Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2017-21-01 "Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obl

Satversmes tiesas tiesneša atsevišķās domas Satversmes tiesas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas lietā Nr. 2017-21-01 "Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma

1. panta pirmās daļas
2. punkta "d" apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. pantam"
4. Satversmes tiesa
5. gada
6. jūnijā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2017-21-01 "Par Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma
7. panta pirmās daļas
8. punkta "d" apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
9. pantam". Satversmes tiesa nosprieda atzīt Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma
10. panta pirmās daļas
11. punkta "d" apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā no
12. gada
13. novembra līdz
14. gada
15. decembrim) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes
16. pantam un attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota vai būtu jāpiemēro tiesā, par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
17. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma
18. panta pirmās daļas
19. punkta "d" apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā no
20. gada
21. novembra līdz
22. gada
23. decembrim) noteica, ka apdrošinātājs ir tiesīgs iesniegt regresa prasību pret transportlīdzekļa vadītāju, kas ceļu satiksmes negadījumā nodarījis zaudējumus trešajai personai, ja tas nav iesniedzis aizpildītu saskaņoto paziņojumu šajā likumā noteiktajā kārtībā vai nav sniedzis informāciju par ceļu satiksmes negadījuma apstākļiem apdrošinātājam pēc tā pieprasījuma.
24. Sprieduma
25. punktā tiesa iekļāva savus apsvērumus par tiesas sprieduma nolēmumu daļas ietekmes robežām. Tiesa attiecināja sprieduma saistošo spēku uz regresa prasījumu, kas izriet no apdrošināšanas līguma tiesiskajām attiecībām un kuru apdrošinātājs bija izvirzījis uz apstrīdētās normas pamata: 1) pret pieteikuma iesniedzēju (sk. sprieduma 20.
26. apakšpunktu); 2) pret citām personām un: a. prasījums atzīts ar spēkā stājušos tiesas spriedumu vai b. par prasījumu pastāv strīds tiesā, kas nav noslēdzies ar spēkā stājušos tiesas spriedumu (sk. sprieduma 20.
27. apakšpunktu). Sprieduma 20.
28. apakšpunktā tiesa norādīja, ka šāda nolēmuma pamatojums ir, "lai aizsargātu arī šo citu personu pamattiesības". Tiesa neattiecināja sprieduma ietekmi uz tādu transportlīdzekļa vadītāja tiesisko attiecību ar apdrošinātāju, kurā regresa prasības izpildi apdrošinātājs panāca, nevēršoties tiesā.
29. Nevaru piekrist tiesas sprieduma nolēmuma daļai, ka Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma
30. panta pirmās daļas
31. punkta "d" apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā no
32. gada
33. novembra līdz
34. gada
35. decembrim) tiek atzīts par spēkā neesošu attiecībā uz personām, kurām apstrīdētā norma tikusi piemērota tiesā un tiesas spriedums attiecīgajās lietās stājies spēkā (izņemot pieteikuma iesniedzēju). Tam pamatā ir turpmāk minētie argumenti.
36. Satversmes
37. pants piešķir Satversmes tiesai tiesības atzīt par spēkā neesošiem likumus vai to daļas. Šajā pantā atspoguļojas Latvijas tiesībās pastāvošais dogmatiskais uzskats, ka tiesību norma, kura ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, ir spēkā neesoša un tā nav īpaši vēl jāatceļ ar kādu tiesību aktu. Tādēļ atbilstoši Satversmes
38. pantam Satversmes tiesa šādu tiesību normu neatceļ, bet vienīgi konstatē, ka tā ir spēkā neesoša.
39. Tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu nozīmē, ka no sākta gala (ex tunc) tā juridiski nekad nav pastāvējusi un faktiski bijusi spēkā tikai deklaratīvi. Tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu noliedz tās tiesiskās sekas, kādas tiesību norma radījusi tās deklaratīvās spēkā esības laikā. Tādējādi šīs konsekvences loģiskās sekas ir tādas, ka šajā laikā uz spēkā neesošās tiesību normas pamata izdotie tiesību akti ir jāatceļ, to radītās tiesiskās sekas jāpārskata. Likumi neierobežo ilgstoši spēkā esošas tiesību normas atbilstības pārbaudi augstāka juridiskā spēka normai. Arī izskatāmajā lietā tiesību norma bija spēkā desmit gadus. Šādas, ilgu laiku spēkā esošas tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu atstāj ļoti būtisku ietekmi uz visu tiesību sistēmu un sabiedrības dzīvi. Pagātnes notikumus nevar padarīt par nebijušiem, var mēģināt tikai kompensēt to sekas vai mainīt notikumu gaitu nākotnē.
40. Satversmes tiesas likuma
41. panta trešā daļa pieļauj Satversmes tiesai pašai noteikt sava sprieduma tiesisko seku ietekmi, lai mazinātu tiesiskās drošības un noteiktības apdraudējumu, kādas visos gadījumos radītu tiesību normas atzīšana par spēkā neesošu. Tādēļ Satversmes tiesa pārsvarā gadījumos izvēlas atzīt tiesību normu par neatbilstošu Satversmei no sprieduma pasludināšanas brīža, ja nav īpašu apsvērumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
42. gada
43. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-18-01,
44. gada
45. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-22-01), vai no kāda brīža nākotnē pēc sprieduma pasludināšanas, ja nepieciešams dot laiku likumdevējam pieņemt labāku regulējumu vai atrast labāku tiesisko interešu izvērtējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
46. gada
47. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2017-17-01,
48. gada
49. maija spriedumu lietā Nr. 2017-15-01,
50. gada
51. novembra spriedumu lietā Nr. 2017-07-01,
52. gada
53. oktobra spriedumu lietā Nr. 2016-31-01,
54. gada
55. februāra spriedumu lietā Nr. 2016-06-01,
56. gada
57. aprīļa spriedumu lietā Nr. 2015-19-01,
58. gada
59. jūnija spriedumu lietā Nr. 2015-18-01,
60. gada
61. maija spriedumu lietā Nr. 2015-14-0103). Lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesa, lai aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses, atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no brīža, kad tā radījusi pamattiesības individuālu aizskārumu konstitucionālās sūdzības iesniedzējam (sk., piemēram, Satversmes tiesas
62. gada
63. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01
64. punktu). Lietās, kas ierosinātas pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesa pamatā atzīst tiesību normu par neatbilstošu un spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma brīža vai normas pieņemšanas brīža: a. attiecībā uz individuālu personu, kuru skartu šīs tiesību normas piemērošana attiecīgajā civil-/administratīvajā vai krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas
65. gada
66. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03
67. punktu vai
68. gada
69. maija sprieduma lietā Nr. 2016-12-01 15.
70. punktu) vai b. attiecībā uz personām līdzīgās civil-/administratīvajās vai krimināllietās, bet kurās tiesvedības process vēl nav noslēdzies (sk., piemēram, Satversmes tiesas
71. gada
72. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01
73. punktu vai
74. gada
75. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01
76. punktu). Satversmes tiesa ir piešķīrusi spriedumam atpakaļvērstu ietekmi tikai ārkārtīgi retos gadījumos. Pamatā tie ir gadījumi, kad tiesa konstatējusi, ka apstrīdētā tiesību norma bijusi izdota, acīmredzami pārkāpjot likumā noteikto pilnvarojumu jeb ultra vires, un arī tikai tad, ja nav īpašu apsvērumu, kādēļ tiesiskā noteiktība un stabilitāte būtu aizsargājama (sk., piemēram, Satversmes tiesas
77. gada
78. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03
79. punktu,
80. gada
81. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-23-03
82. punktu,
83. gada
84. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03
85. punktu).
86. Lemjot par tiesību normas atzīšanu par spēkā neesošu, Satversmes tiesa ir pati vairākkārt norādījusi, ka tai iespēju robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku: a. neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas
87. gada
88. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01
89. punktu, Satversmes tiesas
90. gada
91. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01
92. punktu un tajā minēto judikatūru) vai, b. nepdraudētu tiesisko stabilitāti un noteiktību (sk. Satversmes tiesas
93. gada
94. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-02-03
95. punktu un tajā minēto judikatūru). Tādēļ arī Satversmes tiesa nekad nav atzinusi tiesību normu par spēkā neesošu (ex tunc), ja apstrīdētā norma regulējusi privāttiesiskas attiecības, izņemot lietās, kas ierosinātas pēc personas konstitucionālās sūdzības un tikai lai aizsargātu konkrētā konstitucionālās sūdzības iesniedzēja intereses vai kurās tiesvedības process nav noslēdzies (sk., piemēram, Satversmes tiesas
96. gada
97. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01
98. punktu un
99. gada
100. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03
101. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa ir atkāpusies no savas konsekventās prakses.
102. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likuma
103. panta pirmās daļas
104. punkta "d" apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā no
105. gada
106. novembra līdz
107. gada
108. decembrim) atzīšana par spēkā neesošu ex tunc padara uz tās pamata celtos prasījumus par spēkā neesošiem (sal. Civillikuma
109. pantu). Apdrošinātājs, kurš, pamatojoties uz šo normu, izvirzīja prasījumu pret transportlīdzekļa vadītāju, paļāvās uz prasījuma pamatā esošās tiesību normas atbilstību Satversmei. Prasījuma pieļaujamību un pamatotību strīdus gadījumā izvērtēja vispārējās jurisdikcijas tiesa. Tiesas spriedums stājās spēkā un ieguva likuma spēku. Neviens cits transportlīdzekļa vadītājs, izņemot pieteikuma iesniedzēju, neturpināja aizstāvēt savas aizskartās tiesības Satversmes tiesā. Atbilstoši Tiesu informācijas sistēmas datiem kopumā šādu prasījumu, kuri desmit gados, kamēr spēkā bija apstrīdētās normas redakcija, celti uz apstrīdētās normas pamata un kuros vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums stājies spēkā, ir ievērojams - vairāk kā
110. Ar Satversmes tiesas spriedumu šīs ar vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu nodibinātās tiesiskās attiecības tagad ir zaudējušas savu tiesisko stabilitāti, jo transportlīdzekļa vadītājs var pieprasīt lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (sk. Civilprocesa likuma
111. panta piekto punktu). Prasījums, kurš bija reiz celts un apmierināts uz spēkā neesošas normas pamata, tiks pārskatīts. Apdrošinātāja mantiskās tiesības tiks aizskartas - tam būs jāatdod atpakaļ viss, ko tas saņēmis no transportlīdzekļa vadītāja, pamatojoties uz regresa prasību, jo Satversmes tiesa šo prasījuma normu atzinusi par spēkā neesošu no tiesvedības uzsākšanas brīža. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa vērsa savu uzmanību tikai uz transportlīdzekļa vadītāja īpašuma tiesībām, taču privāttiesiskās attiecībās vienlīdz būtiskas ir arī otras puses (izskatāmajā gadījumā - apdrošinātāja) īpašuma tiesības, kas garantētas Satversmes
112. pantā. Satversmes tiesas spriedums ir radījis šādiem apdrošinātājiem īpašuma tiesību aizskārumu.
113. Man arī nav izprotama tiesas izšķiršanās, kādēļ tieši tajās privāttiesiskajās attiecībās, kurās stājies spēkā tiesas spriedums, tiesiskā stabilitāte ir mazāk nozīmīga, nekā tajās, kurās transportlīdzekļa vadītājs jau pirms tiesas procesa ir izpildījis apdrošinātāja regresa prasību. Pēdējos gadījumos Satversmes tiesa apstrīdēto normu neatcēla ar atpakaļvērstu spēku. Tādējādi sanāk, ka tajās lietās, kurās apdrošinātājam bija nepieciešams aizstāvēt savas aizskartās tiesības un tas cēla regresa prasību tiesā, jo transportlīdzekļa vadītājs labprātīgi nepildīja tā brīža apstrīdētās normas prasības, apdrošinātājs ir sliktākā tiesiskā situācijā, nekā tajās lietās, kur panāca sava prasījuma izpildi pirms tiesas. Savukārt, ja par mērauklu kalpo tas, vai transportlīdzekļa vadītājs ir cīnījies par savām subjektīvajām tiesībām, tad Satversmes tiesai bija jāievēro, ka transportlīdzekļa vadītājam bija jāved šī cīņa tālāk par vispārējās jurisdikcijas tiesu un jāizmanto tiesības apstrīdēt prasījuma normas atbilstību Satversmei, kā to izdarīja pieteikuma iesniedzēja.
114. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lai atzītu apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas
115. gada
116. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01
117. punktu un tajā minēto tiesas judikatūru). Taču sprieduma 20.
118. apakšpunktā iztrūkst pamatojums tam, kādēļ apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu ex tunc. Pamatojums - "lai aizsargātu arī šo citu personu (lasi - transportlīdzekļa vadītāju) pamattiesības" - ir acīmredzami nepietiekams un virspusējs, jo atstāj bez ievērības un atbildes jautājumu par apdrošinātāju tiesisko stāvokli, kā arī nerespektē ar spēkā stājušos tiesas spriedumu civillietā vairāku gadu garumā nodibināto tiesisko stabilitāti un noteiktību. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā
119. gada
120. jūnijā