Augstākās tiesas Senāts – Civillietas
ECLI:LV:AT:2019:0424.C04394710.10.S Lieta Nr. C04394710, SKC-46/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 24.aprīlī Senāts šādā sastāvā: senatore referente Vanda Cīrule, senators Intars Bisters, senatore Anda Briede, senatore Anita Čerņavska, senatore Ināra Garda, senators Valerijans Jonikāns, senators Aivars Keišs, senatore Ļubova Kušnire, senatore Inta Lauka, senators Valerijs Maksimovs, senators Normunds Salenieks izskatīja rakstveida procesā prasītājas AS „Reverta” (pēc prasījuma tiesību pārņemšanas – SIA „REAP”) pārstāvja zvērināta advokāta Agra Bitāna, atbildētāju /pers. B/ un /pers. C/ pārstāvju zvērinātu advokātu Uģa Grūbes un Andreja Guļajeva kasācijas sūdzības par Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2016.gada 13.oktobra spriedumu AS „Reverta” prasībā pret /pers. B/ un /pers. C/ par zaudējumu atlīdzināšanu.
Aprakstošā daļa [1] AS „Reverta” (pēc prasījuma tiesību pārņemšanas – SIA „REAP”) cēla prasību, kuru vairākkārt papildinājusi un precizējusi, pret /pers. B/ un /pers. C/ par zaudējumu 60 065 408 Ls (85 465 375,84 EUR) solidāru piedziņu.
Prasības pieteikumā un papildinājumos norādīti šādi apstākļi un pamatojums. [1.1] AS „Reverta” (pirms nosaukuma maiņas – AS „Parex banka”, turpmāk – sabiedrība) nodibināta 1992.gada 14.maijā un ierakstīta komercreģistrā 2004.gada 7.maijā. Saskaņā ar sabiedrības statūtiem tās galvenie darbības veidi bija monetārā starpniecība un finanšu noma. Prasības celšanas brīdī sabiedrībai bija spēkā esoša Finanšu un kapitāla tirgus komisijas licence bankas darbībai.
No 1992.gada 14.maija līdz 1993.gada 1.septembrim 0,85% sabiedrības akciju piederēja /pers. B/ un /pers. C/, bet 98,3% akciju sabiedrībai.
Laika gaitā atbildētāju akciju skaits pieauga un 2002.gada 11.novembrī katram atbildētājam piederēja vairāk nekā 49 % akciju. Mainoties akciju īpatsvaram, atbildētājiem kopā nekad nav piederējis mazāk par 84 % akciju.
Līdz 2008.gada 10.decembrim atbildētāji, būdami sabiedrības valdes locekļi un arī prokūristi, vadīja sabiedrību un kārtoja tās lietas.
Sabiedrības padome 2008.gada 5.decembrī atsauca atbildētājus no valdes locekļu amata un ievēlēja citus valdes locekļus. Savukārt sabiedrības akcionāru sapulce 2008.gada 19.decembrī ievēlēja jaunu sabiedrības padomi.
Sabiedrības akcionāru sapulce 2010.gada 30.jūlijā atbilstoši Komerclikuma 172.pantam pieņēma lēmumu par sabiedrības prasības celšanu pret atbildētājiem kā sabiedrības bijušajiem valdes locekļiem par sabiedrībai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu. [1.2] /pers. B/ bija sabiedrības dibinātājs, prezidents un vēlāk valdes priekšsēdētājs, kurš vadīja sabiedrības darbību no /datums/ līdz /datums/.
Turklāt /pers. B/ no 2005.gada 6.aprīļa līdz 2008.gada 5.decembrim bija izdota prokūra. /pers. C/ bija sabiedrības dibinātājs un padomes priekšsēdētājs no /datums/ līdz /datums/, valdes priekšsēdētājs no /datums/ līdz /datums/, valdes loceklis no /datums/ līdz /datums/. No 1992.gada 14.maija līdz 2004.gada 7.maijam /pers. C/ bija piešķirtas paraksta tiesības. Sabiedrībā /datums/ izveidota direktoru padome, par kuras priekšsēdētāju tika ievēlēts /pers. C/. Laikā no 2004.gada 7.maija līdz 2008.gada 5.decembrim /pers. C/ bija izdota prokūra.
Tātad, laikā no 1992.gada 14.maija līdz 2008.gada 5.decembrim atbildētāji pilnībā pārvaldīja sabiedrību, kontrolēja lēmumu pieņemšanu un komercdarbības veikšanu.
Būdami vienlaikus sabiedrības akcionāri un pārvaldes institūciju vadītāji, atbildētāji personiskās interesēs slēdza tirgus noteikumiem neatbilstošus darījumus. Darījumi, kas noslēgti ar kādu no atbildētājiem vai ar viņiem saistītām personām, netika iekļauti klientu datu bāzē, līgumu izpildes kontroles sistēmā vai darījumu izpildes un reģistrācijas sistēmā. Informācija par šiem darījumiem atradās atsevišķā seifā, kam varēja piekļūt tikai viens sabiedrības darbinieks, tādējādi par šiem darījumiem bija zināms tikai atbildētājiem un atsevišķām viņu uzticības personām. [1.3] No Komerclikuma normām, kas regulē sabiedrības valdes locekļu darbību, pienākumus un atbildību, izriet, ka starp valdes locekli un sabiedrību pastāv uzticības attiecības. Valdes loceklis ir sabiedrības dalībnieku uzticamības persona, kuram uzticēta svešas mantas pārvaldīšana. Valdes loceklim, pildot savus pienākumus, jāievēro Komerclikuma 169.panta pirmajā daļā nostiprināto krietna un rūpīga saimnieka priekšrakstu. Normatīvo aktu ievērošanas pienākums faktiski attiecas uz jebkuru tiesību subjektu, tas izriet ne tikai no krietna un rūpīga saimnieka mērauklas, bet arī no Komerclikuma 301.panta otrās un trešās daļas. Tādējādi atbildētājiem, pildot valdes locekļa pienākumus, bija jāievēro normatīvo aktu prasības, tostarp par noteiktu darījumu slēgšanas saskaņošanu sabiedrībā.
Lojalitāte un darbošanās sabiedrības interesēs nosaka arī to, ka valdes loceklim ir pienākums izvairīties no interešu konflikta. Tādējādi atbilstoši 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Komerclikuma 309.panta trešās daļas noteikumiem atbildētājiem kā valdes locekļiem nebija tiesību noslēgt darījumus pašiem ar sevi un saviem radiniekiem bez attiecīga valdes lēmuma. [1.4] Tā kā atbildētāji pārvaldīja sabiedrību arī pirms Komerclikuma spēkā stāšanās, tad par laiku līdz 2004.gada 7.maijam piemērojams likums „Par akciju sabiedrībām”.
Atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 76.panta piektajai daļai, analogi Komerclikuma 309.panta regulējumam, valdes loceklis bija tiesīgs noslēgt darījumu ar sabiedrību tikai tad, ja valde likumā noteiktajā kārtībā bija pieņēmusi attiecīgu lēmumu. Tādējādi par laiku no 1995.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 10.decembrim atbildētājiem nebija tiesību slēgt darījumus ar sabiedrību, ja nav pieņemts valdes lēmums, attiecīgajam atbildētājam atturoties no balsojuma, jo šāda veida darījumi nepārprotami rada interešu konfliktu.
Saskaņā ar Civillikuma 1672., 1674. un 1676.pantu atbildētāji ir solidāri atbildīgi par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. [1.5] Sabiedrība identificējusi tirgus noteikumiem neatbilstošus noguldījumu un aizdevuma līgumus, kas noslēgti ar atbildētājiem un ar viņiem saistītām personām:
Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās direktoru padomes priekšsēdētājs /pers. C/, un /pers. C/ 2002.gada 30.septembrī noslēgts aizdevuma līgums Nr. KD2/2002 par aizdevumu 13 000 000 USD, nosakot līdz 2017.gada 30.novembrim fiksēto procentu likmi USD 6 mēnešu LIBOR (1,67% gadā).
Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās direktoru padomes priekšsēdētājs /pers. C/, un /pers. C/ 2003.gada 9.aprīlī noslēgts aizdevuma līgums Nr. KD11/2003 par aizdevumu 6 000 000 EUR, nosakot līdz 2017.gada 30.septembrim fiksēto procentu likmi USD 6 mēnešu LIBOR (1,26875% gadā).
Līgumi pēc satura identiski, izņemot līguma summu un aizdevuma mērķi, tajos noteikta procentu likme sešu mēnešu USD LIBOR gadā, ar norādi, ka procentu likme tiek noteikta līguma parakstīšanas dienā plkst.15 pēc Latvijas laika, un saskaņā ar aģentūras REUTER ziņu lapu vienā gadījumā 1,67 % gadā, otrā – 1,26875 % gadā. Līdz ar to procentu likme bija fiksēta. No līgumiem izrietošo saistību nodrošinājumam izmantoti sākotnējo noguldījumu norēķinu kontos esošie līdzekļi. Līgumos noteikts, ka sabiedrībai ir tiesības vērst piedziņu tikai uz šiem finanšu līdzekļiem. Vienīgā sankcija bija sabiedrības tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, ja aizņēmējs neievēro aizdevuma pamatsummas un/vai procentu samaksas termiņus, ar tiesībām līguma neizpildes gadījumā vai arī, ja līgums tiek izbeigts pirms termiņa, vērst piedziņu uz līgumā noteikto nodrošinājumu. [1.6.2.] Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojusies tās viceprezidente /pers. G/, un /pers. B/ 2002.gada 20.martā noslēgts aizdevuma līgums Nr.
PK73/2002 par aizdevumu 6 750 000 USD līdz 2018.gada 30.novembrim, nosakot līdz 2008.gada 9.novembrim fiksēto procentu likmi 2,01% gadā, bet pēc 2008.gada 9.novembra – 6,14% gadā.
Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās valdes priekšsēdētājs /pers. B/, un /pers. B/ 2005.gada 8.septembrī noslēgts aizdevuma līgums Nr.
2.2.1.-05/170 par aizdevumu 9 500 000 EUR līdz 2017.gada 30.septembrim, nosakot fiksēto procentu likmi EUR 6 mēnešu LIBOR (2,15%gadā).
Aizdevums piešķirts personīgā nekustamā īpašuma labiekārtošanai, līgumos noteikta procentu likme sešu mēnešu EUR LIBOR gadā, kas tiek noteikta līguma noslēgšanas dienā (līgumā konkrēta likme nav norādīta), noteikts, ka aizņēmējs atbild par līgumā noteikto saistību izpildi ar visu viņam piederošo kustamo, nekustamo mantu un naudas līdzekļiem. Saistību izpildes nodrošinājumam papildus noteikta finanšu ķīla uz naudas līdzekļiem 12 825 000 USD, kas atradās /pers. B/ kontā /konta numurs/, noteiktas sankcijas gan par maksājumu termiņu kavējumu, gan līgumsods. [1.6.3.] Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās viceprezidenta klientu apkalpošanas jautājumos vietnieks /pers. J/, un /pers. C/ 2007.gada 27.decembrī noslēgts aizdevuma līgums Nr./numurs/ par aizdevumu 26 000 000 USD līdz 2018.gada 30.novembrim, nosakot līdz 2008.gada 9.novembrim procentu likmi USD 1 dienas FED FUNDS, bet pēc 2008.gada 9.novembra fiksēto likmi 1% gadā + USD 6 mēnešu LIBOR (2,64%).
Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās viceprezidenta klientu apkalpošanas jautājumos vietnieks /pers. J/, un /pers. B/ 2008.gada 19.martā noslēgts aizdevuma līgums Nr.2.1.24.2-08/37 par aizdevumu 20 000 000 EUR līdz 2018.gada 30.novembrim, nosakot līdz 2008.gada 9.novembrim mainīgo procentu likmi EUR 1 dienas EONIA, bet pēc 2008.gada 9.novembra fiksēto likmi 1% gadā + EUR 6 mēnešu LIBOR (4,54%).
Minētie 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta līgumi ir vienīgie, kuriem ir saņemts Kredītiestāžu likumā un Komerclikumā paredzēto sabiedrības izpildinstitūciju vismaz daļējs akcepts darījumu noslēgšanai, attiecīgi 2007.gada 20.decembrī un 2008.gada 19.martā pieņemti valdes lēmumi, bet sabiedrības padome nav devusi akceptu līgumu noslēgšanai. [1.7] Sabiedrība 2008.gada 19.martā izsniedza /pers. B/ aizdevumu 20 000 000 EUR saistību restrukturizācijai, ieskaitot to viņa kontā.
Starp sabiedrību, kuras vārdā rīkojies tās valdes priekšsēdētāja vietnieks /pers. C/, un /pers. L/ 2008.gada 12.maijā noslēgts līgums par depozīta 15 000 000 EUR pieņemšanu un apkalpošanu līdz 2015.gada 12.maijam, ar fiksēto procentu likmi 12 % gadā. Minētais līgums 2008.gada 13.maijā grozīts, nosakot, ka termiņdepozīts tiek izmantots kā sabiedrības subordinētais kapitāls.
Aizdevumā saņemtos 20 000 000 EUR /pers. B/ 2008.gada 14.maijā pārskaitījis bijušās laulātās /pers. L/ kontā. Tajā pašā datumā /pers. L/ 15 000 000 EUR ieskaitījusi sabiedrībā, bet 2008.gada 19.jūnijā tiesības uz šo termiņdepozītu uzdāvinājusi savam un /pers. B/ dēlam /pers. N/.
Ar /pers. L/ noslēgtā līguma par depozīta noguldījumu noteikumu ekonomiskā ietekme ir būtiska, vērtējot tos kontekstā ar /pers. B/ 2008.gada 19.martā izsniegto aizdevumu 20 000 000 EUR un naudas plūsmu šo darījumu sasaistē.
Ja salīdzina sabiedrības saņemtos procentus par /pers. B/ izsniegto aizdevumu un sabiedrības samaksātos procentus par subordinētā kapitāla depozīta 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs 15 000 000 EUR noguldījumu, tad abu šo darījumu finansiālais rezultāts ir acīmredzami nelabvēlīgs sabiedrībai. Darījumi veido shēmu, kas neatbilst tirgus noteikumiem, ar kādiem sabiedrība piedāvātu attiecīgu darījumu slēgšanu nesaistītām personām un citiem klientiem.
Sabiedrības samaksātie procenti par /pers. L/ subordinētā kapitāla depozītu par laiku no 2008.gada 14.maija līdz 2008.gada 5.decembrim pārsniedz no 2008.gada 19.marta aizdevuma līguma 15 000 000 EUR daļas saņemtos procentus par 305 964 Ls (435 347,55 EUR), kas ir sabiedrībai tieši nodarītie zaudējumi. [1.8] Darījumi bija vērsti uz ievērojama apjoma personiska finansiāla labuma gūšanu uz sabiedrības rēķina; neatbilda objektīviem tirgus noteikumiem, uz kādiem darījumi būtu slēgti starp neatkarīgajām pusēm (nesamērīgas procentu likmes, nenoteikti termiņi un nefiksēts pamatsummas apmērs u.c.); neatbilda darījumiem vispārpieņemtiem kritērijiem un būtiskākajām iezīmēm; tie slēgti, pārkāpjot likumā noteikto kārtību, tādējādi ir pretēji sabiedrības finansiālajām interesēm un rada sabiedrībai ievērojamus zaudējumus.
Minēto pierāda arī starptautiskās auditorfirmas KPMG United Kingdom Plc sabiedrības uzdevumā veiktā darījumu noteikumu un to izpildes izpēte, tostarp darījumu vērtējums kontekstā ar to atbilstību tirgus noteikumiem (turpmāk – ziņojums). [1.8.1] Sākotnējiem noguldījumiem ir visas pieprasījuma noguldījuma vai krājkonta pazīmes, taču ieguvums no fiksētās procentu likmes ir kā termiņnoguldījumam. Turklāt arī sabiedrības Globuss IT sistēmā sākotnējie noguldījumi izveidoti kā krājkonti.
Sākotnējo noguldījumu elastības dēļ tiem būtu jābūt noteiktai zemākai peļņas procentu likmei salīdzinājumā ar termiņnoguldījumu procentu likmēm, kādas tiek piedāvātas bankās. Savukārt, salīdzinot sākotnējo noguldījumu procentu likmi un noteikumus ar tirgū piedāvātajām termiņnoguldījumu procentu likmēm un noteikumiem attiecīgajā periodā, jākonstatē, ka sākotnējo noguldījumu līgumi nebija noslēgti atbilstoši tirgus noteikumiem, jo gan tajos noteiktā procentu likme, gan virkne citu noteikumu būtiski atšķīrās no attiecīgajā periodā Latvijas bankās piedāvātajiem noteikumiem, pašas sabiedrības publicētajiem noteikumiem, sabiedrības standarta cenrāža un arī salīdzināmo darījumu noteikumiem. Sākotnējo noguldījumu noteikumi bija tik brīvi, ka fiksētas procentu likmes noteikšana tiem nekādā gadījumā nevar tikt atzīta par saprātīgu un tirgus noteikumiem atbilstošu. [1.8.2] Vairāki būtiski aizdevuma līgumu noteikumi neatbilda objektīviem tirgus noteikumiem un normatīvo aktu prasībām, jo aizdevuma līgumos:
Sabiedrības amatpersonām no vienas puses, ir jāmaksimizē sabiedrības peļņa, no otras puses, jāsaglabā sabiedrības manta. Darījumu slēgšanas rezultātā zaudējumi sabiedrībai ir acīmredzami, savukārt iegūtais labums atbildētājiem – paredzams. Pieļaujot, ka darījumu slēgšanas brīdī nebija iespējams precīzi aprēķināt un paredzēt sabiedrībai nodarīto zaudējumu apmēru, tomēr, bija iespējams apzināties un saprast, ka tie ir neizbēgami un loģiski izriet no darījumos pielīgtajiem noteikumiem. Līdz ar to atbildētāji pārkāpuši arī komercdarbības riska mazināšanas prasību, jo ne tikai nav mazinājuši sabiedrības risku, bet to tiešā veidā palielinājuši un sabiedrības zaudējumus no varbūtības pārvērtuši par nenovēršamību.
Atbildētāji ir pārkāpuši valdes locekļu darbības principus, kas izriet no pienākuma rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam, kā arī prokūrista pilnvaras un pilnvarnieka pienākumus. Līdz ar to atbildētāji rīkojušies prettiesiski un veikuši neattaisnojamas darbības, kas atbilst pirmajai no zaudējumu atlīdzības pienākuma pazīmēm. [1.9] Starp VAS „Latvijas Hipotēku un zemes banka”, Latvijas Republiku, AS „Parex banka”, /pers. B/ un /pers. C/ 2008.gada 10.novembrī noslēgts ieguldījuma līgums.
Parakstot minēto līgumu, atbildētāji ir apliecinājuši, ka visi darījumi un vienošanās, ko sabiedrība noslēgusi ar kādu no atbildētājiem vai kādu viņu kontrolētu personu, ir noslēgti atbilstoši tirgus noteikumiem, kas neatbilst īstenībai, jo ar atbildētāju noslēgtajiem darījumiem pārkāptas bankas darbību regulējošās normatīvās prasības. [1.10] Ar darījumiem, kurus noslēguši atbildētāji kā sabiedrības valdes locekļi un prokūristi paši ar sevi, savā labā vai ar saviem radiniekiem, sabiedrībai nodarīti zaudējumi 60 065 408 Ls (85 465375,84 EUR), ko veido sabiedrības reāli izmaksāto noguldījumu procentu un objektīviem tirgus noteikumiem atbilstošo procentu starpība.
Aprēķinot objektīviem tirgus noteikumiem atbilstošu procentu maksājumu apmēru sākotnējo noguldījumu darījumiem, prasītāja izmantojusi 12 mēnešu termiņnoguldījumu procentu likmes, attiecīgi mainot tās katram aprēķina gadam atbilstoši tirgū pieejamiem noteikumiem, nevis izmantojusi fiksētu procentu likmi visam 37 gadu periodam.
Tāpat, objektīvu tirgus noteikumiem atbilstošu procentu maksājumu aprēķiniem par laiku no 1995.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 5.decembrim prasītāja izmantojusi divus iespējami piemērojamos scenārijus: pirmais – tirgū pieejamās likmes. Šajā risinājumā prasītāja izmantojusi vidējās svērtās procentu likmes tirgū ilgtermiņa depozītiem katra gada 1.janvārī saskaņā ar Latvijas Bankas publicēto informāciju periodam no 1995.gada janvāra līdz 2004.gada janvārim un Centrālās statistikas pārvaldes publicēto informāciju periodam no 2004.gada janvāra līdz 2008.gada decembrim; otrais – sabiedrības piemērotās likmes. Šajā risinājumā prasītāja izmantojusi sabiedrības publicētās vai tipveida procentu likmes katra gada janvārī. /pers. B/ laikā no 1995.gada 1.janvāra līdz 2008.gada 4.decembrim, ieskaitot, par sākotnējiem noguldījumiem faktiski izmaksāti procenti 30 104 922 Ls (42 835 444,88 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu, izmantojot tirgū pieejamās likmes jābūt izmaksātiem 2 598 222 Ls (3 696 936,84 EUR), bet, izmantojot pašas sabiedrības piemērotās likmes – 1 642 518 Ls (2 337 092,56 EUR). /pers. C/ par sākotnējiem noguldījumiem faktiski izmaksāti procenti 15 694 345 Ls (22 331 041,09 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu, izmantojot tirgū pieejamās likmes, bija jāizmaksā 1 625 753 Ls (2 313 238,11 EUR), bet, izmantojot pašas sabiedrības piemērotās likmes – 1 134 504 Ls (1 614 253,76 EUR). /pers. F/ par sākotnējiem noguldījumiem faktiski izmaksāti procenti 13 409 530 Ls (19 080 042,23 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu, izmantojot tirgū pieejamās likmes, bija jāizmaksā 820 147 Ls (1 166 964,05 EUR), bet, izmantojot pašas sabiedrības piemērotās likmes – 640 032 Ls (910 683,49 EUR).
Ievērojot minēto, starp faktiskajiem procentiem un objektīvajiem tirgus noteikumiem atbilstošiem procentiem starpība ir vismaz 54 164 675 Ls (77 069 389,19 EUR), kas ir sabiedrības pārmaksātā summa saskaņā ar sākotnējo noguldījumu neatbilstību tirgus noteikumiem, un ir atzīstami par sabiedrības zaudējumiem.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs [1.11] /pers. B/ līdz 2008.gada 5.decembrim par pieprasījuma noguldījumu faktiski izmaksāti procenti 1 641 601 Ls (2 335 787,79 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu bija jāizmaksā 331 245 Ls (471 319,17 EUR). /pers. C/ par pieprasījuma noguldījumu faktiski izmaksāti procenti 984 331 Ls (1 400 576,83 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu bija jāizmaksā 191 157 Ls (271 991,91 EUR). /pers. F/ par pieprasījuma noguldījumu faktiski izmaksāti procenti 612 096 Ls (870 934,14 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu bija jāizmaksā 132 226 Ls (188 140,65 EUR).
Tādējādi starpība, ko sabiedrība pārmaksājusi, pamatojoties uz pieprasījuma noguldījumu līgumiem, ir 2 583 400 Ls (3 675 847,04 EUR), kas atzīstami par šo darījumu rezultātā sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. [1.12] Aprēķinot objektīviem tirgus noteikumiem atbilstošus aizdevuma procentus, prasītāja izmantojusi šādas likmes:
Salīdzinot iegūtos datus ar sabiedrības faktiski saņemtajiem aizdevumu procentiem, konstatēts, ka no /pers. B/ līdz 2008.gada 9.novembrim saņemti procenti 346 651 Ls (493 239,94 EUR) par 2002.gada 20.martā izsniegto aizdevumu, lai gan saskaņā ar prasītājas aprēķinu bija jāsaņem 1 084 459 Ls (1 543 046,14 EUR); par 2005.gada 8.septembrī izsniegto aizdevumu 161 890 Ls (230 348,72 EUR), lai gan bija jāsaņem 248 221 Ls (353 186,66 EUR); par 2008.gada 19.martā izsniegto aizdevumu 372 784 Ls (530 423,85 EUR), bija jāsaņem 435 412 Ls (619 535,46 EUR).
No /pers. C/ par 2002.gada 20.martā izsniegto aizdevumu saņemti procenti 346 651 Ls (435 412 EUR), lai gan saskaņā ar prasītājas veikto aprēķinu bija jāsaņem 1 084 459 Ls (1 543 046,14 EUR); par 2002.gada 30.septembrī izsniegto aizdevumu 392 642 Ls (558 679,23 EUR), lai gan bija jāsaņem 1 373 080 Ls (1 953 716,83 EUR); par 2003.gada 9.aprīlī izsniegto aizdevumu – 77 576 Ls (110 380,70 EUR), bija jāsaņem 290 274 Ls (413 022,69 EUR); par 2007.gada 27.decembrī izsniegto aizdevumu 238 056 Ls (338 723,17 EUR), lai gan bija jāsaņem 431 714 Ls (614 273,68 EUR).
Līdz ar to sabiedrības nesaņemtie procenti, ievērojot tirgus noteikumus, ir 3 011 369 Ls (4 284 792,06 EUR), kas ir sabiedrībai nodarītie zaudējumi nesaņemtās peļņas veidā. [1.13] Minētie faktiskie apstākļi apstiprina zaudējumu atlīdzināšanas pienākuma priekšnoteikumus, jo konstatējama atbildētāju prettiesiska un neattaisnojama rīcība darījumu slēgšanā un to nodrošināšanā, tajos ietverot tirgus noteikumiem neatbilstošus noteikumus. Šo darbību rezultātā sabiedrībai nodarīti zaudējumi konkrētā apmērā un tiem ir cēloniskais sakars ar atbildētāju prettiesisku rīcību. Papildus minētajām pazīmēm atbildētāju darbībās konstatējams ļauns nolūks, kas vērtējams atbilstoši likumam „Par akciju sabiedrībām”, Komerclikumam un Civillikuma noteikumiem.
Prasība pamatota ar Komerclikuma 34., 169., 172., 292., 301.pantu un 309.panta trešo daļu, likuma „Par akciju sabiedrībām” 76. un 96.pantu, Civillikuma 1587., 1635., 1672., 1674., 1676., 1771.-1773., 1775., 1779., 1784., 2289., 2295., 2301. un 2304. pantu. [2] Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 21.decembra spriedumu prasība apmierināta daļēji.
No /pers. B/ un /pers. C/ AS „Reverta” labā solidāri piedzīti zaudējumi 3 317 333 Ls (4 720 139,61 EUR), tiesas izdevumi 20 490,84 Ls (29 155,84 EUR) un ar lietas vešanu saistītie izdevumi 111 146,45 Ls (158 147,15 EUR), kopā 3 448 970,29 Ls (4 907 442,60 EUR).
Prasība daļā par zaudējumu 56 748 075 Ls (80 745 236,23 EUR) piedziņu noraidīta.
Atcelts ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša 2010.gada 13.augusta lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums, kas pārsniedz 4 095 135,65 Ls (5 826 853,08 EUR), atmaksājot AS „Reverta” zvērināta tiesu izpildītāja Valsts amatpersona depozīta kontā zaudējumu nodrošināšanai iemaksātos 7 069 407,21 Ls (10 058 860,24 EUR), kas atbildētājiem varēja rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu.
Spriedumā norādīti šādi motīvi. [2.1] Pamatojoties uz Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 6.pantu un Civillikuma 3.pantu, attiecībā uz sabiedrības prasību daļā par atbildētāju rīcību, noslēdzot 1995.gada 1.janvāra un 1995.gada 8.maija līgumus ar /pers. B/, /pers. C/ un /pers. F/, kā arī 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra un 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers. C/, ir piemērojamas likuma „Par akciju sabiedrībām” normas.
Attiecībā uz sabiedrības prasību daļā par atbildētāju rīcību, noslēdzot 2005.gada 8.septembra, 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers. C/, kā arī 2008.gada 12.maija līgumu ar /pers. L/, piemērojamas Komerclikuma normas. [2.2] Līdz Komerclikuma spēkā stāšanās brīdim akciju sabiedrības organizatorisko struktūru regulēja likuma „Par akciju sabiedrībām” VI nodaļa, savukārt valdes locekļu atbildība un sabiedrības prasības celšanas kārtība bija noteikta likuma „Par akciju sabiedrībām” X nodaļā.
Atšķirībā no Komerclikuma likums „Par akciju sabiedrībām” paredzēja speciālu noilguma termiņu sabiedrības prasību celšanai. Proti, minētā likuma 100.panta devītā daļa noteica, ka prasības noilguma termiņš ir trīs gadi, ka prasījumiem pret akciju sabiedrības valdes un padomes locekļiem prasības noilguma termiņš sākas ar dienu, kad radušās tiesības uz prasību.
Sākotnējie noguldījuma un pieprasījuma noguldījuma līgumi, kas prasītājas ieskatā izraisīja tās tiesību aizskārumu, noslēgti 1995.gada 1.janvārī un 1995.gada 8.maijā. Lietā nav strīda, ka procentu izmaksas, kuras prasītāja uzskata par neatbilstošiem tirgus noteikumiem, saskaņā ar sākotnējo noguldījumu līgumiem uzsākta 1995.gadā, bet pieprasījuma noguldījumu līgumiem - 1998.gadā. Līdz ar to prasītājas tiesību aizskārums ir radies attiecīgi 1995. un 1998.gadā, kas atbilstoši Civillikuma 1895.pantam ir priekšnoteikums noilguma termiņa skaitījuma sākumam. Prasība par šo darījumu noslēgšanas rezultātā radušos zaudējumu atlīdzību celta 2010.gada 30.jūlijā, tas ir, vairāk kā pēc desmit gadiem, kas atbilstoši Civillikuma 1893., 1895., 1896.panta regulējumam, Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 20.panta trešajai daļai, kā arī tiesību doktrīnas atziņām par noilguma institūtu, ir pamats noilguma konstatēšanai. [2.3] Prasītājas viedoklis, ka par zaudējumu esamību tai kļuvis zināms tikai 2010.gada jūlijā, kad tās uzdevumā KPMG United Kingdom Plc veikusi prasības pieteikumā norādīto darījumu noteikumu un izpildes izpēti, nav pamatots.
No AS „Parex banka” gada pārskatiem redzams, ka ziņas par sabiedrības noslēgtajiem noguldījuma līgumiem ar saistītajām personām un tiem piemērotajām procentu likmēm ir atspoguļotas sabiedrības gada pārskatos kopš 1995.gada un tās bija pieejamas jebkurai ieinteresētai personai. Līdz ar to nav pamatots arī prasītājas apgalvojums, ka sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījumu līgumi bijuši slepeni un sabiedrība par tiem neko nav zinājusi.
Attiecībā uz noilguma tecējuma sākumu nav nozīmes prasītājas norādītajam, ka atbildētāji strīdus laika posmā vienlaikus ir bijuši arī sabiedrības vairākuma akcionāri. Prasītājas viedoklis, ka minētais apstāklis liedzis sabiedrībai celt prasību pret atbildētājiem par zaudējumu piedziņu, nav pamatots, jo atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 100.panta pirmajai daļai sabiedrības prasību pret tās amatpersonām bija tiesīgi ierosināt celt arī tās 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs mazākuma akcionāri. Turklāt Civillikuma 1899.pants noteic, ka tās personas nezināšana, kurai ir prasības tiesība, noilgumu nenovērš.
Ievērojot minēto, prasītāja nav izlietojusi savas tiesības likumā noteiktajā termiņā un sakarā ar likumā noteiktā termiņa notecēšanu tās ir izbeigušās, kas izslēdz prasības apmierināšanu daļā par zaudējumu 56 748 075 Ls (80 745 236,23 EUR) piedziņu. [2.4] Darījumiem, kas noslēgti laikā no 2002.gada 20.marta, proti, mazāk kā trīs gadus pirms sabiedrības 2004.gada 7.maijā ierakstīšanas komercreģistrā, nav iestājies likuma „Par akciju sabiedrībām” 100.panta devītajā daļā paredzētais noilgums. Atbilstoši Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 20.panta trešās daļas 1.punktam šajā gadījumā ir piemērojams Civillikumā noteiktais noilgums desmit gadi, kas prasības celšanas brīdī nebija iestājies.
Ievērojot likuma „Par akciju sabiedrībām” 96.panta un Komerclikuma 169.panta noteikumus, lai noskaidrotu, vai ir iestājusies atbildētāju atbildība, jākonstatē minētajās tiesību normās paredzētie priekšnoteikumi: 1) sabiedrībai nodarīts zaudējums atbilstoši Civillikuma 1770.-1792.pantam, 2) amatpersonas rīcība – darbība vai bezdarbība, 3) cēlonisks sakars starp amatpersonu rīcību un sabiedrības zaudējumu.
Atbilstoši judikatūrā un tiesību doktrīnā paustajām atziņām, prasītājam pierādot visus iepriekš minētos apstākļus, atbildētājs var atbrīvoties no atbildības, pierādot, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, proti, nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību. [2.5] Prasītājas ieskatā iepriekš minētie aizdevuma līgumi, kā arī 2008.gada 12.maija līgums ar /pers. L/ par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu ir noslēgti pretēji sabiedrības finansiālajām interesēm un radījuši tai ievērojamus zaudējumus negūtās peļņas veidā.
No Civillikuma 1772. un 1787.panta, kā arī juridiskajā literatūrā izteiktajām atziņām, secināms, ka atrautā peļņa ir jau noticis peļņas samazinājums, kāds nebūtu radies, ja nebūtu pārkāpuma.
Zaudējumu esamību un to apmēru prasītāja pamato ar KPMG United Kingdom Plc veikto darījumu noteikumu un izpildes izpēti (ziņojumu), kas apkopo gan pašas sabiedrības sniegtās ziņas par strīdus darījumiem un darījumiem ar citiem klientiem, gan ziņas par sabiedrībā piemērotajām standarta likmēm un darījumu noteikumiem, gan publiski pieejamo informāciju par vidējām procentu likmēm. KPMG United Kingdom Plc ziņojumā ietvertie secinājumi pamatā balstīti uz publiski pieejamu informāciju un tiesas ieskatā rada pietiekamu priekšstatu par strīdus darījumu neatbilstību komercdarbības (saimnieciskās darbības) principiem un vispārpiemērotajai šādu darījumu praksei un noteikumiem, ar kādiem sabiedrība piedāvāja analoģiskus darījumus slēgt citiem klientiem.
Atbildētāju iebildumi, apšaubot KPMG United Kingdom Plc ziņojuma kā pierādījuma izmantošanas pieļaujamību, atsaucoties uz to, ka ziņojums nav parakstīts, un nav zināmas konkrētas personas, kas to izstrādājušas, nav pamatoti. To, ka ziņojumu sagatavojis Lielbritānijas uzņēmums KPMG United Kingdom Plc, pierāda gan KPMG United Kingdom Plc atbildīgā produktu direktora un partnera /pers. K/ apliecinājuma vēstule, gan KPMG United Kingdom Plc apliecinājums par /pers. K/ ieņemamo amatu un pilnvarām, gan /pers. K/ tiesas sēdē sniegtās liecības.
Tādējādi, neskatoties uz to, ka KPMG United Kingdom Plc ziņojums nav izstrādāts revīzijas ietvaros un nav atzīstams par eksperta slēdzienu, tas atbilstoši Civilprocesa likuma 110.pantam vērtējams kā rakstveida pierādījums. [2.6] Atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām”, kas regulēja sabiedrības darbību 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra un 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumu noslēgšanas brīdī, 76.panta piektajai daļai, 82.panta trešajai daļai, un Komerclikuma 309.panta trešajai daļai, 202.panta pirmās daļas 5.punktam, kas bija spēkā 2005.gada 8.septembra aizdevuma līguma un 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta kredīta līgumu noslēgšanas brīdī, kā arī Kredītiestāžu likuma 51.pantam, kas kopš 1995.gada 24.oktobra regulēja sabiedrības darbību, piešķirot atbildētājiem kredītus (aizdevumus), bija jāievēro īpaša likumā noteikta procedūra.
Sabiedrības valdes lēmums par kredīta piešķiršanu atbildētājiem ir pieņemts tikai attiecībā uz 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta kredīta līgumiem. Savukārt sabiedrības padome savu apstiprinājumu darījumu slēgšanai starp sabiedrību un valdes locekļiem nav devusi nevienā gadījumā, kurā tas bija nepieciešams.
Atbildētāji valdes un padomes lēmuma neesamību attiecībā uz pārējo aizdevumu piešķiršanu pēc būtības nav apstrīdējuši, vien norādījuši, ka sabiedrības valde bijusi informēta par visiem piešķirtajiem aizdevumiem un akceptējusi to piešķiršanu. Tomēr, atbilstoši valdes pienākumiem, kā arī loģikas likumiem un dzīvē gūtiem novērojumiem, šāda veida lēmumam jābūt fiksētam rakstveidā vai citā formātā.
Neskatoties uz Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteikto, valdes lēmumi par 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa un 2005.gada 8.septembra aizdevuma līgumu noslēgšanu lietā nav iesniegti. Liecinieka/pers. E/ tiesas sēdē sniegtās liecības arī neapstiprina faktu, ka par 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa un 2005.gada 8.septembra aizdevuma līgumu noslēgšanu sabiedrības valde būtu pieņēmusi atbilstošu lēmumu, izvērtējot visus šo aizdevuma līgumu nosacījumus un to atbilstību sabiedrības interesēm. Tādējādi secināms, ka minētie aizdevuma (kredīta) līgumi ir slēgti, pārkāpjot likumā noteikto procedūru.
Tā kā aizdevumu (kredītu) izsniegšana bija viens no sabiedrības pamata pakalpojumiem, kurus tā kā kredītiestāde sniedza, arī aizdevumu (kredītu) izsniegšana ar sabiedrību saistītām personām bija saimnieciska rakstura lēmums, kuram bija jābūt ekonomiski samērojamam un pamatotam. Minētajos apstākļos atbildētājiem kā sabiedrības valdes locekļiem, slēdzot ar sabiedrību aizdevuma (kredīta) līgumus, bija jāvadās no sabiedrības interesēm, tas ir, jāizvērtē sabiedrības finansiālais ieguvums no šādu darījumu noslēgšanas.
Lietā nav pierādījumu par to, ka strīdus aizdevuma (kredīta) līgumu noteikumi atbilst sabiedrībā vispārpiemērotajai šādu darījumu praksei un noteikumiem, un, ka atbildētāji pirms šo darījumu noslēgšanas būtu veikuši sabiedrības finansiālā ieguvuma izvērtējumu. Atbildētāji nav iesnieguši pierādījumus, proti, aprēķinus un salīdzinājuma rezultātus, kas apstiprinātu, ka aizdevuma (kredīta) līgumos piemērotās procentu likmes un noteikumi atbilst tām likmēm un noteikumiem, kādus sabiedrība piemēroja arī citiem klientiem.
Savukārt no KPMG United Kingdom Plc ziņojuma redzams, ka fiksētās procentu likmes, kas piemērotas iepriekš minētajiem aizdevuma līgumiem, bija zemākas par zemākajām likmēm attiecīgajiem salīdzināmajiem aizdevumiem, kā arī zemākas par ilgtermiņa mijmaiņas likmēm, kas atspoguļo kotētu fiksēto tirgus procentu likmi finanšu instrumentiem ar noteiktu dzēšanas termiņu, attiecīgajā valūtā un kas tiek izmantota starpbanku kreditēšanā. Tāpat mainīgās procentu likmes, kas piemērotas minētajiem kredīta līgumiem, bija mazākas par sabiedrības standarta likmēm aizdevumiem, kas nodrošināti ar finanšu noguldījumiem.
No ziņojumā ietvertās informācijas secināms, ka naudas līdzekļi atbildētājiem ir aizdoti ar tādu procentu likmi, kas ir zemāka, nekā pati sabiedrība šos naudas līdzekļus varēja aizņemties starpbanku tirgū, kas acīmredzami norāda uz šādu darījumu finansiālo neizdevīgumu sabiedrībai.
Turklāt likuma „Par akciju sabiedrībām” 82.panta trešās daļas izpratnē līdz sabiedrības ierakstīšanas komercreģistrā brīdim izsniegtie aizdevumi vērtējami kā izsniegti pretēji likumā tieši noteiktam aizliegumam, jo tie faktiski ir izsniegti ar atvieglotiem noteikumiem. Attiecīgi arī secināms, ka sabiedrībai ir nodarīti zaudējumi negūtās peļņas veidā, ko veido starpība starp atbildētāju faktiski samaksātajiem procentiem un procentiem, kas būtu jāmaksā par aizdevumiem, ja tiem būtu piemērota vismaz tā likme, kas tiek izmantota starpbanku kreditēšanā.
Atbilstoši KPMG United Kingdom Plc ziņojumā iekļautajam aprēķinam, kuru atbildētāji nav apstrīdējuši, starpība starp faktiskiem procentu maksājumiem, ko sabiedrība saņēmusi par strīdus aizdevumiem (kredītiem) par laiku līdz 2008.gada 9.novembrim, un uz komercdarbības principiem aprēķinātiem procentiem ir 3 011 369 Ls (4 284 792,06 EUR), pietiekami droši raksturo sabiedrībai nodarītos zaudējumus atrautās peļņas veidā. [2.7] Lietā nav strīda, ka pēc 20 000 000 EUR aizdevuma, kura mērķis bija saistību pārstrukturizācija, 2008.gada 19.martā izsniegšanas /pers. B/, šie naudas līdzekļi 2008.gada 14.maijā ieskaitīti viņa bijušās laulātās /pers. L/ norēķinu kontā. Savukārt 2008.gada 12.maijā starp sabiedrību tās valdes 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs priekšsēdētāja vietnieka /pers. C/ personā un /pers. L/ noslēgts līgums par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu, ar kuru /pers. L/ daļu no saņemtajiem naudas līdzekļiem – 15 000 000 EUR, noguldījusi sabiedrības termiņnoguldījumu kontā uz 7 gadiem, ar termiņdepozīta procentu likmi 12 % gadā. Minētais līgums 2008.gada 13.maijā grozīts, nosakot, ka termiņdepozīts tiek izmantots kā sabiedrības subordinētais kapitāls, bet 2008.gada 19.jūnijā /pers. L/ tiesības uz šo termiņdepozītu uzdāvinājusi savam un /pers. B/ dēlam /pers. N/.
Kā redzams no KPMG United Kingdom Plc ziņojuma un tam pievienotā aprēķina, starpība starp sabiedrības samaksātajiem procentiem par 15 000 000 EUR noguldījumu, ko izvietojusi /pers. L/ un kas vēlāk pieder /pers. N/, un procentu maksājumiem, kurus sabiedrība saņēmusi par 2008.gada 19.martā /pers. B/ izsniegtā aizdevuma daļu – 15 000 000 EUR, izslēdzot arī atšķirību starp sabiedrības faktiski saņemtajiem procentu maksājumiem un procentiem, kas pārrēķināti saskaņā ar komercdarbības principiem, laikā no 2008.gada 14.maija līdz 2008.gada 4.decembrim, ieskaitot, bijusi 305 964 Ls (435 347,55 EUR).
Tādējādi abu šo darījumu finansiālais rezultāts ir acīmredzami nelabvēlīgs sabiedrībai, ja salīdzina sabiedrības par /pers. B/ izsniegto aizdevumu saņemtos procentus un par termiņdepozīta 15 000 000 EUR noguldījumu sabiedrības samaksātos procentus. Proti, abu darījumu rezultātā sabiedrība nav guvusi nekādu peļņu, tieši pretēji, sabiedrības peļņa faktiski samazinājusies.
Lietā nav nodibināts nekāds saimniecisks pamats iepriekš minēto darījumu noslēgšanai. Tieši pretēji normālai komerciālai praksei un biznesa loģikai, šo darījumu rezultātā radusies situācija, kurā sabiedrība par tiem pašiem naudas līdzekļiem, ko tā izsniegusi ar mainīgu diennakts procentu likmi EONIA, maksā jau kā par noguldījumu ievērojami augstāku fiksētu procentu likmi – 12 % gadā.
Šādos apstākļos pat neatkarīgi no tā, vai minētie darījumi slēgti starp saistītām personām, vai nē, ir pamats secināt, ka atbildētāji nav rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki, jo noslēgtie darījumi acīmredzami neatbilst sabiedrības interesēm.
Prasītājas aprēķināto zaudējumu apmēru 305 964 Ls (435 347,55 EUR) veido starpība starp sabiedrības samaksātajiem procentiem par /pers. L/ noguldījumu un procentu maksājumiem, kurus sabiedrība saņēmusi par 2008.gada 19.martā /pers. B/ izsniegtā aizdevuma daļu – 15 000 000 EUR. Tas raksturo minēto darījumu noslēgšanas rezultātā radušos sabiedrības peļņas samazinājumu, kas atzīstams par sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem. [2.8] Ievērojot Komerclikuma 1.panta otrajā daļā, likuma „Par uzņēmējdarbību” 1.panta pirmajā daļā, kā arī juridiskajā literatūrā norādīto komercdarbības (uzņēmējdarbības) definīciju un mērķi, secināms, ka sabiedrības valdes locekļiem, kuri gan saskaņā ar likuma „Par akciju sabiedrībām”
73.pantu, gan Komerclikuma 301.pantu vada un pārstāv sabiedrību, kā arī atbild par tās komercdarbību, ir pienākums rūpēties par iepriekš minētā sabiedrības komercdarbības mērķa sasniegšanu, proti, peļņas gūšanu. Ja sabiedrības valdes locekļi noslēdz vai pieļauj tādu darījumu noslēgšanu, kuru rezultātā acīmredzami paredzami zaudējumi, nevis peļņas gūšana, šādu atbildētāju rīcību nevar atzīt par atbilstošu ne likuma prasībām (likuma „Par akciju sabiedrībām” 96.panta pirmā daļa), ne arī krietna un rūpīga saimnieka rīcībai (Komerclikuma 169.panta pirmā daļa). [2.9] Atbildētāju arguments, ka sabiedrības peļņas samazinājums nevar tikt uzskatīts par sabiedrībai cēlušos zaudējumu, nav pamatots. Tā kā atbildētāji strīdus laika periodā bija arī sabiedrības vairākuma akcionāri, viņu ieskatā tieši viņi bijuši vienīgie patiesā labuma guvēji no akciju sabiedrības darbības un bijuši tiesīgi iespējamo peļņas pieaugumu saņemt dividenžu veidā. Jebkāds sabiedrības mantas samazinājums atzīstams par tieši sabiedrības kā patstāvīga tiesību subjekta zaudējumiem. Savukārt jau cēlies zaudējums var būt vai nu cietušā tagadējās mantas samazinājums, vai arī viņa sagaidāmās peļņas atrāvums (Civillikuma 1772.pants).
Atbildētāju iebildumi, ka sabiedrība vadīta atbilstoši krietna un rūpīga saimnieka pienākumiem, un par to liecina tās kvalitatīvā izaugsme un apstāklis, ka sabiedrība līdz pat 2008.gadam strādājusi ar peļņu, neizslēdz apstākli, ka sabiedrībai ar atsevišķu valdes locekļu rīcību ir nodarīti zaudējumi negūtās peļņas veidā. [2.10] Ar sabiedrības 2003.gada 28.februāra un 2004.gada 22.marta akcionāru sapulču lēmumiem atbildētāji atbrīvoti no atbildības par darbību valdē laikā no 2002.gada 1.janvāra līdz 2003.gada 31.decembrim. Tomēr, kā redzams no minēto akcionāru sapulču protokoliem, tajos nav tiešas norādes, ka akcionāru sapulce atbrīvotu atbildētājus no atbildības par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Tāpat no šiem protokoliem neizriet, ka atbildētāji būtu ziņojuši akcionāru sapulcei par noslēgtajiem strīdus darījumiem un to noteikumiem.
Likuma „Par akciju sabiedrībām” 54.panta 2.punktā, kas noteica akcionāru pilnsapulces tiesības atbrīvot no atbildības valdes locekļus, nebija sīkāk reglamentēta nedz šāda atbrīvošanas kārtība, nedz arī pamats. Attiecīgi minētā norma ir interpretējama kontekstā ar Civillikuma noteikumiem.
Slēdzot 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra un 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumus, uz kuriem varētu attiecināt minēto iepriekš atbrīvojumu no atbildības, atbildētāji pārkāpuši gan likumā noteikto procedūru, gan arī likuma „Par akciju sabiedrībām” 82.panta trešajā daļā imperatīvi noteikto aizliegumu akciju sabiedrībai izsniegt kredītus saviem darbiniekiem vai akcionāriem ar atvieglotiem noteikumiem.
Atbilstoši Civillikuma 1641. un 1645.pantam, likumā tieši noteiktu prasību neievērošana atzīstama par rupju neuzmanību. Tādējādi atbildētāju rīcība, slēdzot minētos darījumus, ir pielīdzināma ļaunam nolūkam.
Savukārt ievērojot Civillikuma 1643.pantā noteikto, tiesa pievienojas lietā iesniegtajā Aigara Strupiša juridiskajā atzinumā paustajam viedoklim, ka atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 54.panta 2.punkta noteikumiem akcionāru pilnsapulce varēja atbrīvot no atbildības valdes locekļus tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu akcionāru sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīts zaudējums, izņemot, ja zaudējums nodarīts vieglas neuzmanības rezultātā. Savukārt vispārējs valdes locekļu atbrīvojums no atbildības, ja atbrīvojumā nav norādīti atbildības pamati, neietver valdes locekļu atbrīvojumu no atbildības par viņu noslēgtu darījumu rezultātā sabiedrībai nodarītiem un akcionāru sapulcei neatklātiem zaudējumiem, ja šie zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā vai aiz rupjas neuzmanības, kā tas ir konkrētajā gadījumā. [2.11] Atbilstoši Civillikuma 1779.pantam un judikatūrai (sk. Senāta 2012.gada 25.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-25/2012) pastāv visi zaudējumu atlīdzības priekšnoteikumi: 1) zaudējumu esamība un to konkrēts apmērs, saimnieciskās darbības principiem neatbilstošu darījumu noslēgšanas rezultātā sabiedrībai atrautā peļņa 3 317 333 Ls (4 720 139,61EUR) (3 011 369 Ls + 305 964 Ls); 2) atbildētāju (prettiesiska) rīcība – darījumu slēgšana un slēgšanas nodrošināšana, kas neatbilst likumam, komercdarbības principiem un sabiedrības interesēm; 3) cēlonisks sakars starp atbildētāju rīcību un sabiedrības zaudējumu – zaudējumi radušies atbildētāju noslēgto darījumu rezultātā.
Zaudējumi ir atzīstami par tādiem, kas ir cēloniskā sakarā ar atbildētāju prettiesisku rīcību, jo, neesot prettiesiskai rīcībai, zaudējumi nebūtu radušies. Savukārt atbildētāju prettiesiskā rīcība izpaužas kā valdes locekļu pienākuma vadīt sabiedrību, kā krietnam un rūpīgam saimniekam, pārkāpums, slēdzot darījumus, kas ir pretēji likuma prasībām, komercdarbības principiem un sabiedrības interesēm.
Prasītāja ir pierādījusi visus minētos apstākļus zaudējumu atlīdzināšanas pienākumam, savukārt atbildētāji nav pierādījuši, ka viņi konkrētajos apstākļos rīkojušies kā krietni un rūpīgi saimnieki, proti, nav pieļāvuši pat vieglu neuzmanību. [3] Izskatījusi lietu sakarā ar prasītājas AS „Reverta”, atbildētāju /pers. B/ un /pers. C/ pārstāvju apelācijas sūdzībām, Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta ar 2016.gada 13.oktobra spriedumu prasību apmierinājusi daļēji.
No /pers. B/ un /pers. C/ solidāri AS „Reverta” labā piedzīti zaudējumi 4 284 792,06 EUR un tiesāšanās izdevumi 230 550,70 EUR, kopā 4 515 342,76 EUR;
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs AS „Reverta” prasība pret /pers. B/ un /pers. C/ daļā par zaudējumu 81 180 583,78 EUR piedziņu noraidīta.
No AS „Reverta” /pers. B/ un /pers. C/ labā piedzīti tiesas izdevumi 255,82 EUR katram; /pers. B/ un /pers. C/ pieteikums par zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu izmaksu, noraidīts.
AS „Reverta” atmaksāti zvērināta tiesu izpildītāja Valsts amatpersona depozīta kontā iemaksātie 10 058 860,24 EUR zaudējumu nodrošināšanai, kas /pers. B/ un /pers. C/ varēja rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu.
Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [3.1] Pirmās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums, izņemot daļā par zaudējumu 435 347,55 EUR piedziņu, ir pareizs un pilnībā pietiekams, tādēļ tiesu palāta tam pievienojas, papildus apsverot apelācijas sūdzību argumentus. [3.2] Prasība daļā par zaudējumu 80 745 236,23 EUR piedziņu, kas radušies sakarā ar atbildētāju rīcību, noslēdzot 1995.gada 1.janvārī un 1995.gada 8.maijā līgumus ar /pers. B/, /pers. C/ un /pers. F/ par naudas līdzekļu noguldījumu ir noraidāma.
Kā to pareizi atzinusi pirmās instances tiesa, prasītāja nav izlietojusi savas prasījuma tiesības likumā noteiktajā termiņā un sakarā ar to, tās izbeigušās, tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. Prasītājas izteiktie iebildumi, ka tiesa ir nepareizi noteikusi noilgumu, nav pamatoti.
Atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 100.panta devītās daļas 1.punktam prasības noilguma termiņš prasījumiem pret akciju sabiedrības valdes un padomes locekļiem sākas ar dienu, kad radušās tiesības uz prasību. Arī saskaņā ar Civillikuma 1896.pantu noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību.
Prasītājas norāde, atsaucoties uz judikatūrā un tiesību doktrīnā paustajām atziņām, ka prasījuma tiesības rodas ar to dienu, kad persona uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par tiesību aizskārumu, nevis ar pašu tiesību aizskāruma nodarīšanas brīdi, ir pamatota.
No lietas materiāliem redzams, ka sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījuma līgumi ar /pers. B/, /pers. C/ un /pers. F/ noslēgti 1995.gada 1.janvārī un 1995.gada 8.maijā. Tādējādi ar 1995.gada 1.janvāri un 1995.gada 8.maiju prasītāja par noslēgtajiem līgumiem un šo līgumu noteikumiem zināja. Tātad tai radās tiesības celt prasību par zaudējumu, kas radušies sabiedrībai ar noslēgtajiem darījumiem, piedziņu.
Prasītājas arguments, ka tiesa ir pieļāvusi kļūdu, aprobežojoties vienīgi ar līgumu noslēgšanas brīža identificēšanu, jo prasība celta par zaudējumiem, kas nodarīti ar attiecīgo darījumu noslēgšanu un izpildi, nav pamatots.
Prasība celta par zaudējumu piedziņu, kas radušies sakarā ar atbildētāju kā valdes locekļu rīcību, noslēdzot sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījumu līgumus, un tā nav pamatota ar apstākļiem, kas norādītu uz atbildētāju kā valdes locekļu nelikumīgu rīcību, izpildot minētos līgumus. Turklāt, ievērojot Civillikuma 1587.pantā noteikto līgumu pildīšanas pienākumu un apstākli, ka prasītāja nav apstrīdējusi sākotnējo noguldījuma un pieprasījuma noguldījuma līgumu tiesiskumu, nav pamata prasības pieteikumā minētos zaudējumus saistīt ar līgumu izpildi.
Ievērojot minēto, noilguma termiņš nav skaitāms katram no līgumos noteiktajiem individuālajiem ikmēneša maksājumiem atsevišķi. Apstāklis, vai konkrētais ikmēneša maksājums ir jau izdarīts un tādējādi prasītājai zaudējums jau cēlies vai tas vēl stāv priekšā, atbilstoši Civillikuma 1771.pantam neietekmē prasītājas tiesības celt prasību. [3.3] Procentu izmaksa saskaņā ar sākotnējo noguldījumu līgumiem ir uzsākta 1995.gadā, bet pieprasījuma noguldījumu līgumiem – 1998.gadā. Minētais norāda uz to, ka prasītāja kā juridiska persona ne tikai zināja, bet arī pildīja sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījuma līgumus un to noteikumus, līdz ar to no šī laika tai bija arī iespējas veikt darījumu izpēti un uzzināt par tiesību aizskārumu.
Ievērojot minēto, prasītājas argumenti, ka no sabiedrības gada pārskatiem nedz prasītāja, nedz tās mazākuma akcionāri nevarēja uzzināt par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem un konkrētu to apmēru, un, ka atbildētāji faktiski slēpa zaudējumu nodarīšanas faktu kā no sabiedrības, tā arī no akcionāriem, nav pamatoti.
Sabiedrības prasības noilguma termiņš nav saistāms ar akcionāru maiņu 2008.gada decembrī un jauno akcionāru uzdevumā KPMG United Kingdom Plc veikto darījumu izpēti 2010.gada jūlijā, jo sabiedrība kā juridiska persona ir patstāvīgs tiesību subjekts un sabiedrības tiesības celt prasību nav atkarīgas no tā, kad jaunajiem akcionāriem kļuvis zināms par tiesību aizskārumu. [3.4] Prasītāja apelācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2012.gada 21.decembra spriedumu iesniedza 2012.gada 27.decembrī, tas ir, pirms pilna sprieduma sastādīšanas. Ar tiesneša 2013.gada 10.maija lēmumu prasītājas apelācijas sūdzība atstāta bez virzības un noteikts termiņš līdz 2013.gada 10.jūnijam lēmumā norādīto trūkumu novēršanai. Tā kā norādītie trūkumi novērsti tiesneša noteiktajā termiņā, atbilstoši Civilprocesa likuma 420.panta otrajai daļai apelācijas sūdzība uzskatāma par iesniegtu dienā, kad tā iesniegta pirmoreiz. Civilprocesa likums neierobežo tiesneša tiesības noteikt termiņu trūkumu novēršanai, kas būtu ilgāks par likumā paredzēto 20 dienu termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai. Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka prasītājas apelācijas sūdzība iesniegta pēc likumā noteiktā termiņa un būtu atdodama iesniedzējam. [3.5] Prasība daļā par zaudējumu 4 284 792,06 EUR piedziņu, kas radušies sakarā ar atbildētāju rīcību, noslēdzot 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa, 2005.gada 8.septembra, 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers. C/, ir pamatota un apmierināma.
Pretēji atbildētāju apelācijas sūdzībā norādītajam tiesa jautājumā par valdes locekļu atbildību nav piemērojusi Komerclikuma normas un šajā likumā ietvertos tiesību principus.
Jautājumā par valdes locekļu atbrīvošanu no atbildības tiesa ir piemērojusi likuma „Par akciju sabiedrībām” 54.panta 2.punktu, kuram atbilstoši akcionāru pilnsapulcei ir tiesības atbrīvot no atbildības valdes locekļus vai ierosināt saukt viņus pie atbildības par aizvadīto gadu. Ievērojot to, ka minētajā likumā nebija sīkāk reglamentēta nedz šādas atbrīvošanas no atbildības kārtība, nedz arī pamats. Minētā norma interpretējama kontekstā ar Civillikuma noteikumiem. Līdz ar to vispārējs valdes locekļu atbrīvojums no atbildības, ja atbrīvojumā nav norādīti atbildības pamati, neietver valdes locekļu atbrīvojumu no atbildības par viņu noslēgtu darījumu rezultātā sabiedrībai nodarītiem un akcionāru sapulcei neatklātiem zaudējumiem, ja šie zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā vai aiz rupjas neuzmanības, kā tas ir konkrētajā gadījumā.
Minētais, pretēji atbildētāju apelācijas sūdzībā norādītajam, neliecina par 1994.gada 8.jūnija likuma „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 8.panta trešās daļas nepareizu piemērošanu, jo nav konstatējama pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajām tiesību normām un vispārējo tiesību normu neierobežo speciālā tiesību norma. [3.6] Atbildētāju apelācijas sūdzībā izteiktie iebildumi pret prasītājas iesniegto rakstveida pierādījumu, proti, Aigara Strupiša juridisko atzinumu, nav pamatoti, jo minētais atzinums nav pretrunā ar Aigara Strupiša Komerclikuma komentāros sniegto viedokli, kā arī to daļēji apstiprina atbildētāju iesniegtajā Viktora Šadinova, kurš vadīja likuma „Par akciju sabiedrībām” izstrādes darba grupu un strādāja arī Komerclikuma izstrādes darba grupā, atzinumā norādītā tiesību normu analīze, no kuras izriet, ka atbrīvošana no atbildības varētu attiekties tikai uz šādu jau pastāvošu atbildību. Atzinuma 2.1.4.punktā atspoguļota minētā likuma darbības laikā pastāvošā prakse Civillietu tiesu palātas ieskatā nav atzīstama par likuma „Par akciju sabiedrībām”
54.panta pirmās daļas 2.punkta pareizu iztulkojumu.
Ievērojot minēto, atbildētāju apelācijas sūdzībā izteiktais viedoklis, ka patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai ir apstāklis, ka ar AS „Parex banka” akcionāru pilnsapulces lēmumiem abi atbildētāji tika atbrīvoti no atbildības par rīcību 2002.gadā un 2003.gadā, nav pamatots. [3.7] Atbildētāju apelācijas sūdzībā nepamatoti norādīts, ka, izvērtējot viņu kā valdes locekļu atbildības pamatu, noslēdzot 2002.gada 20.martā, 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs 2002.gada 30.septembrī, 2003.gada 9.aprīlī, 2005.gada 8.septembrī, 2007.gada 27.decembrī un 2008.gada 19.martā aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers. C/, tiesa formāli vērtējusi darījumu noslēgšanas procedūru un kredīta līgumu noteikumus, un ka prasītājas kā kredītiestādes statuss Civilprocesa likuma 93.panta izpildē nostāda prasītāju un atbildētājus nelīdztiesīgā situācijā.
Pretēji apelācijas sūdzībā norādītajam prasītājai nav iespēju pierādīt, ka par kredīta līgumu noslēgšanu nav taisīti rakstveida valdes lēmumi, jo tas ir negatīvs fakts, turklāt atbildētāji nav norādījuši un nav lūguši izprasīt kādu konkrētu valdes lēmumu, kas pierādītu pretējo.
Pirmās instances tiesa, secinot, ka aizdevuma (kredīta) līgumi ir slēgti, pārkāpjot likumā noteikto procedūru, ne tikai norādījusi uz atbilstošu valdes lēmumu nenoformēšanu par 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa un 2005.gada 8.septembra aizdevuma līgumu noslēgšanu, bet arī izvērtējusi liecinieka /pers. E/ liecības, no kurām izriet, ka valde tikusi informēta par aizdevumu piešķiršanu atbildētājiem un šo aizdevumu nodrošinājumu, bet ar aizdevuma līguma noteikumiem nav iepazīstināta. [3.8] Atbildētāju iebildumi par rakstveida pierādījuma – KPMG United Kingdom Plc ziņojuma patiesumu un pieļaujamību saistībā ar tā sagatavošanas procedūras neatbilstību Latvijas civilprocesa principiem nav pamatoti.
Ziņojumu ir sagatavojis Lielbritānijas uzņēmums KPMG United Kingdom Plc, ko apstiprina gan lietā iesniegtā KPMG United Kingdom Plc atbildīgā produktu direktora un partnera /pers. K/ apliecinājuma vēstule, kā arī KPMG United Kingdom Plc apliecinājums par /pers. K/ ieņemamo amatu un pilnvarām, gan arī /pers. K/ Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 15.oktobra tiesas sēdē sniegtās liecības. Atbildētāju norādītais apstāklis, ka liecinieks /pers. K/ nenosauca ziņojuma sagatavošanā iesaistītos speciālistus no Latvijas, ir saistīts ar pušu starpā esošo strīdu par Latvijā pastāvošajām procentu likmēm 1995.gadā. Minētā ziņojuma daļa attiecas uz zaudējumiem, kas radušies, noslēdzot sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījumu līgumus, bet prasība šajā daļā ir noraidīta. Savukārt procentu likmes vai kādi citi ziņojumā norādītie fakti attiecībā uz zaudējumiem, kas radušies, noslēdzot aizdevuma līgumus, atbildētāji nav apstrīdējuši. Līdz ar to apšaubīt visu ziņojumu kā vienotu dokumentu nav pamata.
Kaut arī lietas materiālos nav rakstveida pierādījumu par KPMG United Kingdom Plc doto darba uzdevumu, taču no liecinieka /pers. K/ Rīgas apgabaltiesas 2012.gada 15.oktobra tiesas sēdē sniegtās liecības izriet, ka sākotnēji bija nolūks palīdzēt ar iekšējā audita veikšanu, taču vēlāk nolemts sagatavot ziņojumu tiesai. Tieši šāds tiesvedības vajadzībām sagatavots ziņojums atrodas lietas materiālos, līdz ar to minētais darba uzdevums nedod pamatu apšaubīt ziņojuma attiecināmību uz lietu.
Tas, ka lietā netika noteikta ekspertīze saskaņā ar Civilprocesa likuma 121.pantu un KPMG United Kingdom Plc ziņojums nav atzīstams par eksperta atzinumu, atbilstoši Civilprocesa likuma 110.pantam neliedz to vērtēt kā rakstveida pierādījumu. Ievērojot, ka KPMG United Kingdom Plc ziņojums nav eksperta atzinums, bet gan prasītājas iesniegts rakstveida pierādījums, atbildētāju iebildumi par to, ka pretējā puse bija atstumta no tā sagatavošanas, un nebija par to informēta, nav pamatoti.
Par pirmās instances tiesas sprieduma nepareizību neliecina atbildētāju apelācijas sūdzībā minētais, ka tiesa nav vērtējusi pretrunas AS „Parex banka” gada pārskatos par laiku no 1995.gada līdz 2008.gadam ziņojumā norādīto zaudējumu aspektā un gada pārskatus regulējušo normatīvo bāzi.
Apstāklis, ka gada pārskatos, kurus ir pārbaudījušas zvērinātu revidentu komercsabiedrības, nav norādīti sabiedrības zaudējumi, kas radušies, noslēdzot 2002.gada 20.martā, 2002.gada 30.septembrī, 2003.gada 9.aprīlī, 2005.gada 8.septembrī, 2007.gada 27.decembrī un 2008.gada 19.martā aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers. C/, neizslēdz tiesības likumā noteiktajos termiņos celt sabiedrības prasību. [3.9] Iebildumus pret sabiedrības prasības celšanu atbildētāji pamatojuši ar to, ka jebkura sabiedrības prasība gala rezultātā tiek celta akcionāru interesēs neatkarīgi no tā, vai tā celta pret valdes vai padomes locekli. Turklāt konkrētajā lietā svarīgi ir tas, ka atbildētāji ir bijušie AS „Parex banka” akcionāri ar būtisku ietekmi, tādējādi bija AS „Parex banka” un tās konsolidētās grupas patiesie labuma guvēji.
Sabiedrība kā patstāvīgs tiesību subjekts ir tiesīga celt sabiedrības prasību pret atbildētājiem par viņu rīcības rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzību.
Atbildētāji kā AS „Parex banka” akcionāri ar būtisku ietekmi, un tādējādi patiesie labuma guvēji bija tiesīgi realizēt savas tiesības, piemēram, tiesības lemt par peļņas izlietošanu, tikai likumā noteiktajā kārtībā, nevis saņemot kredītus ar atvieglotiem noteikumiem. Ievērojot minēto, atbildētāju viedoklis, ka sabiedrības prasība jauno akcionāru interesēs celta pretēji labiem tikumiem un labai ticībai un tāpēc būtu noraidāma neatkarīgi no jebkuriem citiem apsvērumiem, nav pamatots. Šādos apstākļos pirmās instances tiesa ir taisījusi pamatotu un likumīgu spriedumu, apmierinot prasību daļā 4 284 792,06 EUR piedziņu. [3.10] Lietā nav strīda par to, ka /pers. B/ pamatojoties uz 2008.gada 19.marta aizdevuma līgumu Nr.2.1.24.2.-08/37 izsniegtie naudas līdzekļi 20 000 000 EUR tika pārskaitīti uz viņa bijušās laulātās /pers. L/ norēķinu kontu.
Taču lietā nav nodibināts, ka /pers. L/ termiņdepozītā 2008.gada 12.maijā noguldītie naudas līdzekļi 15 000 000 EUR ir daļa no naudas līdzekļiem, kurus /pers. L/ saņēma no atbildētāja /pers. B/.
Prasītājas apgalvojums, ka tie ir bijuši savstarpēji saistīti darījumi ar viena apmēra naudas līdzekļiem, taču atšķirīgām un banku vispārējai praksei neatbilstošām procentu likmēm, nav pierādīts.
Starp /pers. B/ un /pers. L/ vairākus gadus turpinājās ilgs un sarežģīts laulības šķiršanas un laulāto kopmantas sadales process. 2008.gada 13.martā tika parakstīta vienošanās, ar kuru /pers. B/ bija jāizmaksā bijušajai laulātajai /pers. L/ vienreizēja kompensācija 20 000 000 EUR. Minētā iemesla dēļ /pers. B/ aizņēmās no AS „Parex banka” 20 000 000 EUR. Pēc kompensācijas saņemšanas /pers. L/, kura vairs nebija ar AS „Parex banka” saistīta persona, varēja ar šiem naudas līdzekļiem brīvi rīkoties pēc saviem ieskatiem. Kā izriet no atbildētāju paskaidrojumiem, viņi veicināja, lai /pers. L/ lielāko daļu no saņemtajiem naudas līdzekļiem izvietotu bankas subordinētajā kapitālā, jo jau šajā laikā aktualizējās kapitāla pietiekamības problēma. Minētie apstākļi nedod pamatu secinājumam, ka ar /pers. B/ un /pers. L/ noslēgtie līgumi būtu savstarpēji saistīti darījumi, uz ko pamatoti norādīts atbildētāju apelācijas sūdzībā.
Prasītājas aprēķinātais zaudējumu apmērs 435 347,55 EUR, kas noteikts kā starpība starp AS „Parex banka” maksātajiem procentiem par /pers.
L/ izvietoto 15 000 000 EUR noguldījumu un procentu maksājumiem, kurus AS „Parex banka” saņēma par /pers. B/ izsniegtā aizdevuma daļu 15 000 000 EUR, nav pierādīts.
Ievērojot prasītājas apgalvojumu, ka minētajos darījumos bija noteiktas banku vispārējai praksei neatbilstošas procentu likmes, zaudējumu apmēru varētu veidot starpība starp procentiem, kas atbilst komercdarbības principiem, un darījumos pielīgtajiem procentiem, nevis starpība starp abos darījumos pielīgtajiem procentiem. Turklāt prasītāja jau cēlusi un tiesa ir atzinusi par pamatotu prasību piedzīt no atbildētājiem zaudējumus, kas aprēķināti kā starpība starp procentiem, kas atbilst komercdarbības principiem, un 2008.gada 19.martā starp AS „Parex banka” un /pers. B/ noslēgtajā kredīta līgumā Nr.2.1.24.2.-08/37 pielīgtajiem procentiem.
Šādos apstākļos nav pamata prasības daļā par zaudējumu 435 347,55 EUR piedziņu apmierināšanai. [3.11] Pretēji prasītājas paskaidrojumos norādītajam attiecībā uz atbildētāju apelācijas sūdzību ir piemērojams Civilprocesa likuma pārejas noteikumu 58.panta 6.punkts, kas noteica maksājamās valsts nodevas apmēru atkarībā no prasības pieteikuma, nevis apelācijas sūdzības saņemšanas datuma (līdz 2012.gada 31.decembrim). Tādējādi nav pamata uzskatīt, ka atbildētāji par apelācijas sūdzību nebūtu samaksājuši valsts nodevu pilnā apmērā. Līdz ar to nav pamata lietas nosūtīšanai pirmās instances tiesai saskaņā ar Civilprocesa likuma 425.panta otrās daļas 2.punktu. [3.12] Apmierinot prasību daļēji, saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu ir atceļams ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs tiesneša 2010.gada 13.augusta lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums daļā, kas pārsniedz prasības apmierināto daļu 4 284 792,06 EUR, proti, 51 597 764,74 EUR apmērā un nosakāms, ka nodrošinājums saglabājams līdz summai 4 284 792,06 EUR.
Ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesneša 2010.gada 13.augusta lēmumu prasītājam tika uzdots nodrošināt zaudējumus, kas atbildētājiem varētu rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu, iemaksājot 10 058 860,24 EUR zvērināta tiesu izpildītāja depozīta kontā, ko prasītāja ir izdarījusi.
Saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta 61.daļu, ja prasītājam uzlikts par pienākumu nodrošināt atbildētājam zaudējumu atlīdzību, kas tam varētu rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu, tiesa spriedumā vai lēmumā, ar kuru prasība atstāta bez izskatīšanas vai lieta izbeigta, vienlaikus izlemj jautājumu par zaudējumu atlīdzības nodrošināšanai iemaksātās summas izmaksu no zvērināta tiesu izpildītāja konta. Noraidot vai apmierinot prasību daļēji, tiesa jautājumu par zaudējumu nodrošinājuma pilnīgu vai daļēju izmaksu atbildētājam izlemj pēc atbildētāja lūguma, ja atbildētājs ir iesniedzis tiesai pierādījumus par faktisko zaudējumu apmēru. Ja lūgums un pierādījumi par faktisko zaudējumu apmēru tiesai nav iesniegti, nodrošinātie zaudējumi atmaksājami prasītājam. Atbildētājam ir tiesības prasīt nepiedzīto zaudējumu atlīdzināšanu šā likuma 143.panta kārtībā. [3.13] Atbildētāju pieteikums par zaudējumu atlīdzības nodrošināšanai iemaksātās summas izmaksu ir noraidāms.
Atbildētāju norādītie ar nokavējuma procentu piedziņu un ar pirmstermiņa depozītu līguma izbeigšanu saistītie zaudējumi /pers. B/ 855 224,03 EUR un /pers. C/ 588 657,79 EUR vēl nav iestājušies, jo nav stājies likumīgā spēkā tiesas nolēmums izdalītajā civillietā AS „Reverta” prasībā pret atbildētājiem par parāda piedziņu un atbildētāju pretprasībā par 2010.gada 5.oktobra paziņojumu – lēmumu atzīšanu par nelikumīgiem, ar kuru tiek izšķirts starp pusēm pastāvošais strīds par nokavējuma procentu piedziņu un pirmstermiņa līguma izbeigšanu.
Atbildētāji ir aprēķinājuši, bet nav iesnieguši pierādījumus par faktisko zaudējumu apmēru 107 438,89 EUR /pers. B/ un 36 521,38 EUR /pers. C/ sakarā ar nepieciešamību izmantot no saviem dēliem saņemtos aizdevumus. Līdz ar to nav pamata atzīt, ka šādi zaudējumi atbildētājiem būtu radušies.
Nav pierādīts arī faktisko zaudējumu apmērs, kas saistīts ar /pers. C/ neiegūto peļņu 4 425 000 EUR, neiegādājoties SIA „VIA SMS group” kapitāla daļas. Lietā nav iesniegti pierādījumi tam, ka personai, kura izteica piedāvājumu, piederēja attiecīgās SIA „VIA SMS group” kapitāla daļas, kas pats par sevi jau rada šaubas par šādu zaudējumu esamību. Tādējādi nav pamata izmaksāt atbildētājiem minētās summas no zaudējumu atlīdzības nodrošināšanai zvērināta tiesu izpildītāja Valsts amatpersona depozīta kontā iemaksātās summas. Neskatoties uz minēto, atbilstoši Civilprocesa likuma 140.panta 61.daļai atbildētājiem ir tiesības prasīt nepiedzīto zaudējumu atlīdzināšanu šā likuma 143.panta kārtībā.
Šādos apstākļos atbilstoši Civilprocesa likuma 140.panta 61.daļai AS „Reverta” ir atmaksājami zvērināta tiesu izpildītāja Valsts amatpersona depozīta kontā iemaksātie 10 058 860,24 EUR, kas iemaksāti zaudējumu nodrošināšanai, kas atbildētājiem varēja rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu. [4] Par minēto spriedumu prasītājas AS ,,Reverta” pārstāvis zvērināts advokāts Agris Bitāns iesniedzis kasācijas sūdzību, kurā lūdzis atcelt spriedumu daļā, ar kuru prasība noraidīta.
Kasācijas sūdzību iesnieguši atbildētāju /pers. B/ un /pers. C/ pārstāvji zvērināti advokāti Uģis Grūbe un Andrejs Guļajevs, lūdzot atcelt spriedumu daļā, ar kuru prasība apmierināta. [5] AS ,,Reverta” kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti. [5.1] Atzīstot, ka prasībai par zaudējumiem, kas izriet no noguldījuma un pieprasījuma noguldījuma darījumiem, ir iestājies noilgums, tiesa Civillikuma 1896.pantu un likuma „Par akciju sabiedrībām” 100.panta devītās daļas 1.punktu nepareizi piemērojusi.
Atbilstoši minētajam tiesiskajam regulējumam noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesību rašanās brīža. Prasījuma tiesības rodas ar to dienu, kad persona uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par tiesību aizskārumu, nevis ar paša tiesību aizskāruma brīdi (sk. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 3.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-274/2016 (C28140908)). Tam piekritusi arī apelācijas instances tiesa, tomēr noilguma termiņa sākumu tiesa nepamatoti saistījusi ar līgumu noslēgšanas brīdi, neapsverot prasītājas argumentus par apstākļiem, kad tā uzzinājusi vai tai vajadzēja uzzināt par zaudējumu nodarīšanas faktu. [5.2] Prasība celta par deliktu, tādēļ nav pamata prasības noilgumu skaitīt no attiecīga līguma noslēgšanas dienas. Pat ja pieņemtu, ka noilgums tiktu skaitīts no pārkāpuma brīža, regulāru ikmēneša zaudējumu gadījumā noilgums skaitāms nevis no pirmā maksājuma veikšanas brīža, bet gan katram maksājumam atsevišķi. Arī tiesību zinātnieks I.Tjutrjumovs norādījis, ka pie saistību periodiskas izpildes, piemēram, maksas par dzīvokli, noilgums skaitāms no katra nokavētā maksājuma momenta. To, ka sabiedrības prasībā pret valdes locekli zaudējumus rada līguma izpilde, nevis līguma noslēgšana apstiprina Senāta 2012.gada 25.janvāra spriedums lietā Nr. SKC-25/2012 (C29338106). Turklāt tiesa nepamatoti norādījusi, ka prasītājai jāapstrīd līgumu tiesiskums, tāpēc nav pamata prasīt zaudējumus saistībā ar līguma izpildi. Šādu priekšnosacījumu neparedz nedz likums, nedz judikatūra. Saskaņā ar minēto Senāta spriedumu lietā Nr. SKC-25/2012 izšķiroša nozīme ir tam, vai valdes loceklis ir pieļāvis pat vieglu neuzmanību, nevis tam, vai zaudējumus nodarošais darījums ir ticis apstrīdēts. [5.3] Apelācijas instances tiesa, secinot, ka sabiedrība par zaudējumu nodarīšanas faktu zinājusi ar līgumu noslēgšanas brīdi, neņēma vērā, ka atbildētāji līdz 2008.gada decembrim bija sabiedrības valdes locekļi un lielākie akcionāri. Tādēļ laikā, kad paši atbildētāji veica un kontrolēja sabiedrības darbību, sabiedrība kā juridiska persona nevarēja zināt par tai nodarītajiem zaudējumiem. Nedz sabiedrības valde, nedz padome, nedz akcionāri nebija informēti par atbildētāju noslēgtajiem darījumiem, ko apstiprināja tiesas sēdē uzklausītais liecinieks /pers. E/.
Kā izteikts pirmskara Senāta praksē, sabiedrības kā juridiskās personas gribu var likumīgi izteikt nevis tās orgānu locekļi, bet gan tikai pats orgāns savā likumīgā sastāvā un savā sēdē (sk. Senāta 1938.gada 24.maija spriedumu lietā Nr.432 Maldupa prasībā pret Baltijas savstarp. kreditbiedr. likvidatoru Latvijas kredītbanku). Attiecīgi komercsabiedrības kā juridiskās personas gribu un līdz ar to saistību rada tās attiecīgās institūcijas valde, padome vai akcionāru sapulce savas kompetences ietvaros. Savukārt individuāli valdes locekļi bez valdes lēmuma kā vietnieki izsaka savu paša, nevis sabiedrības gribu. Tas pats ir ar valdes locekļa rīcībā esošu informāciju. Proti, ja tā nav paziņota sabiedrības institūcijām un tā nav ņemta vērā, pieņemot lēmumus institūcijā, tad individuāla valdes locekļa zināšana, nav komercsabiedrības zināšana.
Konkrētajā gadījumā tiesa atzinusi, ka darījumu ar atbildētājiem slēgšanā bija pārkāpta likumā noteiktā kārtība, tad ne valde, ne padome, ne akcionāru sapulce, kā likumā noteiktā kārtībā organizētas sabiedrības institūcijas, nevarēja uzzināt par noslēgtajiem darījumiem un to radītajiem zaudējumiem. [5.4] Prasība celta par maksājumiem, kas veikti 1995. un 1998.gadā līdz 2008.gada 5.decembrim. Nav nekāda tiesiska pamata pieņemt, ka prasījuma tiesības, piemēram, par 2008.gada janvārī samaksāto procentu maksājumiem būtu radušās 1995.gadā. Tādā gadījumā tiesai nāktos arī secināt, ka bankas prasījuma tiesības ir noilgušas vēl, pirms vispār ir noticis fakts, kas radījis zaudējumus un šīs prasījuma tiesības. [5.5] Tiesa pamatoti konstatējusi, ka sabiedrības gada pārskatos zaudējumi nav atspoguļoti, jo tajos ir norādīta vienīgi saistītajām personām kredītos izsniegtā kopējā summa un saistīto personu noguldījumu kopējā summa. Minētā informācija nesniedz priekšstatu par konkrētiem ar saistītajām 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs personām noslēgtajiem līgumiem un šo līgumu noteikumiem. Vēl jo vairāk, laikā līdz 2004.gadam konkrēta informācija par saistītajām personām izsniegto aizdevumu un no viņām pieņemto noguldījumu procentu likmēm pārskatos nav ietverta vispār. Tādējādi nedz prasītāja, ndz arī tās mazākuma akcionāri nekādā veidā nevarēja zināt par sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem un to apmēru.
Tiesa, atzīstot, ka prasītājai par zaudējumu nodarīšanas faktu bija jāzina no gada pārskatiem, vienlaikus konstatējot, ka gada pārskatos šis fakts nav atspoguļots, nonākusi pie pretrunīga secinājuma. [5.6] Atbilstoši lietā nodibinātajiem faktiem atzīstams, ka prasītāja par nodarītajiem zaudējumiem un to konkrēto apmēru uzzināja 2010.gada jūlijā, kad KPMG United Kingdom Plc prasītājas uzdevumā veica darījumu un to izpildes ietekmes izpēti, tas ir, līdz prasības celšanai tiesā nebija iestājies noilgums.
Vispārzināms juridisks princips noteic, ka persona nevar atsaukties uz savu likuma pārkāpumu kā pamatu prasības noraidīšanai, proti, tiesību netaisnprātīgas izlietošanas tiesiskās sekas ir šo tiesību tiesiskās aizsardzības liegums. Civillikuma 1.pants iemieso šo principu, tas piemērots arī starpkaru tiesu praksē attiecībā uz noilgumu (prekluzīvo termiņu), proti, apmierinot prasību, lai gan tā tika celta pēc likumā noteiktā termiņa. Ja noilgums iestājies atbildētāju ļaunprātības dēļ, nebūtu taisnīgi attiecībā uz viņiem to piemērot. [5.7] Apelācijas instances tiesa attiecībā uz bankas noslēgtajiem līgumiem gan ar /pers. B/, gan ar /pers. L/, Komerclikuma 169.pantu nepareizi piemērojusi, jo nav ievērots apgrieztās pierādījuma nastas princips.
Atbildētāji faktiski neatspēkoja līgumu slēgšanas procedūras pārkāpšanu un tādējādi pieļauto vieglu neuzmanību. Atbildētāji nav pierādījuši, ka būtu veikuši aizdevumu izsniegšanas saimniecisku izvērtējumu. Noslēgtajiem darījumiem nav saimnieciska pamatojuma – tie slēgti pretēji komercpraksei un biznesa loģikai. Konkrētajā gadījumā sabiedrības izsniegtie līdzekļi ir par ievērojami zemākiem procentiem, bet atpakaļ bankā ieguldīti par ievērojami augstāku fiksētu procentu likmi – 12 % gadā. [5.8] Tiesa nepamatoti atzinusi par nepierādītu, ka /pers. B/ un /pers. L/ noslēgtie darījumi ir savstarpēji saistīti. Šāds tiesas secinājums ir pretējs Civillikuma 1779.pantam, kur noteikts, ka katram ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, ko viņš ar savu darbību vai bezdarbību nodarījis. Darījumu savstarpējā saistība celtajā prasībā pamatota ne tik daudz ar personu piederību bankai saistīto personu grupai, bet ar apstākli, ka līdzekļi, kurus /pers. B/ aizņēmies no bankas, ieguldīti atpakaļ bankā ar būtiski augstāku procentu likmi. Atbildētāji apstiprinājuši, ka tie bijuši vieni un tie paši naudas līdzekļi, kas ieguldīti bankā un par to lietā nav strīda. [5.9] Civillikuma 1770.pants noteic, ka ar zaudējumu jāsaprot katrs mantiski novērtējams pametums. Tiesas norāde, ka zaudējumu apmēru varētu veidot starpība starp procentiem, kas atbilst komercdarbības principiem, un darījumos pielīgtajiem procentiem, nevis starpība starp abos darījumos pielīgtajiem procentiem, nav pamatota.
Jāņem vērā Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 7.jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-7/2016 (C39072411) norādītais par zaudējumu jēdzienu, proti, starpību starp cietušā iepriekšējo un vēlāko mantas stāvokli, ja tas izriet no parādnieka darbības vai bezdarbības izpildīšanās –, lai secinātu, ka nav nepieciešams salīdzināt abu noslēgto darījumu likmes un noskaidrotu prasītājām nodarīto zaudējumu apmēru, un, piedzenot atlīdzību sasniegt, mērķi – nostādīt cietušo tādā mantiskā stāvoklī, kādā viņš atrastos, ja nebūtu iestājies notikums, no kura zaudējumu atlīdzības pienākums izriet.
Tiesa, nepiekrītot zaudējumu aprēķina metodei, proti, starpībai starp procentiem, kas atbilst komercdarbības principiem un darījumos pielīgtajiem procentiem, nevis starpībai starp abos darījumos pielīgtajiem procentiem, un, noraidot prasību tikai zaudējumu aprēķina nepamatotas metodes dēļ, ir pārkāpusi iura novit curia principu. Pirms sprieduma taisīšanas tiesa nenorādīja uz neskaidrībām par zaudējumu aprēķinu, tādējādi pārkāpjot Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu. [5.10] Neskatoties uz to, ka Civilprocesa likuma 432.panta piektā daļa atļauj pievienoties pirmās instances tiesas spriedumā paustajai motivācijai, nav skaidrs, kā tiesa ir izvērtējusi prasītājas argumentus un kur novērstas pirmās instances tiesas konstatētās pretrunas.
Tiesa nav pamatojusi, kāpēc daļa no zaudējumiem par noslēgtajiem darījumiem aprēķināta atbilstoši KPMG United Kingdom Plc ziņojumā norādītajiem procentiem, bet prasības noraidītajā daļā attiecībā uz darījumu ar /pers. B/ un /pers. L/ šajā ziņojumā norādītie procenti nevarētu attiekties.
Tādējādi tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piekto daļu. [6] Atbildētāju/pers. B/ un /pers. C/ pārstāvju kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti. [6.1] Tiesa paplašinoši iztulkojusi likuma „Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 2.punktu un 96.pantu, neievērojot Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 20.panta noteikumus, kas neparedz Komerclikuma normu satura attiecināšanu uz likuma ,,Par akciju sabiedrībām” normām, kas regulēja akciju sabiedrības valdes locekļu atbrīvošanu no atbildības.
Tāpat tiesa nav ņēmusi vērā likumā „Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” ietverto principu, kuram atbilstoši, ja ir pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām speciālajām tiesību normām un vispārējo normu, tad piemērojama speciālā tiesību norma. Interpretējot speciālo tiesību normu par valdes atbrīvošanu no atbildības, tiesa pilnībā vadījusies no Civillikumā ietvertajām vispārējām tiesību normām. Tiesa atzinusi, ka vispārējs valdes locekļu atbrīvojums no atbildības, ja atbrīvojumā nav norādīti atbildības pamati, neietver valdes locekļu atbrīvojumu no atbildības par viņu noslēgtu darījumu rezultātā nodarītiem un akcionāru sapulcei neatklātiem zaudējumiem, ja šie zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā, vai aiz rupjas neuzmanības, kā tas konstatējams izskatāmajā lietā. Likums „Par akciju sabiedrībām” neietvēra nevienu norādi, ka pie valdes locekļu atbrīvošanas no atbildības, būtu jāizvērtē valdes locekļu vainas pakāpe un atbrīvošana attiecas tikai uz noteiktu vainas formu.
Lietā nav strīda, ka atbilstoši likuma „Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 2.punkta noteikumiem abus atbildētājus ar 2003.gada 28.februāra un 2004.gada akcionāru sapulču lēmumiem nolemts atbrīvot no atbildības par darbību valdē no 2002.gada 1.janvāra līdz 2003.gada 31.decembrim.
Likums „Par akciju sabiedrībām” neietvēra nekādus papildus nosacījumus akcionāru pilnsapulcei jautājuma lemšanā par valdes atbrīvošanu no atbildības. Savukārt minētā likuma 96.panta otrajā daļā expressis verbis noteikts, ka atbildība aptver zaudējumus, gan no nelikumīgas darbības, gan no pilnvaru pārsniegšanas, gan akcionāru sapulces lēmumu nepildīšanas.
Tiesa nav analizējusi, kā saprotams akcionāru sapulces lēmumos ietvertais jēdziens „atbildība”, tādēļ saistībā ar minēto atbildētāju argumentus noraidījusi nepamatoti. Turklāt likuma „Par akciju sabiedrībām” izstrādātāji ir apstiprinājuši, ka minētais likums atšķirībā no Komerclikuma satur vispārēju atbrīvošanu no atbildības par konkrēto gadu pie gada pārskata apstiprināšanas.
Tiesa jautājumā par atbildētāju atbrīvošanu no atbildības balstījusies uz Aigara Strupiša atzinumu, kurā, interpretējot likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54.panta 2.punkta noteikumus, atzīts, ka akcionāru pilnsapulce varēja atbrīvot no atbildības valdes locekļus tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu akcionāru sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīts zaudējums, izņemot ja zaudējums nodarīts neuzmanības dēļ. Taču tiesa minētajā nav saskatījusi pretrunu ar Aigara Strupiša Komerclikuma komentāros sniegto viedokli, ka saskaņā ar Komerclikumu paredzēta atbrīvošana no atbildības par konkrētas rīcības rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, bet ne par iespējamiem zaudējumiem, kā tas ir saskaņā ar likumu ,,Par akciju sabiedrībām”. Minēto apelācijas instances tiesa novērtējusi tādējādi, ka Komerclikuma komentārs nesatur norādi, ka šāda praksē izveidojusies 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs atbrīvošana atbilda pareizam likuma ,,Par akciju sabiedrībām” normu iztulkojumam.
Šāds tiesas secinājums ir pretrunā ar latviešu valodā lietoto vārdu nozīmi. Ievērojot latviešu valodas vārdnīcā sniegto vārda ,,saskaņa” skaidrojumu, secināms, ka Komerclikuma komentārā ietvertais palīgteikums ,,saskaņā ar veco likumu ,,Par akciju sabiedrībām”” nozīmē, ka tas, uz ko minētais palīgteikums attiecas, atbilda likumam ,,Par akciju sabiedrībām”. Tādējādi Komerclikuma komentāra autora viedoklis ir skaidrs un nepārprotams, kas savukārt nozīmē, ka atbildētāju atbrīvošana no atbildības par rīcību 2002. un 2003.gadā ir notikusi atbilstoši likumam ,,Par akciju sabiedrībām” un tādai šā likuma normu jēgai un izpratnei, kādu par pareizu uzskatīja gan likuma teksta autors Viktors Šadinovs, gan Aigars Strupišs komentējot jauno un no likuma ,,Par akciju sabiedrībām” atšķirīgo regulējumu, kas noteikts Komerclikuma 173.pantā.
Tiesa nav ņēmusi vērā Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likuma 20.pantu, piemērojot normas, kas nebija spēkā laikā, kad civiltiesiskās attiecības radušās. Komerclikuma spēkā stāšanās kārtības likums neparedzēja iespēju revidēt akcionāru pilnsapulces lēmumus par atbrīvošanu no atbildības, kas bija pieņemti pirms sabiedrības ierakstīšanas Komercreģistrā. Tādējādi attiecībā uz sabiedrības prasību daļā par 2002.gada 20.martā, 2002.gada 30.septembrī un 2003.gada 9.aprīlī noslēgtajiem aizdevuma līgumiem ir piemērojamas likuma „Par akciju sabiedrībām” normas, tiesa pretēji tam tomēr piemērojusi Komerclikuma normas.
Valdes locekļa atbrīvojums no atbildības ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. Lemjot akcionāru sapulcēs par valdes locekļu atbrīvošanu no atbildības par rīcību 2002.gadā un 2003.gadā, sabiedrība nepārprotami zināja par visiem valdes locekļu noslēgtajiem darījumiem. Nevērtējot minētos apstākļus apstiprinošos pierādījumus, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 426.panta pirmo daļu, 97.panta trešo daļu un 193.panta piekto daļu. [6.2] Pretēji Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas un 97.panta trešās daļas un 193.panta piektās daļas noteikumiem tiesa spriedumā būtiski saīsinājusi un vienkāršojusi atbildētāju argumentus pret prasītājas iesniegto KMPG United Kingdom Plc ziņojumu kā pierādījumu lietā.
Atbildētāji pirmās instances tiesai 2011.gada 21.oktobrī iesniedza pieteikumu par KPMG United Kingdom Plc ziņojuma kā rakstveida pierādījuma apstrīdēšanu Civilprocesa likuma 178.panta kārtībā. Gan pirmās instances tiesā, gan apelācijas instancē atbildētāji ir pamatojuši šī rakstveida pierādījuma izslēgšanas iemeslus, tomēr tiesa atbildētāju sniegtos iebildumus nepamatoti atstājusi bez ievērības. Atbildētāji joprojām apstrīd gan minētā pierādījuma patiesumu, gan pieļaujamību.
Tiesa nav noskaidrojusi KMPG United Kingdom Plc darba uzdevumu un tā mērķi. Tiesa nav pievērsusi uzmanību ziņojuma pielikumā esošajā 2010.gada 29.jūlija vēstulē norādītajam, ka KMPG United Kingdom Plc ziņojums tika sastādīts AS „Parex banka” iepriekš saskaņoto prasību izpildīšanai, ko nosaka AS „Parex banka” šā brīža vajadzības.
No ziņojuma satura izriet, ka projekta sensitivitātes dēļ netika pieļauta brīva komunikācija ar bankas darbiniekiem. Vairāki vadības pārstāvji un citi darbinieki vairs nestrādāja bankā, tāpēc lielākajā daļā gadījumu nevarēja iegūt paskaidrojumus par nozīmīgiem faktiem. Ziņojuma sagatavotāji nav veikuši procedūras, lai pārbaudītu ziņojuma sagatavošanai izmantotās informācijas pareizību un pilnību, bankas darbinieku apgalvojumi ietverti ziņojumā bez to pārbaudes un normatīvās bāzes norādīšanas. Turklāt ziņojuma sagatavotāji paturējuši tiesības grozīt ziņojumu, ja kļūst pieejama cita informācija.
Minētajam, kas liecina par zemu ticamību pierādījumam, tiesa vērtējumu nav devusi, kļūdaini secinot, ka atbildētāji vairākus ziņojumā ietvertos apgalvojumus nav apstrīdējuši.
Tāpat tiesa nav novērtējusi ziņojuma neatbilstību rakstveida pierādījumam Civilprocesa likuma 110.panta izpratnē, jo tas sniedz ne tikai ziņas par faktiem, bet rada jaunus faktus. To, ka prasības summas (zaudējumi) nav dokumentāli apstiprinātas un nav atspoguļotas grāmatvedības dokumentos, ir atzinusi arī prasītāja. [6.3] Civillikuma 1787.pants noteic, ka, aprēķinot atrauto peļņu, nav jāņem par pamatu tikai varbūtības, bet nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši (1773.pants), no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts.
Atbilstoši prasītājas norādītajam KPMG United Kingdom Plc ziņojums satur informāciju, kas aptver posmu laikā no 1995.gada 1.janvāra līdz noslēguma datumam, un tas izriet no šīs auditorfirmas veiktās darījumu izpētes. Ziņojums tika pieprasīts, lai neitrāla un pieredzējusi trešā persona ne tikai apstiprinātu darījumu neatbilstību tirgus noteikumiem, bet arī kvalificētu zaudējumu apmēru. Uz minēto ziņojumu ir balstīta AS „Reverta” prasība, tādējādi tā dēvētie zaudējumi ir vienīgi ziņojuma autoru aprēķinātā starpība starp grāmatvedībā fiksētiem lielumiem (izdevumiem un ienākumiem) un viņu izdomāto scenāriju ietvaros kvantificētiem pieņēmumiem. Līdz ar to tiesa Civillikuma 1787.pantu ir iztulkojusi un konstatētajiem lietas apstākļiem piemērojusi nepareizi, jo zaudējumu aprēķins nav pierādīts līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei. [6.4] Atzīstot, ka gada pārskatos nav atspoguļoti zaudējumi, kas sabiedrībai radušies, noslēdzot aizdevuma līgumus ar atbildētājiem, un tas nav šķērslis likumā noteiktajos termiņos celt sabiedrības prasību, tiesa AS „Parex banka” iesniegtos gada pārskatus vērtējusi pretēji to iesniegšanas mērķim un pamatojumam.
Atbildētāji norādījuši, ka gada pārskati iesniegti, lai pierādītu zaudējumu neesamību. Atbildētāji detalizēti pamatojuši, kādēļ 13 gadu garumā zvērinātu revidentu pārbaudītiem gada pārskatiem, kuros atspoguļoti arī aizdevumi saistītajām personām, ir lielāka ticamība, nekā ārpus starptautiskajiem grāmatvedības standartiem nenoskaidrotu personu veiktajam pasūtījuma darbam (ziņojumam). Proti, zvērināti revidenti ir apliecinājuši, ka gada pārskati patiesi atspoguļo kapitālsabiedrības finansiālo stāvokli, finanšu darbības rezultātus un naudas plūsmu, kā arī vadībai uzticēto līdzekļu pārvaldīšanas rezultātus. Tādējādi zvērināti revidenti atzinuši informāciju par darījumiem ar saistītajām personām par patiesu, pietiekamu un atbilstoši iegrāmatotu, kā arī peļņas apmēru par pareizi noteiktu. Atbildētāji tiesai bija norādījuši pamatojumu, kura dēļ darījumi ar saistītajām personām nevarēja būt nezināmi zvērinātiem revidentiem. Proti, Starptautiskās grāmatvežu federācijas izstrādātā un apstiprinātā standarta SRS-550 ,,Saistītās puses” 4.punkts zvērinātiem revidentiem noteic papildu mērķi un uzdevumu – iegūt pietiekamu izpratni par saistīto pušu attiecībām un darījumiem.
Lai gan apelācijas instances tiesa šos rakstveida pierādījumus ir minējusi, tomēr tos saistībā ar jautājumu par KPMG United Kingdom Plc ziņojuma kā pierādījuma ticamību un zaudējumu esamības vai neesamības konstatēšanu, nav analizējusi. [6.5] Tiesa nepareizi iztulkojusi Civilprocesa likuma 415.panta pirmo un otro daļu kopsakarā ar 416.panta pirmās daļas 5. un 7.punktu un tādēļ nepamatoti nav piemērojusi Civilprocesa likuma 415.panta trešo daļu, saskaņā ar kuru prasītājas apelācijas sūdzību, kas iesniegta pēc likumā noteiktā termiņa, nevarēja pieņemt.
Apelācijas sūdzības iesniegšana pirms pilna sprieduma sagatavošanas Civilprocesa likumā nav paredzēta. Pilns spriedums lietā sagatavots 2013.gada 10.maijā, tādējādi termiņš apelācijas sūdzības iesniegšanai atbilstoši Civilprocesa likuma 47.panta pirmajai daļai un 415.panta otrajai daļai bija skaitāms no 2013.gada 11.maija līdz 2013.gada 31.maijam.
Reizē ar pilna sprieduma sagatavošanu 2013.gada 10.maijā tika pieņemts lēmums par prasītājas iesniegtās apelācijas sūdzības atstāšanu bez virzības, nosakot termiņu trūkumu novēršanai līdz 2013.gada 10.jūnijam, kas ir garāks par likumā noteikto 20 dienu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Nenodrošinot abām pusēm vienādu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 9.panta pirmās un otrās daļas noteikumus. [6.6] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 93.panta ceturto daļu, jo nav norādījusi atbildētājiem uz nepieciešamību iesniegt papildu pierādījumus par /pers. B/ un /pers. C/ faktisko zaudējumu apmēru, kas viņiem nodarīti ar prasības nodrošināšanu. Saistībā ar prasības nodrošināšanu viņiem bija nepieciešams no dēliem aizņemties naudas līdzekļus. Minētā iemesla dēļ atbildētājs /pers. C/ nevarēja iegādāties SIA „VIA SMS Group” kapitāla daļas.
178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Turklāt, ievērojot Komerclikuma 187.panta piektās daļas un 187. 1panta septītās daļas noteikumus par sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieku reģistrā iekļautajām ziņām, tiesai, ielūkojoties lursoft.lv datu bāzē, bija iespējams pārliecināties par SIA „VIA SMS Group” reģistrāciju, kapitāla daļu piederību /pers. P/, to skaitu un nominālvērtību. [7] Ar Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 22.novembra lēmumu prasītāja AS „Reverta” aizstāta ar tās prasījuma tiesību pārņēmēju SIA „REAP”.
Motīvu daļa [8] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personām, kuras to pārsūdzējušas, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībās, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473.panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka pārsūdzētais spriedums daļā, ar kuru prasība apmierināta atstājams negrozīts, bet daļā, ar kuru prasība noraidīta atceļams. [9] Senāts atzīst par pamatotiem tiesas secinājumus daļā par zaudējumu 3 011 369 Ls jeb 4 284 792,06 EUR atlīdzināšanu, kas nodarīti sabiedrībai sakarā ar atbildētāju rīcību, noslēdzot 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa, 2005.gada 8.septembra, 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta aizdevuma līgumus ar /pers. B/ un /pers.
C/.
Senāts piekrīt apelācijas instances tiesas atzinumam, ka 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, un 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumi noslēgti, pārkāpjot likumā ,,Par akciju sabiedrībām” (spēkā līdz 01.01.2005.) un Kredītiestāžu likumā noteikto tiesisko regulējumu. Savukārt attiecībā uz 2005.gada 8.septembra, 2007.gada 27.decembra un 2008.gada 19.marta aizdevuma līgumiem konstatējams gan Kredītiestāžu likuma, gan Komerclikuma normu pārkāpums. [9.1] Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 51.pantam (redakcijā uz aizdevuma līgumu noslēgšanas brīdi) kredīti, kuri katrs atsevišķi vai kopsummā pārsniedz 1000 latu un tiek izsniegti vienai un tai pašai ar kredītiestādi saistītai personai, piešķirami ar vienbalsīgi pieņemtu kredītiestādes valdes lēmumu.
Savukārt saskaņā ar likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 76.panta piekto daļu, ja akciju sabiedrības intereses saduras ar kāda valdes locekļa, viņa laulātā, radinieka vai svaiņa interesēm, skaitot radniecību līdz trešajai pakāpei un svainību līdz otrajai pakāpei, jautājumu izlemj valdes sēdē, kurā ieinteresētajam valdes loceklim nav balsstiesību, un tas atzīmējams valdes sēdes protokolā. Par šīm interesēm valdes loceklim jāpaziņo pirms valdes sēdes sākuma.
Valdes loceklis, kas pārkāpj šos noteikumus, attiecīgi atbild par akciju sabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem. Akciju sabiedrībai aizliegts izsniegt kredītus saviem darbiniekiem vai akcionāriem ar atvieglotiem noteikumiem (82.pants).
Kā redzams no lietas materiāliem un to konstatējusi tiesa, noslēdzot 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra, 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumus, iepriekš norādītais tiesiskais regulējums ievērots netika. Proti, sabiedrības valdes lēmumi likumā noteiktajā kārtībā minēto darījumu slēgšanai nebija pieņemti, t.i., valdes akcepts saņemts netika.
Lai gan 2002.gada 20.martā līgumus par aizdevuma 6 750 000 USD piešķiršanu /pers. B/ un aizdevuma 6 750 000 USD piešķiršanu /pers. C/ bankas vārdā noslēgusi viceprezidente /pers. G/, vienbalsīgs valdes lēmums minēto aizdevumu piešķiršanai, pārkāpjot Kredītiestāžu likuma 51.panta un likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 76.panta noteikumus, nav saņemts. Turklāt 2002.gada 30.septembra līgumu par 13 000 000 USD piešķiršanu /pers. C/ un 2003.gada 9.aprīļa līgumu par 6 000 000 EUR piešķiršanu /pers. C/ bankas vārdā noslēdzis pats /pers. C/, proti, gan kā aizdevējs, gan kā aizdevuma saņēmējs, kas atbilstoši iepriekš minētajām tiesību normām nav pieļaujams.
Attiecībā uz 2005.gada 8.septembrī, 2007.gada 27.decembrī un 2008.gada 19.martā ar atbildētājiem noslēgtajiem aizdevuma līgumiem, tiesa pamatoti piemērojusi Komerclikuma normas.
Atbilstoši Komerclikuma 292.panta pirmās daļas 5.punktam padomes uzdevums ir apstiprināt darījumu slēgšanu vai dot piekrišanu darījumu slēgšanai starp sabiedrību un valdes locekli vai revidentu.
No lietā esošajiem līgumiem redzams, ka 2005.gada 8.septembra līgumu par aizdevuma 9 500 000 EUR piešķiršanu /pers. B/ bankas vārdā noslēdzis pats /pers. B/, tas ir, kā persona, kura pārstāv banku un kā klients, kuram piešķirts aizdevums. Tādējādi pārkāpts Komerclikuma 292.panta pirmās daļas 5.punkts, proti, nav saņemts padomes apstiprinājums.
2007.gada 27.decembra līgumu par 26 000 000 USD piešķiršanu /pers. C/ un 2008.gada 19.marta līgumu par 20 000 000 EUR piešķiršanu /pers. C/ bankas vārdā noslēdzis viceprezidenta klientu apkalpošanas jautājumos vietnieks /pers. J/ un tie akceptēti valdes sēdē attiecīgi 2007.gada 20.decembrī un 2008.gada 19.martā, taču atbilstoši Komerclikuma 292.panta pirmās daļas 5.punktam tie padomē nav apstiprināti.
Atbildētāju iebildumi, ka par šiem darījumiem valdei un padomei bijis zināms, kā pamatoti atzinusi tiesa, neapstiprinās ar lietā esošajiem pierādījumiem. Savukārt no pirmās instances tiesas 2012.gada 15.oktobra sēdē nopratinātā liecinieka /pers. E/, kurš līgumu noslēgšanas attiecīgajos laika posmos bija gan valdes, gan padomes loceklis, liecībām, ka viņam bijis zināms par aizdevuma piešķiršanu atbildētājiem, taču nekādi lēmumi šajā sakarā nav pieņemti un ar aizdevuma līguma noteikumiem viņš nav bijis iepazīstināts, kā arī viņam nav bijušas zināmas šiem aizdevuma līgumiem piemērojamās procentu likmes (sk. lietas 13.sēj., 408.- 409.lpp.) izriet, ka par aizdevumu piešķiršanu atbildētājiem apstiprinājumu likumos noteiktajā kārtībā sabiedrības institūcijas nav devušas. [9.2] Saskaņā ar likuma „Par akciju sabiedrībām” 73.pantu akciju sabiedrības darbību vada akciju sabiedrības valde, tā atbild par visu sabiedrības saimniecisko darbību, pārvalda akciju sabiedrības mantu un rīkojas ar tās kapitāliem atbilstoši likumu un statūtu noteikumiem un akcionāru pilnsapulču lēmumiem. Minētā likuma 96.panta pirmā daļa noteic, ka akciju sabiedrības padomes un valdes locekļiem jāpilda savi pienākumi saskaņā ar likumu prasībām un akciju sabiedrības statūtu noteikumiem. Atbilstoši 96. panta otrajai daļai - ja padomes un valdes locekļi vai direktori rīkotāji rīkojas nelikumīgi, pārkāpj savu pilnvaru ietvarus, vai neievēro likumu un statūtu noteikumus vai akcionāru pilnsapulču lēmumus un instrukcijas vai arī darbojas nolaidīgi vai apzināti ļaunprātīgi, par sabiedrībai, tās akcionāriem un kreditoriem nodarītajiem zaudējumiem viņi ir solidāri atbildīgi pilnā apmērā ar visu savu īpašumu.
Komerclikuma 301.pants noteic, ka valde vada un pārstāv sabiedrību, atbild par tās komercdarbību, pārvalda sabiedrības matu, un rīkojas ar tās līdzekļiem atbilstoši likumiem, statūtiem un akcionāru sapulces lēmumiem. Atbilstoši Komerclikuma 169.panta pirmajai daļai valdes un padomes loceklim savi pienākumi jāpilda kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Saskaņā ar šā panta otro daļu valdes un padomes locekļi solidāri atbild par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai.
Tādējādi gan no likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 73.panta, gan no Komerclikuma 301.panta izriet viens no komercsabiedrības valdes locekļa pamatpienākumiem - nodrošināt sabiedrības darbības tiesiskumu. Ja valdes loceklis, izpildot viņam uzticētos sabiedrības vadīšanas uzdevumus, rīkojies pretēji normatīvo aktu prasībām, vai arī savās interesēs noslēdzis darījumus, kas ir pretēji komercdarbības principiem un sabiedrības interesēm, tad nevar atzīt šādas darbības atbilstību krietna un rūpīga saimnieka mērauklai. Proti, valdes loceklim kā sabiedrības uzticības personai, kuram uzticētas svešas mantas pārvaldīšana, ir pienākums būt lojāliem gan pret sabiedrību kā patstāvīgu tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs interesēm. Ja sabiedrības valdes locekļi noslēdz vai pieļauj tādu darījumu noslēgšanu, kuru rezultātā acīmredzami paredzami zaudējumi, nevis peļņas gūšana, šādu atbildētāju rīcību nevar atzīt par atbilstošu ne likuma prasībām (likuma „Par akciju sabiedrībām” 96.panta pirmā daļa), ne arī krietna un rūpīga saimnieka rīcībai (Komerclikuma 169.panta pirmā daļa). Valdes (padomes) loceklis var atbrīvoties no atbildības, vienīgi pierādot, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, respektīvi – nav pieļāvis pat vieglu neuzmanību (Komerclikuma 169.panta trešā daļa). [9.3] Izvērtējot aizdevuma līgumu noteikumus un sabiedrības finansiālo ieguvumu no šādu darījumu noslēgšanas, tiesa, pamatojoties uz KPMG United Kingdom Plc. ziņojumu, pamatoti atzinusi, ka ar atbildētājiem noslēgtajiem aizdevuma līgumiem piemērojamās procentu likmes neatbilst komercdarbības principiem, salīdzinot ar piemērojamām procentu likmēm darījumiem ar nesaistītām personām un salīdzināmu tirgus informāciju. Faktiskie procentu maksājumi, ko banka saņēmusi par aizdevumiem laikā līdz 2008.gada 9.novembrim bija 1,9 miljoni Ls, bet bankas negūtie procentu ieņēmumi par šiem izsniegtajiem aizdevumiem ir 3 011 369 Ls jeb 4 284 792,06 EUR, kurus tiesa kvalificējusi kā sabiedrībai nodarītos zaudējumus.
Minēto tiesas secinājumu Senātam nav pamata apšaubīt, jo lietā ir pierādīta atbildētāju rīcība, kas pretēja saprātīgai komerciālās apgrozības praksei, kas turklāt izpaudusies aizdevuma līgumu ar sev īpaši labvēlīgiem noteikumiem noslēgšanā, zaudējumu esamība un cēloniskais sakars starp atbildētāju rīcību un nodarītajiem zaudējumiem.
Neatzīstot par pareiziem tiesas konstatējumus un atzinumus šajā sakarā, atbildētāji, kā to paredz Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa, savu iebildumu pamatojumam nav iesnieguši pierādījumus (aprēķinus, pētījumus u.tml.), kas tos atspēkotu. Savukārt atbilstoši Komerclikuma 169.panta trešajai daļai valdes loceklis var atbrīvoties no atbildības vienīgi pierādot, ka rīkojies kā krietns un rūpīgs saimnieks, bet situācijā, kad valdes loceklis nespēj minēto pierādīt, viņa vaina prezumējama.
Atbildētāji vienīgi izteikuši vispārējus iebildumus par KPMG United Kingdom Plc. ziņojumu un minētā ziņojuma kā rakstveida pierādījuma Civilprocesa likuma 110.panta izpratnē nepieļaujamību, apšaubot tā sastādītāju kompetenci, kvalifikāciju, tā satura patiesumu. [9.4] Kā redzams no lietas materiāliem, pirmās instances tiesas 2012.gada 15.oktobra sēdē tika uzklausīts KPMG United Kingdom Plc. atbildīgais produkta direktors un partneris /pers. K/, kurš sniedza atbildes un skaidrojumus uz pušu interesējošiem jautājumiem par pētījuma veikšanu un ziņojuma sagatavošanu (sk. lietas 13.sēj., 401.- 410.lpp.). Pirmās instances tiesa, izvērtējot minētās personas paskaidrojumus kopsakarā ar prasītājas lietā iesniegto ziņojumu, atbildētāju pārstāvju pieteikumu par ziņojuma izslēgšanu no pierādījumiem, kā nepamatotu, noraidīja. Arī pēc šā nolēmuma pieņemšanas atbildētāji nav iesnieguši pierādījumus, ar kuriem būtu apgāzti ziņojumā norādītie fakti par zaudējumiem, kas sabiedrībai nodarīti, noslēdzot aizdevuma līgumus. Tāpat izskatāmā jautājuma risināšanai Civilprocesa likuma 121.panta kārtībā lūgumus par ekspertīzes noteikšanu lietā nav izteikuši.
Ievērojot minēto, Senāts nesaskata pamatotus un objektīvus iemeslus minētā ziņojuma apšaubīšanai, tādēļ detalizētam atbildētāju pārstāvju kasācijas sūdzības argumentu izvērtējumam saistībā ar to nepievēršas, tiesas secinājumus šajā sakarā atzīstot par pareiziem. [9.5] Apstāklis, ka gada pārskatos, kurus pārbaudījušas zvērinātu revidentu komercsabiedrības, saistībā ar noslēgtajiem aizdevuma līgumiem, sabiedrībai zaudējumi nav konstatēti, neatbrīvo valdes locekļus no atbildības par viņu rīcību attiecīgajā pārskata periodā (Komerclikuma 173.panta 3.daļa), kā to pamatoti atzinusi tiesa.
No lietā esošajiem sabiedrības gada pārskatiem redzams, ka tajos vienīgi norādīta saistītajām personām izsniegto kredītu kopējā summa un vidējā procentu likme. No revidentu ziņojumiem nav secināms, ka sabiedrības noslēgtie aizdevuma līgumi ar valdes locekļiem un ar viņiem saistītām personām bijuši izpētes objekts (sk. lietas 6.sēj., 49. - 87. lpp., 7.sēj., 245. - 256. lpp.). Revidentu ziņojumi nav atzīstami par izņēmuma pierādījumiem, kuriem augstāks spēks salīdzinājumā ar citiem, tādēļ tie izvērtējami kopsakarā ar visiem pierādījumiem lietā, turklāt neatkarīgi no revidentu ziņojumiem nevar izslēgt iespēju, ka zaudējumi var atklāties arī vēlāk. Minēto apstiprina 2008.gadā izveidojusies situācija bankā, kas noveda līdz tās likvidācijai. [9.6] Senāts noraida atbildētāju pārstāvju kasācijas sūdzības argumentus par likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 2.punkta nepareizu piemērošanu saistībā ar 2002.gada 20.marta, 2002.gada 30.septembra un 2003.gada 9.aprīļa aizdevuma līgumiem.
Tiesa konstatējusi, ka ar AS ,,Parex banka” akcionāru pilnsapulces 2003.gada 28.februāra lēmumu valdes locekļi /pers. B/, /pers. C/ un /pers. E/ atbrīvoti no atbildības par darbību valdē no 2002.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim.
Savukārt ar AS ,,Parex banka” akcionāru pilnsapulces 2004. gada 22.marta lēmumu nolemts valdes locekļus, tostarp valdes priekšsēdētāju /pers. B/ un valdes locekli /pers. C/, atbrīvot no atbildības par bankas darbību 2003.gadā.
Atbilstoši likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 2.punktam vienīgi akcionāru pilnsapulcei ir tiesības atbrīvot no atbildības valdes locekļus vai ierosināt saukt viņus pie atbildības par aizvadīto darbības gadu.
Ievērojot to, ka atbrīvošana no atbildības uzskatāma par tiesisku darījumu Civillikuma 1403.pantā izpratnē un saskaņā ar privātautonomijas principu ir iespējama uz brīvas gribas izteikta pamata, proti, no šāda aspekta akcionāru pilnsapulcei ir tiesības atbrīvot no atbildības valdes locekļus.
Ņemot vērā to, ka minētajā normā noteiktas akcionāru pilnsapulces tiesības atbrīvot valdes locekļus no atbildības vispār (hipotētiski) un likums nereglamentēja nedz valdes locekļu atbrīvošanas no atbildības kārtību, nedz arī pamatu, tiesa pareizi pievērsusies likumā ietvertā jēdziena ,,atbrīvošana no atbildības” satura skaidrojumam. Lai noteiktu normas juridisko saturu, tiesa to analizējusi kontekstā ar atbildības jautājumus regulējošām Civillikuma normām, kopsakarā ar pušu iesniegtajiem juridiskajiem atzinumiem, kas attiecas uz piemērojamām un iztulkojamām normām.
Šajā sakarā tiesa balstījusies uz Civillikuma 1643.pantā ietverto principu, kuram atbilstoši noteikts imperatīvs aizliegums iepriekš vienoties par atbrīvošanu no atbildības par darbību, kas izdarīta ļaunā nolūkā. Tiesa Senāta ieskatā pamatoti atzinusi, ka aizdevuma līgumu noslēgšanā likumā tieši noteiktu prasību neievērošana Civillikuma 1645.panta pirmās daļas izpratnē ir kvalificējama kā rupja neuzmanība, kas atbilstoši šā panta otrajai daļai pielīdzināma ļaunam nolūkam. Līdz ar to vienošanās, ka ar ļaunā nolūkā izdarītu darbību nodarīts zaudējums nav jāatlīdzina, ir spēkā neesoša no tās noslēgšanas brīža. Tādējādi juridiskas sekas nerada akcionāru sapulces lēmums par iepriekšēju atbrīvošanu no atbildības, ja zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā. Pretējs secinājums neatbilstu valdes locekļa atbildības institūta mērķim. [9.7] Konkrētajā gadījumā zaudējumi atklājušies 2010.gada 29.jūlijā, kad tika veikta atbildētāju un ar tiem saistīto personu veikto darījumu izpēte.
Tādēļ likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 2.punkts, ievērojot iepriekš minēto, nav iztulkojams tādējādi, ka atbildētāji ar akcionāru pilnsapulces 2003.gada 28.februāra un 2004. gada 22.marta lēmumu atbrīvoti no atbildības par 2010.gada 29.jūlijā konstatētajiem zaudējumiem sabiedrībai. No minētajiem lēmumiem izriet secinājums, ka valdes locekļi atbrīvoti no vispārējas atbildības par sabiedrības vadīšanu, ciktāl akcionāru sapulce par to informēta. Tā kā atbrīvojumā no atbildības nav norādīti atbildības pamati, Senāts piekrīt tiesas atzinumam, ka tas neietver valdes locekļu atbrīvojumu no atbildības par viņu noslēgtu darījumu rezultātā sabiedrībai nodarītiem un akcionāru sapulcei neatklātiem zaudējumiem, ja šie zaudējumi nodarīti ļaunā nolūkā vai aiz rupjas neuzmanības.
Proti, valdes locekļu zaudējumu atlīdzības pienākums iestājas, pastāvot Civillikuma 1772.pantā definētiem zaudējumiem, kuri ir jau cēlušies, un 1775.pantā noteiktajiem priekšnoteikumiem, uz ko arī norādīts atbildētāju iesniegtajā konsultāciju sabiedrības SIA ,,Padoms” atzinumā. Savukārt Aigara Strupiša atzinumā izteiktais, uz ko kasācijas sūdzībā atsaucas atbildētāju pārstāvji, ka var atbrīvot tikai par faktiski veiktu darbību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīts zaudējums, bet nevar atbrīvot no vēl neiestājušās atbildības, nav pretrunā minētajam. Tas ir, atbrīvošana no atbildības attiecas uz pastāvošu atbildību, kuras pamats jau ir radies un zināms akcionāriem, izņemot zaudējumus, kuri nodarīti aiz vieglas neuzmanības.
Apelācijas instances tiesa, izvērtējot pušu iesniegtos juridiskos atzinumus kopsakarā ar tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu sistēmisku iztulkojumu, Senāta ieskatā nonākusi pie pamatota secinājuma, ka atbilstoši likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54.panta pirmās daļas 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs 2.punktam akcionāri var lemt par valdes locekļa atbrīvošanu no atbildības par akcionāru sapulcē atklātu konkrētu rīcību, kas izraisījusi zaudējumus sabiedrībai. Pretējā gadījumā izrietētu secinājums, ka likumdevējs gribējis panākt valdes locekļu iepriekšēju atbrīvošanu no atbildības par jebkuriem ļaunā nolūkā sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem, kas būtu pretrunā vispārējiem tiesību principiem un likuma mērķim.
Saskaņā ar Komerclikumā noteikto tiesisko regulējumu, norma par valdes locekļu atbrīvošanu no atbildības, kas iekļauta Komerclikuma 173.panta pirmajā daļā, tika precizēta, nosakot, ka dalībnieku sapulce var atbrīvot valdes un padomes locekļus no atbildības vai pieņemt lēmumu par izlīguma slēgšanu tikai par viņu faktiski veiktu konkrētu dalībnieku sapulcē atklātu rīcību, kuras rezultātā sabiedrībai nodarīts zaudējums.
Apstāklis, ka praksē kapitālsabiedrības minēto tiesību normu tulkojušas kļūdaini, uzskatot, ka var atbrīvot valdes locekļus no atbildības par jebkādiem nezināmiem vai iespējamiem neidentificētiem pārkāpumiem, vai nekonkrētu rīcību, kuras sekas vēl nav konstatējamas, nav pamats secinājumam, ka likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54. panta pirmās daļas 2.punkta noteikumi tika piemēroti atbilstoši to jēgai un likuma mērķim.
Ievērojot iepriekš minēto, kasācijas sūdzības argumentus, ka tiesa likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 54. panta pirmās daļas 2.punktā tiesiskās attiecības regulējošās normas vietā piemēroja Komerclikuma 173.panta pirmās daļas noteikumus, Senāts atzīst par nepamatotiem.
Saistībā ar minētās normas iztulkojumu, pretēji atbildētāju pārstāvju kasācijas sūdzībā norādītajam, Senāts piekrīt tiesas secinājumam, ka nav saskatāms likuma ,,Par likumu un citu Saeimas, valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” 8.panta trešās daļas (ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālajam tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma) noteikumu pārkāpums, jo nav konstatējama tiesību normu kolīzija un vispārējo tiesību normu neierobežo speciālā tiesību norma, kā to kļūdaini uzskata atbildētāji. [9.8] Atbildētāju kasācijas sūdzības argumenti, ka, atstājot bez virzības prasītājas iesniegto apelācijas sūdzību, pirmās instances tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 415.panta pirmās un otrās daļas prasības par apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, nepelna ievērību. Kā redzams no pārsūdzētā sprieduma, apelācijas instances tiesa pārbaudījusi un novērtējusi atbildētāju pārstāvju argumentus attiecībā uz pirmās instances tiesas tiesneša rīcību par prasītājas iesniegtās apelācijas sūdzības pieņemšanu un atstāšanu bez virzības un nav saskatījusi Civilprocesa likuma 415.panta trešajā daļā paredzētos apstākļus, kas būtu atteikuma ierosināt apelācijas tiesvedību pamats. Ievērojot to, ka kasācijas instances tiesa atbilstoši Civilprocesa likuma 473.pantam pārbauda pārsūdzētā sprieduma likumību, Senātam nav pamata pievērsties prasītājas apelācijas sūdzības iesniegšanas apstākļu izvērtējumam no jauna. [9.9] Atbilstoši Civilprocesa likuma 140.panta 61.daļas noteikumiem par zvērināta tiesu izpildītāja kontā iemaksātās zaudējumu summas izmaksu atbildētājam tiesa lemj tikai gadījumā, ja prasība tiek noraidīta vai daļēji apmierināta un atbildētājs ir iesniedzis pierādījumus par faktiskajiem zaudējumiem, kas viņam radušies saistībā ar prasības nodrošinājumu.
Attiecībā par pieteikumu, kurā lūgts atbildētājiem atlīdzināt zaudējumus, kas viņiem radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu, apelācijas instances tiesa, izvērtējot atbildētāju pieteikumus un tiem pievienotos pierādījumus, pareizi atzinusi, ka no atbildētāju iesniegtajiem pierādījumiem un aprēķiniem sakarā ar nepieciešamību izmantot no saviem dēliem saņemtos aizdevumus, nav secināms par faktisko zaudējumu apmēru. Tādēļ nav iemesla atzīt, ka pieteikumā norādītie zaudējumi atbildētājiem jau būtu radušies no prasības nodrošināšanas.
Tāpat tiesa pamatoti atzinusi par nepierādītu faktisko zaudējumu apmēru, kas saistīts ar atbildētāja /pers. C/ neiegūto peļņu 4 425 000 EUR, neiegādājoties SIA ,,VIA SMS group” kapitāla daļas, jo atbildētājs pierādījumus par šo daļu piederību un vērtību nav iesniedzis.
Senāts nepiekrīt kasācijas sūdzībā norādītajam argumentam, ka tiesa, ielūkojoties Lursoft datu bāzē pati varēja pārliecināties par kapitāla daļu piederību un vērtību, bet, konstatējot pierādījumu nepietiekamību, tiesai bija jāpiemēro Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas noteikumi.
Atbilstoši Civilprocesa likuma 10.pantam puses savas procesuālās tiesības, tostarp iesniegt pierādījumus, realizē sacīkstes formā, tāpēc tiesai nav pienākuma informēt prasītāju, cik lielā mērā iesniegtie pierādījumi veido pamatu attiecīgā prasījuma apmierināšanai. Tas, kādā apjomā un kāda satura pierādījumus iesniegt, ir katra lietas dalībnieka izlemšanas jautājums. Civilprocesa likuma 93.panta ceturtās daļas noteikumi paredz tiesai aktīvu pozīciju procesa virzīšanā tikai gadījumā, ja puses par kādu no faktiem nav iesniegušas pierādījumus vispār. Atbildētāju pārstāvjiem kā savas jomas profesionāļiem - zvērinātiem advokātiem jāzina, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 140.panta 61.daļai pieprasīto naudas summu izmaksu jāpamato un jāpierāda. Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, /pers. C/ 2012.gada 14.maijā izteikts piedāvājums SIA ,,VIA SMS group” 750 kapitāla daļu pirkšanai par 1 200 000 EUR, piedāvājums kā neatsaucams spēkā līdz 2012.gada 29.jūnijam (sk. lietas 15.sēj., 249.- 250.lpp.). Savukārt lietā iesniegtais neiegūtās peļņas aprēķins pēc kapitāla daļu vērtības 2016.gada 1.janvārī neattiecas uz izteiktā piedāvājuma brīdi. [10] AS ,,Reverta” kasācijas sūdzībā norādītie argumenti attiecībā uz noilguma termiņa tecējuma sākumu, ko tiesa kļūdaini saistījusi ar sākotnējo noguldījuma līgumu un pieprasījuma noguldījuma līgumu noslēgšanas brīdi, atzīstami par pamatotiem.
Konstatējot, ka sākotnējo noguldījuma un pieprasījuma noguldījuma līgumi ar atbildētājiem un /pers. C/ laulāto /pers. F/ noslēgti attiecīgi 1995.gada 1.janvārī un 8.maijā, procentu izmaksa saskaņā ar sākotnējiem noguldījuma līgumiem uzsākta ar to noslēgšanas brīdi, bet pieprasījuma noguldījuma līgumiem - 1998.gadā, apelācijas instances tiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumā ietvertajai motivācijai, atzinusi, ka prasītājas tiesību aizskārums radies attiecīgi 1995. un 1998. gadā, kas atbilstoši Civillikuma 1895.pantam ir priekšnoteikums noilguma termiņa skaitījuma sākumam. Tā kā prasība par šo darījumu noslēgšanas rezultātā radušos zaudējumu atlīdzināšanu celta 2010.gada 30.jūlijā, proti, vairāk kā pēc desmit gadiem, konstatējams noilgums un tas ir patstāvīgs pamats prasības noraidīšanai. [10.1] Atbilstoši Civillikuma 1896.pantam noilgums sāk tecēt ar to dienu, kurā prasījums ir tā nodibināts, ka pret parādnieku, kas nav izpildījis savu pienākumu, nekavējoties var celt prasību, kaut arī tomēr vēl nebūtu ne parādnieks liedzis izpildīt, ne arī kreditors viņam to atgādinājis.
Iztulkojot minētās tiesību normas saturu, Senāts 2016.gada 3.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-274/2016 (C28140908) norādījis, ka pēc vispārēja noilguma termiņš skaitāms no prasījuma tiesības nodibināšanas brīža un nav izšķirošas nozīmes, vai prasījuma tiesība izriet no saistībām, noziedzīga nodarījuma, vai jaukta pamatojuma.
Ja likumā nav noteikts cits noilguma tecējuma sākuma termiņš (kā, piemēram, 1633., 1634.pantā), tad vadās no principa, ka noilgums sāk tecēt ar brīdi, kad kreditors uzzinājis vai viņam vajadzēja uzzināt par tiesību pārkāpumu (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa, Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. - Rīga: Mans īpašums, 1998, 360.-361.lpp. ). Tādējādi vispārīgi noteicošais brīdis noilguma tecējuma iesākumam ir tieši tiesību pārkāpuma (aizskāruma) brīdis. [10.2] Civillikuma 1771.pants noteic, ka tikai jau cēlies, faktiski pastāvošs zaudējums ir jāatlīdzina, tādēļ būtiski ir noskaidrot, kad zaudējums un tā atlīdzināšanas priekšnoteikumi radušies.
Prasība pamatota ar apstākli, ka pēc atbildētāju atbrīvošanas no valdes locekļu amata pienākumu pildīšanas, veikta atbildētāju un ar viņiem saistīto personu noslēgto darījumu izpēte. Pamatojoties uz KPMG United Kingdom Plc. pētījumu, kas atspoguļots 2010.gada 29.jūlija ziņojumā, konstatēts, ka sākotnējo noguldījumu un pieprasījuma noguldījumu darījumiem piemērotas komercdarbības principiem neatbilstošas un sabiedrības interesēm pretējas procentu likmes, tādējādi nodarot sabiedrībai zaudējumus. Balstoties uz KPMG United Kingdom Plc. konstatētajiem zaudējumiem un to aprēķinu, prasītāja 2010.gada 30.jūlijā cēlusi prasību tiesā pret bijušajiem valdes locekļiem par zaudējumu 56 748 075 Ls jeb 80 745 236, 23 EUR piedziņu.
Apelācijas instances tiesa, atzīstot 1995.gada 1.janvāri un 8.maiju par noilguma termiņa sākumu, nav ņēmusi vērā, uz ko pamatoti norādīts 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs prasītājas kasācijas sūdzībā, ka zaudējumu nodarīšana nav saistīta ar līgumu noslēgšanas faktu, bet ar šo līgumu izpildi, proti, zaudējumu nodarīšanas faktu, izmaksājot komerciālai apgrozībai neatbilstošus procentu maksājumus. Tiesa nav apsvērusi, vai zaudējumus neveidoja katrs nepamatoti paaugstināto depozīta noguldījumu procentu izmaksas gadījums. Turklāt apstākļos, kad procentu maksājumi aprēķināti ik mēnesi un maksājumi veikti līdz 2008.gada 5.decembrim, nav juridiski pareizi noilguma sākumu skaitīt no pirmā maksājuma veikšanas brīža. Prasībās par zaudējumu atlīdzināšanu, pretēji tiesas atzītajam, nav obligāti jāapstrīd darījuma tiesiskums (sk. Senāta 2012.gada 25.janvāra spriedumu lietā Nr. SKC-25/2012 (C29338106), 2015.gada 30.novembra spriedumu lietā Nr. SKC-183/2015 (C04523810)). [10.3] Tiesa, konstatējot, ka darījumi noslēgti 1995.gada 1.janvārī un 8.maijā un sabiedrībai par tiem ir bijis zināms, tādējādi secinot, ka ir iestājies noilgums, nav pievērsusies prasības pamatojumā un prasītājas apelācijas sūdzībā norādīto darījumu slēgšanas apstākļu izvērtējumam. Proti, atbilstoši likuma ,,Par akciju sabiedrībām” 76.panta piektajai daļai akciju sabiedrības valde nav devusi piekrišanu darījumu slēgšanai ar komercdarbības praksei neatbilstošu procentu likmi 24% gadā, bet sākotnējiem noguldījuma līgumiem šāda likme noteikta uz 37 gadiem; ka sabiedrības griba un zināšana izpaužas attiecīgas institūcijas valdes (padomes, akcionāru sapulces) lēmumu pieņemšanā par attiecīgo jautājumu, bet kāda viena sabiedrības locekļa zināšana par noslēgtajiem darījumiem nav atzīstama par sabiedrības zināšanu; ka atbildētāji, būdami vairākuma akcionāri (piederēja 84% akciju) un valdes locekļi ar paraksta tiesībām, vadīja banku un faktiski kontrolēja tās darbību; ka lietā esošajos gada pārskatos nav ietverta konkrēta informācija par saistītajām personām izsniegtu aizdevumu un viņu noguldījumu procentu likmēm; ka tikai pēc bankas pārņemšanas un atbildētāju atbrīvošanas no valdes locekļu amata bija iespējams izvērtēt darījumu ekonomisko ietekmi uz sabiedrību un konstatēt sabiedrībai nodarītos zaudējumus no tai neizdevīgu zaudējumus radošu darījumu noslēgšanas.
Apkopojot iepriekš norādīto, Senāts piekrīt prasītājas kasācijas sūdzības argumentam, ka attiecībā uz minētajiem darījumiem tiesa nav iedziļinājusies lietā svarīgu apstākļu noskaidrošanā un izvērtēšanā, tādēļ tiesas spriedumu šajā daļā nevar atzīt par pamatotu. [11] Lietā nodibināts, ka starp sabiedrību un /pers. B/ 2008.gada 19.martā noslēgts līgums par aizdevuma 20 000 000 EUR piešķiršanu ar atmaksas termiņu līdz 2018.gada 30.novembrim. Aizdevuma mērķis - saistību pārstrukturizācija. Saskaņā ar līguma noteikumiem līdz 2008.gada 9.novembrim noteikta EUR 1 dienas EONIA procentu likme, bet pēc 2008.gada 9.novembra 1% gadā fiksētā likme + EUR 6 mēn. LIBOR (4,54% uz 09.11.2008).
Starp sabiedrību tās valdes priekšsēdētāja vietnieka /pers. C/ personā un /pers. L/ 2008.gada 12.maijā noslēgts līgums par termiņdepozīta pieņemšanu un apkalpošanu, ar kuru /pers. L/ piecu darba dienu laikā no līguma parakstīšanas dienas jānogulda bankā 15 000 000 EUR, termiņdepozīts noteikts uz 7 gadiem, nolīgstot 12 procentus gadā. Vēlāk 13.maijā minētais līgums grozīts nosakot, ka termiņdepozīts tiek izmantots kā bankas subordinētais kapitāls. /pers. B/ viņam izsniegtos 20 000 000 EUR 2008.gada 14.maijā pārskaitījis uz bijušās laulātās /pers. L/ norēķinu kontu, no kuriem 15 000 000 EUR, izpildot 2008.gada 12.maija vienošanos, /pers. L/ noguldījusi termiņdepozītā.
Izvērtējot minētos darījumus, apelācijas instances tiesa atzinusi par pierādītu, ka noguldītie naudas līdzekļi 15 000 000 EUR ir daļa no naudas līdzekļiem, kurus /pers. L/ saņēma no atbildētāja /pers. B/. [11.1] Prasītāja norādījusi, ka abu šo darījumu finansiālais rezultāts ir acīmredzami nelabvēlīgs sabiedrībai, ja salīdzina sabiedrības par aizdevumu saņemtos procentus un par noguldījumu samaksātos procentus. Proti, sabiedrība par tiem pašiem naudas līdzekļiem, ko tā izsniegusi ar mainīgu diennakts procentu likmi EONIA, maksā jau kā par noguldījumu ievērojami augstāku fiksētu procentu likmi – 12 procentus gadā. Starpība starp sabiedrības samaksātajiem procentiem par /pers. L/ 15 000 000 EUR noguldījumu un procentu maksājumiem, kurus sabiedrība saņēmusi par 2008.gada 19.martā /pers. B/ izsniegtā aizdevuma daļu 15 000 000 EUR, izslēdzot arī atšķirību starp sabiedrības faktiski saņemtajiem procentu maksājumiem un procentiem, kas pārrēķināti saskaņā ar komercdarbības principiem par laiku no 2008.gada 14.maija līdz 4.decembrim, ieskaitot, ir 305 964 Ls jeb 453 347,55 EUR. [11.2] Prasība pamatota ar to, ka atbildētāji, būdami valdes locekļi, noslēdzot darījumus ar iepriekš minētajiem noteikumiem ir radījuši zaudējumus sabiedrībai, ko veido starpība starp bankas izmaksātajiem procentiem /pers. L/ par termiņnoguldījumu un procentu maksājumiem, kurus banka saņēmusi par 2008.gada 19.martā /pers. B/ izsniegtā aizdevuma 15 000 000 EUR daļu. Proti, abu šo darījumu rezultātā sabiedrība nekādu peļņu nav guvusi, bet tieši pretēji, sabiedrības peļņa no saimnieciski neizdevīgiem darījumiem faktiski samazinājusies.