Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01

Satversmes tiesas lēmums Rīgā

1. gada
2. aprīlī Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Kaspars Balodis, Gunārs Kusiņš, Uldis Ķinis, Sanita Osipova un Ineta Ziemele, pēc SIA "Krievu hītu radio" konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
3. pantu un Satversmes tiesas likuma
4. panta
5. punktu,
6. panta pirmās daļas
7. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
8. gada
9. aprīļa tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
10. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
11. pantam,
12. panta pirmajam teikumam un
13. pantam". Satversmes tiesa konstatēja:
14. Saeima
15. gada
16. jūlijā pieņēma Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu, kas stājās spēkā
17. gada
18. augustā. Šis likums saskaņā ar tā
19. panta pirmo daļu reglamentē Latvijas jurisdikcijā esošo elektronisko plašsaziņas līdzekļu darbības kārtību un noteikumus. Saeima ar
20. gada
21. oktobra likumu "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā" papildināja Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma
22. pantu ar 2.1 daļu, mainot regulējumu par valodas lietojumu elektronisko plašsaziņas līdzekļu radio programmās. Minētā tiesību norma noteic: "Elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programma ir valsts valodā vai svešvalodā. Raidījumu vai raidījuma fragmentu svešvalodā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programmā, kas ir valsts valodā, tulko valsts valodā. Raidījumu vai raidījuma fragmentu valsts valodā elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programmā, kas ir svešvalodā, var netulkot svešvalodā. Šīs daļas noteikumi neattiecas uz valodas mācību raidījumiem, interaktīvajām tiešajām pārraidēm (kad tiešraides laikā tiek veidota saikne starp raidījuma dalībniekiem un skatītājiem), skaņdarbu izpildījumiem un starpvalstu sadarbības raidījumiem tiešraides laikā." Citastarp ar to pašu
23. gada
24. oktobra likumu "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā" Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumi tika papildināti ar 27.,
25. un
26. punktu, kas paredzēja nosacījumus pārejai uz elektronisko plašsaziņas līdzekļu radio programmu apraidi vienā valodā. Pārejas noteikumu
27. punkts (turpmāk arī - apstrīdētā norma) noteica: "Tāda elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programma, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 50 procentiem, sākot ar
28. gada
29. janvāri, ir valsts valodā. Elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura radio programma, sākot ar
30. gada
31. janvāri, ir valsts valodā, līdz
32. gada
33. decembrim pārreģistrē savu apraides atļauju. Pārreģistrētā apraides atļauja stājas spēkā
34. gada
35. janvārī." Šie grozījumi stājās spēkā
36. gada
37. novembrī.
39. gada
40. jūlijā Satversmes tiesa pēc SIA "Krievu hītu radio" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) pieteikuma ierosināja lietu Nr. 2015-15-01 "Par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
41. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
42. pantam,
43. panta pirmajam teikumam un
44. pantam" (turpmāk - lieta Nr. 2015-15-01).
45. Ar
46. gada
47. decembra likumu "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā", kas stājās spēkā
48. gada
49. decembrī, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
50. punktā skaitlis un vārds "
51. gada" tika aizstāts ar skaitli un vārdu "
52. gada" un skaitlis un vārds "
53. gada" - ar skaitli un vārdu "
54. gada". Savukārt ar
55. gada
56. decembra likumu "Grozījumi Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā", kas stājās spēkā
57. gada
58. janvārī, Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
59. punktā skaitlis un vārds "50 procentiem" tika aizstāts ar skaitli un vārdu "51 procentu". Pēc šiem grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
60. punkts noteic: "Tāda elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programma, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 51 procentu, sākot ar
61. gada
62. janvāri, ir valsts valodā. Elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura radio programma, sākot ar
63. gada
64. janvāri, ir valsts valodā, līdz
65. gada
66. decembrim pārreģistrē savu apraides atļauju. Pārreģistrētā apraides atļauja stājas spēkā
67. gada
68. janvārī."
70. gada
71. februārī Satversmes tiesā saņemts Pieteikuma iesniedzējas lūgums izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2015-15-
72. Lūgumā norādīts, ka pēc
73. gada
74. decembra grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā tā pārejas noteikumu
75. punktā vairs neesot ietverts pamattiesību ierobežojums, kura dēļ Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā. Līdz ar to atbilstoši Satversmes tiesas likuma
76. panta pirmās daļas
77. un
78. punktam tiesvedība lietā esot izbeidzama. Satversmes tiesa secināja:
79. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
80. panta pirmo daļu tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu pēc pieteikuma iesniedzēja rakstveida lūguma (
81. punkts) vai ja apstrīdētā tiesību norma zaudējusi spēku (
82. punkts). Interpretējot Satversmes tiesas likuma
83. panta pirmās daļas
84. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas
85. gada
86. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01
87. punktu un
88. gada
89. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01
90. punktu). Tomēr Satversmes tiesas likuma
91. panta pirmajā daļā noteiktais dod Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu to izbeigt. Proti, pat ja pastāv šajā tiesību normā minētais apstāklis, atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams tiesvedību lietā turpināt, lai novērstu pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu vai būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
92. gada
93. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-22-01 9.
94. punktu un
95. gada
96. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-40-03
97. punktu). Izlemjot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk., piemēram, Satversmes tiesas
98. gada
99. februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01 8.
100. punktu). Lemjot par iespēju izbeigt tiesvedību, Satversmes tiesa citastarp ņem vērā arī pieteikuma iesniedzēja lūgumā ietverto pamatojumu. Tādējādi, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir zaudējusi spēku; 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt.
101. Lieta ir ierosināta par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes
102. pantam,
103. panta pirmajam teikumam un
104. pantam. Proti, par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
105. punktu redakcijā, kas bija spēkā līdz
106. gada
107. decembrim. Pieņemot
108. gada
109. decembra grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, tā pārejas noteikumu
110. punkts tika izteikts jaunā redakcijā. Tas nozīmē, ka apstrīdētā norma formāli atzīstama par spēku zaudējušu. Tātad minētais apstāklis varētu būt par Satversmes tiesas likuma
111. panta pirmās daļas
112. punktā minēto tiesvedības izbeigšanas pamatu. Tomēr gadījumos, kad ir grozīts normatīvā regulējuma saturs, bet apstrīdētās normas teksts no regulējuma nav izslēgts, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, ka tiesību normas saturs pēc būtības ir mainījies (sk. Satversmes tiesas
113. gada
114. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.
115. punktu). Apstrīdētā norma noteica, ka tāda elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programma, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 50 procentiem, sākot ar
116. gada
117. janvāri, ir valsts valodā, ka elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura radio programma, sākot ar
118. gada
119. janvāri, ir valsts valodā, līdz
120. gada
121. decembrim pārreģistrē savu apraides atļauju un ka pārreģistrētā apraides atļauja stājas spēkā
122. gada
123. janvārī. Tātad pāreja uz situāciju, kad elektronisko plašsaziņas līdzekļu - radio programmu izplatītāju - programma ir vienā valodā, ir atkarīga no tā, kāda valodu proporcija katram elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim jāievēro atbilstoši tam izsniegtajai apraides atļaujai. Ja programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 50 procentiem, tad saskaņā ar apstrīdēto normu attiecīgajam elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim līdz
124. gada
125. decembrim apraides atļauja bija jāpārreģistrē pāriešanai uz radio programmas raidīšanu valsts valodā. Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
126. punkts tā pašreizējā redakcijā noteic, ka tāda elektroniskā plašsaziņas līdzekļa radio programma, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 51 procentu, sākot ar
127. gada
128. janvāri, ir valsts valodā, ka elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kura radio programma, sākot ar
129. gada
130. janvāri, ir valsts valodā, līdz
131. gada
132. decembrim pārreģistrē savu apraides atļauju un ka pārreģistrētā apraides atļauja stājas spēkā
133. gada
134. janvārī. Turklāt Saeima ir grozījusi arī Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
135. punktu, paredzot, ka elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā ir 50 procenti vai drīkst būt mazāka par 50 procentiem, izvēlas, vai tā izplatītās radio programmas valoda, sākot ar
136. gada
137. janvāri, būs valsts valoda vai svešvaloda, un līdz
138. gada
139. decembrim pārreģistrē savu apraides atļauju. Tas nozīmē, ka pēc grozījumiem tāds elektroniskais plašsaziņas līdzeklis, kuram izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā ir 50 procenti, var izvēlēties, kādā valodā, sākot ar
140. gada
141. janvāri, būs tā izplatītā radio programma. Vienīgi tad, ja izsniegtajā radio programmas apraides atļaujā ir noteikts vai no tās izriet, ka radio programmas daļa valsts valodā nedrīkst būt mazāka par 51 procentu, attiecīgajam elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim radio programma, sākot ar
142. gada
143. janvāri, jāveido tikai valsts valodā. No lietas materiāliem izriet, ka visās Pieteikuma iesniedzējai izsniegtajās radio programmas apraides atļaujās noteikta šāda valodu proporcija: latviešu valoda - 50 procenti, krievu valoda - 50 procenti (sk. lietas materiālu
144. sēj. 41.,
145. un
146. lpp.). Tātad Pieteikuma iesniedzējai izsniegtajās radio programmas apraides atļaujās norādīts, ka programmas daļa valsts valodā ir mazāka par 51 procentu. Tas nozīmē, ka pēc grozījumiem apstrīdētajā normā uz Pieteikuma iesniedzēju attiecas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
147. punkts, kas ļauj izvēlēties, kādā valodā, sākot ar
148. gada
149. janvāri, veidot radio programmu. Arī Pieteikuma iesniedzēja lūgumā par tiesvedības izbeigšanu norāda, ka likumdevējs ir novērsis apstākļus, kas bija par pamatu konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā. Proti, tādas radiostacijas kā Pieteikuma iesniedzēja varēšot izvēlēties, kādā valodā pēc
150. gada
151. janvāra turpināt raidīšanu (sk. lietas materiālu
152. sēj.
153. lpp.). Tādējādi apstrīdētās normas saturs ir mainījies pēc būtības.
154. Ja lieta ierosināta uz konstitucionālās sūdzības pamata, tad par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Grozījumu izdarīšana normatīvajā aktā, kuras rezultātā apstrīdētā norma zaudē spēku, var nebūt pietiekama, lai novērstu visas negatīvās sekas, kas personai radās sakarā ar apstrīdēto normu. Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas
155. gada
156. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01
157. punktu). Apstrīdētā norma noteica, ka elektroniskajam plašsaziņas līdzeklim sava apraides atļauja ir jāpārreģistrē līdz
158. gada
159. decembrim, lai, sākot ar
160. gada
161. janvāri, radio programma ir valsts valodā. No lietas materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma iesniedzēja saskaņā ar apstrīdēto normu līdz
162. gada
163. decembrim būtu pārreģistrējusi tai izsniegtās radio programmas apraides atļaujas. Sakarā ar apstrīdēto normu Pieteikuma iesniedzējai nav radušās tādas sekas, kuras būtu nepieciešams grozīt, ja apstrīdētā norma ar Satversmes tiesas spriedumu tiktu atzīta par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Pieteikuma iesniedzēja nav lūgusi atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas, spēkā stāšanās vai kāda cita pagātnes brīža. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja pati lūgusi izbeigt tiesvedību lietā. Tādējādi nepastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība šajā lietā būtu turpināma. Līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama. Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
164. panta pirmās daļas
165. un
166. punktu, Satversmes tiesa nolēma: izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2015-15-01 "Par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma pārejas noteikumu
167. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
168. pantam,
169. panta pirmajam teikumam un
170. pantam". Lēmums nav pārsūdzams. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.Laviņš