Par Rīgas domes 2007.gada 19.jūnija saistošo noteikumu Nr.80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" 4.1. un 15.punkta atbilstību Latvijas Republikas S

Satversmes tiesas spriedums Par Rīgas domes 2007.gada 19.jūnija saistošo noteikumu Nr.80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" 4.

1. un 15.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2014.gada 12.decembrī lietā Nr.2013-21-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Kristīne Krūma, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis un Sanita Osipova, pēc SIA "IRIDEJA3" konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
2. pantu un Satversmes tiesas likuma
3. panta
4. punktu,
5. panta pirmās daļas
6. punktu, kā arī 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
7. gada
8. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Rīgas domes
9. gada
10. jūnija saistošo noteikumu Nr. 80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" 4.
11. un
12. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
13. panta pirmajam un trešajam teikumam". Konstatējošā daļa
14. Saeima
15. gada
16. maijā pieņēma likumu "Par pašvaldībām" (turpmāk - Pašvaldību likums), kas stājās spēkā
17. gada
18. jūnijā. Šā likuma
19. panta pirmās daļas
20. punkts noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, jautājumos par sabiedrisko kārtību, ja tas nav paredzēts likumos. Savukārt atbilstoši tā paša panta trešajai daļai pašvaldības dome var pieņemt saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi. Rīgas dome
21. gada
22. jūnijā saskaņā ar minētajām Pašvaldību likuma normām izdeva saistošos noteikumus Nr. 80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā" (turpmāk - Noteikumi Nr. 80), kas stājās spēkā
23. gada
24. jūlijā. Noteikumi Nr. 80 citastarp ietver 4.
25. un
26. punktu. Ar grozījumiem, kas stājušies spēkā
27. gada
28. jūlijā, Noteikumu Nr. 80 4.
29. punkts izteikts pašreizējā redakcijā: "Rīgas administratīvajā teritorijā aizliegts trokšņot, ja tas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu, organizāciju normālu darbību, bet nav saistīts ar satiksmi vai pasākumiem, kas saskaņoti ar Rīgas pilsētas izpilddirektoru, un troksnim nav pastāvīgs raksturs. Par pastāvīga trokšņa radīšanu ar savu darbību vai bezdarbību, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos trokšņa normatīvus vai robežlielumus, vainīgā persona saucama pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā." Atbilstoši Noteikumu Nr. 80
30. punktam par 4.
31. punktā noteikto prasību neievērošanu uzliek naudas sodu.
32. SIA "IRIDEJA3" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) lūdz izvērtēt Noteikumu Nr. 80 4.
33. un
34. punkta (turpmāk - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
35. panta pirmajam un trešajam teikumam un atzīt tos par spēkā neesošiem no pieņemšanas brīža. Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka tā savas saimnieciskās darbības veikšanai
36. gadā atvērusi bāru "Just", kas dienā darbojas kā restorāns, bet vakarā - kā bārs un klubs, kurā bieži tiek atskaņota mūzika un notiek dejas. Pamatojoties uz apstrīdētajām normām, Pieteikuma iesniedzēja ir divas reizes administratīvi sodīta par nepastāvīga rakstura trokšņa pieļaušanu, atskaņojot mūziku un tādējādi traucējot apkārtējo personu mieru. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka, veicot komercdarbību, tai esot ekonomiskas intereses gūt peļņu, kas atzīstamas par īpašumu gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola
37. panta izpratnē, gan Satversmes
38. panta pirmā teikuma izpratnē. Mūzikas atskaņošana, kas neizbēgami radot troksni, esot tieši saistīta ar bāra īpašnieka saimniecisko darbību un tādējādi arī ar tiesībām uz īpašumu. Apstrīdētās normas, kas paredz sodu par trokšņošanu, ierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu. Pašvaldībai esot tiesības izdot saistošos noteikumus par sabiedrisko kārtību, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, tikai tad, ja tas nav paredzēts likumā. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk arī - LAPK)
39. un 167.1 pantā esot noteikta administratīvā atbildība par darbībām, kas rada gan pastāvīgu, gan nepastāvīgu troksni un traucē sabiedrisko mieru un kārtību. Savukārt Noteikumu Nr. 80 4.
40. punktā esot noteikta administratīvā atbildība par darbībām, kas rada nepastāvīgu troksni un traucē sabiedrisko mieru un kārtību. Tādējādi minētajās normās esot noteikts identisks administratīvā pārkāpuma sastāva objekts. Turklāt neesot nozīmes faktam, ka objektīvā puse Noteikumu Nr. 80 4.
41. punktā ir papildināta ar tādu pazīmi kā seku iestāšanās konstatēšanas nepieciešamība. LAPK 167.1 panta un apstrīdēto normu mērķi - sabiedriskās kārtības aizsardzība un cilvēku aizsardzība no trokšņa - esot vienādi, tāpēc nevarot uzskatīt, ka normas paredz atbildību par dažādiem pārkāpumiem. Ministru kabinets atbilstoši LAPK 167.1 panta tiesiskajam sastāvam esot paredzējis objektīvus un samērīgus skaļuma noteikšanas un kontroles kritērijus. Ņemot vērā iepriekš minēto, varot secināt, ka Rīgas dome, izdodot apstrīdētās normas, ir pārkāpusi Pašvaldību likuma
42. panta pirmās daļas
43. punktā noteikto pilnvarojumu. Līdz ar to esot secināms, ka apstrīdētajās normās noteiktais Satversmes
44. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums nav noteikts saskaņā ar likumu. Apstrīdētajās normās paredzētajam ierobežojumam esot leģitīms mērķis - aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību. Rīgas domes izmantotais līdzeklis, proti, pilnīgs aizliegums trokšņot, ja radītais troksnis neatkarīgi no tā līmeņa subjektīvi traucē citām personām, esot piemērots leģitīmā mērķa - aizsargāt citu cilvēku pamattiesības, tai skaitā Satversmes
45. un
46. pantā garantētās pamattiesības - sasniegšanai. Tomēr leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, Pieteikuma iesniedzējas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Izvērtējot īpašuma tiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, esot jāņem vērā šā ierobežojuma pakāpe. Apstrīdētais regulējums Satversmes
47. pantā noteiktās Pieteikuma iesniedzējas tiesības ierobežojot būtiski, jo faktiski liedzot tai iespēju veikt savu komercdarbību, kas esot tieši atkarīga no mūzikas atskaņošanas. Troksnis varot radīt objektīvu kaitējumu citām personām vienīgi tad, ja tas pārsniedz noteiktu līmeni. Līdz ar to leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt nevis nosakot pilnīgu aizliegumu trokšņot, bet gan aizliedzot radīt tādu troksni, kas pārsniedz noteiktu līmeni. Tā kā apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi neatbilstot vismaz vienam no samērīguma kritērijiem, esot secināms, ka apstrīdētajās normās ietvertais Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību ierobežojums ir noteikts nesamērīgi, tas ir, neatbilstoši Satversmes
48. panta trešajam teikumam. Pieteikumā lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža. Tikai tādā veidā Pieteikuma iesniedzēja varot atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti kā administratīvais sods par apstrīdēto normu pārkāpšanu.
49. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
50. panta pirmajam un trešajam teikumam. Rīgas dome norāda, ka Satversmes
51. pants tajā nostiprināto pamattiesību izmantošanai nosaka robežas, proti, īpašuma tiesības nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm. Tiesības uz īpašumu un tā izmantošanu esot ne tikai Pieteikuma iesniedzējai, bet arī tās kaimiņiem. Noteiktais aizliegums trokšņot neierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu, jo aizliedzot nevis vispār atskaņot mūziku, bet gan to atskaņot tik skaļi, ka mūzikas radītais troksnis traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību. Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums garantējot pārējo personu tiesības uz privāto dzīvi un tiesības pilnvērtīgi izmantot savu īpašumu, tādēļ tas esot piemērots, lai nodrošinātu Satversmes
52. un
53. pantā paredzētās tiesības un sasniegtu leģitīmo mērķi - aizsargāt Rīgas iedzīvotāju tiesiskās intereses, nepieļaujot viņu miera traucēšanu. Labums, ko sabiedrība iegūst, saucot personu pie atbildības par tās radīto troksni, kas traucē apkārtējo citu personu mieru, esot lielāks par personai nodarīto zaudējumu. Trokšņa radītās problēmas Rīgas administratīvajā teritorijā esot aktuālas jau ilgus gadus, un kārtību sargājošām iestādēm neesot izdevies garantēt sabiedrības tiesības tikt pasargātai no pārmērīga trokšņa ar līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu personu, kura rada citu personu mieru traucējošu troksni. Apstrīdētās normas paredzot atbildību par nepastāvīgu troksni. Uz to skaidri norādot Noteikumu Nr. 80 4.
54. punktā ietvertā frāze, ka "par pastāvīga trokšņa radīšanu ar savu darbību vai bezdarbību, kas pārsniedz normatīvajos aktos noteiktos trokšņa normatīvus vai robežlielumus, vainīgā persona saucama pie atbildības likumā noteiktajā kārtībā". Minētajā punktā paredzētais pārkāpums varot izpausties arī tādā veidā, ka radītais troksnis gan nepārsniedz noteiktos normatīvus, tomēr apkārtējiem iedzīvotājiem traucē. Tas, vai personas darbība traucē apkārtējo iedzīvotāju mieru, esot izvērtējams katras konkrētās lietas ietvaros. Apstrīdētajās normās skartais jautājums par trokšņošanu, kas traucē apkārtējo personu mieru, neesot noregulēts citos normatīvajos aktos, jo nedz LAPK, nedz arī kāds cits normatīvais akts nenosakot atbildību par kaimiņu radīto troksni, citastarp arī tādu, kas rodas, atskaņojot mūziku kafejnīcās, bāros un klubos. LAPK 167.1 pants paredzot atbildību par akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšanu. Šāds troksnis pēc savas būtības esot pastāvīgs (bāros un kafejnīcās to radot iekārtas, kas nepieciešamas komercdarbības veikšanai, piemēram, gaisa kondicionieri, nosūcēji utt.), tas tiekot mērīts un iekartēts. Nedz likums "Par piesārņojumu", nedz uz tajā ietvertā pilnvarojuma pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi neregulējot jautājumu par nepastāvīgu troksni. Tādējādi par šāda veida trokšņa radīšanu nevarot tikt piemērota atbildība, pamatojoties uz LAPK 167.1 pantu. Likumā neesot noteikts veids, kā šādu troksni mērīt, neesot noteikti arī šāda trokšņa robežlielumi. Pastāvīgi akustiskie un vides trokšņi uz apkārtējiem cilvēkiem iedarbojoties citādi nekā nepastāvīgi trokšņi. Turklāt Rīgas dome esot tiesīga izdot saistošos noteikumus, lai īstenotu savu autonomo funkciju, tas ir, nodrošinātu sabiedrisko kārtību. Rīgas dome uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norāde uz nepieciešamību apstrīdētās normas atzīt par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža nav pamatota. Esot jāņem vērā arī fakts, ka apstrīdētā norma skar ar pašvaldības budžetu saistītus jautājumus. Tūlītēja sprieduma izpilde varētu radīt nelabvēlīgas sekas Rīgas iedzīvotājiem.
55. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
56. panta pirmajam un trešajam teikumam. Apstrīdētajās normās noteikta atbildība par tādu trokšņošanu, kas konkrētajos apstākļos traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību, bet nav saistīta ar normatīvajos aktos noteikto trokšņa normatīvu vai robežlielumu pārkāpšanu. Savukārt LAPK 167.1 pantā paredzēta atbildība par darbību, kas ne tikai rada troksni, bet arī pārsniedz konkrētu pieļaujamo akustiskā trokšņa normatīvu vai vides trokšņa robežlielumu, neatkarīgi no tā, vai apkārtējiem šis troksnis traucē. Tādējādi minētajās normās esot paredzēti dažādi administratīvie pārkāpumi. Apstrīdētajās normās paredzētais pārkāpums esot norobežojams arī no LAPK
57. pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma - sīkā huligānisma. Atbildības par minēto pārkāpumu jēga un mērķis esot sodīt personu par necieņas izrādīšanu pret sabiedrību, traucējot tās mieru un kārtību, tomēr pārkāpuma objektīvā puse neesot obligāti saistāma ar trokšņošanu. LAPK nenosakot atbildību par apstrīdētajās normās paredzētā pārkāpuma izdarīšanu, tāpēc Rīgas dome atbilstoši Pašvaldību likuma
58. panta pirmās daļas
59. punktam bijusi tiesīga paredzēt administratīvo atbildību par apstrīdētajās normās paredzētā pārkāpuma izdarīšanu. Apstrīdētās normas neierobežojot Pieteikuma iesniedzējas tiesības nodarboties ar komercdarbību un neliedzot tai atskaņot mūziku, bet nosakot atbilstošus un samērīgus uzvedības priekšrakstus, lai pasargātu apkārtējās personas no trokšņa, kas traucē to mieru, kā arī nodrošinātu šīm personām Satversmē noteiktās pamattiesības - tiesības uz īpašumu, privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Apstāklis, ka Pieteikuma iesniedzēja ir saņēmusi normatīvajos aktos noteiktās atļaujas atskaņot mūziku, to neatbrīvojot no pienākuma ievērot apstrīdētajās normās noteikto aizliegumu trokšņot, ja tas traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu, organizāciju normālu darbību.
60. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - norāda, ka, ņemot vērā likuma "Par piesārņojumu"
61. pantā ietvertos jēdzienu "troksnis" un "vides troksnis" skaidrojumus, par trokšņa avotiem ir uzskatāmi arī dažādi izklaides objekti (klubi, restorāni, publiskie pasākumi u.c.). Troksnis pēc sava rakstura varot būt gan pastāvīgs, gan nepastāvīgs. Ievērojot dažādos trokšņa avotus un raksturu, esot iespējams atsevišķi nošķirt ar sabiedriskās kārtības traucēšanu saistīto troksni (trokšņošanu). Esot jāņem vērā, ka ar sabiedriskās kārtības traucēšanu saistītā trokšņa novērtēšana ir sarežģīta, jo tam salīdzinājumā ar satiksmes un rūpniecisko darbību radītajiem trokšņiem neesot tik pastāvīga rakstura un to varot samērā ātri pārtraukt, kā arī atkal radīt. Līdz ar to esot būtiski, lai papildus trokšņa novērtēšanas kārtībai, kuru nosaka Ministru kabinets, pastāvētu alternatīvi sabiedrisko kārtību traucējoša trokšņa novēršanas pasākumi. Konkrētajā gadījumā par tādu varot uzskatīt LAPK
62. pantā paredzēto administratīvo atbildību. Attiecībā uz Noteikumu Nr. 80
63. punkta redakciju Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (turpmāk - RAPLM), savas kompetences ietvaros izvērtējusi Rīgas domes
64. gada
65. jūnija saistošos noteikumus Nr. 174 "Grozījumi Rīgas domes
66. gada
67. jūnija saistošajos noteikumos Nr. 80 "Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā"",
68. gada
69. jūlija vēstulē Rīgas domei ir izteikusi iebildumu un lūgusi svītrot grozījumu
70. punktu, jo administratīvā atbildība par sabiedriskā miera traucēšanu un akustiskā trokšņa normatīvu un vides trokšņa robežlielumu pārkāpšanu jau paredzēta attiecīgi LAPK
71. un 167.1 pantā. Tāpat RAPLM, savas kompetences ietvaros izskatījusi Rīgas pašvaldības policijas
72. gada
73. augusta vēstuli par RAPLM
74. gada
75. jūlija vēstulē Rīgas domei sniegto atzinumu, ar
76. gada
77. oktobra vēstuli ir lūgusi Rīgas domi svītrot arī Noteikumu Nr.80 4.
78. punktu.
79. Pieaicinātā persona - Veselības ministrija - norāda, ka akustiskā trokšņa ietekme uz cilvēka veselību ir aprakstīta Pasaules Veselības organizācijas Vadlīnijās aizsardzībai pret vides (sadzīves) troksni un Nakts trokšņa vadlīnijās Eiropai (sk. Veselības inspekcijas informatīvos materiālus, pieejami: http://www.vi.gov.lv/lv/vides-veseliba/troksnis, aplūkoti
80. gada
81. novembrī). Tā kā tieši pierādījumi par nakts trokšņa iedarbību uz veselību neesot viegli iegūstami, vadlīnijās izmantoti arī netieši pierādījumi - trokšņa iedarbība uz miegu un saistība starp miegu un veselību. Troksnis traucējot miegu gan tieši, gan netieši. Šo iedarbību iespējams novērtēt, jo pat ļoti zema līmeņa trokšņi miega laikā izraisot sirds ritma paātrināšanos, ķermeņa kustību un fizioloģiskās aktivitātes reakciju pastiprināšanos, miega stadiju un hormonu līmeņu maiņas. Reakcijas, kas liecina par pamošanos, biežāk esot novērojamas augstāku trokšņa līmeņu gadījumos. Pierādījumi par nakts trokšņa iedarbības efektiem (hipertoniju, miokarda infarktu, depresiju u.c.) esot ierobežoti, lai gan daži pētījumi ļaujot uz šo pierādījumu pamata modelēt bioloģiski ticamu trokšņa iedarbības ceļu. Vadlīnijas rekomendējot iedzīvotājus nepakļaut par 30 dB(A) lielākiem nakts āra trokšņiem. Šis līmenis esot galējā jeb maksimālā robeža, kas Nakts trokšņa vadlīnijās Eiropai noteikta, lai aizsargātu iedzīvotājus, tai skaitā jutīgās iedzīvotāju grupas, kuru uzskaitījums arī ir ietverts Nakts trokšņa vadlīnijās Eiropai.
82. Pieaicinātā persona - Veselības inspekcija - sniedz informāciju, ka ar Ministru kabineta
83. gada
84. janvāra noteikumiem Nr. 16 "Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība" (turpmāk - Ministru kabineta noteikumi Nr. 16) ir ieviestas izmaiņas trokšņa novērtēšanas noteikumos, precizējot redakciju attiecībā uz akustiskā trokšņa mērījumiem telpās. Noteikumu regulējums esot vieglāk saprotams to piemērotājiem, tomēr Veselības inspekcijas un pašvaldības kompetences to ievērošanas uzraudzības jomā neesot mainījušās. Ņemot vērā Ministru kabineta
85. gada
86. februāra noteikumos Nr. 76 "Veselības inspekcijas nolikums" un Ministru kabineta noteikumos Nr. 16 ietverto deleģējumu, Veselības inspekcijas kompetencē neietilpstot izklaides vietu uzraudzība un kontrole, tāpēc attiecīgie iesniegumi atbilstoši kompetencei tiekot pārsūtīti pašvaldībai. Papildus Veselības inspekcija informē, ka
87. gada
88. oktobrī tā saņēmusi personas iesniegumu par bārā "Just" ierīkoto telpu neatbilstību būvnormatīviem un trokšņa līmeni, kas minētajās telpās pārsniedzot normatīvu. Veselības inspekcija esot sniegusi atbildi, izskaidrojot, ka ar mūzikas atskaņošanu saistītā trokšņa un citu ar sabiedrisko kārtību saistīto trokšņu kontroli veic nevis Veselības inspekcija, bet gan attiecīgā pašvaldība. Ņemot vērā to, ka minētais iesniegums bija adresēts arī Rīgas domei, tas neesot pārsūtīts.
89. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
90. panta pirmajam un trešajam teikumam. Latvijas Pašvaldību savienība norāda, ka esot būtiski ņemt vērā Eiropas vietējo pašvaldību hartu, kurā noteiktais standarts ir ļoti augsts. Tās
91. pantā iekļauti septiņi elementi, kas raksturojot pilnvērtīgu pašvaldību Eiropas tiesību telpā un robežšķirtni starp varas centralizāciju un decentralizāciju. Daudzās Eiropas valstīs tiekot atzīts princips, ka pašvaldība var paaugstināt iedzīvotāju aizsardzības standartu. Noteikumos Nr. 80 paredzētais trokšņošanas aizliegums nedublējot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un citos normatīvajos aktos noteikto, un Rīgas dome neesot pārkāpusi likumā ietverto pilnvarojumu. Vēl jo vairāk - pašvaldība esot pildījusi tai noteiktās funkcijas un rīkojusies savu iedzīvotāju interesēs.
92. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristīne Jaunzeme - norāda, ka lietā primāri ir izvērtējams jautājums par to, vai apstrīdētās normas pieņemtas saskaņā ar likumu, proti, ievērojot pašvaldības domei likumā noteikto pilnvarojumu pieņemt ārējo normatīvo aktu. Pašvaldības dome neesot tiesīga savos saistošajos noteikumos regulēt jautājumus, kas ir noregulēti ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem, un jebkādā veidā mainīt tajos noteikto regulējumu neatkarīgi no tā, vai šis regulējums pieņemts autonomās vai uzdotās kompetences jomā. Apstrīdētās normas pēc būtības sašaurinot LAPK 167.1 pantā paredzētā administratīvā pārkāpuma sastāvu. Turklāt par apstrīdētajās normās norādītajām darbībām personu varot saukt pie administratīvās atbildības, pamatojoties gan uz apstrīdētajām normām, gan arī uz LAPK 167.1 pantu. Līdz ar to Rīgas dome savos saistošajos noteikumos esot paredzējusi atbildību par tādu administratīvo pārkāpumu, par kuru atbildību paredz LAPK. Pieņemot apstrīdētās normas, neesot ievērots Pašvaldību likuma
93. panta pirmās daļas
94. punktā dotais pilnvarojums, tādēļ tajās noteiktie ierobežojumi nevarētu tikt uzskatīti par atbilstošiem Satversmes
95. panta trešajam teikumam. Neesot pieļaujama augstāka juridiska spēka normatīvajos aktos ietverta regulējuma papildināšana vai grozīšana, nosakot personu tiesības un pienākumus pašvaldību saistošajos noteikumos. Izskatāmais jautājums esot risināms ar grozījumiem likumos un Ministru kabineta noteikumos, panākot pēc iespējas efektīvāk piemērojama regulējuma pieņemšanu vai jautājuma pilnīgu nodošanu pašvaldību pārziņā. Secinājumu daļa
96. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
97. panta pirmajam un trešajam teikumam. Šīs Satversmes normas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. [..] Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu." Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo tai Satversmes
98. panta pirmajā teikumā garantētās tiesības uz īpašumu, tas ir, ekonomiskās intereses gūt peļņu no komercdarbības. Savukārt Rīgas dome norāda, ka apstrīdētās normas tieši neierobežo Pieteikuma iesniedzējas pamattiesības, jo neaizliedz peļņas gūšanas nolūkā atskaņot mūziku, ja vien tas netraucē apkārtējo personu mieru un iestāžu, organizāciju normālu darbību. Atbilstoši Komerclikuma
99. panta otrajai daļai komercdarbība ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Līdz ar to visupirms ir nepieciešams noskaidrot Satversmes
100. panta pirmā teikuma saturu, proti, vai uz tiesībām veikt komercdarbību ir attiecināms Satversmes
101. pantā ietvertais jēdziens "īpašums". 10.
102. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī dažādas ekonomiskās intereses, tostarp komercdarbības veikšana, ietilpst tiesību uz īpašumu saturā (sk., piemēram, Satversmes tiesas
103. gada
104. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.
105. punktu un
106. gada
107. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.
108. punktu). Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka, noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Tādējādi no Satversmes
109. panta pirmā un trešā teikuma izrietošās tiesības interpretējamas kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola
110. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
111. gada
112. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03
113. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) prakse, kas ir obligāta, interpretējot Konvencijas normas, izmantojama arī attiecīgo Satversmes normu tulkošanai (sk. Satversmes tiesas
114. gada
115. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas
116. punktu). ECT norādījusi, ka ekonomiskās intereses, kas izriet no komercdarbības veikšanas, ir īpašums Konvencijas Pirmā protokola
117. panta izpratnē (sk. ECT
118. gada
119. jūlija sprieduma lietā "Tre Traktorer Aktiebolag v. Sweden", pieteikums Nr. 10873/84,
120. punktu). Līdz ar to personas ekonomiskās intereses, kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, ietilpst Satversmes
121. panta pirmā teikuma tvērumā. 10.
122. Lai pārbaudītu, vai konkrētajā gadījumā ir ievērots Satversmes
123. panta pirmais teikums, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētajās normās ir paredzēts īpašuma tiesību ierobežojums. Satversmes
124. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu arī tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas
125. gada
126. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-09-03 11.
127. punktu). Atbilstoši ECT praksei iejaukšanās komercdarbības veikšanā ir uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu (sk. ECT
128. gada
129. jūlija sprieduma lietā "Bimer S.A. v. Moldova", pieteikums Nr. 15084/03,
130. punktu). Tādējādi nepieciešams pārbaudīt, vai apstrīdētās normas paredz iejaukšanos komercdarbības veikšanā. Pieteikuma iesniedzējas statūtu
131. punkts (sk. lietas materiālu
132. sēj.
133. lpp.) apliecina, ka tās pamatdarbība ir restorāna un bāra pakalpojumu sniegšana. Lai nodrošinātu bāra darbību, Pieteikuma iesniedzēja mūzikas atskaņošanai dažādos laika posmos ir saņēmusi biedrību "Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība" un "Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība" apliecības par fona un deju mūzikas atskaņošanu un licences par tiesībām izmantot autoru darbus publiskā izpildītāju priekšnesumā, kā arī audio, radio, TV u.c. mehānisko ierakstu atskaņojumā (sk. lietas materiālu
134. sēj.
135. -
136. lpp.). Tādējādi mūzikas atskaņošana ietilpst Pieteikuma iesniedzējas komercdarbībā. Apstrīdētās normas paredz atbildību par trokšņošanu, ja tā traucē apkārtējo personu mieru, iestāžu un organizāciju normālu darbību. Administratīvo pārkāpumu protokoli Pieteikuma iesniedzējai sastādīti par apstrīdēto normu pārkāpšanu, tas ir, trokšņošanu, atskaņojot mūziku,
137. gada
138. jūlijā un 31.augustā (sk. lietas materiālu
139. sēj.
140. -
141. lpp.). Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežo Pieteikuma iesniedzējas tiesības veikt komercdarbību. Tātad apstrīdētās normas ierobežo Satversmes
142. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu.
143. Tiesības uz īpašumu nav absolūtas. Satversmes
144. panta trešais teikums noteic, ka tās var ierobežot, bet vienīgi saskaņā ar likumu. Interpretējot šo Satversmes normu kopsakarā ar ECT praksi, Satversmes tiesa secinājusi, ka vārds "likums" aptver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, bet arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie izdoti, pamatojoties uz likumu, publicēti normatīvajos aktos noteiktā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulēti, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, kā arī tiem jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas
145. gada
146. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Apstrīdētās normas Rīgas dome izdevusi, pamatojoties uz Pašvaldību likuma
147. panta pirmās daļas
148. punktu. Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Rīgas dome ir pārkāpusi likumā noteiktā pilnvarojuma robežas. 11.
149. Pašvaldību likuma
150. panta pirmās daļas
151. punkts noteic, ka pašvaldības dome ir tiesīga izdot saistošus noteikumus jautājumos par sabiedrisko kārtību, paredzot administratīvo atbildību par to pārkāpšanu, ja tas nav paredzēts likumos. Šī tiesību norma ietver tiešu likumdevēja pilnvarojumu, kas nosaka pašvaldību saistošo noteikumu satura galvenos virzienus un pašvaldību kompetences robežas. Savukārt atbilstoši Pašvaldību likuma
152. panta trešajai daļai pašvaldības dome var pieņemt saistošos noteikumus arī, lai nodrošinātu pašvaldības autonomo funkciju un brīvprātīgo iniciatīvu izpildi. Šajās tiesību normās ir ietverti atšķirīgu veidu pilnvarojumi, kuri nav izmantojami kā savstarpēji papildinoši. Tādējādi nav pamatots Rīgas domes arguments, ka tā bija tiesīga izdot apstrīdētās normas, lai īstenotu savu autonomo funkciju. 11.
153. Atbilstoši Satversmes
154. pantam likumdošanas vara pieder tautai un likumdevējam - Saeimai. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar varas dalīšanas principu izpildu varai ir tiesības izdot noteikumus tikai likumā noteiktos gadījumos un tie nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un likumiem [sk., piemēram, Satversmes tiesas
155. gada
156. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03