Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Augstākās tiesas Senāts – Civillietas

ECLI:LV:AT:2019:0411.C29455615.2.S Lieta Nr. C29455615, SKC-81/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 11.aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Vanda Cīrule, senatore Anda Briede, senatore Ināra Garda izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 31.maija spriedumu /pers. B/ prasībā pret dzīvokļu īpašnieku biedrību /Nosaukums A/ par rēķina daļēju atzīšanu par spēkā neesošu un morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu.

Aprakstošā daļa [1] /pers. B/ 2015.gada 11.martā cēlis prasību tiesā pret dzīvokļu īpašnieku biedrību /Nosaukums A/ (turpmāk – DzĪB /Nosaukums A/), kurā lūdzis atzīt par spēkā neesošu DzĪB /Nosaukums A/ prasītājam izrakstīto rēķinu par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un komunālo pakalpojumu piegādi daļā, kas attiecas uz ūdens patēriņa starpību 49,23 EUR par 2014.gada septembri; piedzīt no DzĪB /Nosaukums A/ par labu prasītājam morālā kaitējuma atlīdzību 960 EUR.

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi. [1.1] Dzīvokļa īpašums Nr. /numurs/, /adrese/, kadastra numurs /numurs/, 53,2 m2 platībā un pie tā piederošajām kopīpašuma 532/30232 domājamām daļām no daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, /datums/ierakstīts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs/ un īpašuma tiesības uz to nostiprinātas /pers. B/.

Dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopība 2013.gada 28.novembra kopsapulcē nolēma uzdot DzĪB /Nosaukums A/ veikt dzīvojamās mājas pārvaldīšanu un apsaimniekošanu, sākot ar 2013.gada 1.decembri. [1.2] Ar dzīvokļu īpašnieku 2013.gada 28.novembra kopsapulces lēmumu visiem dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašniekiem no 2013.gada 1.decembra nolemts nomainīt ūdens patēriņa skaitītājus uz ,,C klases” skaitītājiem, kuriem ir lielāka precizitāte. Taču prasītāja dzīvoklī jau bija uzstādīti noteiktā kārtībā verificēti ūdens patēriņa skaitītāji, kuriem vēl nebija beidzies derīguma termiņš, tādēļ viņam piederošajā dzīvoklī ūdens skaitītāji netika nomainīti.

Atbildētājas 2014.gada septembra rēķinā par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un komunālo pakalpojumu piegādi norādīta ūdens patēriņa starpība – 49,23 EUR, kas noteikta, pārkāpjot Ministru kabineta 2008.gada 18.decembra noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” (turpmāk – Noteikumi Nr.

1013) 331.2.punkta un 19.punkta prasības un atzīstama par nelikumīgu. [1.3] Atbildētāja ir diskriminējusi prasītāju, jo uz viņa pieprasījumiem nav sniegusi informāciju par kopīpašumā piederošās daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu maksas aprēķināšanas kārtību.

Atbildētāja, izrakstot nepamatotu rēķinu un pieprasot samaksu par ūdens patēriņa starpību, rīkojās prettiesiski. Šāda atbildētājas rīcība prasītājam izraisīja garīga rakstura ciešanas. Ņemot vērā atbildētājas rīcības kaitīgās sekas, no atbildētājas par labu prasītājam piedzenama morālā kaitējuma atlīdzība 960 EUR.

Prasība pamatota ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 14.panta otro daļu, Ministru kabineta 2008.gada 18.decembra noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 8., 9., 19. un 33.1punktu un Civillikuma 1635.pantu. [2] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2016.gada 15.marta spriedumu /pers. B/ prasība noraidīta. [3] Izskatījusi lietu sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par minēto tiesas spriedumu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2017.gada 31.maija spriedumu prasību noraidīja.

Spriedumā norādīti šādi argumenti. [3.1] Pirmās instances tiesa pamatoti atzinusi, ka prasītājs bijis informēts par nepieciešamību nomainīt ūdens skaitītājus, bet šo dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmumu nav izpildījis. Līdz ar to viņam saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 10.pantu ir pienākums maksāt par ūdens patēriņu, un prasītājam ir saistošs dzīvokļu īpašnieku kopsapulces lēmums, ka ūdens patēriņa starpību sedz dzīvokļa īpašnieks, kurš nav uzstādījis skaitītāju. [3.2] Apelācijas sūdzībā netiek apstrīdēts, ka saskaņā ar dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku 2013.gada 28.novembra kopsapulces lēmumu dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības ir nodotas DzĪB /Nosaukums A/ un dzīvokļu īpašnieki ir savstarpēji vienojušies par to, kādā veidā tiek noteikta katra īpašnieka apmaksājamā daļa par saņemto pakalpojumu un tā sniegšanas kārtību. [3.3] Saskaņā ar Dzīvokļa īpašuma likuma 16.panta trešo daļu dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums ir saistošs ikvienam dzīvokļa īpašniekam, ja par to balsojuši dzīvokļu īpašnieki, kas pārstāv vairāk nekā pusi no dzīvojamā mājā esošajiem dzīvokļu īpašumiem.

No 2013.gada 28.novembra kopsapulces protokola redzams, ka dzīvojamās mājas /adrese/, dzīvokļu īpašnieku kopība pieņēmusi lēmumu no 2013.gada 1.decembra visiem dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašumiem vienlaicīgi mainīt ūdens skaitītājus, uzstādot „C klases” ūdens skaitītājus par mājas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs uzkrājuma līdzekļiem. Tāpat nolemts, ka jautājumā par ūdens patēriņa starpības sadalīšanu dzīvokļu īpašniekiem piemēros Noteikumu Nr. 1013 19. un 19.1punktu. Tādējādi nav pamatots prasītāja arguments, ka jautājumā par ūdens skaitītāju nomaiņas vai uzstādīšanas kārtību dzīvojamā mājā /adrese/, piemērojams minēto noteikumu 33.1 2.punkts un prasītājs bija tiesīgs atteikties no ūdens skaitītāju nomaiņas savā dzīvokļa īpašumā.

Noteikumi Nr. 1013 ir piemērojami līdz brīdim, kad dzīvokļu īpašnieku biedrība pārņem dzīvojamās mājas pārvaldīšanas tiesības, un dzīvokļu īpašnieki nav vienojušies par katra īpašnieka saņemto pakalpojumu apmaksājamo daļu.

Ievērojot minēto, prasītājam bija pienākums izpildīt dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu un vienlaikus ar pārējiem dzīvokļu īpašniekiem nomainīt viņam piederošajā dzīvokļa īpašumā uzstādītos ūdens skaitītājus pret „C klases” skaitītājiem.

Prasītājs to nav izdarījis, līdz ar to atbildētāja saskaņā ar dzīvokļu īpašnieku kopības lēmumu pamatoti piemērojusi Noteikumi Nr. 1013 19.12.punktu un ūdens patēriņa starpību sadalījusi starp tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuru īpašumos jauni ūdens patēriņa skaitītāji nav uzstādīti.

Lietā nav nozīmes apstāklim, vai strīdus laika posmā prasītājs ir iesniedzis atbildētājai ūdens skaitītāja rādījumus, jo pamats ūdens patēriņa starpības aprēķināšanai konkrētajā gadījumā ir dzīvokļu īpašnieku kopsapulces noteikto ūdens skaitītāju neuzstādīšana prasītāja dzīvokļa īpašumā, nevis ūdens skaitītāja rādījumu nenodošana. [3.4] Nekonstatējot atbildētājas rīcībā pret prasītāju vērstas prettiesiskas darbības, par nepamatotu un noraidāmu atzīstama prasība daļā par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. [4] Kasācijas sūdzību par minēto spriedumu iesniedzis /pers. B/, lūdzot spriedumu atcelt.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti. [4.1] Tiesa nepareizi piemērojusi Civillikuma 1. un 1635.pantu, Ministru kabineta noteikumu Nr. 1013 33.1punktu un iztulkojusi Dzīvokļa īpašuma likuma 16.pantu, Ministru kabineta noteikumu Nr. 1013 2., 19. un 19.1punktu, kā arī pārkāpusi prasītāja tiesības uz taisnīgu tiesu, kas nostiprinātas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmās daļas pirmajā teikumā, Latvijas Republikas Satversmes 89. un 92.pantā.

Tiesa nepamatoti atstājusi bez ievērības prasītāja norādītos apstākļus, ka viņš 2013.gada 29.novembrī iesniedzis atbildētājai 2013.gada 22.novembra aktu par trīs ūdens skaitītāju nomaiņu (ar derīguma termiņu līdz 2017.gada novembrim). Tāpat prasītājs 2014.gada septembra beigās iesniedzis atbildētājai ūdens patēriņa skaitītāju rādījumus par 2014.gada septembri, turklāt /pers. B/ 2014.gada septembrī nelietoja ūdeni un dzīvoklī nedzīvoja. [4.2] DZĪB /Nosaukums A/ nav iesniegusi pierādījumus, ka dzīvokļu īpašnieku kopība pieņēmusi lēmumu, ar kuru noteiktas atbildētājas tiesības pieprasīt no prasītāja samaksu par ūdens patēriņa starpību. Tas nozīmē, ka prasītājam nav pienākuma apmaksāt atbildētājas izrakstīto rēķinu par ūdens patēriņa starpību. Nepamatotas samaksas pieprasīšanas dēļ, prasītājam ir tiesības uz viņam nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību.

Nevērtējot prasītāja norādītos apstākļus ar lietā esošajiem pierādījumiem to kopsakarā, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta pirmo un otro daļu, 97.pantu, 189.panta trešo daļu un 190.pantu. [4.3] Tiesa nepamatoti noraidījusi prasītāja lūgumu par papildu pierādījumu pievienošanu lietas materiāliem un nepamatoti apmierinājusi atbildētājas lūgumu par pierādījumu pievienošanu, tādējādi pieļaujot neobjektivitāti un dodot priekšroku vienai no lietā iesaistītajām pusēm. Līdz ar to tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 9.pantu par pušu līdztiesību.

Motīvu daļa [5] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kura to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums ir atceļams un tiesvedība civillietā ir izbeidzama. [6] Civilprocesa likuma 474.panta 3.punkts paredz kasācijas instances tiesas tiesības atcelt spriedumu un izbeigt tiesvedību, ja apelācijas instances tiesa nav ievērojusi Civilprocesa likuma 223.panta noteikumus.

Kā jau norādīts Senāta 2019.gada 14.marta spriedumā, kas taisīts faktisko un tiesisko apstākļu ziņā līdzīgā lietā (sk. Senāta 2019.gada 14.marta spriedumu lietā Nr. SKC-70/2019 (C2969151500)), civiltiesības (civilās tiesības) ir materiālas tiesības, tās regulē indivīdam piemītošo subjektīvo tiesību rašanos, izmaiņas, pāreju citām personām un izbeigšanos. Savukārt visas procesuālās tiesības, tostarp arī civilprocesuālās, pieder pie publiskajām tiesībām (sal. Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007, 23.-24.lpp.).

Civilprocesa likums piešķir personai tiesības savas aizskartās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses aizstāvēt likumā paredzētajā kārtībā.

Vienlaikus likums uzliek par pienākumu ievērot tajā noteikto tiesību aizsardzības procesuālo kārtību. Tas apstāklis, ka tiesības ir aizsargājamas noteiktā procesuālā kārtībā, liedz personai vērsties tiesā tādā veidā, kāds likumā nav paredzēts (sk. Satversmes tiesas 2012.gada 1.novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 9.punktu).

Tātad personas subjektīvo tiesību īstenošana notiek procesuālo tiesību normās noteiktajā kārtībā, kā tas vispārīgi norādīts Civilprocesa likuma 1.pantā. Turklāt šo tiesību īstenošana ir tieši atkarīga no tā, vai nepastāv kāds no Civilprocesa likuma 132.panta pirmajā daļā minētajiem pamatiem, kas izslēdz tiesvedību. [6.1] Civilprocesa likuma 1.panta pirmā daļa noteic, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.

Iztulkojot minēto normu sistēmiski jeb kopsakarā ar šā likuma 23.panta pirmās daļas pirmo teikumu (visi civiltiesiskie strīdi ir pakļauti tiesai, ja likumā nav noteikts citādi) un 127.panta pirmo daļu (tiesības celt tiesā prasību, lai aizstāvētu savas aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, ir personām, kurām ir civilprocesuālā rīcībspēja), secināms, ka tiesas aizsardzību likums garantē ikvienai personai, kuras tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ir aizskartas vai apstrīdētas. Proti, tiesas aizsardzību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā bauda persona, kuras prasījums saistāms ar tās tiesību aizskārumu. Jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu. Savukārt tiesai, aizstāvot personu aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, jāizvēlas un jāpiemēro atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var būt vērsts uz: 1) tiesību atzīšanu;

2)tā stāvokļa atjaunošanu, kāds bija līdz tiesību aizskārumam; 3) tiesību aizskarošās darbības pārtraukšanu; 4) pienākuma uzlikšanu; 5) tiesiskās attiecības grozīšanu vai izbeigšanu u.c.

Kā atzīts juridiskajā literatūrā, lai prasība būtu pamatota, nepieciešams: 1) no vienas puses, lai prasītājam būtu materiāla tiesība, kuras aizsardzību vai atjaunošanu viņš grib panākt (legitimatio activa); 2) no otras puses, lai prasībai būtu iemesls, proti, prasītāja tiesība būtu pārkāpta no atbildētāja puses (causa proxima agendi legitimatio passiva). Prasība kļūst nepieciešama tad, kad tiesība izkustināta no mierīgā līdzsvara stāvokļa, kad starp tiesību faktisko stāvokli šinī momentā un to stāvokli, kādam viņam jābūt, izceļas konflikts (sk. Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga:

Autora izdevums, 1933, 303.lpp.).

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Arī mūsdienu tiesību doktrīnā atzīts, ka prasības priekšmets ir nevis lūgums noskaidrot kādas strīdīgas attiecības saturu vispār, bet gan prasījums par to, kā ar tiesas nolēmumu novērst materiālo tiesību aizskārumu. Tādējādi prasības priekšmets ir tās apstrīdētās tiesības, tiesiskās attiecības, kuras pastāv starp prasītāju un atbildētāju un kuru esību vai neesību prasītājs lūdz tiesu konstatēt, vienlaikus lūdzot aizsargāt savas aizskartās vai apstrīdētās tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses” (sk. Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.-28.nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 402.-403.lpp.).

To ievērojot, Senāts nesaskata iemeslu šaubām, ka prasība ir procesuālais līdzeklis, ar kuru persona rosina strīda izšķiršanu tiesā, lai panāktu savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību, nevis līdzeklis vispārējai tiesību aizsardzībai. Šajā ziņā jāpiekrīt juridiskajā literatūrā paustajam viedoklim, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 1.pantam jebkurai prasībai, tostarp arī atzīšanas prasībai, ir jābūt vērstai uz materiāltiesiskajām attiecībām (sal. Vārna D. Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā. Jurista Vārds, 31.01.2017., Nr. 5 (959)).

Konkrētajā gadījumā prasītājs uzskata, ka viņa civilās tiesības tiek aizskartas ar atbildētājas rīcību, proti, atbildētājai DzĪB /Nosaukums A/ 2014.gada 12.oktobrī iekļaujot rēķinā Nr. /numurs/ par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un komunālo pakalpojumu piegādi ūdens patēriņa starpību 49,23 EUR.

Prasījums par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu ir pakārtots prasījumam par rēķinā iekļautās maksājuma pozīcijas apstrīdēšanu. [6.2] Nav šaubu, ka likums vispārīgi neaizliedz personai aizstāvēt savas tiesības, lūdzot tiesu atzīt kādu dokumentu (darījumu), kas ir bijis iemesls viņas tiesību aizskārumam, par spēkā neesošu, tādā veidā faktiski anulējot šā dokumenta negatīvo ietekmi uz personu. Tāpat likums neaizliedz personai, realizējot Civilprocesa likuma 74.pantā paredzētās tiesības aizstāvēties pret celto prasību, apstrīdēt rēķinā iekļautas maksājuma pozīcijas tiesiskumu un pamatojumu.

Tomēr attiecībā uz prasības celšanu jāņem vērā iepriekš šā sprieduma 6.1.punktā norādītais, ka jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai likumīgu interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu.

No lietas materiāliem redzams, ka atbildētāja 2014.gada 12.oktobrī izrakstīja rēķinu Nr. /numurs/ par dzīvojamās mājas pārvaldīšanu, apsaimniekošanu un komunālo pakalpojumu piegādi, ar apmaksas termiņu līdz 2014.gada 24.oktobrim, atbilstoši kuram no prasītāja cita starpā tiek pieprasīta ūdens patēriņa starpība 49,23 EUR (lietas 14.lpp.).

Rēķinu saņemšana un attiecīgu pozīciju esība rēķinos pati par sevi nerada prasītājam tādu tiesību vai interešu aizskārumu vai apstrīdējumu, kas dotu pamatu celt tiesā prasību pret atbildētājām par attiecīgu rēķinu atzīšanu par spēkā neesošiem (nepamatotiem) šajā daļā. Proti, rēķins pats par sevi neuzliek prasītājam nekādus pienākumus, ja viņš nesaskata tiesisku pamatu tajā norādīto maksājumu apmaksai. Turklāt dzīvojamās mājas pārvaldniecei pastāv iespējamība veikt pārrēķinu, un izrakstīt jaunus rēķinus, iekļaujot tajos citas vai identiskas maksājumu pozīcijas.

Neraugoties uz prasījumu formulējumu, faktiski prasība vērsta uz pienākuma maksāt par ūdens patēriņa starpību nepastāvēšanas atzīšanu, t.i., prasījums atbilst negatīvai atzīšanas prasībai.

Negatīvā atzīšanas prasība, kas vēsturiski sakņojas romiešu tiesību institūtā provocatio ex lege diffamari, vērsta uz juridisku attiecību neesamības atzīšanu pirms noticis tiesību pārkāpums, kurš dotu pamatu prasīt apmierinājumu (sal. Lange V. Atzīšanas prasība un mūsu Senāta judikatūra. Rīga, 1937, 7.lpp.).

Civilprocesa likuma, kas bija spēkā Latvijā starpkaru laikposmā, 3.pants noteica, ka „pie strīdiem par civiltiesībām pieder arī prasības par atzīšanu, vai tiesiska attiecība pastāv vai nepastāv, kolīdz prasītājam tajā laikā ir likumīga interese apstiprināt šo attiecību tiesas ceļā”. Proti, personai, kuras tiesības atbildētājs nostāda apdraudētā stāvoklī, bet vēl nav pārkāpis, bija pamats celt atzīšanas prasību, kurai pēc būtības ir prejudiciāls raksturs (sal.

Civilprocesa likums (1938.g. izd., 1939.g. iespied.) ar paskaidrojumiem. Sastādījuši F. Konradi, T. Zvejnieks u.c. Rīga: Valsts tipogrāfijas izdevums, 1939, 10.–12.lpp.). Atšķirībā no minētā likuma, 1998.gada 14.oktobrī pieņemtajā Civilprocesa likumā (spēkā no 1999.gada 1.marta) līdzīgu normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt tiesisko attiecību nepastāvēšanas atzīšanu (celt tiesā prejudiciālu atzīšanas prasību), likumdevējs izvēlējies neiekļaut.

Skaidrojot mūsdienās spēkā esošo civilprocesuālo regulējumu, Senāta judikatūrā nostiprināta atziņa, ka prasītājam nav prasījuma tiesības atzīšanas prasības celšanai, jo nav normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt juridiskas attiecības pastāvēšanas vai nepastāvēšanas atzīšanu (sk., piemēram, Senāta 2013.gada 23.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-368/2013 (C02030008) 10.punktu, 2014.gada 27.marta sprieduma lietā Nr. SKC-137/2014 (C29591709) 10.2.punktu, 2014.gada 19.decembra lēmuma lietā Nr. SKC-3112/2014 3-10/0028) 7.punktu, 2015.gada 29.maija lēmuma lietā Nr. SKC-2288/2015 (3-10/0169/14) 9.5.punktu, 2017.gada 31.janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-69/2017 (C30171108) 20.1.punktu, 2017.gada 28.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-60/2017 (C36055613) 7.3.punktu, 2018.gada 14.februāra sprieduma lietā Nr. SKC-107/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0214.C28458012.1.S) 13.punktu, 2018.gada 27.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-239/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0427.C33433814.1.S) 8.2.punktu).

Rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina parādsaistību. Rēķina izrakstīšana ir saistīta ar konkrētām tiesiskajām attiecībām un tā nav apstrīdama darbība. Personas, kurai rēķins izrakstīts, tiesību aizskārums iespējams brīdī, kad tiesā celta prasība par rēķinā iekļautās summas piedziņu, un ar šo brīdi persona var sākt aizstāvēties iebildumu veidā, apstrīdot rēķina samaksas pienākumu vai summu.

Konkrētajā gadījumā prasītāja tiesības vai likumīgās intereses varētu tikt aizskartas vienīgi tad, ja atbildētāja izskatāmās lietas ietvaros būtu cēlusi pretprasību vai pieteikusi pret prasītāju vērstu prasījumu par attiecīgā parāda piedziņu, kuras ietvaros nāktos risināt jautājumu par 2014.gada 12.oktobra rēķinā iekļauto maksājumu par ūdens patēriņa starpības atlīdzināšanas pienākumu.

No lietas materiāliem redzams, ka pretprasība izskatāmās lietas ietvaros netika celta. Taču no Tiesu informācijas sistēmā pieejamajiem datiem redzams, ka DzĪB /Nosaukums A/ 2015.gada 19.novembrī (pēc tiesvedības ierosināšanas izskatāmajā lietā) cēlusi tiesā prasību pret /pers. B/ par apsaimniekošanas un komunālo maksājumu parāda, kas izveidojies laika posmā no 2014.gada jūlija līdz 2015.gada septembrim, piedziņu (lieta Nr. C29708715). Sakarā ar /pers. B/ celtajām atsevišķām prasībām par rēķinos iekļauto maksājumu pozīciju apstrīdēšanu, minētajā lietā 2016.gada 30.septembrī tiesvedība apturēta.

Ievērojot minēto, secināms, ka prasība celta nepamatoti, jo /pers. B/ nebija subjektīvo tiesību šāda rakstura prasības celšanai pirms DzĪB /Nosaukums A/ prasības par apsaimniekošanas un komunālo maksājumu parāda piedziņu celšanas, tādēļ tiesai vajadzēja atteikties pieņemt prasības pieteikumu (Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts), kas ir pamats nepareizi ierosinātās tiesvedības izbeigšanai (sal. Senāta 2013.gada 23.oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-368/2013 (C02030008) 10.punkts). Arī apelācijas instances tiesa šo pienākumu nav izpildījusi. [6.3] Civilprocesa likuma 5.panta sestā daļa noteic, ka tiesa, piemērojot tiesību normas, ņem vērā judikatūru, ar ko saprot „tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un līdz ar to pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos” (sk. Levits E. Judikatūra – pamati, problēmas, piemērošana. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Biļetens, Nr. 1/2010, 32.lpp.).

Minētajā normā ietvertā noteikuma mērķis ir nodrošināt tiesas spriešanas taisnīgumu, vienveidību un tiesisko stabilitāti.

Senāts atgādina, ka atšķirībā no Eiropas Savienības Tiesas, Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Satversmes tiesas judikatūras, kas ir vispārsaistoša spēka tiesību avots jebkurā Latvijas tiesību sistēmas nozarē, nacionālo tiesu nolēmumos izteiktajām atziņām nav normatīvi saistoša spēka (attiecībā uz 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs civillietām izņēmums – Civilprocesa likuma 476.panta pirmajā daļā paredzētajā gadījumā), tāpēc tiesa, nonākdama pie pārliecības par līdzšinējās prakses nepareizību, var no tām atkāpties, protams, sniedzot šādas rīcības juridisko pamatojumu (sal. Senāta 2015.gada 22.septembra sprieduma lietā Nr. SKC-2778/2015 (C15163815) 8.punktu, 2018.gada 26.aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-36/2018 ( ECLI:LV:AT:2018:0426.C28418212.4.S) 8.2.punktu).

Kā redzams no lietas materiāliem, apelācijas instances tiesa, izspriežot /pers. B/ prejudiciālo prasību pēc būtības, iepriekš norādītās judikatūras atziņas atstājusi bez ievērības, turklāt nesniegdama juridisko argumentāciju, kas ļautu saprast iemeslus, kādēļ notikusi atkāpšanās no līdzšinējās tiesu prakses.

Šādā situācijā ir pamats konstatēt Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas pārkāpumu. [6.4] Civilprocesa likuma 223.pantā ir uzskaitīti apstākļi (pamati), kurus konstatējot, tiesai ir pienākums tiesvedību lietā izbeigt bez lietas izskatīšanas pēc būtības un sprieduma taisīšanas. Par nenovēršamu šķērsli lietas izskatīšanai pēc būtības šā panta 2.punktā noteikts apstāklis, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Šādā situācijā tiesnesim jāatsaka pieņemt prasības pieteikumu, kā to paredz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 2.punkts. Likumdevējs ietvēris likumā regulējumu arī gadījumiem, kad tiesā kļūdaini ierosināta lieta, lai gan prasītājam nav prasības tiesību, proti, tiesvedība šādā lietā jāizbeidz, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 2.punktu un 440.pantu. Apelācijas instances tiesa nav piemērojusi minētās procesuālo tiesību normas, tostarp Civilprocesa likuma 3.pantu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas. [6.5] Iepriekš izklāstīto argumentu kopums ļauj secināt, ka pastāv pamats pārsūdzētā sprieduma atcelšanai un tiesvedības izbeigšanai civillietā atbilstoši Civilprocesa likuma 474.panta 3.punktam, nevērtējot kasācijas sūdzībā izteiktos argumentus, kas attiecas uz lietas būtību.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 3.punktu, 223.panta 2.punktu, Senāts nosprieda:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017.gada 31.maija spriedumu atcelt un tiesvedību civillietā izbeigt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore V.Cīrule Senatore A.Briede Senatore I.Garda 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.