← Latvija

Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kūtra atsevišķās domas lietā Nr. 2009-44-01 "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā

Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kūtra atsevišķās domas lietā Nr. 2009-44-01 "Par likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no

  1. gada līdz
  2. gadam"
  3. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
  4. un
  5. pantam"
  6. Satversmes tiesa
  7. gada
  8. marta spriedumā lietā Nr. 2009-44-01 (turpmāk - Spriedums) nosprieda atzīt likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
  9. gada līdz
  10. gadam" (turpmāk arī - Izmaksu likums)
  11. panta pirmo daļu (turpmāk - apstrīdētā norma) par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1.,
  12. un
  13. pantam. Apstrīdētā norma paredz, ka "personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu" noteikto vecāku pabalstu, kas piešķirts par laika periodā līdz
  14. gada
  15. maijam dzimuša bērna kopšanu, izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra". Satversmes tiesa jau arī agrāk ir atzinusi, ka persona, ja tā strādā, varētu saņemt mazāku pabalstu nekā tad, ja tā nestrādātu (sk. Satversmes tiesas
  16. gada
  17. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.
  18. punktu). Turklāt likumdevējs ar apstrīdēto normu nav liedzis personām saņemt valsts sniegtu pabalstu kā tādu un līdz ar to ir izpildījis no Satversmes
  19. panta izrietošo pozitīvo pienākumu. Ja valsts vispār būtu atteikusies sniegt atbalstu ģimenei, tad tā liegtu Satversmes
  20. pantā garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērnam līdz divu gadu vecumam. Šāds ierobežojums gan būtu uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu (sk. Satversmes tiesas
  21. gada
  22. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01
  23. punktu un
  24. gada
  25. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01
  26. punktu). Līdz ar to pilnībā piekrītu Spriedumā izteiktajām atziņām un secinājumiem daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
  27. un
  28. pantam. Nevaru piekrist vairākiem Spriedumā minētajiem argumentiem un izdarītajiem secinājumiem par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
  29. pantam.
  30. Spriedumā, sākot ar
  31. punktu, tiek vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
  32. pantam, konkrēti, no tā izrietošajam tiesiskās paļāvības principam. Neuzskatu par nepieciešamu atkārtoti uzsvērt tiesiskās paļāvības principa teorētiskos aspektus, kas norādīti Spriedumā, bet gan analizēt konkrētās lietas apstākļus atbilstoši Satversmes tiesas atziņām. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
  33. un
  34. pantam, Spriedumā secināts, ka apstrīdētā norma neierobežo tajos minētās pamattiesības. Tāpēc Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, izvēlējusies balstīt uz šādu konstrukciju: 1) vai personai ir radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu, un 2) vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu (sk. Sprieduma
  35. punktu). Satversmes tiesas prakse tiesiskās paļāvības principa piemērošanā apkopota
  36. gada
  37. novembra spriedumā lietā Nr. 2009-08-01 "Par
  38. gada
  39. marta likuma "Grozījumi likumā "Par valsts pensijām""
  40. panta vārdu "valsts pensijas
  41. gadā pārskatītas netiek" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  42. un
  43. pantam" (turpmāk - Pensiju indeksācijas lieta).
  44. Spriedumā secināts, ka pieteikumu iesniedzējiem varēja rasties paļāvība uz to, ka zināmu laiku viņi saņems vecāku pabalstu noteiktā apmērā. Turklāt viņu tiesiskā paļāvība bija balstīta ne tikai uz spēkā esošu normatīvo aktu, bet arī uz individuālu tiesību aktu. Tāpēc tā atzīstama par likumīgu un pamatotu (sk. Sprieduma
  45. punktu). Pensiju indeksācijas lietā izteikta atziņa, ka "tiesisku paļāvību personai var radīt gan administratīvais akts, gan tiesību norma, gan atsevišķos gadījumos arī citāda valsts institūciju rīcība ar pietiekami augstu noteiktības pakāpi. Ja persona kādas tiesības jau ir ieguvusi, proti, ja tiesību norma tai jau ir piemērota, tad personas paļāvība uz šo tiesību saglabāšanu ir īpaši augsta un valsts iespējas šādu paļāvību aizskart ir aprobežotas ar stingrākiem kritērijiem" (Satversmes tiesas
  46. gada
  47. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01
  48. punkts). No minētā izriet, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms attiecībā uz tām personām, kuras jau saņēma vecāku pabalstu līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim, un tām personām, kuras tikai plānoja saņemt vecāku pabalstu, ir atšķirīgs. Taču Satversmes tiesa to nav ņēmusi vērā, kaut arī Pensiju indeksācijas lietas ietvaros pati norādījusi uz šādu tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeņa atšķirību. "Tiesību norma, kas vēl nav piemērota, var radīt aizsargājamu tiesisko paļāvību, ja nosaka sagaidāmas tiesības. Proti, tiesības normatīvajā aktā ir paredzētas, bet vēl nav iestājušies visi to īstenošanas priekšnoteikumi. Jo sevišķi šāda paļāvība rodas tad, ja tiesību norma attiecas uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām. Tieši šādi apstākļi konstatējami attiecībā uz pensiju pārskatīšanu, proti, personām jau bija piešķirtas valsts pensijas, un tiesiskais regulējums paredzēja tiesības uz to pārskatīšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā konkrētā datumā. Tātad fakts, ka atbildīgā iestāde vēl nebija izdevusi administratīvo aktu par pensiju pārskatīšanu, ietekmē tiesiskās paļāvības aizsardzības līmeni, nevis to, vai tiesiskā paļāvība vispār varēja būt izveidojusies" (Satversmes tiesas
  49. gada
  50. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01
  51. punkts). Tāpēc Satversmes tiesas lietotā argumentācija un izdarītie secinājumi Sprieduma daļā par tiesiskās paļāvības aizsardzību un tās samērojamību ar visas sabiedrības interesēm ir pamatoti un balstīti uz tiesas iepriekš izteiktajām atziņām tikai attiecībā uz tiem vecākiem, kuri līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās dienai nebija saņēmuši vecāku pabalstu. Savukārt, vērtējot to personu, kurām vecāku pabalsts jau bija piešķirts, tostarp konstitucionālo sūdzību iesniedzēju, tiesiskās paļāvības aizsardzības pakāpi, "vērā ņemams tas, vai tiesību norma, kas konkrētās tiesības personām piešķīrusi, tām jau ir piemērota. Tiesiskās paļāvības aizsardzības apjoms atšķiras atkarībā no tā, vai persona paļāvusies uz jau iegūtām vai sagaidāmām tiesībām" (Satversmes tiesas
  52. gada
  53. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01
  54. punkts).
  55. Nav šaubu, ka konstitucionālo sūdzību iesniedzēji bija paļāvušies uz jau iegūtām tiesībām. Satversmes tiesa jau agrāk ir norādījusi, ka tiesiskās paļāvības princips saistāms ar nepieciešamību radīt tādus apstākļus, kas indivīdam ļautu plānot savu nākotni. Tiesiskajam regulējumam ir jābūt pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām, varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk. Satversmes tiesas
  56. gada
  57. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 9.
  58. punktu). Tāpat arī pienākums paredzēt saprātīgu pārejas periodu tiek noteikts galvenokārt tādēļ, ka persona, paļaujoties uz konkrētu normatīvo regulējumu un tajā ietvertajām tiesībām, ir iekārtojusi savu dzīvi, veidojusi nākotnes plānus, uzņēmusies saistības u.tml. Pārejas periods ir nepieciešams, lai persona varētu pārorientēties atbilstoši kārtībai, kāda paredzēta jaunajā tiesiskajā regulējumā. Spriedumā izdarīts secinājums, ka ir ievērots pārejas periods - 306 dienas, kas garantējot tiesiskās paļāvības aizsardzību, bet ierobežots tikai izmaksājamā pabalsta apmērs (sk. Sprieduma
  59. -
  60. punktu). Šādam secinājumam nevar piekrist. Pat pēc visstingrākajiem tiesiskās paļāvības vērtēšanas kritērijiem minēto pārejas periodu varētu attiecināt tikai uz tām personām, kurām pabalsts pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās vēl nebija aprēķināts un piešķirts. Sociāli atbildīgas valsts principiem atbilstošāks risinājums būtu tāds, ka pabalsta apmērs netiktu mainīts attiecībā uz visiem tiem bērniem, kuri bija ieņemti līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim. Turpretī personām, kurām pabalsts jau bija piešķirts, tas tika samazināts uz pusi divu nedēļu laikā (apstrīdētā norma tika pieņemta
  61. gada
  62. jūnijā un stājās spēkā
  63. jūlijā). Tik īsā laika posmā personas nevarēja mainīt savu dzīvi. Piemēram, tās personas, kuras tiesiskā regulējuma maiņas dēļ izlēma doties bērna kopšanas atvaļinājumā, to nemaz nevarēja izdarīt, jo saskaņā ar Darba likuma
  64. panta otro daļu darbiniekam ir pienākums vienu mēnesi iepriekš rakstveidā paziņot darba devējam par bērna kopšanas atvaļinājuma vai tā daļas sākumu un ilgumu. Līdzīgā situācijā savulaik bija nonākuši strādājošie pensionāri, kuru pensijas tika samazinātas identiskā laika posmā. Šo pensiju samazināšanas periodu Satversmes tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes
  65. pantam: "no Izmaksu likuma pieņemšanas brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās termiņš nebija pietiekams, lai personas varētu pienācīgā kārtā izvērtēt, vai tām būtu lietderīgi uzteikt darba tiesiskās attiecības atbilstoši Darba likuma
  66. panta pirmajai daļai, kas paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba līgumu vienu mēnesi iepriekš" (Satversmes tiesas
  67. gada
  68. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01
  69. punkts).
  70. Likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
  71. gada līdz
  72. gadam" projekta anotācijā tā autori vērsa likumdevēja uzmanību uz to, ka "pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3.,
  73. un 6.panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu". Tāpat bija norādīts, ka likuma piemērošana ar
  74. gada
  75. jūliju nav iespējama (sk. likumprojekta "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam" anotācijas I un II sadaļu).
  76. Arī Ministru prezidents
  77. gada
  78. maijā bija paziņojis, ka nav pieļaujams par 50 procentiem samazināt vecāku pabalstus arī tiem vecākiem, kuri pabalstus jau saņem, tāpēc līdz
  79. jūlijam dzimušajiem bērniem piešķirtie pabalsti gan strādājošiem, gan nestrādājošiem vecākiem tiks izmaksāti līdzšinējā apmērā. Citāds risinājums "nav atbalstāms ne no tiesiskā, ne no emocionālā viedokļa" (sk. Pabalsta samazinājums neskars pašreizējos vecākus // http://www.diena.lv/lat/ politics/hot/dombrovskis-nepiekrit-vecaku-pabalsta-samazinajumamaratpakalejosu -datumu?comments=4., aplūkots 25.03.2010.)
  80. Turklāt, vērtējot konstitucionālo sūdzību iesniedzēju tiesiskās paļāvības aizsardzību, bija jāņem vērā arī bērna intereses. Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka "tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā" (Satversmes tiesas
  81. gada
  82. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106
  83. punkts). Satversmes tiesa arī secinājusi, ka, vadoties tieši no šā principa, valsts vēlējusies aizsargāt bērna tiesības, proti, nodrošināt bērnam dzīves pirmajā gadā pienācīgu kopšanu (sk. Satversmes tiesas
  84. gada
  85. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 13.
  86. punktu). Līdz ar to var secināt: jau apstrīdētās normas tapšanas laikā nebija šaubu, ka attiecīgais risinājums nav pieļaujams ne tiesiski, ne emocionāli, ka šāda norma neatbilst tiesiskās paļāvības principam un tātad arī Satversmei. Likumdevējam bija jāatrod efektīvākais risinājums un jānosaka tāds periods, lai ģimenes, kas jau bija izplānojušas savus ieņēmumus un rēķinājušās ar tiem, varētu sakārtot savu dzīvi atbilstoši jaunajam regulējumam. Turklāt jāatzīmē, ka likumdevējs, izvēloties apstrīdētajā normā noteikto veidu sociālās apdrošināšanas budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanai, vispār nav izvērtējis nedz citas iespējas, nedz arī sekas, kas radās ģimenēm pēc pabalsta samazināšanas. Labklājības ministrija savā atbildē Satversmes tiesai norāda: "tā kā likumprojektu bija nepieciešams sagatavot steidzamības kārtā - vienas darbdienas laikā, par alternatīviem risinājumiem netika diskutēts" (sk. lietas materiālu
  87. sēj.
  88. lpp.). Tādējādi uzskatu, ka likuma "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no
  89. gada līdz
  90. gadam"
  91. panta pirmā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes
  92. pantam attiecībā uz tām personām, kurām līdz šīs normas spēkā stāšanās dienai jau bija piešķirts vecāku pabalsts. Rīgā
  93. gada
  94. martā Satversmes tiesas tiesnesis G.Kūtris

🔗 Uz oficiālo avotu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.