Satversmes tiesas tiesneša Kaspara Baloža atsevišķās domas lietā Nr. 2015-14-0103 "Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma 1

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas Satversmes tiesas tiesneša Kaspara Baloža atsevišķās domas lietā Nr. 2015-14-0103 "Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma

1. panta
2. un
3. punkta,
4. panta,
5. panta,
6. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta
7. gada
8. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība"
9. un
10. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
11. pantam"
12. Satversmes tiesa
13. gada
14. maijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2015-14-0103 "Par DNS nacionālās datu bāzes izveidošanas un izmantošanas likuma
15. panta
16. un
17. punkta,
18. panta,
19. panta,
20. panta pirmās daļas, kā arī Ministru kabineta
21. gada
22. augusta noteikumu Nr. 620 "DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamo ziņu sniegšanas, kā arī bioloģiskā materiāla un bioloģiskās izcelsmes pēdu izņemšanas kārtība"
23. un
24. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētajām personām, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
25. pantam" (turpmāk - Spriedums). Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos saīsinājumus. Ar jēdzienu "apstrīdētās normas" tiks apzīmētas visas tiesību normas, par kuru atbilstību Satversmes
26. pantam tika ierosināta lieta Nr. 2015-14-
27. Tajā Satversmes tiesa nosprieda: 1) izbeigt tiesvedību daļā par DNS likuma
28. panta
29. punkta un Noteikumu Nr. 620
30. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmes
31. pantam; 2) atzīt DNS likuma
32. panta
33. punktu,
34. pantu,
35. pantu un Noteikumu Nr. 620
36. punktu tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētām personām, par atbilstošiem Satversmes
37. pantam; 3) atzīt DNS likuma
38. panta pirmo daļu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz aizdomās turētām personām, par neatbilstošu Satversmes
39. pantam un spēkā neesošu no
40. gada
41. janvāra.
42. Piekrītu Spriedumā izklāstītajai argumentācijai un Satversmes tiesas nolēmumam attiecībā uz tiesvedības izbeigšanu daļā par DNS likuma
43. panta
44. punkta un Noteikumu Nr. 620
45. punkta tiktāl, ciktāl tie attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmes
46. pantam, kā arī par Noteikumu Nr. 620
47. punkta tiktāl, ciktāl tas attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmes
48. pantam. Tāpat piekrītu Spriedumā secinātajam, ka aizdomās turētās personas bioloģiskais materiāls un DNS profils ir fiziskās personas dati, kas ietilpst Satversmes
49. panta tvērumā un, ievērojot to sensitīvo dabu, ir īpaši aizsargājami. Sprieduma 16.1.
50. punktā pamatoti atzīts, ka DNS likuma mērķa sasniegšanai atbilst tāda apstrīdēto normu interpretācija, kas ļauj DNS likuma
51. pantā noteiktajiem subjektiem izņemt DNS profila noteikšanai nepieciešamo bioloģisko materiālu no visām personām, kurām noteikts kriminālprocesuālais statuss - aizdomās turētais. Nepiekrītu Satversmes tiesas secinājumam par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā un vērtēt arī pārējo apstrīdēto normu, proti, DNS likuma
52. panta
53. punkta,
54. panta,
55. panta un
56. panta pirmās daļas, tiktāl, ciktāl šīs normas attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmei, jo neviena no šīm normām nebija aizskārusi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības.
57. No pieteikuma un lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs Lato Lapsa ir fiziskā persona, kas ar kriminālprocesu virzošās amatpersonas lēmumu bijusi atzīta par aizdomās turēto personu kriminālprocesā. Kriminālprocesu virzošā amatpersona - Drošības policijas vecākais inspektors - sagatavoja aktu par bioloģiskā materiāla izņemšanu no Pieteikuma iesniedzēja viņa DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. Pieteikuma iesniedzējs atteicās izsniegt bioloģisko materiālu, un par to tika uzsākta administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.2 panta. Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa nosprieda, ka administratīvā pārkāpuma lietvedība ir izbeidzama, un izteica Pieteikuma iesniedzējam mutvārdu aizrādījumu par izmeklēšanas funkcijas realizējošās valsts amatpersonas likumīgo prasību savlaicīgu neizpildīšanu.
58. Sprieduma 16.1.
59. punktā Satversmes tiesa secinājusi, ka piecas no apstrīdētajām normām, proti, DNS likuma
60. panta
61. punkts,
62. pants,
63. pants un
64. panta pirmā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 620
65. punkts, veido vienotu tiesisko regulējumu, kas ir pamats aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla izņemšanai, tās DNS profila noteikšanai un glabāšanai DNS nacionālajā datu bāzē. DNS likuma
66. panta
67. punktā ietverta definīcija tam, kas šā likuma izpratnē uzskatāms par salīdzināmiem paraugiem. DNS likuma
68. pantā minēti DNS profila noteikšanas procedūras posmi, proti, informācijas apkopošana un glabāšana. DNS likuma
69. pants noteic DNS nacionālajā datu bāzē iekļaujamās un uzglabājamās fiziskās personas datu vienības sastāvu, savukārt DNS likuma
70. panta pirmā daļa noteic to, cik ilgi DNS profilus un ziņas par aizdomās turētajām personām glabā DNS nacionālajā datu bāzē, un kārtību, kādā informācija no datu bāzes dzēšama. Noteikumu Nr. 620
71. punktā norādīti paraugu devēji, no kuriem izņem bioloģisko materiālu, tostarp arī aizdomās turētās personas. Bioloģiskā materiāla izņemšana, kas Pieteikuma iesniedzējam veikta, pamatojoties uz Noteikumu Nr. 620
72. punktu, ir viens no DNS profila noteikšanas procedūras posmiem. Sprieduma 16.1.
73. punktā pamatoti norādīts, ka bez bioloģiskā materiāla izņemšanas, kuru reglamentē apstrīdētie Noteikumi Nr. 620, DNS ģenētiskā izpēte objektīvi nebūtu iespējama. Tāpat var piekrist Sprieduma
74. punktā minētajam, ka DNS profila noteikšanas procedūra ietver vairākus secīgus posmus - aizdomās turētās personas bioloģiskā materiāla izņemšanu, DNS izpēti DNS profila noteikšanai un šā profila glabāšanu DNS nacionālajā datu bāzē. Lai pamatotu secinājumu par vienoto tiesisko regulējumu, Sprieduma 16.1.
75. punktā aprakstīts, kā DNS likuma
76. panta
77. punkts,
78. pants,
79. pants un
80. panta pirmā daļa, kā arī Noteikumu Nr. 620
81. punkts kalpo tam, lai tiktu sasniegts DNS likuma mērķis - izveidot DNS nacionālo datu bāzi, kas izmantojama noziedzīgu nodarījumu atklāšanā, pazudušu personu meklēšanā un neatpazītu līķu (līķa materiālu) identificēšanā, kā arī noteikt un regulēt DNS ģenētiskās izpētes rezultātu apmaiņu ar ārvalstīm un starptautiskajām organizācijām. Tomēr nedz atsevišķu tiesību normu savstarpējā saistība, nedz arī tas, ka šīs normas kopumā kalpo likuma mērķa sasniegšanai, vēl nav pietiekams arguments tam, lai attiecīgās normas atzītu par vienotu tiesisko regulējumu līdzšinējā Satversmes tiesas praksē pieņemtajā izpratnē. Citos spriedumos Satversmes tiesa ir precīzi un nepārprotami norādījusi konkrētās pazīmes, kuru dēļ vairākas konkrētajā lietā apstrīdētās normas uzskatāmas par vienotu regulējumu. Piemēram, spriedumā lietā Nr. 2014-11-0103 "Par Dabas resursu nodokļa likuma
82. panta pirmās daļas
83. punkta "f" apakšpunkta, 19.1 panta un Ministru kabineta
84. gada
85. janvāra noteikumu Nr. 27 "Grozījumi Ministru kabineta
86. gada
87. jūnija noteikumos Nr. 404 "Dabas resursu nodokļa aprēķināšanas un maksāšanas kārtība un kārtība, kādā izsniedz dabas resursu lietošanas atļauju"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
88. pantam" Satversmes tiesa vērtēja apstrīdētās normas kā vienotu regulējumu tāpēc, ka tās kopumā noteica personai pienākumu maksāt pēc noteiktas metodikas aprēķinātu nodokli un tādējādi ierobežoja personas īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas
89. gada
90. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103
91. punktu). Izskatītajā lietā pieņemtajā Spriedumā Satversmes tiesa tēzi par vienotu tiesisko regulējumu izmantojusi tikai tāpēc, lai rastu pamatojumu arī tādu normu izvērtēšanai, kuras Pieteikuma iesniedzējam nemaz nebija piemērotas. Balstoties uz savu secinājumu par vienotu tiesisko regulējumu, Satversmes tiesa Sprieduma 16.
92. punktā atzinusi, ka visas vienotajā regulējumā ietvertās apstrīdētās normas ir radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Spriedumā izdarītais secinājums par DNS likuma
93. panta
94. punktu,
95. pantu,
96. pantu un
97. panta pirmo daļu, kā arī Noteikumu Nr. 620
98. punktu kā vienotu tiesisko regulējumu ir pamatā tam, ka Satversmes tiesa nepareizi novērtējusi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma apjomu.
99. Gan Saeima, gan vairākas lietā pieaicinātās personas bija paudušas uzskatu, ka apstrīdētās normas nerada Pieteikuma iesniedzējam tiešu un konkrētu Satversmes
100. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu un tādēļ tiesvedība lietā izbeidzama. Ja norādīti argumenti, kas varētu būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie ir jāizvērtē (sk., piemēram, Satversmes tiesas
101. gada
102. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01
103. punktu). 5.
104. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt Satversmes tiesas likuma
105. panta pirmās daļas
106. punkts kopsakarā ar 19.2 panta sestās daļas
107. punktu prasa pieteikumā juridiski pamatot apstrīdēto normu neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai. Turklāt pieteikumā jāpamato, ka tieši šī neatbilstība rada pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka jēdziens "aizskar" likumā ietverts ar mērķi norobežot konstitucionālo sūdzību no sūdzības vispārības labā (sk. Satversmes tiesas
108. gada
109. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.
110. punktu). Personas pamattiesību aizskārums Satversmes tiesas likuma izpratnē ir saprotams tādējādi, ka apstrīdētā norma rada nelabvēlīgas sekas tieši pieteikuma iesniedzējam (sk. Satversmes tiesas
111. gada
112. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01
113. punktu). Tas nozīmē, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt, pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar pieteikuma iesniegšanas brīdī, proti, tad, kad pamattiesību aizskārums jau pastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas
114. gada
115. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01
116. punktu un
117. gada
118. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2002-07-01). Konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas
119. gada
120. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01
121. punktu). Par pašu aizskārumu var liecināt tiesību normas piemērošanas akts, kas rada personai nelabvēlīgas sekas (sk. Satversmes tiesas
122. gada
123. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01 21.
124. punktu). 5.
125. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējam ir piemērots vienīgi Noteikumu Nr. 620
126. punkts. Administratīvā pārkāpuma lietvedība pēc Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175.2 panta pret Pieteikuma iesniedzēju uzsākta tieši par atteikšanos izsniegt bioloģisko materiālu DNS profila noteikšanai (sk. lietas materiālu
127. sēj.
128. lpp.). Arī Spriedumā atzīts, ka Pieteikuma iesniedzējam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620
129. punkts (sk. Sprieduma 16.
130. punktu). Satversmes tiesas praksē atzīts, ka persona ir tiesīga vērsties Satversmes tiesā tikai tādā gadījumā, kad pastāv tieša saikne starp šīs personas pamattiesību ierobežojumu un pieteikumā apstrīdēto tiesību normu (sk. Satversmes tiesas
131. gada
132. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01
133. punktu). No pieteikuma un lietas materiāliem gūstams apstiprinājums vienīgi tam, ka pastāv tieša saikne starp Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un Noteikumu Nr. 620
134. punktu, kas Pieteikuma iesniedzējam piemērots administratīvā pārkāpuma lietā. Tādēļ Satversmes tiesai Sprieduma 16.
135. punktā vajadzēja secināt, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības ir aizskāris tikai Noteikumu Nr. 620
136. punkts. 5.
137. Taču nav pamata apgalvot, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas ar četrām DNS likuma normām, attiecībā uz kurām tiesvedība lietā tika turpināta. Pieteikuma iesniedzējs atteicās izsniegt bioloģisko materiālu DNS profila noteikšanai, un minētās normas viņam netika piemērotas. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka minētās tiesību normas būtu radījušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārumu. Spriedumā sniegta tikai minimāla argumentācija tam, kādā veidā Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības aizskāris vienotais tiesiskais regulējums, kuru, pēc Satversmes tiesas ieskata, veido piecas no apstrīdētajām normām. Balstoties uz to apstākli, ka Pieteikuma iesniedzējam piemērots Noteikumu Nr. 620
138. punkts, Satversmes tiesa Sprieduma 16.
139. punktā atzinusi, ka "tādējādi Pieteikuma iesniedzējs piederēja pie identificētas subjektu grupas, uz kuru apstrīdētās normas attiecās kā vienots regulējums". Tomēr Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskāruma robežas nosaka fakts, ka viņam ir piemērots tikai Noteikumu Nr. 620
140. punkts. Nevar piekrist Spriedumā ietvertajam apgalvojumam, ka Pieteikuma iesniedzējs nokļuvis apstrīdēto normu kā vienota regulējuma tvērumā, kaut arī ir izvairījies no šā regulējuma piemērošanas (sk. Sprieduma 16.
141. punktu). Noskaidrojot to, kā izpaužas personas pamattiesību aizskārums lietā, kas ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai ir jāņem vērā personas faktiskā situācija, nevis jābalstās uz apsvērumiem par to, kādas tiesību normas personai būtu bijušas piemērojamas kādā citā situācijā. Pieteikuma iesniedzējam Satversmes
142. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu ir radījis vienīgi Noteikumu Nr. 620
143. punkts. 5.
144. Konstitucionālās sūdzības izskatīšana un izlemšana, atšķirībā no abstraktās tiesību normu kontroles, nav tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai. Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai. Tāpēc Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto ierobežojumu proporcionalitāte individuāli attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas
145. gada
146. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.
147. punktu). Tātad konstitucionālā sūdzība primāri kalpo tās iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai, nevis tiesību sistēmas sakārtošanai. Taču Satversmes tiesa, izvērtējot arī tādu apstrīdēto normu satversmību, kuras nemaz nebija aizskārušas Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, izskatītajā lietā darbojusies tā, it kā lieta būtu skatāma tiesību normu abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros. Sprieduma 23.3.
148. punktā detalizēti vērtēts DNS likuma
149. panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīgums. Vienīgi šī apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz aizdomās turētajām personām, tika atzīta par neatbilstošu Satversmes
150. pantam, jo Satversmes tiesa šajā normā saskatīja nepilnības attiecībā uz aizdomās turētu personu bioloģiskā materiāla un DNS profila glabāšanu un dzēšanu. Satversmes tiesa, izvērtējot DNS likuma
151. panta pirmajā daļā ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību trešajam samērīguma kritērijam, t.i., atbildot uz jautājumu, vai personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks par sabiedrības ieguvumu no pamattiesību ierobežojuma, paudusi galvenokārt tiesībpolitiskus apsvērumus, kas saistīti ar normatīvā regulējuma sakārtošanu. Satversmes tiesai nebija jāvērtē DNS likuma
152. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes
153. pantam, jo šī apstrīdētā norma, tāpat kā DNS likuma
154. panta
155. punkts,
156. pants un
157. pants, nebija aizskārusi Pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības. Turklāt Sprieduma nolēmumu daļā Satversmes tiesa pieļāvusi acīmredzamu metodoloģisku nekonsekvenci, saskaldot no piecām apstrīdētajām normām sastāvošo "vienoto tiesisko regulējumu". Tiesa citastarp nospriedusi, ka viena no vienoto tiesisko regulējumu veidojošajām normām, proti, DNS likuma
158. panta pirmā daļa, neatbilst Satversmes
159. pantam, bet pārējās atbilst. Ja jau Satversmes tiesa uzskatīja, ka apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, tad tai vajadzēja būt konsekventai un atzīt par neatbilstošu Satversmes
160. pantam visu no četrām DNS likuma normām un vienas Noteikumu Nr. 620 normas sastāvošo vienoto tiesisko regulējumu, ciktāl tas attiecas uz aizdomās turētām personām. Šīs nekonsekvences cēlonis ir Spriedumā izmantotā koncepcija par "vienoto tiesisko regulējumu", kurā bez pārliecinoša pamatojuma ietvertas piecas no apstrīdētajām normām. Līdz ar to Satversmes tiesai bija jāizbeidz tiesvedība lietā par DNS likuma
161. panta
162. punkta,
163. panta,
164. panta un
165. panta pirmās daļas tiktāl, ciktāl šīs normas attiecas uz aizdomās turētām personām, atbilstību Satversmes
166. pantam. Satversmes tiesas tiesnesis K.Balodis Rīgā
167. gada
168. maijā