Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114.pantam, Eiropas Cilvēktiesību

Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,

1. un 114.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
2. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērna tiesībām
3. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2005.gada 13.maijā Lietā Nr.2004-18-0106 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Andrejs Lepse, Romāns Apsītis, Aija Branta, Ilma Čepāne, Juris Jelāgins un Gunārs Kūtris, ar tiesas sēdes sekretāri Guntu Barkāni, piedaloties pieteikuma iesniedzēja - divdesmit 8.Saeimas deputātu: B.Cileviča, I.Ribakova, V.Buzajeva, V.Orlova, A.Aleksejeva, I.Solovjova, A.Klementjeva, A.Tolmačova, J.Plinera, N.Kabanova, V.Agešina, J.Sokolovska, J.Urbanoviča, A.Vidavska, A.Bartaševiča, J.Jurkāna, A.Golubova, O.Deņisova, S.Fjodorova un M.Bekasova - pārstāvim Borisam Cilevičam un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Juridiskā biroja vadītājam Gunāram Kusiņam, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85.pantu, Satversmes tiesas likuma 16.panta
4. un 6.punktu un 17.panta pirmās daļas 3.punktu, Rīgā 2005.gada 5., 12.,
5. un 15.aprīlī atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
6. un 114.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
7. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērna tiesībām
8. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam". Konstatējošā daļa 1.2004.gada 5.februārī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Izglītības likumā". Ar šo likumu citastarp Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkts (turpmāk - apstrīdētā norma) tika izteikts jaunā redakcijā: "2004.gada 1.septembrī - valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestādēs, kurās īsteno mazākumtautību izglītības programmas, sākot ar desmito klasi, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam; valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestādēs, sākot ar pirmo kursu, mācības notiek valsts valodā atbilstoši valsts arodizglītības standartam vai valsts profesionālās vidējās izglītības standartam. Valsts vispārējās vidējās izglītības standarts, valsts arodizglītības standarts un valsts profesionālās vidējās izglītības standarts noteic, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas, un nodrošina ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā." 2.2004.gada 22.jūlijā Satversmes tiesā ar pieteikumu vērsās divdesmit 8.Saeimas deputāti (turpmāk - pieteikuma iesniedzējs), apstrīdot Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu. Pēc šā pieteikuma 2004.gada 19.augustā tika ierosināta lieta Nr.2004-18-
9. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma neatbilstot Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1.,
10. un 114.pantam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī vairākām starptautisko tiesību normām. Proti, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - ECK) 1.protokola 2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
11. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērna tiesībām
12. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 18.pantam. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā norāda, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 1.pantu, jo no taisnīguma principa izriet, ka likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas līdzekļus, ir jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Taču pagaidām šāds līdzsvars neesot panākts, jo valsts izraudzītie līdzekļi neesot efektīvi. No pieteikuma izriet, ka apstrīdētā norma esot pretrunā ar Satversmes
13. un 112.pantu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka saskaņā ar Satversmes 89.pantu Satversmes 112.pants vērtējams kopsakarā ar ECK 1.protokola 2.pantu, proti, "veicot jebkuras funkcijas, kuras tā uzņemas attiecībā uz izglītību un mācībām, valsts ievēro vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem". Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka ECK 1.protokola 2.pants nenosaka valodu, kurā jāīsteno izglītība, lai tiktu ievērotas tiesības uz izglītību. Minētā panta otrais teikums neuzliekot valstij pienākumu izglītības jomā ievērot vecāku lingvistisko izvēli, bet gan tikai reliģisko pārliecību un filozofiskos uzskatus. Taču minētais pants garantējot tiesības gūt labumus no tiem apmācības līdzekļiem, kuri eksistē konkrētajā brīdī. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka, pirms tika pieņemta apstrīdētā norma, pastāvēja iespēja izglītību iegūt arī mazākumtautības valodā. Tādējādi apstrīdētā norma aizskarot mazākumtautību tiesības uz izglītību. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās vienlīdzības principu, kas nostiprināts gan Satversmes 91.pantā un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.pantā, gan vairākās citās iepriekšminētajās tiesību normās. Ņemot vērā sākotnējās atšķirības starp pamatnāciju un mazākumtautībām, šis princips pilnīgas vienlīdzības panākšanai attiecībā uz mazākumtautībām prasot dažādu attieksmi. Tāpēc, nosakot jebkuru ierobežojumu, esot jāizvērtē tā samērīgums ar leģitīmo mērķi. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka minētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Ierobežojums ir vērsts uz valsts valodas zināšanu uzlabošanu pie mazākumtautībām piederošo personu vidū. Turklāt arī Satversmes tiesa esot atzīmējusi, ka valsts valodas nostiprināšana ir cieši saistīta ar Latvijas valsts demokrātisko iekārtu. Taču pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka minēto leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmkārt, īstenojot dažādus pasākumus valsts valodas zināšanu uzlabošanai, piešķirot papildu līdzekļus. Otrkārt, veicot dažādus pasākumus mazākumtautību vidusskolās, piemēram, palielinot latviešu valodas apmācības stundu skaitu, kā arī veicot latviešu valodas un latviešu literatūras priekšmetu sadalīšanu u.tml. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka reformas īstenošanas rezultātā labums, ko iegūst sabiedrība kopumā, esot mazāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Pieteikumā minēts, ka apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 114.pantam, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27.pantam un Konvencijas par bērna tiesībām 30.pantam, jo, īstenojot apstrīdēto normu, tiekot aizskartas pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības kopā ar citiem attiecīgās grupas locekļiem izmantot savu kultūru, pievērsties savai reliģijai, kā arī lietot savu valodu. 3.Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka viņš neiebilst pret likumā noteikto proporciju, tomēr lūdza atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu, lai likumdevējs varētu rast atbilstošāku risinājumu, kas būtu pietiekami elastīgs, balstītos uz vecāku, skolotāju un skolēnu efektīvu līdzdalību un nodrošinātu Latvijas izglītības pamatmērķu - kvalitātes, efektivitātes un pieejamības - sasniegšanu. Viņš atzina, ka tiesības uz valsts finansētu izglītību mazākumtautību valodās ECK vai citos juridiski saistošos dokumentos nav nostiprinātas un lietā neesot strīda par to, ka valstij ir tiesības noteikt valodu lietošanu izglītības procesā. Tomēr noteiktās situācijās ierobežojumus lietot mazākumtautību valodas publiskajās skolās varot kvalificēt kā diskrimināciju, proti, ja pie mazākumtautībām piederošām personām tiek piedāvāta zemākas kvalitātes izglītība. Viņš arī vērsa tiesas uzmanību uz to, ka salīdzinājumā ar 1995.gadu, kad tika parakstīta Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija), esot sašaurinātas garantijas, kuras ļauj pie mazākumtautībām piederošām personām iegūt vidējo izglītību dzimtajā valodā. Tas gan neapgrūtinot šīs konvencijas ratifikāciju, tomēr norādot uz to, ka Latvijas Republika nerīkojas saskaņā ar Minoritāšu konvencijas mērķiem. Viņaprāt, izglītības reforma negatīvi ietekmēs izglītības kvalitāti, jo neparedz nekādus izņēmumus - visām skolām noteikta viena mācībvalodu lietojuma proporcija un vienots tās ieviešanas termiņš, neņemot vērā skolu reģionālās īpatnības, specializāciju, skolotāju sastāvu, vecāku vēlmes utt. Neesot skaidri definēti apstrīdētās normas mērķi, to struktūra, kā arī virkne pamatjēdzienu. Apstrīdētā norma nepaaugstinot skolēnu konkurētspēju, ja vien ar to netiek saprasta tikai valsts valodas prasme. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis izteica neizpratni par to, ka nav veikti nopietni pētījumi par apstrīdētās normas ietekmi uz izglītības kvalitāti. Viņš arī izteica šaubas par izglītības kvalitātes monitoringa metodēm un praksi. Lai gan valsts un pašvaldību institūcijas esot darījušas ļoti daudz un ieguldīti ievērojami līdzekļi, lai nodrošinātu apstrīdētās normas ieviešanu un nepieļautu izglītības kvalitātes pazemināšanos, tomēr neskaidrs esot tas, vai šie pasākumi bijuši pietiekami, lai nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošajiem bērniem vienlīdzīgas iespējas izglītoties. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis izteica viedokli, ka demokrātiskā sabiedrībā kompromisu starp mazākumtautību tiesībām uz efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju un tiesībām uz savas kultūras identitātes saglabāšanu, no vienas puses, un valsts valodas lietošanu, no otras puses, panāk, piemērojot vispārējus demokrātijas principus. Visupirms vairākos starptautisko tiesību dokumentos noteikto efektīvas līdzdalības principu, ka jāņem vērā to personu un grupu viedokļi, kuras attiecīgais lēmums tieši skar. Latvijas valsts neesot ievērojusi efektīvas līdzdalības principu un neesot ņēmusi vērā ieinteresēto personu, to skaitā arī bērnu likumisko pārstāvju, viedokli par normas atbilstību bērnu interesēm. Diskusijā par lēmumiem, kuri, paredzot neatgriezeniskas sekas, būtiski maina kādas grupas nākotnes perspektīvas, esot jāiesaista plašāka sabiedrība un jāpanāk konsenss. Apstrīdēto normu nevarot uzskatīt par kompromisu vai dialoga rezultātu, jo ieinteresētās personas, tas ir, mazākumtautību skolu skolēni un viņu vecāki, skolu pašpārvaldes, kā arī Saeimas opozīcijas deputāti, kas pārstāv pie mazākumtautībām piederošus pilsoņus, neesot iesaistīti lēmuma pieņemšanas procesā vai vismaz konsultācijās, neesot ņemti vērā arī Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta organizācijas priekšlikumi. Par adekvātu efektīvas līdzdalības principa īstenošanas veidu nevarot uzskatīt arī Izglītības un zinātnes ministrijas Konsultatīvo padomi, jo tā izveidota tikai 2001.gadā, kad visi galvenie lēmumi jau bija pieņemti. Tā neesot izveidota saskaņā ar pārstāvības principu, jo tās vairākumu veidojuši ministrijas darbinieki un no ministrijas atkarīgas personas - skolu direktori, nevis mazākumtautību pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, kuri padomes sastāvā iekļauti tikai 2004.gadā. Turklāt konkrētie un būtiskie padomes priekšlikumi tikuši noraidīti bez nopietnas apspriešanas. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis arī norādīja, ka pie mazākumtautībām piederošo skolēnu un vecāku attieksme pret bilingvālo izglītību kā tādu kopumā esot pozitīva, bet pret apstrīdēto normu - krasi negatīva. 4.Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka izglītības procesa mērķis ir "panākt valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītības ieguvē valsts valodas izmantošanu, vienlaicīgi nodrošinot to, ka personas, kuras pieder pie mazākumtautībām, apgūst dzimto valodu un ar attiecīgās mazākumtautības kultūru saistītos priekšmetus". Apstrīdētā norma esot šo mērķu sasniegšanai nepieciešams elements, un tai piemītot visai plaši definējams leģitīms mērķis. Saeima noraida pieteikuma iesniedzēja viedokli, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir vienīgi valsts valodas zināšanu uzlabošana personām, kuras pieder pie mazākumtautībām. Tas esot krietni plašāks un "izriet arī no citām normām, un tādēļ apstrīdēto normu nevar piemērot atrauti no šīm citām normām". Pirmkārt, apstrīdētā norma analizējama kontekstā ar Satversmes 4.pantu, kas noteic, ka valsts valoda ir latviešu valoda. Latviešu valodas kā valsts valodas saglabāšana un lietošana esot "viens no Latvijas Republikas pamatelementiem, prioritātēm un tā ir konstitucionāli garantēta prasība". Otrkārt, definējot apstrīdētās normas mērķi, Saeima atsaucas uz Valsts valodas likuma 1.pantu, kurā citastarp noteikts, ka minētajam likumam jānodrošina "mazākumtautību pārstāvju iekļaušanās Latvijas sabiedrībā, ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu vai citas valodas", kā arī "latviešu valodas ietekmes palielināšana Latvijas kultūrvidē, veicinot ātrāku sabiedrības integrāciju". Šo uzdevumu izpildi veicinot arī apstrīdētā norma. Saeima secina, ka būtiskākie apstrīdētās normas leģitīmā mērķa elementi ir valsts valodas lietošanas nostiprināšana, tiesību lietot latviešu valodu jebkurā dzīves jomā visā Latvijas teritorijā nodrošināšana un sabiedrības integrācijas veicināšana, rūpējoties par mazākumtautību pārstāvju iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un vienlaikus ievērojot viņu tiesības lietot dzimto valodu. Pretējs secinājums neizrietot arī no Satversmes 114.panta, kas noteic, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šī norma esot jāaplūko kopā ar jau minētajām normām, kas liek secināt, ka "personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir pienākums integrēties sabiedrībā kopumā, apgūstot atbilstošas valsts valodas zināšanas". To apstiprinot arī Hāgas rekomendācija par mazākumtautību tiesībām uz izglītību. Saeima nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētās normas mērķi ir iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Atbildes rakstā tiek uzsvērta Latvijas izglītības sistēmas vēsturiskā attīstība un pakāpeniskums latviešu valodas īpatsvara palielināšanā, kā arī likumdevēja un pārvaldes iestāžu reakcija uz šā procesa gaitā sastaptajām grūtībām. Saeima skaidro, ka izglītības jomas normatīvā regulējuma attīstība bijusi pakāpeniska un konsekventa. Jau 1991.gadā ticis pieņemts Latvijas Republikas Izglītības likums, kas citastarp paredzēja tiesības iegūt izglītību valsts valodā, bet 1995.gadā šis likums ticis grozīts, nosakot, ka pamatskolā un vidusskolā, kurā mācībvaloda nav latviešu valoda, attiecīgi vismaz divi un trīs priekšmeti jāmāca valsts valodā. Šo tendenci turpinot arī pašlaik spēkā esošais Izglītības likums, kas pieņemts 1998.gadā. Saskaņā ar tajā nostiprināto pamatprincipu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā, kaut gan viens no izņēmumiem noteic, ka mazākumtautību izglītības programmas ietvaros mācību process var tikt īstenots arī citā valodā. Noteikts skaits mācību priekšmetu šādās programmās jāapgūst valsts valodā. Saeima norāda, ka "šīs normas mērķis bija noteikt šo personu tiesības saglabāt savu valodu un ar mazākumtautības izglītības programmas kvalitāti nodrošināt, ka šādas personas apgūst valsts valodu tādā līmenī, kas tām nodrošinātu sekmīgu iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un darba tirgū". Apzinoties, ka "šo interešu līdzsvars nav panākams īsā laika periodā", jau ar likuma sākotnējās redakcijas pārejas noteikumiem pilnīga pāreja uz vidējās izglītības apguvi valsts valodā tika atlikta līdz 2004.gada 1.septembrim. Atbildes rakstā, atsaucoties uz statistikas datiem, norādīts, ka šī pakāpeniskā procesa gaitā arvien vairāk uzlabojušās pedagogu valsts valodas zināšanas, līdz pavisam nenozīmīgs kļuvis to izglītības darbinieku skaits, kuri latviešu valodā spēj sazināties tikai sarunvalodas līmenī. Bez tam visu mazākumtautību izglītības iestāžu direktori izteikuši gatavību uzsākt pāreju uz mācībām valsts valodā. Turklāt izglītības reformas pakāpeniskā procesa laikā likumdevējs un valsts pārvalde esot elastīgi reaģējuši uz reālo situāciju. Pirmkārt, tā kā latviešu valodas kā priekšmeta mācīšana vēlamos rezultātus nav devusi, esot veikti jau minētie 1995.gada grozījumi Izglītības likumā. Tam vajadzētu nodrošināt valsts valodas apguvi ar praktiska lietojuma palīdzību. Otrkārt, tuvojoties 2004.gada 1.septembrim, esot noskaidrots, ka pilnīga pāreja uz mācībām valsts valodā līdz šim datumam nebūs iespējama. Tādēļ Izglītības likumā ieviesta apstrīdētā norma, kas noteic tikai daļēju izglītības satura apguvi latviešu valodā. Treškārt, mācību iestādēm esot ļauts izvēlēties, kurus no priekšmetiem mācīt valsts valodā. Atbildes rakstā noraidīts pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pirmkārt, "mācoties valodu tikai kā priekšmetu, ļoti reti tiek sasniegta funkcionāla divvalodība. [...] Latvijas apstākļos latviešu valoda mācīblīdzekļa funkcijā ir praktiski vienīgais veids, kā krievu mazākumtautības lingvistiskās pašpietiekamības apstākļos panākt konkurētspējīgu valsts valodas zināšanu līmeni". Otrkārt, "iesniedzēja piedāvātais līdzeklis- latviešu valodas kā mācību priekšmeta stundu skaita palielināšana- būtu vēl vairāk ierobežojošs, jo palielinātu skolēnu kopējo mācību slodzi". Treškārt, ja adekvāta latviešu valodas apguve netiktu nodrošināta valsts un pašvaldību mācību iestādēs, ģimenēm to nāktos finansēt no saviem līdzekļiem, turklāt to ne visi varētu atļauties. Saeima atgādina, ka, "nodrošinot valsts valodas lomu, valsts vienlaikus veicina mazākumtautību valodu saglabāšanu, indivīda multilingvismu un pozitīvu attieksmi pret valodu daudzveidību". Saeima nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka valsts nav sniegusi informāciju par izglītības reformu. Valsts institūcijas esot rīkojušas seminārus un konferences par izglītības politikas pārmaiņām, darbojas Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos, īstenots projekts "Atvērtā skola", visās pašvaldību izglītības iestādēs esot bilingvālās izglītības koordinatori. 5.Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma šobrīd ir vienīgais veids, kā iespējams panākt, lai skolēni vēlāk varētu realizēt citas tiesības, tostarp tiesības konkurēt darba tirgū un iegūt valsts apmaksātu augstāko izglītību valsts augstskolās. Bez tam šī norma ļaujot īstenot Latvijas sabiedrības integrācijas programmu. Ja normas mērķis tiks sasniegts, izglītojamie gūs iespēju brīvi un atbilstoši savām spējām izmantot arī tiesības uz nodarbošanos. Viņaprāt, izglītības reformas pasākumi un apstrīdētā norma ir visefektīvākie līdzekļi šādu mērķu sasniegšanai un tie nodrošina vistaisnīgāko līdzsvaru, kāds šobrīd ir iespējams starp dažādiem sabiedrības pārstāvjiem un to interesēm. Saeimas pārstāvis atzina, ka esot bijis pamats grozīt Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu un mīkstināt tā prasības. Izglītības reformas tempu nenosakot valsts normatīvi, bet gan esošā situācija. Viņš arī pieļāva, ka 1998.gadā, pieņemot Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu, esot bijusi cerība, ka "krievvalodīgie" vēlēsies daudz vairāk mācīties valsts valodā, bet diemžēl tā neesot noticis. Šobrīd noteiktais vidējās izglītības standarts nodrošinot ar mazākumtautības valodu, identitāti un kultūru saistīta mācību satura apguvi attiecīgajās mazākumtautību valodās un sniedzot skaidrību par apjomu, kādā likums prasa īstenot mācības valsts valodā. Latvijā mazākumtautību pārstāvjiem tiekot garantētas tiesības izglītības iestādēs apgūt mazākumtautības izglītības programmu, kurā iekļauta mazākumtautības dzimtā valoda un ar mazākumtautības identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītie mācību priekšmeti. Izglītības valsts inspekcija (turpmāk- Inspekcija) lūgusi izglītības iestādēm iesniegt pašnovērtējumu par gatavību no 2004.gada 1.septembra uzsākt mācības tikai valsts valodā. Tikusi veikta skolēnu, skolotāju un vecāku anketēšana. Varot secināt, ka izglītības iestādēs kopumā ir notikusi dziļa un vispusīga iepriekšējā mācību gada darba, kā arī attiecīgu pārmaiņu īstenošanas gatavības analīze un ir plānoti adekvāti turpmākie pasākumi. Šobrīd Inspekcija turpinot faktiskā stāvokļa izvērtēšanu. To apliecinot tiesai iesniegtie dokumenti, arī Inspekcijas 2005.gada 17.marta rīkojums, kurā uzdots pārbaudīt pašreizējo stāvokli. Saeimas pārstāvis uzsvēra, ka valsts, izveidojot līdzdarbošanās sistēmu, esot nodrošinājusi līdzdalības principa ievērošanu. Process bijis sabiedrībai atklāts un pieejams. Tā īstenošana sabiedrībā esot apspriesta un izvērtēta. Mazākumtautību izglītības politikas aspektā nepārtraukti tiekot uzturēts dialogs profesionālā un sabiedriskā līmenī. Viņš arī uzskata, ka pieteikuma iesniedzēji nav pierādījuši apstrīdētās normas izraisītās kaitīgās sekas un apgalvojums, ka ir noticis Satversmē un starptautiskajos dokumentos noteikto tiesību aizskārums, esot vienīgi spekulācija. Viņš uzsvēra vairāku lietā pieaicināto personu pausto viedokli, ka šobrīd nav iespējams objektīvi novērtēt apstrīdētās normas ietekmi, jo skolēnu iegūtās izglītības kvalitāte neesot atkarīga tikai no apstrīdētās normas, bet gan no vairākiem citiem faktoriem, jo sevišķi no pedagogu darba kvalitātes. Izglītības kvalitāte esot atkarīga arī no attieksmes pret valsts valodu ģimenē. Atsaucoties uz lietā esošajiem materiāliem, viņš uzsvēra, ka gadījumā, ja latviešu valodas vietā attiecīgie mācību priekšmeti būtu jāapgūst angļu valodā, skolēnu vairākums tam piekristu. Saeimas pārstāvis norādīja, ka neesot noticis Vīnes konvencijas 18.panta pārkāpums, jo no parakstītās, bet neratificētās Minoritāšu konvencijas neizriet pie mazākumtautībām piederošo personu tiesības iegūt izglītību tikai dzimtajā valodā un šādas tiesības nav konvencijas mērķis un objekts. 6.Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas 8.Saeimas deputāts, bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis - tiesas sēdē norādīja, ka vidusskolas galvenais uzdevums ir sagatavot jaunieti augstskolai, kur studijas saskaņā ar 1995.gadā pieņemto Augstskolu likumu notiek valsts valodā. Tātad divpadsmit gadu laikā esot jāapgūst valsts valoda. Viņš iebilda pret pieteikuma iesniedzēja priekšlikumu palielināt valsts valodas stundu skaitu un atzīmēja, ka tā būtu pārlieku liela slodze skolēniem, kā arī prasītu ievērojamus papildu līdzekļus. Kā nozīmīgu risinājumu, kas tika izmantots, pieņemot apstrīdēto normu, viņš minēja skolām doto iespēju izvēlēties, kurus priekšmetus pasniegt valsts valodā. Mācībvalodu proporcija "60/40" tikusi izraudzīta, izvērtējot situāciju, nopietni konsultējoties ar skolu vadību, ar speciālistiem, Mazākumtautību konsultatīvajai padomei izvērtējot skolu gatavību un praktiskās nepieciešamības, kā arī konsultējoties ar starptautisko institūciju pārstāvjiem. Kārlis Šadurskis norādīja, ka Inspekcijas veiktais monitorings devis pārliecību, ka "nospiedošā vairumā" apstrīdētā norma tiks ieviesta sekmīgi. Sākotnēji esot apsvērta iespēja, vai normatīvajos aktos nebūtu jāparedz izņēmums dažām skolām. Bet rezultāti bijuši pietiekami labi un skolu direktori ziņojuši par gatavību šai reformai. Viņš informēja par pasākumiem, kas veikti pedagogu gatavības nodrošināšanai. Lai sagatavotu pedagogus, celtu viņu valsts valodas zināšanu līmeni un nodrošinātu attiecīgo priekšmetu mācīšanai valsts valodā nepieciešamās metodikas apguvi, tikusi dibināta Izglītības ministrijas struktūrvienība - Latviešu valodas apguves valsts programma. Pedagogiem esot nodrošinātas divas bezmaksas kursu programmas - valodas kursi un bilingvālās metodikas kursi, kas notikuši visā valstī. Tikuši izdoti desmitiem bilingvālo mācību līdzekļu. 7.Pieaicinātā persona - izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete - tiesas sēdē secināja, ka ikviena norise mazākumtautību izglītības jomā skar ne tikai šo mazākumtautību, bet gan visu sabiedrību. Tāpēc esot ļoti svarīgi, lai ikviens process tiktu traktēts kā visas sabiedrības interesēs esoša norise un ikviens process tiktu skatīts tieši no šā vispārējā labuma viedokļa, nevis no vienas atsevišķas grupas viedokļa. Skola 12 mācību gadu laikā dodot dzīvei nepieciešamās zināšanas, kas neesot abstraktas, bet esot atbilstošas noteiktam laikam, noteiktai telpai, tātad noteiktai sabiedrībai. Latvijā valsts valodas zināšanas esot priekšnosacījums tam, lai skolā apgūto varētu izmantot ikdienas darbā. Ina Druviete pauda viedokli, ka ir jānodrošina reālas latviešu valodas tiesības Latvijas telpā. To varot panākt tikai tad, ja latviešu valoda kļūst par latviešu un mazākumtautību pārstāvju savstarpējās saziņas valodu, tas ir, īstenojot reālu integrāciju, kuras jēga ir tāda, ka valstij intensīvi un aktīvi jāpalīdz ikvienai mazākumtautībai saglabāt savu valodu un kultūru, vienlaikus saglabājot latviešu valodu kā kopējo saziņas valodu. Šādu valodas prasmi nodrošinot izglītības sistēma. Nevarot būt tā, ka skola negarantē valodas zināšanu kopumu, kas būtu pietiekams, lai tālāk valoda pati veiktu šīs sabiedrības integrācijas funkcijas un lai ikvienam latvietim tiktu garantētas elementārās lingvistiskās cilvēktiesības, proti, valsts valodas lietotājam būtu iespējas lietot savu valodu savā valstī vienmēr un visur. Izglītības reforma esot rūpīgi sagatavota, konsekventi īstenota, un to nedrīkstot skatīt tikai skolas mērogā, jo jārunājot par vispārējo valodas politiku Latvijā. Ina Druviete norādīja, ka vidusskola ir kvalitatīvi jaunu zināšanu apguves posms ar pilnīgi atšķirīgu pieeju mācību procesam, kura mērķis ir sagatavot skolēnu studijām augstskolā. Tāpēc būtiski esot saprast, ka zināšanu kvalitāte ir arī prasme šīs zināšanas izmantot praktiskajā darbībā un to nodrošinot bilingvālā izglītība, par kuru Latvijā faktiski varot runāt jau no 1995.gada. Skolās tiekot izmantota progresīva metode - valodas un mācību satura integrācija, un skolotājs esot tas, kurš pielāgo attiecīgo metodi konkrētam bērnam. Turklāt, izvēloties apmācības metodi, esot jāņem vērā situācija valstī, kur nav spēcīgas ārējās latviešu valodas vides, kas nodrošinātu šo zināšanu automātisku apguvi. Arī pasaules bilingvālās izglītības teorētiķi uzsverot, ka bilingvālā izglītība ir efektīva tikai tad, ja ar tās palīdzību tiek mācīti tā sauktie nopietnie priekšmeti, tostarp eksaktie priekšmeti. Tāpēc nebūtu pamata ļauties retrospektīvām ilūzijām par latviešu valodu kā, teiksim, folkloras un tikai latviskās identitātes valodu. Latviešu valoda ir mūsdienīga valoda, zinātnes un tehnikas valoda. Tāda tā ir jāprot visiem Latvijas iedzīvotājiem. Esot pierādīts, ka, mācoties otru valodu tikai kā mācību priekšmetu, lielākoties tiekot apgūtas zināšanas par valodu, bet netiekot aktivizēts iedzimtais valodas apguves mehānisms. Jaunākie atzinumi valodas apguves teorijā esot tādi, ka valodu apguvē galvenais ir aktivizēt šos tā sauktā iedzimtā valodas mehānisma reliktus, kuri saglabājas arī pēc 12 gadu vecuma, un to var izdarīt tikai tad, ja valoda tiek aktīvi producēta, nevis reproducēta. Ina Druviete norādīja: ja skolēna vispārējais zināšanu līmenis un intelekta koeficients ir pietiekams, tad viņam nav grūti apgūt latviešu valodu kā valsts valodu un līdz ar to nav arī grūtību mācīties vidusskolā. Savukārt atsevišķie, individuālie gadījumi esot atrisināmi, noskaidrojot grūtību patieso iemeslu. Ina Druviete akcentēja Minoritāšu konvencijas 14.panta komentāros norādīto. Proti, mazākumtautību pārstāvju tiesības - tiesības uz savas identitātes uzturēšanu -, īstenojamas bez aizspriedumiem pret oficiālās valodas apguvi vai mācībām šajā valodā. Oficiālās valodas prasme esot nenoliedzams sabiedrības integrācijas faktors. Viņa pauda pārliecību, ka pašreiz noteiktā proporcija atbilst valsts sociolingvistiskajai realitātei un Latvijas sabiedrības integrācijas konceptam. Ne Latvijā, ne arī kur citur pasaulē neesot tādu normatīvo aktu, kas prasītu skolotājiem, kuri strādā ar mazākumtautību bērniem, zināt šo bērnu dzimto valodu. Šāda prasme pedagoģiskajā literatūrā tiekot atzīta par vēlamu, bet ne obligātu. 8.Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Slāvu valodu un literatūru nodaļas docente Tatjana Liguta - tiesas sēdē norādīja, ka neviena reforma nevarot notikt, kamēr visiem tās dalībniekiem nav pilnīgi skaidri tās mērķi. Viņa esot noskaidrojusi, ka izglītības reformas mērķi ir valsts valodas prasmes uzlabošana, bērnu konkurētspējas paaugstināšana, skolu segregācijas likvidēšana, sabiedrības integrācija un latviešu valodas vides nodrošināšana skolā. Nevienā dokumentā šie mērķi skaidri neesot norādīti, un katru reizi tiekot izcelts cits galvenais mērķis. Tatjana Liguta uzskata, ka šie mērķi ir pārāk dažādi, lai būtu sasniedzami ar vienu un to pašu līdzekli. Valsts valodas prasme esot ļoti svarīgs mērķis, kuru šodien atbalsta gandrīz visi, jo skolēni un vecāki skaidri apzinās, ka bez latviešu valodas viņi nevarēs dzīvot Latvijā. Tomēr, lai sasniegtu šo mērķi, neesot noteikti jāpāriet uz priekšmeta pilnīgu pasniegšanu valsts valodā. Varot izmantot arī citus līdzekļus un metodes, piemēram, latviešu valodas nodarbības bērnudārzos vai padziļinātu tādu priekšmetu apguvi, kuri skolēnam ir tuvāki, interesantāki vai kuri ir saistīti ar viņa nākotni, latviešu valodā fakultatīvi ārpus skolas programmas. Tatjana Liguta arī uzskata, ka vidusskolā jāturpina tāda pati bilingvālā izglītība, kāda ir pamatskolā. Viņa izteica šaubas par to, vai reālajā dzīvē var precīzi procentuāli sadalīt mācību apjomu, noteikt, cik daudz tiek pasniegts vienā valodā un cik - otrā. Mācībvalodu lietojuma proporcija "60/40" esot diezgan subjektīva un nepamatota, turklāt pirmajā izstrādātajā modelī bijusi paredzēta proporcija "70/30". Spēkā esošais sadalījums esot politiska lēmuma rezultāts. Tatjana Liguta akcentēja, ka neesot pamata runāt par reformas pakāpeniskumu. 1995.gadā tika noteikts, ka latviešu valodā jāpasniedz divi priekšmeti pamatskolā un trīs priekšmeti vidusskolā. Skolas neesot bijušas sagatavotas šādam solim, un laba kvalitāte šajos priekšmetos pirmajos gados noteikti neesot panākta. 1998.gadā esot konstatēts, ka šī norma "nestrādā", tāpēc Izglītības likumā ieviesti citi līdzekļi. Tādējādi no skolām, kas tikko kā tikušas galā ar vienu lietu, pilnīgi negaidīti prasīts kaut kas cits. Atšķirībā no valsts valodas apgūšanas, kas esot prioritāra, netiekot nodrošināta mazākumtautību valodu un identitātes saglabāšana. Dzimtajā valodā pasniedzamo stundu skaits nemitīgi samazinoties, bet skolēns nevarot apgūt citas valodas, ja viņš "nav stiprs pats savā valodā". Krievu valoda esot "sliktā stāvoklī", un literāru krievu valodu bērni varot dzirdēt tikai skolā. Tatjana Liguta secināja: lai spriestu par izglītības reformas pedagoģiskajiem rezultātiem, ir pagājis pārāk mazs laiks. Tomēr varot runāt par politiskajiem rezultātiem. Bērniem zūdot interese par mācībām, izglītības kvalitātes jautājumi esot "atstumti otrajā plānā". Valsts negribot dzirdēt mazākumtautību balsi, un tas radot pazemojuma sajūtu diezgan lielā sabiedrības daļā. Sabiedrības dezintegrācija esot padziļinājusies, un tas esot nepareizas politikas rezultāts. 9.Pieaicinātā persona - Īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta pārstāvis Ilmārs Mežs - tiesas sēdē atzina, ka vairākās etnisko mazākumtautību skolās, piemēram, poļu, ukraiņu un lietuviešu skolās, tiek izmantota tā sauktā iegremdēšanas metode, proti, pirmklasnieki uzsāk mācības dzimtajā valodā, kurā viņiem ir vājas zināšanas vai tādu nav nemaz, jo ģimenē šo valodu nelieto. To gan nevarot uzskatīt par mazākumtautību bērnu tiesību nesamērīgu ierobežojumu un bērnu interesēm nodarītu kaitējumu. Viņš paskaidroja, ka pieteikumā pieļauta būtiska kļūda, apgalvojot, ka pirmskara Latvijas izglītības sistēma, atbilstoši kurai etnisko mazākumtautību skolās latviešu valoda bija tikai atsevišķs priekšmets, labvēlīgi ietekmējusi pie mazākumtautībām piederošu personu valsts valodas prasmi. 1925.gada tautas skaitīšanas dati liecinot, ka 81 procents Latvijas krievu neprata latviešu valodu. Tātad iesniedzēja pieņēmums, ka galvenokārt krievu valodā īstenota izglītība spēja nodrošināt nepieciešamo valsts valodas prasmi, esot maldīgs. Fakts, ka 40 procenti no priekšmetiem tiek mācīti mazākumtautības valodā, pierādot, ka Latvijas mazākumtautībām nav liegts izmantot savu dzimto valodu arī vidējās izglītības ieguvē. Ilmārs Mežs atsaucās uz Minoritāšu konvencijas 14.panta trešo daļu, kas paredz, ka dzimtās valodas apguvei vai izglītības ieguvei mazākumtautības valodā ir jānotiek, nekaitējot valsts valodas apguvei vai izglītības ieguvei tajā. Viņš norādīja: saistībā ar Minoritāšu konvencijas ievērošanu Igaunijā, kura paredzēta analoga vidusskolu reforma, proporcija "60/40" esot atzīta par akceptējamu veidu, kā īstenot minētās konvencijas 14.pantu. Eiropas Savienības dalībvalstīs reti esot pieejama valsts garantēta vidējā izglītība mazākumtautību valodās. Arī Krievijā pat pamatskolu līmenī netiekot nodrošināta izglītība mazākumtautības valodā ne tikai 30000 lielajai latviešu mazākumtautībai, bet arī miljonos mērāmajām ukraiņu, baltkrievu, armēņu un daudzām citām mazākumtautībām. Eiropas Savienības dalībvalstu prakse Minoritāšu konvencijas piemērošanā liecinot, ka šīs konvencijas mērķis parasti ir aizsargāt asimilētās mazākumtautības no izzušanas. Rietumeiropā tādu mazākumtautību šīs konvencijas izpratnē, kuru ievērojama daļa neprastu valsts valodu, faktiski nemaz neesot. Tāpat lielākajā daļā Eiropas Savienības dalībvalstu šo konvenciju neattiecina uz pēckara iebraucējiem, par kādiem var uzskatīt lielāko daļu no Latvijas krieviem. Esot valstis, kur valstiskā mazākumtautību aizsardzība tiek piemērota pavisam mazām un asimilētām mazākumtautībām, kas nesasniedz pat vienu procentu no valsts iedzīvotāju kopskaita, taču tiekot ignorētas arī tūkstošiem un pat miljoniem lielas pēckara imigrantu kopienas. Pie tām piederošās personas jau dzimušas vai naturalizējušās attiecīgajā valstī, tomēr tām vēl nav izveidojušās ilgas, ciešas un noturīgas saites ar šo valsti. Latvijas situācija esot sarežģītāka, jo vienā etniskajā mazākumtautībā tiek apvienoti gan pēckara imigranti, gan apmēram viena trešdaļa no Latvijas krieviem, kuru senči šeit dzīvojuši jau vienu vai divus gadsimtus. Piemēram, Somija esot izvēlējusies diferencēt veckrievus, kuru priekšteči tās teritorijā dzīvojuši jau kopš 19.gadsimta, un tos krievus, kuri ieradušies Somijā pēc Otrā pasaules kara. Latvijā krieviem tiekot nodrošināta dzimtās valodas lietošana izglītības procesā, tiekot atbalstītas krievu kultūras biedrības. Taču, pēc IlmāraMeža domām, uz viņiem nebūtu korekti nekritiski attiecināt arī Minoritāšu konvencijas "smagākos pantus", jo citās valstīs līdzīgā situācijā netiek piemērotas nekādas vai arī tiek piemērotas tikai minimālas mazākumtautību tiesības. Viņš kā aplamu novērtēja iesniedzēja pieņēmumu, ka reformas rezultātā liela daļa skolēnu nespēšot turpināt izglītību vidusskolā sakarā ar nepietiekamu valsts valodas prasmi. Izglītības un zinātnes ministrijas dati liecinot, ka 2004.gada rudenī skolās ar krievu mācībvalodu mācības 10.klasē turpināja 6733 skolēni (59 procenti). Šis īpatsvars neatšķiroties no iepriekšējo gadu rādītājiem un esot analogs latviešu vidusskolās. Tiesas sēdē Ilmārs Mežs izteica viedokli, ka problēmas radušās nevis tāpēc, ka Latvija pūlas uztiept krievu mazākumtautībai kādas starptautiski nepieļaujamas normas, bet gan tāpēc, ka šī mazākumtautība pieradusi pie vēsturiski izveidotām lingvistiskām privilēģijām un tai ir ļoti grūti no tām atteikties. Viņš arī uzskata, ka ir spekulatīvi runāt par krievu identitātes apdraudējumu, ja vien netiek uzskatīts, ka krievu identitāte zūd, cilvēkam iemācoties latviešu valodu. Ja sava identitāte šiem cilvēkiem ir svarīga un dārga, tad viņi to saglabātu arī tad, ja tikai viens priekšmets nedēļā skolās tiktu pasniegts viņu valodā. 10.Pieaicinātā persona - Latvijas krievu mācībvalodas skolu asociācijas bijušais valdes priekšsēdētājs Igors Pimenovs - pauda viedokli, ka izglītības reforma tiekot ieviesta piespiedu kārtā. Neesot veikta pietiekama sabiedriskās domas izpēte. Neesot īstenots līdzdalības process, ar ko saprotama situācija, kad abas puses, arī tad, ja viena no šīm pusēm ir valsts, ir gatavas uzklausīt visus argumentus un mainīt savu viedokli. Pāreja no krievu valodas uz valsts valodu kā mācībvalodu notiekot pārāk strauji. Pašreizējā izglītības reforma nodrošinot iespēju izvēlēties apmācības programmu tikai pamatskolā, savukārt vidusskolā šādu iespēju neesot. Izglītība valsts valodā neesot saistāma ar sabiedrības integrācijas veicināšanu. Pastāvot arī citi integrācijas veicināšanas līdzekļi. Integrācijai esot jābalstās "uz kopēju vērtību konstatēšanas, kopēju jūtu un attieksmes pret valsti izveidošanas". Šo mērķi varot īstenot arī tad, ja mācībvaloda ir dzimtā valoda, nevis valsts valoda. Mazākumtautības valodai vajagot būt dominējošai izglītības procesā gan pamatskolā, gan vidusskolā. 11.Pieaicinātā persona - privātās vidusskolas "Evrika" direktora vietnieks Valērijs Buhvalovs - norādīja, ka reforma neveicinot skolēnu konkurētspēju nākotnē. Bilingvālā izglītība esot ļoti laba ideja, bet Latvijā tā līdz šim neesot metodiski pilnīgi izstrādāta. Bilingvālās izglītības efektīvai īstenošanai esot vairāki priekšnosacījumi. Pirmkārt, skolotājiem brīvi jārunā divās valodās, jāpārzina arī priekšmeta terminoloģija. Otrkārt, esot nepieciešamas mācību grāmatas un mācību līdzekļi ar bilingvāli diferencētu saturu. Treškārt, esot vajadzīgas Izglītības un zinātnes ministrijā apstiprinātas skolotājiem paredzētas daudzveidīgas metodikas. Ceturtkārt, katrai pamatskolai un vidusskolai vajagot būt tiesīgai mainīt valodas lietošanas apjomu katrā mācību priekšmetā. Apstrīdētā norma esot vērtējama kā politiska norma, kurai nav zinātniska pamatojuma. Kā politiskā kompromisa rezultāts apstrīdētā norma varētu tikt papildināta ar diviem vārdiem "vai bilingvāli". 12.Pieaicinātā persona - Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktore Ilze Brands Kehre - tiesas sēdē norādīja, ka svarīgākais jautājums izskatāmās lietas ietvaros esot šāds: vai apstrīdētās normas pieņemšana ir starp­posms vai arī galarezultāts mazākumtautību izglītības reformas īstenošanas procesā? Tāpēc ļoti svarīgi esot definēt to, vai apstrīdētajā normā ietvertā valsts valodas proporcija būs pagaidu risinājums pārejai uz apmācību tikai valsts valodā vai tomēr šī norma būs pamats mazākumtautību valodu lietošanai izglītības procesā. Viņa uzsvēra, ka Izglītības likumā būtu skaidri jānoteic, ka apstrīdētā norma ir pārejas noteikums ceļā uz kādu citu, vēl nenoteiktu modeli. Bet, ja apstrīdētā norma ir pastāvīga (kā to tiesas sēdē apgalvoja valsts institūciju pārstāvji), tad to arī vajagot precizēt Izglītības likumā. Ilze Brands Kehre pauda viedokli, ka apstrīdētā norma pieņemta tikai 2004.gada 5.februārī, īsi pirms tās īstenošanas termiņa (2004.gada 1.septembra), taču pati reforma tika uzsākta 1991.gadā. Tāpēc svarīgs esot jautājums par mazākumtautību pārstāvju līdzdalību šajā procesā. Viņa uzsvēra, "ka līdzdalība tomēr ir pilnīgi cits jēdziens nekā dialogs, kas varētu ietilpt līdzdalībā, bet nebūt visa līdzdalība". EDSO Lundas rekomendācijā esot izstrādāti zināmi ieteikumi tieši par mazākumtautību līdzdalību, un tie Latvijā tomēr būtu ņemami vērā, jo pie tiem strādājuši vairāki eksperti. Līdzdalībai esot ļoti daudzas un dažādas formas. Būtiskākā no tām esot "tiešā līdzdalība pārvaldē, tiešā līdzdalība izpildvarā mazākumtautībām un īpaši tur, kur jautājumi skar konkrēto mazākumtautību vai interešu grupu". Šāda mazākumtautības līdzdalības forma neesot aplūkota, kaut gan par to būtu vajadzējis padomāt pirms vairākiem gadiem. Tāpēc, lai nodrošinātu mazākumtautību līdzdalību izglītības reformā un šā procesa leģitimizāciju, tajā bija jāiesaista mazākumtautību pārstāvji. 13.Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Dr.hist. Leo Dribins - tiesas sēdē pauda viedokli, ka apstrīdētās normas satura izvērtēšana Satversmes tiesas procesa ietvaros, no vienas puses, ir novēlota. No otras puses, faktiski tiesas sēdē tiekot aplūkota plašāka problēma - apstrīdētās normas īstenošanas (piemērošanas) procesa atbilstība Satversmei, taču to vērtēt šobrīd esot par agru, jo tikai 2004.gada 1.septembrī sākās apstrīdētās normas īstenošana. Tāpēc tā informācija, kura līdz šim brīdim esot saņemta par šīs pārejas īstenošanas pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem, vēl neesot pietiekama, lai izdarītu secinājumus, "vai tas atbilst kopumā vai neatbilst Satversmes principiem, to burtam un garam". Kā galveno problēmu izglītības reformas īstenošanas procesā LeoDribins minēja to, ka daļā mazākumtautību skolu skolotāji nav pietiekami sagatavoti vadīt stundas valsts valodā. Daļā mazākumtautību skolu izveidojusies tāda situācija, ka "skolotāji palīdz skolēniem apgūt mācību vielu, bet skolēni palīdz skolotājiem iemācīties pareizi runāt latviešu valodā". Turklāt viņš uzsvēra, ka skolotājs, cenšoties izpildīt likuma prasību un lietot abas valodas, faktiski bilingvāli, lai panāktu vismaz kaut kādu rezultātu, spēj stundas laikā aptvert tikai divas trešdaļas, bet atsevišķos gadījumos - tikai pusi no paredzētās mācību vielas. Līdz ar to izglītības reformas īstenošanas procesā skolēnam vidusskolā netiekot dota tā izglītība, kas viņam ir paredzēta, un tādējādi tiekot aizskartas Satversmē garantētās skolēnu tiesības uz izglītību. LeoDribins secināja, ka mazākumtautību izglītības reforma būtu vēlama un likumdevēja izraudzītā valodu proporcija "60/40" būtu lietderīga un pieņemama, taču zināmā nevienlīdzība rodas nevis apstrīdētās normas teksta dēļ, bet tās īstenošanas dēļ. Valsts šobrīd neesot gatava īstenot mazākumtautību izglītības reformu. Viņš uzsvēra, ka vidējās izglītības reformēšana, daļēji vai pilnībā pārejot uz valsts valodu, notiekot arī citās valstīs. Piemēram, Polijā, daļēji - Ukrainā un Lietuvā. Bet tas notiekot "bez lieka trokšņa", minoritāšu ģimenēm pašām izvēloties šo pāreju. Tātad, ja reforma notiekot brīvprātīgi, tad nekādas asas problēmas nerodoties, jo valsts administratīvi nediktējot un neiejaucoties šajā procesā ar varas spēku. 14.Pieaicinātā persona - Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS vadošā pētniece Marija Golubeva - tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētā norma pati par sevi nevarot būt ne diskriminējoša, ne nediskriminējoša, jo tā tikai norāda, kādā proporcijā skolā var izmantot mācībvalodas. Bet prakse, kas izriet no šīs normas, gan varot izrādīties diskriminējoša. Viņa atzīmēja, ka laikā, kad Satversmes 81.panta kārtībā tika pieņemta apstrīdētā norma, likumprojekta anotācijā tika iekļauts arī novērtējums par sociālo ietekmi, par ietekmi uz tautsaimniecību u.c. Anotācijās ietvertais novērtējums bieži vien esot ļoti primitīvs, tas netiekot balstīts ne uz kādiem zinātniskiem pētījumiem un pat ne uz stingru metodoloģiju. Tā tas esot noticis, pieņemot apstrīdēto normu. Līdz ar to nekādi pētījumi vai izvērtējumi par tās sociālo ietekmi neesot veikti. Marija Golubeva piekrīt, ka izglītības procesa monitorings līdz šim nav veikts, jo objektīvi neesot zināms, kā reāli skolās tiek ieviesta apstrīdētā norma. Skolu direktoru ziņojumus nevarot uzskatīt par tādu informāciju, uz kuru varētu paļauties, jo direktori atrodoties "varas attiecībās gan ar saviem padotajiem, gan arī ar ministriju". Tāpat nevarot paļauties tikai uz aptaujām, kuru gaitā Inspekcija aptaujā skolēnus, vecākus un skolotājus, jo arī tas esot tikai viens no veidiem, kā noskaidrot faktisko situāciju. Marija Golubeva pauda viedokli, ka ir iespējams izveidot atbilstošu monitoringu vai ietekmes vērtēšanas sistēmu. Tāpēc tas, "ka šobrīd neko nav iespējams salīdzināt un mērīt, nav nopietns arguments". To varot darīt gan pēc mēneša, gan pēc diviem, gan pēc gada. Taču šobrīd nevarot vērtēt ietekmi uz izglītību kopumā, jo reforma sākusies tikai 2004.gada 1.septembrī. Vērtēt būtu iespējams pēc gadiem pieciem vai vēlāk. 15.Pieaicinātā persona - Dmitrijs Katemirovs - triju bērnu tēvs, kura bērni mācās 9.,
14. un 11.klasē, pauda viedokli, ka krievu bērniem, apgūstot noteiktos priekšmetus latviešu valodā vai bilingvāli, esot grūti mācīties. Viņš apgalvoja, ka izglītības reforma bērnus ietekmējot psiholoģiski negatīvi, pie tam vecākiem esot grūti bērniem palīdzēt, jo viņi paši latviešu valodu vai nu nezina, vai zina slikti. Bez tam viņš uzsvēra, ka neesot pamanījis, ka līdz ar izglītības reformas ieviešanu uzlabotos bērnu latviešu valodas zināšanas, kā arī pauda bažas par to, ka reforma varētu pazemināt izglītības līmeni kopumā. Dmitrijs Katemirovs, neapšaubot nepieciešamību zināt latviešu valodu, pārmeta valstij, ka tā nenodrošinot skolās kvalitatīvu latviešu valodas mācīšanu. 16.Pieaicinātā persona - Sergejs Ancupovs - atsaucās uz savu pieredzi, kas gūta, strādājot par izglītības ministra padomnieku mazākumtautību izglītības jautājumos un pētot ar izglītības reformu saistītos jautājumus. Viņš norādīja uz divām metodiska rakstura kļūdām, ko tiesas sēdē pieļaujot lietas dalībnieki un pieaicinātās personas. Pirmkārt, nepamatots esot apgalvojums par tādu datu neesamību, ar kuru palīdzību varētu izdarīt secinājumus. Otrkārt, runātāji nepamatoti vispārinot kādu noteiktu detaļu, viedokli vai situāciju. Kā pozitīvu piemēru Sergejs Ancupovs minēja pieredzi, kas gūta, pirms 10, 8 un 5 gadiem uzsākot valsts valodas integrāciju izglītības procesā. Veicot sekmju analīzi, varot konstatēt, ka skolās pēc tam, kad tika ieviesta valsts valoda kā citu priekšmetu pasniegšanas valoda, uzlabojušās ne vien latviešu valodas zināšanas, bet arī zināšanas citos priekšmetos. Viņš norādīja, ka Latvijā esot izveidota Latvijas Multikultūras skolu asociācija. Asociācijā ietilpstot skolas, kas mācību procesā izmanto vairākas valodas. Tā esot ļoti mūsdienīga un efektīva metodika. Taču to nevarot attiecināt uz visām skolām. Sergejs Ancupovs, analizējot Izglītības satura un eksaminācijas centra datus par skolēnu sekmēm, secināja, ka aptuveni 30 procentiem skolēnu dažādu iemeslu dēļ pašreiz neesot pietiekamu zināšanu un prasmju, pat mācoties dzimtajā valodā. Šiem skolēniem, mācoties atsevišķus priekšmetus valsts valodā, varētu rasties papildu sarežģījumi, un varētu kristies viņu izglītības kvalitāte. Tā esot vienīgā potenciālā riska grupa, tomēr tā esot pietiekami liela, un tai vajagot pievērst īpašu uzmanību. Lai palīdzētu šiem skolēniem, neesot nepieciešams atcelt apstrīdēto normu, taču būtu vēlams ar pozitīvu attieksmi rast individuālus risinājumus. Valstij esot jāiegulda līdzekļi, lai šiem cilvēkiem palīdzētu. Atbildot uz pieteikuma iesniedzēja jautājumu par to, kurās jomās būtu nepieciešama valsts līdzekļu piesaistīšana, Sergejs Ancupovs norādīja vairākus virzienus. Pirmkārt, skolās, kurās mācību metodika ir efektīva, uzkrātās pozitīvās pieredzes integrēšana tajās skolās, kur situācija ir vājāka. Otrkārt, skolotāju kontrole un motivēšana. Treškārt, kvalitatīvas, bilingvālai apmācībai piemērotas mācību literatūras izdošana. Visbeidzot, sabiedrības pārliecināšana un informēšana. 17.Pieaicinātā persona - Izglītības valsts inspekcijas vadītāja pienākumu izpildītāja Valda Puiše - norādīja, ka Inspekcija atbilstoši Izglītības likumā noteiktajām funkcijām sistemātisku kontroli veic jau kopš 1996.gada. 2004.gadā izglītības iestādēs, nodrošinot apstrīdētās normas ieviešanu 10.klasē, esot bijis pietiekami daudz tādu pedagogu, kas spētu mācīt savu priekšmetu labā valsts valodā. 2004.gadā tikai 1,2 procenti no skolotāju kopskaita neatbilda noteiktajām prasībām. Viņa atzīmēja, ka, pieņemot apstrīdēto normu, neesot veicināts dialogs starp valsti un personām, uz kurām minētā norma attiecas. Sekas tam esot abpusējā neuzticība, kas, iespējams, apgrūtina apstrīdētās normas ieviešanu. Vērtējot skolotāju valsts valodas zināšanu līmeni, Valda Puiše norādīja, ka tas pakāpeniski uzlabojoties. Atbildot uz tiesas jautājumu par reformas īstenošanas kontroli, viņa atzina, ka, piemēram, visās Rīgas skolās, arī mazākumtautību skolās, šo kontroli veic pieci inspektori. 18.Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktora vietniece, Integrācijas nodaļas vadītāja Evija Papule - norādīja, ka Latvija varot būt labs piemērs tam, kā neliela valsts spēj nodrošināt valsts un pašvaldības finansētu izglītību astoņās mazākumtautību valodās pamatskolā un septiņās mazākumtautību valodās vidusskolā. 1998.gada Izglītības likums faktiski esot pielicis punktu segregētai skolu sistēmai, jo ar to tikušas ieviestas vienotas izglītības programmas. Jebkura skola var izvēlēties vai nu izglītības programmu mācību apguvei valsts valodā, vai arī tādu izglītības programmu, saskaņā ar kuru var mācīties mazākumtautības valodā un valsts valodā. Ministru kabineta noteikumi par pamatizglītības standartu paredzot četrus mazākumtautību izglītības programmas paraugus, no kuriem skola var izraudzīties sev piemērotāko. Visi modeļi nodrošinot pāreju 10.klasē uz proporciju "60/40". Vidusskola varot izveidot arī savu izglītības programmu, kurā jāietver obligātie priekšmeti, atbilstošā virziena priekšmeti un skolas izveidotie priekšmeti. Mācībvalodas izvēlē skolai esot jāievēro, ka vismaz pieci mācību priekšmeti, neskaitot latviešu valodu, jāpasniedz valsts valodā. Līdz ar to skola metodisko ceļu varot izvēlēties brīvi. Vienlaikus skola esot atbildīga par to, kādā veidā tiek sasniegts galarezultāts. Arī licencēšanas komisijai svarīgs esot tikai galarezultāts. Evija Papule atzina, ka Izglītības un zinātnes ministrija ļāvusi skolām izvēlēties priekšmetus, kuri pasniedzami valsts valodā. Ministrija esot ieteikusi sākt ar mājturības, rokdarbu, sporta pasniegšanu valsts valodā un vēlāk pakāpeniski pāriet uz ģeogrāfiju, dabaszinībām un eksaktajiem priekšmetiem. Atbildot uz jautājumu par izglītības kvalitāti, Evija Papule uzsvēra, ka centralizētie eksāmeni esot viens no svarīgākajiem informācijas avotiem, kas ļaujot spriest par izglītības kvalitāti. Latvija ir piedalījusies Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu Skolēnu starptautiskās novērtēšanas programmā (
15. - 2004.gads), un no attiecīgā ziņojuma esot redzams, ka gan tie skolēni, kas mācās latviešu valodā, gan tie, kas mācās mazākumtautības valodā, savās prasmēs uzrādot dinamiku un procentuālu pieaugumu. Atbildot uz jautājumu par ministrijas sadarbību ar mazākumtautību pārstāvjiem izglītības reformas procesā, Evija Papule uzsvēra, ka semināru, sarunu un profesionālo dialogu partneri esot bijuši galvenokārt skolu direktori. Taču, lai runātu arī ar skolēnu vecākiem, esot izveidotas vairākas darba grupas, kuras viesojušās skolās. 2001.gadā tikusi izveidota Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos, kurā iekļauti ne tikai krievu, bet arī citu nacionālo minoritāšu pārstāvji, kā arī skolēnu vecāku pārstāvis. 2004.gadā Konsultatīvās padomes sastāvs esot papildināts, iesaistot tās mazākumtautību organizācijas, kuras bija izveidojušās no jauna un izteikušas interesi par mazākumtautību izglītību. 19.Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Māris Lejnieks rakstveida viedoklī Satversmes tiesai atzīmē, ka Vīnes konvencijas 18.pants uzliek valstij pienākumu neatcelt starptautiskā līguma objektu un mērķi pirms līguma stāšanās spēkā. Viņš vērš tiesas uzmanību uz to, ka no minētās konvencijas teksta angļu un franču valodā izrietot valsts pienākums "neizjaukt" vai "nesagraut" starptautiska līguma objektu un mērķi. Šāds pienākums sakņojoties labas ticības principā - nepadarīt līgumsaistību izpildi neiespējamu, pirms līguma normas iegūst saistošu spēku, un tādējādi nenovest pie noslēgtā līguma pārkāpuma. Līguma objekta un mērķa neatcelšanas pienākums esot spēkā no brīža, kad valsts paraksta šo līgumu, bet izbeidzoties, kad nepārprotami kļūst skaidrs, ka līgums nekad nestāsies spēkā, vai kad valsts nepārprotami darījusi zināmu savu nodomu nekļūt par līguma dalībnieci. Māris Lejnieks uzskata, ka Minoritāšu konvencijas objekta un mērķa atcelšana varētu izpausties, piemēram, kā mazākumtautību skolu slēgšana, aizliegums iegūt izglītību dzimtajā valodā. Mācībvalodu lietojuma proporcijas noteikšanu mācību satura apguvē nevarot uzskatīt par starp­tautiskā līguma "objekta graušanu". Secinājumu daļa
16. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību vairākām Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertajām tiesību normām, visupirms jāņem vērā tas, ka šo lietu nevar izskatīt atrauti no padomju okupācijas rezultātā izveidojušās sarežģītās etnodemogrāfiskās situācijas. Apstrīdētās normas saturs ir cēloniski sais­tīts ar šo situāciju.
17. gada jūnijā PSRS okupēja Latviju, Igauniju un Lietuvu. Tā rezultātā šīs valstis zaudēja savu brīvību, piedzīvoja iedzīvotāju masveida izvešanas un nogalināšanas akcijas un krieviski runājošo ieceļotāju ieplūdumu. 1949.gada 25.martā no Latvijas tika deportēti 2,3 procenti iedzīvotāju, tas ir, apmēram trīs reizes vairāk cilvēku nekā 1941.gada 14.jūnija deportācijā, un latvieši to vidū bija 96 procenti. Faktiski Latvijas okupācijas laikā PSRS mērķtiecīgi īstenoja genocīdu pret Latvijas tautu (sk. arī Saeimas 1996.gada 22.augusta Deklarāciju par Latvijas okupāciju). Pēc Otrā pasaules kara Latvijā notika PSRS pilsoņu masveida imigrācija un Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs salīdzinājumā ar pirmskara stāvokli ievērojami mainījās. Tā rezultātā samazinājās latviešu, bet būtiski pieauga cittautiešu, īpaši krievu, baltkrievu un ukraiņu skaits. Piemēram, saskaņā ar Valsts statistikas komitejas datiem 1935.gadā Latvijā pamatnācija - latvieši - bija 77 procenti no visu iedzīvotāju skaita, taču 1989.gadā - pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas - latviešu īpatsvars bija vairs tikai 52 procenti. Padomju varas veiktās rusifikācijas politikas rezultātā Latvijā mākslīgi tika radīta īpaša iedzīvotāju grupa - tā sauktie krievvalodīgie iedzīvotāji, par kādiem bija spiesti kļūt arī lielākā daļa citu tautību pārstāvju, piemēram, baltkrievi, ukraiņi un ebreji. Viņiem bija dotas tikai divas iespējas - mācīties vai nu krievu valodā, vai arī tās citas titulārās tautas valodā, kuras administratīvajā teritorijā viņi dzīvoja. Okupētajā Latvijā jau 70.gados no tiem bērniem, kas nebija ne latvieši, ne krievi, 85 procenti mācījās krievu skolās, bet 15 procenti - skolās ar latviešu mācībvalodu. Vienīgā privileģētā tauta bija krievi, kuriem jebkurā PSRS vietā bija nodrošināta viņu bērnu izglītošana dzimtajā krievu valodā. Rusifikācija nomāca un iznīdēja ārpus sava etnosa dzīvojošo cilvēku nacionālo apziņu, atņēma spēju aizstāvēt savu nacionālo patību (sk.: Dribins L. Etniskās un nacionālās minoritātes Eiropā. Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2004,
18. - 72.lpp.). Tajā pašā laikposmā imigrācija notika arī daudzās Rietumeiropas valstīs, taču, atšķirībā no Latvijas, - ar šo valstu piekrišanu. Šajā ziņā pastāvēja vēl viena svarīga atšķirība: Rietumeiropas valstu valdības pūlējās, lai panāktu imigrantu sociālo integrāciju, turpretī padomju imigranti Latvijas sabiedrībā netika integrēti. Latvijā tika izveidota uz segregācijas principu balstīta skolu sistēma; ieceļotāju bērniem pārsvarā tika veidots atsevišķs paralēls "krievvalodīgo" skolu tīkls, vienlaikus likvidējot pirms okupācijas pastāvējušās mazākumtautību skolas, tostarp arī krievu nacionālās skolas.
19. Likumsakarīgs solis pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas bija jaunas izglītības sistēmas veidošana. Augstākā padome 1991.gada 19.jūnijā pieņēma Latvijas Republikas Izglītības likumu. Šis likums aizsāka izglītības sistēmas demokratizāciju, decentralizāciju un depolitizāciju, kā arī bija vērsts uz izglītības iespēju daudzveidības nodrošināšanu. Likuma 5.pants noteica, ka Latvijas Republikā ir garantētas tiesības iegūt izglītību valsts valodā. Valsts valodas apguve ir obligāta visās mācību iestādēs. Vienlaikus šis pants paredzēja, ka valstī dzīvojošiem citu tautību iedzīvotājiem tiesības uz izglītību dzimtajā valodā nosaka Valodu likums. Tobrīd spēkā bija 1989.gada 5.maijā pieņemtais LPSR Valodu likums, un tā 1.pants noteica, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Tā kā Latvija vēl nebija atjaunojusi savu neatkarību, okupācijas rezultātā valstī atradās liels skaits personu, kas neprata valsts valodu, un bija izveidots ievērojams skaits skolu, kurās mācībvaloda nebija latviešu valoda, šā likuma 10.pantā tika noteiktas tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā arī valstī dzīvojošajiem citu tautību iedzīvotājiem. Faktiski šajās skolās mācībvaloda bija krievu valoda. Šo pantu Augstākā padome atstāja negrozītu arī 1992.gada 31.martā, izsakot Valodu likumu jaunā redakcijā. Kā norāda Saeima, četrus gadus pēc Latvijas Republikas Izglītības likuma pieņemšanas tika konstatēts, ka daudzi to izglītības iestāžu absolventi, kurās mācībvaloda nebija valsts valoda, to zināja nepietiekami. Bija ierobežotas arī šo personu iespējas uzsākt studijas augstākās izglītības iestādēs, konkurēt darba tirgū un iekļauties Latvijas sabiedrībā. Tāpēc 1995.gada 10.augustā Saeima pieņēma grozījumus Latvijas Republikas Izglītības likumā un papildināja likuma 5.pantu ar sesto daļu. Tā noteica: "Mazākumtautību vispārizglītojošās skolās, kurās mācībvaloda nav latviešu valoda, 1.līdz9.klasē vismaz divos, bet 10.-
20. klasē vismaz trijos humanitārajos vai eksaktajos mācību priekšmetos mācībām pamatā jānotiek valsts valodā." Šī tiesību norma stājās spēkā ar 1996./97.mācību gadu.
21. 1998.gada 29.oktobrī tika pieņemts jauns Izglītības likums, ar kuru tika uzsākta skolu segregācijas atcelšana, paredzot vienotas izglītības sistēmas izveidošanu. Likuma 9.panta pirmā daļa noteica, ka valsts un pašvaldību izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Savukārt saskaņā ar šā panta otrās daļas 2.punktu citā valodā izglītību var iegūt arī valsts un pašvaldību izglītības iestādēs, kurās tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Šajās programmās, ņemot vērā normatīvo aktu prasības, tiek noteikti priekšmeti, kuri apgūstami valsts valodā, mazākumtautības valodā vai abās valodās. Iepriekšminētās normas par valsts valodu kā vienīgo mācībvalodu un mazākumtautību izglītības programmām stājas spēkā pakāpeniski. Proti, pārejas noteikumu 9.punkta 1.apakšpunkts paredzēja, ka ar 1999.gada 1.septembri valsts un pašvaldību vispārējās izglītības iestādēm ar citu, nevis latviešu mācībvalodu bija jāuzsāk mazākumtautību izglītības programmu īstenošana vai pāreja uz mācībām valsts valodā. Pamatojoties uz šo normu, pamatizglītībā mazākumtautību izglītības programmas tika ieviestas no 1.klases, bet, vadoties no Izglītības likuma pārejas noteikumu 6.punkta, trīs gadu laikā pakāpeniski mazākumtautību izglītības programmu īstenošana tika uzsākta arī pārējās pamatskolas klasēs. Saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumu Nr.462 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu" 6.1pantu latviešu valodas lietojumu mazākumtautību pamatizglītības pro­grammās nosaka Izglītības un zinātnes ministrijas apstiprinātie vispārējās pamat­izglītības mazākumtautību programmu paraugi un izglītības iestāžu licencētās izglītības programmas. Savukārt Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkts tika formulēts citādi. Tas noteica, ka ar 2004.gada 1.septembri valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā.
22. Tomēr pēc tam, kad 2003.gada vasarā tika konstatēts, ka izglītības iestādes nav gatavas nodrošināt mācības tikai valsts valodā, Ministru kabinets 2003.gada 12.augustā Satversmes 81.panta kārtībā izdeva noteikumus Nr.444 "Grozījumi Izglītības likumā". Apstiprināšanai Saeimā tie tika iesniegti 2003.gada 1.septembrī. No šim normatīvajam aktam pievienotās anotācijas redzams, ka grozījumu mērķis bijis novērst pretrunu starp Vispārējās izglītības likuma 42.panta otro daļu, kas paredzēja, ka vispārējās vidējās izglītības programmu attiecīgajā virzienā var apvienot ar mazākumtautības izglītības programmu, iekļaujot tajā mazākumtautības dzimto valodu, ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu, un Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu, kas noteica, ka ar 2004.gada 1.septembri valsts un pašvaldību vispārējās vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un valsts un pašvaldību profesionālās izglītības iestāžu pirmajos kursos (turpmāk arī - izglītības iestādes) mācības tiek uzsāktas tikai valsts valodā (sk.: Normatīvā akta projekta "Ministru kabineta noteikumi, kas izdoti Satversmes 81.panta kārtībā, "Grozījumi Izglītības likumā"" anotācija. Lietas materiālu 1.sēj., 215.lpp.). Minētajos grozījumos bija noteikts, ka no 2004.gada 1.septembra vidējās izglītības iestādēs mācības tiek uzsāktas un īstenotas valsts valodā atbilstoši valsts vispārējās vidējās izglītības standartam. Standarts jau tolaik noteica: mazākumtautību valodās mācību satura apguvi var nodrošināt līdz divām piektdaļām no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā. Izskatot likumprojektu "Grozījumi Izglītības likumā", kas iesniegts kā Satversmes 81.panta kārtībā pieņemtie noteikumi, arī Saeima 2004.gada 5.februārī konstatēja, ka izglītības iestādes nav gatavas nodrošināt mācības tikai valsts valodā. Tāpat, pretēji likuma prasībām par valsts valodu kā vienīgo mācībvalodu, nebija iespējams vispārējās vidējās izglītības standartā, kas apstiprināts ar Ministru kabineta noteikumiem, noteikt konkrētu valodas lietojuma proporciju. Tādēļ Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkts - apstrīdētā norma - tika izteikts citā redakcijā. Proti, no 2004.gada 1.septembra vidējās izglītības iestāžu desmitajās klasēs un pirmajos kursos mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā trijās piektdaļās no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 44.panta pirmo daļu mācību stundu slodze vienā nedēļā vispārējās vidējās izglītības programmā
23. līdz 12.klasē nedrīkst pārsniegt 36 mācību stundas. Tas nozīmē, ka valsts valodā pasniedzamas ne mazāk kā 22 stundas, bet mazākumtautības valodā - ne vairāk kā 14 stundas nedēļā. Vienlaikus no Ministru kabineta 2000.gada 5.decembra noteikumu Nr.463 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu" (turpmāk - Noteikumi) 3.pielikuma 3.1.punkta izriet, ka valsts valodā pasniedzami ne mazāk kā pieci mācību priekšmeti. Tādējādi valsts valodā pasniedzamas vismaz 22 no 36 mācību stundām ne mazāk kā piecos mācību priekšmetos (ieskaitot svešvalodas).
24. Tā kā pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību vairākām Satversmes un starptautisko tiesību normām, Satversmes tiesa atgādina, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām. Iespēja un pat nepieciešamība piemērot starptautiskās normas Satversmē ietverto pamattiesību iztulkošanai citastarp izriet no Satversmes 89.panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām. Turklāt Satversmes 8.nodaļa "Cilvēka pamattiesības" tika pieņemta pēc tam, kad Latvija bija uzņēmusies attiecīgās starptautiskās sais­tības (sk. Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta sprieduma lietā Nr.2000-03-01 secinājumu daļas 5.punktu un 2002.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2001-08-01 secinājumu daļas 3.punktu). Līdzīgi arī citu Eiropas valstu konstitucionālās tiesas, tulkojot nacionālo konstitūciju normas, izmanto ECK un citu starptautisko cilvēktiesību dokumentu normas, kā arī ECT praksi. Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka ECK garantijas ietekmē Pamatlikumā ietverto pamattiesību un tiesiskas valsts principu interpretāciju. ECK teksts un ECT prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Pamatlikumā ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas, tas ir, ietekmes, ko izslēdz pašas ECK 53.pants. Starptautisko cilvēktiesību normu konstitucionāli tiesiskā nozīme ir Pamatlikuma labvēlības izpausme pret starptautiskajām tiesībām (Völkerrechtsfreundlichkeit), kas stiprina valsts suverenitāti ar starptautisko tiesību normu, starptautiskās sadarbības un starptautisko tiesību vispārējo principu palīdzību. Tāpēc Pamatlikums iztulkojams pēc iespējas tā, lai nerastos konflikts ar Vācijas Federatīvās Republikas starptautiskajām saistībām (sk. Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas 2004.gada 14.oktobra spriedumu lietā 2BVR 1481/04). Atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību, Augstākā padome norādīja uz starptautisko tiesību principu nozīmi (sk. LPSR Augstākās padomes 1990.gada 4.maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1.punktu). Vienlaikus Augstākā padome, šajā pašā dienā pieņemot deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", pasludināja, ka atzīst par saistošiem vairāk nekā 50 starptautisku dokumentu cilvēktiesību jomā. Līdz ar to, tulkojot Satversmi un Latvijas starptautiskās saistības, ir jāmeklē interpretācija, kas nodrošina to harmoniju, nevis pretnostatījumu. 5.
25. Starptautiskās konvencijas par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pants prasa, lai dalībvalstis aizliegtu un likvidētu rasu diskrimināciju visos tās veidos un nodrošinātu visu cilvēku vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no viņu rases, ādas krāsas un nacionālās vai etniskās izcelsmes, it īpaši īstenojot tiesības uz izglītību un piedaloties kultūras dzīvē. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.pants cita­starp noteic, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā un viņiem ir tiesības bez jebkādas diskriminācijas uz vienādu likuma aizsardzību. Jebkura diskriminācija jāaizliedz ar likumu, un likumam jāgarantē visām personām vienāda un efektīva aizsardzība pret jebkādu diskrimināciju. Konvencijas par bērna tiesībām 2.panta pirmā daļa paredz dalībvalsts pienākumu respektēt un nodrošināt visas šajā konvencijā paredzētās tiesības katram bērnam, uz kuru attiecas dalībvalsts jurisdikcija, kā arī veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu bērna aizsardzību pret visām diskriminācijas vai soda formām. Saskaņā ar Satversmes 91.pantu visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Šā panta saturs ietver iepriekšminēto konvenciju normas par diskriminācijas aizliegumu. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.pantam un Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, kā arī Konvencijas par bērna tiesībām 2.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes 91.pantu. 5.
26. Konvencijas par bērna tiesībām 30.pants citastarp paredz, ka bērniem, kas pieder pie etniskajām, konfesionālajām vai valodas minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem izmantot savu kultūru, pievērsties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī nedrīkst liegt lietot dzimto valodu. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
27. pants noteic, ka valstīs, kurās ir etniskās, reliģiskās un valodas mazākumtautības, pie šīm mazākumtautībām piederošām personām nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem tās pašas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, nodoties savai reliģijai un izpildīt tās rituālus, kā arī lietot dzimto valodu. Satversmes 114.pantā personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir paredzētas tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, kā arī etnisko un kultūras savdabību. Šis pants ne vien ietver minēto starptautisko dokumentu normas, bet pat paredz vēl plašākas tiesības. Minētajās starptautisko dokumentu normās nav noteiktas īpašas garantijas attiecībā uz mazākumtautību pārstāvju mācībvalodu. To tiesas sēdē atzina arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, sakot, ka tiesības uz valsts finansētu izglītību mazākumtautību valodās nav nostiprinātas ECK vai citos juridiski saistošos dokumentos. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība Konvencijas par bērna tiesībām 30.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 27.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes 114.pantu. 5.
28. Pieteikumā ietverts prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību ECK 1.protokola 2.pantam. Lai gan pieteikumā ietvertajā prasījumā Satversmes 112.pants nav minēts, tomēr Satversmes tiesai, ņemot vērā to, ka šis pants varētu paredzēt plašākas tiesības nekā ECK 1.protokola 2.pants, ir pienākums noskaidrot, vai apstrīdētā norma neparedz arī Satversmes 112.pantā noteikto tiesību uz izglītību ierobežojumu. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība ECK 1.protokola 2.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes 112.pantu. 5.
29. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam. Satversmes tiesa secina, ka pieteikumā nav norādīta neviena pēc satura līdzīga Satversmē ietverta tiesību norma. Tādēļ apstrīdētās normas atbilstība Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām
30. pantam vērtējama atsevišķi.
31. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību pieteikumā norādītajām tiesību normām, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem jautājumiem: a) vai, pieņemot apstrīdēto normu, tika ievērots līdzdalības princips; b) vai valstij ir saistošs parakstīts, bet vēl neratificēts starptautisks līgums - Minoritāšu konvencija; c) vai, nosakot mācībvalodu proporciju mazākumtautību skolās, tiek pārkāptas mazākumtautību pārstāvju tiesības saglabāt savu identitāti un savdabību; d) vai apstrīdētā norma ierobežo tiesības uz izglītību, un vai tiek ņemta vērā vecāku ieinteresētība pašiem risināt ar bērna izglītību saistītus jautājumus; e) vai apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam.
32. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj Satversmes 1.pantu, kurš noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka, izstrādājot un pieņemot apstrīdēto normu, esot pārkāpts efektīvas līdzdalības princips, jo mazākumtautību pārstāvji neesot pietiekami iesaistīti un uzklausīti, kā arī viņu priekšlikumi neesot pietiekami izvērtēti. Tāpat neesot noskaidroti un definēti pamatjēdzieni diskusijai un apstrīdētā norma esot pieņemta bez nepieciešamā pamatojuma. Pieteikumā vēl ietverti aptaujas dati, kas it kā liecinot par sabiedrības daļas negatīvu nostāju pret valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Līdz ar to, kā secina pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, neievērojot efektīvas līdzdalības principu, esot pārkāpti tādi no Satversmes 1.panta izrietoši principi kā tiesiskuma un taisnīguma princips. Taisnīguma princips izriet no Satversmes 1.panta, un Satversmes tiesa savos spriedumos to ir interpretējusi vairākkārt, piemēram, norādot, ka valsts varas institūciju pieņemtajiem lēmumiem ir jārada ticība, ka tie tiek pieņemti, ievērojot taisnīguma principu [sk. Satversmes tiesas 2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.04-07