Attēlotā redakcija Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu: Par Hāgas 1961.gada 5.oktobra Konvenciju par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu

Article 20

. When the declaration of extension is made on the occasion of an adhesion, the Convention shall enter into effect for the territories indicated in

Article 21

. Article 23 At the latest at the moment of ratification or adhesion, each State may make the reserves contemplated in Articles 13, paragraph 3, and 15, paragraph 1, of this Convention. No other reserve shall be admitted. When notifying an extension of the Convention in conformity with Article 22, each State also may make these reserves with an effect limited to the territories, or some of them, indicated in the extension. At any time, each Contracting State may withdraw a reserve made. Such withdrawal shall be notified to the Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands. The effect of the reserve shall cease the sixtieth day after the notification mentioned in the preceding paragraph. Article 24 The present Convention shall have a duration of five years starting from the date of its entry into effect in conformity with Article 20, paragraph 1, even for States which have ratified it or adhered hereto subsequently. The Convention shall be renewed tacitly every five years, in the absence of a denunciation. The denunciation must be notified at least six months before the expiration of the five years period to the Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands. It may be limited to certain of the territories to which the Convention applies. The denunciation shall have effect only as regards the State which shall have given notice of it. The Convention shall remain in force for the other Contracting States. Article 25 The Ministry of Foreign Affairs of the Netherlands shall give notice to the States indicated in Article 19, as well as to States which will have adhered in

Article 21

, of:

1. a)notifications dealt with in Article 11, paragraph 2;
2. b)signatures and ratifications dealt with in Article 19;
3. c)the date at which this Convention will enter into effect in

Article 20

, paragraph 1;

1. d)adhesions and acceptances dealt with in Article 21 and the date at which they will take effect;
2. e)extensions dealt with in Article 22 and the date at which they will take effect;
3. f)reserves and withdrawals of reserves dealt with in Article 23;
4. g)denunciations dealt with in Article 24, paragraph 3. IN WITNESS WHEREOF, the undersigned, being duly authorised, have signed the present Convention. DONE at the Hague, on 5 October 1961, in a single copy, which shall be deposited in the archives of the Government of the Netherlands. A certified true copy shall be sent, through the diplomatic channel, to each of the States represented at the Ninth Session of the Hague Conference on Private International Law. Konvencija par iestāžu pilnvarām un tiesību aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību Šīs konvencijas parakstītājvalstis, Vēloties ieviest kopīgus noteikumus par iestāžu pilnvarām un normatīvajiem aktiem, kas piemērojami attiecībā uz bērnu aizsardzību, Ir nolēmušas noslēgt konvenciju un ir vienojušās par šādiem noteikumiem: 1. pants Bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts tiesu vai pārvaldes iestādes, ievērojot šīs konvencijas 3. un 4.panta un 5.panta trešās daļas noteikumus, ir tiesīgas veikt pasākumus, kas vērsti uz bērna personas vai īpašuma aizsardzību. 2. pants Iestādes, kas ir pilnvarotas saskaņā ar 1.panta noteikumiem, veic pasākumus, kuri paredzēti to iekšzemes normatīvajos aktos. Šie normatīvie akti nosaka minēto pasākumu uzsākšanas, grozīšanas un izbeigšanas nosacījumus. Tie reglamentē arī šo pasākumu ietekmi gan attiecībās starp bērnu un tām personām vai iestādēm, kuras atbild par viņa aprūpi, un attiecībās ar trešajām personām. 3 pants Attiecības, kas tieši izriet no bērna pilsonības valsts normatīvajiem aktiem un ar kurām bērns tiek pakļauts iestādei, tiek atzītas visās līgumslēdzējās valstīs. 4.pants Ja bērna pilsonības valsts iestādes uzskata, ka tas ir vajadzīgs bērna interesēs, tās var veikt pasākumus bērna personas vai īpašuma aizsardzībai saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem, pēc tam, kad ir informējušas iestādes viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Šie normatīvie akti nosaka minēto pasākumu uzsākšanas, grozīšanas un izbeigšanas nosacījumus. Tie reglamentē arī šo pasākumu ietekmi gan attiecībās starp bērnu un tām personām vai iestādēm, kuras atbild par viņa aprūpi, un attiecībās ar trešajām personām. Paredzēto pasākumu piemērošanu nodrošina iestādes bērna pilsonības valstī. Pasākumi, kas veikti saskaņā ar šī panta iepriekšējām daļām, aizstāj jebkurus pasākumus, kurus var būt veikušas iestādes bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī. 5.pants Ja bērna pastāvīgā dzīvesvieta tiek pārcelta no kādas līgumslēdzējas valsts uz citu, pasākumi, kurus ir veikušas iestādes agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valstī, paliek spēkā, ciktāl tos nav izbeigušas vai aizvietojušas iestādes jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Minēto iestāžu veiktos pasākumus var izbeigt un aizstāt tikai iepriekš iesniedzot paziņojumu agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts iestādēm. Gadījumā, ja mainās pastāvīgā dzīvesvieta bērnam, kurš atradās savas pilsonības valsts iestāžu aizsardzībā, pasākumi, kurus šī valsts veikusi saskaņā ar savas valsts normatīvajiem aktiem, paliek spēkā jaunās pastāvīgās dzīvesvietas valstī. 6. pants Bērna pilsonības valsts iestādes drīkst uzticēt tām paredzēto pasākumu īstenošanu bērna pastāvīgās dzīvesvietas vai īpašuma atrašanās vietas valstij, saskaņojot to ar šīs valsts iestādēm. Bērna pastāvīgās dzīvesvietas valsts iestādes var rīkoties tāpat attiecībā uz tās valsts iestādēm, kurā atrodas bērna īpašums. 7. pants Pasākumus, kurus kompetentās iestādes ir veikušas saskaņā ar šīs konvencijas iepriekšējiem pantiem, atzīst visās līgumslēdzējās valstīs Tomēr, ja šo pasākumu izpilde ir jāveic citā valstī, kurā tie nav tikuši noteikti, to atzīšanu un izpildi reglamentē vai nu tās valsts iekšzemes normatīvie akti, kurā ir veicama izpilde, vai attiecīgās starptautiskās konvencijas. 8. pants Neatkarīgi no šīs konvencijas 3. un 4. panta un 5. panta trešās daļas, iestādes bērna pastāvīgās dzīvesvietas valstī drīkst veikt aizsardzības pasākumus, ciktāl pastāv nopietns apdraudējums bērna personai vai īpašumam. Citu līgumslēdzēju valstu iestādēm nav pienākums atzīt šos pasākumus. 9. pants Visos steidzamos gadījumos iestādes jebkurā līgumslēdzējā valstī, kuras teritorijā atrodas bērns vai viņa īpašums, drīkst veikt jebkurus vajadzīgos aizsardzības pasākumus. Ja iestādes, kas ir kompetentas saskaņā ar šo konvenciju, ir veikušas pasākumus, ko prasa attiecīgā situācija, līdz tam saskaņā ar šo pantu veiktie pasākumi izbeidzas, tomēr turpinās to darbību spēkā esamība, kuras ir veiktas saskaņā ar šo pantu. 10. pants Lai nodrošinātu nepārtrauktību bērnam piemērojamajiem pasākumiem, līgumslēdzēju valstu iestādes, cik iespējams, atturas no jebkādu pasākumu veikšanas attiecībā uz viņu, kamēr nav notikusi viedokļu apmaiņa ar citām līgumslēdzēju valstu iestādēm, kuru lēmumi vēl joprojām ir spēkā. 11. pants Visas tās iestādes, kuras ir veikušas pasākumus saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem, par tiem nekavējoties paziņo iestādēm bērna pilsonības valstī un, vajadzības gadījumā, arī viņa pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Katra līgumslēdzēja valsts nozīmē tās iestādes, kuras var tieši sniegt un saņemt iepriekšējā daļā paredzēto informāciju. Tā paziņo par šādu nozīmēšanu Nīderlandes Ārlietu ministrijai. 12. pants Šīs konvencijas izpratnē konvencijā "bērns" nozīmē jebkuru personu, kura ir šādā statusā gan saskaņā ar savas pilsonības valsts, gan pastāvīgās dzīvesvietas valsts normatīvajiem aktiem. 13. pants Šo konvenciju piemēro attiecībā uz visiem bērniem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir kādā no līgumslēdzējām valstīm. Tomēr jebkuras pilnvaras, kuras ar šo konvenciju tiek piešķirtas iestādēm bērna pilsonības valstī, patur arī līgumslēdzējas valstis. Katra līgumslēdzēja valsts var paturēt tiesības ierobežot šīs konvencijas piemērošanu attiecībā uz bērniem, kas ir kādas līgumslēdzējas valsts pilsoņi. 14. pants /Šīs konvencijas izpratnē, ja bērna pilsonības valsts tiesību sistēma nav unificēta, "bērna pilsonības valsts normatīvie akti" un "bērna pilsonības valsts iestādes" attiecīgi nozīmē normatīvos aktus un iestādes, kas atbilst šādā sistēmā spēkā esošajām normām un, ja šādu normu nav, tos tiesību aktus un iestādes attiecīgajā sistēmā, ar kuriem bērnam ir visciešākā saistība. 15. pants Katra līgumslēdzēja valsts var paturēt tiesības savām iestādēm, kuras ir tiesīgas lemt par pieteikumu bērna vecāku laulības anulēšanai, šķiršanai vai grozīšanai, veikt bērna personas vai īpašuma aizsardzības pasākumus. Citu līgumslēdzēju valstu iestādēm nav pienākums atzīt šos pasākumus 16. pants Šīs konvencijas noteikumu piemērošanu līgumslēdzējās valstīs var liegt tikai tad, ja šāda piemērošana būtu klajā pretrunā ar sabiedrisko kārtību. 17. pants Šo konvenciju piemēro tikai attiecībā uz pasākumiem, kas veikti pēc tās stāšanās spēkā. No bērna pilsonības valsts normatīvajiem aktiem tieši izrietošas attiecības, kas pakļauj bērnu iestādei, tiek atzītas līdz ar konvencijas spēkā stāšanās dienu. 18. pants Attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm šī konvencija aizstāj Hāgā 1902.gada 12.jūnijā parakstīto konvenciju, kas reglamentē aizbildnību pār bērniem. Tā neietekmē jebkādus citu konvenciju noteikumus, kuras ir saistošas līgumslēdzējām valstīm konvencijas spēkā stāšanās laikā. 19. pants Šī konvencija ir atvērta parakstīšanai valstīm, kuras ir pārstāvētas Hāgas Konferences par starptautiskajām privāttiesībām devītajā sesijā. To ratificē, un ratifikācijas dokumentus deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā. 20. pants Šī konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc trešā ratifikācijas dokumenta deponēšanas dienas, kā noteikts 19.panta otrajā daļā. Attiecībā uz katru parakstītājvalsti, kura šo konvenciju ratificē vēlāk, tā stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas dokumenta deponēšanas. 21. pants Jebkura valsts, kura nav pārstāvēta Hāgas starptautisko privāttiesību Konferences devītajā sesijā, var pievienoties šai konvencijai pēc tās spēkā stāšanās saskaņā ar 20.panta pirmo daļu. Pievienošanās dokumentu deponē Nīderlandes Ārlietu ministrijā. Pievienošanās ir spēkā tikai attiecībās starp pievienojušos valsti un tām līgumslēdzējām valstīm, kuras paziņo par attiecīgās pievienošanās akceptēšanu. Par akceptēšanu paziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai. Attiecībās starp pievienojušos valsti un valsti, kura ir paziņojusi par pievienošanās akceptēšanu, šī konvencija stājas spēkā sešdesmitajā dienā pēc šī panta iepriekšējā daļā minētās paziņošanas. 22. pants Parakstīšanas, ratifikācijas vai pievienošanās brīdī katra valsts var paziņot, ka šī konvencija tiek attiecināta uz visām teritorijām, kuras tā starptautiski pārstāv, vai uz vienu vai vairākām no tām. Attiecīgais paziņojums ir spēkā no brīža, kad šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz šādu valsti. Turpmāk par jebkuru šāda veida attiecinājumu paziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai. Ja paziņojumu par attiecinājumu sniedz parakstīšanas vai ratifikācijas laikā, šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz teritorijām, kuras ir norādītas saskaņā ar 20.panta noteikumiem. Ja paziņojumu par attiecināšanu sniedz pievienošanās laikā, šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz norādītajām teritorijām, saskaņā ar 21. panta noteikumiem. 23. pants Vēlākais — ratifikācijas vai pievienošanās brīdī katra valsts drīkst veikt šīs konvencijas 13. panta trešajā daļā un 15. panta pirmajā daļā minētās atrunas. Nav pieļaujamas citas atrunas. Paziņojot par šīs konvencijas attiecināšanu saskaņā ar 22.pantu, katra valsts var veikt attiecīgās atrunas, tās piemērojot ierobežoti uz attiecinājumā norādītajām teritorijām vai uz dažām no tām. Katra līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā atsaukt veikto atrunu. Par šādu atsaukšanu paziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai. Atrunas spēkā esamība izbeidzas sešdesmitajā dienā pēc iepriekšējā daļā minētā paziņojuma. 24. pants Šī konvencija ir spēkā piecus gadus pēc tās spēkā stāšanās dienas saskaņā ar 20. panta pirmo daļu pat attiecībā uz valstīm, kuras to ratificējušas vai tai pievienojušās vēlāk. Konvenciju automātiski atjauno ik pēc pieciem gadiem, ja vien tā netiek denonsēta. Par denonsēšanu jāpaziņo Nīderlandes Ārlietu ministrijai vismaz sešus mēnešus pirms piecu gadu termiņa beigām. To var ierobežoti attiecināt uz konkrētām teritorijām, kam piemēro šo konvenciju. Denonsēšana ir spēkā tikai attiecībā uz valsti, kura ir par to paziņojusi. Šī konvencija paliek spēkā attiecībā uz pārējām līgumslēdzējām valstīm. 25. pants Nīderlandes Ārlietu ministrija paziņo 19. pantā norādītajām valstīm, kā arī valstīm, kuras ir pievienojušās saskaņā ar 21. pantu, par
5. a)11. panta otrajā daļā minētajiem paziņojumiem,
6. b)19. pantā minētajām parakstīšanām un ratifikācijām,
7. c)dienu, kurā šī konvencija stāsies spēkā saskaņā ar 20. panta pirmo daļu,
8. d)21. pantā minēto pievienošanos un akceptēšanu, un to spēkā stāšanās dienu,
9. e)22. pantā minētajām attiecināšanām un to spēkā stāšanās dienu,
10. f)23. pantā minētajām atrunām un atrunu atsaukšanām,
11. g)24. panta trešajā daļā minētajām denonsēšanām. Attiecīgi pilnvarotie ir parakstījuši šo konvenciju. Hāgā 1961. gada 5.oktobrī, vienā eksemplārā, kurš iesniedzams glabāšanai Nīderlandes valdības arhīvos. Apliecinātu kopiju pa diplomātiskajiem kanāliem nosūta katrai no valstīm, kas pārstāvētas Hāgas starptautisko privāttiesību konferences devītajā sesijā.