Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01

Satversmes tiesas lēmums Rīgā

1. gada
2. aprīlī Par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-10-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Gunārs Kusiņš, Sanita Osipova, Daiga Rezevska un Ineta Ziemele, pēc Andra Daugaviņa, Judītes Jakovinas, Ritas Skrindas, Māra Čerpinska un Jāņa Zuzāna konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
3. pantu un Satversmes tiesas likuma
4. panta
5. punktu,
6. panta pirmās daļas
7. punktu, 28.1 pantu, kā arī
8. pantu, rakstveida procesā
9. gada
10. marta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Maksātnespējas likuma
11. panta pirmās daļas otrā teikuma un likuma "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"
12. panta pirmās daļas
13. punkta un pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
14. panta pirmajam teikumam". Satversmes tiesa konstatēja:
15. Apstrīdētās normas un to pieņemšanas vēsture: 1.
16. Saeima
17. gada
18. jūlijā pieņēma Maksātnespējas likumu, kas stājās spēkā
19. gada
20. novembrī. Maksātnespējas likuma
21. panta pirmā daļa noteica: "Maksātnespējas procesa administrators ir fiziskā persona, kura ir ieguvusi maksātnespējas procesa administratora sertifikātu un kurai ir šajā likumā noteiktās tiesības un pienākumi."
22. gada
23. septembrī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Maksātnespējas likumā", kas stājās spēkā
24. gada
25. janvārī, un ar šā likuma
26. pantu Maksātnespējas likuma
27. panta pirmā daļa tika papildināta ar otro teikumu šādā redakcijā: "Amata darbībā maksātnespējas procesa administratori ir pielīdzināti valsts amatpersonām." Saskaņā ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu
28. punktu konkrētais grozījums stājās spēkā
29. gada
30. martā. 1.
31. Saeima
32. gada
33. aprīlī pieņēma likumu "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" (turpmāk - Interešu konflikta novēršanas likums), kas stājās spēkā
34. gada
35. maijā. Ar
36. gada
37. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kas stājās spēkā
38. gada
39. novembrī, Saeima papildināja Interešu konflikta novēršanas likuma
40. panta pirmajā daļā iekļauto valsts amatpersonu uzskaitījumu ar
41. punktu šādā redakcijā: "26) maksātnespējas administrators." Saskaņā ar šā likuma pārejas noteikumu
42. punktu šis grozījums stājās spēkā
43. gada
44. janvārī. 1.
45. Satversmes tiesa ar
46. gada
47. decembra spriedumu lietā Nr. 2015-03-01 atzina
48. gada
49. septembra likuma "Grozījumi Maksātnespējas likumā"
50. pantu un
51. gada
52. oktobra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", ciktāl tie nenodrošina maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes
53. panta pirmajam teikumam. Savukārt lietās Nr. 2015-04-01 un Nr. 2015-20-01 attiecībā uz maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus nav advokāti, Satversmes tiesa nekonstatēja pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu un tiesvedību izbeidza. 1.
54. Saeima, atsaucoties uz Satversmes tiesas spriedumu, ar
55. gada
56. februāra likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kas stājās spēkā
57. gada
58. februārī, Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumus papildināja ar 22.2 punktu šādā redakcijā: "Šā likuma
59. panta pirmās daļas
60. punktā minētajām valsts amatpersonām, kuras vienlaikus ir arī advokāti, valsts amatpersonas deklarācijas, kuru iesniedz, stājoties amatā, iesniegšanas termiņš (
61. panta pirmā daļa) skaitāms no
62. gada
63. septembra." Savukārt ar
64. gada
65. jūnija likumu "Grozījumi likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā"", kas stājās spēkā
66. gada
67. jūlijā, Interešu konflikta novēršanas likuma
68. pants papildināts ar 1.1 daļu, kas nosaka valsts amatpersonas deklarācijā norādāmās informācijas apjomu tām valsts amatpersonām, kuras vienlaikus ieņem arī advokāta amatu.
69. Pieteikuma iesniedzēji - A. Daugaviņš, J. Jakovina, R. Skrinda, M. Čerpinskis un J. Zuzāns (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Maksātnespējas likuma
70. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma
71. panta pirmās daļas
72. punkts un pārejas noteikumu 22.2 punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
73. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam. Pieteikuma iesniedzēji esot maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus ieņemot arī citus amatus vai sniedzot citus profesionālos pakalpojumus, tostarp piedāvājot juridiskos pakalpojumus vai arī ieņemot zvērināta revidenta amatu. Pieteikuma iesniedzēji atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos ar tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri savu profesionālo darbību savieno ar advokāta amatu. Gan advokātiem, gan citu pakalpojumu sniedzējiem savā profesionālajā darbībā esot jāievēro konfidencialitāte. Tādējādi visi maksātnespējas procesa administratori atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas sākotnēji esot paredzējušas valsts amatpersonas statusu visiem maksātnespējas procesa administratoriem, tostarp arī advokātiem. Atšķirīgā attieksme šajās normās esot noteikta ar Satversmes tiesas
74. gada
75. decembra spriedumu lietā Nr. 2015-03-01, tās atzīstot par spēkā neesošām nevis attiecībā uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem, bet vienīgi attiecībā uz tiem administratoriem, kuri vienlaikus ir advokāti. Tikai tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri nav advokāti, tiekot noteikts valsts amatpersonas statuss līdz ar viņiem saistošiem uz valsts amatpersonām attiecinātajiem pienākumiem un ierobežojumiem, kas pēc būtības neesot savienojami ar maksātnespējas procesa administratora amatu. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Arī Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts nosakot atšķirīgu attieksmi, jo maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, pirmās valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņš skaitāms no
76. gada
77. septembra, savukārt pārējiem administratoriem, arī Pieteikuma iesniedzējiem, šis termiņš skaitāms no
78. gada
79. janvāra. Uz valsts amatpersonām attiecināmie ierobežojumi neesot savienojami ar zvērināta revidenta vai kvalificēta jurista profesionālo darbību, neatkarību un pienākumu ievērot konfidencialitāti pret saviem klientiem. Valsts amatpersonas, arī maksātnespējas procesa administratori valsts amatpersonas statusā, esot pakļauti Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja administratīvajai kontrolei attiecībā uz Interešu konflikta novēršanas likumā noteikto ierobežojumu un pienākumu ievērošanu. Šis apstāklis nonākot pretrunā ar zvērināta revidenta un kvalificēta jurista neatkarības principu, kā arī varot būt nesavienojams ar citas privātās profesijas neatkarības prasībām. Apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā klienti izvēlēšoties kvalificētu juristu nevis pēc profesionalitātes kritērija, bet atkarībā no tā, vai viņiem tiek pienācīgi nodrošinātas tiesības uz jurista neatkarību un attiecību konfidencialitāti. Maksātnespējas procesa administratori savā amata darbībā esot pielīdzināti valsts amatpersonām tādēļ, lai būtu nodrošināta to darbības caurskatāmība, kā arī mazināts interešu konflikta un korupcijas risks. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais regulējums esot vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, proti, kreditoru un parādnieku tiesības un intereses maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesa efektīva un likumīga norise esot nozīmīga visas valsts ekonomikas kontekstā, tātad apstrīdētās normas kalpojot arī sabiedrības labklājības aizsardzībai. Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkta mērķis esot saistīts ar Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izpildi. Ar apstrīdētajās normās paredzētajiem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Normatīvie akti jau pašlaik ietverot visai plašu maksātnespējas procesa administratoru darbības kontroles nodrošināšanai derīgu instrumentu klāstu, tomēr šie instrumenti netiekot efektīvi izmantoti. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot atbilstošs leģitīmajam mērķim. Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 spēkā stāšanās par saudzējošāku līdzekli esot atzīstama vienota maksātnespējas procesa administratoru profesionālās darbības kontroles regulējuma izveide. Šajā regulējumā būtu paredzami izņēmumi no tiem Interešu konflikta novēršanas likumā valsts amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem, kuri nav savienojami ar Pieteikuma iesniedzēju profesionālās darbības garantijām. Turklāt pašreizējās maksātnespējas procesa administratoru uzraudzības sistēmas trūkumi esot saistīti ar šajā sistēmā iesaistīto personu neefektīvu darbību. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Sabiedrības ieguvums neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Neesot pieļaujama tāda situācija, ka maksātnespējas procesos atkarībā no tā, vai administrators ir arī advokāts vai nav advokāts, viņa tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī valsts iestāžu iespējas viņu kontrolēt būtu atšķirīgas. Pat ja tiktu pieņemts, ka sabiedrībai no apstrīdēto normu piemērošanas būtu kāds labums, tas neesot samērīgs ar Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizskārumu. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji ir izteikuši lūgumu paplašināt lietas ietvaros izskatāmo jautājumu klāstu un izvērtēt arī Interešu konflikta novēršanas likuma
80. panta 1.1 daļas atbilstību Satversmei.
81. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju paustajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
82. panta pirmajam teikumam. Saeima esot grozījusi normatīvos tiesību aktus atbilstoši Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 un lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 norādītajiem apsvērumiem. Līdz ar to Saeima esot atbrīvojusi maksātnespējas procesa administratorus, kuri ir arī advokāti, no tiem valsts amatpersonas statusam piekritīgajiem ierobežojumiem, kas nav savienojami ar advokāta profesionālās darbības prasībām. Turklāt valsts amatpersonām noteiktie reklamēšanās ierobežojumi esot pilnībā izslēgti no Interešu konflikta novēršanas likuma
83. panta pirmās daļas. Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
84. panta pirmās daļas
85. punktu, lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā attiecībā uz A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu. Minētie Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu viņu kā juristu vai zvērinātu revidentu profesionālo darbību. Tādējādi viņi neesot pierādījuši savu Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu. Savukārt J. Jakovina esot iesniegusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista kvalifikācijas iegūšanu. Tā kā J. Jakovina nav kvalificēta juriste, neesot konstatējams viņai Satversmes
86. panta pirmajā teikumā nostiprināto tiesību aizskārums. Tādējādi Saeima uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumam, ka maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, nav noteikts valsts amatpersonas statuss. Apstrīdētās normas šādu izņēmumu attiecībā uz advokātiem neparedzot, un tāds neesot noteikts arī citviet normatīvajos aktos, kā arī neizrietot no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-
87. Tādējādi Maksātnespējas likuma
88. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma
89. panta pirmās daļas
90. punkts attiecoties uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem un neradot Satversmes
91. panta pirmajā teikumā paredzēto pamattiesību ierobežojumu. Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts nosakot, ka maksātnespējas procesa administratori, kuri vienlaikus ir arī advokāti, valsts amatpersonas deklarāciju iesniedz, sākot nevis ar
92. gada
93. janvāri kā visi citi maksātnespējas procesa administratori, bet gan ar
94. gada
95. septembri. Tomēr vajagot ņemt vērā, ka šī norma regulē nevis valsts amatpersonas statusa rašanās brīdi, bet gan brīdi, ar kuru rodas pienākums iesniegt sākotnējo valsts amatpersonas deklarāciju. Atšķirīga attieksme esot konstatējama vienīgi tajā apstāklī, ka maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, un tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir zvērināti revidenti un kvalificēti juristi, noteikts atšķirīgs valsts amatpersonas deklarācijā norādāmo ziņu apjoms. Interešu konflikta novēršanas likuma
96. panta 1.1 daļa kalpojot leģitīma mērķa sasniegšanai, proti, advokāta profesionālās darbības neatkarības un konfidencialitātes pienākuma aizsardzībai. Šis regulējums esot izstrādāts, pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 norādīto nepieciešamību aizsargāt advokātu profesionālās darbības garantijas. Juridiskos pakalpojumus varot sniegt ne vien advokāti, bet arī citi juristi. Tomēr neesot pamata uzskatīt, ka profesionālās darbības neatkarības garantijas un konfidencialitātes pienākums būtu vienlīdz attiecināms gan uz advokātiem kā tiesu sistēmai piederīgām personām, gan arī uz kvalificētiem juristiem, kuru profesionālā darbība netiek īpaši regulēta ar likumu. Tādēļ neesot pamata uz šīm personu grupām attiecināt vienādus noteikumus par valsts amatpersonas deklarācijas sagatavošanu un iesniegšanu. Tādējādi Interešu konflikta novēršanas likuma
97. panta 1.1 daļā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei pret advokātiem un citiem kvalificētiem juristiem esot objektīvs un saprātīgs pamats. Advokātiem paredzētās profesionālās darbības garantijas nevarot tikt salīdzinātas arī ar zvērinātu revidentu profesionālās darbības tiesisko regulējumu. Zvērināts revidents savas profesionālās darbības ietvaros no klienta iegūstot vienīgi finansiāla rakstura informāciju, kas pēc satura esot šaurāka nekā informācija, ko no klienta savā praksē iegūst advokāts. Kaut arī zvērinātiem revidentiem to profesionālajā darbībā ir jāievēro zināmas konfidencialitātes prasības, tās tomēr esot daudz šaurākas nekā advokātiem. Fakts, ka konkrētam klientam tiek sniegti revīzijas pakalpojumi, pats par sevi neesot neizpaužama, konfidenciāla informācija atšķirībā no juridiskās palīdzības sniegšanas fakta, kā tas ir advokāta gadījumā. Turklāt atšķirībā no advokātam noteiktā gandrīz vai absolūtā konfidencialitātes pienākuma zvērinātam revidentam esot ne tikai tiesības, bet pat pienākums noteiktos apstākļos par klientu iegūto informāciju sniegt citām institūcijām. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret advokātiem, no vienas puses, un zvērinātiem revidentiem un kvalificētiem juristiem, no otras puses, esot objektīvs un saprātīgs pamats.
98. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
99. panta pirmajam teikumam. Tieslietu ministrija noraida Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumu, ka maksātnespējas procesa administratori, kuri nav advokāti, ir valsts amatpersonas, bet maksātnespējas procesa administratori, kuri ir advokāti, nav valsts amatpersonas. No Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izrietot, ka visi maksātnespējas procesa administratori uzskatāmi par valsts amatpersonām, tomēr attiecībā uz advokātiem nepieciešams noteikt tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu advokāta profesionālās darbības garantijas. Izšķiršanās par to, vai maksātnespējas procesa administratori savā amata darbībā ir pielīdzināmi valsts amatpersonām, esot likumdevēja kompetences jautājums, un šāda pielīdzināšana pati par sevi vēl nenozīmējot neatbilstību Satversmei. Tādējādi apstrīdētās normas neparedzot atšķirīgu attieksmi un neradot Satversmes
100. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Tieslietu ministrija norāda, ka brīdis, ar kuru maksātnespējas procesa administratoriem noteikts valsts amatpersonas statuss, visiem šīs profesijas pārstāvjiem ir viens un tas pats, proti,
101. gada
102. janvāris. Ar šo brīdi uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem neatkarīgi no viņu papildus ieņemamā amata vai papildus veicamās profesionālās darbības attiecoties valsts amatpersonām noteiktie ierobežojumi, aizliegumi, pienākumi un atbildība. Savukārt Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts nosakot brīdi, ar kuru šajā normā norādītajām valsts amatpersonām rodas viens no likumā noteiktajiem pienākumiem, proti, pienākums iesniegt valsts amatpersonas deklarāciju. Šīs normas mērķis esot nodrošināt, lai netiktu pārkāptas maksātnespējas procesa administratora kā valsts amatpersonas un vienlaikus arī advokāta profesionālās darbības garantijas izvēlētās nodarbošanās saglabāšanai, proti, novērst iespējamu advokāta neatkarības un konfidencialitātes principa pārkāpumu līdz nepieciešamo grozījumu izdarīšanai normatīvajos tiesību aktos. Tādējādi minētā norma esot viens no līdzekļiem, ar kuriem tiek novērstas Satversmes tiesas spriedumā konstatētās tiesiskā regulējuma nepilnības. Tieslietu ministrija atzīst, ka Interešu konflikta novēršanas likums paredz atšķirīgu attieksmi pret tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri ir arī advokāti, iepretī citiem maksātnespējas procesa administratoriem. Katrai personu grupai esot noteikts atšķirīgs sākotnējās deklarācijas iesniegšanas termiņš un atšķirīgs valsts amatpersonas deklarācijā norādāmo ziņu apjoms. Tomēr Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajiem apsvērumiem par to, ka šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Tieslietu ministrija norāda, ka Pieteikuma iesniedzēji pieteikumā ietvēruši apsvērumus par to, ka valsts amatpersonas statuss pēc būtības neesot savienojams ar maksātnespējas procesa administratora amatu, bet šis jautājums jau esot izvērtēts iepriekšējos Satversmes tiesas nolēmumos un pieņemtais risinājums atzīts par Satversmei atbilstošu. Tas, ka uz maksātnespējas procesa administratoriem attiecināms Interešu konflikta novēršanas likuma regulējums, neierobežojot Maksātnespējas likuma regulējuma piemērošanu. Tādējādi valsts amatpersonas statusa noteikšana neesot pretrunā ar maksātnespējas jomu regulējošiem normatīvajiem aktiem un valsts amatpersonas statuss esot savienojams ar maksātnespējas procesa administratora profesionālo darbību. Apstrīdētās normas neesot pretrunā ar Satversmes
103. panta pirmo teikumu.
104. Pieaicinātā persona - Maksātnespējas administrācija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
105. panta pirmajam teikumam. Maksātnespējas administrācija uzskata, ka - pretēji Pieteikuma iesniedzēju domām - arī tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri ir advokāti, ar apstrīdētajām normām ir noteikts valsts amatpersonas statuss. Šāds secinājums izrietot no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-
106. Nedz Interešu konflikta novēršanas likums, nedz Maksātnespējas likums, nedz arī kāds cits normatīvais akts neparedzot izņēmumu no šā regulējuma, proti, valsts amatpersonas statuss esot noteikts pilnīgi visiem maksātnespējas procesa administratoriem. Tādējādi arī Maksātnespējas likuma
107. panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta novēršanas likuma
108. panta pirmās daļas
109. punkts neradot atšķirīgu attieksmi pret iepriekš norādītajām personu grupām, jo šīs normas vienlīdz lielā mērā attiecoties uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem bez izņēmuma. Atbilstoši Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punktam tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kas vienlaikus ir arī advokāti, valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņš skaitāms no
110. gada
111. septembra. Deklarācijā esot norādāmas ziņas par periodu kopš
112. gada
113. janvāra, proti, brīža, kad maksātnespējas procesa administratoriem noteikts valsts amatpersonas statuss. No minētā izrietot, ka tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir advokāti, un tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus nav advokāti, noteikts atšķirīgs valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņš un šajā deklarācijā norādāmo ziņu apjoms. Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats, proti, advokāta profesionālās darbības neatkarības un konfidencialitātes pienākuma aizsardzība, kas saistīta ar nepieciešamību nodrošināt citu cilvēku tiesības uz taisnīgu tiesu. Advokāta sniegtās juridiskās palīdzības kvalitāti garantējot viņa piederība tiesu sistēmai, kā arī viņam ar likumu piešķirtās plašākās pilnvaras un iespējas pārstāvēt sava klienta tiesības. Turklāt saskaņā ar Advokatūras likuma sesto sadaļu advokāti esot materiāli un disciplināri atbildīgi par savu rīcību. Turpretim juristi, kas nav ieguvuši advokāta statusu atbilstoši Advokatūras likumam, neesot tiesu sistēmai piederīgas personas un neesot pakļauti īpašam uzraudzības mehānismam. Tādējādi advokāta profesionālās darbības neatkarības garantijas un konfidencialitātes pienākumu nevarot tikpat lielā mērā attiecināt uz citiem juristiem un atšķirīgā attieksme, kas noteikta Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punktā, esot uzskatāma par samērīgu un atbilstošu Satversmes
114. panta pirmajam teikumam. Maksātnespējas administrācija vērš tiesas uzmanību arī uz to apstākli, ka Pieteikuma iesniedzējas J. Jakovinas maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbība kopš
115. gada
116. septembra ir izbeigta, pamatojoties uz viņas pašas iesniegumu.
117. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās normas nerada Satversmes
118. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Tiesībsargs norāda, ka, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 paustās atziņas, valsts amatpersonas statuss ir noteikts visiem maksātnespējas procesa administratoriem un šajā aspektā neesot saskatāms Satversmes
119. panta pirmajā teikumā paredzēto tiesību ierobežojums. Pēc Tiesībsarga ieskata, Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkta atbilstība Satversmes
120. panta pirmajam teikumam izskatāmajā lietā neesot vērtējama, jo šajā normā paredzētais izņēmums noteikts, lai novērstu Satversmes tiesas lietā Nr. 2015-03-01 konstatētās nepilnības attiecībā uz iespējamiem advokātu neatkarības un konfidencialitātes pienākuma pārkāpumiem. Maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, pretstatā citiem administratoriem, kuri šo amatu savieno ar citu nodarbošanos, esot noteikti izņēmumi attiecībā uz iesniedzamās valsts amatpersonas deklarācijas saturu. Interešu konflikta novēršanas likumā izdarītie grozījumi palīdzot sasniegt leģitīmu mērķi, nodrošinot advokātu profesionālās darbības garantijas kontekstā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, un tādējādi atbilstot arī Satversmes
121. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - citu cilvēku tiesību aizsardzībai. Advokātu neatkarībai un konfidencialitātes pienākumam esot būtiska nozīme, lai tiktu nodrošinātas ar Satversmes
122. pantu aizsargātās personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Advokātu sniegtās juridiskās palīdzības efektivitāti un kvalitāti garantējot piederība tiesu sistēmai, kas tiem piešķirot plašākas pilnvaras un iespējas aizstāvēt klienta intereses, un tāpat atšķirīgs esot arī pienākumu un atbildības apjoms. Uz kvalificētiem juristiem neattiecoties tādas pašas ar likumu noteiktas prasības, neatkarības garantijas un citas privilēģijas, kādas paredzētas advokātiem. Turklāt kvalificētu juristu darbības pamatprincipi, kā arī neatkarības un konfidencialitātes prasības neesot noteiktas normatīvajos tiesību aktos. Kvalificētiem juristiem neesot noteikta arī īpaša materiālā un disciplinārā atbildība par savu rīcību. Tā kā likumdevējs kvalificētiem juristiem nav paredzējis īpašus pienākumus un atbildību, tiem arī neesot piešķiramas īpašas neatkarības garantijas vai citas privilēģijas un pienākumi. Savukārt attiecībā uz zvērinātiem revidentiem vajagot ņemt vērā: fakts, ka klientam tiek sniegti revīzijas pakalpojumi, pats par sevi neesot konfidenciāla informācija atšķirībā no fakta, ka konkrēts advokāts sniedz juridisko palīdzību konkrētam klientam. Turklāt zvērināti revidenti neesot tiesu sistēmai piederīgas personas, un caur to neatkarības un konfidencialitātes aizsardzības prizmu netiekot nodrošinātas Satversmes
123. pantā noteiktās citu personu tiesības uz taisnīgu tiesu. Ņemot vērā minēto, Tiesībsargs secina, ka advokāti, kvalificēti juristi un zvērināti revidenti neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tādēļ neesot arī nepieciešamības vērtēt, vai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes
124. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam.
125. Pieaicinātā persona - Latvijas Sertificēto maksātnespējas procesa administratoru asociācija (turpmāk - Administratoru asociācija) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
126. panta pirmajam teikumam. Administratoru asociācija norāda, ka uz visiem maksātnespējas procesa administratoriem attiecināmi Maksātnespējas likumā noteiktie ar administratora atrašanos interešu konflikta situācijā saistītie ierobežojumi administratora pienākumu pildīšanai, bet kopš administratora statusa pielīdzināšanas valsts amatpersonas statusam - arī Interešu konflikta novēršanas likumā noteiktie ierobežojumi. Tādējādi visas personas, kas veic maksātnespējas procesa administratora pienākumus, atrodoties vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Interešu konflikta novēršanas likuma
127. panta 1.1 daļā un pārejas noteikumu 22.2 punktā likumdevējs noteicis atšķirīgu valsts amatpersonas deklarācijas saturu un iesniegšanas termiņu tiem maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti. Tādējādi šajās normās esot noteikta atšķirīga attieksme pret personām, kas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Kaut arī Interešu konflikta novēršanas likuma
128. panta 1.1 daļa stājusies spēkā pēc pieteikuma iesniegšanas Satversmes tiesā un tās atbilstība Satversmei nav apstrīdēta, tomēr Administratoru asociācija uzskata, ka šī norma ir nesaraujami saistīta ar lietā apstrīdētajām normām un tādēļ būtu izvērtējama kopā ar tām vienas tiesvedības ietvaros. Tā kā apstrīdētajās normās ierobežojumi ir paredzēti tikai daļai no visiem maksātnespējas procesa administratoriem, netiekot sasniegts mērķis, kura dēļ maksātnespējas procesa administratori sākotnēji tika pielīdzināti valsts amatpersonām. Šāds risinājums neļaujot uzlabot maksātnespējas procesa administratoru darbības caurskatāmību un mazināt korupcijas riskus. Turklāt neesot pieļaujama tāda situācija, ka atkarībā no konkrētā procesā ieceltā administratora varētu atšķirties iespējamās viņa darbības tiesiskuma kontroles apmērs. Attiecībā uz Saeimas izteikto lūgumu izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēji nav iesnieguši profesionālās kvalifikācijas iegūšanu apliecinošus dokumentus, Administratoru asociācija norāda, ka maksātnespējas procesa administratora sertifikāts jau pats par sevi apliecina Pieteikuma iesniedzēju iegūto kvalifikāciju. Pat ja pieteikumam nav pievienoti dokumenti par profesionālo kvalifikāciju, tā esot izsecināma no tiesību aktu prasībām, kam jābūt izpildītām, lai iegūtu administratora sertifikātu. Satversmes tiesa secināja:
129. Apstrīdētās normas nosaka valsts amatpersonas statusu maksātnespējas procesa administratoriem, kā arī valsts amatpersonas deklarācijas, kuru iesniedz, stājoties amatā, iesniegšanas termiņu tiem maksātnespējas administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu. Izskatāmajā lietā ir vērtējams tas, vai apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret maksātnespējas procesa administratoriem atkarībā no viņu piederības advokāta profesijai un vai tādējādi rodas Satversmes
130. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa pārkāpums. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā attiecībā uz A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu, jo minētie Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas apliecinātu viņu profesionālo kvalifikāciju, un tādējādi neesot pierādījuši savu Satversmes
131. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību aizskārumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja J. Jakovina esot iesniegusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista kvalifikācijas iegūšanu, un tādēļ viņa neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ieņem arī advokāta amatu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
132. un
133. lpp.). Tiesvedības izbeigšanu reglamentē Satversmes tiesas likuma
134. pants. Šā panta pirmajā daļā ir noteikti gadījumi, kad ar Satversmes tiesas lēmumu līdz sprieduma pasludināšanai var izbeigt tiesvedību lietā. Tomēr šī norma paredz Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet ne pienākumu to darīt. Ja pastāv kāds no Satversmes tiesas likumā minētajiem apstākļiem, kas pieļauj tiesvedības izbeigšanu, tas vēl nenozīmē, ka tiesvedības turpināšana lietā nav iespējama vai nepieciešama (sk. Satversmes tiesas
135. gada
136. jūnija sprieduma lietā Nr. 2013-18-01
137. punktu). Satversmes tiesas praksē ir atzīts, ka procesuāla rakstura jautājumi par tiesvedības izbeigšanu parasti apskatāmi pirms tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas, ciktāl nav nepieciešams izvērtēt atsevišķus lietas aspektus pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas
138. gada
139. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01
140. punktu vai
141. gada
142. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103
143. punktu). Ja lietā ir vērtējami argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, Satversmes tiesai tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas
144. gada
145. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01
146. punktu vai
147. gada
148. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01
149. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs lietā paustos argumentus par nepieciešamību tiesvedību izbeigt vai turpināt.
150. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā attiecībā uz tiem Pieteikuma iesniedzējiem, kuri nav pieteikumam pievienojuši profesionālo kvalifikāciju apliecinošus dokumentus (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu
151. lpp.). Administratoru asociācija pamatoti norāda, ka pat tad, ja pieteikumam nav pievienoti dokumenti, kas apliecinātu Pieteikuma iesniedzēju profesionālo kvalifikāciju, tā ir izsecināma no normatīvajos tiesību aktos maksātnespējas procesa administratoriem izvirzītajām prasībām (sk. Administratoru asociācijas viedokli lietas materiālu 138.-
152. lpp.). Reaģējot uz Saeimas lūgumu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā, Pieteikuma iesniedzēji pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem līdz ar paskaidrojumiem ir iesnieguši arī viņu izglītību un profesionālo kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopijas (sk. Pieteikuma iesniedzēju viedokli pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem lietas materiālu 157.-
153. lpp.). Tātad lietā ir materiāli, kas apliecina Pieteikuma iesniedzēju izglītību un profesionālo kvalifikāciju. Līdz ar to Saeimas lūgums izbeigt tiesvedību lietā attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu ir noraidāms.
154. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību arī attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju J. Jakovinu, jo viņa pieteikumam pievienojusi dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista profesionālās kvalifikācijas iegūšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 116.-
155. lpp.). Amatu ieņemšanai regulētajās juridiskajās profesijās, pie kurām šobrīd pieder arī maksātnespējas procesa administratora profesija, nepieciešama jurista profesionālā kvalifikācija (sk., piemēram, likuma "Par tiesu varu"
156. pantu, Latvijas Republikas Advokatūras likuma
157. pantu, Prokuratūras likuma
158. pantu, Tiesu izpildītāju likuma
159. pantu, Notariāta likuma
160. pantu un Maksātnespējas likuma
161. pantu). Tomēr jāņem vērā, ka J. Jakovinai maksātnespējas procesa administratora sertifikāts pirmo reizi izsniegts
162. gada
163. janvārī. Tolaik kvalifikācijas prasības maksātnespējas procesa administratoriem noteica likums "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju". Saskaņā ar šo likumu par maksātnespējas procesa administratoriem varēja kļūt arī personas ar izglītību citās specialitātēs un pat personas, kuras neatkarīgi no izglītības kādā specialitātē atbilda praktiskā darba pieredzes kritērijiem (sk.
164. gada
165. septembra likuma "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju"
166. pantu). Atbilstoši Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu
167. punktam šādām personām Maksātnespējas likuma
168. panta pirmās daļas
169. punktā noteiktā prasība par augstāko izglītību tiesību zinātnē un jurista kvalifikāciju piemērojama no
170. gada
171. janvāra. Tātad fakts, ka J. Jakovinai ir juriskonsulta, nevis jurista profesionālā kvalifikācija, neliedz viņai ieņemt maksātnespējas procesa administratora amatu. Satversmes tiesa norāda, ka izskatāmajā lietā netiek vērtēts tas, vai atšķirīgu profesionālo kvalifikāciju ieguvušām personām ir vienlīdzīgas tiesības pretendēt uz amatiem regulētajās juridiskajās profesijās. Tādējādi Saeimas izvirzītais arguments pēc būtības nav attiecināms uz izskatāmo lietu un nevar būt pamats tiesvedības izbeigšanai. Līdz ar to Saeimas lūgums izbeigt tiesvedību lietā attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju J. Jakovinu ir noraidāms.
172. No lietas materiāliem izriet, ka J. Jakovinai
173. gada
174. septembrī maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbība izbeigta, pamatojoties uz viņas pašas iesniegumu (sk. Maksātnespējas administrācijas viedokli lietas materiālu
175. lpp.). Satversmes tiesa lietā Nr. 2016-02-01, vērtējot maksātnespējas procesa administratoru profesionālās darbības ierobežojumus, ir izbeigusi tiesvedību gadījumā, kad maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbība bija izbeigusies jau pirms tam, kad Satversmes tiesa izskatījusi lietu. Tomēr jāņem vērā, ka minētā lieta bija ierosināta par pamattiesību aizskārumu, kas varētu rasties nākotnē, taču sakarā ar maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbības izbeigšanos pamattiesību aizskārums personai arī nākotnē vairs nekādi nevarēja rasties (sk. Satversmes tiesas
176. gada
177. novembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01). Savukārt izskatāmajā lietā J. Jakovinai valsts amatpersonas statuss bija noteikts kopš
178. gada
179. janvāra un saglabājās līdz maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbības izbeigšanai, tas ir, līdz
180. gada
181. septembrim. Tādējādi valsts amatpersonas statuss un no tā izrietošais valsts amatpersonas deklarācijas iesniegšanas pienākums uz viņu bija attiecināms jau pieteikuma iesniegšanas brīdī un neizbeidzās līdz ar sertifikāta darbību. Tātad apstāklis, ka J. Jakovinai izsniegtā maksātnespējas procesa administratora sertifikāta darbība ir izbeigta, nav pamats tiesvedības izbeigšanai.
182. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji iesnieguši lūgumu paplašināt prasījuma robežas, izvērtējot arī Interešu konflikta novēršanas likuma
183. panta 1.1 daļas atbilstību Satversmes
184. panta pirmajam teikumam (sk. Pieteikuma iesniedzēju viedokli pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem lietas materiālu 155.-
185. lpp.). Kā procesuāls lūgums arī šis jautājums var tikt izvērtēts pirms lietas izskatīšanas pēc būtības. 12.
186. Interešu konflikta novēršanas likuma
187. panta 1.1 daļa nosaka: "