Par Valsts sociālo pabalstu likuma 12. panta pirmās daļas un Ministru kabineta 2014. gada 23. decembra noteikumu Nr. 805 "Noteikumi par prognozējamas

Satversmes tiesas spriedums Par Valsts sociālo pabalstu likuma

1. panta pirmās daļas un Ministru kabineta
2. gada
3. decembra noteikumu Nr. 805 "Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību"
4. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
5. panta pirmajam teikumam un
6. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
7. gada
8. decembrī lietā Nr. 2018-06-0103 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
9. pantu un Satversmes tiesas likuma
10. panta
11. un
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. punktu, kā arī 19.1 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
15. gada
16. novembra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Valsts sociālo pabalstu likuma
17. panta pirmās daļas un Ministru kabineta
18. gada
19. decembra noteikumu Nr. 805 "Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību"
20. pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
21. panta pirmajam teikumam un
22. pantam". Konstatējošā daļa
23. Valsts sociālo pabalstu likums pieņemts
24. gada
25. oktobrī un stājies spēkā
26. gada
27. janvārī. Likuma
28. panta pirmā daļa kopš likuma pieņemšanas nav grozīta. Tā noteic: "Pabalstu transporta izdevumu kompensēšanai piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai." Savukārt Ministru kabineta
29. gada
30. decembra noteikumi Nr. 805 "Noteikumi par prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 805), kas izdoti saskaņā ar Invaliditātes likuma
31. panta otro daļu un
32. panta otro daļu, ir pieņemti
33. gada
34. decembrī un spēkā no
35. gada
36. janvāra. Noteikumu Nr. 805
37. pielikumā noteikti kritēriji atzinuma sniegšanai par medicīnisko indikāciju noteikšanu vieglā automobiļa speciālai pielāgošanai un pabalsta saņemšanai transporta izdevumu kompensēšanai (turpmāk arī - Atzinums).
38. Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - nolēmusi apturēt tiesvedību tās izskatāmajā lietā Nr. A420342616, kas ierosināta pēc bērna likumiskās pārstāves pieteikuma par labvēlīga administratīvā akta izdošanu, proti, par to, lai Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai (turpmāk - Komisija) tiktu uzlikts pienākums izsniegt personai Atzinumu. Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā, lūdzot atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma
39. panta pirmo daļu (turpmāk arī - apstrīdētā likuma norma) un Noteikumu Nr. 805
40. pielikumu (turpmāk abas normas kopā arī - apstrīdētās normas), ciktāl tās neparedz pabalsta transporta izdevumu kompensēšanai (turpmāk arī - transporta pabalsts) piešķiršanu personai ar invaliditāti, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi, par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
41. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un
42. pantam. Ar Komisijas lēmumu bērns atzīts par personu ar invaliditāti. Viņam konstatēti smagi garīgās attīstības traucējumi. Ņemot vērā bērna veselības stāvokli, nepieciešams apstrīdētajā likuma normā paredzētais transporta pabalsts, jo viņa situācijā, lai pārvietotos, neesot iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Proti, vietās, kur ir daudz cilvēku, tostarp sabiedriskajā transportā, bērns esot nemierīgs, kliedzot, raudot, sitot pats sev un kožot. Pavadonim pacelt bērnu vai ierobežot viņu panikas lēkmes laikā esot sarežģīti, jo bērns esot apmēram 60 kilogramus smags. Arī apkārtējie cilvēki ne vienmēr slimības izpausmes uztverot ar izpratni. Tāpēc, lai neradītu stresa situācijas un nodrošinātu drošu vidi, bērns uz skolu, rehabilitācijas un ārstniecības iestādēm tiekot vests ar personīgo autotransportu vai skolas nodrošināto autobusu. Bērna likumiskā pārstāve vērsusies Komisijā Atzinuma saņemšanai, tomēr pozitīva Atzinuma sniegšana esot atteikta sakarā ar bērna neatbilstību Noteikumu Nr. 805
43. pielikumā noteiktajiem kritērijiem. Proti, Noteikumu Nr. 805
44. pielikumā neesot ietvertas garīga rakstura slimības, bet bērnam esot tieši šāda rakstura slimība un līdz ar to viņam pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai neesot pieejams. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem, tāpat kā personām, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, var būt grūti pārvietoties ar sabiedrisko transportu. Tomēr šai grupai, proti, personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, transporta pabalsts neesot pieejams, jo Noteikumu Nr. 805
45. pielikumā ietvertas tikai ar fiziska rakstura veselības traucējumiem saistītas slimības. Tādējādi valsts attiecībā uz transporta pabalstu personām ar invaliditāti neesot izpildījusi tai no Satversmes
46. panta izrietošo pozitīvo pienākumu gādāt par tām personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, nepieciešamo sociālo nodrošinājumu. No Satversmes
47. panta pirmā teikuma izrietot tas, ka valstij vienādos apstākļos esošām personu grupām jānodrošina vienlīdzīgas iespējas saņemt to situācijai piemērotu sociālo nodrošinājumu, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata. Pieteikuma iesniedzēja nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu atšķirīgas attieksmes noteikšanai pret personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi un kuras tādēļ nevar izmantot sabiedrisko transportu, un personām ar invaliditāti, kuras sabiedrisko transportu nevar izmantot fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ.
48. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Valsts sociālo pabalstu likuma
49. panta pirmā daļa atbilst Satversmes
50. panta pirmajam teikumam un
51. pantam. Saeima uzskata, ka jēdzieni "persona ar invaliditāti" un "apgrūtināta pārvietošanās" nav tulkojami sašaurināti, tos attiecinot tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, bet neattiecinot uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Iztulkojot apstrīdēto likuma normu atbilstoši
52. gada
53. decembra Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija), esot skaidrs, ka visām personām ar invaliditāti neatkarīgi no veselības traucējumu rakstura jābūt nodrošinātām vienlīdzīgām iespējām baudīt tiesības uz sociālo nodrošinājumu, tostarp arī saņemt sociālos pabalstus. Lai arī Konvencijā noteikto pienākumu izpildē esot pieļaujami atšķirīgi atbalsta pasākumi atkarībā no konkrēto veselības traucējumu rakstura, Saeima nesaskata objektīvu un saprātīgu pamatu tādai apstrīdētās likuma normas interpretācijai, ka transporta pabalstu varētu saņemt tikai tās personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Saeima uzsver, ka apstrīdētā likuma norma ikvienai personai ar invaliditāti paredz tiesības uz tās funkcionālajiem traucējumiem piemērotu sociālo nodrošinājumu, izskatāmās lietas apstākļos - uz transporta pabalstu, un ka tas pienākas ikvienai personai ar invaliditāti, kurai pārvietošanās ir apgrūtināta. Tiesības pretendēt uz transporta pabalstu liedzot apstrīdētā Ministru kabineta noteikumu norma. Saeima norāda, ka minētā norma izdota, pamatojoties uz Invaliditātes likumu, kas pilnvaro Ministru kabinetu reglamentēt vienīgi prognozējamas invaliditātes, kā arī invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijus, termiņus un kārtību, bet neietver pilnvarojumu noteikt transporta pabalsta piešķiršanas kritērijus.
54. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
55. panta pirmajam teikumam un
56. pantam. Ministru kabinets skaidro, ka transporta pabalsts kopumā, kā arī termins "pārvietošanās grūtības" esot vērtējams, ievērojot tā vēsturisko izcelsmi. Personu ar invaliditāti pārvietošanās grūtību izpratne esot pārņemta no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk - PSRS) laika tiesību sistēmas. Tolaik personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās bija apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ, varējušas saņemt PSRS ražotus motorratiņus un vieglos automobiļus, kas aprīkoti ar rokas vadību. Tā kā PSRS laikā degviela neesot bijusi pieejama brīvajā tirgū, papildus piešķirtajam automobilim personai esot piešķirti arī degvielas taloni par noteiktu summu. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iepriekš iedibinātā pieeja personām ar invaliditāti nepieciešamajam atbalstam iekļauta Latvijas tiesību sistēmā. Proti, medicīniskās indikācijas transporta izdevumu kompensēšanai esot saistītas vienīgi ar pārvietošanās grūtībām fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Šī pieeja esot pārņemta, izstrādājot arī Noteikumu Nr. 805
57. pielikumu, proti, norādot veselības traucējumus, kuru gadījumā persona ar invaliditāti var pretendēt uz transporta pabalstu. Pēc Ministru kabineta ieskata, personas ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodas tādos pašos apstākļos kā personas ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Tāpēc arī attieksme pret šīm personu grupām varot būt atšķirīga. Atšķirība izrietot no personu funkcionālo traucējumu rakstura. Esot uzskatāms, ka personām ar fiziska rakstura veselības traucējumiem pārvietošanās grūtības ir pastāvīgas. Savukārt personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem pat vienas un tās pašas slimības gadījumā pārvietošanās grūtības varot izpausties dažādi, turklāt attiecīgie funkcionālie traucējumi neesot pastāvīgi, bet izpaužoties periodiski. Neesot skarts arī tiesiskās paļāvības princips, jo personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, nevarot būt radusies tiesiskā paļāvība uz transporta pabalsta saņemšanu, jo tām nekad iepriekš neesot bijušas tiesības uz šo pabalstu. Ministru kabinets uzskata, ka valsts ar transporta pabalstu ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu nodrošināt sabiedriskā transporta pieejamību personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi. Savukārt attiecībā uz personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, valsts savu pozitīvo pienākumu esot izpildījusi ar citiem līdzekļiem, piemēram, nodrošinot bērna invalīda kopšanas pabalstu, asistenta pakalpojumu un piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, kā arī nodrošinot personām ar I un II grupas invaliditāti tiesības bez maksas izmantot sabiedrisko transportu pilsētas un reģionālās nozīmes maršrutos. Tādējādi esot ievērots saprātīgs līdzsvars starp indivīda un sabiedrības interesēm.
58. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētā likuma norma neparedz atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmos apstākļos esošām personu ar invaliditāti grupām. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim, proti, ka apstrīdētā likuma norma interpretējama sistēmiski, ievērojot invaliditātes jēdziena attīstības tendences pasaulē. Jēdzieni "invaliditāte" un "apgrūtināta pārvietošanās" esot skatāmi kopsakarā arī ar citiem normatīvajiem aktiem, kas noteic personu ar invaliditāti tiesības. Izpratne par invaliditāti esot pastāvīgi pilnveidojama, un atbilstoši tai esot attīstāmi arī valsts atbalsta mehānismi. Ievērojot Valsts sociālo pabalstu likuma mērķi un starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies, ratificējot Konvenciju, transporta pabalsta piešķiršana ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, atbilstot likumdevēja gribai sniegt nepieciešamo atbalstu ikvienai personai ar invaliditāti. Tieslietu ministrija pēc būtības pievienojas Pieteikuma iesniedzējas argumentiem par to, ka apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas, ciktāl tās neparedz transporta pabalsta piešķiršanu personai ar invaliditāti, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi, iespējams, neatbilst Satversmei.
59. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka pilnībā pievienojas Ministru kabineta viedoklim. Personas ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi. Tā kā šīm personu grupām esot atšķirīga rakstura funkcionālie traucējumi, attiecīgi arī valsts paredzētie atbalsta pasākumi invaliditātes seku mazināšanai varot būt atšķirīgi. Personu ar fiziska rakstura veselības traucējumiem ierobežojumi esot stabili un pastāvīgi. Savukārt garīga rakstura veselības traucējumiem neesot pastāvīga rakstura, tie esot pārejoši. Labklājības ministrija uzskata, ka valstij nebūtu jākompensē šādi epizodiski funkcionālie traucējumi. Labklājības ministrija vērš uzmanību uz to, ka diskutējams būtu arī šāds jautājums: kurš speciālists varētu sniegt objektīvu personas ar garīga rakstura veselības traucējumiem uzvedības aprakstu un šādu funkcionālo traucējumu izvērtējumu? Komisija, lemjot par Atzinuma sniegšanu, izvērtējot tikai tai iesniegtos dokumentus. Tādējādi Komisijai būtu jāuzticas personu ar invaliditāti aprūpētāju vai ģimenes ārstu subjektīvajiem novērojumiem.
60. Pieaicinātā persona - Veselības ministrija - uzskata, ka personām ar invaliditāti, kurām ir smagi garīga rakstura veselības traucējumi, būtu paredzama iespēja saņemt transporta pabalstu. Piemēram, tas varētu būt nepieciešams bērniem ar terapeitiski rezistentiem uzvedības traucējumiem, ja viņu uzvedība mēdz būt impulsīva un apdraudoša. Veselības ministrija, gatavojot viedokli izskatāmajā lietā, esot konsultējusies ar E. Tēraudu, speciālistu psihiatrijā, un viņš ierosinot kā iespējamās diagnozes pozitīva Atzinuma saņemšanai noteikt arī, piemēram, autismu un demenci.
61. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka izskatāmās lietas apstākļos, interpretējot tiesību normas, ir būtiski ņemt vērā Konvencijā ietvertos principus attiecībā uz personu ar invaliditāti tiesībām. Izpratne par personu ar invaliditāti tiesībām pēdējo gadu laikā esot strauji attīstījusies. Konvencijā kā viens no galvenajiem principiem esot noteikta vides pieejamība, kas esot arī viens no priekšnoteikumiem tam, lai persona ar invaliditāti varētu iekļauties sabiedrībā. Šķēršļi, kas apgrūtina dzīvi katrai personai ar invaliditāti, varot būt atšķirīgi atkarībā no funkcionālo traucējumu rakstura un smaguma pakāpes. Tiesībsargs atzīst, ka atsevišķu garīga rakstura veselības traucējumu gadījumā, piemēram, diagnosticēta autisma gadījumā, pārvietošanās ar sabiedrisko transportu personai ar invaliditāti var būt īpaši traumējoša un veselību apdraudoša. Valstij esot pienākums izvērtēt un novērst visu veidu šķēršļus, kas apgrūtina personu ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā. Pēc tiesībsarga ieskata, personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, vajagot būt nodrošinātām tādām pašām iespējām saņemt transporta pabalstu kā personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, bet pašlaik apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas to liedzot. Tādējādi tās esot pretrunā ar Satversmes
62. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu.
63. Pieaicinātā persona - ārsts bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs - uzskata, ka pēc būtības transporta pabalsts ir viens no tiem vides pielāgošanas mehānismiem, kam jābūt pieejamiem visām personām ar invaliditāti. Ņ. Bezborodovs uzskata, ka Ministru kabineta atbildes rakstā sniegtā argumentācija par atšķirībām starp personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, un personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi, nav medicīniski pamatota un neatbilst modernai invaliditātes izpratnei. Piemēram, personai ar autiskā spektra traucējumiem esot vajadzīga īpaša un pastāvīga uzmanīšana. Autiskā spektra traucējumi esot stabili un saglabājoties visu mūžu, kaut arī to klīniskās izpausmes varot mainīties. Viena no tipiskām ar autiskā spektra traucējumiem saistītām grūtībām esot sensorās uztveres īpatnības, kas izpaužoties kā paaugstināts jutīgums pret dažādiem sensoriem stimuliem, piemēriem, skaņu un smaržu. Nonākšana neierastā, trokšņainā vidē personai ar autiskā spektra traucējumiem varot izraisīt izteiktu distresu, paaugstināta līmeņa trauksmes sajūtu un bailes, īpaši tad, ja akustiskie stimuli ir pēkšņi. Vēl viena no tipiskām tādu personu izpausmēm, kurām ir autiskā spektra traucējumi, esot grūtības iesaistīties sociālā komunikācijā. Smagākajos gadījumos - un tādi esot apmēram 25 procenti no visiem gadījumiem - tas izpaužoties kā mutisms, proti, persona vispār neizmanto komunikācijai valodu un komunicē tikai ar uzvedības palīdzību. Distresa, trauksmes vai baiļu gadījumos šādu personu emocijas izpaužoties izteikta psihomotora uzbudinājuma veidā, dažkārt pat agresijā pret apkārtējiem un sevi. Šādā situācijā personas uzvedība ne vienmēr varot būt koriģējama verbāli. Tādējādi šādas slimības izpausmes varot būtiski ierobežot personas spējas adaptēties dažādos vides apstākļos, citstarp arī sabiedriskajā transportā. Līdz ar to personai esot būtiski apgrūtinātas iespējas pārvietoties ar sabiedrisko transportu. No tā savukārt varot izrietēt ilgstošas negatīvas sociālās sekas un citu tiesību ierobežojumi, piemēram, nespēja nokļūt līdz mācību iestādei vai veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējam. Turklāt Ņ. Bezborodovs uzsver: tas apstāklis, ka personai konstatēti autiskā spektra traucējumi, vēl nenozīmē, ka šī persona vispār nekad nevarēs izmantot sabiedrisko transportu. Komisijas kompetencē esot regulāra personas veselības stāvokļa un funkcionālo traucējumu pakāpes pārskatīšana. Tāpat esot svarīgi nodrošināt intensīvu rehabilitāciju un deficitāro iemaņu trenēšanu, tostarp attiecībā uz pārvietošanos dažādā vidē.
64. Pieaicinātā persona - biedrība "Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem "ZELDA"" (turpmāk - Biedrība ZELDA) - vērš uzmanību uz to, ka sabiedriskajā transportā personas ar garīga rakstura veselības traucējumiem emocionālās reakcijas uz dažādiem šai videi raksturīgiem stresa faktoriem var būt ļoti intensīvas un izpausties citstarp arī kā pašagresija vai agresija pret apkārtējiem. Ja personai ar garīga rakstura veselības traucējumiem nepieciešamības gadījumā nav pieejami alternatīvi risinājumi tās pārvietošanās nodrošināšanai, tas nozīmējot, ka tai tiek liegta pieeja arī izglītībai, veselības aprūpei un rehabilitācijas pasākumiem. Biedrība ZELDA savā viedoklī ir ietvērusi arī piecus anonimizētus individuālās pieredzes stāstus, kas pamato tās paustos apsvērumus.
65. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes asoc. prof. Dr. iur. Solvita Olsena - pauž viedokli, ka izskatāmajā lietā ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, kā arī nav nodrošinātas Satversmes
66. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu invaliditātes gadījumā. Proti, bērnam ar invaliditāti, kuram ir garīga rakstura veselības traucējumi, esot liegtas vienlīdzīgas iespējas integrēties sabiedrībā, apmeklēt skolu un ārstniecības iestādes. S. Olsena uzskata, ka apstrīdētā likuma norma ir interpretējama visaptverošā veidā, to attiecinot uz ikvienu personu ar invaliditāti, kurai ir pārvietošanās grūtības. Galvenā problēma izskatāmajā lietā izrietot no tā, ka apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas neietver garīga rakstura veselības traucējumus. Tādējādi personām ar invaliditāti, kurām ir šāda rakstura traucējumi, tiekot liegtas vienlīdzīgas iespējas pretendēt uz transporta pabalstu. Izskatot lietu, esot jāņem vērā arī Konvencija, kas uzliek tās dalībvalstīm pienākumu nodrošināt personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, tādu atbalstu, kāds tām nepieciešams, lai mazinātu invaliditātes sekas pārvietošanās aspektā. S. Olsena uzskata, ka Ministru kabinets, nosakot transporta pabalsta saņemšanas kritērijus, nav izpildījis šo no Konvencijas izrietošo pienākumu un attiecīgi ir pārkāpts sociāli atbildīgas valsts princips. Secinājumu daļa
67. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
68. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam un Satversmes
69. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes
70. panta pirmais teikums noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Šajā Satversmes normā nostiprinātā tiesiskās vienlīdzības principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
71. gada
72. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01
73. punktu un
74. gada
75. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01
76. punktu). Likumdevējam, izdodot tiesību normas, ir jāievēro tiesiskās vienlīdzības princips. Tas liedz izdot tādas tiesību normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tomēr šis princips nenozīmē nivelēšanu, bet pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas
77. gada
78. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01
79. punktu). 12.
80. Satversmes tiesas judikatūrā ir rodama atziņa, ka Satversmes
81. panta pirmajā teikumā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips pamatā piemērojams kopā ar citām pamattiesībām. Satversmes
82. pantā nostiprinātās tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei jābūt - labvēlīgai vai nelabvēlīgai. Lai izvēlētos vienu no šiem risinājumiem, var būt jāņem vērā apsvērumi, kas atrodas ārpus vienlīdzības jēdziena robežām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
83. gada
84. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01
85. un 6.
86. punktu un
87. gada
88. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.
89. punktu). Pieteikuma iesniedzējas apsvērumi par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes
90. pantā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam pausti saistībā ar apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes
91. pantā nostiprinātajām personas ar invaliditāti tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Satversmes
92. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes tiesa jau atzinusi, ka Satversmes
93. pants garantē tiesības uz efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kura nodrošina personai samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas
94. gada
95. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.
96. punktu un
97. gada
98. jūnija sprieduma Nr. 2016-11-01
99. punktu). Ar sociālo nodrošinājumu saprotami dažādi sociālās drošības pasākumi, kam jākalpo arī personu ar invaliditāti īpašo vajadzību apmierināšanai un šo personu iesaistīšanai sabiedrības dzīvē (sk., piemēram, Satversmes tiesas
100. gada
101. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01
102. punktu). Personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir noteiktas arī Konvencijā, kuras dalībvalsts ir Latvija. Konvencijas mērķis ir veicināt, aizsargāt un nodrošināt to, lai visas personas ar invaliditāti varētu pilnībā un vienlīdzīgi izmantot cilvēka tiesības un pamatbrīvības, kā arī veicināt cilvēka cieņas ievērošanu (sk. Konvencijas
103. panta pirmo daļu). Tas nepārprotami attiecināms uz visām personām ar invaliditāti, kuras saskaras ar dažādiem attieksmes un apkārtējās vides šķēršļiem, kas var apgrūtināt šo personu pilnvērtīgu un efektīvu līdzdalību sabiedrības dzīvē vienlīdzīgi ar citiem sabiedrības locekļiem (sk. Konvencijas preambulas "e" apakšpunktu). Valsts pienākums ievērot tās uzņemtās starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes
104. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa jau iepriekš ir uzsvērusi mērķi panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk. Satversmes tiesas
105. gada
106. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 11.
107. punktu). Konvencija nosaka visu cilvēka tiesību un pamatbrīvību pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti. 12.
108. Personu ar invaliditāti tiesību uz sociālo nodrošinājumu apjoms ir konkretizēts likumos. Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību"
109. pantam personām ar invaliditāti neatkarīgi no invaliditātes cēloņa ir tiesības uz palīdzību tādu pasākumu veikšanā, kas saistīti ar šo personu iesaistīšanu sabiedrības dzīvē, radot tām piemērotus darba apstākļus atbilstoši attiecīgās personas darbspējām un interesēm, kā arī tiesības uz palīdzību veselības stāvokļa uzlabošanā, tādu pasākumu veikšanā, kas novērstu veselības stāvokļa pasliktināšanos un veicinātu veselības un darbspēju zaudējuma pakāpes samazināšanos. Šādi pasākumi aptver arī valsts sociālos pabalstus, kas paredzēti pie noteiktām sabiedrības grupām piederošām personām situācijā, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus, tostarp personām ar invaliditāti. Valsts sociālo pabalstu likuma
110. pants noteic valsts sociālo pabalstu veidus. Šā panta pirmās daļas
111. punkts noteic, ka viens no pabalstu veidiem ir pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai invalīdiem, kuriem ir apgrūtināta pārvietošanās. Sakarā ar šā pabalsta nepieejamību Pieteikuma iesniedzēja ir vērsusies Satversmes tiesā. Satversmes tiesa jau ir atzinusi: ja likumdevējs Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par personas subjektīvajām tiesībām. Šādu tiesību īstenošanu persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas
112. gada
113. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas
114. punktu). Tādējādi transporta pabalsts ietilpst personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, Satversmes
115. pantā nostiprināto tiesību uz sociālo nodrošinājumu tvērumā. 12.
116. Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
117. gada
118. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 14.
119. punktu). Pieteikuma iesniedzējas argumenti par apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmei ir pausti kopsakarā gan attiecībā uz Satversmes
120. panta pirmo teikumu, gan
121. pantu. Izskatāmās lietas pamatjautājums ir par to, vai tiesiskās vienlīdzības principam atbilst tāda situācija, ka transporta pabalsts ir paredzēts tikai tām personām ar invaliditāti, kurām ir Noteikumu Nr. 805
122. pielikumā ietvertie veselības traucējumi. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
123. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes
124. pantu.
125. Pieteikuma iesniedzēja vērsusies Satversmes tiesā sakarā ar likuma normu un Ministru kabineta izdotām normām. Apstrīdētā likuma norma noteic to personu ar invaliditāti loku, kurām ir paredzēts transporta pabalsts, kā arī šā pabalsta piešķiršanas nosacījumus. Savukārt apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas noteic kritērijus Atzinuma sniegšanai, kas ir viens no transporta pabalsta piešķiršanas priekšnosacījumiem. Ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, Satversmes tiesa visupirms pārbaudīs apstrīdētās likuma normas satversmību.
126. Apstrīdētā likuma norma paredz, ka transporta pabalstu piešķir personai, kurai pašai vai kuras bērnam likumā un citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā ir noteikta invaliditāte un izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai. Satversmes
127. pantā ietverto pamattiesību nodrošināšana var tikt vērtēta vairākos aspektos. Proti, pārbaudot, vai personai Satversmes
128. pantā paredzētās pamattiesības ir ierobežotas, vai arī pārbaudot, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
129. gada
130. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.
131. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka valsts izskatāmās lietas apstākļos nav izpildījusi tai no Satversmes
132. panta izrietošo pozitīvo pienākumu nodrošināt transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un uzskata, ka, pieņemot apstrīdēto likuma normu, savu pozitīvo pienākumu ir izpildījusi pienācīgi, bet Ministru kabinets nav pienācīgi izpildījis tam doto deleģējumu. Saeimas uzskatam pēc būtības pievienojas arī Tieslietu ministrija, tiesībsargs un S. Olsena. Satversmes tiesa pārbaudīs, vai, pieņemot apstrīdēto likuma normu, ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes
133. panta izrietošais pozitīvais pienākums nodrošināt transporta pabalsta pieejamību ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Lai izvērtētu, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu, nodrošinot personas sociālās tiesības, Satversmes tiesa pārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas
134. gada
135. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01
136. punktu). 14.
137. Atbilstoši Invaliditātes likumam personai tiesības uz atbilstošu sociālo nodrošinājumu invaliditātes gadījumā ir no dienas, kad tai normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā noteikta invaliditāte. Invaliditātes likums noteic konkrētus atbalsta pasākumus invaliditātes seku mazināšanai, kas pieejami personām ar invaliditāti (sk. Invaliditātes likuma
138. pantu). Tomēr šis likums neregulē visus atbalsta pasākumus, tostarp valsts sociālo pabalstu piešķiršanu (sk. Invaliditātes likuma
139. panta pirmās daļas
140. punktu). Valsts sociālie pabalsti atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma
141. pantam ir valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kuru saņem pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgas personas situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus. Atbilstoši Valsts sociālo pabalstu likuma
142. panta pirmajai daļai transporta pabalsts pieder pie regulāri izmaksājamiem valsts sociālajiem pabalstiem. 14.
143. Atbilstoši apstrīdētajai likuma normai tiesības uz transporta pabalstu ir personai, kurai pašai vai kuras bērnam ir noteikta invaliditāte un ir izsniegts atzinums par medicīnisko indikāciju noteikšanu speciāli pielāgota vieglā automobiļa iegādei un pabalsta saņemšanai (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma
144. panta pirmo daļu). Tādējādi likumdevējs ir noteicis to personu ar invaliditāti loku, kurām ir tiesības uz konkrēto valsts sociālo pabalstu, kā arī šā pabalsta piešķiršanas nosacījumus. Tāpat likumdevējs noteicis, ka atsevišķi jautājumi saistībā ar transporta pabalsta piešķiršanu - invaliditātes noteikšana un Atzinuma izsniegšanas kārtība - ir noregulējami citos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā. Līdz ar to likumdevējs, paredzot tiesības uz transporta pabalstu, ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, iespēju īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. Proti, šādi pasākumi sekmē personu ar invaliditāti mobilitāti un iekļaušanos sabiedrībā. 14.
145. Pārbaudot, vai līdz ar apstrīdētās likuma normas pieņemšanu ir pienācīgi izpildīts valstij no Satversmes
146. panta izrietošais pozitīvais pienākums, jāvērtē arī tas, vai ir ievēroti Satversmē ietvertie vispārējie tiesību principi. Izskatāmajā lietā strīds ir par to, vai likumdevējs, nosakot transporta pabalsta pieejamību personām ar invaliditāti, ir ievērojis Satversmes
147. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu. Lai pārbaudītu, vai tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ar apstrīdēto likuma normu ir noteiktas personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, vai pret šīm personām ir paredzēta vienāda vai atšķirīga attieksme, vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu un vai šādas attieksmes noteikšanai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas
148. gada
149. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01
150. un
151. punktu). Pieteikuma iesniedzēja paudusi uzskatu, ka likumdevējs nav nodrošinājis personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, tādas pašas tiesības uz transporta pabalstu kā tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi. Pieteikuma iesniedzējas uzskats ir balstīts uz pieņēmumu, ka likumdevējs Valsts sociālo pabalstu likuma
152. panta nosaukumā ietverto jēdzienu "apgrūtināta pārvietošanās" attiecinājis vienīgi uz tām personām ar invaliditāti, kuru pārvietošanās grūtības ir saistītas ar fiziska rakstura veselības traucējumiem. Savukārt Saeima norāda, ka likumdevējam nekad neesot bijis mērķa jēdzienu "apgrūtināta pārvietošanās" attiecināt tikai uz tām personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumu radītas pārvietošanās grūtības. Saeima uzsver, ka tas ir visaptverošas saturiskas nozīmes jēdziens, kas tulkojams atbilstoši personu ar invaliditāti tiesību jomas attīstībai un saprātīgi piemērojams ilgtermiņā. Saeima norādījusi, ka likumdevēja gribai atbilst tāda sistēmiska apstrīdētās likuma normas interpretācija, kurā būtu ņemta vērā šīs normas vieta tiesību sistēmā un Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Proti, apstrīdētā likuma norma ir attiecināma uz ikvienu personu ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Saeimas argumentācijai pēc būtības ir pievienojusies arī Tieslietu ministrija un tiesībsargs. Ne no Valsts sociālo pabalstu likuma projekta anotācijas, ne Saeimas komisiju sēžu protokoliem, kas atspoguļo likumprojekta izskatīšanas procesu, ne Saeimas sēžu stenogrammām attiecībā uz apstrīdētās likuma normas pieņemšanu Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu Pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka likumdevēja griba būtu bijusi ierobežot uz transporta pabalstu tiesīgo personu ar invaliditāti loku tādējādi, ka šo pabalstu varētu saņemt vienīgi tās personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Tāpēc Satversmes tiesa atzīst Saeimas sniegto viedokli par pamatotu. Apstrīdētā likuma norma ir visaptveroša un nenošķir personas ar invaliditāti atsevišķās grupās. Līdz ar to apstrīdētā likuma norma paredz transporta pabalsta piešķiršanu ikvienai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās. Tādējādi apstrīdētā likuma norma atbilst Satversmes
153. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam kopsakarā ar Satversmes
154. pantu.
155. Satversmes tiesai jāpārbauda arī Noteikumu Nr. 805
156. pielikuma satversmība. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kuras ietvaros īstenojamas personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo nodrošinājumu, un ka transporta pabalsts personām ar invaliditāti, kurām ir apgrūtināta pārvietošanās, ietilpst šajā sistēmā. Noteikumu Nr. 805
157. pielikums noteic kritērijus Atzinuma - apstrīdētajā likuma normā noteiktā transporta pabalsta saņemšanas priekšnosacījuma - sniegšanai. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Noteikumu Nr. 805
158. pielikums paredz atšķirīgu attieksmi pret personām ar invaliditāti, kurām ir garīga rakstura veselības traucējumi, jo tajā norādītie kritēriji liedz šīm personām saņemt transporta pabalstu. Proti, personai ar invaliditāti, kurai nav kāda no Noteikumu Nr. 805
159. pielikumā ietvertajiem veselības traucējumiem, Atzinums netiek izsniegts. Līdz ar to persona nevar saņemt transporta pabalstu. Lai pārbaudītu, vai pastāv atšķirīga attieksme un vai tā ir attaisnojama, Satversmes tiesai jāizvērtē: 1) vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām; 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis (sk., piemēram, Satversmes tiesas
160. gada
161. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 17.-
162. punktu).
163. Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips ir ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk., piemēram, Satversmes tiesas
164. gada
165. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01
166. punktu). Tādējādi visupirms nepieciešams konstatēt, vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka izskatāmajā lietā vienādos apstākļos atrodas visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības. Personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu dēļ, atrodoties salīdzināmos apstākļos ar tām personām ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Arī Tieslietu ministrija, Veselības ministrija, tiesībsargs, Biedrība ZELDA, Ņ. Bezborodovs un S. Olsena pēc būtības pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par lietā salīdzināmajām grupām. Tādējādi no lietas materiāliem secināms, ka ir salīdzināmas vismaz šādas personu grupas: 1) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta garīga rakstura veselības traucējumu dēļ; 2) personas ar invaliditāti, kurām pārvietošanās ir apgrūtināta fiziska rakstura veselības traucējumu dēļ. Kritērijs, pēc kura minētās personu grupas ir salīdzināmas, pēc Pieteikuma iesniedzējas un pieaicināto personu ieskata, ir apgrūtināta pārvietošanās jeb pārvietošanās grūtības, kas abām minētajām grupām liedzot piekļuvi sabiedriskajam transportam vai padarot tā izmantošanu nesamērīgi apgrūtinošu. Lietā pieaicinātās personas Veselības ministrija, tiesībsargs, Ņ. Bezborodovs, Biedrība ZELDA un S. Olsena ir atzinušas, ka garīga rakstura veselības traucējumu dēļ personai ar invaliditāti var nebūt iespējams izmantot sabiedrisko transportu vispār vai arī tā izmantošana var būt pašas personas veselību apdraudoša, turklāt nesamērīgi apgrūtinoša asistentam vai pavadošajai personai, kā arī citiem pasažieriem. Proti, izskatāmās lietas apstākļos transporta pabalsta nepieciešamība personām ar garīga rakstura veselības traucējumiem esot vērtējama ne tikai pārvietošanās ērtību vai ātruma aspektā, bet arī ievērojot funkcionālo traucējumu ietekmi uz šādu personu iespēju apmierināt savas pamatvajadzības, tostarp veselības aprūpes un obligātās izglītības pieejamības aspektā. Transporta pabalsts šādām personām esot objektīvi nepieciešams tāpat kā personām ar invaliditāti, kurām ir fiziska rakstura veselības traucējumi (sk. lietas materiālu 78., 96.-
167. un 105.-
168. lpp.). Satversmes tiesa uzskata, ka no lietas materiāliem ir gūstams apstiprinājums tam, ka visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas salīdzināmā situācijā. Tādējādi visas personas ar invaliditāti, kurām ir pārvietošanās grūtības, atrodas vienādos un pēc noteikta kritērija salīdzināmos apstākļos.
169. Turpinot izvērtējumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās Noteikumu Nr. 805 normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret norādītajām personu grupām. Noteikumu Nr. 805
170. pielikumā ir noteikti kritēriji - uzskaitīti konkrēti veselības traucējumi, kuri ir tiesiskais pamats Atzinuma izsniegšanai. Pielikumā ir ietverti veselības traucējumi, kas tieši rada kustību un balsta aparāta disfunkciju (sk. Noteikumu Nr. 805
171. pielikuma 1.-
172. punktu). Tajā ietverti arī veselības traucējumi, kas nav tieši saistīti ar kustību un balsta aparāta disfunkciju, tomēr neļauj personai būt mobilai (sk. Noteikumu Nr. 805
173. pielikuma 14.-
174. punktu), kā arī ģenētiskas slimības un šajā pielikumā neminētas citas slimības, kuras rada izteiktus kustību un gaitas traucējumus (sk. Noteikumu Nr. 805
175. pielikuma 17.-
176. punktu). Šādu Noteikumu Nr. 805
177. pielikuma satura skaidrojumu ir sniedzis arī Ministru kabinets, uzsverot, ka šis pielikums nepārprotami aptver tikai fiziska rakstura veselības traucējumus, kā arī slimības, kas rada fiziska rakstura veselības traucējumus un atbilstošas pārvietošanās grūtības, proti, personas nespēju piekļūt sabiedriskajam transportam vai tajā iekļūt (iekāpt transportlīdzeklī vai izkāpt no tā). Ja personai ar invaliditāti nav kāda no Noteikumu Nr. 805
178. pielikumā ietvertajiem veselības traucējumiem, tai, neraugoties uz pārvietošanās grūtībām, Atzinums netiek izsniegts (sk. lietas materiālu 37.,
179. un
180. lpp.). Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma
181. panta
182. punktam funkcionālais traucējums ir slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fiziska vai garīga rakstura traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā. Savukārt atbilstoši šā likuma
183. panta
184. punktam garīga rakstura traucējumi ir psihiska saslimšana vai garīgās attīstības traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina tās iekļaušanos sabiedrībā un kas noteikts atbilstoši spēkā esošajai Starptautiskās statistiskās slimību un veselības problēmu klasifikācijas (SSK) redakcijai. Lietā nav strīda par to un arī Satversmes tiesa konstatē to, ka Noteikumu Nr. 805
185. pielikums neietver šādus veselības traucējumus un slimības. Līdz ar to Noteikumu Nr. 805
186. pielikums paredz atšķirīgu attieksmi pret personu ar invaliditāti, kurai ir garīga rakstura veselības traucējumi.
187. Secinot, ka norma rada atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu (sal. Ar Satversmes tiesas
188. gada
189. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03
190. punktu). Saskaņā ar Satversmes
191. pantu likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un apjomā. Izpildu varai - Ministru kabinetam - ir tiesības izdot tiesību normas tikai likumā noteiktos gadījumos, likuma ietvaros, un tās nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi un citiem likumiem. Tas izriet no tiesiskuma un varas dalīšanas principiem, kas ir jebkuras demokrātiskas tiesiskas valsts eksistences pamats [sk. Satversmes tiesas
192. gada
193. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03