Augstākās tiesas Senāts – Civillietas

ECLI:LV:AT:2019:0719.C24186212.4.S Lieta Nr. C24186212, SKC–565/2019 Civillietu departaments Latvijas Republikas Senāts SPRIEDUMS Rīgā 2019.gada 19.jūlijā Senāts šādā sastāvā: senatore referente Mārīte Zāģere, senator Inta Lauka, senators Valerijs Maksimovs izskatīja rakstveida procesā civillietu sakarā ar atbildētājas SIA /Nosaukums A/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 15.oktobra spriedumu /pers. C/ prasībā pret SIA /Nosaukums A/ par darba tiesisko attiecību uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba samaksas, komandējuma naudas, atlaišanas pabalsta, slimības naudas, atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu piedziņu un darba līguma izbeigšanu ar tiesas spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] SIA /Nosaukums A/ un /pers. C/ /datums/noslēdza darba līgumu, ar kuru /pers. C/ pieņemts darbā par frēzētāju – operatoru SIA /Nosaukums A/ ražošanas iecirknī Rīgā un filiālē Vācijā.

Darba līguma 2.2. un 2.3.punktā puses vienojās par darba algu (minimālā 3 EUR stundā par faktiski nostrādāto laiku), tās izmaksas laiku un veidu (divas reizes mēnesī norādīto datumu robežās). /pers. C/ no 2012.gada 30.janvāra līdz 2012.gada 4.oktobrim darbu veica darba devējas filiālē Vācijā, /adrese/, savukārt 2012.gada 22.oktobrī viņš saņēma darba devējas rīkojumu, kas sastādīts 2012.gada 18.oktobrī, par darba tiesisko attiecību izbeigšanu no 2012.gada 17.novembra, pamatojoties uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktu (darbiniekam nav pietiekamu profesionālo spēju nolīgtā darba veikšanai). [2] /pers. C/ 2012.gada 20.novembrī cēlis tiesā prasību, vēlāk to vairākkārt grozot un papildinot, pret SIA /Nosaukums A/ par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā, darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar tiesas spriedumu, neizmaksātās darba samaksas 60 EUR par 2012.gada janvāri, slimības naudas 213,56 EUR par laiku no 2012.gada 8.oktobra līdz 2012.gada 17.oktobrim, komandējuma dienas naudas 9788,45 EUR par laiku no 2012.gada 28.janvāra līdz 2012.gada 6.oktobrim, vidējās izpeļņas 1939,91 EUR par darba piespiedu kavējuma laiku no 2012.gada 17.novembra līdz 2013.gada 13.janvārim, atlaišanas pabalsta 923,63 EUR, atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu 940,37 EUR piedziņu, un pienākuma uzlikšanu darba devējai samaksāt sociālās apdrošināšanas un iedzīvotāju ienākuma nodokļus 6743,74 EUR kopsummā, norādot šādus apstākļus. [2.1] Darba līguma uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, jo tajā nav norādīts uzteikuma tiesiskais pamats. [2.2] SIA /Nosaukums A/ izmaksājusi vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku, slimības naudu, atlaišanas pabalstu un atlīdzību par neizmantoto atvaļinājumu tikai daļēji, jo prasītājam izmaksājamās summas aprēķinātas, par pamatu ņemot Latvijā spēkā esošo minimālo mēneša darba algu, nevis viņa vidējo izpeļņu. Nav izmaksāta arī komandējuma nauda 9788,45 EUR par laiku no 2012.gada 28.janvāra līdz 2012.gada 6.oktobrim (214 dienas x 32 Ls (dienas nauda Vācijā)).

Prasība pamatota ar Darba likuma 30., 31., 36., 67., 68., 69., 73., 74. - 76., 100. - 102., 112., 122., 124., 125., 137. un 149.pantu, Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumiem Nr.969 „Kārtība, kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi”, Civillikuma 1756., 1757.pantu, 1759.panta 1.punktu un 1765.pantu. [3] Ar Ogres rajona tiesas 2015.gada 1.oktobra spriedumu prasība noraidīta, piedzenot no /pers. C/ izskatīšanu saistītos izdevumus 72,02 EUR. valsts ienākumos ar lietas [4] Rīgas apgabaltiesā 2016.gada 6.janvārī /pers. C/ iesniedzis prasības precizējumus, kuros, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 418.panta otrās daļas 2.punktu, lūdzis darba devējas nesamaksātos nodokļus 2914,65 EUR kopsummā piedzīt no atbildētājas kā starpību starp: „[..] algu, kurai ir jābūt aprēķinātai, un izmaksāto daļu [..]”. [5] Izskatījusi lietu sakarā ar /pers. C/ apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2016.gada 29.februārī nosprieda prasību apmierināt daļēji: atzīt par spēkā neesošu darba līguma uzteikumu un izbeigt darba tiesiskās attiecības no 2013.gada 11.janvāra, piedzīt no SIA /Nosaukums A/ /pers. C/ labā vidējo izpeļņu 462,49 EUR par darba piespiedu kavējuma laiku no 2012.gada 18.novembra līdz 2013.gada 11.janvārim un tiesāšanās izdevumus 292 EUR, kā arī valsts ienākumos - tiesāšanās izdevumus 217,60 EUR, bet prasību par komandējuma dienas naudas 9788,45 EUR, neizmaksātās darba samaksas daļas - 2974,65 EUR, slimības naudas 213,56 EUR, vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku 1477,42 EUR, atlaišanas pabalsta 923,63 EUR un atlīdzības par neizmantoto atvaļinājumu 940,37 EUR piedziņu noraidīt. [6] Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 29.februāra spriedums daļā par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā un darba tiesisko attiecību izbeigšanu ar tiesas spriedumu no 2013.gada 11.janvāra, vidējās izpeļņas 462,49 EUR par darba 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs piespiedu kavējumu piedziņu par laiku no 2012.gada 18.novembra līdz 2013.gada 11.janvārim, kā apelācijas kārtībā nepārsūdzēts ir stājies likumīgā spēkā. [7] Ar Augstākās tiesas 2016.gada 30.decembra spriedumu minētais apelācijas instances tiesas spriedums atcelts daļā, ar kuru prasība noraidīta, un lieta šajā daļā nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. [8] Prasītāja pārstāve zvērināta advokāte Jūlija Kolomijceva, atsaucoties uz Vācijas Federatīvās Republikas kompetentās iestādes skaidrojumiem par darba algas un ar to saistītiem maksājumiem veidošanu, 2018.gada 11.septembrī iesniegusi paskaidrojumus/prasības precizējumus, lūgdama piedzīt

no atbildētājas prasītāja labā:

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [9.1] Atbilstoši Darba likuma 13.panta piektajai daļai, ja darba tiesiskās attiecības ir ciešāk saistītas ar citu valsti, tad tām piemērojams šīs valsts likums.

No 2012.gada 1.februāra līdz 2012.gada 4.oktobrim prasītājs darbu veica SIA /Nosaukums A/ filiālē Vācijā, /adrese/. Darba līgumā puses nav vienojušās par darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamo likumu.

Tā kā prasītāja darba pienākumu izpildījums bija saistīts ar SIA /Nosaukums A/ filiāli Vācijā, strīda izšķiršanai piemērojamas Vācijas Federatīvās Republikas tiesību normas, ciktāl tās nav pretrunā ar Civillikuma 24.pantu (ārvalstu likums nav piemērojams, ja tas runā pretim Latvijas sabiedriskajai iekārtai vai labiem tikumiem, vai Latvijas likuma pavēlošām vai aizliedzošām normām).

Atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 „Par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I)” (turpmāk Roma I Regula) 8.panta 2.punktam, ciktāl puses nav izdarījušas izvēli attiecībā uz individuālajam darba līgumam piemērojamiem tiesību aktiem, līgumu reglamentē tās valsts tiesību akti kurā darbinieks pastāvīgi veic darbu, pildot līgumu.

Izspriežot lietu, jāņem vērā Roma I Regulas preambulas 23.punktā (attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ar pusēm, kuras tiek uzskatītas par vājākām, šīs puses būtu jāaizsargā ar kolīziju normām, kas to interesēm ir labvēlīgākas nekā vispārējās normas) un Civillikuma 22.pantā (tiesai ir pienākums noskaidrot ārvalsts likuma saturu un ja tas nav iespējams, tad pieņemams, ka attiecīgās ārvalsts tiesiskā iekārta apspriežamā tiesību nozarē atbilst Latvijas tiesiskai iekārtai tajā pašā nozarē) noteiktais.

Tiesai ir pienākums izvērtēt, vai piemērojamais Vācijas likums nerada kolīziju ar Latvijas likumu attiecīgajā jomā, un kuras valsts normas ir labvēlīgākas prasītājam. [9.2] Lietā pastāv strīds par faktu, vai prasītājs tika nosūtīts darbam uz atbildētājas filiāli Vācijā, vai tā bija viņa pastāvīgā darba vieta.

Darba likuma 14.panta pirmās daļas 2.punkts noteic - darbinieka nosūtīšana šā likuma izpratnē ir gadījumi, kad saistībā ar starptautisko pakalpojumu sniegšanu darba devējs nosūta darbinieku uz citā valstī esošu filiāli vai koncernā ietilpstošu uzņēmumu.

Tādējādi šā panta noteikumi piemērojami tad, ja, pirmkārt, nosūtīšana notiek pārrobežu pakalpojumu sniegšanas kontekstā; otrkārt, visu darba laiku starp pusēm pastāv darba tiesiskās attiecības; treškārt, nosūtīšana notiek īslaicīgi - uz noteiktu laika posmu. Judikatūrā nostiprināta atziņa, ka darbinieka nosūtīšana ir komandējuma paveids: tas pilnībā atbilst komandējuma jēdzienam, vienīgi ir šaurāks, jo attiecas tikai uz darba veikšanu ārvalstīs (sk. Augstākās tiesas 2014.gada 30.septembra spriedumu lietā Nr.SKC-2425/2014 (C28469512) 12.punktu; 2015.gada 27.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-952/2015 (C37108212) 14.punktu).

Konkrētajā gadījumā prasītājs pakalpojumus sniedza ārvalstī, pakalpojumi tika sniegti tāda uzņēmuma labā, kas reģistrēts ārvalstī, darba tiesiskās attiecības prasītājam bija nodibinātas ar Latvijā reģistrētu uzņēmumu.

Vērtējot Darba likuma 14.panta otrajā daļā norādīto nosūtīšanas pazīmi „uz noteiktu laiku”, jāņem vērā Eiropas Savienības līguma 57.pants (pirms tam - Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 50.pants), kas noteic, ka pakalpojumu sniegšanai citā valstī var būt tikai pagaidu raksturs. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā atzīts, ka pakalpojumu sniegšanas ilgums var būt pat vairāku gadu garumā, kas atkarīgs no izpildāmo darbu veida un mērķa (Eiropas Savienības Tiesas 2013.gada 11.decembra sprieduma lietā Schnitzer, C-215/01, ECLI:EU:C:2003:662, 30.punkts).

178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs No atbildētājas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka prasītājs tika nosūtīts uz SIA /Nosaukums A/ filiāli Vācijā turpmākai apmācībai, kas ir laika ziņā ierobežots process, pēc kura pabeigšanas būtu jāseko citiem rīkojumiem saistībā ar prasītāja nodarbinātību uzņēmumā. [9.3] Darba algas/ algas likmes aprēķins (turpmāk – algas aprēķins) ( sk. lietas 1.sēj., 93.-100.lp.) apstiprina, ka laika posmā no 2012.gada februāra līdz 2012.gada maijam, SIA/Nosaukums A/ filiāle Vācijā maksājusi /pers. C/ izdevumu atlīdzību (kods /numurs/): 2012.gada februārī 48 EUR, martā 384 EUR, aprīlī 408 EUR, maijā – pieskaitāmos izdevumus ( kods /numurs/) 144 EUR, šīs summas iekļaujot algā (bruto summa). Turklāt prasītājam tika samaksāti izdevumi par dzīvokli (kods /numurs/): 2012.gada februārī 5,85 EUR, no marta līdz septembrim 84,80 EUR mēnesī.

Atbildētāja nav sniegusi paskaidrojumus par papildus darba algai izmaksātām naudas summām (kods /numurs/ un /numurs/), taču no to atšifrējumiem izriet, ka šie maksājumi veikti prasītāja izdevumu atlīdzināšanai sakarā ar darba pienākumiem ārvalstī.

Minēto maksājumu veikšana atbilst starp pusēm noslēgtā darba līguma 2.2.4.punktam, saskaņā ar kuru darba devējs apņēmās nodrošināt darbiniekam dzīvesvietu ārvalstī, kur notiek komandējums, ka arī 1.4.punktā puses vienojās, ka prasītāja darbs būs saistīts ar komandējumiem.

Šāda darba algas aprēķināšanas kārtība atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes 1996.gada 16.decembra Direktīvas Nr. 96/71/EK “Par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā” (turpmāk - Direktīva Nr. 96/71/EK ) 3.panta 7.punkta otrajā daļā norādītajam, ka komandējuma naudu, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu, uzskata par minimālās darba algas daļu, ja vien to neizmaksā, atlīdzinot tādus faktiskos izdevumus saistībā ar norīkojumu darbā kā ceļa, dzīvokļa un uzturēšanās izdevumi, kas apstiprina - veiktie maksājumi atzīstami par komandējuma naudu.

Savukārt saskaņā ar Direktīvas Nr. 96/71/EK 3.panta 7.punkta pirmo daļu šā panta 1.līdz 6.punkta noteikumi nekavē tādu darba noteikumu un nosacījumu piemērošanu, kas ir labvēlīgāki darba ņēmējam.

Līdz ar to Direktīvā Nr. 96/71/EK un Roma I Regulā nostiprinātais princips par labvēlīgāku noteikumu piemērošanu darba ņēmējam ir attiecināms arī uz komandējuma naudas izmaksu, šajā daļā prasītājs lūdzis piemērot Latvijas likumu. [9.3.1] Tā kā ir konstatējamas visas Darba likuma 14.pantā noteiktās darbinieka nosūtīšanas darbā uz ārvalsti pazīmes, prasītājam atbilstoši Darba likuma 76.panta pirmās daļas 1. un 2.punktam, Ministru kabineta 2010.gada 12.oktobra noteikumiem Nr. 969 „Kārtība kādā atlīdzināmi ar komandējumiem saistītie izdevumi” (turpmāk – Noteikumi Nr.969) pienākas atlīdzība par izdevumiem, kas viņam radušies nosūtīšanas dēļ.

Noteikumu Nr.969 8.punktā paredzēts, ka viens no ar komandējumu saistīto izdevumu kompensācijas veidiem ir „dienas nauda”. Iztulkojot jēdzienu „dienas nauda”, Eiropas Savienības Tiesa 2015.gada 12.februāra spriedumā lietā C-396/13, atzina, ka dienas naudas mērķis ir nodrošināt attiecīgo darba ņēmēju ar sociālo aizsardzību, kompensējot neērtības, kas radušās norīkojuma darbā dēļ un saistītas ar attālināšanos no ierastās vides.

Dienas naudas jēdziens interpretēts kā komandējuma nauda Direktīvas Nr. 96/71/EK izpratnē un ir uzskatāma par minimālās darba algas daļu. [9.3.2] Prasītājs lūdzis piedzīt komandējuma naudu 9788,45 EUR (6848 Ls) par laika posmu no 2012.gada 28.februāra līdz 2012.gada 6.oktobrim (kopā 214 komandējumā pavadītās dienas).

Ņemot vērā, ka atbildētāja nav iebildusi pret prasītāja komandējumā pavadīto laiku (dienu skaitu), kā arī komandējuma naudas aprēķinu, atbilstoši Noteikumu Nr.969 (redakcijā no 2011.gada 1.novembra līdz 2013.gada 31.decembrim) 8.punktam /pers. C/ aprēķināma komandējuma nauda par 214 komandējumā pavadītām dienām. Noteikumu Nr.969 1.pielikumā norādīts, ka izdevumi par diennakts komandējumu uz Vāciju ir 32 Ls (45,74 EUR).

Līdz ar to /pers. C/ izmaksājamā dienas nauda par 214 dienām ir 9788,45 EUR (45,74 EUR x 214). [9.4] Prasījumus par darba algas piedziņu prasītājs uzturēja visa tiesvedības procesa laikā. Prasījumu, kas pamatots ar Vācijas tiesību normām, prasītājs izvirzīja apelācijas instances tiesā, kura atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai lietu izskata pēc būtības. Atbildētājai saskaņā ar šā likuma 74.panta otrās daļas 9.punktu bija tiesības celt iebildumus pret prasītāja argumentiem, lūgumiem un precizējumiem arī apelācijas instances tiesā.

Atbildētāja nav izmantojusi šīs tiesības. Līdz ar to, ievērojot, ka darba ņēmējs ir vājākā puse darba tiesiskajās attiecībās vai neaizsargātā līgumslēdzēja puse, kas attiecas arī uz lietas izskatīšanu tiesā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010.gada 25.novembra spriedumu (otrā palāta) lietā Nr. C-429/09 par lūgumu sniegt prejudiciālo lēmumu), prasījumi par darba algas piedziņu izvērtējami atbilstoši tiem argumentiem, kurus sniedzis prasītājs.

Tiesai ir patstāvīgi jākvalificē prasības pamats un jānosaka, kuras normas piemērojamas strīda izšķiršanai, šo tiesas pienākumu neietekmē ne tas, kā prasītājs nosaucis savu prasību, ne tas, uz kādām tiesību normām prasītājs atsaucies. [9.5] Saskaņā ar Darba likuma 14.panta piekto daļu, kurā ir transponēti Direktīvas Nr. 96/71/EK noteikumi ( 3.panta 1.punkts), darba devējam, kas nosūta darbinieku veikt darbu citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas ekonomiskās zonas valstī vai Šveices Konfiderācijā, neatkarīgi no darba līgumam un darba tiesiskajām attiecībām piemērojamā likuma, ir pienākums šim nosūtītajam darbiniekam nodrošināt nodarbinātības noteikumus un atbilstošus apstākļus saskaņā ar šā panta trešās daļas noteikumiem, atbilstoši attiecīgās valsts normatīvajiem aktiem, kas regulē darbinieka nosūtīšanu.

Kā noteikts Direktīvas Nr. 96/71/EK 3.pantā, nosūtīšanas darbā gadījumā darba devējam ir pienākums maksāt darbiniekam minimālo darba algu saskaņā ar tās valsts likumiem, uz kuru darbinieks nosūtīts. Ja valstī minimālā darba samaksa nav noteikta normatīvajā aktā, tad ir jāvadās pēc attiecīgās valsts prakses. [9.6] Atbilstoši darba līguma 2.2.punktam darba devējai ir pienākums maksāt darbiniekam nolīgto darba samaksu saskaņā ar darba likumdošanas, darba koplīguma un šā līguma noteikumiem. Darba līguma 3.2.1. punktā puses vienojušās, ka darba algas apmērs ir atkarīgs no darba uzdevuma izpildes, proti, darba ražīguma procentiem, kas atrunāts pasūtītāja tehniskajā un tehnoloģiskajā dokumentācijā.

No lietā iesniegtajiem algas aprēķiniem par laika posmu no 2012.gada februāra līdz 2012.gada septembrim, redzams, ka prasītājam darba alga aprēķināta, par pamatu ņemot likmi 8 EUR stundā.

Darba likuma 28.pants noteic, ka darba devējs, pamatojoties uz pušu noslēgto darba līgumu, uzņemas veikt nolīgto darba samaksu. Savukārt minimālā darba alga nedrīkst būt mazāka par valsts noteikto minimumu (Darba likuma 61.pants). Ministru kabineta 2010.gada 30.novembra noteikumi Nr.1096 „Noteikumi par minimālo mēneša darba algu un minimālo tarifa likmi”, kas bija spēkā no 2011.gada 1.janvāra līdz 2014.gada 1.janvārim (turpmāk – Noteikumi Nr. 1096), paredzēja, ka minimālā darba alga Latvijā ir 200 Ls mēnesī, stundas tarifa likme - 1,189 Ls, t.i., 1,70 EUR. [9.7] Izspriežot prasību par nesamaksātās darba algas daļas piedziņu par laiku no 2012.gada februāra līdz oktobrim atbilstoši Darba likuma 13.panta trešajai daļai, kā arī Roma I Regulas Preambulas 23.punktam, jāizvērtē, vai lietā piemērojamās Vācijas tiesības nerada kolīziju ar Latvijas tiesībām darba algas noteikšanas jomā, un kuras valsts normas ir labvēlīgākas prasītājam. Tāpat jāņem vērā Direktīvas Nr. 96/71/EK 3.panta pēdējā rindkopā noteiktais.

No Vācijas Federālās Tieslietu un patērētāju tiesību aizsardzības ministrijas piemērojamo tiesību normu skaidrojuma, kas sniegts atbilstoši Eiropas 1968.gada 7.jūnija Konvencijai „Par informāciju par ārvalstu likumiem” ( sk. lietas 3.sēj., 44.-47.lp.), izriet, ka saskaņā ar Vācijas Civillikuma 611.a paragrāfa otro daļu darba devējam ir pienākums maksāt darba samaksu par paveikto darbu nolīgtajā apmērā. Tomēr tā saucamās netaisnās iedzīvošanās darba samaksas dēļ, vienošanās var būt pretrunā ar labiem tikumiem un līdz ar to ir spēkā neesoša, ja pastāv uzkrītoša nesamērība starp darba izpildījumu un darba samaksu. Federālās Darba tiesas judikatūrā atzīts, ka pretrunā ar labiem tikumiem ir vienošanās par atalgojumu, kas nesasniedz 2/3 atalgojuma, ko paraksti maksā attiecīgajā nozarē un saimnieciskajā reģionā.

Atbilstoši Lejassaksijas federālās zemes tipveida koplīgumam metālapstrādes nozarē nodarbināto alga (4.atalgojuma grupa, pamatalga, kvalificēts darbs ar divu gadu pieredzi) 2012.gadā bija 2016,89 EUR mēnesī, strādājot normālo darba laiku 37 stundas nedēļā. Prasītājs aprēķinājis, ka, ņemot 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs vērā Vācijas Federatīvajā Republikā 2012.gadā noteikto atalgojumu metālapstrādes nozarē, viņa darba stundas likmei bija jābūt 12,57 EUR. [9.8] Aprēķinot darba algas stundas likmi atbilstoši Lejassaksijas federālajā zemē metālapstrādes nozarē nodarbināto atalgojumam, prasītājs nav pierādījis, ka viņa kvalifikācija atbilst metālapstrādes frēzētāja-operatora darba veikšanai un viņam ir divu gadu pieredze šajā darbā. Līdz ar to skaidrojumā minētā algas likme uz prasītāju nav attiecināma. Tomēr, ievērojot to, ka par darba algas likmi puses ir vienojušās darba līgumā, ir pamats izvērtēt, vai tajā noteiktā darba algas likme atbilst Vācijas Federālās Darba tiesas judikatūrai un Lejassaksijas federālās zemes metālapstrādes nozarē nodarbināto tipveida koplīgumā norādītajam atalgojumam.

Par pamatu ņemot koplīgumā noteikto darba algu 2016,89 EUR mēnesī, 2/3 daļas ir 1344,59 EUR. Ja normālais nedēļas darba laiks ir 37 stundas nedēļā, tad prasītāja stundas likmei bija jābūt ne mazākai kā 9,09 EUR stundā. [9.9] Prasītājs lietā iesniedzis darba algas aprēķinus (sk. lietas 3.sēj., 241.-264.lp.), no kuriem redzams, ka par laiku no 2012.gada februāra līdz oktobrim (ieskaitot) aprēķinātas 1636 darba stundas, par kurām nav samaksāta darba alga 7425,08 EUR.

Atbilstoši algas likmes aprēķiniem par laiku no 2012.gada februāra līdz septembrim (ieskaitot) atbildētāja aprēķinājusi prasītājam darba algu 4288 EUR, par nakts stundām 400 EUR, par darbu brīvdienās 368 EUR un izdevumu atlīdzību (komandējuma nauda) 984 EUR, bruto darba samaksa 6040 EUR. Par 2012.gada februāri uzskaitītas 26 darba stundas, par martu 128 darba stundas.

No SIA /Nosaukums A/ grāmatvedības izziņas (sk. lietas 1.sēj., 118.lp.) izriet, ka laikā no 2012.gada aprīļa līdz septembrim (ieskaitot) prasītājam uzskaitītas 1004 darba stundas.

Lietā iesniegtās /pers. C/ bankas konta izdrukas (sk. lietas 1.sēj., 12.-17.lp.) apstiprina, ka prasītāja kontā ieskaitīta darba alga par laika posmu no 2012.gada februāra līdz septembrim (ieskaitot) 4461,08 EUR un naudas pārskaitījumi no fiziskās personas /pers. T/ 1823,52 EUR (sk. lietas 1.sēj., 12.-17.lp.), kurus prasītājs uzskata par darba algas daļu, atzīstot, ka viņam kopā izmaksāta darba alga 6284,60 EUR.

Nav pamata apšaubīt darba devējas iesniegtos pierādījumus. Aprēķinot neizmaksātās darba algas apmēru, jāņem vērā darba devējas fiksētais prasītāja nostrādāto stundu skaits un Lejassaksijas federālās zemes metālapstrādes nozarē nodarbināto tipveida koplīgumā noteiktā darba algas stundas likme 9,09 EUR. Līdz ar to par nostrādātām 1158 darba stundām darba alga bija jāizmaksā ne mazāka kā 10 526,22 EUR.

Tādējādi kopā ar samaksu par nakts stundām 400 EUR un darbu brīvdienās 368 EUR, /pers. C/ darba samaksa par laika posmu no 2012.gada februāra līdz septembrim bija jāaprēķina 11 294,22 EUR (bez komandējuma naudas 984 EUR), tādēļ no atbildētājas prasītāja labā piedzenama neizmaksātā darba alga 5009,62 EUR (11 294,22 – 6284,60 EUR). [9.10] Lietā nepastāv strīds, ka prasītājam nav samaksāta darba alga par 2012.gada 30. un 31.janvāra darba dienām, kā arī 2012.gada 1., 2. un 4. oktobra darba dienām.

Atbildētāja nav pierādījusi, ka /pers. C/ ir neattaisnoti kavējis darbu.

Atbilstoši Darba likuma 14.panta piektajai daļai un Direktīvas Nr. 96/71/EK 3.panta pirmajai daļai darba devējam jānodrošina darbiniekam maksimālais darba laiks [..]. Līdz ar to apstāklis, ka lietā nav pierādījumu par darba izpildījumu norādītajās dienās, nevar pasliktināt darbinieka stāvokli un atbrīvot darba devēju no pienākuma maksāt darba algu par darbinieka dīkstāvē pavadīto laiku. Pamatojoties uz Darba likuma 74.panta otrās un trešās daļas noteikumiem, par dīkstāvē pavadītām dienām no atbildētājas prasītāja labā piedzenama vidējā izpeļņa.

Aprēķinot vidējo izpeļņu par piecām nostrādātām dienām, piemērojami Darba likuma 75.panta pirmās daļas noteikumi. Latvijas likums ir labvēlīgāks prasītājam, jo vidējās izpeļņas aprēķināšanā tiek ņemtas vērā arī piemaksas un prēmijas. Savukārt Vācijā vidējā darba samaksa tiek aprēķināta par pēdējām 13 nedēļām, neieskaitot papildu darba samaksu par virsstundām (Federālais atvaļinājuma likums 11.paragrāfs).

Tā kā lietā nav pierādījumu tam, ka prasītājs ir strādājis SIA /Nosaukums A/ iepriekš, vidējā izpeļņa par 2012.gada 30. un 31.janvāri aprēķināma no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas 2012.gadā - 200 EUR. No SIA /Nosaukums A/ grāmatvedības izziņas, redzams, ka /pers. C/ vidējā izpeļņa dienā pie minimālās mēnešalgas bija 9,56 EUR. Tādējādi no atbildētājas prasītāja labā piedzenama neizmaksātā darba alga par šīm dienām 19,12 EUR.

Aprēķinot darba algu par dīkstāvi 2012.gada 1.,2. un 4.oktobrī, atbilstoši Darba likuma 75.panta piektajai daļai jāņem vērā SIA /Nosaukums A/ darba algas aprēķini un grāmatvedības izziņa par nostrādāto stundu skaitu laikā no 2012.gada aprīļa līdz septembrim. Izanalizējot minētajos dokumetos fiksētās ziņas, atzīstams, ka darba samaksas kopsummai par šo laika posmu bija jābūt 9798,36 EUR (dienas vidējā izpeļņa 78,07 EUR).

Līdz ar to prasītāja labā no atbildētājas piedzenama vidējā izpeļņa par 2012.gada 1.,2. un 4.oktobri, kopā 195,18 EUR. [10] Saistība veikt nodokļu maksājumus izriet no likuma vai tiesiska darījuma, ja darba ņēmējs ir vienojies ar darba devēju par nodokļu samaksu valsts budžetā. Lietā nav iesniegti pierādījumi, kas apliecinātu, ka starp pusēm panākta vienošanās par prasītāja apņemšanos veikt nodokļu maksājumus administrējošām iestādēm.

Pārbaudot lietā iesniegtos pierādījumus par SIA /Nosaukums A/ veiktajiem nodokļu maksājumiem no prasītājam samaksātās darba algas, konstatējams, ka nodokļu maksājumi par /pers. C/ pamatā ir veikti Vācijā, savukārt tiesības uz nodokļu un citu tiem pielīdzināto maksājumu piedziņu no darba devējas ir nodokļu administrējošo iestāžu kompetencē (likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 1.panta pirmās daļas 1.punkts, likuma „Par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām” 21.panta pirmā daļa).

Līdz ar to prasība daļā par darba devējas nesamaksāto nodokļu piedziņu par laiku no 2012.gada janvāra līdz 2012.gada oktobrim ir noraidāma. [11] Darba likuma 126.panta pirmā daļas pirmais teikums noteic – darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku.

Latvijā noteiktais darbinieka normālais dienas darba laiks - 8 - stundas, atbilst Vācijas likumā „Likums par darba laiku” 3.punktā paredzētajam.

Dienas vidējo izpeļņu 69,24 EUR prasītājs aprēķinājis, ņemot vērā 2012.gada oktobrī nostrādātas 22 darba dienas, kopā 1523,28 EUR, kas nav pareizi, jo vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējuma laiku, saskaņā ar Darba likuma 75.panta piekto daļu, aprēķināma no 2012.gada aprīļa līdz septembrim, ņemot vērā to, ka oktobrī prasītājs strādājis trīs darba dienas, bet pēc tam viņam bijusi darbnespējas lapa.

Pamatojoties uz iepriekš spriedumā veiktajiem aprēķiniem attiecībā uz darba algas un vidējās izpeļņas noteikšanu, /pers. C/ vidējā izpeļņa par pēdējiem sešiem mēnešiem laikā no 2012.gada aprīļa līdz septembrim aprēķināta 78,07 EUR dienā.

Līdz ar to atlīdzība par darba piespiedu kavējuma 34 dienām ir 2654,38 EUR. Tā kā no atbildētājas prasītāja labā ar spēkā esošu spriedumu jau ir piedzīti 462,49 EUR, piedzenama pārējā daļa 2191,89 EUR. [12] Par pamatu prasītājam izmaksājamās kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu aprēķinam atbildētāja kļūdaini ņēmusi vidējo izpeļņu no minimālās mēneša darba algas.

Prasītājs pie darba devējas ir strādājis no 2012.gada 30.janvāra līdz 2013.gada 11.janvārim (darba līgums uzteikts no 2012.gada 17.novembra), tātad ilgāk kā sešus mēnešus, kas piešķir viņam tiesības izmantot atvaļinājumu vismaz četras kalendāra nedēļas (Darba likuma 149.panta pirmā daļa, 150.panta trešā daļa). Sakarā ar darba tiesisko attiecību izbeigšanu prasītājam rodas tiesības uz kompensācijas saņemšanu vidējās izpeļņas apmērā, kas aprēķināma atbilstoši Darba likuma 75.panta piektajai daļai, un saskaņā ar iepriekš veiktajiem aprēķiniem veido 78,07 EUR dienā. Tādējādi par 22 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs atvaļinājuma dienām prasītājam bija jāaprēķina kompensācija 1717,54 EUR, taču atbildētāja viņam izmaksājusi tikai 214,07 EUR. Neraugoties uz to, ka kompensācijas neizmaksāto daļu veido 1503,47 EUR, prasītājs uzturēja prasību par 1384,80 EUR piedziņu, tāpēc no atbildētājas piedzenami 1384,80 EUR. [13] Darba likuma 112.pants noteic, ka, uzteicot darba līgumu, šā likuma 101.panta pirmās daļas 6.,7.,8.,9.,11. punkta kārtībā darba devējam ir pienākums izmaksāt darbiniekam atlaišanas pabalstu.

Lietā konstatēts, ka ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 29.februāra spriedumu darba līguma uzteikums /pers. C/, kas pamatots ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktu, atzīts par spēkā neesošu. Darba tiesiskās attiecības ar prasītāju izbeigtas 2013.gada 11.janvārī, pamatojoties uz spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 29.februāra spriedumu. Līdz ar to /pers. C/ ir zaudējis tiesības uz Darba likuma 112.pantā paredzētā atlaišanas pabalsta saņemšanu, tādēļ prasība daļā par atlaišanas pabalsta 923,63 EUR piedziņu noraidāma. [14] Lietā nav strīda, ka prasītājam 2012.gad 8.oktobrī iestājās darbnespēja, kas turpinājās līdz 2012.gada 17.oktobrim.

Neraugoties uz to, ka Vācijas tiesību normas ir labvēlīgākas prasītājam, uz viņu ir attiecināmi Latvijas speciālā likuma noteikumi, jo /pers. C/ darbnespēja iestājās, atrodoties Latvijā, t.i., pēc tam, kad viņš ar darba devējas rīkojumu tika atsaukts no darba Vācijā. Līdz ar to darba devējai slimības naudas izmaksa prasītājam bija jāveic, pamatojoties uz likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 36.panta pirmo daļu, ņemot vērā prasītāja vidējo izpeļņu par pēdējiem sešiem mēnešiem - 78,07 EUR dienā.

Tādējādi par 2012.gada 8.oktobri slimības nauda netiek aprēķināta; par 2012.gada 9. un 10.oktobri 75% no 78,07 EUR x 2 = 117,11 EUR; par 2012.gada 11.-12.oktobri, 15.,16.,17.oktobri 80% no 78,07 EUR x 5 = 312,28 EUR, kopā 429,39 EUR. Prasītājam ir izmaksāta slimības nauda 75,16 EUR, tātad neizmaksātā daļa ir 354,23 EUR, kas piedzenama no atbildētājas prasītāja labā. [15] Par minēto apelācijas instances tiesas spriedumu daļā, ar kuru prasība apmierināta, kasācijas sūdzību iesniegusi SIA /Nosaukums A/, lūdzot spriedumu šajā daļā atcelt.

Tā kā /pers. C/ šo spriedumu prasības noraidītajā daļā nav pārsūdzējis, tas norādītajā daļā saskaņā ar Civilprocesa likuma 203.panta otro daļu, 436.panta otro daļu atzīstams par stājušos spēkā.

Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti. [15.1] Atzīstot, ka prasītājs bija nosūtīts komandējumā nevis atradās pastāvīgajā darbā Vācijā, kā bija noteikts starp pusēm noslēgtajā darba līgumā, un apmierinot prasību daļā par komandējuma dienas naudas piedziņu laikā no 2012.gada 28.februāra līdz 2012.gada 6.oktobrim, tiesa nav ņēmusi vērā Noteikumu Nr.969 2.punktā sniegto komandējuma definīciju - par komandējumu šo noteikumu izpratnē uzskatāms ar komersanta vadītāja rakstisku rīkojumu apstiprināts darbinieka brauciens uz noteiktu laiku uz citu apdzīvotu vietu Latvijas Republikā vai uz ārvalstīm, kā arī no ārvalstīm uz Latvijas Republiku (ja darbinieka pastāvīgā darba vieta ir ārvalstīs). [15.2] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 190.panta otrās daļas un 193.panta piektās daļas noteikumus.

Spriedumā izdarītais secinājums, ka prasītājs tika nosūtīts uz Vācijas filiāli turpmākai apmācībai, kas pēc sava satura ir laikā ziņā ierobežots process, pēc kura pabeigšanas būtu jāseko citiem rīkojumiem saistībā ar prasītāja nodarbinātību uzņēmumā, neapstiprinās ar pierādījumiem lietā, ir tiesas pieņēmums, kas neatbilst faktiskajiem apstākļiem.

Kļūdains ir arī tiesas konstatējums, ka laikā, kad prasītājs veica darbu Vācijā, viņam tika atlīdzināti izdevumi par dzīvokli, kas, tiesas ieskatā, apstiprina prasītāja atrašanās komandējumā faktu. No lietā esošā algas aprēķina redzams, ka izdevumi par dzīvokli ir atskaitīti no darba algas. Tāpat no šī aprēķina izriet, ka nodokļi tika samaksāti Vācijā nevis Latvijā. Šis fakts ir būtisks, lai pareizi novērtētu to, vai prasītājs bija pastāvīgi nodarbināts Vācijā, vai tika nosūtīts komandējumā. [15.3] Nepareizs ir šā sprieduma 9.4. - 9.10.punktā veiktais prasītājam neizmaksātās darba algas un stundas likmes aprēķins. Spriedumā nav nodibināts, ka Vācijā darba tiesisko attiecību ar prasītāju pastāvēšanas laikā minimālā darba alga normatīvajā aktā nebija noteikta. Tiesas atsauce uz tipveida koplīgumu konkrētajā gadījumā nav pamatota, jo tas nav starp darba devēju un darbinieku arodbiedrību vai darbinieku pilnvarotiem pārstāvjiem noslēgts līgums. Turklāt atbildētāja kā darba devēja koplīgumu nav slēgusi un tai nav informācijas par to, ka prasītājs būtu arodbiedrības biedrs. Tipveida koplīgumā (faktiski projektā) noteiktais vēlamais atalgojums nav uzskatāms par „parastu” darba samaksu Federālas Darba tiesas judikatūras izpratnē.

Aprēķinādama prasītāja darba algas stundas likmi, tiesa par pamatu ņēmusi kvalificēta darbinieka atalgojumu, taču lietas materiāli apstiprina, ka prasītājs par tādu nav uzskatāms. Nosakot atalgojuma apmēru, tiesai bija jānoskaidro, kāda ir „parasta” darba samaksa, taču tas nav izdarīts. [15.4] Tiesa pārkāpusi Civilprocesa likuma 192.pantu par prasījuma robežu ievērošanu. Daļēji noraidot prasību, prasītāja labā piedzīta lielāka naudas summa, nekā lūgts prasības pieteikumā.

Motīvu daļa [16] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā tas noteikts Civilprocesa likuma 473.panta pirmajā daļā, Senāts atzīst, ka spriedums atstājams negrozīts daļā par neizmaksātās komandējuma dienas naudas 9788,45 EUR, neizmaksātās darba algas par 2012.gada 30. un 31.janvāri 19,12 EUR, kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu 1384,80 EUR un „slimības naudas” 199,70 EUR, kopā 11 392,07 EUR piedziņu no atbildētājas prasītāja labā, bet pārējā prasības apmierinātajā daļā atceļams. [17] Tas, kādā daļā spriedums pārsūdzēts, izriet no kasācijas sūdzības satura. Ja kasācijas sūdzībā norādīts, ka spriedums tiek pārsūdzēts pilnā apjomā vai, piemēram, prasības apmierinātajā daļā, taču pretēji Civilprocesa likuma 453.panta 5.punktā skaidri definētajiem noteikumiem neminot argumentus par tiesību normu nepareizu piemērošanu vai iztulkošanu attiecībā uz kādu atsevišķu sprieduma daļu, tad nav pamata uzskatīt, ka šajā daļā spriedums pārsūdzēts.

Kā atzīts judikatūrā, neesot argumentiem, kasācijas instances tiesai nav iespējams veikt attiecīgās sprieduma daļas tiesiskuma pārbaudi (sal.

Augstākās tiesas 2010.gada 24.novembra sprieduma lietā Nr.SKC-226 (C04308407) 14.punktu).

Līdz ar to lietas izskatīšanas robežu noteikšanā izšķiroša nozīme ir nevis kasācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem, bet gan kasācijas sūdzībā norādītajam pamatojumam, kā izpaudusies attiecīgās materiālo tiesību normas piemērošanas vai iztulkošanas nepareizība, kā procesuālo tiesību normas pārkāpums ietekmējis lietas iznākumu.

Tā kā /pers. C/ prasībā apvienoti vairāki patstāvīgi prasījumi, apgabaltiesa, izvērtēdama to pamatojumu, taisījusi atbildētājai daļēji nelabvēlīgu spriedumu atsevišķi par katru no tiem.

Lai gan SIA /Nosaukums A/ formāli pārsūdzējusi apelācijas instances tiesas spriedumu prasības apmierinātajā daļā, Senāts konstatē, ka 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs atbildētājas kasācijas sūdzībā nav atrodams neviens motīvs, kurā būtu kritizēts spriedums daļā, ar kuru prasītāja labā piedzīti: neizmaksātā darba alga 19,20 EUR, kompensācija par neizmantoto atvaļinājumu 1384,80 EUR un „slimības nauda” 199,70 EUR.

Ievērojot iepriekš teikto un Civilprocesa likuma 473.panta pirmajā daļā apzīmētās lietas izskatīšanas kasācijas kārtībā robežas, apelācijas instances tiesas spriedums minēto prasījumu apmierinātajā daļā atstājams negrozīts. [18] Civilprocesa likuma 475.panta sestā daļa piešķir kasācijas instances tiesai tiesības spriedumā nenorādīt kasācijas sūdzības noraidīšanas iemeslus tad, ja, izvērtējot pārsūdzētā nolēmuma argumentāciju, tiek secināts, ka apelācijas instances tiesa attiecīgās tiesību normas piemērojusi un iztulkojusi pareizi.

Konkrētajā gadījumā pastāv dibināts pamats minētajā normā paredzēto tiesību izmantošanai attiecībā uz pārsūdzēto sprieduma daļu, ar kuru no SIA /Nosaukums A/ piedzīta neizmaksātā komandējuma dienas nauda, jo tajā ietvertās juridiskās argumentācijas izvērtējums rada Senātam pārliecību, ka šis pušu strīds atrisināts, pareizi piemērojot un iztulkojot materiālo tiesību normas, kā arī precīzi izpildot procesuālo tiesību normu noteikumus.

Proti, kā liecina sprieduma motīvu daļā ietvertais pamatojums, apgabaltiesas gala slēdziens, ka, neizmaksādama prasītājam, kurš tika nosūtīts darbā uz atbildētājas filiāli Vācijā, komandējuma dienas naudu prasības pieteikuma papildinājumos norādītajā apmērā, SIA /Nosaukums A/ aizskārusi viņa likumīgās tiesības, izdarīts, balstoties uz tādiem faktiskajiem apstākļiem, kas nodibināti, gan vispusīgi un objektīvi izvērtējot pušu iesniegtos pierādījumus to kopumā, gan dodot tiem atbilstošu juridisko kvalifikāciju. Tāpat tiesa, atsaukdamās uz Eiropas Savienības tiesību normām, Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātajām atziņām un Augstākās tiesas 2016.gada 30.decembra spriedumā izskatāmajā lietā sniegto uz strīda apstākļiem attiecināmo normu - Darba likuma 14.panta, 76.panta pirmās daļas 1.punkta, Noteikumu Nr.969 2., 3.punkta – iztulkojumu, loģiski un nepārprotami atbildējusi, kāpēc noraidīti atbildētājas pret šo /pers. C/ pieteikto prasījumu izvirzītie iebildumi.

Ņemot vērā minēto, kasācijas sūdzību par spriedumu norādītajā daļā Senāts noraida, nevērtējot tajā izklāstītos apsvērumus, kā to atļauj Civilprocesa likuma 475.panta sestās daļas norma. [19] Jāpiekrīt kasācijas sūdzības iesniedzējas argumentiem, kuros apstrīdēta apelācijas instances tiesas sprieduma daļā par laika posmā no 2012.gada februāra līdz 2012.gada septembrim neizmaksātās darba algas 5009,62 EUR, par 2012.gada 1., 2. un 4.oktobri neizmaksātās darba algas 195,18 EUR, kā arī vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu 2191,89 EUR piedziņu atbilstība Civilprocesa noteikumiem par lietas izskatīšanas robežu ievērošanu. [19.1] Civilprocesa likuma 426.panta otrajā daļā imperatīvā formā noteikts, ka apelācijas instances tiesa izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta vai pamata grozīšana nav pieļaujama.

Tiesību doktrīnā, skaidrojot šīs normas saturu, izteikta atziņa, kurai Senāts pievienojas: ,,[..] minētās robežas nosaka prasības pieteikums, pirmās instances tiesas spriedums un apelācijas sūdzība, [..] izskatāmi tikai tie prasījumi, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Lieta izskatāma tikai tādā apjomā, kā lūgts apelācijas (pretapelācijas) sūdzībā [..]” (sk. Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.- 60.1 nodaļa). Sagatavojis autoru kolektīvs. Prof.

K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 716.lpp.).

Arī no šā likuma 418.panta pirmās daļas pietiekami skaidri formulētās normas, kas aizliedz apelācijas sūdzībā grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, ietvert jaunus prasījumus, izriet, ka apelācijas instances tiesa nedrīkst izspriest tādus prasījums, kuri nebija pieteikti un līdz ar to netika vērtēti, izskatot lietu pirmajā instancē.

Šāds regulējums sistēmiski sasaucas ar Civilprocesa likuma 74.panta trešās daļas 3.punktā ietverto noteikumu, kas prasītājam piešķir tiesības rakstveidā grozīt prasības pamatu vai priekšmetu vienīgi līdz brīdim, iekams pirmās instances tiesa nav uzsākusi lietas izskatīšanu pēc būtības (šā likuma 163.pants), un 192.pantu par lietas izskatīšanas robežām. Tādējādi likumdevējs nodrošinājis citu tiesvedības dalībnieku, visupirms jau atbildētāja, procesuālo tiesību, tostarp zināt, ko tieši un kāpēc prasītājs, celdams tiesā prasību, vēlas panākt, lai varētu pilnvērtīgi sagatavoties prasības atspēkošanai, aizsardzību, taisnīgi līdzsvarojot prāvnieku tiesības, kā to pieprasa Civilprocesa likuma 9.pantā nostiprinātais procesuālās līdztiesības princips, kas ir „būtisks tiesību uz taisnīgu tiesu elements un vienlaikus arī tiesiskās līdztiesības principa īpaša izpausme” (sk. Grabenwarter C. Europäische Menschenrechtskonvention. München: C.H.Beck, 2005, S. 310; Satversmes tiesas 2010.gada 30.marta sprieduma lietā Nr.2009-85-01 12.punktu), kā arī tiesisko noteiktību prāvnieku civilprocesuālajās attiecībās. [19.2] Senāts atzīst, ka apgabaltiesa, piedzīdama šā sprieduma 19.punktā norādītās naudas summas, pārkāpusi Civilprocesa likuma 426.panta otrajā daļā noteiktos lietas izskatīšanas ietvarus, kam par iemeslu bija minētā likuma 418.pata otrās daļas normu nepareizs iztulkojums. [19.2.1] Pārsūdzētā sprieduma aprakstošajā daļā (sk. 1.punktu) apgabaltiesa atbilstoši /pers. C/ prasības pieteikumā tā galīgajā redakcijā aprakstītajiem apstākļiem un formulētajiem lūgumiem atspoguļojusi tos naudas prasījumus, kādi tika pieteikti un bija apspriešanas priekšmets pirmās instances tiesā.

Tātad, ievērojot Civilprocesa likuma 426.panta otrajā daļā noteikto, nevar būt nekādu šaubu, ka apelācijas instances tiesas kompetencē ietilpa tikai šo likumā paredzētā kārtībā pieteikto prasījumu pamatotības vai nepamatotības juridiskais novērtējums. [19.2.2] Tā kā prasītāja labā piedzenamās naudas summas apgabaltiesa noteikusi, balstoties uz tiesas sēdē prasītāja pārstāves iesniegtajā dokumentā ar nosaukumu „Paskaidrojumi saskaņā ar Civilprocesa likuma 166.pantu un prasījumu precizēšana” iekļautajiem aprēķiniem, kas spriedumā bez jebkāda tiesiskā pamata un pretēji Civilprocesa likuma 418.panta otrās daļas 1.punkta jēgai nodēvēti par „prasības summas precizējumiem”, jo tajā faktiski tika pieteikts jauns prasījums un palielināta pirmās instances tiesā pieteiktā prasījuma summa, Senāts konstatē lietas izskatīšanas robežu būtisku pārkāpumu.

Šajā sakarā norādāms turpmāk minētais.

Pirmkārt, ja prasījums - piedzīt no atbildētājas prasītājam neizmaksāto darba algu 7425,08 EUR par laiku no 2012.gada februāra līdz 2012.gada septembrim – pirmo reizi pieteikts apelācijas instances tiesas sēdē, tad ir acīmredzami, ka to nav loģiska pamata identificēt ar Civilprocesa likuma 418.panta otrās daļas 1.punktā lietoto jēdzienu „prasījumu precizēšana”. Otrkārt, atbilstoši šā panta otrās daļas 5.punktam par jauniem prasījumiem nav uzskatāma prasījumu kopējās summas sastāvdaļu grozīšana. Tas nozīmē, ka likums atļauj prasītājam koriģēt prasījuma sastāvā ietilpstošās summas, taču nepārsniedzot sākotnēji pieteiktā naudas prasījuma apmēru. Konkrētajā gadījumā, kad pirmās instances tiesā /pers. C/ uzturēja prasījumu par vidējās izpeļņas 1933,39 EUR piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu, bet „precizējumos” pieprasīja piedzīt 2561,88 EUR, runāt par šādas korekcijas atbilstību iepriekš minētās normas sastāva pazīmēm nav saprātīga iemesla. Treškārt, spriedumā nav atrodams neviens arguments, kas liecinātu, ka apgabaltiesa šo prasītāja pārstāves apelācijas instancē iesniegto dokumentu būtu izvērtējusi tā pieņemamības aspektā. [19.2.3] Ņemot vērā, ka prasījumu par darba algas 195,18 EUR sakarā ar dīkstāvi 2012.gada 1., 2. un 4.oktobrī piedziņu /pers. C/ nav pieteicis nedz pirmās instances tiesā, nedz tāds pieminēts „prasības summas precizējumos”, Senāts atzīst – apgabaltiesa šo summu no atbildētājas piedzinusi pēc savas iniciatīvas, tādējādi būtiski pārkāpdama Civilprocesa likuma 10.pantā nostiprināto sacīkstes principu, kuru raksturo šādas pazīmes:

Tā kā jautājuma par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu izspriešana ir atkarīga no lietas minētajā daļā izskatīšanas no jauna iznākuma, spriedums atceļams arī šajā daļā.

Ņemot vērā, ka atbildētājas kasācijas sūdzība daļēji apmierināta, SIA /Nosaukums A/ saskaņā ar Civilprocesa likuma 458.panta otro daļu atmaksājama drošības nauda.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474.panta 2.punktu, Senāts nosprieda:

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018.gada 15.oktobra spriedumu atstāt negrozītu daļā par neizmaksātās komandējuma dienas naudas 9788,45 EUR, neizmaksātās darba algas par 2012.gada 30. un 31.janvāri 19,12 EUR, kompensācijas par neizmantoto atvaļinājumu 1384,80 EUR un „slimības naudas” 199,70 EUR, kopā 11 392,07 EUR piedziņu no atbildētājas prasītāja labā, bet pārējā prasības apmierinātajā daļā to atcelt un lietu šajā daļā nodot jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Atmaksāt SIA /Nosaukums A/ drošības naudu 300 EUR (trīs simti euro).

Spriedums nav pārsūdzams.

Senatore Senatore Senators M.Zāģere I.Lauka V.Maksimovs 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs