Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā), un 20.punkta trešā te

Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā), un 20.punkta trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,

1. un 107.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 22.jūnijā lietā Nr.2009-111-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Juris Jelāgins, Kristīne Krūma un Viktors Skudra, ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Rozentāli, piedaloties konstitucionālo sūdzību iesniedzēju pārstāvei Inesei Nikuļcevai un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pārstāvei zvērinātai advokātei Jūlijai Jerņevai, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
2. pantu, Satversmes tiesas likuma
3. panta
4. punktu,
5. panta pirmās daļas
6. punktu un 19.2 pantu, Rīgā
7. gada
8. maijā atklātā tiesas sēdē izskatīja lietu "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā), un 20.punkta trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
9. un 107.pantam". Konstatējošā daļa
10. Tiesnešu darba samaksas aprēķināšanas kārtība tika noteikta ar
11. gada
12. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", kas stājās spēkā
13. gada
14. jūlijā. Ar minēto likumu uzsāktā tiesnešu atalgojuma reforma pamatojās uz koncepciju "Tiesnešu un tiesas darbinieku darba samaksa", kas apstiprināta ar Ministru kabineta
15. gada
16. decembra rīkojumu Nr. 706 (turpmāk - Koncepcija). Koncepcijas galvenais mērķis bija izveidot tiesnešu darba samaksas sistēmu, kas būtu neatkarīgas, profesionālas un taisnīgas tiesas pastāvēšanas pamatā. 1.
17. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 119.1 pantu tiesneša mēneša amatalga tika piesaistīta valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējai mēneša bruto darba samaksai, piemērojot koeficientu 4,
18. Tajā pašā laikā bija paredzēta pakāpeniska pāreja uz likumā noteikto atalgojuma apmēru. Līdz
19. gadam tiesneša mēneša amatalgu aprēķināja no strādājošo
20. gada mēneša vidējās bruto darba samaksas. Turklāt saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumiem (turpmāk arī - pārejas noteikumi) 2003.,
21. un
22. gadā izmaksāja attiecīgi 60, 70 un 80 procentus no aprēķinātās amatalgas. 1.
23. Ar
24. gada
25. februāra grozījumiem likumā "Par tiesu varu" tika noteikts, ka amatalga ir piesaistīta strādājošo
26. gada mēneša vidējai bruto darba samaksai nevis līdz
27. gadam, bet līdz 2006.gada 31.decembrim. Tāpat pārejas noteikumu
28. punkta otrajā teikumā tika noteikts, ka tiesnešu mēneša amatalgu
29. un
30. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo
31. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, bet
32. gadā - ņemot vērā strādājošo
33. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu. 1.
34. Ar
35. gada
36. novembra likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"" pārejas noteikumu
37. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Šā punkta otrais teikums noteica: "Tiesneša mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu, 2007.,
38. un
39. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo
40. gada vidējo mēneša bruto darba samaksu, koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu." 1.
42. gada
43. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", ar kuru pārejas noteikumu
44. punkts tika papildināts, paredzot, ka "
45. gadā tiesneša mēneša amatalga, izņemot zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu, nosakāma saskaņā ar pārejas noteikumu
46. punktu", un pārejas noteikumi tika papildināti ar
47. punktu šādā redakcijā: "Saskaņā ar šo likumu noteikto atlīdzību (mēneša amatalgu, prēmijas u.c.)
48. gadā nosaka atbilstoši likumam "Par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009.gadā"." 1.
50. gada
51. jūnijā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", ar kuru pārejas noteikumu
52. punkta otrajā teikumā paredzētā amatalgas aprēķināšanas mehānisma darbība tika pagarināta līdz
53. gada beigām. Savukārt pārejas noteikumu
54. punkts tika papildināts un turpmāk paredzēja: "No dienas, kad stājas spēkā 2009.gada jūnijā pieņemtie grozījumi likumā "Par valsts budžetu
55. gadam", līdz
56. gada
57. decembrim tiesnešu un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atlīdzību nosaka 85% apmērā no darba samaksas, kas noteikta saskaņā ar šo pārejas noteikumu
58. un
59. punktu" (turpmāk - apstrīdētais
60. punkta otrais teikums). 1.
62. gada
63. decembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", kas stājās spēkā
64. gada
65. janvārī. Ar šiem grozījumiem pārejas noteikumu
66. punkta otrajā teikumā paredzētā amatalgas aprēķināšanas mehānisma darbība tika pagarināta līdz
67. gada beigām: "Tiesneša mēneša amatalgu, izņemot zemesgrāmatu nodaļas tiesneša mēneša amatalgu, 2007., 2008., 2009.,
68. un
69. gadā aprēķina, ņemot vērā strādājošo
70. gada vidējo bruto darba samaksu, koeficientu 4,5 saglabājot nemainīgu" (turpmāk - apstrīdētais
71. punkta otrais teikums). Savukārt pārejas noteikumu
72. punkta otrajā teikumā noteikto atlīdzības 85 procentu izmaksu noteica līdz
73. gada
74. decembrim un šo punktu papildināja ar trešo teikumu: "No
75. gada
76. janvāra līdz
77. gada
78. decembrim tiesnešu un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atlīdzību nosaka 73% apmērā no darba samaksas, kas noteikta saskaņā ar šo pārejas noteikumu
79. un
80. punktu, bet nepārsniedzot Ministru prezidenta atalgojumu, kas noteikts saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu" (turpmāk - apstrīdētais
81. punkta trešais teikums. Apstrīdētais
82. punkta otrais teikums, apstrīdētais
83. punkta otrais teikums un apstrīdētais
84. punkta trešais teikums turpmāk arī - apstrīdētās normas). 1.
85. Satversmes tiesa ar
86. gada
87. janvāra spriedumu lietā Nr. 2009-11-01 "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
88. punkta otrā teikuma un
89. punkta (
90. gada
91. novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
92. un
93. pantam" (turpmāk -
94. gada
95. janvāra spriedums) atzina likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
96. punkta otro teikumu
97. gada
98. novembra likuma,
99. gada
100. jūnija likuma un
101. gada
102. decembra likuma redakcijā par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
103. pantam un spēkā neesošu no
104. gada
105. janvāra.
106. Pieteikumu iesniedzēji - Dace Ābele, Madara Ābele, Inga Akmeņlauka, Dzintra Amerika, Sandra Amola, Ingūna Amoliņa, Ilze Amona, Lolita Andersone, Dzintra Apine, Ilze Apse, Lala Apšeniece, Aija Āva, Ina Baiko, Daina Baltā, Dzintra Balta, Brigita Baltraite, Doloresa Bambere, Alfs Baumanis, Jānis Bazēvičs, Marika Bebriša, Inese Belicka, Svetlana Beļajeva, Kaspars Berķis, Santa Bernharde, Anita Bērziņa, Dagnija Bērziņa, Iveta Bērziņa, Mārtiņš Birkmanis, Intars Bisters, Ingrīda Bite, Maruta Bite, Dace Blūma, Stella Blūma, Olita Blūmfelde, Līga Blūmiņa, Dina Bondare, Tatjana Bormane, Helmuts Brasovs, Sandra Briķe, Iveta Brimerberga, Tamāra Broda, Rita Bruce, Skaidrīte Buivide, Brigita Būmeistere, Ilze Celmiņa, Andis Celms, Dzintra Danberga, Signe Dektere, Uldis Danga, Agita Dmitrenoka, Vilis Donāns, Diāna Dumbre, Imants Dzenis, Anita Dzērve, Diāna Dzērviniece, Aiga Freimane, Gunta Freimane, Ilze Freimane, Ilze Freimane, Juris Freimanis, Viesturs Gaidukēvičs, Ligita Gavare, Boriss Geimans, Sandra Gintere, Solvita Glaudāne, Smaida Gļazere, Inese Grauda, Lelde Grauda, Elita Grigoroviča, Ērika Gulbe, Līga Hāzenfuse, Rihards Hlevickis, Biruta Horuna, Skaidrīte Hrebtova, Aelita Ignatjeva, Baiba Jakobsone, Ināra Janēviča, Dace Jansone, Irīna Jansone, Baiba Jēkabsone, Inta Jēkabsone, Ingrīda Junghāne, Agnese Jurevica, Daiga Kalniņa, Inta Kalniņa, Signe Kalniņa, Kristīne Kalvāne-Radziņa, Irina Kaļiņina, Sanita Kanenberga, Līga Karlsone, Dace Kantsone, Adrija Kasakovska, Karīna Kazārova, Astra Klaiše, Dainis Pēteris Kļaviņš, Regīna Knabe, Juris Kokins, Iluta Kovaļova, Renāte Krasovska, Irēna Krastiņa, Karina Krastiņa, Laima Kraule, Iveta Krēvica, Guna Krieviņa, Inga Krigena-Jurkāne, Iveta Kromāne, Sandra Krūmiņa, Agija Kudrēviča, Zita Kupce, Ļubova Kušnire, Ligita Kuzmane, Guntars Kveska, Biruta Ķeire, Dace Ķeire, Zinaida Lagzdiņa, Selga Lapejeva, Gundega Lapiņa, Ilze Lazdiņa, Elmārs Lenšs, Rinalda Liepiņa, Staņislavs Linkevičs, Irēna Logina, Svens Lorencs, Sarmīte Lucava, Irīna Makovska, Valērijs Maksimovs, Svetlana Maršāne, Dzintars Melbārdis, Iveta Meldere, Sandra Meliņa, Sandra Mertena, Rudīte Migla, Anna Mihailova, Una Mihailova, Andrejs Mihaļčenko, Irēna Millere, Maija Miltiņa, Anita Misiuna, Anita Moļņika, Inese Mudele, Aina Nicmane, Margarita Osmane, Ilze Ošiņa, Arvīds Ozerskis, Ineta Ozola, Sanita Ozola, Sigita Ozola, Baiba Ozoliņa, Gunta Ozoliņa, Roze Paegle, Agita Papule, Aija Pāvele, Zane Pētersone, Ilona Petrovska, Lidija Pliča, Kornēlija Poča, Ojārs Priedītis, Viktors Prudņikovs, Inguna Preisa, Solvita Pujāte, Inga Putra, Vineta Ramba, Ieva Reikmane, Silva Reinholde, Aija Reitupe, Gunta Rezgoriņa, Kaspars Rinčs, Normunds Riņķis, Iveta Risberga, Ināra Rozīte, Inta Rubene, Inese Rubina, Sanita Rūtenberga, Silvija Sēbriņa, Rinalds Silakalns, Velta Silamiķele, Vija Siliniece, Inese Siliņeviča, Juris Siliņš, Dace Skrauple, Inese Skudra, Līvija Slica, Santa Sondare, Visvaldis Sprudzāns, Kārlis Stārasts, Elita Stelte-Auziņa, Sanita Strakše, Ināra Strautiņa, Ziedonis Strazds, Inese Strelča, Sandra Strence, Inese Strode, Iveta Stuberovska, Juris Stukāns, Guntars Stūris, Jānis Stūrmanis, Elga Sudāre, Dina Suipe, Mārtiņš Sviķis, Marita Šalta, Ineta Škutāne, Mairita Šķendere, Māris Šļakota, Gatis Štauers, Ināra Šteinerte, Lauma Šteinerte, Marianna Terjuhana, Daina Treija, Aivars Uminskis, Gvido Ungurs, Vineta Vaiteika, Sarmīte Vamža, Ilze Vanaga, Kristīne Vanaga, Aelita Vancāne, Valdis Vazdiķis, Linda Vēbere, Agnese Veita, Linda Vēbere, Žaneta Vēvere, Iveta Vīgante, Aldis Vīksne, Signe Vilne, Daiga Vilsone, Gunta Viļumsone, Linda Vīnkalna, Rita Vīva, Vita Vjatere, Lauma Volberga, Vivita Voronova, Inta Zaļā, Aivars Zāģeris, Zaiga Zaiceva, Sanita Zakrevska, Jolanta Zaškina, Milda Zelmene, Dzintra Zemitāne, Inese Laura Zemīte, Valda Zommere, Antra Zute, Dzintra Zvaigzneskalna-Žagare, Ārija Ždanova un Žanete Žimante (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) uzskata, ka ar apstrīdētajām normām ir noteikts nelabvēlīgāks regulējums salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo regulējumu, jo līdz
107. gada
108. decembrim tiesneša atlīdzība noteikta 85 procentu apmērā, savukārt no
109. gada
110. janvāra - tikai 73 procentu apmērā no aprēķinātās darba samaksas. Turklāt, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, grozot tiesnešu darba samaksas aprēķināšanas kārtību un atkārtoti samazinot tiesnešu atlīdzības apmēru, nav ievērots solidaritātes princips visu varas atzaru atalgojuma noteikšanā un samazināšanā. 2.
111. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
112. panta, kas citastarp nosaka ikvienam darbiniekam tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu, izriet, ka atbilstoša samaksa ir tāda, kas atspoguļo arī veiktā darba raksturu. Tātad, lai samaksa būtu atbilstoša, tās noteikšanā esot jāņem vērā personas veicamais darbs un tā veikšanai nepieciešamās prasmes, kā arī atbildība, noteiktie ierobežojumi, pieņemto lēmumu nozīme. No tiesībām uz veiktajam darbam atbilstošu samaksu izrietot arī tas, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir jāņem vērā tiesu neatkarības princips. Proti, tiesnešu atalgojums būtu atzīstams par veiktajam darbam atbilstošu tikai tad, ja tā noteikšanā būtu ņemts vērā tiesu neatkarības princips. Tiesnešu atalgojumam vajagot būt samērīgam ar tiesneša amata cieņu un atbildības nastu. Tāda situācija, ka valsts pārvaldes amatpersonām, kas sagatavo administratīvos aktus vai kontrolē to tiesiskumu, ir lielāks atalgojums nekā tiesnešiem, kas kontrolē šo amatpersonu darbu, norādot uz to, ka tiesneša atalgojuma apmērs nav atbilstošs. Nesamērīga tiesneša algas samazināšana padarot šo amatu nepievilcīgu augsti kvalificētiem juristiem. 2.
113. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka, nosakot tiesnešu atalgojumu, ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās stabilitātes princips (Satversmes
114. pants) un tiesu neatkarības princips (Satversmes
115. pants). Tiesnešu paļaušanās uz likumā "Par tiesu varu" ietverto amatalgas noteikšanas regulējumu esot aizsargājama, jo vērā ņemami esot vairāki ar tiesneša amatu saistīti faktori. Tiesnešu karjera esot ilgtermiņa izvēle, tāpēc svarīgas esot stabilas garantijas. Tiesneša amatam esot noteikti stingri amatu savienošanas ierobežojumi, līdz ar to atalgojuma izmaiņas tiesnešus skarot īpaši, jo viņiem esot visai maz iespēju atrast citu veidu, kā nopelnīt papildus. Pārtraucot tiesneša karjeru uz laiku, amata vieta netiekot saglabāta un tiesneša karjera jāuzsāk no jauna. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka tiesnešiem netika dots pienācīgs laiks, lai viņi varētu pielāgoties atalgojuma samazinājumam, proti, pārplānot savu sadzīvi, kas saistīta ar viņu pašu un ģimenes locekļu pamatvajadzību apmierināšanu, un pārskatīt uzņemtās saistības. Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka ar apstrīdētajām normām tiek pārkāpts arī tiesiskās stabilitātes princips. Grozot likumā "Par tiesu varu" noteikto amatalgas aprēķināšanas kārtību, Pieteikumu iesniedzējiem esot liegta iespēja balstīt savas turpmākās darbības uz spēkā esošiem normatīvajiem aktiem un efektīvi plānot savus ienākumus un izdevumus. 2.
116. Pieteikumu iesniedzēji nesaskata loģisku un tiesisku pamatu apstrīdētajā
117. punkta trešajā teikumā noteiktajam ierobežojumam, proti, tam, ka tiesneša atlīdzība nevar pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu. Neesot pieņemama tāda vienlīdzības principa interpretācija, kuras rezultātā tiek noteikts vienāds atalgojuma līmenis visiem varas atzariem. Ņemot vērā dažādus faktorus, piemēram, darba raksturu, stabilitātes pakāpi amata pildīšanā, ar veicamajām funkcijām saistītās pilnvaras, amatā atrašanās laiku, neesot pamata salīdzināt amatus un prasīt, lai vienam varas atzaram piederīgās amatpersonas pelnītu tikpat, cik pelna citam varas atzaram piederīgās amatpersonas. 2.
118. Tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāve Inese Nikuļceva papildus norādīja, ka no Satversmes
119. panta kopsakarā ar
120. pantu izriet, ka pat krīzes apstākļos tiesnešiem jānodrošina tādi apstākļi, lai viņi varētu spriest tiesu bez jebkāda spiediena, objektīvi un neatkarīgi, lai viņiem būtu noteikta finansiālā drošība un ekonomiskā neatkarība. Arī krīzes apstākļos atalgojumam vajagot būt samērojamam ar atbildību, kvalifikācijas prasībām, profesijas cieņu, prestižu un ar amatu saistītajiem ierobežojumiem. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka valsts samazina tiesnešu atalgojumu tiktāl, ka tiesnesis, kas uzņēmies ar darba samaksu samērīgas finansiālas saistības, kļūst maksātnespējīgs un viņa neatkarība tiek apdraudēta. Atsaucoties uz Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas praksi, I. Nikuļceva norādīja, ka valsts kalpotāja ienākumiem jābūt tādiem, lai tie nodrošinātu viņa tiesisko un ekonomisko neatkarību un ne tikai pamatvajadzību apmierināšanu, bet arī minimālo dzīves komfortu. I. Nikuļceva uzsvēra, ka varas dalīšanas princips prasa ievērot līdzsvaru starp trim valsts varas atzariem, tāpēc, lemjot par tiesu varas finansējumu, ir jāievēro vairāki kritēriji. Likumdevējam vajadzējis uzklausīt tiesu varas pārstāvjus, izvērtēt viņu argumentus, kā arī sniegt pamatojumu, ja tiesu varas pārstāvju viedoklis netiek ņemts vērā. Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs neesot ievērojis šos kritērijus, tāpēc esot pārkāpts varas dalīšanas princips. Debatēs I. Nikuļceva pauda viedokli, ka tiesneši nedzīvo sociālā vakuumā un arī uz viņiem attiecas valstī pastāvošā konkrētā situācija. Viņa norādīja, ka tiesneši esot gatavi morāli un juridiski piedalīties ekonomiskās krīzes pārvarēšanā līdztekus citām sociālajām grupām, kā arī apliecināt sociālo solidaritāti, ņemot vērā Tiesnešu konferences aicinājumā minētos apstākļus un principus. Tas nozīmējot, ka tiesneši ne brīdi neesot uzskatījuši, ka viņi būtu kādā īpašā jeb izņēmuma stāvoklī. Tiesneši esot pauduši viedokli, ka krīzes apstākļos arī tiesnešu atalgojums var tikt samazināts, ja šis pasākums ir īslaicīgs, tam ir nopietns sociāls mērķis un ja tiek ievēroti Satversmē noteiktie principi. Taču, pieņemot apstrīdētās normas, minētie principi esot pārkāpti, tāpēc apstrīdētās normas neatbilstot Satversmei.
121. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - lūdz atzīt apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmei. Atbildes rakstā Saeima norāda, ka apstrīdēto normu pieņemšana bija saistīta ar strauju ekonomisko lejupslīdi, kas arī šobrīd vēl nav beigusies. Lai kompensētu finanšu trūkumu, Latvija esot veikusi starptautiskos aizņēmumus, kuru saņemšanai un izmantošanai izvirzīti vairāki nosacījumi, tostarp tādi, kas attiecas uz atalgojuma samazināšanu no valsts budžeta finansētajās institūcijās, kā arī algu samērīguma nodrošināšanu visās nodarbinātības jomās. Līdz ar to ekonomiskās lejupslīdes novēršanas pasākumi esot vērsti uz Satversmes
122. pantā minēto mērķu - citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājība - sasniegšanu. Turklāt apstrīdētās normas esot terminētas. 3.
123. Vienlaikus Saeima norāda, ka tiesu neatkarības principu nevar saistīt tikai ar normatīvajos aktos noteikto tiesneša darba samaksas apmēru. Šā principa ievērošana esot jāvērtē kompleksi un sistēmiski. Tiesu sistēmas (institucionālā dimensija) un tiesnešu (individuālā dimensija) neatkarība izrietot no daudziem kritērijiem: citu varas atzaru (izpildvaras un likumdevējvaras) neiejaukšanās tiesas spriešanā, tiesu sistēmas organizatorisko un administratīvo funkciju veikšanai pietiekama finansējuma, tiesnešu sociālā nodrošinājuma un darbības garantijām (tiesnešu kandidātu atlase, tiesnešu neatcelšana no amata, neaizskaramība), objektīvas lietu sadales, tiesas nolēmumu pārskatīšanas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā u.tml. Saeima uzsver, ka šobrīd valstī noteiktā tiesnešu darba samaksa atbilst veicamā darba raksturam, amata pildīšanai nepieciešamajām prasmēm un atbildībai, likumā noteiktajām prasībām un ierobežojumiem, turklāt ir līdzsvarota ar citu tiesu sistēmas amatpersonu statusu un darba samaksu, kā arī darba algu līmeni kopumā valstī. Tādējādi neesot saskatāms Satversmes
124. panta pārkāpums. 3.
125. Pēc Saeimas ieskata, atalgojuma noteikšana ietilpst sociālo tiesību sfērā, kas ir nesaraujami saistāma ar valsts finansiālajām iespējām. Tāpēc sociālo tiesību īstenošanas jomā likumdevējam esot piešķirta plaša rīcības brīvība un tam nevarot izvirzīt tikpat stingras prasības kā attiecībā uz citu cilvēktiesību nodrošināšanu. Ņemot vērā to, ka atalgojums samazināts visiem, kuriem to izmaksā no valsts budžeta, tai skaitā Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, ministriem un Saeimas deputātiem, Saeima uzskata, ka, pieņemot apstrīdētās normas, ir ievērots solidaritātes princips. 3.
126. Saeima nepiekrīt arī tam Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētās normas neatbilstot tiesiskās paļāvības principam. Tiesiskās paļāvības princips esot viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, tomēr tas neliedzot izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā grozījumus, kas atbilst noteiktām prasībām. Saeima uzsver, ka nedz tiesiskās stabilitātes, nedz taisnīguma princips neliedz atkāpties no līdzšinējās prakses. Tas esot ne vien pieļaujams, bet pat nepieciešams gadījumos, kad jāizvēlas konkrētajai situācijai piemērotāks un atbilstošāks risinājums. Pēc Saeimas ieskata, konkrētajā situācijā ir pieļaujama atkāpšanās no personai labvēlīgāka tiesiskā regulējuma, jo indivīdam dota iespēja saprast šādas rīcības motivāciju, kā arī to, vai šāds regulējums šajos apstākļos ir objektīvi nepieciešams un vai pārkāpums nav patvaļīgs. 3.
127. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve zvērināta advokāte Jūlija Jerņeva papildus jau minētajiem argumentiem par apstrīdēto normu nepieciešamību un samērību norādīja, ka tiesiskās paļāvības princips šajā gadījumā skatāms arī vienlīdzības principa kontekstā, proti, vienai personu grupai piešķirto "labumu" neaizskaršana vai palielināšana automātiski nozīmē citas personu grupas materiālā stāvokļa pasliktināšanu. Līdz ar to neesot pieļaujams, ka atalgojuma samazinājums skartu visus publiskajā sektorā nodarbinātos, taču neskartu tiesu varas pārstāvjus un tāpēc vēl lielāks atalgojuma samazinājums būtu piemērojams citiem publiskajā sektorā nodarbinātajiem. J. Jerņeva pauda viedokli, ka lietā būtu precizējams apjoms, kādā izvērtējama apstrīdētā
128. punkta trešā teikuma atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Atsaucoties uz likumprojekta anotācijā sniegtajiem aprēķiniem, Saeima pauž uzskatu, ka nevienam no Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē noteiktās pamattiesības neaizskar apstrīdētā
129. punkta trešā teikuma vārdi "bet nepārsniedzot Ministru prezidenta mēnešalgu, kas noteikta saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu". Līdz ar to lietas ietvaros būtu izvērtējami tikai apstrīdētā
130. punkta trešā teikuma vārdi "no
131. gada 1.janvāra līdz
132. gada
133. decembrim tiesnešu un zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu atlīdzību nosaka 73 procentu apmērā no darba samaksas, kas noteikta saskaņā ar šo pārejas noteikumu
134. un
135. punktu" tiktāl, ciktāl tie nosaka tiesnešu atlīdzību. 3.
136. Saeima atbildes rakstā lietā Nr. 2010-24-01 ir norādījusi, ka Satversmes
137. pants paredz tikai vienu konkrētu atalgojuma slieksni, kas nodrošināms visiem tiesnešiem, lai tiktu aizsargāta tiesu un tiesnešu neatkarība un visi tiesneši "justos vienādi aizsargāti un aicināti pildīt savu pienākumu - spriest taisnīgu tiesu". Saeimas uzskats ir šāds: "Satversme likumdevējam uzliek par pienākumu nodrošināt visiem tiesnešiem vismaz tādu nesamazināmu atalgojumu, kas nodrošina tiesu un tiesnešu neatkarību. Taču likumdevējs bauda rīcības brīvību, izstrādājot detalizētu tiesnešu atalgojuma sistēmu atbilstoši sava laika vadības teorijas atziņām." Saeimas rīcībā neesot "ziņu, ka pēc apstrīdētās normas pieņemšanas veidotos tāda situācija, ka tiesas vairs nebūtu spējīgas spriest tiesu neatkarīgi. Šajā ziņā varot konstatēt, ka likumdevēja rīcības brīvības robežas nav pārsniegtas". Attiecībā uz konsultācijām ar tiesu varu Saeimai saistošs esot Saeimas kārtības rullis, kas "nenosaka par obligātu apstrīdētās normas pieņemšanas priekšnoteikumu konsultācijas ar tiesu varas pārstāvjiem, kā arī nepiešķir tiesu varas pārstāvjiem veto tiesības". Vienlaikus atbildes rakstā norādīts, ka esot rīkotas regulāras tikšanās un risināts dialogs ar tiesu varas pārstāvjiem. Saeima uzskata, ka "tiesnešu mēneša amatalgas normatīvajam regulējumam nav bijusi raksturīga pietiekama stabilitāte, kas varētu radīt tiesnešos tiesisko paļāvību uz likuma "Par tiesu varu" 119.1 panta piemērošanu skaidri noteiktā gadā. Likumdevēja rīcība, konsekventi pagarinot pārejas periodu tiesnešu mēneša amatalgas noteikšanā, nenodrošina tiesisko paļāvību tik lielā mērā, lai personas varētu būt paļāvušās uz normatīvā regulējuma nemainīgumu." 3.
138. Turklāt J. Jerņeva norādīja: ja Satversmes tiesa atzīs par Satversmei neatbilstošām apstrīdētās normas un tās tiks atceltas ar spēkā stāšanās datumu, kā to pieprasa Pieteikumu iesniedzēji, tad valsts budžetam būs vajadzīgi papildu 36,5 miljoni latu atalgojumu starpības segšanai. Tas nozīmējot, ka naudas līdzekļi būs jāmeklē, pārskatot atalgojumam citām sociālajām grupām paredzētos izdevumus. Taču krīzes apstākļos visiem būtu jāievēro solidaritātes princips attiecībā uz atalgojuma samazinājumu.
139. Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Guntis Bērziņš - tiesas sēdē norādīja, ka
140. gada nogalē Ministru kabinetam nācās pieņemt tā saucamo krīzes budžetu
141. gadam, kā arī lūgt Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas palīdzību 7,5 miljonu eiro apmērā. Toreiz prognoze esot bijusi tāda, ka iekšzemes kopprodukts
142. gadā kritīsies par 12 procentiem, bet dažus mēnešus vēlāk esot prognozēts jau 18 procentu kritums. Līdz ar to vajadzējis veikt 500 miljonu latu konsolidāciju, respektīvi, vajadzējis palielināt ieņēmumus vai samazināt izdevumus. Pieņemot budžetu, esot prognozēts, ka ieņēmumi
143. gadā būs apmēram 5,3 miljardi latu, taču faktiski ieņemti tikai 3,9 miljardi latu. Starpība starp prognozi un realitāti
144. gada beigās esot bijusi 1,4 miljardi latu jeb 26 procenti. Izskatāmā lieta esot daļa no šīs vispārējās ekonomiskās situācijas.
145. gada pirmajos trīs mēnešos vidējā darba samaksa esot bijusi 431 lats - par 26,3 procentiem mazāka nekā
146. gadā. Tas gandrīz precīzi atbilstot samazinājumam, kas ietverts apstrīdētajās normās. Tiesneša amatalga šobrīd esot 808 lati. Tikai desmitajai daļai sabiedriskā sektorā strādājošo atalgojums pārsniedzot 800 latus, tāpēc tiesnešu atalgojums esot uzskatāms par atbilstošu. Tas esot samērīgs ar tiesneša amatam izvirzītajām prasībām, kā arī ar tiesneša profesionalitāti un stāvokli sabiedrībā. Izskatot apstrīdētās normas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs, neviens tiesu varas pārstāvis neesot uzklausīts, bet G. Bērziņš paskaidroja, ka attiecīgajā komisijā neesot iedibināta tāda prakse, ka ieinteresētās personas tiktu uzaicinātas paust savu viedokli. Taču gan
147. gada jūnijā, gan novembrī komisija bijusi informēta par to, ka tiesnešu algu jautājums ar tiesnešiem ir diskutēts. Piemēram, 2009.gada nogalē vairākās Ministru kabineta sēdēs, piedaloties arī tiesu varas pārstāvjiem, esot apspriests jautājums par tiesnešu darba samaksu.
148. Pieaicinātā persona - Saeimas Juridiskās komisijas apakškomisijas darbam ar Tiesu iekārtas likumu priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa - tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas, lai konsolidētu
149. gada budžetu, pasargājot valsti no bankrota. To mērķis neesot bijusi vēršanās pret tiesnešiem. Pieņemot grozījumus, esot izvērtēta to atbilstība Satversmei. Ekonomiskās krīzes situācijā šādi atalgojuma samazinājumi esot attaisnojami. Finanšu stāvoklis valstī esot krasi pasliktinājies, un izveidojusies situācija bijusi daudz sliktāka par to, kāda bijusi
150. gada nogalē, kad tika iesaldētas tiesnešu algas. S. Āboltiņa nepiekrita tam, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas neesot nodrošināta tiesnešu viedokļa uzklausīšana. Gan Juridiskajā komisijā, gan Tiesu iekārtas likuma apakškomisijā notiekot dialogs ar tiesnešiem. Strādājot pie likumprojekta "Tiesu iekārtas likums" un sagatavojot grozījumus likumā "Par tiesu varu", regulāri tiekot uzklausīti tiesneši. Tiesnešu viedokļi daudzos jautājumos neesot vienprātīgi. Tāpat tiesnešu biedrības katrā konkrētajā gadījumā atrodot iespēju komisijā paust savu viedokli. S. Āboltiņa norādīja, ka
151. gada aprīlī Tiesnešu konferencē tika apspriests jautājums par tiesnešu atalgojuma samazinājumu un tiesneši tika aicināti izveidot darba grupu, kas piedalītos attiecīgo likuma grozījumu izstrādāšanā. Tiesneši šādu grupu neesot izveidojuši, norādot, ka dialogs notiek pietiekamā apjomā. Tāpat ar visu tiesu priekšsēdētājiem esot ticies un atalgojuma jautājumu apspriedis arī tieslietu ministrs Mareks Segliņš. Turklāt Ministru kabineta sēdē, kurā apspriesti attiecīgie grozījumi, esot piedalījies Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks senators Pāvels Gruziņš, kurš paudis atbalstu atalgojuma samazinājumam, bet tiesnešu atalgojuma sistēmas saglabāšanai likuma "Par tiesu varu" ietvaros. Tiesneši esot arī to valsts amatpersonu skaitā, kurām saglabātas sociālās garantijas. Tiesneša amats esot pietiekami atalgots, to apliecinot arī fakts, ka konkursos uz vienu tiesneša vietu piesakoties vairāki pretendenti. Atskatoties uz tiesnešu atalgojuma sistēmu, kas tika iestrādāta likumā "Par tiesu varu", S. Āboltiņa norādīja, ka līdz
152. gadam tiesnešu atalgojums nebija atbilstošs.
153. Pieaicinātās personas - Tieslietu ministrijas - pārstāve Tieslietu ministrijas Eiropas Kopienu tiesas departamenta direktore Kristīne Drēviņa norādīja, ka Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajam viedoklim, ka apstrīdētās normas neietver Satversmes 1.,
154. un
155. pantā noteikto tiesību aizskārumu. K. Drēviņa uzsvēra, ka tiesneša amats vēl aizvien ir pietiekami prestižs, pietiekami labi atalgots un apveltīts ar pietiekamām sociālajām garantijām. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka tiesneši atstās savu amatu atalgojuma dēļ. To apliecinot arī vairāki skaitļi: pēc pašu vēlēšanās no amata
156. gadā atbrīvoti 12 tiesneši,
157. gadā - septiņi, turpretim kritiskajā
158. gadā - tikai divi tiesneši, bet
159. gadā līdz šim pēc paša vēlēšanās ir atbrīvots viens tiesnesis. Kopš
160. gada
161. jūnija līdz tiesas sēdes dienai esot iecelti deviņi jauni tiesneši. Notikušajos konkursos uz vienu tiesneša amatu esot pieteikušies vidēji 4,36 kandidāti. Pašreiz ļoti strauji samazinoties arī citu augsti kvalificētu juristu ienākumi. Piemēram, notāra mēneša vidējā amatalga
162. gadā salīdzinājumā ar
163. gadu samazinājusies par 29 procentiem. Savukārt Tieslietu ministrijas valsts sekretāra amatalga kopš
164. gada novembra esot samazinājusies par 40 procentiem. Vidēji Tieslietu ministrijā alga esot samazināta par 29 procentiem, vadošajam personālam - par 30 procentiem un nevienam darbiniekam alga neesot samazināta mazāk kā par 20 procentiem. K. Drēviņa norādīja, ka pienākums konsultēties ar tiesu varu tika izpildīts, piemēram,
165. gada
166. martā tika organizētas sanāksmes ar rajonu tiesu un apgabaltiesu priekšsēdētājiem, tiesnešu atalgojuma jautājums tika apspriests ikgadējā Tiesnešu konferencē, kuras dalībnieki citastarp vienojās par to, ka savu pārstāvi turpmākām sarunām nedeleģēs, un uzsvēra līdzšinējo labo sadarbību ar Tieslietu ministriju. Šajā konferencē esot pieņemts aicinājums Valsts prezidentam, Saeimai un Ministru kabinetam, kurā apliecināta tiesnešu gatavība solidāri piedalīties ekonomiskās krīzes pārvarēšanā.
167. gada
168. maijā tieslietu ministrs aicinājis rajonu tiesu un apgabaltiesu priekšsēdētājus uz sarunu par ekonomisko situāciju valstī un budžeta izdevumu samazinājuma ietekmi uz tiesu darbu. Savukārt
169. septembrī Tieslietu ministrija rakstveidā informējusi tiesas par Ministru kabineta izteikto aicinājumu veikt solidāru samazinājumu un lūgusi tiesu priekšsēdētājus sniegt priekšlikumus, kā vislabāk to īstenot. Turklāt
170. gada
171. un
172. oktobrī Ministru kabinets pieņēmis zināšanai Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka senatora P. Gruziņa izteiktos iebildumus pret tiesneša amata iekļaušanu vienotajā atalgojuma sistēmā, tāpēc attiecīgo algu samazinājumu ietvēris likumā "Par tiesu varu". K. Drēviņa uzsvēra, ka Tieslietu ministrija ir izskatījusi arī vairākus alternatīvos risinājumus. Piemēram, neesot atbalstīts tiesnešu atalgojuma samazinājums par 20 vai 30 procentiem, esot plānots atslogot tiesas. Turklāt esot palielinātas valsts nodevas, un šis pasākums ļāvis iekasēt papildu 1,5 miljonus latu. Minētie līdzekļi esot novirzīti tiesnešu darba samaksas samazināšanai pēc iespējas saudzīgākā veidā. Tieslietu ministrijas pārstāvis valsts sekretārs Mārtiņš Lazdovskis vērsa uzmanību uz to, ka tiesnešu atalgojuma samazinājums bija Tieslietu ministrijas budžeta samazinājuma neatņemama sastāvdaļa. Nesamazinot tiesnešu atalgojumu, nebūtu iespējams nodrošināt Tieslietu ministrijas funkciju īstenošanu piešķirtā budžeta ietvaros.
173. Pieaicinātās personas - Finanšu ministrijas - pārstāvis Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis raksturoja finanšu situāciju valstī.
174. gada budžetu nācies finansēt no aizdevuma, tāpēc valstī veikti krasi fiskālās disciplīnas pasākumi. Atalgojuma samazinājums esot skāris plašu sabiedrības daļu: darba samaksa par 25 procentiem samazināta visai valsts pārvaldei, bet ministriju centrālajos aparātos - par 33 procentiem. Arī vidējā darba alga (martā - 440 latu) esot par 25 procentiem mazāka nekā
175. gada nogalē. Samazinājums skāris arī tiesnešus, jo valsts budžetā būtiski samazināts Tieslietu ministrijas finansējums. Faktiskais samazinājums rajona tiesas tiesnesim esot 28 procenti, apgabaltiesas tiesnesim - 20 procenti un zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim - 32 procenti. Savukārt Saeimas deputātu atalgojums
176. gada
177. martā samazināts par 15 procentiem un joprojām esot iesaldēts. Ministru kabineta locekļu atalgojums kopš
178. gada
179. jūlija arī esot samazināts par 20 procentiem un joprojām iesaldēts. Izstrādājot vienoto atalgojuma sistēmu, kurā bijis paredzēts iekļaut arī tiesu varas darbiniekus, par augstāko atalgojumu esot izraudzīts Ministru prezidenta atalgojums. Taču tiesu varas pārstāvji neesot atbalstījuši šādu risinājumu, uzstājot uz jau pastāvošās tiesnešu atlīdzības sistēmas saglabāšanu likuma "Par tiesu varu" ietvaros. Pieņemot apstrīdētās normas, esot respektēts tiesu varas pārstāvju viedoklis, tomēr viņu atalgojums esot ierobežots ar Ministru prezidenta atalgojuma lielumu. Tādā veidā tiesnešu atalgojums esot pielīdzināts valsts pārvaldes darbinieku atalgojumam. Savukārt Finanšu ministrijas pārstāve Vadības un metodoloģijas departamenta Sabiedriskajā sektorā nodarbināto atlīdzības politikas nodaļas vadītāja Inga Ošiņa tiesas sēdē, aplūkojot vienotā atalgojuma sistēmas tapšanas procesu, uzsvēra, ka jāņem vērā arī vēsturiskie aspekti. Valsts pārvaldē kopš
180. gada pēc būtības neesot veiktas nekādas reformas darba samaksas jomā. Atalgojums esot pieaudzis uz minimālās algas pieauguma un iestāžu budžeta pieauguma rēķina. Rezultātā esot izveidojusies tāda situācija, ka bijusi ļoti maza atšķirība starp kvalificētiem darbiniekiem un tādiem darbiniekiem, kuriem nav kvalifikācijas un kuri veic fizisko darbu. Algu reforma nopietni esot uzsākta
181. gadā, kad tika izstrādāts amatu katalogs, un no
182. gada līdz
183. gada vidum pilnībā esot ieviesta arī darba samaksas sistēma. Valsts budžetā
184. un
185. gadā bijis paredzēts finansējums algu paaugstināšanai. I. Ošiņa norādīja, ka Ministru prezidenta atalgojums sākotnēji bija piesaistīts vidējam atalgojumam valstī, to reizinot ar koeficientu
186. Laika gaitā tas vairākkārt mainījies, un pašlaik Ministru prezidenta atalgojums esot noteikts 1908 latu apmērā. Vienotās atalgojuma sistēmas ietvaros tas esot noteikts kā augstākais atalgojums ar koeficientu 4,05 no vidējās darba samaksas valstī. Pārējiem valsts sektorā nodarbinātajiem esot noteikti zemāki koeficienti. I. Ošiņa atzina, ka Ministru prezidenta atalgojuma noteikšana bijusi politisks lēmums. To esot iespējams mainīt atkarībā no politiskās situācijas valstī. Turklāt Ministru prezidenta atalgojums neesot balstīts uz aprēķiniem vai objektīviem kritērijiem. Finanšu ministrijas pārstāve Budžeta departamenta direktore Ilonda Stepanova norādīja, ka tika pieņemts lēmums samazināt atalgojumam paredzētos izdevumus par 20 procentiem visām iestādēm. Pieņemot šādu lēmumu, neesot veikti aprēķini par tā ietekmi uz dažādām personu grupām. Iestādes pašas esot īstenojušas šādu samazinājumu. Savukārt Tieslietu ministrija, plānojot savus izdevumus, esot noteikusi tiesnešu atalgojuma pirmo samazinājumu tikai 15 procentu apmērā, jo atradusi iespēju palielināt savus ieņēmumus no iekasētajām valsts nodevām.
187. Pieaicinātās personas - Latvijas Republikas tiesībsarga biroja - pārstāve juriskonsulte Santa Tivanenkova norādīja, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
188. un
189. pantam. S. Tivanenkova uzsvēra, ka Satversmes
190. pants vērtējams kopsakarā ar ANO Starptautisko paktu par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Minētā pakta normas prasot, lai tā dalībvalstis atzītu, ka ikvienam ir tiesības uz darbu un tā aizsardzību, lai ikvienam būtu iespēja pelnīt sev iztiku ar darbu, ko viņš brīvi izvēlas vai pieņem. Satversmes
191. pantā ietverto jēdzienu "veiktajam darbam atbilstoša samaksa" varot traktēt tādējādi, ka tiesneša atalgojumam jāatbilst tiesneša kvalifikācijai un tiesnešiem izvirzītajām prasībām, proti, izglītībai, darba pieredzei, nevainojamai reputācijai, un šis darbs esot jāatlīdzina atbilstoši tam uzliktajam slogam un nepieciešamajai kvalifikācijai. Pieņemot grozījumus likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
192. un
193. punktā, likumdevēja leģitīmais mērķis esot bijusi valsts labklājības aizsardzība un ekonomiskās stabilitātes saglabāšana, un attiecīgais ierobežojums esot pieņemts uz likuma pamata saistībā ar neatliekamu sabiedrisku vajadzību. S. Tivanenkova norādīja, ka tiesu vara, lai arī būdama neatkarīga, tomēr funkcionē neatrauti no tās finansējuma avota. Valsts budžets un valsts ekonomiskās lejupslīdes apstākļi varot ietekmēt tiesnešu atalgojumu.
194. gadā, kad tika pieņemta Koncepcija, valdība neesot varējusi paredzēt, ka
195. gadā globālās ekonomiskās krīzes ietekmē valsts ekonomiskais stāvoklis pasliktināsies tik lielā mērā, ka būs nepieciešams samazināt atalgojumu visiem no valsts budžeta finansēto iestāžu darbiniekiem. Tādēļ krīzes apstākļos Koncepcijas darbības apturēšana esot bijis loģisks pasākums, kurā nevarot saskatīt tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Labums, ko no šā pasākuma gūst sabiedrība, noteikti esot lielāks nekā ierobežojums, kas uzlikts tiesnešiem. Tiesnešu atalgojums neesot atzīstams par netaisnīgu. Saskaņā ar Eiropas Sociālās hartas noteikumiem atalgojumā tiekot ietvertas arī prēmijas un citi labumi, tostarp sociālās garantijas. Likumā "Par tiesu varu" tiesnešiem paredzētas vairākas sociālās garantijas: piecu nedēļu atvaļinājums un papildu atvaļinājuma piešķiršana pēc pieciem tiesneša amatā nostrādātiem gadiem, iespēja saņemt dzīvības un veselības apdrošināšanu. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstot Satversmes
196. un
197. pantam. Savukārt atbilstība Satversmes
198. pantam esot jāvērtē kopsakarā ar ANO apstiprinātajiem Tiesu varas neatkarības pamatprincipiem. Šajā dokumentā neesot atsauces uz darba atalgojumu kā tiesu varas neatkarības pamatu. Līdz ar to valstij vajagot censties nodrošināt tiesnešiem pienācīgu atalgojumu, taču to nevarētu saistīt ar tiesneša taisnīguma izpratni un neatkarības garantēšanu. Spēkā esošais atalgojums esot atbilstošs un neietekmējot tiesnešu neatkarību, tāpēc atbilstot arī Satversmes
199. pantam. Secinājumu daļa I
200. Viens no prasījumiem, kas ietverts pieteikumos, ir šāds: izvērtēt apstrīdētā
201. punkta otrā teikuma atbilstību Satversmes 1.,
202. un
203. pantam. Satversmes tiesa
204. gada
205. janvārī pieņēma spriedumu lietā Nr. 2009-11-01, atzīstot likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
206. punkta otro teikumu
207. gada
208. novembra likuma,
209. gada
210. jūnija likuma un
211. gada
212. decembra likuma redakcijā par neatbilstošu Satversmes
213. pantam un spēkā neesošu no
214. gada
215. janvāra. Satversmes tiesas likuma
216. panta pirmās daļas
217. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījumu. Tādējādi lietā ietvertais prasījums par apstrīdētā
218. punkta otrā teikuma atbilstību Satversmes 1.,
219. un
220. pantam uzskatāms par jau izspriestu un tiesvedība par šo prasījumu ir izbeidzama. II
221. Saeima atbildes rakstā un tiesas sēdē lūdza izbeigt tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā
222. punkta trešā teikuma vārdu "bet nepārsniedzot Ministru prezidenta mēnešalgu, kas noteikta saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu" atbilstību Satversmes 1.,
223. un
224. pantam, jo šis prasījums neatbilstot Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas prasībām. Satversmes tiesas likuma
225. panta pirmās daļas
226. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar Satversmes tiesas lēmumu, ja Satversmes tiesa konstatē, ka lēmums par lietas ierosināšanu neatbilst Satversmes tiesas likuma
227. panta piektās daļas prasībām. Šajā pantā citastarp noteikts, ka konstitucionālajai sūdzībai ir jāatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām. Savukārt no 19.2 panta pirmās daļas izriet nosacījums, ka persona var vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī (sk., piemēram, Satversmes tiesas
228. gada
229. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un
230. gada
231. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-03) vai arī pastāv apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk., piemēram, Satversmes tiesas
232. gada
233. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.
234. punktu). Saeima, atsaucoties uz likumprojekta anotācijā sniegtajiem aprēķiniem, uzskata, ka nevienam no Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē noteiktās pamattiesības neaizskar apstrīdētā
235. punkta trešā teikuma vārdi "bet nepārsniedzot Ministru prezidenta mēnešalgu, kas noteikta saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu". Tāpēc Satversmes tiesa noskaidros, vai citētie apstrīdētā
236. punkta trešā teikuma vārdi aizskar Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Minētie vārdi bija ietverti likumprojektā, kura anotācijā sniegtie aprēķini pamatojās uz normām, kas ar
237. gada
238. janvāra spriedumu atzītas par antikonstitucionālām un spēkā neesošām no
239. gada
240. janvāra. Tātad tiesnešu algas no
241. gada
242. janvāra tiks aprēķinātas atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 119.1 pantam, ņemot vērā apstrīdēto
243. punkta trešo teikumu, proti, amatalga nosakāma 73 procentu apmērā no likumā paredzētās darba samaksas, bet nepārsniedzot Ministru prezidenta atalgojumu, kas noteikts saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu. Tādējādi arī tad, ja tiesneša amatalgu nosaka 73 procentu apmērā, ierobežojums attiecībā uz atalgojuma maksimālo apmēru var skart vairākus Pieteikumu iesniedzējus - rajonu un apgabaltiesu tiesnešus ar augstākām kvalifikācijas klasēm. Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka par pamattiesību aizskārumu ir atzīstams arī tāds aizskārums, kas var būt nākotnē sagaidāms vai arī potenciāls (sk. Satversmes tiesas
244. gada
245. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.
246. punktu un
247. gada
248. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03). Tiesību doktrīnā izteikts viedoklis, ka pamattiesību aizskāruma teorija ļauj par reālu atzīt arī nākotnē gaidāmu un potenciālu aizskārumu. Proti, potenciāls, kā arī nākotnē gaidāms aizskārums nozīmē to, ka pastāv pamatota un ticama iespējamība, ka apstrīdētās normas piemērošana varētu radīt nelabvēlīgas sekas konstitucionālās sūdzības iesniedzējam. Vērtējot personas tiesību ierobežojumu, jāņem vērā gan risks, ka šis ierobežojums nenovēršami skars konkrēto personu, gan arī iespējamais personas tiesisko interešu aizskārums(sk. Satversmes tiesas
249. gada
250. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 12.
251. punktu). Lielākā daļa Pieteikumu iesniedzēju ir tiesneši, kas ar Saeimas lēmumu apstiprināti amatā bez pilnvaru termiņa ierobežojuma. No
252. gada
253. janvāra apstrīdētais
254. punkta trešais teikums attieksies uz šiem Pieteikumu iesniedzējiem. Līdz ar to jautājums par apstrīdētajā
255. punkta trešajā teikumā noteikto ierobežojumu izlemjams izskatāmās lietas ietvaros. Līdz ar to tiesvedība lietā šajā daļā ir turpināma.
256. Pieteikumu iesniedzēji lūdz izvērtēt, vai apstrīdētajā
257. panta trešajā teikumā ietvertais ierobežojums - proti, tas, ka tiesneša darba samaksa nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu, - atbilst no Satversmes
258. panta izrietošajam vienlīdzības principam. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas
259. gada
260. decembra sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas
261. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka tam ir objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas
262. gada
263. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01
264. punktu). Lai noskaidrotu apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam, jāizvērtē, vai personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu vai vienādu attieksmi un vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips - proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem. 11.
265. Tiesnešu darba samaksas sistēma izstrādāta ar mērķi veicināt tiesneša karjeras attīstību un paredz atšķirīgu atalgojumu dažādu līmeņu tiesu tiesnešiem, tādējādi nodrošinot atbilstošu samaksu par darbu. Tiesnesim, pārejot darbā augstāka līmeņa tiesā, ir nepieciešama augstāka kvalifikācija, jo pieaug izskatāmo lietu sarežģītība un pieņemto nolēmumu nozīmīgums, līdz ar to ir paredzēta arī augstāka amatalga. Tādējādi tiesnesis ir orientēts uz savu izaugsmi un kvalifikācijas celšanu (sk. Satversmes tiesas
266. gada
267. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 17.
268. punktu). Princips, ka darba samaksa dažādu tiesu tiesnešiem ir atšķirīga, darbojas visās demokrātiskajās valstīs. Starpība starp zemāka un augstāka līmeņa tiesas tiesneša atalgojumu dažādās valstīs ir atšķirīga. Eiropas Savienībā vidēji tā atšķiras vairāk nekā divas reizes, bet dažās valstīs - pat vairāk nekā trīs reizes [sk. European judicial systems, Edition 2008 (data 2006): Efficiency and quality of justice, Council of Europe, September 2008, p.p. 185, 186]. Latvijā šī atšķirība ir 2,3 reizes. Atšķirīgs atalgojums likumā ir paredzēts arī viena līmeņa tiesas tiesnešiem, kā arī tiesas priekšsēdētājam un tiesas priekšsēdētāja vietniekam, kuri vienlaikus ir arī tiesneši. Tā kā augstāka līmeņa tiesā nepieciešama augstāka kvalifikācija, turklāt pieaug izskatāmo lietu sarežģītība, dažādu tiesu tiesneši neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Atšķirīgos apstākļos atrodas arī attiecīgās tiesas tiesnesis un tiesas priekšsēdētājs, jo priekšsēdētājs līdztekus tiesneša pienākumu pildīšanai vada iestādes darbu. 11.
269. Satversmes tiesa jau konstatēja, ka ierobežojums, kas neļauj pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu, no
270. gada
271. janvāra attieksies uz tiesnešiem ar augstāku kvalifikāciju, tostarp arī uz daudziem tiesu priekšsēdētājiem. Līdz ar to izveidosies tāda situācija, ka dažāda līmeņa tiesu un dažādas kvalifikācijas tiesnešiem par dažāda apjoma darbu tiks noteikts vienāds atalgojums.
272. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, jānoskaidro, vai tai ir leģitīms mērķis un vai tiek ievērots samērīguma princips. Saeimas atbildes rakstos nav norādīts, kā arī no lietā esošiem materiāliem nav konstatējams apstrīdētajā
273. panta trešajā teikumā ietvertā ar Ministru prezidenta atalgojumu saistītā ierobežojuma leģitīmais mērķis. Satversmes tiesa pieļauj, ka ierobežojuma mērķis bija sakārtot darba samaksas sistēmu valsts pārvaldē. Ministru prezidents vada Ministru kabineta darbu un ir augstākā izpildvaras amatpersona, tāpēc likumdevēja lēmums noteikt, ka viņa mēnešalga ir augstākā valsts pārvaldē, būtu pilnīgi pamatots un loģisks.
274. Saeima
275. gada
276. maijā pieņēma Ministru kabineta iekārtas likumu, kurā tika noteikta Ministru prezidenta mēnešalga, kas, pēc likumdevēja ieskata, bija Ministru prezidenta veiktajam darbam atbilstoša. Šobrīd spēkā esošais tiesiskais regulējums paredz vairāk nekā divas reizes zemāku Ministru prezidenta algu, nekā likumdevējs bija paredzējis sākotnēji. Tiesas sēdē Finanšu ministrijas pārstāve norādīja, ka tas ir bijis politisks lēmums. Viņasprāt, Ministru prezidenta atlīdzība nav adekvāta, ņemot vērā viņa pienākumus. Taču gan Ministru prezidenta kandidāta izraudzīšana, gan Ministru prezidenta apstiprināšana, gan viņa pilnvaru termiņš un atalgojums var būt politiskās izvēles jautājums, tāpēc likumdevējam nav nepieciešams tiesiski pamatot un motivēt Ministru prezidenta mēnešalgas apmēru. Satversmes tiesa izskatāmās lietas ietvaros nevērtē Ministru prezidenta mēnešalgas lielumu, kā arī valsts pārvaldē spēkā esošo darba samaksas sistēmu.
277. Jebkuras no valsts budžeta apmaksātas amatalgas noteikšana ir likumdevēja kompetencē, un zināmā mērā tā vienmēr ir politiska izšķiršanās. Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc Saeimas rīcības brīvības apjoms, pieņemot lēmumus par Ministru prezidenta un tiesnešu atalgojumu, ir atšķirīgs. Ir pieļaujams tas, ka Ministru prezidenta atalgojums tiek noteikts brīvi, bez izvērtēšanas. Savukārt šāda, tikai uz likumdevēja politisko gribu balstīta tiesnešu atalgojuma noteikšana ir pretrunā ar varas dalīšanas un tiesu neatkarības principu. Ja likumdevējam tiktu dotas neierobežotas tiesības pēc savas politiskās izvēles ietekmēt tiesnešu algas, tiesas neatkarības jēdziens zaudētu jēgu (sk. Satversmes tiesas
278. gada
279. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 11.
280. punktu). Arī Eiropas hartā "Par tiesnešu statusu" atzīts par svarīgu nosacījums, ka tiesneša atlīdzības līmenim jābūt tādam, lai pasargātu tiesnešus no spiediena, nevis noteikts, ka atalgojuma līmenis būtu jāsaskaņo ar likumdevējvaras vai izpildvaras augstāko amatpersonu atalgojumu, jo šāda salīdzināšana nav iespējama (sk. European Charter on the Statute of Judges and Explanatory Memorandum, Council of Judges, 8-10 July 1998, para. 6.1).
281. Satversmes tiesa
282. gada
283. janvāra spriedumā secināja, ka "varas dalīšanas princips nenoteic īpašas aritmētiskas proporcijas starp atalgojuma līmeņiem atšķirīgos varas atzaros [...]. Ņemot vērā dažādus komplicētus faktorus, kas raksturo amatu, vienmēr ir diskutabli salīdzināt amatus dažādos varas atzaros. Tie bieži vien ir pilnīgi atšķirīgi darbi, kam ir atšķirīgs atbildības apjoms. Tikpat lielā mērā atšķiras arī darba raksturs, stabilitātes pakāpe amata pildīšanā, ar veicamajām funkcijām saistītās pilnvaras, amatā atrašanās laiks. Šo un citu līdzīgu iemeslu dēļ ir nepamatoti salīdzināt amatus un prasīt, lai vienam varas atzaram piederīgās amatpersonas pelnītu tikpat, cik pelna citam varas atzaram piederīgās amatpersonas" (Satversmes tiesas
284. gada
285. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.
286. punkts). Vairākas konstitucionālās tiesas (piemēram, Igaunijā, Kanādā, Polijā), risinot ar tiesnešu atlīdzību saistītus jautājumus, ir norādījušas, ka atalgojuma izlīdzināšanu dažādos varas atzaros nevajadzētu izvirzīt par mērķi (sk. Satversmes tiesas
287. gada
288. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 21.
289. punktu). Satversmes tiesa jau konstatēja, ka nav pamata apšaubīt likumdevēja lēmumu noteikt Ministru prezidenta mēnešalgu kā augstāko valsts pārvaldē (sk. šā sprieduma
290. punktu). Šāds ierobežojums ietverts vairākos likumos. Taču vienlaikus šāds ierobežojums nav attiecināts uz Saeimas deputātu atlīdzību, kā arī uz vairāku neatkarīgo iestāžu un valsts uzņēmumu amatpersonu atalgojumu. Satversmes tiesa jau secināja, ka šāds ierobežojums nenodrošina atšķirīgu attieksmi pret dažāda līmeņa tiesu un kvalifikācijas tiesnešiem, proti, personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Šādai atalgojuma izlīdzināšanai, tāpat kā atalgojuma mehāniskai izlīdzināšanai dažādos varas atzaros, nav objektīva un saprātīga pamata. Līdz ar to apstrīdētajā
291. panta trešajā teikumā ietvertais ierobežojums - proti, tas, ka tiesnešu darba samaksa nedrīkst pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu, kas noteikts saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, - neatbilst vienlīdzības un varas dalīšanas principiem. Tādējādi apstrīdētā
292. punkta trešā teikuma vārdi "bet nepārsniedzot Ministru prezidenta mēnešalgu, kas noteikta saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu" neatbilst Satversmes
293. pantam. III
294. Satversmes tiesa
295. gada
296. decembrī ierosināja lietu Nr. 2009-111-01 "Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
297. punkta otrā teikuma un
298. punkta otrā teikuma (
299. gada
300. jūnija redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
301. un
302. pantam". Minētajā lietā apstrīdēts likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
303. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz
304. gada
305. janvārim. Savukārt
306. gada
307. aprīlī ierosināta lieta Nr. 2010-24-01, kurā apstrīdēta likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu
308. punkta norma, kas regulē tiesnešu atlīdzību no
309. gada
310. janvāra. Lietās Nr. 2009-111-01 un Nr. 2010-24-01 ir apstrīdētas normas, ciktāl tās attiecas uz tiesnešu atalgojumu. Pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt, vai tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums un ierobežojums, kas neļauj pārsniegt Ministru prezidenta atalgojumu, atbilst Satversmes 1.,
311. un
312. pantam. Līdz ar to šīs lietas ietvaros netiek vērtēts
313. punkta otrais un trešais teikums, ciktāl tas attiecas uz zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem. Tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums noteikts gan apstrīdētajā
314. punkta otrajā teikumā, paredzot no
315. gada
316. jūlija līdz
317. gada
318. decembrim (nākamajos likuma grozījumos šo datumu aizstāja ar
319. gada
320. decembri) atalgojumu noteikt 85 procentu apmērā no darba samaksas, gan arī apstrīdētajā
321. punkta trešajā teikumā, paredzot no
322. gada
323. janvāra līdz
324. gada
325. decembrim to noteikt 73 procentu apmērā no darba samaksas. Tiesnešu atalgojuma procentuālie samazinājumi attiecas uz atšķirīgiem laika posmiem, kā arī atšķirīgi - par 15 un par 27 procentiem - samazina tiesnešu darba samaksu. Šie samazinājumi ir veikti no tiesneša mēneša amatalgas, kas iesaldēta jau kopš
326. gada un ko Satversmes tiesa
327. gada
328. janvāra spriedumā atzinusi par neatbilstošu Satversmes
329. pantam. Tomēr nedz Pieteikumu iesniedzēji, nedz arī Saeima nav norādījusi uz abu apstrīdēto
330. punkta teikumu pieņemšanas faktisko apstākļu atšķirībām un tiesiskajiem apsvērumiem, kuru dēļ šīs normas būtu vērtējamas atsevišķi. Nav sniegta arī informācija, kas liecinātu, ka apstrīdētie procentuālie samazinājumi rada pēc būtības atšķirīgu aizskārumu Pieteikumu iesniedzējiem. Tādējādi, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes normām, ir jāvērtē spēkā esošais procentuālais samazinājums, kas attiecas uz tiesnešu atalgojumu, kurš jau atzīts par neatbilstošu Satversmes
331. pantam (turpmāk - tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums).
332. Satversmes tiesa
333. gada
334. janvāra spriedumā jau secināja, ka Satversmes
335. pants ietver aizliegumu samazināt tiesnesim likumā noteikto atlīdzību viņa pilnvaru laikā. Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka īpašos apstākļos - ekonomiskās lejupslīdes situācijā, kad valsts ir spiesta veikt vispārēju atalgojuma samazinājumu no budžeta finansētajās institūcijās, - no tiesnešu atlīdzības samazināšanas aizlieguma principa var atkāpties (sk. Satversmes tiesas
336. gada
337. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.
338. un 10.
339. punktu). Apstrīdētais
340. punkta trešais teikums paredz terminētu tiesneša atalgojuma izmaksu 73 procentu apmērā - līdz
341. gada
342. decembrim. Tādējādi tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums ir pieļaujams, ja vien tiek ievēroti no Satversmes izrietošie principi (sk. Satversmes tiesas
343. gada
344. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
345. punktu).
346. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd tiesnešu atalgojuma procentuālā samazinājuma atbilstību no Satversmes
347. panta izrietošajam tiesiskās paļāvības (tiesiskās stabilitātes) un solidaritātes principiem, no Satversmes
348. panta izrietošajam tiesu neatkarības principam un Satversmes
349. pantam. Lai gan pieteikumos ietverts prasījums izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
350. pantam kopumā, tomēr no pieteikumiem un tiesas sēdē Pieteikumu iesniedzēju pārstāves paustā izriet, ka pēc būtības tiek apstrīdēta šo normu atbilstība Satversmes
351. panta vārdiem "ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu".
352. Lai izvērtētu tiesnešu atalgojuma procentuālā samazinājuma atbilstību Satversmes
353. pantam, jāpārbauda, vai šis samazinājums ierobežo tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu Satversmes
354. panta izpratnē. 19.
355. Ievērojot
356. gada
357. janvāra spriedumā secināto, par atbilstošu uzskatāma tāda tiesneša darba samaksa, kas ir samērīga ar amata atbildību un slodzi, neatkarības prasībām, no amata izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu konstitucionāli tiesiskajā iekārtā (sk. Satversmes tiesas
358. gada
359. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
360. punktu). Par tiesneša amatam atbilstošu uzskatāma tāda darba samaksa, kas, "pirmkārt, ir pietiekami konkurētspējīga, lai piesaistītu tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus. Otrkārt, [...] ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto lēmumu nozīmi un ietekmi, likumā noteikto amatu savienošanas aizliegumu, kā arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu pienācīgu ekonomisko neatkarību" (Satversmes tiesas
361. gada
362. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
363. punkts). 19.
364. Satversmes
365. pantā ietvertās tiesības attiecas uz sociālo tiesību sfēru. Satversmes tiesa jau secināja, ka šis pants aizsargā arī tiesnešu tiesības saņemt samaksu, kas atbilst veiktajam darbam. Vienlaikus pienācīga tiesnešu darba samaksa ietilpst arī Satversmes
366. pantā ietvertās tiesnešu neatkarības saturā (sk. Satversmes tiesas
367. gada
368. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
369. un 8.
370. punktu). Satversmes tiesa jau
371. gada
372. janvāra spriedumā secināja, ka jautājums par tiesnešu atlīdzības noteikšanu ietilpst ne tikai sociālo tiesību sfērā, kur likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, bet arī tādā jomā, kur likumdevēja rīcības brīvībai ir stingrāki ierobežojumi (sk. Satversmes tiesas
373. gada
374. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
375. punktu). Tādējādi atbilstība Satversmes
376. pantā ietvertajām tiesībām saņemt veiktajam darbam atbilstošu samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējama kopsakarā ar Satversmes
377. pantā ietverto neatkarības prasību. 19.
378. Kaut arī Satversme expressis verbis nenosaka tiesnešu atlīdzības lielumu, tomēr Satversmes
379. pantā ietvertā tiesu neatkarības principa saturā ietilpst prasība likumdevējam garantēt tiesneša finansiālo drošību (sk. Satversmes tiesas
380. gada
381. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 8.
382. punktu). Likumdevējs
383. gadā, izveidojot tiesnešu darba samaksas sistēmu, kas spēj garantēt tiesnešu finansiālo drošību tādā apmērā, lai aizsargātu tiesnešu neatkarību, un ietverot to likuma "Par tiesu varu"
384. nodaļā, izšķīrās par tādu risinājumu, ka amatam atbilstoša amatalga ir aprēķināma, ņemot vērā Centrālās statistikas pārvaldes iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicēto valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu un piemērojot tai koeficientu 4,
385. Likumdevējs, apstiprinot šo sistēmu, atzina, ka tā uzskatāma par tiesneša amatam atbilstošu, proti, pirmkārt, tā paredz darba samaksu, kas ir pietiekami konkurētspējīga, lai piesaistītu tiesneša amatam spējīgus un kompetentus juristus. Otrkārt, šādi noteikta alga ir pietiekama, lai, ņemot vērā tiesnešu pieņemto lēmumu nozīmi, likumā noteikto amatu savienošanas aizliegumu, kā arī tiesneša darba apjomu, tiesneši baudītu pienācīgu ekonomisko neatkarību (sk. Satversmes tiesas
386. gada
387. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
388. punktu). Šāda sistēma atbilst varas atzaru līdzsvaram un nodrošina to, ka tiesu varai nav jādiskutē ar izpildvaru vai likumdevēju par tiesnešu algas lielumu, kas varētu radīt draudus tiesu varas neatkarībai. Vienlaikus šāda sistēma ir arī elastīga - tā nodrošina tiesneša algas apmēra pielāgošanos vidējai darba samaksai valstī. Tādējādi likumdevējs jau ir noteicis, ka par tiesneša veiktajam darbam atbilstošu samaksu, kas viņam nodrošina pienācīgu ekonomisko neatkarību, uzskatāma tāda samaksa, kas ir 4,5 reizes lielāka par valstī strādājošo iepriekšējā gada vidējā mēneša bruto darba samaksu. 19.
389. Tiesnešu darba samaksas sistēma savulaik tika izstrādāta tāpēc, ka valstī bija izveidojusies tāda situācija, ka tiesnešu darba samaksa neatbilda viņu darba pienākumiem un atbildībai. Ieviešot šo sistēmu, likumprojekta anotācijā tika norādīts, ka pārāk zemā tiesnešu darba samaksa ir par pamatu tam, ka nepastāv nopietna konkurence uz tiesneša amatu un līdz ar to nav iespējams nodrošināt augsti kvalificētu juristu piesaisti darbam tiesās, kā arī tiek radīti apstākļi korupcijai (sk. Satversmes tiesas
390. gada
391. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01
392. punktu). Eiropas Komisijas sagatavotajos ikgadējos ziņojumos, kuros analizēts Latvijas kā Eiropas Savienības kandidātvalsts progress iestāšanās kritēriju izpildē, gan 2000., gan 2001., gan arī
393. gadā norādīts uz zemo tiesneša atalgojumu, nepietiekamo tiesu sistēmas finansējumu un ar to saistītajiem riskiem [sk. Regular Report on Latvia's Progress Towards Accession, Brussels, 9.10.2002., SEC