Rīgas apgabaltiesa – Civillietas

Lieta Nr.C29491217 Lietas arhīva Nr. CA-0247-19/33 ECLI:LV:RAT:2019:0408.C29491217.4.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā 2019.gada 8.aprīlī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Dace Jansone tiesnese Lidija Pliča tiesnese Agnese Veita ar sekretāri Inesi Pelēkzirni, piedaloties prasītājas /pers. A/ pārstāvim /pers. B/ un atbildētājas Latvijas Republikas Finanšu ministrijas pārstāvim /pers. C/, atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasībā Latvijas valsti Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā par īpašuma tiesību atzīšanu uz nekustamo īpašumu ar ieilgumu sakarā ar Latvijas Republikas Finanšu ministrijas apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 7.maija spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] /pers. A/ (turpmāk– arī prasītāja) cēla tiesā prasību pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā (turpmāk – arī atbildētāja), kurā, pamatojoties uz Civillikuma 998. – 1031.pantiem, lūdza atzīt /pers. A/ īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma – vienistabas dzīvokļa Nr.20 adrese, kadastra Nr./numurs A/(turpmāk – arī nekustamais īpašums).

Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi. [1.1] 2003.gada 2.jūnijā mirusi /pers. E/, kurai uz miršanas brīdi piederēja nekustamais īpašums – vienistabas dzīvoklis Nr.20, /adrese/. Savas nāves gadījumam /pers. E/ atstāja testamentu, kurā visu nekustamo īpašumu novēlēja prasītājai /pers. A/, pirms laulības uzvārdā /uzvārds/. Prasītāja pieteicās par mantinieci un apstiprinājās mantojuma tiesībās uz viņai piekrītošo mantojumu, kā arī no mirušās nāves dienas lieto, apsaimnieko un uztur mantojumu.

Neskatoties uz mantojuma atstājējas izteikto gribu, 2004.gada 12.februārī tika izdota mantojuma apliecība /pers. F/ uz ½ no nekustamā īpašuma mantojumam pēc likuma, jo viņš bija mirušās vienīgais dēls. Rezultātā prasītāja mantoja tikai ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma, pamatojoties uz 2004.gada 25.augusta mantojuma apliecību pēc testamenta.

Tādējādi nekustamais īpašums kopīpašumā piederēja prasītājai un /pers. F/, katram ½ domājamās daļas apmērā. [1.2] Tā kā kopēja vienistabas dzīvokļa lietošana nebija iespējama un /pers. F/ nebija nepieciešamības pēc nekustamā īpašuma, jo bija cita pastāvīgā dzīves vieta, prasītāja un /pers. F/ vienojās par kopīpašuma izbeigšanu, prasītājai izpērkot no /pers. F/ viņam piederošo ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma pēc tā kadastrālās vērtības.

2005.gada 24.janvārī prasītāja /pers. F/ skaidrā naudā samaksāja vienu pusi no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības – 2 250 LVL, par ko viņš uzrakstīja apliecinājumu naudas saņemšanas faktam. Prasītāja un /pers. F/ vienojās, ka pirkuma līgumam ir nepieciešama rakstveida forma tā reģistrēšanai zemesgrāmatā un nepieciešams notāra apmeklējums, ko apņēmās īstenot piemērotā laika brīdī. Tomēr ikdienas rūpes līguma rakstisko noformējumu atvirzīja otrajā plānā.

Prasītāja vienpersoniski apsaimniekoja un lietoja nekustamo īpašumu. Rēķini par nekustamo īpašumu izrakstīti uz prasītājas un /pers. F/ vārda, bet tos apmaksāja prasītāja. [1.3] 2013.gada 27.martā /pers. F/ miris. Pēc viņa nāves prasītāja nogaidīja, vai neparādīsies mantinieki ar savām pretenzijām. Ņemot vērā, ka kopš /pers. F/ nāves pagājuši vairāk kā četri gadi, taču neviens nav izrādījis interesi par nekustamo īpašumu, prasītāja vēlas nekustamā īpašuma puses piederību noformēt sev.

Lai valdījums nodibinātu īpašumu ar ieilgumu, saskaņā ar Civillikuma 999.pantu ir vajadzīgi seši priekšnosacījumi, kuri konkrētajā gadījumā ir iestājušies.

Domājamo daļu no nekustamā īpašuma likums neaizliedz atsavināt, tā var būt par privāta īpašuma priekšmetu.

Valdījuma tiesiskais pamats prasītājas ieskatā ir pušu starpā noslēgtais mutiskais pirkuma līgums, kurā prasītāja un /pers. F/ vienojušies par līguma būtiskajām sastāvdaļām – priekšmetu un cenu, un prasītāja samaksājusi pirkuma summu.

Prasītāja valda lietu labā ticībā. Aizvadīto divpadsmit gadu laikā prasītājai nav bijis iemesla šaubīties par dzīvokļa lietošanu labā ticībā, un viņa pilnībā šo īpašumu apsaimniekojusi. Tāpat valdījums bijis nepārtraukts. Kopš 2004.gada 19.oktobra prasītāja vienīgā pārvaldījusi nekustamo īpašumu – maksājusi komunālos maksājumus, ar mājas uzturēšanu saistītos maksājumus, nekustamā īpašuma nodokli, uzturējusi īpašumu kārtībā, veikusi remontus un citas darbības ar nekustamo īpašumu. Uz prasības celšanas brīdi valdījuma termiņš ir divpadsmit gadi un deviņi mēneši, kas atbilst Civillikuma 1024.pantā noteiktajam valdījuma termiņam. [1.4] /pers. F/ zināja par to, ka uz viņa vārda ir reģistrēts nekustamais īpašums. Pēc naudas saņemšanas 2005.gada 24.janvārī, viņš nekad neinteresējās par nekustamo īpašumu, tādējādi nav pamata pieņemt, ka viņam būtu bijuši kādi likumiski vai sadzīviski šķēršļi sava īpašuma lietošanai. [2] Ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 7.maija spriedumu prasība tika apmierināta un /pers. A/ atzītas īpašuma tiesības 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs uz ½ domājamo daļu no nekustamā īpašuma – dzīvokļa Nr. 20, /adrese/, kadastra Nr. /numurs B/, kas reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr. /numurs C/.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem. [2.1] No lietas materiālos esošās zemesgrāmatu apliecības kopijas tiesa konstatēja, ka prasītājai pieder ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma – dzīvokļa īpašuma Nr.20 un pie dzīvokļa īpašuma piederošās kopīpašuma 393/29035 domājamas daļas no daudzdzīvokļu mājas, kas atrodas /adrese/, kadastra Nr./numurs D/. Nekustamais īpašums reģistrēts Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījumā Nr./numurs C/.

Īpašuma tiesības uz ½ domājamās daļas no nekustamā īpašuma zemesgrāmatā reģistrētas /pers. F/, īpašuma tiesību iegūšanas pamats – 2004.gada 12.februāra mantojuma apliecība par tiesībām uz mantojumu pēc likuma.

Saskaņā ar Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļas 2016.gada 26.feruāra izziņu Nr.1.2- 16/J524, /pers. F/ miris 2013.gada 27.martā. [2.2] Lai iegūtu lietu par īpašumu, jāievēro Civillikuma 999.pantā minētie nosacījumi. Proti, lai valdījums nodibinātu īpašumu ar ieilgumu, ir vajadzīgi: 1) priekšmets, ko var iegūt ar ieilgumu (1000.- 1005.p.); 2) tiesisks pamats (1006.-1012.p.); 3) valdītāja laba ticība (1013.-1017.p.); 4) nepārtraukts valdījums (1018.-1022.p.); 5) noteikta laika notecējums (1023. un 1024.p.); 6) lietas īpašnieka tiesiska iespēja izlietot savu tiesību uz lietu (1025.-1029.p.). [2.3] Nav strīda, ka nekustamais īpašums – ½ domājamā daļa no dzīvokļa /adrese A/, var būt par privāta nekustamā īpašuma priekšmetu.

No lietas materiālos esošā dokumenta, kas nosaukts “Paraksts” tiesa secināja, ka /pers. F/ apliecinājis, ka 2005.gada 24.janvārī saņēmis no prasītājas 2250 LVL par savu dzīvokļa daļu. Dokumentā norādīts, ka /pers. F/ dzīvokļa pārdošanu apņemas apliecināt pie notāra. Ar iepriekš minēto rakstveida pierādījumu ir pierādīts, ka starp prasītāju un /pers. F/ bija panākta vienošanās par /pers. F/ piederošā nekustamā īpašuma pārdošanu, tādējādi lietā ir konstatējams tiesisks pamats īpašuma iegūšanai.

Atsaucoties uz Civillikuma 1013.pantu, tiesa secināja, ka, lai iegūtu lietu ar ieilgumu, tā jāvalda labā ticībā, t.i., nezinot šķēršļus, kas nepielaiž iegūt to par īpašumu. Prasītājas labticīgu valdījumu pierāda lietas materiālos esošo rēķinu kopijas, maksājumu čeku kopijas un bankas konta pārskats, kas apliecina, ka prasītāja par laiku no 2003.gada februāra līdz 2017.gada jūnijam ir veikusi maksājumus par nekustamā īpašuma komunālajiem pakalpojumiem, maksu par apsaimniekošanu, zemes nomas maksu un nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju.

Prasītājas nekustamā īpašuma valdījums ir bijis nepārtraukts atbilstoši Civillikuma 999.panta 4.punktam, kā arī prasītāja nekustamo īpašumu valdījusi Civillikuma 1024.pantā noteikto termiņu.

Šādos apstākļos /pers. A/ atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmajā daļā noteiktajam ir pierādījusi visus 998. un 999.pantā minētos priekšnoteikumus, lai uz ieilguma pamata iegūtu ½ domājamo daļu no dzīvokļa Nr. 20, /adrese/. [2.4] Tiesa atzina par nepamatotu atbildētājas norādīto, ka tā nav atzīstama par atbildētāju lietā, jo nav mirušā /pers. F/ tiesību pārņēmēja, kā arī viņa manta nav atzīta par piekritīgu valstij saskaņā ar Civillikuma 416.pantu.

Civillikuma 416.pantā noteikts, ka, ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij. Arī Civillikuma 930.panta piezīmē noteikts, ka nekustamas bezīpašnieka lietas piekrīt valstij.

Tiesa atzina, ka nav strīda, ka /pers. F/ ir miris un atbilstoši lietā konstatētajiem apstākļiem prasītāja uzskata, ka viņam nav mantinieku.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu, piemērojot tiesību normas, tiesa ņēma vērā judikatūru. Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 24.novembra spriedumā lietā SKC-1023/2017 izteikta atziņa, ja pieteicējs uzskata, ka nav citu personu, kas varētu pretendēt uz strīdus īpašumu, prasība ceļama pret valsti, kurai piekrīt bezīpašnieka manta.

Ievērojot, ka lietā nav pierādījumu, ka kādai citai personai būtu īpašuma tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu, tiesa secināja, ka ir pamats atzīt, ka nekustamais īpašums atbilstoši Civillikuma 930.pantam piekrīt valstij. Tiesa atzina, ka pastāvošajos apstākļos prasītāja pamatoti cēlusi prasību pret valsti, ko pārstāv Latvijas Republikas Finanšu ministrija. [3] Apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2018.gada 7.maija spriedumu iesniegusi Latvijas Republikas Finanšu ministrija, pārsūdzot to pilnībā un lūdzot prasību noraidīt.

Apelācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti. [3.1] Kā redzams no Rīgas pilsētas zemesgrāmatas nodalījuma Nr./numurs C/, īpašuma tiesības uz ½ domājamo daļu no dzīvokļa ir nostiprinātas /pers. F/, kurš 2013.gada 27.martā miris.

Atbildētāja uzskata, ka prasība ceļama pret agrāko īpašnieku /pers. F/, bet ievērojot to, ka viņš ir miris – pret viņa mantiniekiem. Atbildētāja nav mirušā /pers. F/ tiesību pārņēmēja un /pers. F/ manta nav atzīta par piekritīgu valstij saskaņā ar Civillikuma 416.pantu.

Lietā nav iesniegti pierādījumi par to, vai bija ierosināta /pers. F/ mantojuma lieta un kāds ir tās izskatīšanas rezultāts. Prasītājai kā /pers. F/ kreditorei būtu jāvēršas pie zvērināta notāra ar lūgumu izsludināt mantinieku pieteikšanos, un tikai gadījumā, ja mantinieki nepieteiktos, būtu pamats izbeigt mantojuma lietu, atzīstot /pers. F/ mantojumu par bezmantinieka mantu, kas piekrīt valstij.

Rīcību ar bezmantinieku mantu, uz kuru pieteikta kreditora pretenzija, regulē Ministru kabineta 2013.gada 2.jūlija noteikumi Nr.364 ,,Noteikumi par zvērināta tiesu izpildītāja rīcību ar bezmantinieku mantu”. Atsaucoties uz Notariāta likuma 65. un 306.pantu atbildētājas ieskatā prasība pret atbildētāju celta nepamatoti. [3.2] Nepamatota ir pirmās instances tiesas atsaukšanās uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 24.novembra lēmumu lietā SKC-1023/2017, jo šajā lietā bija citi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Konkrētā gadījumā nekustamais īpašums nav atzīts un nav uzskatāms ne par bezīpašnieka, ne bezmantinieka mantu. [3.3] Tiesa, izskatot un apmierinot prasību, ir pārsniegusi savas kompetences robežas, jo Notariāta likumā ir noteikta kārtība, kādā tiek izskatītas mantojuma lietas un pieteiktas pretenzijas uz mantojumu. Pieņemot un apmierinot kreditora pretenziju uz mantojumu, tiesa rīkojās pretrunā ar Notariāta likuma 65.pantu.

Atbildētāja uzskata, ka ir apsverams jautājums par prasības atstāšanu bez izskatīšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 219.panta pirmās daļas 1.punktu, vai arī tiesvedības izbeigšanu lietā, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 1.punktu. [3.4] Attiecībā par pamatu īpašuma iegūšanai ar ieilgumu, atbildētāja uzskata, ka prasītāja nav pierādījusi valdījuma tiesisko pamatu. Lietas izskatīšanas gaitā netika noskaidrots vienošanās starp prasītāju un /pers. F/ par dzīvokļa daļas pirkšanu noslēgšanas laiks un apstākļi, ne arī vienošanās būtiskie punkti. Neskatoties uz to, pirmās instances tiesa atsaucās uz mutisko vienošanos kā uz konstatētu faktu. Atbildētājas ieskatā prasītājas iesniegtais /pers. F/ paraksts par apņemšanos apliecināt pie notāra nekustamā īpašuma pārdošanu nepierāda dzīvokļa pirkuma līguma noslēgšanu. [4] Tiesas sēdē atbildētājas pārstāvis uzturēja apelācijas sūdzību uz tajā norādītajiem pamatiem, bet prasību neatzina par pamatotu.

Prasītājas pārstāvis tiesas sēdē uzturēja prasību uz tajā norādītajiem pamatiem, bet apelācijas sūdzību uzskatīja par nepamatotu.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs Motīvu daļa [5] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus tiesas sēdē, novērtējusi lietā iegūtos pierādījumus, apsvērusi apelācijas sūdzībās norādītos argumentus, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība ir noraidāma, pamatojoties uz tālāk norādītiem argumentiem. [5.1] Lietā nav strīda par šādiem faktiskajiem apstākļiem.

Prasība par nekustamā īpašuma tiesību atzīšanu uz ieilguma pamata vienmēr tiek vērsta pret lietas formālo īpašnieku, kurš nerealizē savas īpašnieka tiesības, ar mērķi savas (prasītāja/ieguvēja) uz ieilguma pamata iegūtās tiesības ievest zemesgrāmatā (sk. Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 8.februāra spriedumu lietā Nr. SKC-28/2012).

Konkrētajā gadījumā prasība nav celta pret lietas īpašnieku, kurš nerealizē savas īpašnieka tiesības, bet pret Latvijas valsti, kas nav uzskatāma nekustamā īpašuma formālo īpašnieci. Līdz ar to apelācijas sūdzībā pamatoti norādīts, ka prasība bija ceļama nevis pret valsti, bet pret agrāko īpašnieku /pers. F/, savukārt, ievērojot to, ka viņš ir miris, - pret viņa mantiniekiem.

Bezmantinieku mantu reglamentē Civillikuma 416.pants, kura pirmajā daļā noteikts, ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, tad manta piekrīt valstij.

Ar prasītājas uzskatu, ka mirušajam /pers. F/ nav mantinieku ir par maz, lai nekustamo īpašumu atzītu par valstij piekrītošu bezmantinieku mantu. Lai varētu domājamo daļu no nekustamā īpašuma atzīt par piekritīgu valstij, atbilstoši likuma prasībām ir nepieciešams apzināties iespējamos mantiniekus ar publikāciju par mantojuma atklāšanos. Līdz ar to prasītājai kā mantojuma atstājēja kreditorei ir jāiesniedz zvērinātam notāram iesniegumu par mantinieku uzaicināšanu izteikt savu gribu par mantojuma pieņemšanu. Ja saskaņā ar Notariāta likuma 306.pantu uzaicinājumā (sludinājumā par mantojuma atklāšanos) noteiktajā termiņā mantinieks nav pieteicies vai arī ir atteicies no mantojuma, zvērināts notārs taisa ar valsts nodevu neapmaksājamu notariālo aktu par mantojuma lietas izbeigšanu, kas ir pamats mantas reģistrācijai uz valsts vārda.

Civillietu tiesas kolēģija secina, ka šobrīd domājamā daļa no strīdus nekustamā īpašuma nav atzīta par bezmantinieka mantu likumā noteiktajā kārtībā, jo nav uzsākta mantojuma lieta un nav apzināti /pers. F/ iespējamie mantinieki. Tādējādi prasība pret Latvijas valsti celta nepamatoti.

Tiesību doktrīnā norādīts, ka likums konkrēti nenosaka, kā rīkoties gadījumā, ja lietas iztiesāšanas laikā konstatēts, ka prasība nav celta pret personu, kurai pēc prasības jāatbild. No likuma jēgas izriet, ka šajā gadījumā tiesai prasība jānoraida kā nepamatota, t.i., nav pamata materiāli tiesiskajam prasījumam pret prasītāja norādīto atbildētāju, un likums neparedz šī atbildētāja aizstāšanu ar citu personu (sk. Aivars Līcis. Prasības tiesvedībā un pierādījumi. Prof.K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu nama aģentūra, 2003, 30.lpp.).

Civillietu tiesas kolēģija atzīst, ka prasība kā nepamatota ir noraidāma, jo strīdus domājamā daļa no nekustamā īpašuma nav atzīta par bezmantinieka mantu, līdz ar to Latvijas valsts nevar būt atbildētāja šajā lietā. [6] Apelācijas sūdzībā atbildētāja ir lūgusi prasību noraidīt, vienlaicīgi norādot, ka ir apsverams jautājums par prasības atstāšanu bez virzības, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 219.panta pirmās daļas 1.punktu, vai tiesvedības izbeigšanu, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 1.punktu.

Civillietu tiesas kolēģija uzskata, ka nav pamata tiesvedības izbeigšanai lietā, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 223.panta 1.punktu, kas noteic, ka tiesa izbeidz tiesvedību lietā, ja lietas izskatīšana nav pakļauta tiesai. Nav šaubu, ka prasība par īpašuma iegūšanu ar ieilgumu ir pakļauta izskatīšanai tiesā prasības kārtībā. Apstāklis, ka lietā ir norādīts ,,neīstais’’ atbildētājs neizslēdz iespēju izskatīt lietu un taisīt spriedumu.

Tāpat nav pamata prasības atstāšanu bez izskatīšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 219.panta pirmās daļas 1.punktu, kas noteic, ka tiesa atstāj prasību bez izskatīšanas, ja prasītājs nav ievērojis attiecīgajai lietu kategorijai noteikto lietas iepriekšējās ārpustiesas izskatīšanas kārtību vai līdz prasības celšanai nav veicis likumā noteiktos pasākumus, lai noregulētu savu strīdu ar atbildētāju. Tiesā ir celta prasība par īpašuma iegūšanu ar ieilgumu, kurai nav noteikta obligāta ārpustiesas izskatīšanas kārtība, kā arī likumā nav noteikti pasākumi šāda strīda pirmstiesas noregulēšanai. [7] Pirmās instances tiesa, apmierinot prasību un konstatējot visus Civillikuma 999.pantā norādītos nosacījumus īpašuma iegūšanai ar ieilgumu, ir atzinusi, ka prasība pamatoti celta pret valsti, jo lietā nav pierādījumu, ka kādai citai personai būtu īpašuma tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu.

Lai strīdus īpašumu atzītu par bezmantinieku mantu, nav pietiekami konstatēt, ka citām personām nav īpašuma tiesības uz strīdus nekustamo īpašumu, bet saskaņā ar Civillikuma 416. pantu likumā noteiktā kārtībā ir nepieciešams pārliecināties, vai pēc mantojuma atstājēja nāves nav palikuši mantinieki. To var izdarīt, tikai uzsākot mantojuma lietu un uzaicinot pietiekties mantiniekus, kas konkrētajā gadījumā nav izdarīts.

Pirmās instances tiesa nepamatoti atsaukusies uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 24.novembra spriedumā Nr. SKC1023/2017 izteiktajām atziņām, jo šajā lietā bija atšķirīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi. Lietā Nr. SKC-1023/2017 tika izskatīts jautājums attiecībā uz pieteikumu par tiesību dzēšanu uzaicinājuma kārtībā, kurā bija lūgts atzīt īpašuma tiesības uz ēkām, kas saskaņā ar Civillikuma 930.pantu ir bezīpašnieka manta. Savukārt izskatāmajā lietā ir strīds par bezmantinieku mantu, kuram ir atšķirīgs tiesiskais regulējums. [8] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus.

Ņemot vērā, ka prasība ir noraidāma, no prasītājas /pers. A/ par labu Latvijas valstij Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā piedzenama atbildētājas samaksātā valsts nodeva par apelācijas sūdzības iesniegšanu 561,48 EUR.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 431. - 434.pantu, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija nosprieda Noraidīt /pers. A/ prasību pret Latvijas valsti Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā par īpašuma tiesību ar ieilgumu atzīšanu uz ½ 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs domājamo daļu no nekustamā īpašuma /adrese/.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu Latvijas valstij Latvijas Republikas Finanšu ministrijas personā tiesas izdevumus 561,48 EUR.

Noteikt termiņu sprieduma daļā par tiesas izdevumu piedziņu labprātīgai izpildei – 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Senātā 30 dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijā un iemaksājot drošības naudu 300 EUR.

Tiesnese Tiesnese Tiesnese D.Jansone L.Pliča A.Veita 178.105.228.254 19.06.2026. 16:25 Anonīms sistēmas lietotājs