Par Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr.511 "Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumos Nr.740 "Noteikumi par stipendij

Par Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr.511 "Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumos Nr.740 "Noteikumi par stipendijām"" 1.1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

1. un 112.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2011.gada 6.maijā lietā Nr.2010-57-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Vineta Muižniece un Viktors Skudra, pēc Edgara Ābola un Artūra Pušmucāna konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
2. pantu un Satversmes tiesas likuma
3. panta
4. punktu,
5. panta pirmās daļas
6. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
7. gada
8. aprīlī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2009.gada 2.jūnija noteikumu Nr. 511 "Grozījumi Ministru kabineta 2004.gada 24.augusta noteikumos Nr.740 "Noteikumi par stipendijām"" 1.1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
9. un 112.pantam". Konstatējošā daļa
10. Ministru kabinets
11. gada
12. augustā pieņēma noteikumus Nr. 740 "Noteikumi par stipendijām" (turpmāk - Noteikumi Nr. 740). Noteikumi nosaka stipendiju piešķiršanas kārtību, apmēru un personu grupas, kuras ir tiesīgas pretendēt uz stipendijas saņemšanu. Noteikumu Nr. 740
13. punkts sākotnēji noteica: "Uz stipendiju konkursa kārtībā var pretendēt šo noteikumu 1.
14. apakšpunktā minētais studējošais, kurš: 3.
15. sekmīgi noteiktajā termiņā nokārto nepieciešamos pārbaudījumus; 3.
16. pilnībā iegūst attiecīgajam akadēmiskā gada semestrim paredzēto kredītpunktu skaitu; 3.
17. nav pakļauts valsts sociālajai apdrošināšanai saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu", izņemot personu, kas brīvprātīgi pievienojusies valsts sociālajai apdrošināšanai." Noteikumi Nr. 740 tika grozīti ar Ministru kabineta
18. gada
19. jūnija noteikumiem Nr. 511 "Grozījumi Ministru kabineta
20. gada
21. augusta noteikumos Nr. 740 "Noteikumi par stipendijām"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 511). Ar šo noteikumu 1.
22. punktu (turpmāk - apstrīdētā norma) Noteikumu Nr. 740
23. punkts tika izteikts jaunā redakcijā: "
24. Stipendiju konkursa kārtībā var saņemt šo noteikumu 1.
25. apakšpunktā minētais studējošais, kurš noteiktajā termiņā ir sekmīgi nokārtojis nepieciešamos pārbaudījumus un ieguvis attiecīgajam akadēmiskā gada semestrim paredzēto kredītpunktu skaitu. Prioritāte stipendijas saņemšanā, ievērojot noteikto secību, ir studējošajam, ja: 3.
26. studējošais ir invalīds, bārenis vai palicis bez vecāku gādības; 3.
27. stipendiju konkursa norises laikā studējošā ģimenei, ar kuru viņam ir nedalīta saimniecība (turpmāk - ģimene), ir piešķirts trūcīgas ģimenes statuss un ir normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā izsniegta izziņa par atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam; 3.
28. studējošais ir no ģimenes, kurā audzina trīs vai vairāk bērnu; 3.
29. studējošā ģimenē ir bērni."
30. Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji - Edgars Ābols un Artūrs Pušmucāns (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
31. un
32. pantam. Apstrīdētā norma pārkāpjot Satversmes
33. pantā noteiktās tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, jo stipendiju piešķiršanai, ņemot vērā sociālos kritērijus, nevis studējošo sekmes, neesot objektīva un saprātīga pamata. Norma arī nesasniedzot savu mērķi, jo izvirzītie kritēriji nenodrošinot sociālo stipendiju piešķiršanu tām personām, kuras faktiski atrodas sliktākā materiālajā situācijā. Studējošā atbilstība apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem pati par sevi nenozīmējot, ka viņš patiešām atrodas sliktākā materiālajā situācijā nekā studējošais, kurš varētu pretendēt uz stipendiju pēc sekmju kritērija, bet neatbilst apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem. Stipendija esot līdzeklis spējīgāko studentu motivēšanai un atbalstīšanai, nevis sociālās palīdzības sniegšanai. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Augstskolu likumā un Izglītības likumā ietvertajai stipendijas institūta būtībai. Turklāt iespēja saņemt stipendiju neatkarīgi no studijās ieguldītā darba kvalitātes graujot studējošo dabisko konkurenci studiju procesā un mazinot studējošo motivāciju mācīties. Labāko studentu tiesības saņemt stipendiju esot neatņemama tiesību uz augstāko izglītību sastāvdaļa. Proti, ja ir tiesības iegūt augstāko izglītību, tad esot jānodrošina arī tiesības studējošiem pretendēt uz visiem no tā izrietošajiem labumiem, tostarp stipendiju. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot arī Satversmes
34. pantā noteiktajām pamattiesībām.
35. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto tiesību aktu, - Ministru kabinets - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
36. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, kā arī Satversmes
37. pantā noteiktajām tiesībām iegūt augstāko izglītību. Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
38. pantam, Ministru kabinets pauž uzskatu, ka atšķirīgās attieksmes piemērošanai esot leģitīms mērķis, kā arī objektīvs un saprātīgs pamats. Tā kā studenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem, esot sociāli mazāk aizsargāti, tie neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos ar citiem budžeta grupas studentiem. Līdz ar to esot objektīva nepieciešamība nodrošināt augstākās izglītības pieejamību un finansiālo atbalstu pēc iespējas plašākam personu lokam neatkarīgi no šo personu finansiālajām iespējām. Stipendija pildot sociāla rakstura palīdzības funkciju, un tās piešķiršana apstrīdētajā normā noteiktajā kārtībā atbilstot gan Augstskolu likumā, gan arī Izglītības likumā ietvertajam šā institūta mērķim. Stipendija līdzīgi jebkāda cita veida materiālajam atbalstam esot uzskatāma par sociāla rakstura pabalstu, un šāda tās izpratne esot plaši piemērota arī citos normatīvajos tiesību aktos. Ministru kabinets norāda, ka apstrīdētā norma sasniedz tās mērķi, jo garantē finansiālu atbalstu sociāli mazāk nodrošinātajām personu grupām. Turklāt apstrīdētā norma neizslēdzot iespēju studentiem ar labākajām sekmēm saņemt stipendiju, jo daļa no stipendijām paredzētajiem līdzekļiem joprojām tiekot veltīta spējīgāko studentu atbalstam. Atbildes raksta precizējumos Ministru kabinets norāda, ka var rasties arī tādas situācijas, kad saskaņā ar apstrīdēto normu stipendiju saņem students, kura materiālais stāvoklis ir pietiekami apmierinošs. Tomēr šādu gadījumu varētu būt salīdzinoši maz. Materiālais stāvoklis esot tikai viens no pamatiem, kuru dēļ apstrīdētā norma prioritāti stipendijas saņemšanā noteikusi šajā normā minētajām personu grupām. Bez materiālā stāvokļa esot vēl arī citi sociālie faktori, piemēram, veselības problēmas, kas ierobežojot personu iespējas sekmīgi studēt un sekmīgi pabeigt studijas. Visu šo sociālo faktoru kopums esot par pamatu tam, kādēļ tieši minētās personu grupas būtu uzskatāmas par sociāli mazāk aizsargātām. Apstrīdētā norma neskarot pamattiesības iegūt augstāko izglītību, jo Satversmes
39. pants neparedzot pozitīvu valsts pienākumu nodrošināt Pieteikuma iesniedzējiem iespēju iegūt bezmaksas augstāko izglītību. Līdz ar to Ministru kabinetam esot rīcības brīvība noteikt stipendiju izmaksas kārtību.
40. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Studenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem, un pārējie budžeta grupas studenti atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tomēr pastāvot objektīvs un saprātīgs pamats tam, lai abām minētajām personu grupām piemērotu atšķirīgu attieksmi, jo apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem atbilstošie studenti esot sociāli mazāk aizsargāti. Atšķirīgā attieksme esot samērīga ar normas leģitīmo mērķi, jo tiekot nodrošināts līdzsvars starp atsevišķu personu tiesību ierobežojumu un sabiedrības interesēm. Valsts un pašvaldību sociālais atbalsts ne vienmēr esot pienācīgi un regulāri pieejams, tādēļ augstskolas līdzdarbojoties vienlīdzīgu tiesību uz izglītību nodrošināšanā un sniedzot personām atbalstu stipendijas veidā. Līdz ar to stipendija esot uzskatāma par sociālā nodrošinājuma līdzekli un Ministru kabinetam esot rīcības brīvība noteikt stipendiju piešķiršanas kritērijus, ciktāl tie nav diskriminējoši vai acīmredzami nesamērīgi.
41. Latvijas Republikas Finanšu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir saistīts ar iespēju nodrošināt mazturīgiem studentiem iespējas studēt. Šāds mērķis atbilstot Pasaules Bankas ieteikumiem. Jau pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās sociālie kritēriji atsevišķos gadījumos esot kalpojuši par priekšrocību pretendēšanā uz stipendijas saņemšanu. Ministru kabinetam esot rīcības brīvība uzskatīt stipendijām piešķirtos finanšu līdzekļus par sociālā nodrošinājuma īstenošanas līdzekļiem. Šāds secinājums izrietot no Augstskolu likumā ietvertā deleģējuma Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā augstskolas un koledžas tiek finansētas no valsts budžeta līdzekļiem.
42. Latvijas Republikas Labklājības ministrija informē, ka stipendija ir uzskatāma par sociālā nodrošinājuma veidu, kura piešķiršanas apmēru un kārtību konkretizē izglītības politiku reglamentējoši normatīvie akti. Šajā gadījumā stipendija esot vērtējama kopsakarā ar likumā "Par sociālo drošību" ietverto sociālā nodrošinājuma jēdzienu.
43. Latvijas Rektoru padome izsaka bažas par iespējamo nevienlīdzīgo attieksmi stipendiju piešķiršanas procesā, jo atsevišķos gadījumos persona, kura var pierādīt savu atbilstību apstrīdētajā normā minētajiem kritērijiem, faktiski tiem neatbilstot. Līdz ar to šādas personas iegūstot iespēju saņemt stipendiju neatkarīgi no sekmēm. Turklāt atsevišķās pašvaldībās iegūt trūcīgas personas statusu esot vieglāk nekā citās pašvaldībās. Eiropas augstākās izglītības telpā neesot vienotas izpratnes par stipendijas būtību, tādēļ nevarot skaidri secināt, vai stipendija var kalpot par līdzekli sociālā nodrošinājuma sniegšanai vai arī tikai par līdzekli spējīgāko studentu motivēšanai un atbalstīšanai. Tomēr Rektoru padome negatīvi vērtē sociālo un akadēmisko stipendiju savstarpēju pretstatīšanu, jo esot nepieciešams nodrošināt abus attiecīgos mērķus.
44. Pieaicinātā persona - Latvijas Studentu apvienība - norāda, ka esot pozitīvi vērtējama Ministru kabineta rīcība - sociāli mazāk nodrošināto studentu materiāla atbalstīšana, tomēr apstrīdētā norma neesot līdz galam pārdomāta. Tā apdraudot stipendijas kā akadēmisko izcilību veicinoša instrumenta pastāvēšanu. Par prioritāru tomēr esot uzskatāma tāda stipendija, kas veicina akadēmisko izcilību. Latvijas Studentu apvienība esot iesniegusi Izglītības un zinātnes ministrijai priekšlikumus par atšķirīgu prioritātes kritēriju noteikšanu sociālo stipendiju piešķiršanai, lai priekšrocību kritēriji būtu taisnīgāki, un, konkrēti, ierosinājusi sociālās stipendijas piešķirt ne vairāk kā desmit procentu apmērā no visām stipendijām.
45. Latvijas Universitāte informē, ka 75 procentus no tās stipendiju fonda saņemot studenti, kuri atbilst apstrīdētajā normā noteiktajiem kritērijiem. Tomēr varot izveidoties tāda situācija, ka stipendiju fondā nepietiek līdzekļu stipendiju piešķiršanai studējošajiem, kuri pēc sekmju kritērija pretendē uz stipendiju. Bez tam apstrīdētajā normā noteiktā kārtība nemotivējot studējošos gūt pēc iespējas labākas sekmes. Secinājumu daļa
46. Lieta ir ierosināta par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
47. un
48. pantam. Satversmes
49. pants nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Savukārt
50. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Konstitucionālās sūdzības pamatojums neskar ne Pieteikuma iesniedzēju iespējamo diskrimināciju attiecībā uz stipendijas saņemšanu, nedz viņu iespējas bez maksas iegūt pamatizglītību vai vidējo izglītību, nedz arī pamatizglītības obligātumu. Tādēļ izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāizvērtē apstrīdētās normas atbilstība Satversmes
51. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam un Satversmes
52. panta pirmajā teikumā paredzētajām ikvienas personas tiesībām uz izglītību. No lietas dalībnieku sniegtajiem viedokļiem secināms, ka tiem ir atšķirīgi uzskati par tiesību apjomu, kas personām izriet no Satversmes
53. panta. Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izskatīs jautājumus, kas attiecas uz šo pantu.
54. Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes
55. pantā noteiktās pamattiesības, nepieciešams noskaidrot minētā panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību apjomu un saturu. 11.
56. Atšķirībā no Satversmes
57. panta otrā teikuma, kas ir attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka pamattiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu līmeņu un veidu izglītības programmām, tajā skaitā uz augstāko izglītību. Laikā, kad tika izlemts jautājums par stipendiju piešķiršanu, Pieteikuma iesniedzēji bija tiesību zinātņu bakalaura studiju programmas studenti. Tādējādi Satversmes
58. panta pirmais teikums ietver pamattiesības, kuras uz viņiem ir attiecināmas. 11.
59. Valstij ir pienākums gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas
60. gada
61. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01
62. punktu). Sistēmiski interpretējot Satversmes
63. panta pirmo un otro teikumu, var secināt, ka valstij ir pienākums nodrošināt bezmaksas pamatizglītību un vidējo izglītību. Tomēr Satversme neparedz līdzvērtīgu valsts pienākumu attiecībā uz bezmaksas augstāko izglītību. Pienākums nodrošināt personu tiesības iegūt augstāko izglītību bez maksas valstij jānodrošina savu finansiālo iespēju robežās. Veicinot bezmaksas augstākās izglītības pieejamību, valstij jāņem vērā tas, ka augstākās izglītības iestādēm ir atvēlēta viena no visbūtiskākajām lomām Eiropas pētniecības, zinātnes un inovācijas jomā. Tādējādi Eiropas sekmīgas izaugsmes un attīstības priekšnoteikums ir atbilstoši valstu ieguldījumi šajā jomā [sk. COM