Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums Lietā "Ivars Krupšs pret Latviju"

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums Lietā "Ivars Krupšs pret Latviju" Iesniegums Nr. 67986/01, kuru iesniedza Ivars Krupšs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments)

1. gada
2. oktobrī palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētājs, F.Tulkens, A.Kovler, V.Zagrebelsky, E.Steiner, K.Hajiyev, tiesneši, J.Briede, adhoc tiesnese, un S.Nielsen, departamenta sekretārs, Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kas iesniegts
3. gada
4. februārī, Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos apsvērumus un informāciju, Ņemot vērā to, ka no Latvijas ievēlētā tiesneša vieta kļuva brīva, valdība atbildētāja nozīmēja J. Briedi par ad hoc tiesnesi (Konvencijas
5. panta
6. punkts un Reglamenta
7. panta
8. punkts), Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu. FAKTI Iesniedzējs bija Latvijas pilsonis, kas piedzima
9. gadā Rīgā (Latvija).
10. gada
11. oktobrī viņš nomira. Tiesā viņu pārstāvēja L. Fiļinova, kas dzīvo Liepājā. Valdību pārstāv tās pārstāve I. Reine. Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi. Iesniedzējs, kuru
12. gadā notiesāja uz astoņiem gadiem ar brīvības atņemšanas sodu, izcieta šo sodu dažādos Latvijas cietumos. No lietas materiāliem izriet, ka līdz
13. gadam viņš bija ieslodzīts Grīvas cietumā Daugavpilī.
14. gadā iesniedzēju pārveda uz Brasas cietumu Rīgā. Atbilstoši viņa teiktajam
15. gada otrajā pusē, neprecizētā datumā, strīda laikā ar cietuma sargiem viņš saņēma vairākus nūjas sitienus. Viens no sitieniem viņam saplēsa brilles; viņam acīs iebira stikla lauskas, kas viņam radīja redzes bojājumus. Valdība apstrīd šādu faktu esamību. Iesniedzējs bija nosūtījis sūdzību prokuratūrai, bet tā nebija veikusi nekādu darbību. Laikā no
16. gada novembra līdz
17. gadam iesniedzējs atkal bija ieslodzīts Grīvas cietumā. Viņam tika piemēroti disciplinārie sodi vismaz trīs reizes. Atbilstoši iesniedzēja teiktajam
18. gada
19. decembrī, laikā, kad viņš atradās karcerī, starp viņu un cietuma sardzi izvērsās strīds. Tā rezultātā sargi viņam uzlika uz rokām rokas dzelžus; pēc tam viņš tika nogrūsts uz zemes un stipri piekauts ar dūrēm un steku. Arī šo faktu esamību valdība apstrīd. Pēc tam iesniedzējs nosūtīja vairākas sūdzības prokuratūrai un Ieslodzījuma vietu pārvaldei, sūdzoties jo īpaši par sekām pēc viņa sišanas ar steku un lūdzot izmeklēt šos faktus; visas viņa sūdzības un lūgumi tika noraidīti. Jo īpaši, ar
20. gada
21. oktobra vēstuli Ieslodzījuma vietu pārvalde informēja iesniedzēju par to, ka nesen bija notikusi izmeklēšana, ka fakti, par kuriem viņš sūdzas, "neapstiprinājās" un ka
22. gadā cietumā nestrādājošo ārstu komisija viņu izmeklēja un atzina viņa veselības stāvokli par apmierinošu.
23. gada
24. maijā iesniedzējs tika atbrīvots. SŪDZĪBAS Atsaucoties uz Konvencijas
25. pantu, iesniedzējs sūdzējās par necilvēcisku un pazemojošu apiešanos cietumā, kā arī par efektīvas izmeklēšanas trūkumu, kuras ietvaros būtu iespējams noskaidrot vainīgās personas un tās sodīt. Šajā sakarā viņš arī kritizēja to, ka Latvijas tiesībās nav efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi Konvencijas
26. panta izpratnē. Atsaucoties uz Konvencijas
27. un
28. pantu un
29. protokola 2.,
30. un
31. pantu, iesniedzējs sūdzējās par to, ka viņa notiesāšana
32. gadā bija netaisnīga. Visbeidzot, ņemot par pamatu
33. protokola
34. pantu, viņš sūdzējās par to, ka ieslodzījuma iestādes viņam bija izņēmušas ceturto daļu no naudas, kas viņam tika pārskaitīta uz personisko kontu. JURIDISKAIS ASPEKTS
35. gada
36. februārī Pirmā departamenta priekšsēdētājs atbilstoši Tiesas Reglamenta
37. panta
38. punkta b) apakš­punktam nolēma informēt par šo iesniegumu valdību, aicināt to iesniegt rakstveidā savus apsvērumus par sūdzību, kas attiecas uz Konvencijas
39. un
40. pantu, pieņemamību un pamatotību, kā arī par to, vai iesniedzējs bija ievērojis Konvencijas
41. panta
42. punktā paredzēto sešu mēnešu termiņu.
43. gada
44. maijā valdība iesniedza savus apsvērumus, kuru viens eksemplārs tika nosūtīts iesniedzējam atbildes sniegšanai.
45. gada
46. oktobrī viena no vēstulēm, kuru Tiesas sekretariāts bija nosūtījis iesniedzējam, tika atsūtīta atpakaļ uz Strasbūru ar norādi, ka iesniedzējs ir miris.
47. gada
48. aprīlī iesniedzēja pārstāve informēja Tiesu par to, ka iesniedzējs bija miris
49. gada
50. oktobrī.
51. gada
52. aprīlī valdība nosūtīja Tiesai iesniedzēja miršanas apliecības kopiju, norādot, ka iesniedzējam nebija ne sievas, ne pēcteču. Tiesa atgādina, ka vairākās lietās, kurās iesniedzējs bija nomiris tiesvedības laikā, Tiesa bija ņēmusi vērā mirušās personas mantinieku vai vecāku vēlēšanos turpināt tiesvedību (skat., piemēram, Lielās palātas lēmumu lietā Malhous c. République tchèque (Malhous pret Čehiju), Nr. 33071/96, CEDH 2000-XII, un lēmumu lietā Gayduk et autres c. Ukraine (Gayduk un citi pret Ukrainu), Nr. 45526/99 un turpmākie, CEDH 2002-VI). Tomēr šajā lietā neviens iespējamais iesniedzēja mantinieks nevienā brīdī nav informējis Tiesu par to, ka viņš vēlētos turpināt tiesvedību attiecībā uz šo iesniegumu. Šādos apstākļos Tiesa uzskata, ka iesnieguma izvērtēšanas turpināšana nav attaisnojama Konvencijas
53. panta
54. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Turklāt neviens īpašs iemesls, kas attiecas uz Konvencijā garantēto cilvēktiesību ievērošanu, neprasa turpināt iesnieguma izvērtēšanu atbilstoši Konvencijas
55. panta
56. punkta in fine (skat. tostarp
57. gada
58. aprīļa lēmumu lietā Irzykowski c. France (Irzykowski pret Franciju), Nr. 40106/98, un
59. gada
60. augusta lēmumu lietā Mašková c. République tchèque (Mašková pret Čehiju), Nr. 46198/99). Tādējādi lieta ir svītrojama no izskatāmo lietu saraksta. Ar šādu pamatojumu Tiesa vienbalsīgi nolemj svītrot iesniegumu no izskatāmo lietu saraksta. [paraksts] [paraksts] Søren Nielsen Christos Rozakis Sekretārs Priekšsēdētājs LR Ārlietu ministrijas tulkojums