izbeigšanos, tādēļ bija jāpiemēro Civillikuma 1902. un 1903.pants, kurus tulkojot secināms, ka pēc šķīrējtiesas procesa izbeigšanās noilguma termiņš ir desmit gadi un tas iestātos tikai 2021.gada 24.februārī.

Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 3.pantu, Komerclikuma 406.pantu un tā pārejas noteikumu 16.punktu, jo šo normu mērķis nav samazināt 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Civillikuma 1903.pantā noteikto desmit gadu noilguma termiņu uz trīs gadiem. Komerclikums neregulē noilguma atjaunošanās pamatu, kas paredzēts Civillikuma 1903.pantā, kurš, iepretim Komerclikuma normām, ir uzskatāms par speciālo tiesību normu. [5.2] Civillikuma 1906.pants uz lietas apstākļiem bija attiecināms kopsakarā ar šā likuma 1.pantu, jo SIA „LSF TRANS” kopš 2006.gada ir rīkojusies pretēji labai ticībai, proti, SIA „LSF TRANS” sākumā atzina parādu (ierosinātajās tiesvedībās un gada pārskatos) un apgalvoja, ka aizdevums jāatdod ne ātrāk kā 2011.gada 1.novembrī, bet vēlāk norādīja, ka patiesībā viss aizdevums bija jāatdod 2006.gadā un prasījums noildzis, lai gan līdz pat 2014.gada 21.oktobrim tā faktiski atzina parādu. [5.3] Ne tikai prasība šķīrējtiesā pret SIA „LSF TRANS” par parāda piedziņu, bet arī trīs SIA „LSF TRANS” celtās prasības pret AS „KĀLIJA PARKS” (sk. šā sprieduma 1.5.punktu) ir uzskatāmas par prasības celšanu, kas Civillikuma 1904.panta izpratnē pārtrauc noilgumu. [5.4] Spriedums neatbilst Civilprocesa likuma 189.panta trešajai daļai, jo tiesa bez jebkādas argumentācijas un analīzes atzinusi, ka pirmās instances tiesa pareizi konstatējusi lietas faktiskos apstākļus, un secinājusi, ka prasība noraidāma noilguma dēļ, nenorādot, vai tas attiecas uz prasību daļā par aizdevuma piedziņu, vai daļā par zaudējumu piedziņu no SIA „LSF Holdings” atbildētājas SIA „LSF TRANS” labā. [5.5] Tiesa SIA „LSF Holdings” un /pers. B/ labā piedzinusi ar lietas vešanu saistītos izdevumus, neņemot vērā, ka no lietā esošajiem dokumentiem par juridiskās palīdzības saņemšanu nav iespējams secināt ieguldītā darba apjomu, veiktos darbus un identificēt darba veicējus, kas atbilstoši judikatūras atziņām ir noteicošais kritērijs Civilprocesa likuma 44.panta piemērošanai. [6] Atbildētājs/pers. B/ kasācijas sūdzību iesniedzis par spriedumu daļā, ar kuru izdevumi advokāta palīdzības samaksai nav atlīdzināti faktiskajā apmērā.

Kasācijas sūdzībā, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 189.panta trešās daļas un 193.panta piektās daļas pārkāpumu, norādīts, ka tiesa, patvaļīgi samazinot atlīdzināmos izdevumus advokāta palīdzības samaksai, kā arī neizdarot secinājumus taisnīguma un samērīguma principu kontekstā, Civilprocesa likuma 44.panta piekto daļu piemērojusi nepareizi. Tiesa ņēmusi vērā tikai advokātu sagatavoto un tiesā iesniegto dokumentu skaitu, kā arī laiku, kas nepieciešams, lai sagatavotos tiesas sēdēm un ierastos tiesā, bet ir ignorējusi citus svarīgus apstākļus - advokāta atbildību, darbu steidzamību, lietas dalībnieku skaitu, statusu (ārvalsts komercsabiedrība), lietas sarežģītību, apjomu, darba kvalitāti. Turklāt nekādi iebildumi pret atbildētāja /pers. B/ izdevumu advokāta palīdzības samaksai apmēru prasītājai nebija. [7] Paskaidrojumos sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību SIA „LSF TRANS” un SIA „LSF Holdings” lūdz to noraidīt un pārsūdzēto spriedumu atstāt negrozītu. /pers. B/ paskaidrojumos sakarā ar prasītājas kasācijas sūdzību norādījis, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir likumīgs un pamatots, tādēļ kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atsakāma.

Motīvu daļa [8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personām, kas to pārsūdzējušas, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka spriedums atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. [9] Civillikuma 1895.pants nosaka, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Kasācijas instances tiesas nolēmumos jau daudzkārt norādīts, ka noilguma institūts civiltiesībās veidots ar mērķi novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās, radīt skaidrību tad, ja kāda persona ilgstoši neīsteno tiesības vai neprasa novērst iespējamo strīdu par tām (sk. Torgāns K.

Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 236.lpp.). Civiltiesībās noilguma institūta galvenais mērķis ir juridiskās aizsardzības piešķiršana prezumējamai parādnieka paļāvībai par to, ka ļoti senas saistības vairs nebūs jāizpilda, kā arī vairs nebūs jāsaglabā pierādījumi jebkādām citām ierunām pret šādām (senām) saistībām. Valsts publiskā interese nodrošināt paredzamību un stabilitāti pušu mantiskajās attiecībās noilguma gadījumā ir aprobežota ar noilguma kā juridiska instrumenta (ierunas) piešķiršanu atbildētājam aizstāvībai pret prasību (sk. Grīvnieks E. Civiltiesiskais noilgums. Jurista Vārds, 13.09.2016., Nr. 37 (940), 27.- 31.lpp.).

Noilgums nav šķērslis prasības pieteikuma iesniegšanai, tā pieņemšanai un tiesvedības ierosināšanai, bet, konstatējot noilguma iestāšanos, ja uz tā iestāšanos norāda kāds no lietas dalībniekiem, prasība ir noraidāma (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 16.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-369/2017 ( ECLI:LV:AT:2017:1016.C30425814.1.S) 7.3.punktu, Senāta 2018.gada 6.decembra sprieduma lietā Nr. SKC-264/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:1206.C37124214.1.S) 9.punktu).

Tā kā noilgums ir parādnieka materiāltiesisks iebildums, kas var būt patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai, tad, ņemot vērā lietas izskatīšanas robežas kasācijas instancē, Senātam jāatbild uz jautājumu, vai apelācijas instances tiesa, atzīstot par noilgušu (izbeigušos) saistību, kas nodibināta ar 2005.gada 30.novembrī noslēgto aizdevuma līgumu, pareizi piemērojusi noilgumu reglamentējošās likuma normas. [9.1] Kasācijas sūdzībā netiek apstrīdēts apelācijas instances tiesas konstatētais, ka: 1) noilguma termiņa tecējums sākās 2006.gada 20.jūnijā, kad aizdevēja vienpusēji atkāpās no līguma un 2) noilgums atbilstoši Civillikuma 1902.pantam tika pārtraukts 2006.gada 17.jūlijā, kad AS „KĀLIJA PARKS” Rīgas pilsētas šķīrējtiesā cēla prasību pret SIA „LSF TRANS” par parāda piedziņu.

Strīds ir par to, vai lietas apstākļi atbilst Civillikuma 1906.panta tiesiskajam sastāvam, proti, ka noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasījumu.

Prasītāja, lai atspēkotu atbildētāju atsaukšanos uz noilgumu, apgalvo, ka parādniece SIA „LSF TRANS” parādu ir atzinusi un ka tas pārtrauc noilgumu. [9.2] Parāda atzīšana ir viens no noilguma pārtraukšanas pamatiem (Civillikuma 1906.pants). Likumdevējs nav noteicis, kādā veidā parādniekam ir jāatzīst parāds, neizvirzot prasības atzīšanas formai, bet vienīgi paredzējis to, ka noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību. Skaidrojot iepriekš minētās tiesību normas saturu, doktrīnā tiek norādīts, ka kreditora prasījuma atzīšana var izpausties dažādās darbībās, kā parāda dzēšanas uzsākšana, dokumentos vai parādnieka izteikumos, kā arī lūgumā pagarināt saistības izpildes termiņu (sk. Torgāns K.

Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 243.lpp.). Tādējādi parāda atzīšana var notikt gan tiešā veidā, piemēram, nosūtot kreditoram attiecīgu rakstisku paziņojumu, gan arī netiešā veidā, kad pret kreditoru vērsta darbība ir uztverama kā parāda atzīšana, un kas var izpausties, piemēram, kā parāda daļas samaksa. [9.3] Šā sprieduma 1.5.punktā jau norādīts, ka parādniece SIA „LSF TRANS” 2006.gada 18.jūlijā cēla Ventspils tiesā prasību pret AS „KĀLIJA PARKS”, lūdzot atzīt par spēkā neesošu kreditores 2006.gada 20.jūnija paziņojumu par atkāpšanos no aizdevuma līguma (lietas 1.sējuma 54.-61.lp.), un ka tiesvedība minētajā civillietā Nr. C40094106 izbeigta ar Ventspils tiesas 2017.gada 13.jūlija lēmumu, kad prasītāja Ventspils tiesā 2016.gada 7.jūnijā jau bija cēlusi prasību izskatāmajā lietā.

Kā secināms no lietas materiāliem, civillietā Nr. C40094106 strīda būtība bija aizdevuma atdošanas termiņš, nevis aizdevuma līguma spēkā esība, 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs jo parādniece SIA „LSF TRANS” par nepamatotu uzskatīja aizdevējas AS „KĀLIJA PARKS” pieprasīto aizdevuma pirmstermiņa atdošanu. Senāta ieskatā atbildētāja, ceļot tiesā prasību, kuras mērķis ir tikai un vienīgi pagarināt aizdevuma atdošanas termiņu, ar šādu savu pret kreditori AS „KĀLIJA PARKS” vērstu darbību netiešā veidā atzina parādu. Par atbildētājas SIA „LSF TRANS” attieksmi pret šo parādu liecina arī prasības pieteikumā (civillietā Nr. C40094106) norādītais, ka SIA „LSF TRANS” bija rēķinājusies ar aizdevuma izmantošanu tās komercdarbības tālākā attīstībā, negatavojās atdot aizdevumu pirms aizdevuma līgumā noteiktā termiņa, un ka AS „KĀLIJA PARKS” ir uzliekams pienākums turpināt pildīt aizdevuma līgumu (lietas 1.sējuma 54.-61.lp.). Līdz pat izskatāmās prasības celšanai tiesā SIA „LSF TRANS” neveica nekādas darbības, lai civillietā Nr. C40094106 ierosināto strīdu izbeigtu, kas nozīmē, ka SIA „LSF TRANS” visu laiku ir uzturējusi spēkā lietā deklarēto attieksmi pret atzītajām parāda saistībām kā tādām. Turklāt šādu parādnieka ar faktiskajām darbībām apliecinātu gribas izteikumu nevar ietekmēt vēlāki paziņojumi par parāda neatzīšanu (piemēram, SIA „LSF TRANS” paziņojums 2014.gada 21.oktobra vēstulē, atbildot uz AS „KĀLIJA PARKS” 2014.gada 3.oktobra brīdinājumu (lietas 1.sējuma 93.lp.), ka noilguma dēļ tā parādu neatzīst). [9.4] Kamēr tiesas tiesvedībā atrodas strīds starp parādnieku un kreditoru par aizdevuma līguma saistību izpildes termiņu, Senāta ieskatā, nav nekāda pamata runāt par noilgumu (tā tecējuma iestāšanos vai atjaunošanos u.tml.) prasījumiem, kas izriet no šī aizdevuma līguma, vēl jo vairāk tādēļ, ka ar noilguma iestāšanos izbeidzas ne tikai prasības tiesība, bet pati saistību tiesība (Civillikuma 1910.pants).

No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja, iebilstot pret apgalvojumiem par noilgumu, jau pirmās instances tiesā norādīja uz atbildētājas SIA „LSF TRANS” citās tiesvedībās uzturēto pozīciju saistībā ar tās pienākumu atmaksāt aizdevumu 2011.gada 1.novembrī (sk. prasības pieteikumu lietas 1.sējuma 6.-26.lp.), kā arī uz to, ka SIA „LSF TRANS”, ceļot tiesā prasību pret AS „KĀLIJA PARKS”, ir atzinusi parādu (sk. pieteikumu par prasības nodrošināšanu lietas 3.sējuma 3.-15.lp.). Šie argumenti ir ietverti arī prasītājas apelācijas sūdzībā (sk. lietas 5.sējuma 4.-9.lp.). Taču apelācijas instances tiesa šos lietā nozīmīgos apstākļus atstājusi bez ievērības. Atzīstot, ka noilguma tecējums atjaunojās 2011.gada 24.februārī, tiesa nav izvērtējusi parādnieka celtās prasības ietekmi uz noilgumu Civillikuma 1906.panta kontekstā un to, kā noilguma institūta mērķis ir savienojams ar situāciju, kad starp parādnieku un kreditoru pastāv aktīva tiesvedība strīdā par saistību izpildi.

Norādītie apsvērumi pārsūdzēto spriedumu liedz atzīt par likumīgu un pamatotu (Civilprocesa likuma 189.panta trešā daļa un 190.pants), un tie ir pietiekams pamats tā atcelšanai.

Spriedums ir atceļams pilnībā, jo prasības pret SIA „LSF Holdings”, /pers. C/, /pers. B/ un /pers. D/ par zaudējumu piedziņu noraidīšana ir pakārtota parāda piedziņas no SIA „LSF TRANS” prasījuma noraidīšanai. Savukārt tiesas izdevumu un ar lietas vešanu saistīto izdevumu atlīdzināšana ir atkarīga no prasības apmierinātās daļas.

Atceļot spriedumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 458.panta otrajai daļai zvērinātu advokātu birojam „Spilbridge”, kurš samaksājis drošības naudu prasītājas vietā, un zvērinātu advokātu birojam „Rode un partneri”, kurš samaksājis drošības naudu atbildētāja /pers. B/ vietā, atmaksājama par kasācijas sūdzību samaksātā drošības nauda 300 EUR katram. [10] Vienlaikus Senāts noraida prasītājas kasācijas sūdzības argumentu par Civillikuma 3.panta, Komerclikuma 406.panta un tā pārejas noteikumu 16.punkta nepareizu piemērošanu.

Nav pamatots prasītājas uzskats, ka attiecībā uz komercdarījumiem (Komerclikuma 388.pants), par kādu atzīstams starp pusēm noslēgtais aizdevuma līgums, pēc noilguma pārtraukuma atjaunojas nevis Komerclikuma 406.pantā noteiktais speciālais (saīsinātais) trīs gadu noilguma termiņš, bet gan atbilstoši Civillikuma 1903.pantam tajā noteiktais vispārējais desmit gadu noilguma termiņš.

Saskaņā ar Komerclikuma 3.panta otro daļu komercdarbībai Civillikuma noteikumi piemērojami tiktāl, ciktāl šajā likumā vai citos komercdarbību regulējošos likumos nav noteikts citādi. Komerclikuma 406.pants paredz, ka no komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.

Civillikuma 1903.pants noteic, ja ar prasības celšanu uzsākto lietu prasītājs neturpina, tad noilguma tecējums atkal atjaunojas no tās dienas, kad viņam vajadzējis lietu tālāk virzīt, t.i., no pēdējā viņam noliktā un viņam garām palaistā termiņa. Šā jaunā noilguma termiņš vienmēr ir desmit gadi, kaut arī pirmējais būtu īsāks.

Lai gan Civillikuma 1903.pants iekļauts likuma desmitās nodaļas astotās apakšnodaļas 3.sadaļā „Noilguma pārtraukums”, pantā ietverta arī tiesību norma, kas nosaka noilguma termiņu (Civillikuma 1903.panta otrais teikums). Civillikuma 1903.pants attiecībā uz komercdarījumiem ir piemērojams tikai jautājumā, kas skar noilguma atjaunošanos pēc pārtraukuma, bet ne attiecībā uz noilguma termiņu, kuru reglamentē speciālā tiesību norma – Komerclikuma 406.pants un pārejas noteikumu 16.punkts, kas ir lex specialis arī iepretim Civillikuma 1903.pantā norādītajam desmit gadu noilguma termiņam. Šāds viedoklis nav pretrunā arī ar prasītājas kasācijas sūdzībā norādīto Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 26.aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-1316/2013 (C29741711). Līdz ar to Senāts nesaskata pamatu kasācijas sūdzībā ietvertajam lūgumam vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu par Komerclikuma 406.panta un pārejas noteikumu 16.punkta atzīšanu par spēkā neesošu.

Arī atbilstoši judikatūras atziņām secinājums, ka pēc noilguma pārtraukšanas piemērojams tas pats Komerclikuma D daļā noteiktais īsākais noilguma termiņš, atbilst komercdarījumu vispārīgo noteikumu mērķim – sekmēt tiesisko noteiktību un ātrumu komerctiesiskajā apgrozībā, kā arī komerctiesību principiem, īpaši privāttiesiskās apgrozības paātrināšanas principam (komersantam operatīvi jāreaģē uz apstākļu izmaiņām, proti, prasījumi savu tiesību aizsardzībai jāiesniedz pietiekami ātri). Pretējā gadījumā, piemērojot Civillikumā paredzēto desmit gadu noilgumu, Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz komercdarījumiem zaudētu nozīmi, kas būtu pretrunā ar komercdarījumu regulācijas mērķi (sk. Augstākās tiesas 2017.gada 14.decembra spriedumu lietā Nr. SKC-265/2017 (ECLI:LV:AT:2017:1214.C20281114.1.S)).

Līdzīgu nostāju attiecībā uz jautājumu, kad pēc noilguma pārtraukšanas speciālā tiesību norma precīzi nenosaka jaunā noilguma termiņu, paudis arī Latvijas Senāts. Tā 1936.gada 20.februāra nolēmumā lietā Nr. 76 Senāts norādījis, ka: „pretēji kasācijas sūdzības iesniedzējas aizrādījumam, Tiesu palāta pareizi atzinusi, ka, saskaņā ar Veks. lik. 74. (75.) pantu, avalists par vekseļadevēja saistību atbild tikai triju gadu laikā. [..]. Arī Tiesu palāta pareizi atzinusi, ka pēc minētā triju gadu noilguma pārtraukšanas (uz CPN 844.panta pamata) sāk tecēt no jauna tas pats, bet ne CL paredzētais noilguma termiņš. Sen. CKD arī jau paskaidrojis (28/525), ka Veks.lik.75. (76).p., kas paredz vekseļa noilguma pārtraukšanu, nepielaiž nekādu paplašinātu iztulkojumu un tam nekad nav subsidiāri piemērojami civillikumu noteikumi par civiltiesisko noilgumu. Tādēļ, pretēji kasācijas sūdzības iesniedzējas domām, vekseļu noilguma pārtraukšanas gadījumā CL 3629.-3631.p. nav piemērojami.” (sk. Senāta Civilā kasācijas departamenta 1936.g. spriedumi. Valdības Vēstnesis, 22.10.1936., Nr. 241 pielikums, 1936, 16.lpp.).

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts nosprieda:

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 19.aprīļa spriedumu atcelt un nodot lietu jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt zvērinātu advokātu birojam „Spilbridge” un zvērinātu advokātu birojam „Rode un partneri” drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro) katram.

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore A. Briede Senatore V. Cīrule Senatore I. Garda 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs