Rīgas apgabaltiesa – Civillietas

Lietas arhīva Nr. CA-0354-19/21 ECLI:LV:RAT:2019:0418.C31152917.4.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā 2019.gada 18.aprīlī Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Lelde Grauda, tiesnese Inta Zaļā, tiesnesis Arnis Dundurs, ar sekretāri Natāliju Pustovalovu, piedaloties prasītāja /pers. A/ (/pers. A/) pārstāvei /pers. B/, atbildētājas /pers. C/ (/pers. C/) pārstāvim /pers. E/ atklātā tiesas sēdē Brīvības bulvārī 34, Rīgā, izskatīja /pers. A/ (/pers. A/) prasību pret /pers. C/ (/pers. C/) par nekustamo īpašumu atzīšanu par prasītāja atsevišķo mantu sakarā ar /pers. A/ (/pers. A/) apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018.gada 21.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] 2016.gada 12.decembrī tiesā saņemts prasītāja /pers. A/ prasības pieteikums pret atbildētāju /pers. C/, kurš vēlāk precizēts un grozīts un kurā, pamatojoties uz Civillikuma 89.pantu, 91.panta pirmās daļas 3.punktu, otro daļu, 994.pantu, lūgts:

Prasības pieteikumā norādīts, ka pušu laulība reģistrēta 1995.gada 2.septembrī. Laulības laikā – 2014.gadā prasītāja laulātā (atbildētāja) noslēgusi pirkuma līgumus par dzīvokļa īpašuma un neapdzīvojamo telpu iegādi, kas zemesgrāmatā reģistrēti uz atbildētājas vārda.

Ievērojot, ka finanšu līdzekļus īpašumu iegādei prasītājs saņēmis kā dāvinājumu no saviem vecākiem gan pirkuma maksas par šo īpašumu iegādi, gan citus maksājumus veicis prasītājs par saviem atsevišķiem (vecāku uzdāvinātajiem) līdzekļiem, saskaņā ar Civillikuma 91.panta pirmās daļas 3.punktu, strīdus īpašumi atzīstami par prasītāja atsevišķu mantu. [2] Ar 2017.gada 19.janvāra tiesneša lēmumu prasība nodrošināta, zemesgrāmatā ierakstot aizlieguma atzīmes uz atbildētājai piederošajiem strīdus īpašumiem. [3] Atbildētāja savos rakstveida paskaidrojumos norādījusi, ka pierādīšanas pienākums piekrīt prasītājam (Civillikuma 91.panta otrā daļa).

Atbildētāja nepretendē uz strīdus īpašumiem kā viņai atsevišķi piederošiem. Prasītājs lietā nav pierādījis, ka strīdus īpašumi būtu atzīstami par viņa atsevišķu mantu – iesniegtie pierādījumi ir apšaubāmi un nepietiekami, lai tiesai būtu pamats atkāpties no laulāto mantas kopības prezumpcijas (Civillikuma 89.panta otrā daļa). 2013.gada 9.oktobra dāvinājuma līgums un 2014.gada 31.marta akts ir fiktīvi dokumenti un tiem nav tiešas saistības ar strīdus īpašumu iegādi. Parasti dāvinājumus starp tuviem radiniekiem rakstveidā noformē kā pierādījumu kādam konkrētam mērķim un lai nerastos šaubas par līguma fiktīvo raksturu – slēdz ar notariālu apliecinājumu. 2013.gada 9.oktobra dāvinājuma līgums netika izmantots ne 2014.gada 20.martā, ne 2015.gada 8.janvārī, lai attaisnotu prasītāja tiesības uz atsevišķu mantu, pretējā gadījumā strīdus īpašumi tiktu reģistrēti uz prasītāja vārda ar atbilstošu ierakstu zemesgrāmatās. Strīdus īpašumu iegādes brīdī puses nedomāja laulību šķirt, tāpēc nebija saprātīga iemesla dāvinājuma faktu slēpt. Konkrētajā gadījumā pamats uzskatīt, ka prasītāja iesniegtie pierādījumi tikuši sagatavoti un tiek izmantoti kā pierādījumi konkrētajā lietā.

Turklāt, pat ja teorētiski pieņem, ka dāvinājums noticis, no lietas apstākļiem var secināt, ka dāvinājums bija nevis par labu prasītājam, bet gan par labu prasītāja ģimenei. Par minēto liecina laulāto kopīgs lēmums ierakstīt strīdus īpašumus zemesgrāmatās uz atbildētājas vārda. Lietā nav pierādīta strīdus īpašumu pirkumu saistība ar tieši dāvinājumā minētajiem naudas līdzekļiem.

Nekustamā īpašuma pirkuma līgumi noslēgti 2014.gada 20.martā, pirkuma maksas pārskaitījumi zvērinātam notāram veikti 2014.gada 21.martā, bet naudas līdzekļus prasītājs no tēva saņēmis it kā 2014.gada 31.martā. [4] Ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018.gada 21.jūnija spriedumu prasība pilnībā noraidīta.

Tiesas spriedums ietver sekojošus argumentus. [4.1] Lietā nav strīda, ka prasībā minētie strīdus īpašumi iegādāti pušu laulības laikā, ko apliecina 1995.gada 2.septembra laulības apliecības kopija un pirkuma līgumu kopijas (lietas 1.sējuma 8.-9.lapa; 41.-59.lapa).

Tiesas sēdē no pārstāvjiem noskaidrots, ka strīdus īpašumu iegādes laikā puses laulību neplānoja šķirt, šobrīd laulība Krievijas tiesā jau šķirta.

Ja nekustamais īpašums iegādāts laulības laikā, tad atbilstoši Civillikuma 89.pantam un 91.pantam tas var būt gan viena laulātā atsevišķa manta, gan arī laulāto kopīga manta, atkarībā no tā iegūšanas veida.

Lietā pastāv strīds par prasībā minēto strīdus īpašumu tiesisko statusu. Prasītājs konkrētajā situācijā uzskata, ka strīdus īpašumi atbilst viņa atsevišķās mantas statusam, savukārt atbildētājas ieskatā darbojas prezumpcija par laulāto mantas kopību, turklāt pilnībā noliedzot naudas dāvinājuma fakta patiesumu.

Lai mantu atzītu par kāda laulātā atsevišķu mantu, tiesai nepieciešams konstatēt kādu no Civillikuma 91.panta pirmajā daļā minētajiem mantas iegūšanas veidiem.

Civillikuma 91.panta pirmā daļa noteic, ka katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir:

178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs

Prasītājs uzskata, ka strīdus īpašumi atzīstami par viņa atsevišķu mantu, prasībā pamatojis ar argumentu, ka tie iegādāti par naudas līdzekļiem, kurus prasītājs saņēmis kā dāvinājumu no sava tēva (Civillikuma 91.panta pirmās daļa 3.punkts – manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā).

Savukārt, atbilstoši Civillikuma 91.panta otrajai daļai, tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes grāmatās.

Lietā nav strīda, ka prasībā minētie strīdus īpašumi zemesgrāmatās ierakstīti uz atbildētājas vārda.

No lietas materiāliem neizriet, ka zemesgrāmatās būtu ierakstīta Civillikuma 91.panta otrās daļas 2.teikumā un Zemesgrāmatu likuma 16.panta 1.apakšpunktā paredzētā piebilde par laulāto atsevišķo mantu.

No lietas materiāliem neizriet, ka laulātie būtu noslēguši laulības līgumu par laulāto mantas šķirtību, vai līgumu par laulāto mantas kopību.

Kā pierādījums prasības pieteikumam pievienots 2013.gada 9.oktobra dāvinājuma līgums, kas noslēgts starp /pers. F/ kā dāvinātāju un prasītāju kā apdāvināto, no kura satura izriet, ka dāvinātājs dāvina 250 000 ASV dolārus, dāvinājuma brīdī nododot apdāvinātajam dāvanas daļu 60 000 ASV dolāru apmērā, atlikušo daļu nododot pa daļām līdz 2014.gada 1.aprīlim (lietas 1.sējuma 81.- 82.lapa; orģināls lietas 223.lapa).

Kā pierādījums prasības pieteikumam pievienots arī 2014.gada 31.marta akts pie 2013.gada 9.oktobra naudas dāvinājuma līguma, no kura satura izriet, ka dāvinātājs nodevis apdāvinātajam dāvanas daļu 1000 ASV dolāru pie akta parakstīšanas, savukārt dāvanas daļu 249 000 ASV dolāru apmērā dāvinātājs ir nodevis, bet apdāvinātais to ir pieņēmis caur kontu bankā AS “Rietumu banka” (lietas 1.sējuma 85.-86.lapa; orģināls lietas 222.lapa).

Civilprocesa likuma 97.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Tiesa, vērtējot pierādījumus, nosaka to atbilstību vai neatbilstību 97.panta pirmajā daļā norādītajiem kritērijiem un pierādījumu vērtēšanas mērķis ir lietas faktisko apstākļu restaurēšana ar tādu ticamības pakāpi, kas ļautu tos attiecināt uz tiesību normās paredzētajiem gadījumiem un tādejādi konstatēt pušu norādīto un apstrīdēto juridisko faktu esamību.

Pārbaudot lietā iesniegto prasītāja pierādījumu – 2013.gada 9.oktobra dāvinājuma līguma un 2014.gada 31.marta akta pie 2013.gada 9.oktobra naudas dāvinājuma līguma saturu kopsakarā, tiesa konstatē, ka minēto dokumentu saturs ir pretrunīgs. Proti – no 2013.gada 9.oktobra dāvinājuma līguma izriet, ka kopējais dāvanas apmērs ir 250 000 ASV dolāru, un dāvinājuma izdarīšanas brīdī prasītājam tiek nodota dāvanas daļa – 60 000 ASV dolāru. Tādejādi, atlikusī dāvanas daļa matemātiski rēķinot ir 190 000 ASV dolāri. Saskaņā ar līguma nosacījumiem (3.punkts) atlikusī dāvanas daļa prasītājam tiek nodota pa daļām līdz 2014.gada 1.aprīlim.

Savukārt no 2014.gada 31.marta akta pie 2013.gada 9.oktobra naudas dāvinājuma līguma satura izriet, ka dāvinātājs ir nodevis apdāvinātajam dāvanas daļu 1000 ASV dolāru pie akta parakstīšanas, savukārt dāvanas daļu 249 000 ASV dolāru apmērā dāvinātājs ir nodevis, bet apdāvinātais to ir pieņēmis caur kontu bankā AS “Rietumu banka”.

Tādejādi skaidri redzams, ka abos dokumentos nesakrīt sākotnējā līgumā norādītā dāvinājuma summa (250 000 ASV dolāri).

Minētās neatbilstības privātos dokumentos, kuras noslēgtas tuvu radinieku starpā, un par kuru autentiskumu pārliecināties nav iespējams arī ekspertīzes ceļā, tiesai rada pamatotas šaubas par naudas dāvinājuma fakta esamību kā tādu.

Turklāt arī no prasītāja tiesai iesniegtajiem bankas kontu izrakstiem neizriet, ka prasītāja tēvs viņa kontos būtu ieskaitījis jebkādus naudas līdzekļus.

Ievērojot minēto tiesa uzskata, ka celtā prasība noraidāma kā nepierādīta.

Pamatojoties uz procesuālās ekonomijas principu, tiesa nevērtē citus pušu argumentus un apsvērumus, jo tie nevar ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības. [4.2] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu, noraidot prasību, tiesa spriedumā atcēlusi prasības nodrošinājumu, norādot, ka tas saglabājas līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā. [4.3] Atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam 41.panta otrajai daļai un 42.pantam no prasītāja valsts ienākumos papildus jau nomaksātajiem izdevumiem (4,70 euro) piespriežami lietas izskatīšanas gaitā radušies nesamaksātie ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 7,42 euro, no kuru samaksas prasītājs kā zaudējusī puse nav atbrīvots. [5] Apelācijas sūdzību par minēto spriedumu iesniedzis prasītājs, norādot, ka spriedumu pārsūdz pilnībā.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem. [5.1] Spriedums ir nepareizs, jo tiesa nav ievērojusi Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā noteikto, par tiesībām griezties tiesā, Civilprocesa likuma 189., 190., 97.pantu par taisnīgu, likumīgu izskatīšanu, pierādījumu vērtēšanu un sacīksti. [5.2] Tiesa kļūdaini vērtējusi pierādījumus, nepareizi konstatējusi faktus. Atteikusies pieņemt pierādījumus, bet prasību noraidījusi kā nepierādītu.

Tiesa izdarījusi nepareizus un nepamatotus secinājumus. [5.3] Tiesa nepareizi piemērojusi materiālo tiesību normu- Civillikuma 91.panta otrās daļas otro teikumu. Apelātors atsaucas uz Augstākās tiesas 2007.gada 26.septembra spriedumu Nr.SKC-651 un Rīgas apgabaltiesas 2017.gada 28.novembra spriedumā lietā C33342415 citēto tiesību doktrīnu. [6] Tiesas sēdē prasītāja pārstāve /pers. B/ prasību un apelācijas sūdzību uzturēja.

Atbildētājas pārstāvis /pers. E/ tiesas sēdē prasību neatzina.

Motīvu daļa [7] Noklausoties pušu pārstāvju paskaidrojumus, pārbaudot un izvērtējot lietas materiālus, tiesas kolēģija uzskata, ka strīdus īpašums ir pušu kopīga manta, no kuras prasītājam pienākas puse. Prasība atzīt uz atbildētājas vārda reģistrētu mantu par prasītāja atsevišķu mantu nav pamatota un ir noraidāma.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 426.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībā.

Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas 2018.gada 21.jūnija spriedums pārsūdzēts pilnā apjomā, līdz ar to civillieta izskatāma pēc būtības apelācijas instances tiesā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430.panta trešo daļu, fakti, kas konstatēti pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā nav jāpārbauda, ja tie nav apstrīdēti apelācijas sūdzībā. [8] Prasībā lūgts atzīt nekustamo īpašumu dzīvokli /numurs A/, 3/98 domājamās daļas no nedzīvojamās telpas /numurs C/ un 24157/139018 kopīpašuma domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas un zemesgabala /adrese A/, par prasītāja atsevišķu mantu.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs [8.1] Kā norādīts Augstākās tiesas apkopojumā par tiesu praksi laulāto kopīgās mantas dalīšanā, dalāmās mantas sastāvs ir nosakāms, izmantojot šādus laulāto kopīgas mantas dalīšanas kritērijus.

Pirmkārt, tiek ņemts vērā strīdus nekustamā īpašuma iegūšanas laiks – vai tas iegūts pirms laulības noslēgšanas vai pēc laulības noslēgšanas. Ja nekustamais īpašums ir iegādāts laulības laikā, tad atbilstoši Civillikuma 89.pantam un 91.pantam tas var būt gan viena laulātā atsevišķa manta, gan arī laulāto kopīga manta, atkarībā no tā iegūšanas veida un tajā izmantotajiem finanšu līdzekļiem.

Otrkārt, tiek ņemts vērā laulības laikā iegūtā strīdus nekustamā īpašuma iegūšanas veids – kurš no laulātajiem ir iegādājies vai ieguvis strīdus nekustamo īpašumu, vai nekustamo īpašumu ir iegādājušies abi laulātie kopīgi, vai arī viens no laulātajiem ir devis otram laulātajam līdzekļus nekustamā īpašuma iegādei vai kā citādi ar savu darbību ir veicinājis un sekmējis nekustamā īpašuma iegādi.

Treškārt, kādā veidā ir izpaudusies otra laulātā dalība nekustamā īpašuma iegādē un kādus pierādījumus laulātais ir iesniedzis tiesā savu prasījumu pamatošanai. [8.2] Lietā nav strīda, ka nekustamais īpašums ir iegādāts pušu laulības laikā. [8.3] Tiesai noskaidrojamais jautājums ir par īpašuma iegūšanas veidu, proti, par kādiem līdzekļiem tas iegādāts, un vai tas var tikt kvalificēts kā laulāto kopīgā manta.

Lietā noskaidrots, ka pirkuma līgumu par nekustamā īpašuma iegādi slēgusi sieva, pēc kā īpašums zemesgrāmatā reģistrēts uz sievas vārda.

Pirkuma maksa pārskaitīta no prasītāja, tas ir, vīra norēķina konta. Arī nodevas sakarā ar īpašuma tiesību reģistrāciju uz sievas vārda veiktas no vīra norēķinu konta, kā pamatojumu norādot atsauci uz sievas īpašuma tiesībām.

Prasītājs norādījis, ka īpašums pirkts par viņa tēva skaidrā naudā uzdāvinātiem līdzekļiem. Pirkumam nepieciešamā summas daļa iemaksāta vīra bankas kontā un pārskaitīta pārdevējam.

Apelācijas instances tiesa norādīja uz nepieciešamību pierādīt vīra tēva ienākumu apmēru. Prasītājs apelācijas instances tiesai ir iesniedzis rakstveida pierādījumus, no kuriem izriet, ka vīra tēva ienākumi kopumā pārsniedz 250 000 euro robežu, respektīvi, ir bijuši pietiekami, lai veiktu dāvinājumu. Ņemot vērā pušu sacīkstes principu, tiesas kolēģija atzīst, ka vīra tēva rīcībā bija tādi naudas līdzekļi, kurus, ja viņš vēlējās, tad varēja novirzīt strīdus īpašuma iegādei. Tai pat laikā tiesas rīcībā nav informācijas par vīra tēva izdevumiem šī laika periodā, kad iegūti minētie ienākumi. Līdz ar to prasītāja sniegtā informācija par prasītāja tēva ienākumiem, vispār nevērtējot izdevumu apmēru, nevar kalpot par nepārprotamu pierādījumu par prasītāja tēva iespējām savam dēlam dāvināt tik ievērojamus naudas līdzekļus. Lai objektīvi varētu novērtēt prasītāja tēva iespējas brīvi skaidrā naudā veikt šādu naudas dāvinājumu, būtisku lomu ieņem prasītāja tēva ikdienas izdevumu apmērs. Šāda informācija tiesu kolēģijas rīcība netika iegūta.

Lietas materiāliem arī pievienots vīra, tas ir, prasītāja tēva apstiprinājums, ka viņš uzdāvinājis dēlam naudu dzīvokļa iegādei (lietas 2.sējuma 15.16. lapa). Arī attiecībā uz šo iesniegto rakstveida pierādījumu, tiesu kolēģija tomēr ņem vērā prasītāja radnieciskās un, ļoti ticams, tuvās saites ar viņa tēvu, kas var likt šaubīties par dāvinājuma līguma autentiskumu.

Tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas spriedumā norādītajam, ka neprecizitātes privātos dokumentos, kuras noslēgtas tuvu radinieku starpā, un par kuru autentiskumu pārliecināties nav iespējams arī ekspertīzes ceļā, rada pamatotas šaubas par naudas dāvinājuma fakta esamību kā tādu.

Tāpat vērā ņemams arī pirmās instances tiesas secinātais, ka arī no prasītāja tiesai iesniegtajiem bankas kontu izrakstiem neizriet, ka prasītāja tēvs viņa kontos būtu ieskaitījis jebkādus naudas līdzekļus.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, tiesas kolēģija pievienojas pirmās instances tiesas secinātajam par noslēgtā dāvinājuma līguma šaubīgo dabu.

Un pat gadījumā, ja nebūtu šaubas par dāvinājuma līguma autentiskumu, tiesas kolēģijas ieskatā, iztrūkst dāvinājuma līgumā norādītās un it kā izsniegtās naudas summas nepārprotama sasaiste ar nekustamā īpašuma iegādi. Proti, lietā nav gūti pierādījumi ne vien tam, ka dāvinājuma līgumā minētā naudas summa nodota prasītājam, bet arī nav gūts apliecinājums tam, ka tieši šī naudas summa būtu novirzīta strīdus nekustamā īpašuma iegādei. Vēl jo vairāk – nav pierādījumi, ka šī naudas summa – pat, ja tiešām izsniegta, nav bijusi domāta, piemēram, laulāto kopīga mājokļa iegādei. Tāpēc vērā ņemams ir atbildētājas lietas materiālu 2.sējuma 32.lapā esošajos rakstveida paskaidrojumos par iesniegto prasītāja apelācijas sūdzību norādītais, ka 2014.gada 1.augusta Dāvinājuma līgumam nav patstāvīgas nozīmes civillietā, un, ka, pat atturoties no naudas līdzekļu dāvinājuma fakta kritikas, lietā nav pierādīts, ka tieši dāvinātā nauda tika izmantota strīdus nekustamā īpašuma pirkumam. Tāpat atbildētāja paudusi viedokli, ka pat gadījumā, ja prasītājs varētu pierādīt gan dāvinājuma faktu, gan nepārprotamu naudas līdzekļu plūsmu, prasītājam nav iespēju apšaubīt faktu, ka dāvinājums varētu būt veikts par labu prasītāja ģimenei (dzīvokļa iegāde ar īpašuma tiesības ierakstīšanu uz apdāvinātā – sievas vārda). [9] Atbildētāja apstrīd prasītāja pozīciju, ka strīdus īpašuma iegādē izmantoti prasītāja atsevišķie līdzekļi, kas iegūti no viņa tēva dāvinājuma rezultātā.

Kā norādīts jau iepriekš spriedumā, tad, ja nekustamais īpašums iegādāts laulības laikā, tad atbilstoši Civillikuma 89.pantam un 91.pantam tas var būt gan viena laulātā atsevišķa manta, gan arī laulāto kopīga manta, atkarībā no tā iegūšanas veida.

Lietā pastāv strīds par prasībā minēto strīdus īpašumu tiesisko statusu.

Prasība celta par pušu laulības laikā uz sievas vārda nopirkta un reģistrēta nekustamā īpašuma atzīšanu par vīra atsevišķu mantu, un pamatota ar to, ka uz sievas vārda reģistrētais īpašums iegādāts par vīra atsevišķiem naudas līdzekļiem, tas ir, vīra tēva uzdāvinātu naudu vīram. Prasītājs konkrētajā situācijā uzskata, ka strīdus īpašumi atbilst viņa atsevišķās mantas statusam, savukārt atbildētājas ieskatā darbojas prezumpcija par laulāto mantas kopību, turklāt pilnībā noliedzot naudas dāvinājuma fakta patiesumu.

Pirkuma līgumu par nekustamā īpašuma iegādi slēgusi atbildētāja – prasītāja sieva, un strīdus nekustamais īpašums ir reģistrēts uz atbildētājas vārda.

Ne pirkuma līgums nav apstrīdēts, ne arī zemesgrāmatas ieraksts, ar kuru nekustamais īpašums reģistrēts uz atbildētājas vārda, nav apstrīdēts.

Arī Civillikuma 114.panta pirmajā daļā noteiktās tiesības, kas paredz, ka savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā, laulātie nav izmantojuši.

Lieta nav strīds par to, ka līguma noslēgšanas laikā, pušu laulība nebija izirusi.

Atbilstoši tiesu praksē paustajām atziņām, ja īpašums iegādāts laikā, kad pušu laulība nebija izirusi un pusēm bija saimniecība (pusēm bijušas patiesas laulāto attiecības), laulātajam, uz kura vārda īpašums nav reģistrēts, pretendējot uz īpašumu vai tā daļu, jāpierāda vai nu savu līdzekļu ieguldījums īpašuma iegādē (kredīta maksājumu veikšanā u.c.), vai veikto darbību raksturs un apjoms, ar kuru palīdzību būtu sekmēta strīdus nekustamā īpašuma iegāde. Šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās (Civillikuma 89.panta otrā daļa).

Ņemot vērā, ka lietā ir iegūti pierādījumi, ka prasītājs ir gan veicis nekustamā īpašuma iegādi, personiski veicot samaksu par to, gan pēc tam veicis dažādus nodokļu maksājumus par strīdus īpašumu, tiesu kolēģija secina, ka prasītājs ir sekmējis nekustamā īpašuma iegādi un tālāku uzturēšanu. Taču, lai atzītu, ka strīdus nekustamais īpašums pieder tikai prasītājam, prasītāja mantiskais ieguldījums nevar būt kā vienīgais pamatojums tam. Gluži pretēji, tiesas kolēģijas ieskatā prasītāja rīcība, veicot samaksu par nekustamo īpašumu, vienlaicīgi pieļaujot tā reģistrēšanu uz sievas vārda bez atsevišķas norādes par kāda laulātā atsevišķo mantu, liecina par abu pušu saskaņotu rīcību nekustamā īpašuma ieguvē abu kopīgiem spēkiem.

Civillietu kolēģija, abstrahējoties no jautājuma par dāvinājuma līguma spēkā esamību vai neesamību, secina, ka pie apstākļiem, kad abas puses bijušas laulībā ar domu dzīvot saticīgi un veidot arī turpmāk kopīgu saimniecību, nav iegūts lietā apliecinājums tam, ka šis dzīvoklis nebūtu iegādāts abu laulāto vajadzībām. Vēl jo vairāk – ja reiz prasītāja tēva piešķirtie naudas līdzekļi dāvinājuma formā būtu domāti, lai tieši uz dēla vārda tiktu iegādāts 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs nekustamais īpašums, tad nav saprotams juridiskais vai cita veida motīvs dzīvokli reģistrēt uz atbildētājas ? sievas vārda. Prasītāja rīcība, piekrītot nekustamā īpašuma reģistrācijai uz sievas vārda, neliecina par vēlmi iegādāties prasītājam atsevišķi piederošu dzīvokli. Arī vērtējot iespējamos motīvos no pilsonības aspekta, tiesas kolēģija nesaskata šķēršļus reģistrēt nekustamo īpašumu uz prasītāja vārda, jo gan prasītājs, gan atbildētāja – abi ir Krievijas pilsoņi un abiem uz pirkuma līguma slēgšanas brīdi bija uzturēšanās atļaujas Latvijā. Arī, ja kādu iemeslu dēļ prasītājs nevarētu būt bijis klāt pie darījuma parakstīšanas, viņš būtu varējis izdot atbildētājai pilnvaru.

Tiesas kolēģija uzskata, ka prasītāja pienākums būtu iesniegt tiesai tādus pierādījumus, kas apliecinātu un izskaidrotu prasītāja rīcību iegādāties personiski tikai sev nekustamo īpašumu, bet reģistrēt tikai uz sievas vārda.

Konkrētajā gadījumā tiesas kolēģijas rīcībā nav nedz mutisks skaidrojums šādai rīcībai, nedz rakstveida pierādījumi šādai nepieciešamībai, un tiesas kolēģija nesaskata šķēršļus, kuru dēļ vīrs nevarēja iegūt un reģistrēt nekustamo īpašumu uz sava vārda.

Līdz ar to jau pats fakts, ka dzīvoklis reģistrēts uz sievas vārda liecina par sievas dalību kopmantas iegūšanā.

Turklāt lietas materiāliem pievienoti pierādījumi, no kuriem izriet, ka arī atbildētāja bijusi nepārtraukti nodarbināta, pie kam darba attiecību laikā ieņēmusi vadošus amatus.

Atbildētāja nepretendē uz strīdus īpašumu kā viņai atsevišķi piederošu.

Saskaņā ar Civillikuma 89.panta otro daļu, viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Prasītājs ir veicis mantisku ieguldījumu, savukārt attiecībā uz atbildētājas veikto ieguldījumu, tiesu kolēģijas ieskatā, vērā ņemams ir fakts, ka tieši atbildētāja slēgusi līgumu par nekustamā īpašuma iegādi, tieši uz viņas vārda reģistrēts nekustamais īpašums.

Laulāto līdzdalība kopīgās mantas iegūšanā var izpausties vai nu tādējādi, ka attiecīgo naudā novērtējamo tiesību abi laulātie “iegūst kopīgi” (parasti

1.

2.

Turklāt, ņemot vērā Civillikuma 91.panta pirmās daļas 4.punkta noteikumus un līgumu slēgšanas brīvības principu, var izšķirt arī citādā veidā iegūtu mantu, kas atzīstama par laulāto kopīgo mantu Civillikuma 89.panta otrās daļas izpratnē.

Noslēdzot pirkuma līgumu par nekustamā īpašuma iegādi, atbildēja ir veikusi aktīvas darbības, kā arī uzņēmusies juridiskas un materiāli ievērojamas saistības, tajā skaitā, uzņemoties nekustamā īpašuma nodokļa samaksas pienākumu un citus. Apstāklis, ka līdz šim dažādus nekustamā īpašuma maksājumus veicis prasītājs, neizslēdz atbildētājas uzņemtos būtiskos pienākumus kā nekustamā īpašuma īpašniecei. Tiesas kolēģijas ieskatā, jau šī atbildētājas rīcība vien ir uzskatāma par viņas ieguldījumu nekustamā īpašuma ieguvē.

Ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā nav iespējams precīzi noteikt katra laulātā ieguldījuma apmēru strīdus īpašumā (tās iegūšanā, uzturēšanā, vērtības paaugstināšanā), jo katra laulāta devums ir dažāda veida ieguldījumi, tad būtu piemērojama Civillikuma 89.panta daļā paredzētā tā sauktā „laulāto kopīgās mantas vienlīdzīga sadalījuma prezumpcija”, atbilstoši kurai šaubu gadījumā pieņemams, ka laulāto kopīgā manta pieder abiem laulātajiem līdzīgās daļās. Prezumpcija pamatojas uz to, ka tiesiskā novērtējuma ziņā laulāto ieguldījumi (arī dažāda veida ieguldījumi) viņu kopīgajā mantā pēc vispārīgā principa ir līdzvērtīgi. Turklāt šai prezumpcijai ir īpaši būtiska nozīme tad, ja attiecīgo naudā novērtējamo tiesību ir ieguvis viens no laulātajiem, bet ar otra laulātā „netiešu līdzdalību”, kā tas ir šajā gadījumā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, tiesas kolēģija atzīst, ka strīdus nekustamais īpašums ir atzīstams par abu laulāto kopīgo mantu. Attiecīgi prasība atzīt īpašumu par vīra atsevišķu mantu ir noraidāma. [10] Lietas izskatīšanas robežas apelācijas instances tiesā noteic:

Atbilstoši tiesību doktrīnā paustajam, pēc laulības šķiršanas ir noregulējams laulāto mantiskais jautājums un noregulējumam vajadzētu notikt vienas tiesvedības ietvaros.

Prasītāja prasība vērsta uz tiesību aizskārumu - laulības laikā iegādātas mantas piederību katram no laulātajiem. No strīda būtības tiesai ir jāizdara secinājumi par katram pienākošos daļu. Tādējādi tiesas kolēģija uzskata, ka netiek pārsniegtas lietas izskatīšanas robežas apelācijas instancē.

Personas vērstais tiesību aizskārums ir uz daļu kopmantā. Sieva arī pretendē uz daļu. [11] Atbilstoši Civilprocesa likuma 432.panta piektajai daļai gadījumā, ja tiesa, izskatot lietu atzīst, ka zemākās instances tiesas spriedumā ietvertais pamatojums ir pareizs un pilnībā pietiekams, tā sprieduma motīvu daļā var norādīt, ka pievienojas zemākās instances tiesas sprieduma argumentācijai. Šādā gadījumā šā likuma 193.panta piektajā daļā noteiktos apsvērumus sprieduma motīvu daļā var nenorādīt.

Tiesas kolēģija uzskata, ka dāvinājuma līgumus un ar dāvinājumu norādītos apstākļus pirmās instances tiesa izvērtējusi pareizi, līdz ar to šiem secinājumiem apelācijas instances tiesa pilnībā pievienojas.

Civillietu tiesas kolēģija neguva apstiprinājumu apelācijas sūdzībā izvirzītajiem iebildumiem pret pirmās instances tiesas spriedumā iekļauto pamatojumu, kā arī norādījumiem par normatīvo aktu un materiālo tiesību normu nepareizu piemērošanu un nepiemērošanu.

Vienlaicīgi tiesas kolēģija piekrīt apelātoram, ka pirmās instances tiesas rīcība, atsakoties pieņemt papildus pierādījumus un noraidot prasību kā nepierādītu ir pretrunīga.

Skatot jautājumu par pierādījumu pieņemšanu vai izprasīšanu, būtiskākais ir tas, vai konkrētie pierādījumi ir nepieciešami lietas izskatīšanai, kā arī vai tie lietas dalībniekiem ir bijuši pieejami, un vai viņiem ir bijusi iespēja tos vērtēt un par tiem izteikties tiesas procesa laikā. Ievērojot pušu sacīkstes un līdztiesības principu, tiesai pušu procesuālo tiesību realizēšanas iespējas un nepieciešamība ir jāvērtē katras konkrētās situācijas kontekstā.

Konkrētajā gadījumā jāņem vērā, ka ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta, cita starp, noraidot to kā nepamatotu (nepierādītu). [12] No lietas materiāliem redzams, ka ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesneses 2017.gada 19.janvāra lēmumu prasība nodrošināta, uz strīdus nekustamo īpašumu zemesgrāmatā ierakstot aizlieguma atzīmi (lietas 1.sējuma 180.-182.lapa).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 140.panta sesto daļu, noraidot prasību, tiesa spriedumā atceļ prasības nodrošinājumu. Prasības nodrošinājums saglabājas līdz dienai, kad spriedums stājas likumīgā spēkā.

Ievērojot to, ka strīdus nekustamais īpašums atzīts par pušu kopīgo mantu, no kuras prasītājam pienākas puse, Civillietu tiesas kolēģija 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs atzīst, ka ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesneses 2017.gada 19.janvāra lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums ir atceļams uz ½ no strīdus nekustamā īpašuma. [13] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, ja prasību noraida, atstāj bez izskatīšanas vai ja prasītājs atsakās no prasības, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos.

Tādējādi no prasītāja valsts ienākumos piedzenami ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par tiesas pavēstu un citu tiesas dokumentu nosūtīšanu 7,58 euro apmērā.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 204.1 pantu sprieduma labprātīgas izpildes termiņš nosakāms 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 430., 432. un 436.pantu, Civillietu tiesas kolēģija nosprieda noraidīt prasītāja /pers. A/ (/pers. A/) prasību pret /pers. C/ (/pers. C/) par īpašumu atzīšanu par prasītāja atsevišķo mantu.

Atzīt par kopīgu mantu nekustamo īpašumu - dzīvokļa īpašumu /numurs C/, /adrese A/, kopīpašuma 803/139018 domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala, kadastra Nr./numurs B/, un 3/98 domājamās daļas no neapdzīvojamās telpas /numurs C/, kopīpašuma 24157/139018 domājamās daļas no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala (kadastra apzīmējums /numurs D/), /adrese A/, kadastra Nr. /numurs E/, no kuras katram no laulātajiem pienākas ½.

Noteikt, ka ar Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesas tiesneses 2017.gada 19.janvāra lēmumu piemērotais prasības nodrošinājums saglabājams uz ½ no nekustamā īpašuma - dzīvokļa īpašuma /numurs A/, /adrese A/, kopīpašuma 803/139018 domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala, kadastra Nr./numurs B/, un 3/98 domājamām daļām no neapdzīvojamās telpas /numurs C/, kopīpašuma 24157/139018 domājamām daļām no daudzdzīvokļu mājas un zemes gabala (kadastra apzīmējums /numurs D/), /adrese A/, kadastra Nr. /numurs E/.

Piedzīt no prasītāja /pers. A/ (/pers. A/), /personas kods/, valsts ienākumos ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 7,58 euro (septiņi euro un 58 centi) apmērā, kas iemaksājami kontā: Tiesu administrācija, Valsts kase, NMR 90001672316, BIC kods TRELLV22, konts LV51TREL2190458019000, maksājuma mērķī jānorāda dati lietas identificēšanai (piemēram, procesa dalībnieka personas dati, lietas nosaukums, numurs vai tml.).

Noteikt sprieduma daļā par piedziņu labprātīgai izpildei 10 dienu termiņu no sprieduma spēkā stāšanās dienas. Labprātīgi izpildot spriedumu daļā par tiesas izdevumu piedziņu valsts labā, maksājumu apliecinošu dokumentu norādītajā termiņā iesniegt Rīgas apgabaltiesas kancelejā.

Labprātīgas izpildes gadījumā maksājuma dokuments par ar lietas izskatīšanu saistīto izdevumu samaksu iesniedzams Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas kancelejā, lai netiktu uzsākta sprieduma piespiedu izpilde.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Augstākās tiesas Civillietu departamentam, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā.

Spriedums tiesas kancelejā pieejams no 2019.gada 18.aprīļa.

Tiesnese Tiesnese Tiesnesis (personiskais paraksts) (personiskais paraksts) (personiskais paraksts) 178.105.228.254 19.06.2026. 16:26 Anonīms sistēmas lietotājs Lelde Grauda Inta Zaļā Arnis Dundurs