Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasī

Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.,

1. un 105.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 30.martā lietā Nr.2009-85-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, pēc akciju sabiedrības "TOPMAR HOLDINGS" un Vitālija Grinčišina konstitucionālajām sūdzībām, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
2. pantu un Satversmes tiesas likuma
3. panta
4. punktu,
5. panta pirmās daļas
6. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā
7. gada
8. martā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Civilprocesa likuma
9. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.,
10. un
11. pantam". Konstatējošā daļa
12. Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima)
13. gada
14. oktobrī pieņēma Civilprocesa likumu (turpmāk arī - CPL), kas stājās spēkā
15. gada
16. martā. Līdz
17. gada oktobrim CPL
18. nodaļas "Prasības nodrošināšana" normas paredzēja atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. CPL
19. panta pirmā daļa noteica: "Par visiem lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos, izņemot šā likuma
20. panta otrajā daļā paredzētos jautājumus, var iesniegt blakus sūdzību." CPL
21. panta otrā daļa regulēja situāciju, kad lēmums par prasības nodrošinājumu pieņemts pirms prasības celšanas un tiesas noteiktajā termiņā prasība nav celta. Saeima
22. gada
23. septembrī pieņēma likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā
24. gada
25. oktobrī. Ar šiem grozījumiem tika ieviestas būtiskas izmaiņas CPL
26. nodaļā. Jaunā redakcijā tika izteikts CPL 138., 139., 140.,
27. un
28. pants, kā arī izslēgts CPL 144.,
29. un
30. pants. CPL
31. panta pirmā daļa jaunajā redakcijā paredzēja, ka blakus sūdzību var iesniegt: 1) par lēmumu, ar kuru tiek nodrošināti zaudējumi, kas atbildētājam varētu rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu; 2) par lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājums tiek aizstāts ar citiem līdzekļiem; 3) par lēmumu, ar kuru tiesa, kas ir pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošinājumu, atceļ vai atstāj negrozītu lēmumu par prasības nodrošinājumu. Pēc minēto grozījumu stāšanās spēkā atbildētājs vairs nevarēja iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Tomēr savas tiesības atbildētājs varēja aizsargāt, saskaņā ar CPL
32. panta piekto daļu iesniedzot tiesai, kas pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošināšanu, pieteikumu par šā lēmuma atcelšanu. Ja tiesa pieteikumu neapmierināja, atbildētājs saskaņā ar CPL
33. panta pirmo daļu varēja iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu. Minēto kārtību saglabāja arī Saeimas
34. gada
35. decembrī pieņemtais likums "Grozījumi Civilprocesa likumā", ar kuru CPL
36. panta pirmā daļa tika izteikta šādā jaunā redakcijā: "Par šā likuma
37. panta otrajā, trešajā un piektajā daļā minētajiem lēmumiem un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, var iesniegt blakus sūdzību."
38. gada
39. februārī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", ar kuru tika veiktas būtiskas izmaiņas ne tikai CPL
40. nodaļā, bet arī visā Civilprocesa likumā. Saskaņā ar minētajiem grozījumiem CPL
41. panta piektā daļa tika izteikta šādā jaunā redakcijā: "Prasības nodrošinājumu pēc puses motivēta pieteikuma var atcelt tā pati tiesa, kura nodrošinājusi prasību, vai tiesa, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības." Savukārt CPL
42. panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Par šā likuma
43. panta trešajā daļā minēto lēmumu un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, var iesniegt blakus sūdzību. Šā likuma
44. panta otrajā daļā minētajā gadījumā blakus sūdzību var iesniegt par tiesas lēmumu daļā, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus". Līdz ar to kopš
45. gada
46. marta, kad stājās spēkā minētie grozījumi, atbildētājs nevar iesniegt blakus sūdzību arī par lēmumu, ar kuru tiesa noraidījusi pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu.
48. gada
49. septembrī tika ierosināta lieta pēc akciju sabiedrības "TOPMAR HOLDINGS" konstitucionālās sūdzības, bet
50. gada
51. novembrī - lieta pēc Vitālija Grinčišina konstitucionālās sūdzības. Akciju sabiedrības "TOPMAR HOLDINGS" un Vitālija Grinčišina (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības ir līdzīgas. Lai veicinātu abu lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
52. panta sesto daļu
53. gada
54. novembrī tās tika apvienotas. Apvienotajai lietai Nr. 2009-85-01 tika piešķirts nosaukums "Par Civilprocesa likuma
55. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.,
56. un
57. pantam".
58. Pieteikuma iesniedzēja akciju sabiedrība "TOPMAR HOLDINGS" uzskata, ka CPL
59. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
60. un
61. pantam. Pieteikuma iesniedzējs Vitālijs Grinčišins pauž viedokli, ka apstrīdētā norma neatbilst ne vien Satversmes
62. un
63. pantam, bet arī Satversmes
64. pantam. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka prasītājam, iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iesniegt pierādījumus par atbildētāja prettiesisku rīcību. Savukārt tiesai, lemjot par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iedziļināties prasības būtībā un izvērtēt, vai celtā prasība vispār var tikt apmierināta. Jautājuma izlemšanai pietiekot ar motivētu prasītāja iesniegumu, kurā norādīts, ka sprieduma izpilde varētu būt apgrūtināta vai neiespējama. Turklāt lēmums tiekot pieņemts bez pušu piedalīšanās un atbildētājam neesot iespējas izteikt savu viedokli. Apstrīdētā norma ļaujot tiesai pieņemt nepārsūdzamu lēmumu bez pierādījumu izvērtēšanas, pamatojoties tikai uz vienas puses apgalvojumiem. Tas būtiski ierobežojot otra lietas dalībnieka tiesības un neatbilstot Satversmes
65. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Ja tiesas lēmums ir atbildētājam nelabvēlīgs un prasība tiek nodrošināta, apstrīdētā norma liedzot atbildētājam iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Šādā gadījumā atbildētāja vienīgā iespēja esot vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi prasību, ar lūgumu atcelt minēto lēmumu. Tomēr no Augstākās tiesas judikatūras esot secināms, ka atbildētājam nav tiesību apstrīdēt prasības nodrošinājuma likumību un pieļaujamību. Atbildētājs tikai varot mēģināt pierādīt, ka ir mainījušies apstākļi, kas bija prasības nodrošināšanas pamatā. Līdz ar to prasības nodrošināšanas gadījumā apstrīdētā norma liedzot atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par viņam nelabvēlīgiem un būtiskiem lēmumiem. Iebilst pret šiem lēmumiem atbildētājs varot tikai apelācijas sūdzībā. Savukārt prasītājam esot tiesības pārsūdzēt šādus lēmumus tūlīt, iesniedzot blakus sūdzību. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes
66. pantam, jo nenodrošinot pušu procesuālo vienlīdzību. Pieteikuma iesniedzēja akciju sabiedrība "TOPMAR HOLDINGS" pauž viedokli, ka iespējamais apstrīdētās normas mērķis ir paātrināt civillietu izskatīšanu un nepieļaut procesa novilcināšanu. Taču tādā gadījumā neesot saprotams, kāpēc prasītājam ir tiesības iesniegt blakus sūdzību, bet atbildētājam šādu tiesību nav. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs V. Grinčišins norāda, ka apstrīdētajai normai nav objektīva pamatojuma, jo pirms tās pieņemšanas ilgstoši bijusi spēkā kārtība, saskaņā ar kuru lēmumu par prasības nodrošināšanu varēja pārsūdzēt abas puses. Tā kā prasības nodrošinājums saglabājoties līdz sprieduma spēkā stāšanās dienai, apstrīdētās normas rezultātā varot veidoties tāda situācija, ka personai vairāku gadu garumā tiek būtiski ierobežotas pamattiesības, liedzot iespēju pārbaudīt šo ierobežojumu tiesiskumu augstāka līmeņa tiesā. Pieteikuma iesniedzējs V. Grinčišins uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst arī Satversmes
67. pantam. Īpašuma tiesības ietverot sevī tiesības gūt no lietas visus iespējamos labumus. Apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā varot samazināties personas īpašuma vērtība, tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot Pieteikuma iesniedzēja īpašuma tiesības. Neesot šaubu par to, ka tiesai ir ar likumu piešķirtas tiesības ierobežot personas īpašuma tiesības un ka šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis - nodrošināt varbūtējā tiesas sprieduma kā publiska akta izpildīšanu, aizsargājot pieteicēja mantiskās intereses. Taču apstrīdēto normu nevarot uzskatīt par samērīgu, jo Civilprocesa likums neparedz citu efektīvu mehānismu tās personas tiesību aizsardzībai, pret kuru tiek piemērots prasības nodrošinājums.
68. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.,
69. un
70. pantam. Tā kā atbildētājs varot neatgriezeniski ietekmēt prasītāja tiesības panākt sprieduma izpildi, piemēram, noslēpjot vai atsavinot mantu, likumdevējs esot paredzējis, ka lēmumi par prasības nodrošināšanu tiek pieņemti bez liekas kavēšanās, pat neuzklausot atbildētāja viedokli un nerīkojot tiesas sēdi. Tomēr tas nenozīmējot, ka tiesa šos lēmumus pieņem voluntāri. Pieteikumu par prasības nodrošināšanu tiesa varot apmierināt vienīgi tad, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem un tiesa guvusi pārliecību par to, ka prasības nenodrošināšanas gadījumā prasītājs varētu nesaņemt apmierinājumu, pat ja spriedums būtu viņam labvēlīgs. Šādam lēmumam vajagot būt motivētam un balstītam uz prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem. Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
71. pantam, Saeima norāda, ka tā ir viens no pasākumiem, kas kalpo civilprocesa efektivitātes nodrošināšanai un praksē pastāvošo problēmu novēršanai. Līdz grozījumu izdarīšanai Civilprocesa likumā paredzētā iespēja iesniegt blakus sūdzību bieži esot izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Tiesa pēc blakus sūdzības saņemšanas lietu pārsūtījusi augstāka līmeņa tiesai, kas izskatījusi blakus sūdzību. Turklāt šāda pārsūtīšana bijusi iespējama vairākkārt. Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka attiecīgā lieta tiek pēc būtības izskatīta saprātīgā termiņā. Līdz ar to apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas iespēju un tiesu noslogotību. Saeima norāda, ka atkārtotu prasības nodrošinājuma izvērtēšanu esot lietderīgāk atstāt pirmās instances tiesas kompetencē. Pēc atbildētāja pieteikuma un iesniegtajiem pierādījumiem pirmā līmeņa tiesa varot lemt par prasības nodrošinājuma atcelšanu vai grozīšanu sakarā ar faktisko apstākļu maiņu. Turklāt abām pusēm šajā gadījumā tiekot nodrošinātas tiesības izklāstīt savu viedokli. Neesot pamatots Pieteikumu iesniedzēju viedoklis, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
72. pantam. Abām pusēm esot iespēja iesniegt pierādījumus un argumentus, kad tiesa lemj par prasības nodrošināšanu vai prasības nodrošinājuma atcelšanu. Tiesiskās vienlīdzības princips procesuālajās tiesībās neprasot, lai abām pusēm obligāti būtu nodrošināti identiski tiesību aizsardzības līdzekļi. Minētais princips nozīmējot to, ka abām pusēm jābūt visumā vienlīdzīgām iespējām aizstāvēt savas tiesības un intereses. Savukārt vienīgais iespējamais lēmuma pārskatīšanas modelis, ko var izmantot prasītājs, esot blakus sūdzība. Saeima secina, ka Civilprocesa likums garantē pušu līdztiesību prasības nodrošināšanas jautājumā. Likumdevēja izvēle par labu atšķirīgiem, bet vienlīdz efektīviem risinājumiem esot objektīvi pamatojama un atbilstot tiesiskās vienlīdzības principam. Pēc Saeimas domām, apstrīdētā norma neparedz ierobežojumus tiesībām uz īpašumu. Tā paredzot ierobežojumus vienīgi no īpašuma izrietošo prasījumu izskatīšanai prasības nodrošināšanas gadījumā. Šie ierobežojumi esot vērtējami Satversmes
73. panta kontekstā. Precizējot savu atbildes rakstos pausto viedokli, Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā netika apkopoti statistikas dati par iesniegtajām blakus sūdzībām prasības nodrošinājuma jautājumos, taču tika ņemti vērā praksē konstatētie gadījumi. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas sniegto informāciju izvērtējumu esot veikusi darba grupa, kuras sastāvā iekļauti dažādu līmeņu tiesu tiesneši, kā arī tiesībzinātnieki.
74. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka tiesnesis vai tiesa prasību nodrošina tikai tad, ja prasītājs iesniedz pierādījumus tam, ka labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā tā izpilde varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama. Apstrīdētās normas mērķis esot civilprocesa efektivitātes nodrošināšana, jo praksē blakus sūdzība bieži tikusi izmantota, lai novilcinātu lietas izskatīšanu. Kā norāda Tieslietu ministrija, pušu procesuālo tiesību vienlīdzībai civilprocesā ir būtiska nozīme, nodrošinot taisnīgu un pareizu spriedumu. Tomēr atkāpes no pušu līdztiesības esot pieļaujamas, lai sasniegtu prasības nodrošinājuma mērķi. Lai gan prasības nodrošinājuma institūts neparedzot pusēm pilnīgi vienādas procesuālās tiesības, Civilprocesa likums atbildētājam nodrošinot citus, līdzvērtīgus tiesību aizsardzības līdzekļus. Atbildētājs varot prasīt ar prasības nodrošināšanu radīto zaudējumu atlīdzību, kā arī vērsties tiesā, kas prasību nodrošinājusi, ar pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Izskatot atbildētāja lūgumu atcelt prasības nodrošinājumu, tiesai vai tiesnesim būtu jāvērtē tie paši argumenti, kas tiktu vērtēti augstāka līmeņa tiesā, ja atbildētājam būtu tiesības iesniegt blakus sūdzību. Tādējādi personu tiesības uz taisnīgu tiesu netiktu aizskartas. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
75. pantam, Tieslietu ministrija norāda uz likumdevēja kompetenci noteikt, cik tiesu instancēs tiek skatītas attiecīgās kategorijas lietas. Ja likumdevējs noteicis, ka konkrētas kategorijas lietas tiek skatītas tikai vienā tiesu instancē, tam esot jānodrošina pienācīgs tiesas process šajā instancē. Kā tas izrietot no CPL
76. panta piektās un devītās daļas, atbildētājam esot iespēja sniegt mutvārdu paskaidrojumus un iesniegt attiecīgus pierādījumus tiesai, lūdzot atcelt prasības nodrošinājumu. Turklāt šāda pieteikuma izskatīšanas gadījumā tiesa, izvērtējot iesniegtos pierādījumus, varot atcelt prasības nodrošinājumu. Satversmes
77. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu. Lai gan pēc prasības nodrošināšanas atbildētājs nevarot pārsūdzēt attiecīgo tiesas lēmumu, tomēr viņam esot iespēja iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūstot no tā, ka lēmums par prasības nodrošinājuma atcelšanu nav pārsūdzams, esot lielāks par nelabvēlīgajām sekām, kas varot rasties konkrētai personai. Rezultātā mazinoties tiesu noslogotība un lietas varot tikt izskatītas saprātīgā termiņā.
78. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka saskaņā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija)
79. pantu un ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
80. pantu katram indivīdam, ja civilprocesā tiek noteiktas viņa tiesības un pienākumi, ir tiesības uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā ar likumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk arī - ECT) savā judikatūrā esot norādījusi, ka valstij jānodrošina personas pamattiesību aizsardzība tik efektīvi, cik tas iespējams. Taču tiesības vērsties tiesā neesot absolūtas un varot tikt ierobežotas, ja ierobežojumam ir leģitīms mērķis un ja ierobežojums ir samērīgs un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - civilprocesa efektivitātes nodrošināšana. Jēdziens "taisnīga tiesa" ietverot sevī tiesiskai valstij atbilstošu procesu, proti, procesu, kas ir ne vien taisnīgs, bet arī efektīvs. Lietas dalībniekiem piešķirtās tiesības pierādīt savu taisnību nevarētu tikt realizētas, ja civillieta netiktu izskatīta un lietas dalībnieki viņiem piešķirtās tiesības neizmantotu labticīgi. Likumdevējs CPL
81. nodaļā esot iekļāvis kompensējošu mehānismu, lai puses savu tiesību un pienākumu realizēšanu varētu līdzsvarot un neviena no tām netiktu nostādīta nevienlīdzīgā situācijā. Atbildētājam esot iespēja lūgt tiesu aizstāt noteikto prasības nodrošinājuma līdzekli ar citu līdzekli vai atcelt, ja tas noteikts nepamatoti. Tāpat tiesnesis varot uzdot prasītājam nodrošināt zaudējumus, kas atbildētājam varētu rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu. Tiesībsargs secina, ka normatīvais regulējums garantējot tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu, turklāt apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot samērīgs un nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.
82. Pieaicinātā persona - Rēzeknes augstskolas profesors, Dr. iur. Jānis Rozenbergs - norāda, ka civilprocesā ir jānodrošina pušu līdztiesība. Tās pamatā esot cilvēktiesībās pastāvošais vispārējais vienlīdzības princips. Tā kā lietā puses ieņemot vienādu procesuālo stāvokli un tikai tiesa, izspriežot lietu pēc būtības, varot pateikt, kādas ir pušu savstarpējās tiesības un pienākumi, tiesiskā strīda izšķiršanas gaitā pusēm vajagot būt nodrošinātām vienādām iespējām baudīt tiesas sniegto aizsardzību. Pušu līdztiesība nenozīmējot, ka visām pušu procesuālajām tiesībām un pienākumiem jābūt absolūti vienādiem. Vienlīdzība pieļaujot diferencētu pieeju personu tiesībām, ja tā ir attaisnojama demokrātiskā sabiedrībā. Civilprocesa likumā pieļautās atkāpes no pušu līdztiesības esot objektīvi un saprātīgi pamatotas. Tā kā pusēm ir atšķirīgas, parasti pretējas tiesiskās intereses, ne visās situācijās esot iespējams līdzsvarot pušu tiesības. Taču visos gadījumos, kad vienai pusei tiek piešķirts vairāk tiesību vai arī uzlikts mazāk pienākumu, pretējā puse esot jānodrošina ar atbilstošiem procesuālajiem līdzekļiem. J. Rozenbergs secina, ka prasības nodrošināšanas jautājumos pušu līdztiesība esot ievērota. Lai gan apstrīdētā norma neparedzot atbildētājam tiesības pārsūdzēt lēmumu, ar kuru nodrošināta prasība, likumdevējs atbildētājam esot piešķīris citas tiesības. Līdz ar to pušu līdztiesības ierobežojums jautājumā par prasības nodrošināšanas pārsūdzēšanu esot samērīgs ar civilprocesa mērķi - izskatīt un izspriest lietas ātri un pareizi.
83. Tiesu administrācija vēstulē Satversmes tiesai ir sniegusi informāciju par apgabaltiesās no
84. gada līdz
85. gadam izskatītajām blakus sūdzībām par prasības nodrošinājumu. Piemēram,
86. gadā apgabaltiesās izskatītas 180 blakus sūdzības prasības nodrošinājuma jautājumos. No visām izskatītajām blakus sūdzībām 91 gadījumā lēmums ir atstāts negrozīts un sūdzība noraidīta, savukārt 60 gadījumos lēmums pilnībā vai daļā atcelts un jautājums nodots jaunai izskatīšanai. Secinājumu daļa
87. Satversmes
88. pants noteic: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību." Abās konstitucionālajās sūdzībās ietverts prasījums par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
89. pantam, tomēr no konstitucionālajām sūdzībām izriet, ka būtībā tiek apstrīdēta tās atbilstība tikai Satversmes
90. panta pirmajam teikumam. Tas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.
91. Analizējot Satversmes
92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, taisnīga tiesa kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta. Satversmes
93. pants paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
94. gada
95. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas
96. punktu un
97. gada
98. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01
99. punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, ir jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas. Valsts pienākums ņemt vērā savas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes
100. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
101. gada
102. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01
103. punktu un
104. gada
105. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01
106. punktu ). Konvencijas
107. pants citastarp noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu pamatotību, uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā. Savukārt Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām
108. pants paredz, ka "katram ir tiesības, ja tiek [..] noteiktas viņa tiesības un pienākumi kādā civilprocesā, uz to, lai lietu taisnīgi un publiski izskatītu kompetenta, neatkarīga un objektīva tiesa, kas izveidota saskaņā ar likumu". Tātad civilprocess, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu izskatīšanu, ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes
109. panta saturā.
110. Prasības nodrošinājums ir reglamentēts CPL
111. nodaļā. CPL
112. panta pirmās daļas pirmais teikums noteic: "Ja ir pamats uzskatīt, ka tiesas sprieduma izpilde lietā varētu kļūt apgrūtināta vai neiespējama, tiesa vai tiesnesis pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par prasības nodrošināšanu." Tiesības pieprasīt prasības nodrošināšanu ir svarīgas procesuālās tiesības, ko prasītājs var izmantot jebkurā tiesas procesa stadijā, kā arī pirms prasības celšanas tiesā. Prasības nodrošināšana un ar to saistīto jautājumu izlemšana ir civilprocesa būtiska sastāvdaļa, kurai tāpat kā civilprocesam kopumā jāatbilst Satversmes
113. panta prasībām. Līdz ar to tiesai lēmumi prasības nodrošinājuma jautājumos ir jāpieņem procesuālā kārtībā, kas atbilst Satversmes
114. pantam.
115. Pieteikumu iesniedzēji ir norādījuši, ka apstrīdētā norma nenodrošina pušu procesuālo vienlīdzību. Tādējādi tiekot pārkāpts Satversmes
116. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību normas ir savstarpēji cieši saistītas. Lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām, jo Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas tvērumu un saturu (sk. Satversmes tiesas
117. gada
118. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01
119. punktu un
120. gada
121. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 9.
122. punktu). Gan zinātniskajā literatūrā, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir atzīts, ka procesuālo tiesību vienlīdzība ir viens no taisnīgas tiesas elementiem. Šis princips nozīmē, ka gan civilprocesā, gan kriminālprocesā lietas dalībnieku tiesībām ir jābūt taisnīgi līdzsvarotām (sk. Ovey C., White R. Jacobs and White, The European Convention on Human Rights. Fourth Edition. Oxford: Oxford University Press, 2006, p. 176, kā arī, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās Kress v. France, judgment of 7 June 2001, application no. 39594/98, para. 72; Ankerl v. Switzerland, judgment of 23 October 1996, application no. 17748/91, para. 38; Dombo Beheer B.V. v. the Netherlands, judgment of 27 October 1993, application no. 14448/88, para. 33 un Neumeister v. Austria, judgment of 27 June 1968, application no. 1936/63, para. C 22). Procesuālo tiesību vienlīdzība ir gan tiesību uz taisnīgu tiesu būtisks elements, gan tiesiskās vienlīdzības principa īpaša izpausme (sk. Grabenwarter C. Europäische Menschenrechtskonvention. München: C. H. Beck, 2005, S. 310). Arī no CPL
123. panta pirmās daļas, kas noteic, ka pusēm ir vienlīdzīgas tiesības, var secināt, ka pušu procesuālo tiesību vienlīdzība ir tiesiskās vienlīdzības principa izpausme civilprocesā. Tādējādi Satversmes tiesa, pārbaudot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
124. pantam, izvērtēs, vai tā nodrošina pušu procesuālo tiesību vienlīdzību.
125. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma ierobežo pušu procesuālo tiesību vienlīdzību, ir jāanalizē, kādas procesuālās tiesības tiesas procesā, kurā tiek izskatīti prasības nodrošinājuma jautājumi, paredzētas prasītājam un kādas - atbildētājam. Ja tiesas lēmums ir labvēlīgs prasītājam un prasība tiek nodrošināta, tad saskaņā ar apstrīdēto normu atbildētājs nevar šo tiesas lēmumu pārsūdzēt, iesniedzot blakus sūdzību. Ja turpretī tiesas lēmums ir nelabvēlīgs prasītājam un tiesa pieteikumu par prasības nodrošināšanu noraidījusi, prasītājs par šo lēmumu var iesniegt blakus sūdzību. Gan Saeima, gan Tieslietu ministrija ir norādījusi, ka Civilprocesa likumā atbildētājam paredzēti tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir līdzvērtīgi tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Atbildētājam esot tiesības prasīt aizstāt noteikto prasības nodrošinājuma līdzekli ar citu līdzekli, tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu, kā arī tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Saskaņā ar CPL
126. panta trešo daļu tiesa pēc lietas dalībnieka pieteikuma var aizstāt noteiktos prasības nodrošinājuma līdzekļus ar citiem līdzekļiem, taču šīs tiesības nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru prasība ir nodrošināta. Saskaņā ar CPL
127. pantu prasības nodrošinājuma līdzekļi var būt dažādi, taču tie visi būtiski ierobežo atbildētāja tiesības rīkoties ar viņam piederošajām lietām vai liedz atbildētājam veikt konkrētas darbības. Arī panākot prasības nodrošinājuma līdzekļa maiņu, atbildētāja tiesības joprojām tiek ierobežotas. Atbildētāja sākotnējais tiesiskais stāvoklis var tikt atjaunots tikai atceļot prasības nodrošinājumu. Arī CPL
128. pantā atbildētājam paredzētās tiesības prasīt atlīdzību par zaudējumiem, kas viņam radušies sakarā ar prasības nodrošināšanu, nevar tikt pielīdzinātas tiesībām iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Tā kā tiesvedība var ilgt pat vairākus gadus, tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību pēc sprieduma stāšanās spēkā bieži var izrādīties neefektīvas. Turklāt tiesvedībā, kurā atbildētājs var prasīt no prasītāja zaudējumu atlīdzību, netiek pārbaudīta prasības nodrošinājuma atbilstība tiesību normām. Nevar piekrist arī viedoklim, ka atbildētājam saskaņā ar CPL
129. panta piekto daļu piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu, ir līdzvērtīgas tiesībām iesniegt blakus sūdzību. Var piekrist zinātniskajā literatūrā izteiktajam viedoklim, ka CPL
130. panta piektās daļas mērķis ir lemt par nodrošinājuma atcelšanu, ja ir mainījušies lietas faktiskie apstākļi un zudis pamats bažām par to, ka sprieduma izpilde lietā varētu būt apgrūtināta vai neiespējama (sk.: Briedis E. Par prasības nodrošinājuma atcelšanu. Jurista Vārds, 2009, Nr. 18,
131. lpp.). Savukārt, izskatot blakus sūdzību, augstāka līmeņa tiesa no jauna vērtē prasītāja argumentus un sniedz savu novērtējumu tam, vai zemāka līmeņa tiesa, nodrošinot prasību, ir pareizi izvērtējusi lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka prasītājs un atbildētājs tiesas procesā, kurā tiek lemts par prasības nodrošināšanu, tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā. Tādējādi tiek ierobežota procesuālo tiesību vienlīdzība, kas ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes
132. pantā noteiktās tiesības.
133. Procesuālo tiesību vienlīdzība civillietas izskatīšanā nav absolūta. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka, lai gan Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversmē ietvertās normas tulkojamas sistēmiski, tāpēc pieņēmums, ka Satversmes
134. pantā paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
135. gada
136. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.
137. punktu un
138. gada
139. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01 7.
140. punktu). Lai pamattiesību ierobežojums atbilstu Satversmei, tam jābūt noteiktam ar likumu, attaisnotam ar leģitīmu mērķi, kā arī proporcionālam jeb samērīgam ar šo mērķi. Arī zinātniskajā literatūrā norādīts, ka atkāpes no pušu līdztiesības ir pieļaujamas tikai tādā gadījumā, ja tām ir objektīvs un saprātīgs pamatojums [sk.: Torgāns K. (red.). Civilprocesa likuma komentāri. Trešais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006,
141. lpp.].
142. Apstrīdētā norma ir ietverta Civilprocesa likumā. Lietā nepastāv strīds par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.
143. Saeima norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvu izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas iespēju un tiesu noslogotību. Tādējādi, nodrošinot lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā, tiekot aizsargātas arī citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka mērķis nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvu izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību, atzīstams par leģitīmu mērķi Satversmes
144. pantā noteikto tiesību ierobežošanas gadījumā (sk. Satversmes tiesas
145. gada
146. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01 8.
147. punktu un
148. gada
149. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 14.
150. punktu). Arī ECT norādījusi, ka tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ir Konvencijas
151. panta būtisks elements (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus lietās Bottazzi v. Italy, judgment of 28 July 1999, application no. 34884/97, para. 22 un Gromzig v. Germany, judgment of 4 February 2010, application no. 13791/06, para. 78). Savukārt Eiropas Padomes Ministru komiteja
152. gada
153. februārī pieņemtajā rekomendācijā Nr. R