Par tiesvedības izbeigšanu

Latvijas Republikas Satversmes tiesas lēmums Rīgā 2007.gada 3.aprīlī Par tiesvedības izbeigšanu Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas rīcības sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Uldis Ķinis un Viktors Skudra,

1. gada
2. aprīļa tiesas rīcības sēdē, izskatot lietu Nr. 2007-05-0106 "Par Ārstniecības likuma
3. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
4. panta pirmajam teikumam,
5. panta pirmajam teikumam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
6. panta ceturtajai daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
7. panta ceturtajai daļai", konstatēja:
9. gada
10. janvārī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk - Satversmes tiesa) ierosināja lietu pēc Valsts cilvēktiesību biroja (turpmāk -tiesībsargs) pieteikuma. Pieteikumā apstrīdēts Ārstniecības likuma
11. pants (turpmāk - apstrīdētā norma), kura pirmās daļas
12. -
13. punktā uzskaitīti gadījumi, kad pret paša slimnieka gribu var tikt veikta ambulatoriska vai stacionāra izmeklēšana un ārstēšana. Savukārt minētā panta otrā daļa noteica darbības, kas psihiatru konsīlijam jāveic, ja slimnieks ir stacionēts pret paša gribu.
14. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
15. panta pirmajam teikumam,
16. panta pirmajam teikumam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
17. panta ceturtajai daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
18. panta ceturtajai daļai. No minētajām normām izrietot tā dēvētā brīvības prezumpcija, saskaņā ar kuru ikvienai privātpersonai esot tiesības uz brīvību un līdz ar to brīvību personai varot atņemt tikai izņēmuma gadījumos, ja tam esot nopietns pamatojums. Tāpat no "brīvības prezumpcijas" izrietot gan tas, ka brīvība var tikt atņemta tikai uz laiku kamēr tas ir absolūti nepieciešams, bet ne ilgāk, gan arī tas, ka obligāti jābūt iespējai brīvību viegli atjaunot tad, ja tiek konstatēts, ka brīvības atņemšana nav bijusi nepieciešama. Līdz ar to tiesībsargs secina, ka apstrīdētā norma nepamatoti ierobežo personas tiesības uz brīvību un neatbilst ne Satversmes, ne starptautisko cilvēktiesību dokumentu prasībām attiecībā uz piespiedu ievietošanu psihoneiroloģiskajās iestādēs, jo netiekot pieņemti tiesas lēmumi par piespiedu ievietošanu minētajās iestādēs, kā arī neesot nodrošināta periodiska šādas ievietošanas nepieciešamības pārbaude. Turklāt tiesībsarga iesniegtajā pieteikuma papildinājumā, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas praksi, norādīts, ka ārstu konsīliju nevar uzskatīt par tiesu. Tāpat ir uzsvērts: lēmumi par to, ka ievietošana psihoneiroloģiskajā iestādē ir pamatota, tiesai jāpieņem nekavējoties.
19. Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) atbildes rakstā atzīst, ka, pēc apstrīdētās normas un tiesībsarga argumentu izvērtēšanas esot skaidrs, ka apstrīdēto normu nepieciešams pilnveidot. Lai pilnveidotu apstrīdēto normu, Saeimas Sociālo un darba lietu komisija
20. gada
21. martā iesniedza izskatīšanai Saeimas sēdē sagatavoto likumprojektu "Grozījumi Ārstniecības likumā". Ārstniecības likuma
22. panta jaunā redakcija paredz precīzu kārtību, kādā tiek pieņemts lēmums par pacienta stacionēšanu bez viņa piekrišanas, kā arī par stacionēšanas termiņa pagarināšanu. Šādu lēmumu turpmāk pieņems rajona (pilsētas) tiesas tiesnesis. Minētais likumprojekts pieņemts Saeimas
23. gada
24. marta sēdē otrajā, galīgajā lasījumā. Līdz ar to Saeima uzskata, ka lietā apspriežamais tiesību jautājums ir atrisināts likumdošanas ceļā. Tādēļ Saeima lūdz Satversmes tiesu izlemt, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību šajā lietā. Satversmes tiesa secināja:
25. Satversmes tiesas likuma
26. pants reglamentē tiesvedības izbeigšanu lietā. Atbilstoši šā panta pirmās daļas
27. punktam tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir zaudējusi spēku.
28. Satversmes tiesas likuma
29. panta pirmās daļas
30. punkts un tāpat arī
31. punkts ir vērsts uz Satversmes tiesas procesa ekonomijas nodrošināšanu. Proti, minētās normas ļauj Satversmes tiesai netaisīt spriedumu tādās lietās, kurās vairs nepastāv strīds, piemēram, gadījumos, kad apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku, jo aizstāta ar jaunu tiesību normu.
32. Grozījumi Ārstniecības likuma
33. pantā stājās spēkā
34. gada
35. martā, līdz ar to apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku (sk.: Latvijas Vēstnesis, Nr. 45,
36. gada
37. marts). Turklāt tiesībsargs nav lūdzis apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
38. panta pirmās daļas
39. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2007-05-0106 "Par Ārstniecības likuma
40. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
41. panta pirmajam teikumam,
42. panta pir­majam teikumam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas
43. panta ceturtajai daļai un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
44. panta ceturtajai daļai". Lēmums nav pārsūdzams. Rīcības sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris