Vidzemes apgabaltiesa – Civillietas

Lietas arhīva Nr. CA-0074-19/12 ECLI:LV:VAT:2019:0430.C14034716.7.S SPRIEDUMS Latvijas Republikas vārdā Valmierā 2019.gada 30.aprīlī Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija: tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Z.Cera, tiesnesis A.Bukavs, tiesnesis D.Lazdiņš, sekretāre S.Ābola-Kalniņa, piedaloties prasītājam /pers. B/ un atbildētāja /pers. C/ pārstāvei /pers. D/, izskatīja atklātā tiesas sēdē civillietu /pers. B/ prasībā pret /pers. C/ par mantojuma līguma atcelšanu un mantojuma atraušanu necienības dēļ sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību par Vidzemes rajona tiesas 2018.gada 28.jūnija spriedumu.

Aprakstošā daļa [1] /pers. B/ 2016.gada 13.martā cēlis tiesā prasību pret /pers. C/ (1.sēj.3.-4.lpp.), lūdzot:

Prasība pamatota uz Civillikuma 820.panta pirmo daļu, 824.panta 6.punktu.

Prasības pieteikums pamatots uz šādiem apsvērumiem.

Starp/pers.E/(turpmāk tekstā - mantojuma atstājējs) un /pers. C/ (turpmāk tekstā - atbildētājs) 1999.gada 9.aprīlī tika noslēgts mantojuma līgums, ar kuru atbildētājs apņēmās mantojuma atstājēja dzīves laikā apgādāt mantojuma atstājēju un mantojuma atstājēja laulāto /pers. G/ ar pārtikas produktiem. Ja mantojuma atstājēja laulātais /pers. G/ mirst pirms mantojuma atstājēja, tad atbildētāja pienākumos ietilpst arī mantojuma atstājēja aprūpēšana vecuma nespēka un slimības gadījumā, ieskaitot ārsta izsaukšanu, zāļu sagādi, veļas mazgāšanu u.c., kā arī nāves gadījumā pienācīgi apglabāt mantojuma atstājēju Praulienas pagasta Lieseskalna kapos un visu turpmāko laiku apkopt mantojuma atstājēja un viņa piederīgo kapus Lieseskalna kapos, kas noteikts mantojuma līguma 1.punktā.

Atbildētājs arī uzņēmās pēc mantojuma atstājēja /pers. E/ nāves nodrošināt viņa pārdzīvojušo laulāto /pers. G/ ar bezmaksas dzīvojamo telpu un nodrošināt mantojuma atstājēja pārdzīvojušā laulātā /pers. G/ aprūpēšanu vecuma nespēka un slimības gadījumā, kā arī nāves gadījumā pienācīgi apglabāt /pers.G/Lieseskalna kapos un turpmāk apkopt viņas un viņas piederīgo kapus Lieseskalna kapos, kas noteikts mantojuma līguma 2.punktā.

Par iepriekš norādīto saistību pildīšanu mantojuma atstājējs piešķīra atbildētājam mantojuma tiesības, ieceļot viņu par līgumisko mantinieku uz nekustamo īpašumu /Nosaukums A/, Madonas rajonā, Praulienas pagastā, kadastra Nr./numurs A/.

Pēc mantojuma līguma noslēgšanas atbildētāja palīdzība mantojuma atstājējam un viņa laulātajam /pers. G/ apsīka, aprūpe kļuva neapmierinoša, līdz izbeidzās pavisam. Par norādīto faktu mantojuma atstājējs jau vairākkārt bija vērsies tiesā ar vēlmi atzīt mantojuma līgumu par spēkā neesošu (lietas Nr.C23021307, C23042609).

Tā kā atbildētājs nepildīja ar mantojuma līgumu uzņemtās saistības, tad mantojuma atstājējs, būdams atstāts bez aprūpes, 2011.gada 1.jūlijā taisīja vienpusēju rīkojumu nāves gadījumam par savu mantu - testamentu. Testamentā mantojuma atstājējs norādījis, ka no atbildētāja puses netika pildītas mantojuma līgumā uzņemtās saistības, tādēļ mantojuma atstājējs visu savu mantu - gan kustamu, gan nekustamu, novēlējis /pers. B/.

Prasītājs bija uzņēmies mantojuma atstājēja un viņa laulātā /pers. G/ aprūpi un to veica līdz pat abu nāvei, kā arī bija uzņēmies un veica mantojuma atstājēja un viņa pārdzīvojušā laulātā pienācīgu apbedīšanu.

Civillikuma 820.panta pirmajā daļā noteikts, ka mantojuma līgumu var atcelt aiz tiem pašiem iemesliem kā vispār katru līgumu.

Tā kā atbildētājs nebija pildījis un nebija izpildījis starp mantojuma atstājēju un atbildētāju noslēgtā mantojuma līguma nosacījumus, tad mantojuma līgums ir atceļams un atbildētājs ir atraujams no mantojuma atstājēja mantojuma necienības dēļ. [2] Atbildētāja /pers.C/rakstveida paskaidrojumos (1.sēj.124.lpp.) norādīts, ka viņš prasību neatzīst.

Atbildētājs uzskata, ka /pers. E/ noskaņošana uz tiesvedībām nākusi tieši no prasītāja puses, jo /pers. E/ pretenzijas pret atbildētāju sākās 2007.gadā, kad prasītājs bija apciemojis savu tālo radinieku /pers. E/. Visās ierosinātajās tiesvedībās tiesas sēdēs /pers.

B/ bija gan kā pavadošā persona /pers. E/, gan kā pārstāvis uz 2007.gada 6.novembra pilnvaras pamata. Taču celtās prasības pret atbildētāju tika noraidītas un ar spriedumiem tika pierādīts, ka /pers. C/ bija pildījis ar 1999.gada 9.aprīļa mantojuma līgumu uzliktos pienākumus gan pret mantojuma atstājēju /pers. E/, gan pret viņa laulāto /pers. G/ līdz 2006.gada vasarai, kad /pers. E/ atteicās pieņemt no /pers. C/ izpildījumu (spriedums CA161/07-03).

Atbildētājs arī pēc tiesvedībām centās pildīt ar mantojuma līgumu uzņemtās saistības, bet /pers. E/ nepieņēma nekādu atbalstu vai palīdzību un pat nelaida atbildētāju savā mājā.

Tad, kad /pers. E/ bija nonācis slimnīcā, atbildētājam beidzot bija iespēja viņu apciemot un censties izrunāties par notiekošo.

Tajā dienā /pers. E/ paziņoja atbildētājam, ka neko no viņa nevajagot, jo sieva jau ir mirusi, visas tiesas ir beigušās un pa to laiku, kamēr strīdējušies, viņš jau esot pieradis pie /pers. B/ aprūpes. /pers. E/ pauda pilnīgu pārliecību, ka nevēlas vairs strīdēties un, ka viņa vēlēšanās ir, lai viņu apkopj un apbedī tieši /pers. B/, jo /pers. B/ viņš uzticoties un tam nolūkam viņš esot atdevis /pers. B/ visu savu 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs naudu, ko ieguvis no meža īpašuma izzāģēšanas.

Civillikuma 824.panta 6.punktā noteikts, ka mantojumu zaudē, kas neizpilda viņam uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu.

Atbildētājam nemaz netika dota iespēja pildīt pienākumu apbedīt /pers. E/, jo par /pers. E/ nāvi viņš tika informēts tikai divas dienas pirms bērēm, kā arī /pers. E/ vēl dzīvs esot, pats bija atteicies no atbildētājam uzliktā pienākuma viņu apbedīt. [3] Ar Vidzemes rajona tiesas 2018.gada 28.jūnija spriedumu prasība noraidīta un tiesa nospriedusi piedzīt no prasītāja par labu valstij ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus 25,40 EUR apmērā.

Spriedums pamatots ar šādiem argumentiem.

Pamatojoties uz Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2007.gada 15.novembra spriedumā lietā CA161/07-03 /pers. E/ prasībā pret /pers. C/ par mantojuma līguma atcelšanu konstatēto lietā nav strīda par faktu, ka atbildētājs apgādāja mantojuma atstājēju /pers. E/ un viņa laulāto /pers. G/ ar pārtikas produktiem līdz 2006.gada vasarai, kad /pers. E/ atteicās pieņemt pārtikas produktus un cita veida palīdzību no atbildētāja. Šis fakts pierādīts ar liecinieku /pers. J/ un /pers. K/ liecībām, ka atbildētāja sieva slauca govis un nesa saimniekiem pienu un gaļu, atbildētājs arī nesa saimniekiem pārtikas produktus. Lieciniece/pers. L/ liecinājusi, ka atbildētāja ģimene vienmēr dalījās ar saimniekiem, ja bija kādas svinības, nesa viņiem kūkas gabaliņu un citus produktus. Arī pēc starpgadījuma, kad /pers. E/ bija atteicies pieņemt pārtikas produktus no atbildētāja, atbildētājs centies pildīt līguma nosacījumus:

2007.gada martā un maijā atbildētājs bija sūtījis /pers. E/ pārtikas produktus pa pastu un ar Praulienas pagasta sociālās darbinieces starpniecību, taču /pers. E/ atteicies tos pieņemt. Tiesa kā nebūtisku vērtējusi apstākli par pienā atrasto svešķermeni, jo tas atgadījies vienu reizi septiņu vai astoņu gadu laikā un tiesa atzinusi, ka tas uzskatāms par nejaušu starpgadījumu, kas nevar būt par pietiekami nopietnu pamatu noslēgtā līguma atcelšanai. Netika iegūti pierādījumi tam, ka atbildētājs nebija pildījis pienākumu apgādāt ar pārtiku /pers. E/ un viņa laulāto, nebija iegūti pierādījumi tam, ka atbildētājs nebija pildījis mutisko vienošanos par godprātīgu nekustamā īpašuma apsaimniekošanu, tīrumu apsēšanu, mājlopu audzēšanu, lai saimniecība netiktu nolaista, bet kalpotu saviem patiesajiem mērķiem nodrošināt īpašniekus ar darbu un iztiku, nebija pierādījumu arī tam, ka netika pildīta mutiskā noruna par to, ka kāds no atbildētāja ģimenes locekļiem vienmēr atradīsies mājās, lai vajadzības gadījumā varētu parūpēties par /pers. E/ vai viņa laulāto.

Ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2010.gada 1.jūnija spriedumu lietā Nr.C23042609 CA0047/10-09 /pers. E/ prasībā pret /pers. C/ par mantojuma līguma atzīšanu par neesošu atzīts par pamatotu Madonas rajona tiesas 2009.gada 14.oktobra spriedums, ar kuru /pers. E/ prasība pret /pers. C/ par mantojuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu maldības un viltus dēļ tikusi noraidīta. Šajā lietā netika iegūti pierādījumi tam, ka darījuma slēgšanas brīdī 1999.gada 9.aprīlī mantojuma atstājējs /pers. E/ nebūtu sapratis līguma nosacījumus un ticis piespiests parakstīt šo līgumu.

Fakts, ka starp mantojuma atstājēju /pers. E/ un /pers. C/ attiecības pasliktinājušās kopš 2006.gada vidus, kad pušu starpā radās strīds un /pers. E/ atteicās pieņemt no /pers. C/ pārtiku un cita veida palīdzību, apstiprinājies un pierādīts arī ar Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2009.gada 15.oktobra spriedumu lietā Nr.C23041408 CA0106/09-09, ar kuru izbeigtas dzīvojamās telpas lietošanas tiesības uz dzīvojamām telpām Madonas rajonā, Praulienas pagastā, /Nosaukums A/ /pers. C/, /pers. M/ un viņu dēlam /pers. N/ un viņi izlikti no minētajām telpām, bet /pers. C/ un /pers. M/ pretprasība par dzīvojamās telpas īres līguma noslēgšanu noraidīta.

Lietā iesniegtie Praulienas pagasta padomes apsekošanas akti 2008.gada 11.jūnijā, 2008.gada 29.septembrī un 2009.gada 5.janvārī pierāda faktu, ka atbildētājs turpinājis pildīt savus pēc mantojuma līguma uzliktos pienākumus.

To, ka atbildētājs bija turpinājis pildīt savus pēc mantojuma līguma uzliktos pienākumus pierāda arī tas, ka pēc /pers. E/ pieteikuma 2008.gada 14.martā Valsts meža dienesta Madonas virsmežniecības Madonas mežniecībā koku ciršanai kailcirtē saimniecības /Nosaukums A/ meža zemes 1.kvartāla 3.,4.,6.,8.,9.,11.,12.,15.,17.,19.nogabalā, atbildētājs 2008.gada 14.martā Madonas mežniecībā bija iesniedzis iesniegumu, kurā bija norādījis, ka nepiekrīt saimnieciskajai darbībai īpašumā /Nosaukums A/. Pēc tam, kad /pers.E/Madonas mežniecībā 2010.gada 22.jūlijā bija saņēmis ciršanas apliecinājumu Nr.790359 kailcirtes veikšanai astoņos meža nogabalos nekustamajā īpašumā /Nosaukums A/, /pers. C/ bija vērsies Madonas rajona tiesā ar prasību pret /pers. E/ par mantojuma līguma nodrošināšanu, prasība tikusi nodrošināta ar Madonas rajona tiesas 2010.gada 10.septembra lēmumu civillietā Nr.C23052210, aizliedzot veikt mežizstrādes darbus pēc 2010.gada 22.jūlijā Madonas mežniecības izdotā ciršanas apliecinājuma Nr.790359 kailcirtes veikšanai astoņos meža nogabalos nekustamajā īpašumā /Nosaukums A/. Lai arī lietā nav bijusi iesniegta /pers. E/ pilnvara /pers. C/ rīkoties ar viņa īpašumu, uz šādas pilnvaras esamību līdz 2007.gada martam, kad /pers. E/ to atsaucis, bija norādījusi atbildētāja pārstāve apelācijas instances tiesā Vidzemes apgabaltiesā 2007.gada novembrī, kas tiesas ieskatā ir bijis par pamatu iepriekšminētajai /pers. C/ rīcībai.

Faktu, ka atbildētājs bija turpinājis pildīt viņam ar mantojuma līguma uzliktos pienākumus pierāda atbildētāja 2011.gada 8.aprīļa iesniegums Madonas novada Praulienas pagasta pārvaldes sociālajam darbiniekam.

Lietā esošais atbildētāja 2011.gada 8.aprīļa iesniegums Madonas novada pašvaldības SIA "Madonas slimnīca" apliecināja faktu, ka atbildētājs bija centies pildīt viņam ar mantojuma līgumu uzliktos pienākumus.

No lietā esošā Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta akta ģimenes (personas) apsekošanai dzīvesvietā redzams, ka sociālā darbiniece /pers. P/ 2015.gada 6.februārī bija apsekojusi /pers.E/Madonas novadā, Praulienas pagastā, /Nosaukums D/.

Lieciniece /pers.P/2018.gada 28.maija tiesas sēdē liecinājusi, ka 2015.gada 6.februārī, apsekojot /pers. E/ /Nosaukums D/, viņai līdzi bijis arī atbildētājs, kurš viņai bija lūdzis pajautāt /pers. E/ vai viņam nevajag palīdzību no atbildētāja, taču /pers. E/ bija atbildējis, ka nekādu palīdzību viņam nevajagot.

Tiesa secinājusi, ka patiesībai atbilst atbildētāja pilnvarotās personas apgalvotais, ka arī pēc tiesvedībām /pers. C/ bija centies pildīt ar mantojuma līgumu uzņemtās saistības, bet /pers. E/ nepieņēma nekādu atbalstu vai palīdzību un pat nelaida /pers. C/ savā mājā.

Mantojuma līguma 1.punktā ietverts mantinieka /pers. C/ pienākums "[..] /pers. E/ nāves gadījumā pienācīgi apglabāt Praulienas pagasta Lieseskalna kapos un visu turpmāko laiku apkopt mantojuma atstājēja un viņa piederīgo kapus Lieseskalna kapos". /pers. E/ pats vēl dzīvs esot, jau bija atteicies no /pers. C/ uzliktā pienākuma /pers. E/ nāves gadījumā viņu pienācīgi apglabāt Praulienas pagasta Lieseskalna kapos un visu turpmāko laiku apkopt mantojuma atstājēja un viņa piederīgo kapus Lieseskalna kapos.

Nav pamata neticēt atbildētāja pilnvarotās pārstāves tiesas sēdē paustajam viedoklim par to, ka atbildētājam neesot bijusi iespēja izpildīt viņam ar mantojuma līgumu uzlikto pienākumu tieši tādēļ, ka tāda bija mantojuma atstājēja griba (2011.gada 1.jūlija testaments), kā arī tas, ka /pers. B/ vienkārši to nepieļāva, pamats tiesvedībām bija tieši prasītāja /pers. B/ pamudinājums, kas pierādīts arī ar lietā esošajiem rakstveida pierādījumiem.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs 2007.gada 4.janvārī mantojuma atstājējs /pers. E/ atbildētājam bija izteicis priekšlikumu vienoties par mantojuma līguma atcelšanu, taču lietā nav pierādījumu tam, ka atbildētājam šis priekšlikums būtu nosūtīts un viņš šo priekšlikumu būtu saņēmis.

Uz lietā esošo vēstuli, kas sākas ar tekstu "Labdien…" un beidzas ar tekstu "…1995. 7.febr. Daina", jau atsaukusies Vidzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2009.gada 14.oktobra spriedumā un vēstule, kas sākas ar tekstu "1992.gadā mans vīrs /pers.

E/"…un beidzas ar tekstu "…Tādēļ lūdzu tiesu lauzt šo līgumu, lai mēs atlikušos gadus varētu dzīvot mierīgi un bez satraukumiem" ir bijusi adresēta arī tiesai minētās lietas izskatīšanas gaitā. Prasītājs tiesai nav sniedzis nekādus paskaidrojumus par šo vēstuļu attiecināmību uz lietu un nozīmi šīs lietas izskatīšanā, līdz ar to tiesa šīs vēstules nav vērtējusi kā pierādījumus lietā.

Tiesa atzinusi, ka atbildētājam faktiski nebija iespējams uzzināt par /pers. E/ atrašanos Varakļānu novada sociālās aprūpes centrā uzreiz pēc slimnīcas, ja sociālais dienests, zinot /pers. E/ veselības stāvokli, viņa atrašanos vispirms slimnīcā, pēc tam aprūpes centrā, kā arī zinot sarežģītās attiecības starp atbildētāju, /pers. B/ un mantojuma atstājēju, neizpildīja atbildētāja lūgumu paziņot viņam par /pers. E/ atrašanos aprūpes centrā, kā arī par /pers. E/ nāvi.

Tiesa pievienojusies atbildētāja pilnvarotās personas viedoklim par to, ka /pers. B/ varēja atbildētāju divas dienas pirms bērēm uzaicināt uz /pers. E/ bērēm, tādējādi /pers. B/ būtu rīkojies pareizi, ja būtu atbildētājam paziņojis arī par /pers. E/ nāvi.

Mantojuma atstājēja /pers. E/ faktiskā rīcība - atteikšanās pieņemt pārtikas produktus un cita veida palīdzību no atbildētāja realizēta ar brīdi, kas būtībā sakrīt ar /pers. E/ 2007.gada 6.novembrī izsniegto ģenerālpilnvaru /pers. B/. Līdz ar pilnvarojuma iestāšanos, /pers. B/ nebija ļāvis atbildētājam pienācīgi pildīt mantojuma līgumā noteikto. Minēto netieši apliecināja arī lietā esošais izraksts no pacienta /pers. E/ medicīniskās kartes, kurā norādīts, ka pacients ilgstoši slimojis, kopš sievas nāves - ierobežotu pašaprūpi, sešu gadu laikā pacientu uz ārsta pieņemšanām vedis /pers. B/, arī mājas vizītēs pacienta kopšanu, pārtikas piegādi, ēdināšanu nodrošinājis /pers. B/. Medikamentu iegādi, ārstēšanās kursa pagarināšanai 1x vienā -līdz 2 mēnešos regulāri veicis /pers. B/. Mājas vizītēs pēdējo 6 gadu laikā citas personas, kas nodrošinātu aprūpi netika novērotas, izņemot pacienta kaimiņieni /pers. S/, arī ārsta pieņemšanās pēdējos sešus gadus pacientus (arī /pers. G/) pavadījis /pers. B/. Šis izraksts sastādīts 2016.gada 22.februārī, kas ir gandrīz trīs mēnešus pēc pacienta /pers. E/ un apmēram 4 gadus 7 mēnešus pēc pacienta /pers. G/ nāves, ko tiesa vērtējusi kā neapšaubāmu /pers. B/ sevis apliecināšanu kā vienīgajam /pers. E/ aprūpētājam, apgādniekam kopš /pers. E/ testamenta sastādīšanas 2011.gada 1.jūlijā, lai tādējādi pierādītu, ka tieši /pers. B/ bija izpildījis mantojuma atstājēja uzdotos pienākumus.

Tieši mantojuma atstājēja un prasītāja savstarpējās attiecības noteikušas atbildētāja attieksmi pret pienākumu /pers. E/ bēru rīkošanā, tādējādi tiesa nebija atzinusi, ka šajā gadījumā līdzdalības trūkums /pers. E/ apbedīšanā būtu traktējams kā necieņa pret mantojuma atstājēju.

Lietā nav strīda, ka tieši prasītājs veicis apbedīšanas pakalpojuma pasūtījumus gan /pers. G/, gan /pers. E/. Pie apstākļiem, kad /pers. E/ ar savām darbībām un rakstiski izteikto vēlmi 2011.gada 1.jūlija testamentā bija pilnībā atteicies no ar mantojuma līgumu /pers. C/ uzliktā pienākuma izpildījuma, tiesa secinājusi, ka atbildētāja piedalīšanās /pers. E/ apbedīšanā kā materiāli, tā arī organizatoriski bija ļoti apgrūtināta vai pat praktiski neiespējama, tādēļ tiesa atzinusi, ka atbildētāja rīcība ir attaisnojama.

Lietā nav neviena pierādījuma tam, ka atbildētājs būtu atteicies pildīt viņam ar mantojuma līgumu uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu.

No atbildētāja pilnvarotās pārstāves paskaidrotā un liecinieka /pers. T/ liecinātā tiesas sēdē izrietēja, ka atbildētājs bija atzinis nepieciešamību palīdzēt vai apmaksāt ar /pers. E/ apbedīšanu saistītos izdevumus, bet prasītājs uz to bija atbildējis, ka viņam neko nevajagot. [4] Prasītājs /pers.B/par spriedumu iesniedzis apelācijas sūdzību (2.sēj.29.-31.lpp.), lūdzot izskatīt lietu pēc būtības un apmierināt prasību pilnā apjomā, kā arī piedzīt no atbildētāja tiesāšanās izdevumus.

Apelācijas sūdzība pamatota ar šādiem argumentiem.

Lieta netika izspriesta atbilstoši materiālo un procesuālo tiesību normu noteikumiem, lietā netika pareizi novērtēti pierādījumi, kā arī tiesa bija nepamatoti atzinusi par pierādītiem acīmredzami nepatiesus faktus, kā rezultātā tiesa taisījusi nepareizu un netaisnīgu spriedumu.

Attiecībā uz Civillikuma 824.panta 6.punkta piemērošanu tiesa bija pieļāvusi tā interpretāciju, vadoties no šauras gramatiskās interpretācijas metodes, bet neveicot pilnvērtīgu tiesību normas piemērošanu, piemērojot visas interpretācijas metodes.

Civillikuma 824.pants nosaka gadījumus, kad "kā mantojumu, tā arī legātu zaudē kā necienīgs". Attiecīgi - jau pašā tiesību normā ir noteikts, ka šajā pantā minētie punkti, ir jāvērtē caur "necienības" prizmu. Proti, prasītājs uzskata, ka "necienības" apsvērumi ir jāvērtē pietiekami plaši - un, pat ja tiktu pierādīts, ka pats mantojuma atstājējs ir liedzis vai atteicies no Civillikuma 824.panta 6.punktā minētā pienākuma uzticēšanas līgumiskajam mantiniekam pēc mantojuma līguma noslēgšanas, būtu jāvērtē vai arī šī atteikšanās nav saistīta tieši ar paša līgumiskā mantinieka "necienību".

Lietā bija pietiekami pierādījumi tam, ka attiecības starp mantojuma atstājēju un /pers. C/ bija ievērojami pasliktinājušās, /pers. C/ nepildīja mantojuma līgumā noteiktos pienākumus vai pildīja tos tik formāli, tas lika justies slikti mantojuma atstājējam, kā rezultātā, sastādot pēdējās gribas rīkojumu mantojuma atstājējs vēlējās nodrošināties, lai vismaz kāds to pienācīgi apglabātu, jo uz /pers.

C/ palīdzību tas vairs necerēja.

Tiesai bija jāvērtē tas, vai mantojuma atstājējs bija tas, kas atteicās pieņemt /pers. C/ mantojuma līguma izpildi, tādējādi nodrošinot līguma atceļošu nosacījumu izpildi, vai arī /pers. C/ veica mantojuma līguma izpildi tādā veidā un tik necienīgā kvalitātē, ka mantojuma atstājējs faktiski bija spiests no tās atteikties, lai tam nebūtu jāpiedzīvo regulāri pārdzīvojumi un morālas ciešanas no /pers.

C/ necienīgās attieksmes.

Attiecībā uz Civillikuma 820.panta pirmo daļu, kas vērtējama kopsakarā ar Civillikuma 1549., 1551., 1565.pantiem, tiesa materiālo tiesību normu interpretāciju bija veikusi pārmērīgi šauri, neizvērtējot patieso mantojuma līguma neizpildes cēloni, bet pārlieku paļaujoties tikai uz atbildētāja sniegtajiem paskaidrojumiem. Kā rezultātā materiālās tiesību normas tika piemērotas nepareizi, jo bija veikta nepilnīga to tulkošana, piemērojot tikai gramatisko iztulkošanas metodi, turklāt ļoti šauri, nenonākot pie tiesību normas patiesās jēgas un būtības.

Tiesa nepareizi piemērojusi Civilprocesa likuma 96.panta otro daļu. Attiecīgi, vadoties no šīs tiesību normas, tiesa sprieduma motīvu daļā bija atsaukusies uz vairākiem spriedumiem, kas taisīti strīdos, kas pastāvējuši starp mantojuma atstājēju un līgumisko mantinieku, - starp citām pusēm, nevis tām, kas bija lietas, kurā taisīts spriedums, dalībnieki. Tomēr, neskatoties uz to, uz pretrunā ar Civilprocesa likuma 96.panta otro daļu, tiesa bija motivējusi spriedumu ar it kā pierādīto, kas izriet no šiem spriedumiem, kas taisīti lietā starp citām pusēm.

178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs Tiesa spriedumā bija devusi priekšroku atbildētāja sniegtajiem pierādījumiem un bez jebkādas argumentācijas vai ar pavisam formālu argumentāciju bija noraidījusi prasītāja sniegtos pierādījumus. Ja tiesa būtu piemērojusi vienādu attieksmi gan pret atbildētāja, gan prasītāja argumentus apliecinošiem pierādījumiem, tad tiesai vai nu būtu jāatzīst abu pušu pierādījumi, vai arī vienlīdzīgi jānoraida abu pušu pierādījumi. Šāda tendence bija novērojama visu pierādījumu vērtēšanā, bet uzskatāmākie piemēri:

Paskaidroja, ka atbildētājs izrādīja necieņu, neļaujot izmantot savas likumīgās tiesības /pers. E/ un izcirst sev piederošo mežu, lai saņemtu naudu. Necieņa tika izrādīta visus gadus. Paskaidroja, ka nevis atbildētājs, bet prasītājs ierīkojis Dravniekiem vannu, ieracis kanalizāciju, lai nebūtu jāiet uz kūti mazgāties, vadājis ciemos pie draugiem, vedis pie ārstiem, katru darbdienu vedis siltas pusdienas, sestdienās, svētdienās Dravniekus pieskatījusi kaimiņiene, produktus pircis prasītājs, pircis zāles, sadalījis pa trauciņiem katrai dienai, apglabājis Dravniekus un apkopj viņu kapus. No Ceriņu puses interese un palīdzība nav bijusi nekāda. Prasītājs pilda testamentu, kurā uzdots atgriezt nekustamo īpašumu. [5.2] Atbildētāja /pers.C/ pilnvarotā pārstāve /pers. D/ apelācijas sūdzību un prasību neatzina. Paskaidroja, ka Ceriņi no 1992.gada kopuši aizaugušu īpašumu, no 1997.gada, kad atgriezušies Dravnieki, draudzīgi dzīvojuši vienā mājā. 2006.gadā sākušās problēmas. Uz pilnvaras pamata sācis rīkoties prasītājs. Dravniekiem atsakoties no palīdzības, Ceriņi vērsās sociālajā dienestā un slimnīcā. Uz sociālo dienestu nesa pārtiku, bet nevarot to nodot, dienests piekrita veikt apsekošanas. Apglabāšanu rīkot Ceriņi nevarēja, jo nezināja, ka /pers. E/ ir miris, viņš arī testamentā bija norādījis, ka vēlas, lai viņu apglabā prasītājs, Dravnieki bija atteikušies no jebkādas palīdzības pieņemšanas dzīves laikā.

Motīvu daļa [6] Tiesa, uzklausījusi lietas dalībnieku paskaidroto, iepazinusies ar lietas materiāliem, izvērtējusi pierādījumus lietā, uzskata, ka tiesvedība /pers. B/ prasības daļā par mantojuma līguma atcelšanu ir izbeidzama, bet prasība par mantojuma atraušanu ir noraidāma.

Apelācijas sūdzībā norādītie argumenti nav pamats pretēja sprieduma taisīšanai lietā. [7.1] Tiesa konstatē neapstrīdētus un lietā nozīmīgus faktus. [7.2] 1999.gada 9.aprīlī /pers. E/ un /pers. C/ noslēguši mantojuma līgumu, kurā vienojušies, ka /pers. E/ piešķir /pers. C/ mantojuma tiesības un ieceļ viņu par līgumisko mantinieku uz nekustamo īpašumu /Nosaukums A/, kas atrodas Madonas rajona Praulienas pagastā un sastāv no zemes ar kopējo platību 37,3 ha, no tās 13,0 ha lauksaimniecībā izmantojamā zeme un 18,7 ha meža, un mājīpašuma, kas savukārt sastāv no dzīvojamās mājas un piecām saimniecības ēkām (2.sēj.51.lpp.).

Mantojuma līgumā norādīts, ka, ieceļot /pers. C/ par līgumisko mantinieku, /pers. E/ uzliek pienākumu apgādāt viņu un laulāto /pers. G/ ar pārtikas produktiem, ''.. ja laulātais /pers. G/ mirst pirms mantojuma atstājēja, tad līgumiskā mantinieka pienākumos ietilpst arī /pers. E/ aprūpēšana vecuma nespēka un slimības gadījumā, ieskaitot ārsta izsaukšanu un zāļu sagādi, nodrošinot veļas mazgāšanu, dzīvojamo telpu apkuri ar siltuma temperatūru plus 18-20 grādi, samaksāt par saviem līdzekļiem par patērēto elektroenerģiju, nodrošināt par saviem līdzekļiem mantojuma atstājēju ar trīsreizēju ēdināšanu, kā arī nāves gadījumā pienācīgi apglabāt Praulienas pagasta Lieseskalna kapos un visu turpmāko laiku apkopt mantojuma atstājēja un viņa piederīgo kapus Lieseskalna kapos".

Mantojuma līgums uzrādījuma kārtībā apliecināts pie zvērināta notāra un ierakstīts zemesgrāmatā. [7.3] 2011.gada 1.jūlijā kā notariāls akts sastādīts testaments, kurā norādīts, ka /pers. E/ visu savu mantu, gan kustamu, gan nekustamu, t.sk. prasījuma tiesības un tiesības turpināt uzsāktos tiesas procesus, novēl savam māsīcas dēlam /pers. B/, uzdodot rūpēties par testatoru viņa dzīves laikā (1.sēj.15.-18.lpp.). [7.4] /pers. G/ mirusi /miršanas datums/. [7.5] /pers. E/ miris /miršanas datums/. [8] Prasītājs, ceļot prasību un iesniedzot apelācijas sūdzību, izteicis lūgumus gan atcelt mantojuma līgumu (Civillikuma 820.pants), gan atraut atbildētāju no atstātā mantojuma (Civillikuma 824.pants).

Tiesa vispirms apsver pamatus mantojuma līguma atcelšanai. [9.1] Civillikuma 820.panta otrā daļa noteic, ka mantojuma līgumu var atcelt aiz tiem pašiem iemesliem kā vispār katru līgumu. Tātad mantojuma līgums ir apstrīdams līgums, kas var zaudēt spēku pēc tam, kad tiesīgā persona ceļ prasību tiesā un apstrīdētais darījums tiek atzīts par spēkā neesošu ar spriedumu. [9.2] Ceļot izskatāmo prasību, prasītājs norādījis, ka atbildētājs nepildīja ar mantojuma līgumu uzņemtās saistības un, būdams atstāts bez aprūpes, /pers. E/ 2011.gada 1.jūlijā taisījis vienpusēju rīkojumu nāves gadījumam - testamentu par labu prasītājam.

Norādījis, ka pēc mantojuma līguma noslēgšanas atbildētāja aprūpe mantojuma atstājējam un viņa laulātajai apsīka, kļuva neapmierinoša, līdz izbeidzās pavisam. Lietā prasītājs iesniedzis virkni pierādījumu, kas, viņaprāt, apliecina minētos faktus. [9.3] Juridiskajā literatūrā norādīts, ka darījumu apstrīdēšanai tiesas ceļā ir vairākas atšķirības no darījumu atzīšanas par absolūti spēkā neesošiem. Prasību, kurā ietverts materiāltiesiskais darījuma apstrīdēšanas prasījums, drīkst celt tikai darījuma 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs dalībnieki vai tās trešās personas, kuru tiesības darījumu apstrīdēt ir precīzi norādītas materiālo tiesību normās (Kaspars Balodis.

Ievads civiltiesībās, Zvaigzne ABC, 2007., 189.lpp.). [9.4] Tiesa uzskata, ka prasītājs - testamentārais mantinieks /pers. B/ nav tā persona, kas varētu apstrīdēt citu personu starpā noslēgtu mantojuma līgumu, ceļot prasību pēc viena no mantojuma līguma slēdzēja nāves. [10] Mantojuma līgums ir personiska rakstura līgums.

Civillikuma 639.pants noteic, ka līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu. Mantojuma līgumā atstumšana no mantojuma nav atļauta.

Civillikuma 640.pants noteic, ka ar mantojuma līgumu nodibina nevis tikai personisku saistību, bet pašu mantojuma tiesību.

Par mantojuma līguma personisko raksturu liecina Civillikuma 823.panta noteikums, ka gadījumā, ja līgumā ieceltais mantinieks nomirst pirms mantojuma atstājēja un pie tam pirmā mantinieki nav bijuši noteikti iecelti par viņa substitūtiem, tad mantojuma līgums atzīstams par izbeigušos.

Tiesa uzskata, ka arī mantojuma atstājēja nāves gadījumā no mantojuma līguma izrietošās saistības un pienākumi, kad tādi pielīgti, nepāriet viņa likumiskajiem vai testamentārajiem mantiniekiem. Līdz ar to uz mantiniekiem nepāriet arī personiskās tiesības apstrīdēt mantojuma līgumu, kuru noslēdzis mantojuma atstājējs.

Arī tiesību doktrīnā norādīts uz katra no līguma slēdzējām pusēm tiesību griezties tiesā ar prasību par līguma atcelšanu, ja tam ir likumisks pamats (Latvijas Republikas Civillikuma komentāri. Mantojuma tiesības. Sastādījuši R.Krauze, Z.Gencs. R.1997., 189.lpp.), tātad norādīts uz pušu, nevis trešo personu tiesībām apstrīdēt mantojuma līgumu.

Par mantojuma līguma personisko raksturu liecina arī Civillikumā speciāli noteiktais, ka tikai neatraidāmiem mantiniekiem kā trešām personām, kuru tiesības un intereses var aizskart mantojuma līgums, ir tiesības to apstrīdēt (Civillikuma 642.pants). Tātad likumā ir precīzi noteiktas tās personas, kas vēl bez līguma slēdzējiem var apstrīdēt mantojuma līgumu. Tiesas ieskatā šo personu loku nav iespējams paplašināt, par tādu personu atzīstot arī testamentāro mantinieku.

Par noslēgtā mantojuma līguma personisko raksturu liecina arī konkrētā starp /pers. E/ un /pers. C/ noslēgtā mantojuma līguma saturs, kurā visi pienākumi, kurus uzņēmies /pers. C/, bija saistīti ar personīgu palīdzības un atbalsta sniegšanu līgumslēdzējam /pers. E/ un trešai personai līgumā - /pers. G/. /pers. B/, kurš ir /pers. E/ testamentārais mantinieks, pēc /pers. E/ nāves vairs nevar prasīt mantojuma līgumā pielīgto saistību izpildi no /pers. C/ savā labā. [11] Lemjot par mantojuma līguma personiskā rakstura ietekmi uz testamentārā mantinieka /pers. B/ tiesībām apstrīdēt mantojuma līgumu, tiesa ņem vērā Augstākās tiesas atzīto lietā par cita personiska rakstura līguma - uzturlīguma apstrīdēšanu. Tiesa norādījusi (Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016.gada 15.janvāra spriedums lietā SKC-11/2016), ka prasītājam kā mantiniekam nav tiesiska pamata līgumu apstrīdēt uztura došanas saistību nepildīšanas dēļ. Tiesa norādījusi, ka pēc uztura ņēmēja nāves nav uzsākama tiesvedība par uztura līguma pārkāpumiem uztura došanas pienākuma nepildīšanas dēļ. Tā kā uztura došanas pienākuma izpilde saistāma ar uztura ņēmēja tīri personīgām tiesībām, šo tiesību pāreja mantošanas ceļā ir izslēgta.

Ieperiekš minētajā lietā uztura devējs savā dzīves laikā nav apstrīdējis uztura līgumu uztura došanas pienākuma nepildīšanas dēļ. Vienlaikus tiesa atzinusi, ka šāda personiska rakstura līguma gadījumā uztura ņēmēja nāve neizslēdz prasījumus sakarā ar pārkāpumiem, kas radušies viņa dzīves laikā. Tomēr šis noteikums būtu pielietojams tikai tad, ja pats uztura ņēmējs savas dzīves laikā jau būtu cēlis prasību par līguma izbeigšanu. Minētajā lietā noraidīta prasība, ko cēluši mantinieki pēc mantojuma atstājēja nāves. [12] Tiesa atzīst, ka līdzīgi kā cita personiska rakstura līguma - uzturlīguma gadījumā, arī šī personiskā rakstura līguma mantojuma līguma apstrīdēšana pēc /pers. E/ nāves būtu iespējama, ja viņš pats to būtu iniciējis savā dzīves laikā. Par šādu prasības iniciēšanu nevar uzskatīt norādītos apstākļus - iepriekš tiesā celtās prasības.

Spēkā jau ir stājušies spriedumi citās civillietās, kurās Vidzemes apgabaltiesa noraidījusi mantojuma līguma slēdzēja /pers.

E/ viņa dzīves laikā celtās prasības par mantojuma līguma atcelšanu, jo prasītāja ieskatā atbildētājs /pers. C/ nepildīja līgumā paredzētos pienākumus, kā arī par mantojuma līguma atzīšanu par spēkā neesošu dēļ maldības un viltus (Vidzemes apgabaltiesas 2007.gada 5.novembra spriedums lietā Nr.CA161/07-03, 1.sēj.204.-208.lpp., Vidzemes apgabaltiesas 2010.gada 1.jūnija spriedums lietā Nr.

C23042609, 1.sēj.126.-130.lpp.). [13] Tiesību doktrīnā norādīts, ka, noslēdzot mantojuma līgumu, "..cilvēks pats ierobežo savu rīcības brīvību un dažreiz var īsti neapzināties, ka sevi saistījis bez atkāpšanās tiesībām un tādējādi radījis sev nopietnus sarežģījumus" (Zigmants Gencs. Mantošana.

Zinātniski praktiskais komentārs. R. 2002., 241.lpp.).

Tiesa neapšauba, ka /pers. E/, lai arī nebija tiesības vienpusēji atkāpties no mantojuma līguma (Civillikuma 650.pants), tomēr neapšaubāmi bija tiesības apstrīdēt mantojuma līgumu savā dzīves laikā, ceļot prasību tiesā par, viņaprāt, /pers. C/ pieļautiem līguma pārkāpumiem laika periodā, ko nebija skatījusi un vērtējusi tiesa iepriekš minētajās civillietās, proti, pēc 2017.gada maija, kad tika izteikts /pers. C/ palīdzības piedāvājums /pers. E/, jeb pēc laika perioda, par kuru tiesa jau spriedusi citā lietā. Taču tā kā šāds strīds nebija uzsākts, šāda prasība nebija celta, uz šiem pamatiem līgumu apstrīdēt nav tiesīgs testamentārais mantinieks /pers. B/.

Līdz ar to lietā nav nozīmes prasītāja norādītajiem apsvērumiem un lietā iesniegtajiem pierādījumiem par to, vai un kādā apmērā /pers. C/ piedāvājis palīdzību, atbalstu saistībā ar pielīgto mantojuma līgumā, nav nozīmes, kāpēc /pers. E/ arī pēc 2017.gada maija atteicies pieņemt pārtikas produktus no /pers. C/ un pēc 2008.gada 8.aprīļa, kad mirusi /pers. G/, atteicies pieņemt pārējo mantojuma līgumā pielīgto palīdzību, nav nozīmes apstākļiem un pierādījumiem par tiesvedībām saistībā ar /pers. E/ tiesisko vēlmi veikt meža ciršanas darbus viņam piederošajā mežā un /pers. C/ rīcību, to liedzot vairāku gadu garumā, nav nozīmes tiesvedībām par /pers. C/ un viņa ģimenes locekļu izlikšanu no /pers. E/ nekustamā īpašuma, nav nozīmes pierādījumiem, tai skaitā liecinieku liecībām, par to, kādu atbalstu laika periodā līdz /pers. E/ nāvei viņam sniedzis /pers. B/. Šie apstākļi būtu vērtējami, apsverot līguma spēkā esamību, tikai tad, ja šādu prasību būtu iniciējis pats /pers. E/ viņa dzīves laikā. [14] Prasītājs norādījis, ka viņš pilda testamentā noteikto uzdevumu atgūt nekustamo īpašumu. Testamentā norādīts, ka /pers.

E/ novēl prasītājam arī prasījuma tiesības un tiesības turpināt uzsāktos procesus. Taču prasības tiesības personiska rakstura lietās vispār nevar novēlēt, par ko liecina arī tiesas jau minētais apsvērums, ka /pers. B/ kā testamentārais mantinieks nav tiesīgs prasīt no /pers. C/ mantojuma līgumā pielīgto saistību izpildi. Turklāt testaments sastādīts četrus gadus pirms /pers. E/ nāves, tomēr prasība tiesā par 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs līguma atcelšanu līdz /pers. E/ nāvei netika celta. [15] Prasību šajā daļā noraidījusi pirmās instances tiesa. Taču apelācijas tiesa norāda, ka tiesa bez pamata pievērsusies tādu pierādījumu vertēšanai, kuriem nemaz nav nozīmes lietā, jo prasītājs nevarēja celt prasību par mantojuma līguma, kas slēgts starp citām personām, apstrīdēšanu, turklāt neatbilstoši to faktiskajam saturam vērtējot atsevišķus pierādījumus lietā, piemēram, 2008.gada 11.jūnija, 2008.gada 29.septembra u n 2009.gada 5.janvāra Praulienas pagasta padomes apsekošanas aktus (1.sēj.63.-65.lpp.), tiesvedības un pušu rīcību saistībā ar mežu izciršanu. [16] Atbilstoši Civilprocesa likuma 223.panta 2.punkta nosacījumiem tiesa apelācijas instancē izbeidz tiesvedību prasības daļā, jo prasību cēlusi persona, kurai nav prasījuma tiesības. [17] Prasītājs prasībā izteicis arī otru lūgumu - atraut /pers. C/ no /pers. E/ atstātā mantojuma necienības dēļ, līgumiskajam mantiniekam neizpildot uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu (Civillikuma 824.panta pirmās daļas 6.punkts). Šo prasījumu skatījusi un pamatoti noraidījusi pirmās instances tiesa.

Tiesa neapšauba, ka prasītājs kā testamentārais mantinieks ir tiesīgs celt šādu prasību un lūgt atraut mantinieku pēc mantojuma līguma - /pers. C/ no mantojuma necienības dēļ.

Civillikuma 824.pants precīzi un izsmeļoši uzskaita gadījumus, kad mantiniekam mantojums atraujams. Panta 6.punktā noteikts, ka mantojumu zaudē kā necienīgs, kas neizpilda viņam uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu.

Vērtējot apstākļus lietā, tiesa ņem vērā, ka Civillikuma 824.panta pirmās daļas 6.punktā paredzētais pamats atraušanai no mantojuma ir saistīts ar mantinieka necienību, neizpildot konkrēto uzlikto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu, un tiesas ieskatā šo pamatu nevar tulkot paplašināti, to saistot ar mantinieka uzvedību mantojuma atstājēja dzīves laikā. [18] Mantojuma līgumā ir pielīgts /pers. C/ pienākums pēc nāves apglabāt /pers.E/Praulienas pagasta Lieseskalna kapos.

Nav strīda par to, ka /pers. C/ šo pienākumu nav veicis, ka /pers. E/ apglabājis un viņa un viņa tuvinieku kapa vietas apkopj prasītājs /pers. B/. Taču izskatāmajā lietā tas, ka mantinieks nav izpildījis pielīgto pienākumu rūpēties par mantojuma atstājēja apbedīšanu, nav pamats mantojuma atraušanai atbildētājam. [19] Tiesa konstatē, ka apglabāšanas pienākumu, ka pielīgts mantojuma līgumā, /pers. C/ nebija iespējams izpildīt objektīvu apstākļu dēļ, jo no šī, tāpat kā pārējo /pers. C/ saistību izpildes pieņemšanas vienpusēji bija atteicies pats mantojuma atstājējs /pers. E/ savā dzīves laikā.

Par to, ka mantojuma atstājējs vienpusēji bez tiesiska pamata atteicies no /pers. C/ palīdzības, mantojuma līgumā paredzēto pienākumu izpildes pieņemšanas, liecina jau citā civillietā, kurā spriedums stājies likumīgā spēkā, noskaidrotie apstākļi (Vidzemes apgabaltiesas 2007.gada 5.novembra spriedums lietā Nr.CA161/07-03, 1.sēj.204.-208.lpp.). Šajā lietā tiesa konstatējusi, ka /pers.

C/ apgādājis prasītāju un viņa laulāto ar pārtikas produktiem līdz 2006.gada vasarai, kad /pers. E/ atteicies pieņemt pārtikas produktus no /pers. C/, jo pienā atradis paciņu ar pulveri, ko tiesa novērtējusi kā nejaušu starpgadījumu, kas nevar būt par pamatu noslēgtā līguma atcelšanai. Minētajā lietā arī konstatēts, ka 2007.gada martā un maijā pēc starpgadījuma /pers. C/ centies pildīt līguma nosacījumus un sūtījis produktus pa pastu un ar Praulienas pagasta sociālās darbinieces starpniecību.

Vienpusēju mantojuma atstājēja atteikšanos no saistības izpildījuma pieņemšanas apstiprināja arī prasītājs tiesas sēdē. To pierāda arī citi lietā esošie pierādījumi - atbildētāja 2011.gada 8.aprīļa iesniegumi pēc /pers. G/ nāves, kad /pers. C/ saistību apjoms pret /pers. E/ paplašinājās, Madonas novada Praulienas pagasta pārvaldes Sociālajam darbiniekam (1.sēj.134.lpp.) ar lūgumu dienestam nodrošināt /pers. E/ aprūpi atbilstoši pielīgtajam mantojuma līgumam, par ko samaksu apņemas veikt /pers. C/, un Madonas novada pašvaldības SIA "Madonas slimnīca" ar lūgumu informēt par /pers. E/ nepieciešamo medikamentu iegādi vai kādu citu nepieciešamo lietu iegādi, rēķinu par /pers. E/ ārstēšanos izrakstot /pers. AD/, kā arī informēt par /pers. E/, kurš ievietots slimnīcā, izrakstīšanu no stacionāra, lai varētu viņu nogādāt dzīvesvietā, jo /pers. E/ nepieņem nekādu palīdzību, tāpat arī 2015.gada 16.februārī /pers. E/ apsekošanā, ko veikusi sociālā darbiniece /pers. P/ (nopratināta arī kā lieciniece pirmās instances tiesā) , /pers. E/ atbilde, ka nekādu palīdzību no /pers. C/ viņam nevajag (1.sēj.135., 200.-202.lpp.).

Tātad /pers.E/dzīves laikā skaidri un nepārprotami atteicies pieņemt palīdzību no /pers. C/, kā arī atteicies no pielīgtā apbedīšanas pienākuma izpildes, par labu /pers. B/ 2011.gada 1.jūlijā sastādītajā testamentā šos pienākumus uzdodot veikt citai personai

Pienākumu apglabāt /pers. E/ atbildētājs arī nevarēja izpildīt objektīvu apstākļu dēļ, ņemot vērā, ka /pers. C/ vairs nedzīvoja vienā mājā, vienā dzīvesvietā kopā ar /pers. E/, kurš atbildētāju izlika no dzīvojamām telpām. /pers. E/ pēc viņa paša gribas ikdienā apkopa citas personas. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka atbildētājs savlaicīgi būtu varējis uzzināt par mantojuma atstājēja nāves faktu.

Nav arī strīda, ka /pers. B/ par /pers. E/ nāvi atbildētāju informējis tikai divas dienas pirms bērēm. Līdz ar to nav sagaidāms, ka /pers. C/ būtu varējis paralēli rīkot /pers. E/ bēres, kuras jau rīkoja prasītājs.

Bēru rīkošanā /pers. B/, izpildot ar testamentu uzliktu pienākumu, ir ieguldījis naudas līdzekļus. Taču tiesa ņem vērā, ka /pers.

C/ pārstāve pēc bērēm ir piedāvājusi /pers. B/ segt šos izdevumus, ko noskaidrojusi pirmās instances tiesa, par ko arī nav strīda. Tas liecina par atbildētāja gribu pildīt mantojuma līgumā pielīgto saistību, neraugoties pat uz to, ka otrs līguma slēdzējs /pers. E/ no šī pienākuma izpildes pieņemšanas bija skaidri un nepārprotami atteicies.

Līdz ar to tiesa nevar konstatēt necienīgu atbildētāja rīcību - /pers. E/ pienācīgu neapglabāšanu, un tiesas ieskatā nevar iestāties nelabvēlīgas sekas - /pers. C/ atraušana no mantojuma necieņas dēļ. Šos apstākļus pareizi konstatējusi un norādījusi pirmās instances tiesa, nonākot pie pareiziem secinājumiem spriedumā, prasību šajā daļā noraidot. [20] Apelācijas sūdzībā norādīts, ka tiesai bija jāvērtē apstākļi, kāpēc /pers. E/ atteicies pieņemt palīdzību no /pers. C/. Taču tiesas ieskatā šis iebildums nav pamatots.

Civillikuma 1589.pants noteic, ka vienpusēja atkāpšanās no līguma ir pielaižama tikai tad, kad tā pamatota ar paša līguma raksturu, vai kad to zināmos apstākļos atļauj likums, vai arī kad tāda tiesība bijusi noteikti pielīgta.

Civillikuma 647.pants, kas regulē mantojuma līguma sekas, noteic, ka līgumisku mantinieku iecēlumu nevar atsaukt vienpusēji, ne tieši, ne ar jaunu, agrākam pretēju rīkojumu nāves gadījumam, ja vien mantojuma atstājējs nav paturējis sev tiesību vēl 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs rīkoties citādi ar zināmām lietām vai mantojuma daļu.

Tātad likumā nav paredzēta vienpusēja mantojuma atstājēja tiesība atkāpties no mantojuma līguma.

Arī noslēgtajā mantojuma līgumā nav pielīgtas mantojuma atstājēja tiesības vienpusēji atkāpties no līguma izpildes.

Līdz ar to secināms, ka mantojuma atstājējs /pers. E/ nevarēja vienpusēji atkāpties no līguma nekādu apsvērumu dēļ, bet viņam bija tiesības vai nu prasīt līguma izpildi no /pers. C/ atbilstoši pielīgtajam apjomam, vai mantojuma līgumu apstrīdēt tāpat kā jebkuru līgumu, tātad līguma slēdzējam bija tiesības lūgt to atcelt arī intereses trūkuma dēļ, ja nokavējis parādnieks, bet kreditors nav pieņēmis izpildījumu aiz tiesiskiem iemesliem (Civillikuma 1658., 1663.pants).

Šādu prasību tiesa jau izskatījusi un spriedums lietā stājies likumīgā spēkā (Vidzemes apgabaltiesas 2007.gada 5.novembra spriedums lietā Nr.CA161/07-03, 1.sēj.204.-208.lpp.). Minētajā lietā tiesa nav konstatējusi kādu parādnieka /pers. C/ pieļautu saistību izpildes nokavējumu, bet ir konstatējusi /pers. E/ jeb kreditora nokavējumu jeb atteikšanos bez tiesīga iemesla pieņemt saistības izpildījumu.

Savukārt, pamatojoties uz apstākļiem turpmākā periodā no 2007.gada jūnija, ko tiesa nav skatījusi un vērtējusi citā lietā, mantojuma līgums nav apstrīdēts, /pers. E/ par jaunajiem apstākļiem neceļot jaunu prasību uz citiem pamatiem. Līdz ar to tiesa vairs nevar konstatēt un nav nozīmes tam, kāpēc tika pieļauts kreditora nokavējums, kāpēc /pers. E/ arī vēlāk atteicās pieņemt izpildījumu, vai tam bija kādi pamatoti, tiesīgi, no jauna radušies iemesli. Arī šajā lietā norādītajā periodā, /pers. E/ atsakoties pieņemt izpildījumu, iestājās kreditora nokavējums. Arī /pers.C/nesniedzot palīdzību, tika pieļauts parādnieka nokavējums. Taču tiesa nevar lemt par šo nokavējumu sekām, jo kreditors jeb persona, kurai bija tiesības saņemt palīdzību no /pers. C/, savā dzīves laikā necēla prasību par nokavējuma sekām, prasot atcelt mantojuma līgumu. /pers. E/ nebija tiesīgs vienpusēji atkāpties no līguma izpildes, bet varēja prasīt tā izpildi no /pers. C/, ko neprasīja, vai neattaisnota nokavējuma gadījumā varēja prasīt līguma atcelšanu intereses zuduma dēļ, ko arī neprasīja.

Vienpusēja /pers.E/atteikšanās no līguma saistību izpildes pieņemšanas, neceļot prasību tiesā par līguma atcelšanu, nevar radīt prasītājam vēlamās sekas - mantojuma atraušanu līgumiskajam mantiniekam tā iemesla dēļ, ka viņš nav izpildījis pielīgto saistību apglabāt mantojuma atstājēju, ņemot vērā, ka no šī pienākuma izpildes savā dzīves laikā atteicies pats mantojuma atstājējs un ņemot vērā, ka šo pienākumu objektīvu apstākļu dēļ nevarēja izpildīt atbildētājs, ka šķēršļus šī pienākuma izpildei radījis pats prasītājs jeb persona, kurai bija zināms gan par mantojuma līguma esamību, gan tajā pielīgto saistību apjomu, savlaicīgi nepaziņojot par mantojuma atstājēja nāvi atbildētājam jeb personai, kurai prasītāja ieskatā apglabāšana bija jārīko.

Minēto apsvērumu dēļ prasība daļā par mantojuma atraušanu ir noraidāma. [21] Tiesa konstatē, ka prasītājs lietā ir samaksājis visus tiesas izdevumus, kamdēļ par to piedziņu apelācijas instances tiesa nelemj.

Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 189.-192., 432., 434.panta, tiesa NOSP RIEDA izbeigt tiesvedību /pers. B/ prasības daļā par 1999.gada 9.aprīlī starp /pers. E/, personas kods /personas kods/, un /pers. C/, personas kods /personas kods/, noslēgtā mantojuma līgumu atcelšanu.

Noraidīt /pers.B/prasību par /pers. E/ atstātā mantojuma atraušanu /pers. C/.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Senātā Civilprocesa likuma 451., 452.pantā minētajos gadījumos, iesniedzot kasācijas sūdzību Vidzemes apgabaltiesā 30 (trīsdesmit) dienu laikā no sprieduma sastādīšanas datuma.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja tiesnese Z.Cera Tiesnesis A.Bukavs Tiesnesis D.Lazdiņš 178.105.228.254 19.06.2026. 16:28 Anonīms sistēmas lietotājs