← Latvija

Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasī

Par Civilprocesa likuma 141.panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

  1. un 92.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 4.oktobrī lietā Nr.2010-15-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Vineta Muižniece un Viktors Skudra, pēc "Yelverton Investment B.V." (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  2. pantu un Satversmes tiesas likuma
  3. panta
  4. punktu,
  5. panta pirmās daļas
  6. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā
  7. gada
  8. septembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Civilprocesa likuma
  9. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  10. un
  11. pantam". Konstatējošā daļa
  12. Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima)
  13. gada
  14. oktobrī pieņēma Civilprocesa likumu (turpmāk arī - CPL), kas stājās spēkā
  15. gada
  16. martā. 1.
  17. Līdz
  18. gada oktobrim CPL
  19. nodaļas "Prasības nodrošināšana" normas paredzēja atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. CPL
  20. panta pirmā daļa noteica: "Par visiem lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos, izņemot šā likuma
  21. panta otrajā daļā paredzētos jautājumus, var iesniegt blakus sūdzību." CPL
  22. panta otrā daļa regulēja situāciju, kad lēmums par prasības nodrošinājumu pieņemts pirms prasības celšanas un tiesas noteiktajā termiņā prasība nav celta. 1.
  23. Ar Saeimas
  24. gada
  25. septembra likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā
  26. gada
  27. oktobrī, tika ieviestas būtiskas izmaiņas CPL
  28. nodaļā. Jaunā redakcijā tika izteikts CPL 138., 139., 140.,
  29. un
  30. pants, kā arī izslēgts CPL 144.,
  31. un
  32. pants. CPL
  33. panta pirmā daļa jaunajā redakcijā paredzēja, ka blakus sūdzību var iesniegt: 1) par lēmumu, ar kuru tiek nodrošināti zaudējumi, kas atbildētājam varētu rasties sakarā ar prasības nodrošināšanu; 2) par lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājums tiek aizstāts ar citiem līdzekļiem; 3) par lēmumu, ar kuru tiesa, kas ir pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošinājumu, atceļ vai atstāj negrozītu lēmumu par prasības nodrošinājumu. Pēc minēto grozījumu stāšanās spēkā atbildētājs vairs nevarēja iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Savas tiesības atbildētājs varēja aizsargāt, saskaņā ar CPL
  34. panta piekto daļu iesniedzot tiesai, kas pieņēmusi lēmumu par prasības nodrošināšanu, pieteikumu par šā lēmuma atcelšanu. Ja tiesa pieteikumu neapmierināja, atbildētājs saskaņā ar CPL
  35. panta pirmo daļu varēja iesniegt blakus sūdzību par tiesas lēmumu. Minēto kārtību saglabāja arī Saeimas
  36. gada
  37. decembrī pieņemtais likums "Grozījumi Civilprocesa likumā", ar kuru CPL
  38. panta pirmā daļa atkal tika izteikta jaunā redakcijā: "Par šā likuma
  39. panta otrajā, trešajā un piektajā daļā minētajiem lēmumiem un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, var iesniegt blakus sūdzību." 1.
  41. gada
  42. februārī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā
  43. gada
  44. martā. Ar šo likumu tika veiktas būtiskas izmaiņas ne vien CPL
  45. nodaļā, bet arī visā Civilprocesa likumā. Saskaņā ar minētajiem grozījumiem CPL
  46. panta piektā daļa tika izteikta šādā jaunā redakcijā: "Prasības nodrošinājumu pēc puses motivēta pieteikuma var atcelt tā pati tiesa, kura nodrošinājusi prasību, vai tiesa, kuras lietvedībā atrodas lieta izskatīšanai pēc būtības." Savukārt CPL
  47. panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Par šā likuma
  48. panta trešajā daļā minēto lēmumu un lēmumu, ar kuru noraidīts pieteikums par prasības nodrošināšanu, var iesniegt blakus sūdzību. Šā likuma
  49. panta otrajā daļā minētajā gadījumā blakus sūdzību var iesniegt par tiesas lēmumu daļā, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus." Saskaņā ar šādu likuma redakciju civilprocesā atbildētājs nevar iesniegt blakus sūdzību arī par lēmumu, ar kuru tiesa noraidījusi pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu. 1.
  50. Ar Satversmes tiesas
  51. gada
  52. marta spriedumu lietā Nr. 2009-85-01, kas stājās spēkā
  53. gada
  54. aprīlī, noteikts, ka līdz brīdim, kad Saeima izdarīs grozījumus normatīvajā regulējumā, ir spēkā CPL
  55. panta pirmā daļa
  56. gada
  57. decembra redakcijā, ciktāl tā paredz atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru tiesa ir atteikusies atcelt prasības nodrošinājumu.
  58. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka CPL
  59. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, (turpmāk - apstrīdētā norma) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  60. un
  61. pantam. 2.
  62. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma nenodrošina civilprocesā iesaistīto pušu procesuālo vienlīdzību, jo atbildētājs nevar iesniegt blakus sūdzību augstāka līmeņa tiesā par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Šāds lēmums negatīvi ietekmējot atbildētāja tiesības aizstāvēt sevi tiesā, kā arī pasliktinot atbildētāja stāvokli turpmākajā tiesvedības gaitā. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka prasītājam, iesniedzot pieteikumu par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iesniegt pierādījumus par atbildētāja prettiesisku rīcību. Savukārt tiesai, lemjot par prasības nodrošināšanu, neesot pienākuma iedziļināties prasības būtībā un izvērtēt, vai celtā prasība vispār var tikt apmierināta. Jautājuma par prasības nodrošināšanu izlemšanai pietiekot ar motivētu prasītāja iesniegumu, kurā norādīts viņa subjektīvais viedoklis, ka sprieduma izpilde varētu būt apgrūtināta vai neiespējama. Apstrīdētā norma ļaujot tiesai pieņemt nepārsūdzamu lēmumu bez pierādījumu izvērtēšanas, pamatojoties tikai uz vienas puses apgalvojumiem, kā arī neuzklausot otra lietas dalībnieka viedokli. Tā rezultātā tiekot būtiski ierobežotas otra lietas dalībnieka tiesības, bet tas neatbilstot Satversmes
  63. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. 2.
  64. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētajai normai nav leģitīma mērķa un tā pārkāpj samērīguma principu. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka iespējamais apstrīdētās normas mērķis ir nepieļaut procesa novilcināšanu. Ja atbildētājam nav tiesību iesniegt blakus sūdzību, tad neesot saprotams, kāpēc šādas tiesības ir prasītājam. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka procesuālais līdzsvars ir svarīgāks par procesuālo ekonomiju. Ja tiesas lēmums ir atbildētājam nelabvēlīgs un prasība tiek nodrošināta, apstrīdētā norma liedzot atbildētājam iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar kuru apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Šādā gadījumā atbildētāja vienīgā iespēja esot vērsties tiesā, kas ir nodrošinājusi prasību, ar lūgumu atcelt minēto lēmumu. Pieteikumā par prasības nodrošinājuma atcelšanu atbildētājs tikai varot mēģināt pierādīt, ka ir mainījušies apstākļi, kas bija prasības nodrošināšanas pamatā. Savukārt prasītājam esot tiesības pārsūdzēt viņam nelabvēlīgus lēmumus tūlīt, iesniedzot blakus sūdzību. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka pret šiem lēmumiem atbildētājs varot iebilst tikai apelācijas sūdzībā, taču šāds mehānisms neesot efektīvs un līdzvērtīgs prasītajam piešķirto tiesību apjomam, jo apelācijas instances tiesa, skatot lietu pēc būtības, nepārbauda prasības nodrošinājuma likumību un pieļaujamību. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes
  65. pantam, jo nenodrošinot pušu procesuālo vienlīdzību. 2.
  66. Pieteikuma iesniedzējs arī norāda, ka prasītājam par pieteikuma par prasības nodrošināšanu iesniegšanu tiesā jāmaksā valsts nodeva, kuras apmērs neesot samērojams ar atbildētājam nodarīto zaudējumu apmēru. Ar prasības nodrošināšanu tiesa nekavējoties iejaucoties atbildētāja mantiskajā stāvoklī un ierobežojot viņa tiesības. Apstāklis, ka prasītājs maksā valsts nodevu, nedrīkstētu būt par pamatu tam, lai apmierinātu pieteikumu par prasības nodrošināšanu. Tiesa varot uzdot prasītājam atlīdzināt atbildētājam radušos zaudējumus gadījumā, kad pieteikums par prasības nodrošināšanu ir apmierināts, taču tas neesot obligāti. Rezultātā atbildētājs esot tiesiski mazāk aizsargāts nekā prasītājs.
  67. Satversmes tiesas kolēģija
  68. gada
  69. marta lēmumā par lietas ierosināšanu nolēma, ka nav nepieciešams aicināt institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimu - iesniegt atbildes rakstu, jo no tās jau bija saņemts atbildes raksts ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu lietā Nr. 2009-85-01 "Par Civilprocesa likuma
  70. panta pirmās daļas, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91.,
  71. un
  72. pantam". Saeima atbildes rakstā lietā Nr. 2009-85-01 ir norādījusi, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
  73. un
  74. pantam. Pieteikumu par prasības nodrošināšanu tiesa varot apmierināt vienīgi tad, ja tas atbilst noteiktiem kritērijiem, prasītājs iesniedzis pierādījumus un tiesa guvusi pārliecību par to, ka prasības nenodrošināšanas gadījumā prasītājs varētu nesaņemt apmierinājumu, pat ja spriedums būtu viņam labvēlīgs. Apstrīdētās normas mērķis esot nodrošināt strīdu ātrāku izskatīšanu, samazināt tiesas procesa novilcināšanas iespēju un tiesu noslogotību. Saeima norāda, ka CPL garantē pušu līdztiesību prasības nodrošināšanas jautājumā. Abām pusēm esot iespēja iesniegt pierādījumus un argumentus, kad tiesa lemj par prasības nodrošināšanu vai prasības nodrošinājuma atcelšanu. Pēc atbildētāja pieteikuma par prasības nodrošinājuma atcelšanu un iesniegtajiem pierādījumiem pirmā līmeņa tiesa varot lemt par prasības nodrošinājuma atcelšanu vai grozīšanu sakarā ar faktisko apstākļu maiņu. Turklāt abām pusēm šajā gadījumā tiekot nodrošinātas tiesības izklāstīt savu viedokli. Secinājumu daļa
  75. Satversmes tiesa
  76. gada
  77. marta spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 nosprieda: CPL
  78. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, neatbilst Satversmes
  79. pantam. Minētajā spriedumā Satversmes tiesa arī secināja, ka saskaņā ar CPL
  80. panta piekto daļu atbildētājam piešķirtās tiesības iesniegt pieteikumu par prasības nodrošinājuma atcelšanu tiesā, kura ir apmierinājusi pieteikumu par prasības nodrošināšanu, nav līdzvērtīgas tiesībām iesniegt blakus sūdzību. Tādējādi prasītājs un atbildētājs tiesas procesā, kurā tiek lemts par prasības nodrošināšanu, tiek nostādīti nevienlīdzīgā situācijā, un tā rezultātā tiek ierobežota procesuālo tiesību vienlīdzība, kas ietilpst tiesību uz taisnīgu tiesu saturā (sk. Satversmes tiesas
  81. gada
  82. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 secinājumu daļas 13.punktu). CPL
  83. panta pirmajai daļai ir leģitīms mērķis - nodrošināt strīdu ātrāku un efektīvāku izskatīšanu, mazinot tiesu noslogotību. Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Saeima ir veikusi atbilstošu izvērtējumu, izvēloties saudzējošāko līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai, taču tas nenodrošina līdzsvaru starp procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību. Tādējādi labums, ko sabiedrība iegūst ar apstrīdēto normu, ciktāl tā neparedz atbildētājam tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, vai lēmumu, ar ko noraidīts pieteikums par prasības nodrošinājuma atcelšanu, ir mazāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk. Satversmes tiesas
  84. gada
  85. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 secinājumu daļas
  86. un 20.punktu). Vienlaikus tiesa norādīja, ka tiesnesim, lemjot par prasības nodrošināšanu, ir jāvērtē pierādījumi par tiem apstākļiem, kas var padarīt neiespējamu vai apgrūtināt iespējamā sprieduma izpildi (sk. Satversmes tiesas
  87. gada
  88. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 secinājumu daļas 20.2.punktu). Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā norādītie lietas faktiskie apstākļi un juridiskais pamatojums ir līdzīgi lietas Nr. 2009-85-01 ietvaros izvērtētajiem faktiskajiem apstākļiem un juridiskajam pamatojumam. Satversmes tiesa
  89. gada
  90. marta spriedumā jau ir izvērtējusi Pieteikuma iesniedzēja argumentus par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
  91. pantam.
  92. Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību arī Satversmes
  93. pantam. Tomēr Satversmes tiesai nav nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas atbilstību minētajam Satversmes pantam, jo ar Satversmes tiesas
  94. gada
  95. marta spriedumu lietā Nr. 2009-85-01 jau ir konstatēta tās neatbilstība Satversmes
  96. pantam.
  97. Satversmes tiesas likuma
  98. panta trešā daļa noteic, ka tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Satversmes tiesa
  99. gada
  100. marta spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 atzina apstrīdēto normu attiecībā uz konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem - akciju sabiedrību "TOPMAR HOLDINGS" un Vitāliju Grinčišinu - par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Līdz ar to jānoskaidro, vai arī attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. 6.
  101. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  102. gada
  103. maija spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 un
  104. gada
  105. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-03) vai arī pastāv apstākļu kopums, kas prasa, lai lieta tiktu izskatīta "šobrīd" (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  106. gada
  107. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.
  108. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs ir Nīderlandes Karalistē reģistrēta privāta sabiedrība ar ierobežotu atbildību (sk. lietas materiālu
  109. lpp.). Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa ar
  110. gada
  111. decembra lēmumu daļēji apmierināja pieteikumu par prasības nodrošināšanu, apķīlājot daļu no Pieteikuma iesniedzējam piederošajām AS "Ventbunkers" akcijām un aizliedzot tam izmantot akcionāra tiesības (sk. lietas materiālu
  112. lpp.). 6.
  113. Saskaņā ar spēkā esošo tiesisko regulējumu atbildētājs var iesniegt blakus sūdzību par šādiem tiesas lēmumiem prasības nodrošināšanas jautājumos: 1) par lēmumu, ar kuru prasības nodrošinājuma līdzeklis ir aizstāts ar citu līdzekli; 2) līdz brīdim, kad Saeima izdarīs grozījumus normatīvajā regulējumā, - par lēmumu, ar kuru tiesa ir atteikusies atcelt prasības nodrošinājumu; 3) par lēmumu, ar kuru prasītājam uzdots nodrošināt zaudējumus. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējam patlaban nav iespējams iesniegt blakus sūdzību par viņam nelabvēlīgo tiesas lēmumu, ar ko daļēji apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu. Satversmes tiesa
  114. gada
  115. marta spriedumā lietā Nr. 2009-85-01 jau atzina, ka tiesiskais regulējums, kas liedz atbildētājam pārsūdzēt lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, nelīdzsvaro Satversmes
  116. panta satura elementus - procesuālo ekonomiju un procesuālo tiesību vienlīdzību. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs atrodas līdzīgā tiesiskajā situācijā kā pieteikumu iesniedzēji lietā Nr. 2009-85-01, ir nepieciešams nodrošināt Pieteikuma iesniedzēja tiesību aizsardzību, līdz Saeima izdarīs grozījumus normatīvajā regulējumā. Tādējādi attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju apstrīdētā norma ir jāatzīst par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, lai tas nepieciešamības gadījumā varētu pārsūdzēt sev nelabvēlīgo tiesas lēmumu, negaidot grozījumus normatīvajā regulējumā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-
  117. pantu, Satversmes tiesa n o s p r i e d a: Ievērojot Satversmes tiesas
  118. gada
  119. marta spriedumu lietā Nr. 2009-85-01, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju - "Yelverton Investment B.V." - atzīt Civilprocesa likuma
  120. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz tiesības iesniegt blakus sūdzību par lēmumu, ar ko apmierināts pieteikums par prasības nodrošināšanu, par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs G.Kūtris

🔗 Uz oficiālo avotu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.