Kurzemes apgabaltiesa – Krimināllietas

Lietas arhīva Nr. KA02-0089-19/8 ECLI:LV:KUAT:2019:0408.11380002019.2.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Liepājā 2019.gada 8.aprīlī Kurzemes apgabaltiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs tiesneses piedaloties prokurorei Didzis Aktumanis Silva Reinholde un Ingrīda Junghāne Ilonai Živai atklātā tiesas sēdē apelācijas kārtībā iztiesāja krimināllietu sakarā ar Talsu rajona prokuratūras virsprokurora Arņa Bērziņa apelācijas protestu par Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 21.februāra spriedumu, ar kuru /pers. E/, personas kods /personas kods/, atzīta par vainīgu un sodīta par Krimināllikuma 262.panta pirmajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.

Aprakstošā daļa Ar Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 21.februāra spriedumu /pers. E/ atzīta par vainīgu Krimināllikuma 262.panta pirmajā daļā paredzēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīta ar piespiedu darbu uz 200 (divsimt) stundām, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 (četriem) gadiem.

Atcelts arests automašīnai Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, kas uzlikts ar 2019.gada 16.janvāra Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Talsu iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektores S.Pētersones lēmumu, un automašīna “Audi A6” ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, kas atrodas glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrā, atgriezta īpašniecei /pers. E/.

No /pers. E/ piedzīti procesuālie izdevumi valsts labā 15,65 euro par alkohola koncentrācijas konstatēšanai veikto pārbaudi un 62,02 euro par izņemtā transportlīdzekļa transportēšanu, nosakot termiņu labprātīgai procesuālo izdevumu samaksai - 30 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Ar Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 21.februāra spriedumu atzīts, ka /pers. E/ vadīja transportlīdzekli bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām (transportlīdzekļa vadīšanas tiesības noteiktā kārtībā nav iegūtas), būdama alkohola ietekmē. /pers. E/, 2019.gada 12.janvārī plkst.16.12 bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām, kuras noteiktā kārtībā nav iegūtas, /adrese/, vadīja sev piederošo transportlīdzekli Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, atrodoties alkohola ietekmē ar alkohola koncentrāciju izelpotajā gaisā 2,51 un 2,47 promiles, kas noteikts ar alkometru AlcoQuant 6020 plus Nr.A408316. /pers. E/, netiekot galā ar automašīnas vadību, izraisīja ceļu satiksmes negadījumu, kura rezultātā viņas vadītais transportlīdzeklis nobrauca no ielas braucamās daļas un ietriecās ēkas, kas atrodas /adrese/, sienā.

Šādas /pers. E/ darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi saskaņā ar Krimināllikuma 262.panta pirmo daļu.

Par spriedumu apelācijas protestu iesniedzis Talsu rajona prokuratūras virsprokurors Arnis Bērziņš, pārsūdzot spriedumu daļā par aresta atcelšanu /pers. E/ piederošajai automašīnai un šīs automašīnas atdošanu atpakaļ īpašniecei, kā arī daļā par procesuālo izdevumu 62,02 euro piedziņas pamatojumu. Protestā norādīts, ka saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 panta ceturto daļu un Kriminālprocesa likuma 240.panta pirmās daļas 4.punktu /pers. E/ piederošā automašīna Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, kas nodota glabāšanai Nodrošinājuma valsts aģentūrai un kurai ar Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Talsu iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas inspektores S.Pētersones 2019.gada 16.janvāra lēmumu uzlikts arests, ir konfiscējama, nododot to Valsts ieņēmumu dienestam. Prokurors lūdz atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par procesuālo izdevumu 62,02 euro apmērā (par izņemtā transportlīdzekļa transportēšanu) piedziņas pamatojumu, pamatojot minēto izdevumu piedziņu ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktu.

Protestā norādīts, ka pirmās instances tiesas spriedums vienlaikus ir pretrunīgs un nav likumīgs.

Virsprokurors atsaucies uz Krimināllikuma 70.10 pantu par mantas īpašo konfiskāciju, Krimināllikuma 70.13 panta pirmajā daļā, otrajā un ceturtajā daļā noteikto par to, kāda manta tiek pakļauta konfiskācijai.

Protesta iesniedzējs norādījis, ka no Tiesu informatīvās sistēmas konstatējams, ka ar 2014.gada 28.marta Talsu rajona tiesas spriedumu administratīvā pārkāpuma lietā Nr.136003014 /pers. E/ sodīta pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 149.15 panta ceturtās daļas par transportlīdzekļa vadīšanu, ja izelpotā gaisa vai asins pārbaudē konstatētā alkohola koncentrācija pārsniedz 1,5 promiles, ar naudas sodu 1200 euro apmērā, administratīvo arestu uz 10 diennaktīm, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz 4 gadiem.

Virsprokurors no krimināllietai pievienotās Ceļu satiksmes drošības direkcijas informācijas konstatējis, ka, notekot administratīvā pārkāpuma lietā Nr.136003014 noteiktajam transportlīdzekļa vadīšanas tiesību iegūšanas liegumam, apsūdzētā transportlīdzekļa vadīšanas tiesības nav ieguvusi.

Virsprokurors izvērtējis apsūdzētās /pers. E/ rīcību un, konkrēti, to, ka viņa vadīja transportlīdzekli bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām, kuras administratīvā pārkāpuma lietā tikušas atņemtas un no jauna nav iegūtas, kā arī alkohola koncentrāciju, kāda konstatēta gan administratīvā pārkāpuma lietā, gan arī kriminālprocesā (abos gadījumos alkohola koncentrācija ievērojami pārsniegusi transportlīdzekļa vadītājam pieļaujamo alkohola koncentrāciju asinīs – 0,5 promiles). Transportlīdzekli /pers. E/ vadījusi Talsu pilsētas centrā, diennakts gaišajā laikā, kad pilsētas centrā notiek intensīva gājēju un transporta kustība, tādējādi apdraudot satiksmes drošību, savu un arī citu satiksmes dalībnieku veselību un dzīvību. Alkohola reibuma dēļ /pers.

E/ netiekot galā ar transportlīdzekļa vadību, automašīna nobrauca no brauktuves un ietriecās ēkas sienā, to sabojājot, tādējādi apsūdzētajai ar savu rīcību 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs aizskarot arī trešās personas mantiskās intereses. Minēto apstākļu kopums ir par pamatu piemērot Krimināllikuma 70.13 panta ceturtajā daļā paredzēto ar noziedzīgo nodarījumu saistītās mantas – transportlīdzekļa konfiskāciju.

Virsprokurors protestā norādījis, ka pirmās instances tiesa, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, bīstamības pakāpi un motīvus, atzinusi, ka automašīnas konfiskācija konkrētajā gadījumā būtu taisnīga un pamatota, taču ņemot vērā personas – /pers. H/, iespējamo tiesību aizskārumu, transportlīdzekļa konfiskāciju nav piemērojusi. Tajā pat laikā tiesa norādījusi, ka /pers. H/ turētāja statusu apstiprina tikai transportlīdzekļa informācija, taču lietā nav nekādu pierādījumu, kas ļautu objektīvi izvērtēt apsūdzētās paskaidrojumu patiesumu un objektīvi izlemt par /pers. H/ iespējamo tiesību aizskārumu.

Protesta iesniedzējs uzskata, ka tiesas norādītie apsvērumi ir pretrunīgi, tiesa nav viennozīmīgi un nepārprotami norādījusi spriedumā apstākļus, kuri būtu par pamatu mantas īpašās konfiskācijas nepiemērošanai.

Virsprokurors vērš tiesas uzmanību, ka ir konstatējams pamats /pers. E/ piederošā transportlīdzekļa konfiskācijai saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 panta ceturtajā daļā noteikto, jo apsūdzētā ar sev piederošu transportlīdzekli, bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām, atrodoties alkohola ietekmē, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību, tādējādi transportlīdzeklis nav atstājams viņas īpašumā.

Virsprokurors atsaucies uz Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punktu, ar ko pamatota procesuālo izdevumu piedziņa, kā arī Kriminālprocesa likuma 235.pantu, kur noteikta lietisko pierādījumu un dokumentu pievienošanas lietai un glabāšanas kārtība.

Protestā norādīts, ka transportlīdzeklis Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/, nav reģistrēts lietisko pierādījumu sarakstā, bet tam ir uzlikts arests, tādējādi transportlīdzeklis nav uzskatāms par lietisko pierādījumu, bet gan par arestēto mantu, un Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punktā nav paredzēti procesuālie izdevumi par arestētās mantas transportēšanu.

Virsprokurors secinājis, ka summas, kas izlietotas automašīnas transportēšanai neatbilst Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punktā ietvertajiem procesuālajiem izdevumiem, bet gan būtu attiecināmas uz Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktā paredzētajiem citiem izdevumiem, kas radušies kriminālprocesā. Tādējādi no /pers. E/ piedzenami transportlīdzekļa transportēšanas izdevumi, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktu (lietas 63.-64.lapa).

Prokurore Ilona Živa apelācijas instances tiesas sēdē uzturēja apelācijas protestu, pamatojoties uz tajā ietvertajiem argumentiem un norādīja, ka, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus un radīto apdraudējumu, ir konstatējams pamats apsūdzētajai piederošā transportlīdzekļa konfiskācijai saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 panta ceturto daļu. Ņemot vērā, ka transportlīdzeklis nav atzīts par lietisko pierādījumu, tad procesuālie izdevumi saistībā ar transportlīdzekļa transportēšanu ir piedzenami no apsūdzētās, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktu, nevis Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punktu.

Apsūdzētā /pera. E/ tiesas sēdē paskaidroja, ka izņemtā transportlīdzekļa turētājs ir /pers. H/, kurš ir otrās grupas invalīds ar kustību traucējumiem.

Saskaņā ar noslēgto vienošanos /pers. H/ viņai ir aizdevis naudu transportlīdzekļa iegādei, bet viņai ir jānodrošina /pers. H/ pārvietošanos darba vajadzībām un nokļūšanu medicīnisko pakalpojumu saņemšanai. Līdz šim noslēgtā vienošanās tikusi pildīta izmantojot iegādāto automašīnu. Apsūdzētā uzskata, ka /pers. H/ nebūtu jācieš viņas nodarījuma rezultātā, tādēļ lūdz izņemto transportlīdzekli nekonfiscēt. /pers. E/ norādīja, ka apzinās pienākumu maksāt procesuālos izdevumus saistībā ar transportlīdzekļa transportēšanu, tādēļ viņai nav iebildumu pret to, ka procesuālie izdevumi tiktu piedzīti, pamatojoties uz citu Kriminālprocesa likuma normu.

Motīvu daļa Iepazinusies ar apelācijas protestā norādītajiem motīviem, uzklausījusi apsūdzētās paskaidrojumus un prokurores viedokli, pārbaudījusi krimināllietas materiālus apelācijas protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros, apelācijas instances tiesa atzīst, ka Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 21.februāra spriedums atceļams daļā par procesuālo izdevumu piedziņu no /pers. E/ 62,02 euro apmērā valsts labā, bet pārējā daļā spriedums atstājams negrozīts.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu /pers. E/ pamatoti atzīta par vainīgu Krimināllikuma 262.panta pirmajā daļā paredzēta mazāk smaga nozieguma izdarīšanā. Ievērojot Kriminālprocesa likuma 499.panta nosacījumus, lieta pirmās instances tiesā iztiesāta, neveicot pierādījumu pārbaudi.

Attiecībā par noziedzīgā nodarījuma juridisko kvalifikāciju spriedums netiek pārsūdzēts un arī apelācijas instances tiesai nav pamata apšaubīt kvalifikācijas pamatotību.

Apelācijas instances tiesa atzīst par pamatotu apelācijas protestā ietverto norādi par to, ka pirmās instances tiesa procesuālo izdevumu piedziņu 62,02 euro apmērā par izņemtā transportlīdzekļa transportēšanu nav pamatojusi ar konkrētajiem apstākļiem atbilstošu procesuālo tiesību normu.

Pirmās instances tiesa procesuālo izdevumu 62,02 euro apmērā piedziņu valsts labā par kriminālprocesā izņemtā transportlīdzekļa Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ transportēšanu pamatojusi ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļa 5.punktu.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 5.punktā noteiktajam procesuālie izdevumi ir summas, kas izlietotas lietisko pierādījumu glabāšanai, pārsūtīšanai, realizācijai un iznīcināšanai.

Lietisko pierādījumu un dokumentu pievienošanas lietai un glabāšanas kārtību reglamentē Kriminālprocesa likuma 235.pants, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka izmeklēšanas darbību gaitā iegūtās lietas un dokumentus, ja ir pamats uzskatīt, ka turpmākajā kriminālprocesā tiem varētu būt pierādījumu nozīme, procesa virzītājs reģistrē krimināllietā esošajā lietisko pierādījumu un dokumentu sarakstā.

No krimināllietas materiāliem konstatējams, ka transportlīdzeklis Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ nav reģistrēts lietisko pierādījumu sarakstā.

Ar procesa virzītāja 2019.gada 16.janvāra lēmumu automašīnai Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ uzlikts arests (lietas 30.lapa).

No minētā secināms, ka transportlīdzeklis kriminālprocesā nav uzskatāms par lietisko pierādījumu, bet gan par arestēto mantu.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļa 5.punktā nav paredzēti procesuālie izdevumi par arestētās mantas transportēšanu (piespiedu pārvietošanu).

Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 1.-7.punktā ir uzskaitīti atsevišķi procesuālo izdevumu veidi, bet panta 8.punktā ir noteikts, ka procesuālie izdevumi ir arī citi izdevumi, kas radušies kriminālprocesā.

Ņemot vērā, ka procesuālie izdevumi par arestētās mantas transportēšanu atsevišķā Kriminālprocesa likuma normā nav paredzēti, bet šādi izdevumi kriminālprocesā ir radušies, tad tie attiecināmi uz Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktā paredzētajiem procesuālajiem 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs izdevumiem.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 368.panta pirmo daļu procesuālos izdevumus ar tiesas nolēmumu piedzen no notiesātajiem.

Ievērojot to, ka /pers. E/ ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tad procesuālie izdevumi 62,02 euro apmērā par kriminālprocesā izņemtā transportlīdzekļa Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ transportēšanu piedzenami no apsūdzētās valsts labā saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 367.panta pirmās daļas 8.punktu un 368.panta pirmo daļu, jo nav konstatējami Kriminālprocesa likumā paredzētie apstākļi, kas būtu par pamatu viņas atbrīvošanai no procesuālo izdevumu segšanas.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu nolemts atcelt arestu automašīnai Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ un atgriezt to īpašniecei /pers. E/.

Tiesa šādu lēmumu pamatojusi ar to, ka automašīnas konfiskācijas gadījumā tiktu aizskartas arī automašīnas turētāja (faktiskā valdītāja) /pers. H/ tiesības, kurš nav saistīts ar noziedzīgo nodarījumu. Vienlaicīgi tiesa secinājusi, ka lietā nav nekādu pierādījumu, kas ļautu objektīvi izvērtēt apsūdzētās paskaidrojumu patiesumu attiecībā uz /pers. H/ invaliditāti un automašīnas iegādes un lietošanas apstākļiem, kas ļautu nekļūdīgi izlemt par /pers. H/ iespējamo tiesību aizskārumu.

Turklāt tiesa arī atzinusi, ka, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, bīstamības pakāpi un motīvus, /pers. E/ piederošās automašīnas konfiskācija šajā gadījumā būtu taisnīga un samērīga.

Virsprokurors apelācijas protestā norādījis, ka šādi tiesas secinājumi ir pretrunīgi un konstatētie noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļi, bīstamība un radītās sekas ir pamats ar noziedzīgu nodarījumu saistītās un apsūdzētajai piederošās mantas konfiskācijai.

Atbilstoši Krimināllikuma 70.10 pantā noteiktajam mantas īpašā konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas vai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas priekšmeta, vai ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā. Mantas īpašā konfiskācija nav kriminālsods.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 70.13 panta pirmajā daļā ir definēts, ka ar noziedzīgu nodarījumu saistīta manta ir tāda noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai piederoša manta, kas sakarā ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu nav atstājama personas īpašumā.

Saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 panta otro un ceturto daļu ar noziedzīgu nodarījumu saistītu mantu konfiscē. Konfiskācijai var pakļaut noziedzīgu nodarījumu izdarījušai personai piederošu transportlīdzekli, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums pret satiksmes drošību alkohola, narkotisko, psihotropo, toksisko vai citu apreibinošo vielu ietekmē.

No minētajām tiesību normām secināms, ka likumdevējs nav imperatīvā formā noteicis tiesas pienākumu pakļaut konfiskācijai personai piederošu transportlīdzekli, bet paredzējis konfiskācijas piemērošanas iespējamību.

Apelācijas instances tiesa nevar pilnībā pievienoties apelācijas protestā norādītajam, ka pirmās instances tiesas pamatojums transportlīdzekļa konfiskācijas nepiemērošanai ir pretrunā citiem tiesas spriedumā izteiktajiem atzinumiem.

Pirmās instances tiesa, izvērtējot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas apstākļus, bīstamības pakāpi un motīvus, norādījusi, ka transportlīdzekļa konfiskācija būtu taisnīga un samērīga.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka /pers. E/ ar sev piederošu transportlīdzekli, bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesībām, atrodoties alkohola ietekmē, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu pret satiksmes drošību.

Norādītie apstākļi saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 pantā noteikto ir atzīstami par pamatu transportlīdzekļa konfiskācijai, kā to pareizi konstatējusi pirmās instances tiesa.

Nepiemērojot transportlīdzekļa konfiskāciju, pirmās instances tiesa ņēmusi vērā apsūdzētās /pers. E/ paskaidrojumus par iespējamo /pers.

H/ tiesību aizskārumu.

Tiesa arī norādījusi, ka nav iegūti citi pierādījumi, kas apstiprinātu apsūdzētās paskaidrojumus un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 455.panta otro daļu tiesa pēc savas iniciatīvas nav tiesīga tādus iegūt un pārbaudīt tiesas sēdē.

Apelācijas instances tiesas ieskatā, šādos apstākļos nepiemērojot transportlīdzekļa konfiskāciju, pirmās instances tiesa faktiski nenovērstās šaubas pamatoti vērtējusi par labu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību.

Turklāt atzīmējams, ka apelācijas instances tiesā apsūdzētā /pers. E/ iesniedza pierādījumus, kas apstiprina pirmās instances tiesā sniegtajos paskaidrojumos ietvertās ziņas.

No apelācijas instances tiesas sēdē iesniegtā un apskatītā Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas 2008.gada 18.jūnija lēmuma konstatējams, ka /pers. H/ ir noteikta otrā invaliditātes grupa bez atkārtotas pārbaudes termiņa.

Savukārt tiesas sēdē iesniegtā 2018.gada 9.aprīļa vienošanās, kas noslēgta starp /pers. H/ un /pers. E/ apstiprina, ka /pers. H/ ir invalīds ar kustību traucējumiem un nodod /pers. E/ naudu automašīnas iegādei, kā arī tiek reģistrēts kā automašīnas turētājs, bet /pers. E/ apņemas nodrošināt /pers. H/ pārvietošanos darba vajadzībām un nokļuvi medicīnas pakalpojumu saņemšanai līdz 2023.gada 9.aprīlim (lietas 71.-72.lapa).

Ceļu satiksmes drošības direkcijas sniegtajā informācijā norādīts, ka transportlīdzekļa Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ īpašniece ir /pers. E/, bet turētājs – /pers. H/ (lietas 13.-14.lapa).

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka /pers. H/ ar transportlīdzekli Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ nav izdarījis noziedzīgu nodarījumu un kriminālprocesā nav arī konstatēts, ka viņš būtu jebkādā veidā saistīts ar /pers. E/ izdarīto noziedzīgo nodarījumu, veicinājis vai pieļāvis tā izdarīšanu.

Izvērtējot minētos pierādījumus un noskaidrotos apstākļus, apelācijas instances tiesa secina, ka /pers. H/ kā transportlīdzekļa Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ turētājs jeb faktiskais valdītājs ir uzskatāms par transportlīdzekļa īpašnieka vietnieku valdījumā Civillikuma 876.panta otrās daļas izpratnē, tādēļ, konfiscējot transportlīdzekli, nepārprotami tiktu aizskartas arī viņa tiesības un likumīgās intereses.

Apelācijas instances tiesas ieskatā, izlemjot jautājumu par transportlīdzekļa konfiskāciju, jāizvērtē ne tikai noziedzīga nodarījuma izdarīšanas apstākļi, bet gan viss kriminālprocesā noskaidroto apstākļu kopums.

Latvijas Republikas Satversmes 105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 12.panta pirmo daļu kriminālprocesu veic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības un nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē.

Tiesām, izskatot lietas, jāievēro Latvijas Republikas Satversme un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2013.gada 24.oktobra spriedumā lietā Nr.2012-23-01 “Par Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 257.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam” 16.punktā norādījusi: “Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta atziņa, ka likumdevējs var izdot nepieciešamos likumus, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm. Tomēr jebkuram 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs šādā veidā noteiktam īpašuma tiesību ierobežojumam jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības vispārējām interesēm un indivīda pamattiesību aizsardzību. Tiesības uz īpašumu, kuras privātpersonai garantē valsts, demokrātiskā tiesiskā valstī nav absolūtas. Proti, īpašuma tiesības var ierobežot, bet jāvērtē, vai šis ierobežojums ir attaisnojams, proti: 1) vai tas ir noteikts ar likumu; 2) vai tam ir leģitīms mērķis un 3) vai tas ir samērīgs” (skatīt Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2013.gada 24.oktobra spriedumu lietā Nr.2012-23-01).

Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2010.gada 1.aprīļa spriedumā lietā “Deņisova un Moisejeva pret Krieviju” (Denisova and Moiseyeva v.

Russia) konstatēja Konvencijas Pirmā protokola 1.panta pārkāpumu, jo ar tiesas spriedumu krimināllietā tika lemts par trešajām personām piederošas mantas konfiskāciju, bet šīm trešajām personām nebija dota iespēja kriminālprocesa ietvaros efektīvi aizstāvēt savas intereses. Šajā spriedumā norādīts, ka sūdzības iesniedzējām ir ticis uzlikts pārmērīgs ierobežojums, kas varētu būt leģitīms vienīgi gadījumā, ja šīm personām, kuras nebija kriminālprocesa dalībnieces, būtu bijusi reāla iespēja efektīvi apstrīdēt šādu konfiskācijas piemērošanu (skatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010.gada 1.aprīļa spriedumu lietā “Deņisova un Moisejeva pret Krieviju”, pieteikums Nr.16903/03).

Vairākkārt savos spriedumos Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atkārtojusi, ka saskaņā ar Konvencijas Pirmā protokola 1.pantu jebkurai valsts varas ietekmei īpašuma lietošanā jānotiek likumīgi. Tas nozīmē, ka tam jānotiek saskaņā ar procesu, ko noteic nacionālais likums. Tāpat šī prasība attiecas uz piemērojamā likuma kvalitāti, proti, likumam jābūt personai pieejamam, skaidram (precīzam) un tā piemērošanas sekām jābūt paredzamām. “Likumības” prasība Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas izpratnē arī prasa pakļautību likumam, proti, lai nenotiktu patvaļa.

Pie tam, īstenojot jebkuru iejaukšanos īpašuma lietošanā, jānodrošina “taisnīgs līdzsvars” starp vispārējām (sabiedrības) interesēm un indivīda pamattiesību ievērošanu. Ja īpašums ticis lietots pretlikumīgi un ir konfiscēts, šis līdzsvars ir atkarīgs no daudziem apstākļiem, tai skaitā, no īpašnieka uzvedības. Šādos gadījumos nacionālajām iestādēm ir jāapsver mantas īpašnieka vainas un atbildības pakāpe, vai vismaz sakarība starp viņa rīcību un noziedzīgo nodarījumu. Nepieciešamais līdzsvars nebūs nodrošināts, ja personai būs uzlikts individuāls un nesamērīgs slogs.

Šāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas nostāja skaidri norāda uz to, ka gadījumos, ja kriminālprocesa ietvaros tiek lemts par kriminālprocesā neiesaistītu personu tiesību ierobežošanu saistībā ar šo personu valdījumā esošas mantas arestu vai mantas konfiskāciju, ir nepieciešams šīm personām arī piešķirt attiecīgas tiesības kriminālprocesa ietvaros savu interešu aizstāvībai, kā arī jānoskaidro mantas valdītāja vainas vai atbildības pakāpe vai saistība ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu.

Apelācijas instances tiesa konstatē, ka kriminālprocesā nav noskaidrota /pers. H/ vainas un atbildības pakāpe, vai jebkāda sakarība starp viņa rīcību un noziedzīgo nodarījumu. /pers. H/ kriminālprocesā nav ticis iesaistīts un viņam kā personai, kurai procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas vai atņemtas likumīgā valdītāja tiesības rīkoties ar mantu, nav tikušas nodrošinātas arī Kriminālprocesa likuma 111.1 pantā paredzētās aizskartā mantas īpašnieka tiesības.

Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa atzīst, ka šajā kriminālprocesā /pers. H/ nebija iespējams pilnībā realizēt savas kā aizskartā mantas īpašnieka tiesības.

Apelācijas instances tiesa nenoraida iespēju saskaņā ar Krimināllikuma 70.13 panta ceturto daļu pakļaut konfiskācijai transportlīdzekli, kura īpašnieks ir kriminālprocesā apsūdzēta persona, bet turētājs (faktiskais valdītājs) cita persona, taču šādā gadījumā nepieciešams stingri ievērot Latvijas Republikas Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas un nodrošināt personai reālu iespēju efektīvi apstrīdēt šādu konfiskācijas piemērošanu.

Līdz ar to apelācijas instances tiesa konstatē, ka apsūdzētajai /pers. E/ piederošais un /pers. H/ valdījumā esošais transportlīdzeklis pamatoti nav pakļauts konfiskācijai, tādēļ pirmās instances tiesas spriedums daļā par aresta atcelšanu automašīnai Audi A6 ar valsts reģistrācijas numuru /reģistrācijas numurs/ un tās atgriešanu īpašniecei atstājams bez grozījumiem.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz iepriekš minēto un saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 563.panta pirmās daļas 3.punktu, tiesa nosprieda Kurzemes rajona tiesas 2019.gada 21.februāra spriedumu atcelt daļā par procesuālo izdevumu 62,02 euro (sešdesmit divu eiro un divu centu) piedziņu valsts labā.

Pārējā daļā spriedumu negrozīt.

Piedzīt no /pers. E/ valsts labā procesuālos izdevumus 62,02 euro (sešdesmit divus eiro un divus centus) par izņemtā transportlīdzekļa transportēšanu, nosakot termiņu nolēmuma labprātīgai izpildei šajā daļā – 30 dienas no nolēmuma spēkā stāšanās dienas.

Nolēmumu var pārsūdzēt un protestēt 10 dienu laikā no pilna nolēmuma pieejamības dienas kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā Kriminālprocesa likuma 574., 575.pantā paredzētajos gadījumos, sūdzību vai protestu iesniedzot Kurzemes apgabaltiesā.

Pilns tiesas nolēmums pieejams 2019.gada 18.aprīlī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs D.Aktumanis Tiesnese S.Reinholde Tiesnese I.Junghāne 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs