Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12.punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par pu

Satversmes tiesas spriedums Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu 12.punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2012.gada 6.decembrī lietā Nr.2012-01-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta pieteikuma par lietas ierosināšanu, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes

1. pantu un Satversmes tiesas likuma
2. panta
3. punktu,
4. panta pirmās daļas
5. punktu, kā arī 19.1 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
6. gada
7. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
8. punkta, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
9. pantam". Konstatējošā daļa
10. Saeima
11. gada
12. oktobrī pieņēma Atkritumu apsaimniekošanas likumu, kas stājās spēkā
13. gada
14. novembrī. 1.
15. Minētais likums aizstāja
16. gada
17. decembra Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Viens no jaunā likuma pieņemšanas mērķiem bija vienādot pašvaldību praksi atkritumu apsaimniekošanas līgumu slēgšanā, bet viens no tā pieņemšanas iemesliem - nepieciešamība ieviest Eiropas Parlamenta un Padomes
18. gada
19. novembra direktīvas 2008/98/EK (par atkritumiem un dažu direktīvu atcelšanu) prasības. Lai sakārtotu atkritumu apsaimniekošanas jomu, Ministru kabinets piedāvāja noteikt pārejas periodu, kurā pašvaldībām būtu jānodrošina atkritumu apsaimniekošanas līgumu noslēgšana atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu. Tāpēc Ministru kabineta izstrādātā likumprojekta "Atkritumu apsaimniekošanas likums" pārejas noteikumu
20. punktā bija paredzēts: "Ja pašvaldība un sadzīves atkritumu apsaimniekotājs ir noslēguši līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums izbeidzams līgumā noteiktajā uzteikšanas termiņā, bet ne vēlāk kā līdz
21. gada
22. decembrim." 1.
23. Gatavojot likumprojektu otrajam lasījumam, Saeimas atbildīgā komisija - Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija - formulēja savu pārejas noteikumu
24. punkta redakciju: "Līdz
25. gada
26. jūlijam pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja noslēgtais līgums par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu izbeidzas līgumā noteiktajā termiņā. Ja pašvaldība un sadzīves atkritumu apsaimniekotājs pēc
27. gada
28. jūlija ir noslēguši vai pagarinājuši līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums izbeidzams ne vēlāk kā līdz
29. gada
30. decembrim" (sk. likumprojektu Nr.1838/Lp9 "Atkritumu apsaimniekošanas likums" otrajam lasījumam,
31. priekšlikums). Normas sagatavošanas materiāli liecina, ka Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
32. punkta formulējuma maiņu ierosināja Latvijas Darba devēju konfederācija, iesniedzot Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai savu priekšlikumu un tā pamatojumu (sk. Latvijas Darba devēju konfederācijas
33. gada
34. jūnija vēstuli Nr. 2-9/196, lietas materiālu
35. sēj. 114.-
36. lpp.). 1.
37. Tagad Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
38. punkts paredz: "Līdz
39. gada
40. jūlijam pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja noslēgtais līgums par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu izbeidzas līgumā noteiktajā termiņā. Ja pašvaldība un sadzīves atkritumu apsaimniekotājs pēc
41. gada
42. jūlija ir noslēguši vai pagarinājuši līgumu par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu, minētais līgums izbeidzams ne vēlāk kā līdz
43. gada
44. jūlijam."
45. Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) -, kasācijas instancē izskatot lietu par sabiedrības ar ierobežotu atbildību (turpmāk - SIA) "Lobbel" pieteikumu par Rīgas domes faktisko rīcību, pieņēma lēmumu apturēt tiesvedību un vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu par Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
46. punkta, ciktāl tas attiecas uz tādiem pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja līgumiem par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu (turpmāk - apstrīdētā norma), atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
47. pantam. 2.
48. Ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par atbilstošu Satversmei, tad SIA "Lobbel" nebūtu tiesību prasīt, lai Rīgas pilsētas pašvaldībai tiktu uzlikts pienākums organizēt iepirkuma procedūru vai publiskās un privātās partnerības procedūru attiecībā uz tiesībām sniegt pašvaldībai un tās iedzīvotājiem sadzīves atkritumu savākšanas, pārvadāšanas, pārkraušanas un uzglabāšanas pakalpojumus. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, atrisināt strīdu izskatāmajā lietā var tikai tad, ja tiek pārbaudīta apstrīdētās normas konstitucionalitāte. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar tiesiskas valsts principu, kas nostiprināts Satversmes
49. pantā. No apstrīdētās normas izrietot, ka jārespektē nelikumīgā ceļā (neievērojot valstī spēkā esošos likumus) noslēgtu līgumu radītās tiesiskās sekas un tiesiskā paļāvība. Šādu apstrīdētās normas mērķi nevarot uzskatīt par leģitīmu. 2.
50. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka tiesiskas valsts principa neatņemama sastāvdaļa ir taisnīgums. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošās lietas ietvaros trešās personas, kuras noslēgušas līgumus bez piedalīšanās iepirkuma procedūrā, atbilstoši apstrīdētajai normai turpinot baudīt no šiem līgumiem izrietošas tiesības, savukārt SIA "Lobbel" šādas tiesības esot liegtas. Publisko iepirkumu likuma
51. panta
52. punkts nosakot, ka likuma mērķis ir nodrošināt piegādātāju brīvu konkurenci, kā arī vienlīdzīgu un taisnīgu attieksmi pret tiem. Turpretim apstrīdētā norma paredzot, ka tie piegādātāji, kas tiesības sniegt pakalpojumus ieguvuši pretēji likumam, tās saglabā. Tādējādi SIA "Lobbel" nonākot nevienlīdzīgā un netaisnīgā situācijā salīdzinājumā ar trešajām personām Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esošajā lietā. Kamēr noslēgto atkritumu apsaimniekošanas līgumu termiņi nebeigsies, SIA "Lobbel" nebūšot iespēju prasīt tiesību vienlīdzīgu un taisnīgu sadalīšanu. Apstrīdētā norma aizsargājot to trešo personu tiesisko paļāvību, kuras savas tiesības sniegt pašvaldībai sadzīves atkritumu izvešanas pakalpojumus ieguvušas pretēji likumam. Tā kā tiesiskās paļāvības princips nedrīkstētu aizsargāt nelikumīgā ceļā iegūtas tiesības, apstrīdētā norma esot pretrunā ar Satversmes
53. pantu.
54. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes
55. pantam. Saeima norāda, ka, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs izvērtējis apstākļus un nolēmis ar pārejas noteikumiem aizsargāt personu tiesisko paļāvību, paredzot saprātīgu termiņu, lai līgumi par atkritumu apsaimniekošanu tiktu noslēgti atbilstoši Atkritumu apsaimniekošanas likumam. Pirmkārt, personām esot radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tiks saglabātas konkrētās tiesības, ko tās ieguvušas atbilstoši noslēgtajiem līgumiem pirms Atkritumu apsaimniekošanas likuma pieņemšanas, proti, tiesības uz jau ievadītām tiesiskajām attiecībām. Otrkārt, likumdevējs esot vērtējis līdzsvaru starp personu tiesiskās paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai pašvaldībās tiktu nodrošināta atkritumu apsaimniekošana. Turklāt atkritumu apsaimniekošana esot sarežģīts komercdarbības veids, kas prasot apjomīgas finanšu investīcijas un attiecīgajā komercdarbībā iesaistīto personu paļaušanos uz to, ka tās attiecīgajā jomā varēs darboties pietiekami ilgu laiku. Saeima uzsver, ka esot iespējamas situācijas, kad atsevišķu personu un visas sabiedrības interesēm atbilst esošā tiesiskā regulējuma saglabāšana, nevis strauja pāreja uz jauno regulējumu, kas varētu būt saistīta ar zināmu nenoteiktību un risku, ka atkritumu apsaimniekošana netiks nodrošināta pienācīgā līmenī. Papildus Saeima norāda, ka līgumus par atkritumu apsaimniekošanu ar atsevišķām personām slēgušas vietējās pašvaldības, rīkojoties tām deleģētās kompetences ietvaros. Pašvaldības princips liedzot likumdevējam iejaukties vietējo pašvaldību darbībā, imperatīvi nosakot, ka to noslēgtie līgumi ir automātiski izbeidzami. Ja vietējā pašvaldība slēgusi līgumus pretēji likumu prasībām, to spēkā esamība esot vērtējama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, apstrīdot to tiesas ceļā, nevis ar vispārēju likumdevēja lēmumu, kas skartu visus attiecīgās jomas līgumus un visas pašvaldības.
56. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes
57. pantam. Ministru kabinets norāda, ka vairākās pašvaldībās konstatējis tiesiskas problēmas ar neatbilstoši noslēgtiem atkritumu apsaimniekošanas līgumiem. Tāpēc Ministru kabinets piedāvājis tādu risinājumu, ka pašvaldības noteiktā termiņā (līdz
58. gada
59. decembrim) veic pasākumus, kas nepieciešami, lai atkritumu apsaimniekošanas līgumi tiktu noslēgti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā. Savukārt apstrīdētā norma vispār nerisinot situāciju ar atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti pirms
60. gada
61. jūlija. Tāpēc Ministru kabinets uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējs pamatoti norāda uz apstrīdētās normas neatbilstību Satversmes l. pantam.
62. Pieaicinātā persona - Iepirkumu uzraudzības birojs - pievienojas Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes
63. pantā ietverto tiesiskas valsts principu. Iepirkumu uzraudzības birojs uzskata, ka par tiesiski noslēgtiem būtu uzskatāmi tikai tādi atkritumu apsaimniekošanas līgumi (tostarp līgumi, kas groza sākotnējo līgumu noteikumus), kas noslēgti, ievērojot līguma slēgšanas brīdī spēkā esošo publiskos iepirkumus vai publisko un privāto partnerību regulējošu normatīvo aktu normas. Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka atkritumu apsaimniekošanas līgumi bija slēdzami saskaņā ar publiskos iepirkumus regulējošiem normatīvajiem aktiem jau kopš
64. gada
65. janvāra, kad spēkā stājās likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām". Savukārt tas, ka pienākums veikt iepirkumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem publisko iepirkumu jomā tika iekļauts Atkritumu apsaimniekošanas likumā tikai ar grozījumiem, kas izdarīti ar
66. gada
67. jūnija likumu un stājās spēkā
68. gada
69. jūlijā, esot uzskatāms vienīgi par normatīvā regulējuma pilnveidošanu. Iepirkumu uzraudzības birojs uzsver, ka apstrīdētā norma rada nevienlīdzīgu situāciju arī attiecībā uz to līgumu spēkā esamību, kuri, nepiemērojot normatīvos aktus publisko iepirkumu jomā vai neatbilstoši tiem, noslēgti līdz
70. gada
71. jūlijam (un ir spēkā līdz līgumā noteiktajam termiņam), un tiem līgumiem, kuri noslēgti pēc
72. gada
73. jūlija (un ir spēkā līdz
74. gada
75. jūlijam). Turklāt Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
76. punkts paredzot, ka līdz līgumā noteiktā termiņa beigām, bet ne ilgāk kā līdz
77. gada
78. decembrim ir spēkā atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kurus noslēgušas personas, kas ir pasūtītāji publisko iepirkumu regulējošu normatīvo aktu izpratnē, un kuri noslēgti līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai. Tātad arī šajā gadījumā likumdevējs esot pieļāvis, ka vēl vismaz piecus gadus pēc likuma spēkā stāšanās var palikt spēkā tādi līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus publisko iepirkumu jomā vai neatbilstoši tiem.
79. Pieaicinātā persona - Konkurences padome - norāda, ka apstrīdētā norma, atstājot spēkā pašvaldību un sadzīves atkritumu apsaimniekotāju noslēgtos līgumus, kuros nav ievēroti publiskos iepirkumus regulējoši normatīvie akti, saglabā nepamatotas priekšrocības tiem atkritumu apsaimniekotājiem, kuri tās ir ieguvuši prettiesiski. Turklāt apstrīdētā norma izslēdzot vienlīdzīgas konkurentu iespējas pretendēt uz pakalpojumu sniegšanu konkrētai pašvaldībai publiskā iepirkuma rezultātā, kā arī ierobežojot labumus (augstākas kvalitātes pakalpojums par zemāko cenu), ko konkurences rezultātā gūtu pašvaldība un tās iedzīvotāji. Šāds regulējums esot uzskatāms par konkurenci kavējošu un tādējādi esot pretrunā gan ar sabiedrības interesēm, gan ar Satversmes
80. pantu.
81. Pieaicinātā persona - Latvijas Darba devēju konfederācija (turpmāk - Darba devēju konfederācija) - uzskata, ka būtu jānodrošina, cik vien tas iespējams, vienlīdzīgi noteikumi visiem tirgus dalībniekiem un nevar atbalstīt tādu priekšrocību saglabāšanu, kuras iegūtas normatīvo aktu regulējumam neatbilstošas rīcības rezultātā, taču būtu respektējami visi tie līgumi, kas noslēgti, ievērojot normatīvo aktu prasības, kādas bija spēkā līguma noslēgšanas brīdī. Darba devēju konfederācija norāda: ja Satversmes tiesa konstatēs, ka arī līdz
82. gada
83. jūlijam atkritumu izvešanas pakalpojumu sniegšanas tiesību piešķiršanā bija jāievēro publisko iepirkumu regulējošu normatīvo aktu prasības, tad Darba devēju konfederācijas argumenti, kas tika pausti apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesā, nebūtu ņemami vērā.
84. Pieaicinātā persona - SIA "L&T" - uzskata, ka tiesvedība lietā Nr. 2012-01-01 ir izbeidzama, jo strīds administratīvajā lietā vispārējās jurisdikcijas tiesā var tikt izšķirts, apstrīdēto normu piemērojot atbilstoši Satversmei. Apstrīdētā norma aizsargājot tikai tos līgumus, kas noslēgti saskaņā ar līguma slēgšanas brīdī spēkā bijušo normatīvo regulējumu. Vienlaikus SIA "L&T" norāda, ka, izvērtējot apstrīdētās normas konstitucionalitāti, tā būtu atzīstama par atbilstošu Satversmes
85. pantam, ciktāl tā attiecas uz tādiem pašvaldības un sadzīves atkritumu apsaimniekotāja līgumiem par sadzīves atkritumu savākšanu, pārvadāšanu, pārkraušanu un uzglabāšanu, kas noslēgti laikā, kad no normatīvajiem aktiem neizrietēja pienākums šādus līgumus slēgt, piemērojot iepirkuma procedūru. Apstrīdētā norma aizsargājot atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka tiesiski noslēgtie līgumi nevar tikt atcelti pirms termiņa. Šāda paļāvība esot likumīga, jo, pēc SIA "L&T" ieskata, līgumu noslēgšanas brīdī likums neparedzēja pienākumu atkritumu apsaimniekošanas līgumu slēgt, piemērojot iepirkuma procedūru. Regulējums, kas paredz tiesiski noslēgta līguma izbeigšanu pirms termiņa, pats par sevi nevarētu tikt atzīts par sabiedrības interesēm atbilstošu. Turklāt esot jāņem vērā arī negatīvās sekas, ko sabiedrībai radītu šāds regulējums. Tiesiski noslēgta līguma pirmstermiņa izbeigšana radītu zaudējumus attiecīgajam atkritumu apsaimniekotājam, kurš, vēlēdamies panākt to atlīdzināšanu, varētu vērsties ar prasību pret pašvaldību. Likuma grozījumi, kas paredz līgumu pirmstermiņa izbeigšanu, nevarot tikt atzīti par apstākļiem, kas izslēdz valsts vai pašvaldību atbildību par līguma laušanu. Atzīstot apstrīdēto normu, ciktāl tā attiecas arī uz tiesiski noslēgtiem līgumiem, par neatbilstošu Satversmei, tiktu radīti būtiski zaudējumi pašvaldību budžetiem un arī iedzīvotājiem. Turklāt esot jāņem vērā, ka apstrīdētā norma nodrošinot atkritumu apsaimniekošanas nepārtrauktību un veikšanu pienācīgā līmenī. Secinājumu daļa
86. Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
87. punktā ir divi teikumi. Pirmais teikums attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti līdz
88. gada
89. jūlijam. Savukārt otrais teikums attiecas uz atkritumu apsaimniekošanas līgumiem, kas noslēgti vai pagarināti pēc
90. gada
91. jūlija, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu. Otrajā teikumā minētie līgumi ir spēkā līdz
92. gada
93. jūlijam. No pieteikumā ietvertā faktisko apstākļu izklāsta un juridiskā pamatojuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs apstrīd nevis visu Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
94. punktu, bet tikai tā pirmo teikumu, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu (sk. pieteikuma
95. punktu, lietas materiālu
96. sēj.
97. lpp.). Lietā nav strīda par pārejas noteikumu
98. punkta otro teikumu. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Atkritumu apsaimniekošanas likuma pārejas noteikumu
99. punkta pirmo teikumu, ciktāl tas attiecas uz līgumiem, kas noslēgti, nepiemērojot vai neatbilstoši piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu.
100. Saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām"
101. panta
102. punktu pašvaldību autonoma funkcija ir organizēt sadzīves atkritumu apsaimniekošanu. Šīs funkcijas izpildi reglamentē gan normatīvie akti par publisko iepirkumu, gan normatīvie akti par atkritumu apsaimniekošanu. Izstrādājot jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu, Ministru kabinets ņēma vērā to, ka dažādās pašvaldībās atkritumu apsaimniekošanas prakse bija atšķirīga. Proti, vairumā gadījumu atkritumu apsaimniekošanas līgumi bija noslēgti, nepiemērojot iepirkuma procedūru. Tāpēc Ministru kabinets ierosināja attiecīgo praksi vienādot un Atkritumu apsaimniekošanas likuma projektā (turpmāk - Likumprojekts) paredzēja termiņu, līdz kuram pašvaldībām būtu jānoslēdz atkritumu apsaimniekošanas līgumi atbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu. Likumprojektam pievienotajā anotācijā tika norādīts: "Pārejas noteikumu
103. punktā ir noteikts termiņš, kad izbeidzami līgumi par sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, kas noslēgti, nepiemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai neatbilstoši normatīvajiem aktiem par publisko iepirkumu. [..] Pārejas noteikumu
104. pants nosaka, ka attiecībā uz visiem līgumiem, kas izbeidzami saskaņā ar pārejas noteikumu
105. punktu, pašvaldībai līdz
106. gada
107. decembrim ir jāizvēlas sadzīves atkritumu apsaimniekotājs, piemērojot normatīvos aktus par publisko iepirkumu vai par publisko un privāto partnerību" (sk. likumprojekta Nr.1838/Lp9 "Atkritumu apsaimniekošanas likums" anotācijas I sadaļas 4.punktu). Piedāvājot šādu pārejas noteikumu redakciju, Ministru kabinets atzina to, ka ir tādi atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti, nerīkojot iepirkuma procedūru, tostarp arī tādi līgumi, kas noslēgti jau tajā laikā, kad tiesību normas nepārprotami prasīja atkritumu apsaimniekotāju izvēlēties iepirkuma procedūrā (sk. Ministru kabineta viedokli, lietas materiālu
108. sēj. 35.-
109. lpp.). Tātad Likumprojekta virzītājs - Ministru kabinets - bija apzinājis situāciju atkritumu apsaimniekošanas jomā un tās sakārtošanai piedāvāja pārejas periodu, kurā visi līgumi tiktu noslēgti saskaņā ar publisko iepirkumu jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem.
110. Apstrīdētās normas pieņemšanas process liecina, ka likumdevējs nolēma atkāpties no sākotnēji Likumprojektā piedāvātā risinājuma, proti, no tā, ka visi sadzīves atkritumu apsaimniekošanas līgumi, kas noslēgti, nepiemērojot iepirkuma procedūru, noteiktā laikā zaudē spēku. Likumdevējs izšķīrās par tādu risinājumu, ka ar likuma pārejas noteikumiem tiks aizsargāta atsevišķu personu tiesiskā paļāvība un paredzēts nenoteikts periods pārejai uz likumā noteikto kārtību, kādā slēdzami atkritumu apsaimniekošanas līgumi. Apstrīdētā norma paredz, ka tie līgumi, kas noslēgti līdz
111. gada
112. jūlijam, paliek spēkā līdz to termiņa beigām. Tādējādi likumdevējs ir aizsargājis atsevišķu personu tiesisko paļāvību, nosakot, ka agrāk noslēgtie atkritumu apsaimniekošanas līgumi paliks spēkā, kaut arī to noslēgšanai nav piemērota iepirkuma procedūra.
113. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka izšķiršanās par to tiesisko attiecību aizsardzību, kuras izriet no līgumiem, kas noslēgti līdz
114. gada
115. jūlijam, skaidrojama ar to, ka šajā datumā Atkritumu apsaimniekošanas likumā expresis verbis tika ietverta prasība piemērot publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus. Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevēja mērķis esot bijis aizsargāt līgumus, kas noslēgti laikā, kad prasība piemērot iepirkuma procedūru normatīvajos aktos nebija ietverta (sk. Saeimas atbildes rakstu, lietas materiālu
116. sēj.
117. lpp.). Šādu likumdevēja rīcību apstrīd Pieteikuma iesniedzējs, norādot, ka attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas līgumiem prasība piemērot publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus bija spēkā jau pirms
118. gada. Tāpēc līgumi, kas nav noslēgti saskaņā ar šiem normatīvajiem aktiem, nebūtu aizsargājami. Līdzīgu viedokli pauž Ministru kabinets, Iepirkumu uzraudzības birojs un Konkurences padome, norādot, ka arī pirms
119. gada
120. jūlija līgumus par sadzīves atkritumu izvešanas tiesību piešķiršanu privātpersonām pašvaldības varēja slēgt tikai rīkojot publisku iepirkumu vai piešķirot koncesiju. Tādējādi visupirms jānoskaidro, no kura laika bija spēkā prasība, ka, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumus, ir jāpiemēro publiskos iepirkumus regulējoši normatīvie akti.
121. No
122. gada
123. janvāra līdz
124. gada
125. aprīlim bija spēkā likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām". Šis likums uzlika pasūtītājiem pienākumu veikt iepirkumus attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu pasūtītāja vajadzībām. Iepirkumu uzraudzības birojs norāda, ka "pakalpojumu sniegšana" ietvēra arī atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumus (sk. Iepirkumu uzraudzības biroja viedokli, lietas materiālu
126. sēj.
127. -
128. lpp.). Iepriekš spēkā bijušais likums "Par valsts un pašvaldību pasūtījumu" (spēkā no
129. gada
130. janvāra līdz
131. gada
132. decembrim) noteica pienākumu veikt iepirkumu tad, ja par preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu pilnīgi vai daļēji tiek samaksāts ar valsts vai pašvaldības līdzekļiem. Atšķirībā no tā jaunais likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" noteica pienākumu veikt iepirkumu likumā noteiktajā kārtībā attiecībā uz preču piegādi, būvdarbu veikšanu vai pakalpojumu sniegšanu neatkarīgi no tā, kas maksā par līguma izpildi (piemēram, atkritumu apsaimniekošanas gadījumā maksātājs var būt gan pasūtītājs - pašvaldība, gan tās teritorijā esošie atkritumu valdītāji jeb radītāji). Minētais princips tika ievērots arī Publisko iepirkumu likumā, kas stājās spēkā
133. gada
134. maijā. Likums "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām"
135. gada
136. aprīlī tika papildināts ar pielikumiem (
137. gada
138. marta likums "Grozījumi likumā "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām""), tostarp
139. pielikumu "Pakalpojumu līgumu nomenklatūra", kurā tika klasificēti (iedalīti kategorijās) pakalpojumu līgumi atbilstoši to noslēgšanai piemērojamam likuma regulējumam. Minētajā pielikumā tika norādīts, ka pakalpojumu līgumu
140. kategorijā ietilpst atkritumu izvešanas pakalpojumi. Tomēr tas nenozīmēja, ka tikai no šā brīža būtu piemērojams šā likuma regulējums attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanas līgumu noslēgšanu. Likuma grozījumi noteica, ka uz
141. pielikuma A daļas kategorijās (l.-16.kategorija) ietilpstošajiem pakalpojumiem (tostarp atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumiem) ir pilnīgi attiecināmi likuma noteikumi par iepirkumu veikšanu. Turpretī uz
142. pielikuma B daļas kategorijās (17.-27.kategorija) ietilpstošajiem pakalpojumiem bija attiecināmi likuma
143. panta ceturtās daļas noteikumi, kas pieļāva tikai atsevišķu likuma pantu piemērošanu iepirkuma procedūrā. Tādējādi likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām" noteikumi par publisko iepirkumu veikšanu jau no šā likuma spēkā stāšanās brīža -
144. gada
145. janvāra - bija attiecināmi uz līgumiem par atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu sniegšanu. Turklāt likuma "Par iepirkumu valsts vai pašvaldību vajadzībām"
146. panta ceturtajā daļā jau kopš tā spēkā stāšanās brīža (
147. gada
148. janvāra) bija noteikts pakalpojumu līgumu termiņa ierobežojums. Sākotnēji pakalpojumu līgumus pasūtītāji bija tiesīgi noslēgt tikai uz četriem gadiem, bet vēlāk - ar
149. gada
150. jūnija likuma grozījumiem, kas stājās spēkā
151. gada
152. jūlijā, - tika noteikts, ka pakalpojumu līgumus slēdz uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem. Arī Publisko iepirkumu likuma
153. panta trešā daļa kopš likuma spēkā stāšanās brīža (
154. gada 1.maija) noteic, ka pakalpojumu līgumi ir noslēdzami uz laiku, kas nav ilgāks par pieciem gadiem (izņemot publiskās un privātās partnerības gadījumus). Šāds regulējums bija ietverts arī Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Jāņem vērā arī tas, ka Latvijai kopš
155. gada
156. maija ir saistoši Eiropas Savienības tiesību akti, tostarp direktīvas 89/665/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu 2007/66/EK), 92/13/EEK (ar grozījumiem, kas izdarīti ar direktīvu 2007/66/EK), 2004/17/EK un 2004/l8/EK, kuru normas pārņemtas Latvijas normatīvajos aktos attiecībā uz publisko iepirkumu un publisko un privāto partnerību. Arī Eiropas Savienības Tiesa ir atklājusi vairākus trūkumus publisko iepirkumu procedūru pārraudzībā. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas nolēmumiem dalībvalstīm jānodrošina efektīvi un ātri tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai vērstos pret līgumslēdzēju iestāžu un līgumslēdzēju subjektu lēmumiem par nelikumīgu līgumu slēgšanu. Līdz ar to tika izstrādāta Eiropas Parlamenta un Padomes
157. gada
158. decembra direktīva 2007/66/EK, ar ko Padomes direktīvas 89/665/EEK un 92/13/EEK groza attiecībā uz pārskatīšanas procedūru efektivitātes uzlabošanu valsts līgumu piešķiršanas jomā. Direktīvas 2007/66/EK preambulas
159. apsvērumā norādīts, ka šādu līgumu atzīšana par spēkā neesošiem ir visiedarbīgākais veids, kā atjaunot konkurenci un radīt jaunas uzņēmējdarbības iespējas uzņēmējiem, kuriem nelikumīgi liegta iespēja konkurēt. Latvijas normatīvajos aktos par publisko iepirkumu netika ietverts īpašs regulējums, kas risinātu līgumu prettiesiskas noslēgšanas problēmu (piemēram, paredzot sankcijas līgumu slēdzējiem). Šāds regulējums Latvijas normatīvajos aktos par publisko iepirkumu tika ietverts tikai pēc direktīvas 2007/66/EK stāšanās spēkā un ieviešanas termiņa (
160. gada
161. decembris) beigām, proti, pieņemot jauno Atkritumu apsaimniekošanas likumu. Līdz ar to prasība piemērot publiskos iepirkumus regulējošus normatīvos aktus, slēdzot atkritumu apsaimniekošanas līgumus, bija jāievēro jau kopš
162. gada
163. janvāra. Savukārt iepirkuma līgumu termiņa ierobežojums izriet no prasības piemērot iepirkuma procedūru ar zināmu regularitāti.
164. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību tiesiskas valsts principam, kas nostiprināts Satversmes
165. pantā. Satversmes
166. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No šajā pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus [sk. Satversmes tiesas
167. gada
168. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03