Oficiālie avotilikumi.lv · EUR-Lex
Europaius

Rīgas rajona tiesa – Civillietas

Lieta Nr.C33370816 Lieta Nr. C-0763-19/30 ECLI:LV:RIRT:2019:0719.C33370816.3.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Jūrmalā 2019.gada 19.jūlijā Rīgas rajona tiesa tiesnese D.Liepiņa ar tiesas sēdes sekretāri I.Štokmani, piedaloties prasītājai /pers. A/, prasītājas pārstāvim zvērinātam advokātam Aināram Lezdiņam un atbildētāja pārstāvei zvērinātai advokātei Intai Saatčianei, atklātā tiesas sēdē izskatīja civillietu /pers. A/ prasību pret /pers. B/ par vardarbīga aizskāruma novēršanu un morāla aizskāruma kompensācijas piedziņu.

Aprakstošā daļa [1] 2016.gada 4.janvārī prasītāja /pers. A/ cēlusi tiesā prasību pret atbildētāju /pers. B/ par vardarbīga aizskāruma novēršanu un morāla aizskāruma kompensācijas piedziņu.

Prasībā norādīts, ka prasītāja ilgstoši ir pakļauta atbildētāja psiholoģiskai un emocionālai vardarbībai un vardarbīgai kontrolei. Saskarsmē ar atbildētāju ir bijuši arī fiziskas vardarbības gadījumi.

Atbildētājs ilgāku laiku, jo īpaši pēc laulības šķiršanas, vardarbīgi izturējies pret prasītāju un viņas bērniem, regulāri centies prasītāju pazemot gan vārdiem, gan darbiem, tajā skaitā apmelojot, tīši izplatot patiesībai neatbilstošas ziņas. Bijusi fiziska ietekmēšana, psiholoģisks terors, līdz pat dēla /pers.

B/ nozagšanai. Vairākkārt atbildētāja izraisīto strīdu un/vai provokāciju risināšanā iesaistītas tiesībsargājošās iestādes.

Līdz ar atbildētāja došanos uz dzīvi ārzemēs, iestājies relatīvs pamiers, bet ierodoties Latvijā, atbildētāja prettiesiskās darbības aktivizējās.

Atbildētājs prettiesiski centies ielauzties prasītājas privātajā dzīvē, tikties ar radiniekiem un jauno ģimeni, izplatot par atbildētāju patiesībai neatbilstošas ziņas, kas aizskāra prasītājas godu un cieņu.

2014.gadā gāja bojā pušu kopīgais dēls /pers. C/. Saistībā ar to atbildētājs atgriezās Latvijā un turpināja vardarbības izpausmes, kas izpaudās gan kā ilgstoši un nepamatoti apmelojumi, izdomājumi, ar faktiem nepamatoti pieteikumi policijā, miršanas dokumentu zādzība morgā, mēģinājums piesavināties dēla līķi, savu kategorisko noteikumu izvirzīšana apbedīšanas procedūrā, patiesībai neatbilstošu dokumentu par prasītāju iesniegšana dažādās iestādēs ar mērķi vardarbīgi kontrolēt prasītāju. Visā šajā procesā tika izmantotas psiholoģisku draudu un vardarbīgas kontroles metodes. Caur paziņām atbildētājs uzmeklēja prasītājas jaunāko dēlu, lai ar manipulatīvām metodēm iegūtu viņa uzticību un spētu stiprināt vardarbīgo kontroli.

Prasītāja bijusi spiesta vērsties tiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kurš tika apmierināts. Atbildētājs samazināja savas vardarbīgās aktivitātes, tomēr tās neizbeidza, cenšoties iniciēt konfliktus.

Ilgstošā morālā terora un pazemojumu rezultātā prasītājai ir nodarīts gan reāls, ciparos aprēķināms, gan morāls kaitējums. Prasītājas pārdzīvojumi daudzu gadu garumā ir vērtējami kā smagi. Kompensācijai ir jādod prasītājai taisnīgs apmierinājums, tai ir jākalpo kā zināmai sāpju naudai, lai nodibinātu mieru starp cietušo un aizskāruma izdarītāju. Atlīdzības apmēram jāattur aizskāruma izdarītāju no šādu pārkāpumu veikšanas nākotnē. Prasītāja uzskata, ka minimālā summa minēto funkciju veikšanai ir 5000,00 euro.

Pamatojoties uz ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12.pantu, Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantu, Satversmes 96.pantu, Civillikuma 1635.pantu, prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja kompensāciju par psiholoģiskās un emocionālās vardarbības rezultātā nodarīto morālo kaitējumu 5000,00 euro apmērā, lūdz saglabāt ar Rīgas rajona tiesas 2015.gada 12.februāra lēmumu atbildētājam noteiktos aizsardzības līdzekļus pret vardarbību, kā arī lūdz piedzīt no atbildētāja visus tiesāšanās izdevumus. [2] 2016.gada 5.februārī tiesā saņemti atbildētāja paskaidrojumi, kuros atbildētājs norāda, ka prasību neatzīst. Prasības pieteikumā minētie apgalvojumi nav apstiprinājušies ar lietā esošiem pierādījumiem. Atbildētājs nav izraisījis nevienu tādu strīdu, kur būtu bijusi vajadzība iesaistīt tiesībsargājošās iestādes. Nav zināms, par kādu laika periodu prasītāja norāda savā prasībā. Prasītāja ir izdomājusi visus norādītos faktus, tajā skaitā par to, ka atbildētājs ir mēģinājis piesavināties dēla līķi. Prasītāja nav norādījusi, kāds mērķis atbildētājam varētu būt pazemot vai psiholoģiski ietekmēt prasītāju. Prasītāja ar atbildētāju jau gadu desmitus nedzīvo kopā. Vienīgā piesaistes persona bija kopīgais bērns, kurš 2014.gadā gāja bojā. Izņemot bērna apbedīšanas vietu, puses vairs nekas nesaista. Atbildētājam ar prasītāju vairs nav ko dalīt, nav neviens strīdīgs jautājums, kuru vajadzētu risināt.

Nav skaidrs, kā prasības pieteikumā norādītais atbildētāja publiskais apgalvojums ir ticis izteikts, kas to pierāda un kāds mērķis atbildētājam ar to ir.

Nepastāv neviens apstāklis, kas būtu pierādīts par to, ka atbildētājs būtu jebkādā veidā aizskāris prasītāju. Ņemot vērā, ka atbildētājs nav izdarījis noziedzīgu nodarījumu pret prasītāju, prasītājai morālā kaitējuma kompensācija ir jāpierāda. Prasītāja nav pierādījusi atbildētāja vainu un pamatojumu morālās kaitējuma kompensācijas prasījumam. Prasītāja nav iesniegusi ticamus un pārbaudāmus pierādījumus, kas varētu apliecināt viņas rakstītā ticamību. [3] 2016.gada 17.oktobrī tiesā saņemts atbildētāja iesniegums par pierādījumu pievienošanu, kurā atbildētājs cita starpā norāda, ka tieši prasītāja ir tā persona, kura meklē kontaktu ar atbildētāju, lai izprovocētu saskarsmes situācijas. 26.10.2015. Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Saulkrastu iecirknī tika uzsākts kriminālprocess par atbildētāja īpašuma /adrese/, bojāšanas faktu. Tā kā viens atslēgu komplekts no minētā īpašuma bija nodots pušu mirušajam dēlam, atbildētājam bija pamatotas aizdomas, ka dēla atslēgas bija izmantotas, lai iekļūtu atbildētāja īpašumā. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka atbildētājs ir nepamatoti izvirzījis kādas pretenzijas. Citu lietu, kur būtu iesaistītas tiesībsargājošās iestādes, atbildētāja rīcībā nav un nav zināmi citi fakti, kas būtu par pamatu prasītājas apgalvojumiem. [4] 2016.gada 28.oktobrī tiesā saņemts atbildētāja pārstāves iesniegums par pierādījumu pievienošanu, kurā cita starpā norādīts, ka prasītāja nav 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs pieminējusi faktu, ka atbildētājam dēls /pers. C/ bija nodots ikdienas aprūpē gan līdz piecu gadu vecumam, gan sākot no piektās klases līdz devītajai klasei. Tāpat prasītāja nav norādījusi, ka par dēla /vārds/nāvi atbildētājam, kurš tajā brīdī atradās Vācijā, vispār nepaziņoja, un tikai nejaušu apstākļu sakritības dēļ atbildētājs par to uzzināja un ieradās Latvijā, lai būtu klāt dēla izvadīšanā. Atbildētājs ir uzaudzinājis dēlu un personīgus kontaktus uzturēja visus gadus, regulāri sniedza materiālu atbalstu. Prasītājas apgalvojums, ka atbildētājs mēģināja piesavināties dēla līķi, ir neloģisks. Pēc dēla nāves atklājās mantojums, kas atbildētājam bija jārisina un ko varēja izdarīt, vienīgi kontaktējoties ar prasītāju, jo arī viņa bija dēla mantiniece. [5] 2016.gada 31.oktobrī tiesā saņemts atbildētāja pārstāves papildus paskaidrojums, kurā norādīts, ka dēla draugs /pers. D/ savu telefona numuru iedeva atbildētājam dēla bēru mielasta laikā un izteica piedāvājumu griezties pēc palīdzības vajadzības gadījumā. Pēc dēla nāves atbildētājs /pers. D/ bija

zvanījis, lai lūgtu palīdzību kā datora speciālistam. Telefonsarunā/pers. D/ apsolīja atbraukt pie atbildētāja, bet tā kā /pers. D/ neieradās, atbildētājs viņam vairāk nebija zvanījis. Tāpat norādīts, ka mirušā dēla /pers. C/motociklu un divus mopēdus atbildētājs piedāvāja paņemt viņa pusbrālim /pers. E/. Šis piedāvājums bija pamatots ar to, ka dēls/pers. C/kopā ar /pers. E/bija iekārtojuši garāžā remonta darbnīcu un kopā bieži gan remontēja braucamrīkus, gan ar tiem braukāja. Dēls /pers. C/ bieži pavadīja brīvo laiku kopā ar /pers. E/Minēto piedāvājumu nekādā veidā nevar traktēt kā darbību, lai stiprinātu vardarbīgo kontroli pār prasītāju. Visas darbības, uz kurām prasībā pamatojas prasītāja, ir pēc dēla /pers. C/ nāves un līdz tiesas lēmuma pieņemšanas dienai 12.02.2015. Šo lēmumu atbildētājs ievēro, bet viņa darbības, lai ar prasītāju sakārtotu mantojuma lietu un dēla kapa vietu, nevar definēt kā atbildētāja vardarbības izpausmi vai psiholoģisku ietekmēšanu. Dēla /pers. C/ nāve atbildētājam bija ne mazāk smags trieciens kā prasītājai. [6] 2017.gada 2.maija tiesas sēdē prasītāja uzturēja prasību un paskaidroja, ka ir cietusi no fiziskās vardarbības. Prasītāja 1995.gadā ir veikusi tiesu medicīnisko ekspertīzi, taču prasītājai par to nav izziņu.

No atbildētāja puses vairākkārt bija mēģinājumi uz nepatiesu faktu pamata ierosināt krimināllietas, kas ir pasliktinājis prasītājas dzīves kvalitāti.

Atbildētājam ir jāatbild par visiem pāri nodarījumiem. Pēc 1990.gada notikumiem iestājās zināms pamiers, bet pēc dēla traģiskās bojāejas atsākās emocionālās darbības. Atbildētājs trešajām personām deva prasītājas telefona numuru, lai zvanītu, šantažētu un izteiktu draudus. Prasītāja vairākkārt tika nomelnota un apmelota. Bez prasītājas ziņas tika uzmeklēts viņas jaunākais dēls. Prasītāja kaunējās no visām situācijām un ārēji centās pasniegt, ka dzīvē viss ir kārtībā. Attiecībā par emocionālo vardarbību norādīja uz vajāšanas māniju, jo lai arī kur prasītāja būtu, atbildētājs viņai sekoja ar saviem meliem.

Kad prasītāja otro reizi stājās laulībā, atbildētājs bija aizbraucis pie prasītājas vīra vecākiem ar fotogrāfijām un stāstīja dažādus melus. Atbildētājs arī ir bijis prasītājas mācību iestādē, kur izteicis par prasītāju dažādus apmelojumus. Atbildētājs mēģināja prasītājas dzīvi padarīt par neciešamu.

Attiecībā par dēla nāvi paskaidroja, ka par to viņai piezvanījusi meitene. Prasītāja aizbraukusi uz notikuma vietu, pēc kā nebija spējīga vadīt transportlīdzekli. Nākošajā rītā atbraucis dēla brālēns un aizvedis prasītāju līdz morgam, lai prasītāja varētu izņemt dokumentus un fiksēt dēla nāves faktu dzimtsarakstu nodaļā. Ierodoties morgā konstatēts, ka dokumentus jau bija izņēmis atbildētāja vecākais dēls, taču normāla rīcība būtu, ja prasītājai kāds būtu piezvanījis un to pateicis.

Paskaidroja, ka kapos ir bijis nepatīkams moments dēla dzimšanas dienā, kad prasītāja lika apmalītes no laukakmeņiem un bija atbraukuši prasītājas draugi ar akmeņiem un cementu. Atbraucis atbildētājs un izsaucis pašvaldības policiju par to, ka prasītāja ar mašīnu iebraukusi kapos.

Atbildētājs izmantoja jebkuru iespēju izdarīt ko nepatīkamu. Ir ierosināta lieta par kapu vandālismu. Kapa vieta prasītājas ģimenei pieder vairāk kā 20 gadus. Kapos auga divas priedītes un dēls teicis, ka tās ir jāatstāj. Taču prasītāja konstatēja, ka priedītes ir izrautas un prasītājai ir pamatotas aizdomas, ka to ir izdarījis atbildētājs.

Kad dēls gulēja zārkā, atbildētājs uzvilka viņam džemperi, taču prasītāja zina, ka dēlam nepatika tādas drēbes un krāsa.

Atbildētājs prasītāju apsūdzēja par dēla nāves fakta slēpšanu un vērsās policijā. Pēdējos gadus prasītāja ar atbildētāju nekontaktējās un informēja atbildētāja māsas dēlu par pušu kopīgā dēla nāvi un deleģēja to paziņot atbildētājam.

Atbildētāja vardarbība izpaužas tādējādi, ka viņam vienmēr visur “vajag iespraukties”, arī saistībā ar kapa vietas kārtošanu. Prasītāja grib mieru no atbildētāja. Atbildētājs mēnesi pēc dēla nāves zvanījis par mantojuma lietu kārtošanu, ko prasītāja uzskata par necieņu. Tāpat atbildētājs vēlējies tikties ar prasītājas jaunāko dēlu, taču prasītājai bija bail, ka atbildētājs sāks vajāt prasītājas jaunāko dēlu. [7] 2017.gada 2.maija tiesas sēdē atbildētājs prasību neatzina un paskaidroja, ka ir dziļi satriekts par dēla traģisko nāvi un par to, ka atbildētājam par to nepaziņoja. Atbildētāja telefona numurs nav mainījies desmitiem gadu un bija visiem zināms. Atbildētājs par dēla nāvi uzzināja gadījuma pēc no vācu policijas un tikai nākošās dienas pēcpusdienā. Prasītāja vēlējās apglabāt dēlu bez atbildētāja.

Atbildētājam ir līdzīgas tiesības ar prasītāju. Atbildētājs nesaprot, kāpēc šāda prasība izvirzīta pēc dēla nāves, nevis tad, kad dēls, galvenais liecinieks, vēl bija dzīvs. Prasītāja varēja celt prasību agrāk, ja atbildētājs tik daudz nodarījis.

Pēc dēla nāves, nezinādams ko un kā darīt ar mantojuma lietu, atbildētājs sazinājās ar prasītājas advokātu. Turklāt dēla lietā nenotika nekāda izmeklēšana un atbildētājs vērsās pie policistes /pers. G/jo neticēja, ka dēls izkritis pa logu.

Atbildētājs nav veicis nekādas izsekošanas. Atbildētājs zina, kur dzīvo prasītāja, taču nav tuvojies prasītājas dzīvesvietai. Nekādām personām prasītājas telefona numuru atbildētājs nav devis. Līdz dēla bērēm atbildētājs nebija ticies ar prasītāju “padsmit” gadus.

Liecinieci/pers. F/ atbildētājs redz pirmo reizi.

Laikā kad prasītāja dzīvoja atbildētājam piederošajā dzīvoklī Rīgā un atbildētājs prasītājai bija piešķīris automašīnu, atbildētājs atveda dēlu uz vienu no tikšanās reizēm ar prasītāju, aptuveni 1997.gada septembrī, un bērns pēc tikšanās pazuda, nevarēja sazvanīt ne bērnu, ne prasītāju, līdz ar to atbildētājs caur paziņam atrada privātdetektīvu, kurš divas nedēļas nevarēja bērnu atrast, visbeidzot bērns tika atrasts mājā Ikšķilē, kur visu dienu pavadīja viens. Minētā reize bija vienīgā, kad atbildētājs nolīga privātdetektīvu.

Upuris ir bijis atbildētājs un bērns. Prasītāja ir piekāvusi atbildētāju un brukusi viņam virsū. Dēls, maziņš būdams, vienmēr bija apdauzīts, divu gadu vecumā viņam no pleca līdz elkonim bija applaucēta roka, bērns negribēja atrasties pie mātes un kliedza, kad tika vests uz tikšanos. Četru gadu vecumā prasītāja nobaroja bērnu tā, ka viņš nevarēja noturēt galvu. Līdz ar to bāriņtiesa pieņēma lēmumu bērna dzīvesvietu noteikt pie atbildētāja. Pēc laulības šķiršanas saikne starp pusēm nebija, kontakts bija tikai par bērnu.

Dēls nāca pie atbildētāja un ar draugiem remontēja mašīnas, motociklus, mopēdus. Atbildētājs iedomājās, ka dēls pēc nāves būtu gribējis atdot /pers. E/ savus motociklus. Atbildētājs nav ticies ar prasītājas dēlu /pers. E/. Pēc dēla bērēm daļa draugu nolēma atbraukt pie atbildētāja un pieminēt dēlu.

Nav saprotams, ko prasītāja domāja ar terminu “atbildētājs mēģināja nozagt dēla līķi”.

Atbildētājs nemēģināja nolīgt citu apbedīšanas biroju. Pirms bērēm atbildētājs nodeva melnas bikses un džemperi, ko dēlam bija sagatavojis uz ziemassvētkiem dāvanai. Persona, kas ģērba dēlu, pieņēma dotās drēbes. Dēls bija ļoti trūcīgi apģērbts un atbildētājam nācās iedot drēbes papildus, arī zārks bija neglīts un atbildētājs izvēlējās citu. Atbildētājs nav mainījis apbedītājus, pat nezināja kur dēlu apbedīs. [8] 2017.gada 2.maija tiesas sēdē lieciniece /pers. F/ liecināja, ka pazīst prasītāju, jo kādreiz dzīvoja kaimiņos un pazīst arī atbildētāju aptuveni no 1987.gada. Liecināja, ka viņas profesija ir ārsts. Aptuveni 1995. vai 1996.gadā prasītāja vērsās pie liecinieces pēc palīdzības fiziski un morāli. Prasītāja zvanīja, lai lieciniece palīdz, jo prasītāja nevar iziet ārā, tā kā viņai ir saskrāpēta seja un zilumi. Uz slimnīcu prasītāja nevēlējās doties. Tas notika laikā, kad atbildētājs strādāja Vācijā un periodiski ieradās Latvijā. Pēdējā reize, kad prasītāja lūdza palīdzību, bija aptuveni 1997. vai 1998.gadā. Lieciniece pati nav redzējusi atbildētāja vardarbību pret prasītāju, taču atbildētājs ir slavens ar vardarbību, ko veic gan pret prasītāju, gan citām sievietēm, gan 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs bērnu. Liecinieci atbildētājs nav iespaidojis. Kaimiņi runāja, ka atbildētājs ir varens uz cilvēku pazemošanu, bet lieciniece pati to nav redzējusi un piedzīvojusi. Bāriņtiesa bijusi nekompetenta, kad piešķīra aizgādības tiesības atbildētājam. Lieciniece neziņoja ārstniecības un policijas iestādēm, jo prasītājas dzīvība nebija apdraudēta un viņa nevēlējās, lai ziņo. [9] 2019.gada 21.februāra tiesas sēdē prasītāja prasību uzturēja. Paskaidroja, ka nevar precīzi pateikt, kad tikusies ar atbildētāju pēdējo reizi konflikta situācijā, jo atbildētāja metodes ir slēptas un rafinētas. Atbildētājam nav tiešā veidā jātiekas ar prasītāju, lai izdarītu emocionālu vardarbību. Ar atbildētāju pēdējo reizi tikusies 2018.gada vasarā kapos, kur konflikts nebija. Kopdzīve ar atbildētāju ilga no 1992.gada līdz 1995.gadam. Kopdzīve tika pārtraukta, jo ģimenē bija vardarbība. Prasītāja bija izsaukusi policiju, kad viņai bija sasista seja, taču policija teica, ka tas ir ģimenes konflikts un pusēm pašām jāatrisina. Pēc nedēļas prasītāja devās uz ekspertīzi, tas bija aptuveni 1995. vai 1996.gads. Laikā, kad prasītāja strādāja veikalā, atbildētājs regulāri nāca pie veikala īpašniekiem un stāstīja par prasītāju dažādus apmelojumus. Tas bija jau pēc kopdzīves izbeigšanas. Atbildētājs

izplatīja arī apmelojumus par prasītājas māti. Atbildētājs bija aizbraucis pie Latvijas Lauksaimniecības universitātes dekānes un teicis, ka prasītāja ir vieglas uzvedības sieviete un “slima ar galvu”. Vardarbībā kontrole ilga no iepazīšanās mirkļa līdz dēla 11 gadu vecumam. Tā izpaudās kā egoistiska attieksme, finanšu kontrole. Nekas nedrīkstēja notikt bez saskaņošanas ar atbildētāju. Viss tika izlemts vienpersoniski. Atbildētājs veicis izsekošanu ar privātdetektīvu 1999.gadā. Atbildētājs izsekoja prasītāju, lai uzzinātu viņas dzīvesvietu un ieradās Ikšķilē ar policiju, fotogrāfijām un stāstu par prasītāju, pēc kā policija sodīja mājas īpašnieci par to, ka mājas otrajā stāvā dzīvo nedeklarētas personas. Atbildētājs regulāri pārbaroja bērnu ar saldumiem un rakstīja bāriņtiesai ziņojumus, cik slikti prasītāja rūpējas par bērnu. Ar prasību tiesā vērsās tikai 2016.gadā, jo, ja būtu nākusi uz tiesu 90.gados, neviens viņā neklausītos. Uz prasītāju pat ir šauts. Punktu visam pielika traģiskais notikums ar dēlu un atbildētāja manipulācija ar dokumentiem. [10] 2019.gada 21.februāra tiesas sēdē lieciniece /pers. G/ liecināja, ka prasītāju un atbildētāju pazīst, ņemot vērā liecinieces nodarbošanos, proti, lieciniece ir valsts policijas inspektore. Lieciniece ar prasītāju un atbildētāju tikās 2014.gada novembrī, kad viņas lietvedībā bija krimināllieta par prasītājas un atbildētāja dēla nāvi. Bija noticis nelaimes gadījums un pušu dēls bija gājis bojā. Prasītāja tikai bija paguvusi izlasīt lietas materiālus, kad ieradās atbildētājs. Tuvāko nedēļu atbildētājs iecirknī pavadīja lielāko daļu savas dienas. Atbildētājs lūdza atzīt viņu par cietušo un stāstīja, cik slikta ir prasītāja, visā vainojot prasītāju kā māti un stāstot, cik slikti prasītāja izturējusies pret dēlu un, ka notikušais ir likumsakarīgs rezultāts. Ar prasītāju lieciniece tikās vienu reizi, māte izturējās korekti un neteica nevienu sliktu vārdu par atbildētāju. Lieciniecei nav informācijas par vardarbības izpausmēm starp pusēm, bet ir informācija tikai saistībā ar kriminālprocesu par prasītājas un atbildētāja dēlu. Lieciniecei nekas nav zināms, vai atbildētājs ir iespaidojis prasītāju. Tāpat lieciniecei nav informācijas, vai pret atbildētāju ir ierosināti kādi kriminālprocesi. Iespējams atbildētāja rīcība bija saistīta ar to, kā viņš pārdzīvoja dēla nāvi. Atbildētājs un prasītāja katrs pārdzīvoja savādāk, jo gadījums bija ļoti traģisks. [11] 2019.gada 2.jūlija tiesas sēdē prasītājas pilnvarotais pārstāvis norādīja, ka prasība pilnībā tiek uzturēta. Atbildētājs ir nodarījis vardarbīgu

aizskārumu, kas ir pamats piedzīt morālā aizskāruma kompensāciju.

Lai kādus lieciniekus meklētu, tie runā par virspusējiem apstākļiem, taču visā pilnībā var liecināt tikai persona, kas ir aizskarta. Prasītāja ir pietiekami daudz liecinājusi, bet arī no uzklausītajiem lieciniekiem ir iegūti apstiprinājumi prasības pieteikumā norādītajam. Liecinieks/pers. D/ liecināja par ilgstošāku laika periodu, jo ir redzējis prasītājas un atbildētāja ģimenes attiecības un pušu attiecības ar dēlu. Lieciniece/pers. G/ raksturoja puses un norādīja, ka pati ir izjutusi morālu ietekmi no atbildētāja.

Atbildētājs ilgstoši ir centies panākt savu mērķu sasniegšanu un nav pieņēmis civilizētas uzvedības normas, daudzu gadu garumā ir turpinājis iejaukties prasītājas privātajā dzīvē, ir uzskatījis prasītāju par savu privātīpašumu, ir nolīdzis privātdetektīvu, ielauzies īpašumos, kur dzīvojusi prasītāja, ticies ar prasītājai tuviem cilvēkiem, radiem, darba devējiem, visur cenšoties panākt savu, ar dažādiem stāstiem un fotogrāfijām, kas ir iespējamas veiktas ar montāžu. Atbildētājs ir centies panākt kaut kādus savus iedomātus mērķus.

Lietā tiek runāts par ilgu laika periodu, no 90.gadiem, pēc kā ir bijis klusuma periods, jo atbildētājs dzīvoja ārpus Latvijas. Traģiskais notikums ar dēlu ar jaunu spēku atjaunoja vardarbīgo aizskārumu, kas liecina, ka prasītāja nav pasargāta no atbildētāja iegribām un untumiem. Šobrīd šīs darbības vairāk izpaužas kapos, kur viena puse nepieņem otras puses noliktas puķes, ņem nost vāzes. Prasībā norādītas atbildētāja darbības pēc dēla bojāejas, kad morgā tika zagti dēla miršanas dokumenti, bija mēģinājums piesavināties dēla līķi un pārvest uz citu morgu, dēla pārģērbšana bērēs. Atbildētāja rīcības metodes ir bijušas prettiesiskas un vardarbīgas. Atbildētājs ir ignorējis prasītājas tiesības uz privāto dzīvi un tās neaizskaramību. Atbildētājs ir iejaucies prasītājas privātajā dzīvē ar šantāžu, intrigām, citiem negodīgiem paņēmieniem centies kontrolēt prasītājas dzīvi.

Pazemojumu rezultātā prasītājai ir nodarīts gan reāls, gan morāls kaitējums. Morālā kaitējuma apmēru grūti izteikt skaitļu formā. Prasītāja nevēlas iedzīvoties uz atbildētāja rēķina, bet kā cietusī grib saņemt apmierinājumu, taču galvenais, ka tas zināmā mērā kalpotu kā drošības garantija pret atbildētāja turpmāku vardarbību.

Lūdz piedzīt no atbildētāja tiesas izdevumus atbilstoši iesniegtajiem dokumentiem, 1000,00 euro apmērā.

Nepiekrīt, ka lietā būtu iestājies noilgums, jo nevar novilkt līniju, kad kāds notikums sākas un beidzas. Lietā tiek runāts par ilgstošu morālu aizskārumu. [12] 2019.gada 2.jūlija tiesas sēdē atbildētāja pārstāve paskaidroja, ka celtā prasība ir nepamatota un noraidāma.

Lietā runa ir par periodu, kad puses bija laulāto attiecībās. Laulība reģistrēta 1992.gadā, pārtraukta 1996.gadā, bet šķirta 1998.gadā. Prasītājas sniegtie paskaidrojumi un liecības lietā ir par notikumiem starp pusēm 90.gados, kas ir periods, kad puses bija laulībā un strīdējās par dēla dzīvesvietas noteikšanu. Ņemot vērā, ka runa ir par notikumiem 90.gados, bet prasība celta 2016.gadā, ir iestājies prasības noilgums.

Otra prasības daļa ir par notikumiem pēc pušu dēla nāves 2014.gada 10.novembrī. Nav nekādu pierādījumu, ka pret atbildētāju būtu ierosināts jebkāds kriminālprocess par jebkādu dokumentu vai dēla piesavināšanos, zagšanu vai zagšanas mēģinājumu.

Lieciniece/pers. G/ liecināja, ka atbildētājs nedēļu bija policijas iecirknī, taču viņa nav psihologs un nevar izvērtēt atbildētāja stāvokli. Notikums bija briesmīgs. Minēto nevar nosaukt par emocionālu vardarbību pret prasītāju. Atbildētājs pārdzīvoja dēla nāvi un tā viņš izpaudās. Lieciniece nevarēja liecināt, ka atbildētāja darbībās vai rīcībā būtu vērojama emocionālā vardarbība pret prasītāju.

Liecinieks/pers. D/ liecināja par notikumiem 90.gados, kad puses vēl dzīvoja kopā, bet bija uzsākta tiesvedība par laulības šķiršanu un bija process par bērna dzīvesvietas noteikšanu. Liecinieka liecības bija par attiecībām starp tēvu un dēlu. Liecinieks neliecināja, ka atbildētājs kādā veidā morāli kaitējis prasītājai.

Lietā nav objektīvi pierādījumi, ka atbildētājs būtu veicis nelikumīgas darbības, kuras kvalificējamas kā morālā kaitējuma nodarīšana. Atbildētāja pārstāve atsaucās uz tiesu prakses apkopojumu morālā kaitējuma atlīdzināšanas lietās, atbilstoši kuram vispirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāskaidro un jāvērtē atlīdzinājuma apmērs. Ar lietā esošajiem pierādījumiem un prasītājas paskaidrojumiem nevar konstatēt, ka vispār ir nodarīts morālais kaitējums.

Lietā nav pierādījumu un nav iespējams izvērtēt, kāds tieši morālais kaitējums nodarīts prasītājai un kādā periodā. Attiecībā par notikumiem pēc bērna nāves, nav pierādījumi, ka ar savām darbībām atbildētājs nodarījis kaitējumu prasītājai. Atbildētāja interese, kur tiks glabāts dēls, ir tēva tiesības, kuras ir tādas pašas kā mātei. Ņemot vērā, ka visu risināja prasītāja, atbildētājam bija cilvēciska neapmierinātība pie tik negaidīta un traģiska notikuma.

Lūdz piedzīt izdevumus par sniegto juridisko palīdzību 50,00 euro, 2000,00 euro, kā arī 550,00 euro apmērā.

Pēc dēla bojāejas morālie pārdzīvojumi bija abām pusēm. Prasītāja nerēķinājās ar atbildētāja kā tēva jūtām, organizējot ceremoniju, kas arī izraisīja 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs atbildētāja emocijas. Arī lieciniece norādīja, ka tā iespējams izpaudies atbildētāja pārdzīvojums, bet attiecībā par veiktajām darbībām policijas iecirknī un fotogrāfijām, tas ir atbildētāja viedoklis, tā pat kā prasītājas viedoklis par to, kā atbildētājs audzināja dēlu. Katram ir savs viedoklis, taču tas nav morālais kaitējums. [13] 2019.gada 2.jūlija tiesas sēdē liecinieks /pers. D/ liecināja, ka viņam ir pazīstamas puses, liecinieka mamma ir pazīstama ar prasītāju, liecinieks pazīst prasītāju aptuveni no 6 gadu vecuma, atbildētāju liecinieks arī pazīst jau no bērnības.

Paskaidroja, ka par attiecībām starp prasītāju un atbildētāju ir zināms, ka viņu attiecības nekad nav bijušas pozitīvas, ir bijuši bieži strīdi vai konflikti par dēlu /pers. C/ Atbildētājs kopš bērnības centās dabūt dēlu pie sevis, solīja viņam dažādas lietas. Kādu reizi, kad liecinieks ieradās pie pušu dēla, viņš redzējis, ka atbildētājs uzbrūkošā tonī pārmet kaut ko prasītājai, ir bijis strīds par bērnu un atbildētājs lūdza, lai liecinieks pasaka, ka bērnam jādzīvo pie atbildētāja. Kad /pers. C/ bija pārvācies pie atbildētāja, ir bijušas domstarpības par to, ka atbildētājs licis diezgan daudz darbus mājās darīt. Dēls /pers.

C/ strīdējās ar atbildētāju un atgriezās pie prasītājas, pēc kā atbildētājs centās uzpirkt dēlu ar datoru, motocikliem, lai dēls atgrieztos pie atbildētāja. Pušu dēls nebija priecīgs satiekot savu tēvu. Varēja just, ka viņiem nav labu attiecību un dēls gāja pie tēva, kad nebija citas izejas. Atbildētājs dēlam centās uzspiest savu profesiju, lai gan tā viņam ne visai patika.

Atbildētājs pēc dēla nāves ir kontaktējies ar liecinieku un pēc bēru mielasta vairākas reizes ir izteicis, ka vēlas satikties. Vienu reizi zvanījis un lūdzis, lai iedod prasītājas otra dēla /pers. E/ telefona numuru, jo vēlas ar viņu satikties, lai atdotu dēla mototehniku, taču tas ir aizdomīgi.

Motīvu daļa [14] Noklausījusies lietas dalībnieku paskaidrojumus un liecinieku liecības, pārbaudījusi lietā esošos rakstveida pierādījumus, tiesa atzīst, ka prasība ir noraidāma. [15] Prasība cita starpā pamatota ar Civillikuma 1635.pantu, kura pirmā daļa noteic, ka katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot.

Saskaņā ar minētā likuma panta otro daļu, ar morālo kaitējumu jāsaprot fiziskas vai garīgas ciešanas, kas izraisītas ar neatļautas darbības rezultātā nodarītu cietušā nemantisko tiesību vai nemantisko labumu aizskārumu. Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas.

Savukārt minētā likuma panta trešā daļa noteic – ja šā panta otrajā daļā minētā neatļautā darbība izpaudusies kā noziedzīgs nodarījums pret personas dzīvību, veselību, tikumību, dzimumneaizskaramību, brīvību, godu, cieņu vai pret ģimeni, vai nepilngadīgo, pieņemams, ka cietušajam šādas darbības rezultātā ir nodarīts morālais kaitējums. Citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda. [16] Pamatojot celto prasību, prasītāja norādījusi, ka ilgstoši bijusi pakļauta atbildētāja psiholoģiskai un emocionālai vardarbībai un vardarbīgai kontrolei, ka saskarsmē ar atbildētāju bijuši arī fiziskas vardarbības gadījumi, ka atbildētājs arī pēc laulības šķiršanas ir vardarbīgi izturējies pret prasītāju, apmelojis prasītāju un izplatījis par prasītāju patiesībai neatbilstošas ziņas. Tāpat atbildētājs ir centies izsekot prasītāju, iniciējis provokācijas, šantažējis prasītāju. Vairākkārt atbildētāja izraisīto strīdu risināšanā iesaistītas tiesībsargājošās iestādes.

Turklāt prasītāja norādījusi, ka atbildētājs nozadzis pušu kopīgā dēla miršanas dokumentus morgā, mēģinājis piesavināties dēla līķi, izvirzījis kategoriskus noteikumus dēla apbedīšanas procedūrām.

Atbildētājs arī uzmeklējis prasītājas jaunāko dēlu, nolūkā iegūt viņa uzticību un tādējādi stiprināt vardarbīgo kontroli.

No prasībā norādītā arī izriet, ka ar Rīgas rajona tiesas 2015.gada 12.februāra lēmumu ir apmierināts prasītājas pieteikums pret atbildētāju par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, pēc kā atbildētājs samazinājis savas vardarbīgās aktivitātes, tomēr tās nav izbeidzis.

Kā norādījusi prasītāja, ilgstošā morālā terora un pazemojumu rezultātā prasītājai ir nodarīts gan reāls, ciparos aprēķināms, gan morāls kaitējums, ko prasītāja novērtējusi 5000,00 euro apmērā. [17] Tiesu praksē ir nostiprināta atziņa, ka morālais kaitējums ir tiesību aizskāruma sekas, kas cietušajam rada tiesības uz apmierinājumu. Lai iestātos civiltiesiskā atbildība par morālo kaitējumu, ir jākonstatē tādi paši pamati (priekšnosacījumi), kādi vajadzīgi atbildībai par zaudējumu atlīdzības formā, bet tieši attiecībā uz morālo kaitējumu. Tātad, pirmkārt, jāatbild uz jautājumu, vai notikusi neatļauta darbība jeb prettiesiska rīcība, kas ietver arī rīcības izvērtējumu no nodarītāja vainojamības viedokļa [..] (sk. Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās.

Tiesu prakses apkopojums, 23.lpp.). [18] Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļa noteic, ka katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus.

Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība [..].

Savukārt saskaņā ar Civilprocesa likuma 104.panta pirmo daļu, pušu un trešo personu paskaidrojumi, kuri ietver ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi, atzīstami par pierādījumiem, ja tos apstiprina citi tiesas sēdē pārbaudīti un novērtēti pierādījumi. [19] No lietas materiāliem redzams, ka tie nesatur pierādījumus par to, ka atbildētājs būtu bijis vardarbīgs pret prasītāju. Lai gan prasītāja norādījusi uz šāda fakta esamību, kas varēja būt noticis aptuveni 1995. līdz 1996.gadā, un uz fiziskas ietekmēšanas faktu norādīja arī lieciniece /pers. F/ 2017.gada 2.maija tiesas sēdē, tomēr objektīvi un pārbaudāmi pierādījumi par minētajiem apstākļiem, proti par to, kad, kādos apstākļos un kāda rakstura fizisks aizskārums prasītājai ticis nodarīts, un ka to nodarījis tieši atbildētājs, lietā nav iesniegti. Nav arī ziņu, ka prasītāja būtu vērsusies tiesībsargājošās iestādēs sakarā ar viņai nodarītiem miesas bojājumiem, kā rezultātā attiecībā pret atbildētāju jebkad būtu ticis ierosināts kriminālprocess.

Lietā nav arī pierādījumu tam, ka atbildētāja izraisītu strīdu un/vai provokāciju risināšanai būtu tikušas iesaistītas tiesībsargājošās iestādes, kā tas minēts prasības pieteikumā.

Vienlaikus tiesa konstatē, ka prasība uz šādiem pamatiem nav arī celta, jo prasītāja lūdz piedzīt no atbildētāja kompensāciju par psiholoģiskās un emocionālās vardarbības rezultātā nodarītu morālo kaitējumu pamatojoties uz Civillikuma 1635.pantu, bet ne Civillikuma ceturtās daļas deviņpadsmitās nodaļas normām, kas cita starpā paredz morālā kaitējuma atlīdzību par prettiesīgu miesas bojājumu nodarīšanu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 192.pantu, tiesa taisa spriedumu par prasībā noteikto prasības priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas.

Turklāt norādāms, ka tajās tiesiskajās attiecībās, kas radušās pirms 2006.gada 1.marta, kad stājās spēkā grozījumi Civillikuma 1635.pantā, minētās normas noteikumi par morālā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu nav piemērojamas. Bez tā, minētie notikumi, iespējams, risinājušies pirms vairāk kā 20 gadiem, kas papildus norāda arī uz to, ka prasījumam par šāda kaitējuma atlīdzināšanu, atbilstoši Civillikuma 1893. un 1895.panta noteikumiem, ir iestājies noilgums. [20] Tāpat lietā nav pierādījumu, ka atbildētājs būtu publiski izplatījis prasītāju apmelojošas ziņas vai izsekojis prasītāju, tādējādi īstenojot vardarbīgu kontroli.

Ar godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu ir jāsaprot to publiska mutiska vai rakstiska izziņošana ar masu informācijas līdzekļu palīdzību vai citādi paziņojot tās nenoteiktam personu lokam (sk. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri: Saistību tiesības. Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā. – Rīga: Mans īpašums, 2000, 636.lpp.).

Konkrētajā gadījumā no lietā iesniegtajiem dokumentiem nav konstatējams kādu prasītāju apmelojošu ziņu izplatīšanas fakts.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs Savukārt ziņas, kas norāda uz iespējamu prasītājas vajāšanu vai izsekošanu, ir paša atbildētāja skaidrojums par aptuveni 1997.gada notikumiem, kas saistīti ar pušu kopīgā bērna meklēšanu ar privātdetektīva palīdzību pēc tam, kad bērns pēc tikšanās ar māti bijis pazudis, un sazvanīt prasītāju nav bijis iespējams. Šos atbildētāja paskaidrojumus prasītāja pēc būtības neapstrīdēja un pierādījumus, kas norādītu uz citiem ar prasītājas izsekošanu saistītiem apstākļiem, lietā nav iesniegusi. Ņemot vērā, ka minētie apstākļi ir saistīti ar pušu kopīgo dēlu, bet saskaņā ar Civillikuma 181.pantu katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu, nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja rīcība, īstenojot pasākumus bērna meklēšanai, tajā skaitā ar privātdetektīva palīdzību, būtu atzīstama par neatļautu vai prettiesisku.

Par prasītājas vajāšanu un nepamatotu kontaktu meklēšanu nav uzskatāmas arī atbildētāja darbības, kas saistītas ar mirušā dēla mantojuma lietas kārtošanu, kuras ir risināmas, piedaloties abiem mirušā dēla vecākiem kā mantiniekiem, turklāt mantojuma lietu kārtošanai likumā ir noteikta laika ziņā terminēta kārtība. Prasītājas norāde, ka atbildētāja rīcība, uzsākot risināt mantojuma lietas jau mēnesi pēc dēla nāves, viņasprāt vērtējama kā necieņa, ir prasītājas subjektīvs viedoklis.

Par prasītājas vajāšanu nav uzskatāma arī atbildētāja rīcība, pēc dēla nāves sazinoties ar dēla draugu /pers. D/ un arī meklējot iespēju sazināties ar prasītājas dēlu /pers. E/, kam lietā ir dots izskaidrojums kā atbildētāja vēlme atdot minētajām personām mirušajam dēlam piederošos motociklus un mopēdus. Kā tiesas sēdē liecināja /pers. D/, atbildētājs viņam vienu reizi zvanījis un šis zvans nav bijis saistīts ar vēlmi kaitēt prasītājai, turklāt liecinieks arī apstiprināja atbildētāja nolūku atdot prasītājas dēlam /pers. E/ mirušā dēla /pers. C/ mototehniku. [21] Lietā nav pierādījumu, ka attiecībā pret atbildētāju būtu bijis ierosināts kriminālprocess par pušu kopīgā dēla /pers. B/ miršanas dokumentu zādzību vai dēla līķa zādzību, kā tas norādīts prasības pieteikumā, kā arī nav pierādījumu, ka būtu bijis ierosināts kriminālprocess par tiesas lēmuma neievērošanu, ar kuru atbildētājam bija noteikts pienākums ievērot pagaidu aizsardzības līdzekļus.

Turklāt attiecībā uz norādīto pagaidu aizsardzību, no lietas materiāliem redzams, ka 2015.gada 12.februārī Rīgas rajona tiesa pieņēma lēmumu, ar kuru apmierināja prasītājas pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (lietas 12.-13.lapa), taču ar Rīgas rajona tiesas 2017.gada 6.marta lēmumu atbildētājam piemērotie pagaidu aizsardzības līdzekļi atcelti, norādot, ka to saglabāšanas argumentācija pamatā ir balstīta uz prasītājas izteiktiem hipotētiskiem pieņēmumiem par atbildētāja iespējamu turpmāku vardarbību. Tā kā puses ilgstošu laiku nedzīvo kopā un pušu starpā konfliktējošā situācija ir izveidojusies saistībā ar pušu dēla miršanas apstākļiem, tiesas lēmumā atzīts, ka pušu norādītie apstākļi visdrīzāk liecina par savstarpējo attiecību raksturu un personiskiem iebildumiem vienam pret otru (lietas 57.-58.lapa). [22] Lai gan prasībā norādīts, ka laika periodā pēc dēla nāves atbildētājs vērsies policijā ar nepamatotiem pieteikumiem, tomēr pierādījumi, kas aps tiprinātu minētos apgalvojumus, lietā nav iesniegti. Lietas materiālos atrodas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Zemgales iecirkņa Kārtības policijas nodaļas inspektores /pers. G/ 2015.gada 14.janvāra lēmums par atteikšanos atzīt atbildētāju par cietušo kriminālprocesā, kurš tika uzsākts saistībā ar pušu kopīgā dēla nāvi (lietas 32.-33.lapa).

Tāpat lietas materiālos atrodas atbildētāja 2015.gada 18.maija iesniegums policijas iestādei, kurā atbildētājs sniedzis paskaidrojumu par pušu tikšanās apstākļiem pēc lēmuma par pagaidu aizsardzības līdzekļu noteikšanu, skaidrojumu saistībā ar mirušā dēla mantojuma lietām, kā arī ziņas par atbildētājam piederošu mantu atrašanos pie prasītājas (lietas 28.-30.lapa).

Kā arī lietas materiālos atrodas Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Saulkrastu iecirkņa 2016.gada 14.oktobra izziņa, saskaņā ar kuru 2015.gada 26.oktobrī ir uzsākts kriminālprocess par īpašuma bojāšanas faktu un zādzības faktu atbildētāja dzīvesvietā /adrese/, laika posmā no 2015.gada oktobra līdz novembrim, kurā atbildētājs ir atzīts par cietušo (lietas 44.lapa).

Kā atzīts tiesu praksē, vēršanās ar iesniegumiem valsts iestādēs nav atzīstama par tādu darbību, kas nodarītu personai morālo kaitējumu (sk.

Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās. Tiesu prakses apkopojums). [23] Civilprocesa likuma 92.pants noteic, ka pierādījumi ir ziņas, uz kuru pamata tiesa nosaka tādu faktu esamību vai neesamību, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.

Tā kā analizējot iepriekš norādītos apstākļus, lietā nav konstatēta atbildētāja neatļauta darbība vai noziedzīgs nodarījums pret kādu no Civillikuma 1635.panta trešajā daļā uzskaitītajām personas nemantiskajām tiesībām, morālā kaitējuma esamības prezumpcija nepastāv un prasītājai ir jāpierāda, ka konkrētajā gadījumā atbildētāja rīcības rezultātā viņai radītās neērtības ir kvalificējamas kā morāls kaitējums.

Morālais kaitējums izpaužas kā personas garīgas ciešanas, līdz ar to ir vērtējama faktisko apstākļu ietekme uz personas psihi – vai persona cieta un kā šīs ciešanas ir ietekmējušas personu. Vienlaikus minēto apstākļu izvērtējums ir atkarīgs no tā, vai prasītāja tiesību aizskārums ir cēloniskā sakarībā ar atbildētāja rīcību. [24] No prasībā norādītā, prasītājas sniegtajiem paskaidrojumiem un liecinieku liecībām tiesa secina, ka pušu starpā ilgstošā laika periodā pastāv domstarpības un konflikti, kuru galvenā “sakne” ir pušu kopīgais, nu jau mirušais dēls un visi ar to saistītie jautājumi – saskarsmes tiesības, ikdienas aizgādības, audzināšanas un aprūpes jautājumi, kā arī pasākumi, kas saistīti ar dēla bērēm, mantojuma lietu kārtošanu un pat kapa vietas iekārtošanu, kas apstiprinājās arī pēdējā tiesas sēdē, pusēm paužot savstarpējus pārmetumus saistībā ar kapakmens uzstādīšanu.

Arī no liecinieka /pers. D/ liecībām izriet, ka jau kopš dēla /pers. C/bērnības starp viņa vecākiem – pusēm lietā – pastāvēja domstarpības un “cīņa” par dēlu. Savukārt no liecinieces /pers. G/ liecībām izriet, ka arī pēc dēla nāves šīs domstarpības nav mazinājušās, atbildētājam paužot uzskatu par prasītājas atbildību notikušajā.

Kā iepriekš norādīts, atbilstoši Civillikuma 181.panta regulējumam katram no vecākiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums uzturēt personiskas attiecības un kontaktus ar bērnu, turklāt arī tad, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem. Arī bērnam ir tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem.

Ievērojot minēto, tiesai nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja rīcība būtu kvalificējama kā morāls kaitējums, kura atlīdzināšana noteikta Civillikuma 1635.pantā, jo atbildētāja darbības saistītas ar viņa vēlmi būt iesaistītam bērna dzīvē un audzināšanā un viņa personiskajiem uzskatiem par bērna aprūpes un audzināšanas jautājumiem. Arī atbildētāja teiktais lieciniecei /pers. G/, ka viņaprāt viss notikušais ir likumsakarīgi saistīts ar prasītāju, ir atbildētāja subjektīvais viedoklis saistībā ar dēlu un viņa dzīves gājumu. [25] Lai piepildītu Civillikuma 1635.panta materiālo sastāvu, prasītājai tas līdz saprātīgas ticamības pakāpei ir jāpierāda.

Patiesības pārbaudei ir pakļauti fakti, bet ne personas viedoklis, jo viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Līdz ar to atbildētāja paustais personiskais viedoklis par prasītājas personu, dēla audzināšanas un aprūpes, kā arī apglabāšanas organizēšanas un kapa vietas iekārtošanas jautājumiem, nevar tikt uzskatīts par pamatu atlīdzības samaksas pienākuma noteikšanai Civillikuma 1635.panta izpratnē.

Par vispārzināmu ir atzīstams fakts, ka bērna nāve vecākiem rada neizmērojamas morālas ciešanas. Tajā skaitā tās vienlīdz ir radušās arī atbildētājam, ko tiesai nav pamata apšaubīt.

No teiktā secināms, ka dēla nāve neapšaubāmi ir atstājusi negatīvas morālas sekas ne tikai prasītājai, bet arī atbildētājam, kas savukārt rezultējies ar attiecīgu atbildētāja reakciju uz traģiskajiem notikumiem.

Tiesas ieskatā lietā konstatētie apstākļi nesniedz apstiprinājumu tam, ka atbildētājs ir darbojies mērķtiecīgi, apzināti, sistemātiski un tieši nolūkā 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs kaitēt prasītājai. Tiesa neapšauba, ka atbildētāja rīcība un uzvedība prasītājai var būt psiholoģiski nepatīkama, kaitinoša, radīt stresu un pārdzīvojumus, taču tādas rīcības konstatēšana automātiski nerada tiesības uz morālā kaitējuma atlīdzību.

Kā norādīts Augstākās tiesas 2014.gada tiesu prakses apkopojumā “Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās”, Civillikuma 1635.panta otrajā daļā dotā morālā kaitējuma jēdziena definīcija nedod skaidrību, jo tā norāda uz citu jēdzienu, kas nav konkrēti definējams kā juridiski noteikta kategorija, proti, uz ciešanām ar iedalījumu fiziskās vai garīgās ciešanās. Praksē tas nozīmē, ka tiesai jāmeklē kritēriji, kā nošķirt morālo kaitējumu no citādām negatīvām sekām, piemēram, negatīvām emocijām, kas izpaužas kā sarūgtinājums, vilšanās, garastāvokļa sabojāšanās. Ir noprotams, ka likumdevējs, ieviešot pazīmi “fiziskas un garīgas ciešanas”, [..] vēlējies novērst atlīdzības noteikšanu par jebkuru cilvēka labsajūtas mazinājumu. [26] Tiesas ieskatā nedz lietas materiāli, nedz lietā konstatētie apstākļi nesniedz apstiprinājumu tam, ka atbildētāja tīšas un nepamatotas rīcības rezultātā būtu neatgriezeniski pasliktināta prasītājas dzīves kvalitāte, iespaidota ģimenes dzīve, pārkāpta privātās dzīves neaizskaramība, nepamatoti aizskartas prasītājas mantiskās vai nemantiskās tiesības vai intereses, neatgriezeniski ietekmēta prasītājas apziņa un garīgā veselība. Tāpat lietā nav konstatēts, ka atbildētāja rīcības mērķi un motīvi ir bijuši prettiesiski un ka atbildētāja darbību apjoms būtu sasniedzis tādu nopietnības pakāpi, par ko būtu nepieciešams noteikt atlīdzību.

No minētā secināms, ka nav pierādīti Civillikuma 1635.pantā norādītie kaitējuma atlīdzināšanas pamati. Līdz ar to prasītājas celtā prasība par psiholoģiskās un emocionālās vardarbības rezultātā nodarītā morālā kaitējuma kompensācijas piedziņu ir noraidāma. [27] Ņemot vērā, ka ar Rīgas rajona tiesas 2017.gada 6.marta lēmumu ir atcelti ar Rīgas rajona tiesas 2015.gada 12.februāra lēmumu atbildētājam noteiktie pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzekļi, tiesai nav pamata lemt jautājumu par šo līdzekļu saglabāšanu vai atcelšanu. [28] Saskaņā ar Civilprocesa likuma 41.panta pirmo daļu, pusei, kuras labā taisīts spriedums, tiesa piespriež no otras puses visus tās samaksātos tiesas izdevumus [..].

Ņemot vērā, ka prasība ir noraidāma, tiesai nav pamata lemt jautājumu par tiesas izdevumu atlīdzināšanu prasītājai.

Vienlaikus tiesa secina, ka uz prasītāju nav arī attiecināmi Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 2.vai 4.punkta noteikumi, kas būtu pamats prasītājas atbrīvošanai no tiesas izdevumu samaksas, jo prasībā izvirzītais prasījums izriet no Civillikuma 1635.panta, proti, prasījums izriet no neatļautas darbības, bet ne no Civillikuma normām, kas reglamentē prasījumus personisku aizskārumu vai noziedzīgu nodarījumu dēļ.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 42.panta otro daļu, kas nosaka – ja prasību noraida, tiesas izdevumi, kas nav samaksāti iepriekš, piespriežami no prasītāja valsts ienākumos, no prasītājas par labu valstij ir piedzenami lietā radušies ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi 29,97 euro apmērā par tiesas dokumentu piegādāšanu, atbilstoši Civilprocesa likuma 39.panta pirmās daļas 5.punktam, kā arī kancelejas nodeva par divu liecinieku uzaicināšanu 10,00 euro apmērā, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 38.panta pirmās daļas 5.punktu. [29] Atbildētājam/pers. B/ šajā lietā ir radušies ar lietas vešanu saistītie izdevumi, ko veido izdevumi advokāta palīdzības samaksai 2600,00 euro apmērā, un ko apstiprina lietā esošie rēķini un maksājuma uzdevumi, kā arī zvērinātu advokātu Anitas Rasnačas, Henrika Grecka un Intas Saatčianes orderi.

Advokāta izdevumu atlīdzības kārtību regulē Civilprocesa likuma 44.pants, kura trešā daļa noteic - ja prasība noraidīta, ar lietas vešanu saistītos izdevumus piespriež no prasītāja par labu atbildētājam.

Iespējamais advokāta palīdzības izdevumu apmērs, ņemot vērā celtās prasības kopsummu, ir nosakāms atbilstoši Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta a) apakšpunktam, saskaņā ar kuru atlīdzināmo advokāta palīdzības izdevumu apmērs prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa nepārsniedz 8500 euro, ir to faktiskais apmērs, tomēr ne vairāk par 30 procentiem no prasījumu apmierinātās daļas.

Savukārt saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta ceturto daļu, ja prasība ir izskatīta tikai pirmās instances tiesā, atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai nedrīkst pārsniegt 50 procentus no šā panta pirmajā daļā noteiktā maksimālā atlīdzības apmēra.

Lai gan atbildētāja /pers. B/ advokāta izdevumi sastāda 2600,00 euro, taču ievērojot likumā noteikto regulējumu, tiesa atzīst par iespējamu un pamatotu piedzīt no prasītājas atbildētāja labā izdevumus advokāta palīdzībai likumā noteiktajā maksimālajā apmērā, tas ir 750,00 euro apmērā.

Objektīvus pamatus minēto izdevumu samazināšanai, ņemot vērā ar izskatāmo civillietu saistītos apstākļus, tostarp ievērojamo tiesas sēžu skaitu un ar liecinieku aicināšanu saistītos apstākļus, tiesa nekonstatē.

Rezolutīvā daļa Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 8., 10., 41., 42., 44.pantu, 93.panta pirmo daļu, 97., 187., 192., 193., 199., 204.1 pantu, tiesa nosprieda /pers. A/ prasību par vardarbīga aizskāruma novēršanu un morālā aizskāruma kompensācijas piedziņu pret /pers. B/ – noraidīt.

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu /pers. B/, personas kods /personas kods/, izdevumus advokāta palīdzības samaksai 750,00 euro (septiņi simti piecdesmit euro, 00 centi).

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 29,97 euro (divdesmit deviņi euro, 97 centi).

Piedzīt no /pers. A/, personas kods /personas kods/, par labu valstij kancelejas nodevu 10,00 euro (desmit euro, 00 centi).

Noteikt /pers. A/i tiesības 10 (desmit) dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas spriedumu izpildīt labprātīgi.

Ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi par labu valstij iemaksājami, norādot šādus saņēmēja bankas rekvizītus: saņēmējs Tiesu administrācija, NMR 90001672316, ar PVN apliekamās personas reģistrācijas numurs LV90001672316, saņēmēja iestāde: Valsts kase, BIC kods TRELLV22, konta numurs LV51TREL2190458019000. Maksājuma mērķī jānorāda ieņēmumu ekonomiskās klasifikācijas kods – 21499 un civillietu identificējoša informācija.

Kancelejas nodeva par labu valstij iemaksājama, norādot šādus saņēmēja bankas rekvizītus: saņēmējs Valsts kase, reģistrācijas Nr.

90000050138, konta Nr.LV39TREL1060190911100, saņēmēja banka: Valsts kase, BIC kods TRELLV22. Maksājuma mērķis: dati personas vai lietas identificēšanai (lietas numurs, vārds, uzvārds, personas kods; ja kancelejas nodevas iemaksa tiek veikta citas personas labā, norādāma attiecīgās personas, kuras labā tiek maksāta kancelejas nodeva, identificējošā informācija).

Labprātīgi izpildot spriedumu daļā par tiesas izdevumu piedziņu valsts labā, norādītajā termiņā kvītis par samaksu iesniedzamas Rīgas rajona tiesā.

Spriedumu var pārsūdzēt Rīgas apgabaltiesā 20 (divdesmit) dienu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas, iesniedzot apelācijas sūdzību Rīgas rajona tiesā.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs Tiesnese (personiskais paraksts) D.Liepiņa 178.105.228.254 19.06.2026. 16:36 Anonīms sistēmas lietotājs

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.