Augstākās tiesas Senāts – Civillietas

ECLI:LV:AT:2019:0417.C30486816.2.S Lietas Nr. C30486816, SKC-101/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019. gada 17. aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Marika Senkāne, senators Valerijans Jonikāns, senatore Ļubova Kušnire rakstveida procesā izskatīja Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību par Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 20. jūnija spriedumu civillietā Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības „Purvciems” prasībā pret Latvijas Republiku Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta un valsts AS „Privatizācijas aģentūra” personā ar trešo personu Rīgas domi par parāda piedziņu.

Aprakstošā daļa [1] Dzīvokļu īpašnieku kooperatīvā sabiedrība (turpmāk arī – DzĪKS) „Purvciems” 2016. gada 24. februārī cēla tiesā prasību, kas vairākkārt grozīta un papildināta, pret Latvijas Republiku Finanšu ministrijas, Valsts ieņēmumu dienesta (turpmāk arī – VID) un valsts AS (turpmāk arī – VAS) „Privatizācijas aģentūra” personā par parāda piedziņu, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 3., 416., 1402., 1765. pantu, likumu „Par kooperatīvo dzīvokļu privatizāciju”, likuma „Par dzīvokļa īpašumu” 12., 35. pantu, Dzīvokļa īpašuma likuma 8., 10., 13., 14. pantu, Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 10., 14. pantu, lūgts piedzīt no atbildētājas apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu parādu 10 632,65 EUR par laiku no 2003. gada 1. decembra līdz 2017. gada 31. martam un tiesāšanās izdevumus, noteikt prasītājai tiesības līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt 6 % gadā no piedzītās parāda summas.

Prasība pamatota ar šādiem apstākļiem. [1.1] /miršanas datums/mirusi /pers. C/, kurai uz nāves brīdi piederēja privatizēts kooperatīva dzīvoklis /adrese/. /pers. C/ īpašumtiesības nebija nostiprinātas zemesgrāmatā. [1.2] DzĪKS “Purvciems” kā apsaimniekotājs vērsās tiesā ar pieteikumu, lūdzot uzaicināt mirušās mantiniekus paust savu attieksmi pret mantojumu.

Mantinieki nepieteicās, un ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2003. gada 9. oktobra lēmumu izbeigta tiesvedība civillietā par /pers. C/ atstāto mantojumu. [1.3] Minētajam dzīvokļa īpašumam izveidojies apsaimniekošanas un komunālo maksājumu parāds 9797,84 EUR apmērā, par kuru kā mantiniece ir atbildīga valsts. [2] Ar Liepājas tiesas 2017. gada 6. februāra spriedumu prasība noraidīta. [3] Izskatījusi lietu sakarā ar DzĪKS „Purvciems” iesniegto apelācijas sūdzību, Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2017. gada 20. jūnijā nosprieda prasību apmierināt daļēji.

No Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā prasītājas labā piedzīts dzīvokļa apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu parāds 9682,48 EUR par laiku no 2005. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 31. martam, tiesāšanās izdevumi 1331,39 EUR un ar lietas vešanu saistītie izdevumi 2717,50 EUR.

Spriedums pamatots ar šādiem motīviem. [3.1] Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2003. gada 9. oktobra lēmums par /pers. C/ mantojuma lietas izbeigšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 328. panta sesto daļu, stājies spēkā 2003. gada 21. oktobrī.

No Ministru kabineta 1998. gada 19. maija noteikumu Nr. 188 „Noteikumi par valstij piekritīgas mantas uzskaiti, novērtēšanu un realizāciju” (turpmāk arī – Noteikumi Nr. 188) 2. punkta izriet, ka bezmantinieka manta ir piekritīga valstij un valsts iestājas bijušā nekustamā īpašnieka vietā ar lēmuma par mantojuma lietas izbeigšanu spēkā stāšanās brīdi, līdzīgi kā mantošanas gadījumā. Respektīvi, īpašums mantiniekam pāriet ar mantojuma atstājēja nāves brīdi, jo mantojuma pieņemšanai ir atpakaļejošs spēks uz mantojuma atklāšanās momentu. Lai gan valsts nav nekustamā īpašuma mantiniece klasiskajā izpratnē, tomēr atbilstoši īpašuma tiesību nepārtrauktības principam īpašumtiesību iegūšanai ir atpakaļejošs spēks arī bezmantinieka mantas gadījumā, turklāt neatkarīgi no tā, kad nekustamo īpašumu attiecīgā valsts institūcija ir pārņēmusi savā valdījumā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 328. panta sesto daļu paziņošana Finanšu ministrijai par bezmantinieka mantu bija obligāts un ar likumu noteikts pienākums, un nav pamata uzskatīt, ka tiesa to nav izpildījusi. Arī šim apstāklim nav izšķirošas nozīmes lietas izspriešanā, jo nekustamais īpašums ir valstij piekritīgs no 2003. gada 21. oktobra, un valsts nav tiesīga no tā atteikties. [3.2] Trūkst vienota tiesiska regulējuma par valstij piekrītošas bezmantinieka mantas pārvaldīšanas izdevumu segšanu par laiku no tiesas lēmuma (vai šobrīd notariāla akta) spēkā stāšanās dienas līdz mantas atsavināšanai vai tālākai nodošanai bez maksas.

Noteikumi Nr. 188 šo kārtību nenoteica, savukārt Ministru kabineta 2006. gada 25. aprīļa noteikumi Nr. 315 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgas mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā” 9. punktā bija noteikts, ka institūcija, kas pieņēmusi valstij piekritīgo mantu, ir atbildīga par tās saglabāšanu no pieņemšanas brīža līdz nodošanai realizācijā, nodošanai bez maksas vai iznīcināšanai (spēkā līdz 2014. gada 1. janvārim). Tādu pašu kārtību nosaka arī pašlaik spēkā esošo Ministru kabineta 2013. gada 26. novembra noteikumu Nr. 1354 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgas mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā” (turpmāk arī – Noteikumi Nr. 1354) 7. punkts.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs No minētā secināms, ka par valstij piekritīgu bezmantinieka mantas apsaimniekošanas un komunālo pakalpojumu izdevumu segšanu no brīža, kad īpašums atzīts par valstij piekritīgu, ir atbildīga valsts, un pienākums norēķināties par minētajiem pakalpojumiem ir tām valsts pārvaldes iestādēm, kuras attiecīgajā laikā valsts vārdā rīkojas ar konkrētajiem īpašumiem. Turklāt valstij ir pienākums maksāt dzīvojamās mājas apsaimniekošanas un komunālos maksājumus neatkarīgi no tā, vai dzīvokļa īpašums ir vai nav reģistrēts zemesgrāmatā. Minētais izriet arī no likuma „Par dzīvokļa īpašumu” (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada 31. decembrim) 35. panta un Dzīvokļa īpašuma likuma 8. panta. Līdz ar to nav pamatota pirmās instances tiesas atziņa, ka atbildība par izdevumu segšanu, kas saistīta ar iegūto bezmantinieka mantu, valstij iestājas tikai līdz ar īpašumtiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. [3.3] Prasība ir apmierināma pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā, bet solidārai parāda piedziņai no Finanšu ministrijas, VID un VAS „Privatizācijas aģentūra”, kā lūgts prasībā, nav pamata.

Civilprocesa likuma 328. panta sestajā daļā noteikts, ka tiesa, izbeidzot mantojuma lietu, paziņo Finanšu ministrijai par bezmantinieka mantu. No lietas materiāliem izriet, ka dzīvokļa īpašums VID uzskaitē atbilstoši Noteikumu Nr. 188 7. punktam nav ņemts un nav nodots VAS „Valsts nekustamā īpašuma aģentūra”, kā to paredzēja šo noteikumu 14.6.4. punkts.

Atbilstoši šajā laikā spēkā esošo Noteikumu Nr. 188 20. punktam VAS „Valsts nekustamā īpašuma aģentūra” kompetencē ietilpa nekustamā īpašuma realizācija, savukārt ar valsts budžetu saistītie jautājumi bija Finanšu ministrijas kompetence. Ņemot vērā Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa noteikumu Nr. 239 „Finanšu ministrijas nolikums” 24.3. un 25.1. punktus, Finanšu ministrija šajā lietā pārstāv valsti un darbojas tās vārdā. [3.4] Atbilstoši Civillikuma 1895. pantam prasītājas aprēķinātajam dzīvokļa īpašuma nepieciešamo izdevumu un pakalpojumu parādam par 2003. un 2004. gadu ir iestājies noilgums. Saskaņā ar Civillikuma 1905. pantu atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu. No lietas materiāliem izriet, ka prasītāja nosūtīja Finanšu ministrijai pretenziju par pārvaldīšanas un komunālo pakalpojumu parādu 2014. gada 5. decembrī. Līdz ar to parāds piedzenams, rēķinot no 2005. gada 1. janvāra. [4] Par apelācijas instances tiesas spriedumu Finanšu ministrija iesniegusi kasācijas sūdzību, kurā, atsaucoties uz materiālo tiesību normu nepareizu iztulkošanu, kā arī procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, lūgusi spriedumu atcelt un lietu nodot jaunai izskatīšanai.

Kasācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem. [4.1] Pirmās instances tiesa pareizi secināja, ka saskaņā ar likumu „Par dzīvokļa īpašumu” un Dzīvokļa īpašuma likumu dzīvokļa īpašniekam ir pienākums piedalīties dzīvojamās mājas pārvaldīšanā un segt ar to saistītos izdevumus, kā arī norēķināties par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem. Savukārt Dzīvokļa īpašuma likuma 8. pantā pirmajā daļā noteikts, ka dzīvokļa īpašnieks ir persona, kas ieguvusi dzīvokļa īpašumu un īpašuma tiesības nostiprinājusi zemesgrāmatā.

VID, pamatojoties uz Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas lēmumu civillietā Nr. C30-1369/7 un Noteikumiem Nr. 1354, 2015. gada 5. februārī ar valstij piekritīgās mantas pieņemšanas un nodošanas aktu Nr. 014727 ņēma uzskaitē dzīvokļa īpašumu /adrese/, informāciju par šo nekustamo īpašumu nododot pēc piekritības citai institūcijai.

Pēc nekustamā īpašuma ņemšanas uzskaitē, pildot „starpnieka” funkcijas un nododot to tālākai rīcībai citai kompetentai institūcijai, valsts vēl nav uzskatāma par mantas īpašnieku vai valdītāju un uz to nav attiecināmas arī likuma „Par dzīvokļa īpašumu” un Dzīvokļa īpašuma likuma normas.

Nav pamatota tiesas norāde uz mantojuma pieņemšanas atpakaļejošo spēku, jo valsts nav uzskatāma par /pers. C/ mantinieci. Mantinieks ir persona, kuram, pamatojoties uz radniecību vai citiem apstākļiem, piemēram, testamentu vai legātu, ir tiesības uz mantojumu un kura var lemt pieņemt vai nepieņemt mantojumu. Lai manta nepaliktu bez īpašnieka, Civillikumā ietverts princips, ka bezīpašnieka lietas piekrīt valstij. Tomēr šis regulējums ir saistīts ar zināmu nosacījumu izpildi, t. i., vispirms jākonstatē, ka mantai nav īpašnieku vai, kā tas ir šajā gadījumā, ka mantojumam nav mantinieku. Valsts nevar prezumēt, ka tā ir īpašnieks, jo tas būtu pretrunā ar Civillikumā nostiprinātajām mantinieku tiesībām pieņemt mantojumu un Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu.

Likumdevējs ir paredzējis, ka bezmantinieka manta piekrīt valstij, nevis kļūst par tās īpašumu ar brīdi, kad valsts par to uzzinājusi. Valsts par bezmantinieka mantas pastāvēšanu uzzināja tikai 2014. gada 18. decembrī. Līdz ar to nav nekāda tiesiska pamata uzskatīt, ka valstij bija pienākums rūpēties par īpašumu, ja tā vispār nezināja, ka šis nekustamais īpašums ir bezmantinieku manta. [4.2] Tiesa nepareizi iztulkoja Civillikuma 416. pantu. Valsts automātiski nekļūst par mantas īpašnieku. Manta piekrīt valstij, nevis valsts ir tās īpašniece ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai valstij rastos tiesības rīkoties ar šādu mantu, likumdevējs Civillikuma 416. pantā ir nodibinājis regulējumu gadījumiem, kad uz mirušā mantu nav pieteikušies mantinieki, bet nekādā gadījumā neapstiprinot valsti mantojuma tiesībās.

Lai valstij rastos pienākums veikt darbības ar mantu, kas ir piederējusi mirušajai personai, ir jāiestājas šādiem apstākļiem: 1) pēc mantojuma atstājējas nāves nav palikuši mantinieki; 2) mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības; 3) valsts ir uzzinājusi par minētajiem faktiem, saņemot notariālo aktu vai tiesas lēmumu.

Nav pamatots tiesas secinājums, ka trūkst vienota tiesiska regulējuma par valstij piekrītošās bezmantinieka mantas pārvaldīšanas izdevumu segšanu. Ministru kabineta 2013. gada 2. jūlija noteikumu Nr. 364 „Noteikumi par zvērināta tiesu izpildītāja rīcību ar bezmantinieku mantu” 15. punkts noteica, ka tieši zvērināts tiesu izpildītājs nodrošina nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, savukārt 120.1. punktā noteikts, ka pēc bezmantinieka mantas atsavināšanas tiek segti ar šīs mantas pārvaldīšanu saistītie izdevumi. Likumdevējs, iekļaujot likumos deleģējumu Ministru kabinetam izdot šos noteikumus, un Ministru kabinets, tos izdodot, ir paredzējis kārtību, kādā komunālo pakalpojumu sniedzēji un dzīvojamo māju pārvaldnieki var saņemt samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem. [4.3] Tas, ka bezmantinieka manta piekrīt valstij, nozīmē, ka valsts ir tiesīga saņemt (iegūt) to. Taču, kā to pareizi nodibinājusi tiesa, līdz 2017. gada 20. jūnijam ne valsts, ne pašvaldība nekustamo īpašumu /adrese/, nav ieguvusi.

Likumdevējs Civillikuma 416. pantā skaidri un nepārprotami paredzējis, ka vienīgais ienākumu avots parādu samaksai, kas saistībā ar iegūto mantu ir vai varētu būt radušies, ir pati bezmantinieka manta, respektīvi, tās atsavināšanas rezultātā saņemtā nauda. Pati tiesa ir atzinusi, ka valsts nekustamo īpašumu nav ieguvusi, nav iesniegti arī pierādījumi tam, ka nekustamā īpašuma atsavināšanas rezultātā valsts budžetā būtu ieskaitīti naudas līdzekļi, kurus varētu izmantot kreditoru prasījumu segšanai. [4.4] Parāds nav piedzenams no Finanšu ministrijas, jo laikā, kad valstij radās pienākums veikt darbības ar nekustamo īpašumu, bija spēkā regulējums, kurā bija noteikts veids un kārtība, kādā tiek segti bezmantinieka mantas pārvaldīšanas izdevumi.

Neviens normatīvais akts neparedz Finanšu ministrijai tiesības vai pienākumu pārstāvēt tiesā valsts pārvaldes intereses lietās par bezmantinieka mantu, t. sk. par kreditoru pretenziju atzīšanu vai izpildi. Minēto apliecina arī Ministru kabineta 2017. gada 21. martā nolemtais (protokola Nr. 14, 18.§), ka Latvijas Republiku kā sākotnējo publisko tiesību juridisko personu valsts pārvaldes jomā Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā kā atbildētāju prasībās, kas attiecas uz valstij piekrītošo bezīpašnieka vai bezmantinieka mantu, pārstāv iestāde, kuras valdījumā vai īpašumā saskaņā ar normatīvajos aktos paredzēto kārtību tiks nodota manta, ja tā tiks atzīta par valsts īpašumu. Šajā gadījumā tā būtu Ekonomikas ministrija vai VAS „Privatizācijas aģentūra”. [4.5] Atsaucoties uz Civillikuma 1402., 1651.-1655. pantu, norādīts, ka par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2003. gada 9. oktobra lēmumu un iespējamo komunālo pakalpojumu parādu Finanšu ministrija uzzināja vien 2014. gada 18. decembrī. Visus šos gadus no prasītājas netika 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs saņemti ne rēķini, ne atgādinājumi par iespējamo parādu. Par pretējo prasītāja nav iesniegusi pierādījumus. [5] Paskaidrojumos sakarā ar Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību DzĪKS „PURVCIEMS” norādījusi, ka tā nav pamatota. [6] Paskaidrojumos sakarā ar Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību Rīgas dome norādījusi, ka tā ir pamatota.

Motīvu daļa [7] Pārbaudījis lietā esošā sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā tas noteikts Civilprocesa likuma 473. panta pirmajā daļā, Senāts atzīst, ka Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 20. jūnija spriedums ir atstājams negrozīts. [8] Senāts nevar piekrist kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem attiecībā uz brīdi, kad valstij radās pienākums uzņemties saistības pret prasītāju kā dzīvokļa /adrese/, apsaimniekotāju sakarā ar tā sniegtajiem pakalpojumiem.

Apelācijas instances tiesas secinājums, ka faktiski šāds pienākums valstij radās līdz ar Civilprocesa likuma 328. panta sestās daļas kārtībā pieņemtā 2003. gada 9. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu /pers. C/ mantojuma lietā (civillieta Nr. C30-1369/7-2003) stāšanos likumīgā spēkā 21. oktobrī, ir pamatots. [8.1] Civilprocesa likuma 328. panta sestā daļa redakcijā uz 2003. gada 9. oktobri noteica, ja tiesas noteiktajā uzaicinājuma termiņā mantinieki nav pieteikušies vai arī ir atteikušies no mantojuma, tiesa izbeidz tiesvedību lietā un paziņo Finanšu ministrijai par bezmantinieka mantu.

Kā redzams no Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2003. gada 9. oktobra lēmuma, tā motīvu daļā tiesa konkrēti norādījusi, ka konstatētajā situācijā „(..) ir paziņojams Finanšu ministrijai par bezmantinieka mantu kā valstij piekritīgu” (skat. lietas 1. sēj., 15.lpp.).

Civilprocesa likuma 10. pantā ir reglamentēts sacīkstes princips, atbilstoši kuram katrai pusei pašai jāgādā par savu interešu aizstāvību un šajā sakarā veicamajām procesuālajām darbībām. Atbildētāja nav izmantojusi Civilprocesa likuma 93. panta otrajā daļā paredzēto iespēju lūgt tiesu izprasīt civillietas Nr. C30-1369/7-2003 materiālus, lai pārbaudītu, vai likumā noteiktais pienākums paziņot par bezmantinieka mantu Finanšu ministrijai, ir izpildīts. Šādos apstākļos pārbaudāmajā lēmumā tiesa pamatoti atzinusi, ka ir prezumējams, ka tiesa savu pienākumu veikusi atbilstoši likumam. [8.2] Pamatots ir arī pārbaudāmajā spriedumā izteiktais atzinums, ka apstāklim, kā un kad valsts realizē savu pienākumu pārņemt attiecīgo mantu savā valdījumā, nav izšķirošas nozīmes, lemjot par apsaimniekošanas izdevumu segšanu.

DzĪKS „Purvciems” kā apsaimniekotājs, aizstāvot savas intereses saņemt samaksu par sniegtajiem pakalpojumiem, ir izmantojis tās rīcībā esošo vienīgo likumisko iespēju griezties tiesā ar pieteikumu par mantinieku uzaicināšanu un saņēmis lēmumu, no kura nepārprotami izriet, ka attiecīgais dzīvoklis ir atzīts par bezmantinieka mantu.

Atbilstoši Civillikuma 416. panta pirmajai daļai, ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.

Tas nozīmē, ka, tiesai likumā noteiktajā kārtībā konstatējot bezmantinieka mantas esamību, valstij nav tiesību no tās atteikties, jo manta tai piekrīt uz likuma pamata. Turklāt ar mantas piekritību šeit jāsaprot īpašnieka pienākumu jeb atbildības uzņemšanās, ko attiecīgu procedūru izpilde īpašnieka statusa noformēšanai nevar ietekmēt. Jāņem vērā, ka DzĪKS „Purvciems” rīcībā nav tiesisku līdzekļu, lai ietekmētu valsts institūciju darbību šajā jomā un tai kā privātpersonai nav jācieš zaudējumi, ja kādu iemeslu dēļ valsts savu pienākumu nepilda. [8.3] Ņemot vērā šī sprieduma 8. punktā norādīto, kasācijas sūdzības iesniedzējs kļūdaini atsaucas uz tiesisko regulējumu bezmantinieka mantas pārņemšanai, kāds bija spēkā 2014. gada 18. decembrī, kad tā no DzĪKS „Purvciems” saņēmusi atgādinājumu par nepieciešamību veikt darbības Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2003. gada 9. oktobra lēmuma izpildei lietā Nr. C30-1369/7-2003.

Atbilstoši Civillikuma 3. pantam ir piemērojams normatīvais regulējums, kāds bija spēkā konkrētās tiesiskās attiecības rašanās brīdī, proti, 2003. gada 21. oktobrī.

Kārtību, kādā veicama valstij piekritīgās mantas nodošana, tobrīd noteica Ministru kabineta 1998. gada 19. maija Noteikumi Nr. 188 „Noteikumi par valstij piekritīgās mantas uzskaiti, novērtēšanu un realizāciju”. Atbilstoši šo noteikumu 7. punktam pēc lēmuma pieņemšanas par mantas piekritību valstij attiecīgai institūcijai saskaņā ar likumiem desmit dienu laikā par to rakstiski bija jāziņo VID teritoriālajai iestādei. Savukārt atbilstoši 14.6.4. punktam valstij piekritīgais nekustamais īpašums bija nododams VAS „Valsts nekustamā īpašuma aģentūra” valdījumā.

Savukārt tobrīd spēkā esošā likuma “Par dzīvokļa īpašumu” 35. pants noteica, ka līdz dzīvokļa ierakstīšanai zemesgrāmatā uz dzīvokļa ieguvēju attiecas visas šī likuma normas, kas nosaka dzīvokļa īpašnieka tiesības, pienākumus un atbildību, tajā skaitā 12. pantā noteiktais pienākums segt izdevumus, kas nepieciešami dzīvojamās mājas obligāti veicamo pārvaldīšanas darbību nodrošināšanai, kā arī norēķināties par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem.

Turklāt arī konkrētajā gadījumā valstij būs tiesības piedzīto summu atgūt no dzīvokļa pārdošanā iegūtajiem līdzekļiem. [8.4] DzĪKS „Purvciems” prasība ir celta pret Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā.

Judikatūrā vairākkārt izteikta atziņa, ka „Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5. panta pirmā daļa expressis verbis noteic, ka tiešās pārvaldes iestādes pārstāv Latvijas Republiku un Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību. Valsts kā sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas struktūru veido vispirms tās orgāns (Ministru kabinets) un tā izveidotās valsts iestādes, tostarp Finanšu ministrija. Tādējādi visas valsts tiešās pārvaldes iestādes savā darbībā pārstāv valsti (skat. Augstākās tiesas 2015. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-0104/2015 (C27163011) 8. punktu, 2015. gada 16. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-0155/2015 (C27224810) motīvu daļu).

Privātpersonas pamattiesības (tiesības uz efektīvu aizsardzību tiesā) nevar tikt ierobežotas, atsaucoties uz formālu norādi, ka prasītājs pieteikumā nav norādījis īsto valsts institūciju, kurai šajā gadījumā tiesā atbildētāja statusā būtu jāpārstāv Latvijas Republika (skat. Augstākās tiesas 2015. gada 16. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-0155/2015 (C27224810) motīvu daļu). (..) valsts kā juridiskas personas nevēlēšanās vai nespēja tās iekšienē atrisināt savas pārstāvības jautājumus nevar ietekmēt privātpersonas tiesības (skat. Senāta 2012. gada 29. augusta sprieduma lietā Nr. SKC-459/2012 (C27115108) 7.1. punktu).

Minētie judikatūras piemēri ir pamatā atzinumam, ka DzĪKS „Purvciems”, norādot kā atbildētāju Latvijas valsti Finanšu ministrijas personā, savu pienākumu ir izpildījusi, savukārt gadījumā, ja atbilstoši kompetenču sadalījumam valstī attiecīgā atbildības joma piekrīt citai institūcijai, tieši Finanšu ministrijai valsts vārdā bija pienākums nodrošināt procesuālo tiesību nodošanu atbilstošajai institūcijai, kas nav izdarīts. [9] Minēto argumentu dēļ Finanšu ministrijas kasācijas sūdzības apmierināšanai nav pamata.

Rezolutīvā daļa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1. punktu, Senāts nosprieda Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 20. jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet Finanšu ministrijas kasācijas sūdzību noraidīt.

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore Senators Senatore M. Senkāne V. Jonikāns Ļ. Kušnire 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs