← Latvija

Par Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas un 20. panta pirmās daļas 2. punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu

Satversmes tiesas spriedums Par Valsts sociālo pabalstu likuma

  1. panta pirmās daļas un
  2. panta pirmās daļas
  3. punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  4. un
  5. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
  6. gada
  7. maijā lietā Nr. 2018-21-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Augstākās tiesas pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
  8. pantu un Satversmes tiesas likuma
  9. panta
  10. punktu,
  11. panta pirmās daļas
  12. punktu, kā arī 19.1 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
  13. gada
  14. aprīļa tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Valsts sociālo pabalstu likuma
  15. panta pirmās daļas un
  16. panta pirmās daļas
  17. punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
  18. un
  19. pantam". Konstatējošā daļa
  20. Saeima
  21. gada
  22. oktobrī pieņēma Valsts sociālo pabalstu likumu (turpmāk - Pabalstu likums), kas stājās spēkā
  23. gada
  24. janvārī. Pabalstu likuma
  25. panta pirmā daļa paredz, ka tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem ir Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā. Šā likuma
  26. pants regulē atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Pabalstu likuma
  27. panta pirmās daļas
  28. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz
  29. gada
  30. martam, noteica, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Ar
  31. gada
  32. februāra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā" (turpmāk - Grozījumi Pabalstu likumā)
  33. pantu Pabalstu likuma
  34. panta pirmās daļas
  35. punkta redakcija tika grozīta, un tagad šī norma noteic, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, "ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Šis nosacījums neattiecas uz šā likuma
  36. pantā minētā pabalsta izmaksu, ja aizbildnis un bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī". Savukārt ar Grozījumu Pabalstu likumā
  37. pantu Pabalstu likuma pārejas noteikumi papildināti ar
  38. punktu šādā redakcijā: "Šā likuma
  39. panta pirmās daļas
  40. punkta,
  41. panta ceturtās daļas un
  42. panta nosaukuma jaunā redakcija, grozījums
  43. panta pirmajā daļā un
  44. panta pirmās daļas
  45. punkta jaunā redakcija stājas spēkā
  46. gada
  47. martā. Persona, kurai no
  48. gada
  49. marta ir radušās tiesības uz šā likuma
  50. pantā minēto atlīdzību (par aizbildņa pienākumu pildīšanu kā aizbildnim, kurš izbraucis uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī), var šo atlīdzību pieprasīt līdz
  51. gada
  52. martam. Šādām personām Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra atlīdzību piešķir un izmaksā par periodu no
  53. gada
  54. marta. Šā likuma
  55. pantā minēto atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu personām, kuras to pieprasījušas laikā no
  56. gada
  57. marta līdz
  58. gada
  59. jūlijam, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķir un izmaksā ne vēlāk kā līdz
  60. gada
  61. jūlijam, bet personām, kuras to pieprasījušas pēc
  62. gada
  63. jūlija, - normatīvajos aktos noteiktajā termiņā."
  64. Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pabalstu likuma
  65. panta pirmā daļa un
  66. panta pirmās daļas
  67. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz
  68. gada
  69. martam, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk arī - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
  70. un
  71. pantam. Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - Aģentūra) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties citstarp arī uz apstrīdētajām normām, Aģentūra pārtraukusi izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu atšķiras no Pabalstu likumā reglamentētajiem pabalstiem, jo pēc būtības ir uzskatāma par aizbildņa atalgojumu. Saskaņā ar Civillikuma
  72. pantu aizbildnim esot jāuzņemas visas tās rūpes, ko parasti uzņemas vecāki, īstenojot bērna aizgādības tiesības. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot vērsta uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpē un tādējādi tiktu veicināta bērnu audzināšana ģimeniskā vidē. Aizbildnim un bērnam pārceļoties uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, aizbildņa pienākumi nezūdot. Pastāvīgās dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmējot valsts pienākumu uzraudzīt, kā aizbildnis pilda savus pienākumus, un neapturot bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu. Apstrīdētās normas attiecoties uz Satversmes
  73. pantā noteiktajām personas sociālajām pamattiesībām. Neesot šaubu, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu to, ka personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, saņem īpašu sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs esot noteicis konkrētu atlīdzības apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Līdz ar to tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiekot skartas. Tomēr esot jāizvērtē, vai likumdevējs ir ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrētajā gadījumā - vienlīdzības principu. Personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu ārvalstīs, un personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu Latvijā, atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas liedzot ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā. Tādējādi apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret noteiktām personām atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un bērna pastāvīgā dzīvesvieta. Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ka tās ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt to piemērošanas sekas. Ar apstrīdētajām normām paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tomēr pastāvot šaubas par to, ka šāds leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti paliekot saikne ar Latviju un tieši Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpinot uzraudzīt Latvijā nodibināto aizbildnību. Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tādā gadījumā, ja likumdevējs paredzētu izņēmumu attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, to saņemtu ikviens aizbildnis. Šādā gadījumā, lai arī tikšot izmantoti valsts budžeta līdzekļi, būšot sasniegti arī citi leģitīmie mērķi. Mērķis, kam kalpo atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu, esot motivēt personu, kura ir tam piemērota, kļūt par bērna aizbildni, nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Apstrīdētās normas faktiski ierobežojot pārvietošanās brīvību Eiropas Savienības ietvaros un neparedzot bērna interešu aizsardzību iespējami labākajā veidā gadījumā, kad ir persona, kura gatava uzņemties aizbildnību. Līdz ar to apstrīdēto normu radītajai atšķirīgajai attieksmei pret bērnu atkarībā no tā, vai viņš un aizbildnis pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstī, neesot objektīva un saprātīga pamata.
  74. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
  75. panta pirmās daļas
  76. punktu, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Saeima norāda, ka aizbildņa uzdevums ir aizvietot bērna vecākus un pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās, nodrošinot bērna tiesību un interešu aizsardzību. Ja nemainās bērna juridiskais statuss vai neiestājas citi Civillikuma
  77. pantā minētie aizbildnības izbeigšanas pamati, aizbildnis turpinot pildīt attiecīgos pienākumus līdz pat brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību, turklāt šajā periodā atbilstoši Civillikuma
  78. pantam aizbildnim esot sevišķi jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Tādēļ pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemainot aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo un viņa interešu aizsardzību. Atbilstoši Pabalstu likuma
  79. pantam aizbildnim esot tiesības saņemt atlīdzību par attiecīgo pienākumu pildīšanu. Saskaņā ar apstrīdētajām normām šīs atlīdzības izmaksa tikusi pārtraukta, ja aizbildnis vai bērns izbrauca uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Līdz ar to esot varējusi veidoties un arī veidojusies tāda situācija, ka aizbildnis, kas kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, turpina pildīt savus aizbildņa pienākumus, bet atlīdzību par to nesaņem. Lai uzlabotu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem nepieciešamo atbalstu un nodrošinātu viņiem iespēju augt ģimeniskā vidē, ar Grozījumiem Pabalstu likumā paredzēts izņēmums no apstrīdētajās normās, īpaši Pabalstu likuma
  80. panta pirmās daļas
  81. punktā, ietvertā noteikuma, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta, tātad arī atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu, izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai bērns, par kuru pabalsts tiek maksāts, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Saskaņā ar Grozījumu Pabalstu likumā
  82. pantu šis noteikums turpmāk neattiekšoties uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Atbilstoši Grozījumiem Pabalstu likumā personām, kas pašreiz pilda aizbildņa pienākumus un ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu rodoties no
  83. gada
  84. marta. Līdz ar to likumdevējs neesot piešķīris atpakaļvērstu spēku tiesībām uz šādu atlīdzību. Taču esot paredzēts saudzējošs pārejas periods, lai aizbildņi pieteiktos atlīdzības saņemšanai: ārvalstīs pastāvīgi dzīvojoši aizbildņi viena gada laikā (līdz
  85. gada
  86. martam) varēšot pieteikties atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu saņemšanai un to saņemt pilnā apmērā no attiecīgo tiesību rašanās brīža. Grozījumi Pabalstu likumā esot izstrādāti pēc izskatāmās lietas ierosināšanas. No šo grozījumu anotācijas esot saprotams, ka grozījumu izstrādātājs (
  87. Saeimas Sociālo un darba lietu komisija) pēc būtības ir pievienojies Pieteikuma iesniedzējas argumentiem, norādot uz to, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu būtu izmaksājama arī gadījumos, kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tādējādi likumdevējs esot atzinis, ka apstrīdētās normas nav atbilstošas Satversmes
  88. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi kopsakarā ar Satversmes
  89. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Ar Grozījumiem Pabalstu likumā likumdevējs esot novērsis Pieteikuma iesniedzējas norādītos apstrīdēto normu trūkumus. Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā strīds pēc būtības attiecoties uz vairākus gadus iepriekš veiktām atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksām. Pamattiesību aizsardzību individuālās lietās likumdevējam ne vienmēr esot iespējams nodrošināt ar tiesību normu palīdzību. Secinot, ka konkrēta tiesību norma attiecībā uz noteiktu personu nav bijusi atbilstoša Satversmei, indivīda pamattiesību aizsardzībai varot tikt izmantoti arī citi likumā paredzētie tiesību aizsardzības mehānismi, tostarp administratīvais process.
  90. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes
  91. un
  92. pantam. Lai gan Saeima lūdz tiesvedību lietā izbeigt, tiesībsargs uzskata, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes
  93. un
  94. pantam ir vērtējama pēc būtības, jo attiecībā uz pieteicēju izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā apstrīdētās normas tikšot piemērotas redakcijā, kas bija spēkā pirms Grozījumu Pabalstu likumā pieņemšanas, un tādējādi radīšot sekas, kas aizskaršot personai Satversmē nostiprinātās pamattiesības. Ja tiesvedība izskatāmajā lietā tiks izbeigta, nebūšot iespējams panākt taisnīgu tiesisko attiecību noregulējumu arī attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros. Šim procesam esot raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas brīdī. Neesot objektīva un saprātīga pamata atšķirīgai attieksmei pret aizbildņiem un bērniem atkarībā no tā, vai viņi pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstīs. Apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes
  95. un
  96. pantam esot atzinusi arī Saeima, citstarp norādot, ka pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemaina aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo un viņa interešu aizsardzību.
  97. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - pievienojas Saeimas paustajiem apsvērumiem attiecībā uz lūgumu izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
  98. panta pirmās daļas
  99. punktu.
  100. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - pievienojas Saeimas viedoklim, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
  101. panta pirmās daļas
  102. punktu. Labklājības ministrija norāda, ka apstrīdēto normu spēkā esības laikā bija konstatējamas tādas situācijas, ka pēc aizbildnības nodibināšanas aizbildnis kopā ar aizbilstamo pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, bet atlīdzības, tāpat kā visu citu valsts sociālo pabalstu, izmaksa tiek pārtraukta, lai gan aizbildnis turpina pildīt savus pienākumus. Savukārt pēc Grozījumu Pabalstu likumā spēkā stāšanās aizbildņiem būšot tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu arī tad, ja viņi kopā ar aizbilstamo pastāvīgi dzīvos ārvalstī. Tādējādi tikšot palielināts finansiālais atbalsts ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem, nodrošinot viņiem iespēju augt ģimeniskā vidē. Ar minētajiem grozījumiem esot novērsti Pieteikuma iesniedzējas norādītie tiesiskā regulējuma trūkumi.
  103. Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst bērna labākajām interesēm un Satversmes
  104. un
  105. pantam. Personas saiknei ar valsti sociālo tiesību nodrošināšanas jomā varot būt izšķiroša nozīme. Tomēr, izvērtējot Civillikuma
  106. pantā noteiktos aizbildnības izbeigšanās gadījumus, esot secināms, ka aizbildnība neizbeidzas, ja aizbildnis kopā ar aizbilstamo pārceļas uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Aizbildnības uzraudzība joprojām esot bāriņtiesas kompetencē. Tātad gadījumā, kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pastāvīgi dzīvo citā valstī, viņiem saglabājoties saikne ar Latviju un bāriņtiesai esot pienākums uzraudzīt, vai tiek nodrošināta citā valstī pastāvīgi dzīvojoša aizbilstamā tiesību un interešu ievērošana. Valsts sociālais pabalsts "atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu" esot specifisks sociālais nodrošinājums, kuru paredzot Latvijas normatīvie akti. Tādējādi tas nepārklājoties ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts līdzīga veida sociālo pabalstu. Tāpēc Pabalstu likumā noteiktais atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par aizbildņa pienākumu pildīšanu neesot pamatots. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas personas, prioritāras esot bērna tiesības un intereses. Tas nozīmējot, ka ne vien tiesām un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jārūpējas par to, lai normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Katram bērnam esot neatņemamas tiesības uz ģimeni. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot iedibināta ar mērķi motivēt personu, kura ir piemērota aizbildņa pienākumu pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tādējādi nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Pabalstu likumā noteiktais atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par aizbildņa pienākumu pildīšanu neatbilstot bērna labākajām interesēm, jo neveicinot ģimeniskas vides veidošanos bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem. Līdz ar to neesot ievērots Satversmes
  107. pantā noteiktais vienlīdzības princips un esot nesamērīgi ierobežotas Satversmes
  108. pantā ietvertās personu pamattiesības. Secinājumu daļa
  109. Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku. Arī pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un Labklājības ministrija pievienojas Saeimas viedoklim par tiesvedības izbeigšanu lietā. Savukārt tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzskata, ka apstrīdēto normu satversmība ir vērtējama pēc būtības un tās ir atzīstamas par neatbilstošām Satversmes
  110. un
  111. pantam. Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  112. gada
  113. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01
  114. punktu). Satversmes tiesas likuma
  115. panta pirmās daļas
  116. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  117. gada
  118. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01
  119. punktu). Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  120. gada
  121. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01
  122. punktu). Tāpēc Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk. Satversmes tiesas
  123. gada
  124. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010‑40‑03
  125. punktu). Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma
  126. panta pirmās daļas
  127. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas
  128. gada
  129. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-20-01
  130. punktu).
  131. Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes
  132. un
  133. pantam. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma
  134. panta pirmās daļas
  135. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās normas nosaka to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts sociālo pabalstu, un no apstrīdētajām normām kopumā izriet, ka atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošas personas. Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu, Satversmes tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk. Satversmes tiesas
  136. gada
  137. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01
  138. punktu). Atbilstoši Pabalstu likuma
  139. panta pirmajai un ceturtajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  140. gada
  141. martam) tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu bija ikvienam Latvijas pilsonim, nepilsonim, ārvalstniekam un bezvalstniekam, kuram piešķirts personas kods un kurš pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, ja viņa aizbildnībā esošajam bērnam bija piešķirts personas kods. Savukārt Pabalstu likuma
  142. panta pirmās daļas
  143. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  144. gada
  145. martam) bija noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tomēr ar Grozījumiem Pabalstu likumā attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu tika paredzēts izņēmums no vispārējās kārtības. Proti, Pabalstu likuma
  146. panta ceturtajā daļā atsevišķi tika izceltas Latvijas pilsoņu, nepilsoņu, ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, tās vairs nesaistot ar prasību par pastāvīgu dzīvi Latvijas teritorijā. Tāpat arī Pabalstu likuma
  147. panta pirmās daļas
  148. punktā tika noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu nepārtrauc, ja aizbildnis un bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Izskatāmajā lietā apstrīdētā Pabalstu likuma
  149. panta pirmā daļa netika grozīta. Tomēr likumdevējs ir grozījis šā panta ceturto daļu un
  150. panta pirmās daļas
  151. punktu, tādējādi saturiski mainot apstrīdētās normas attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Līdz ar to izskatāmajā lietā apstrīdētais Pabalstu likuma
  152. panta pirmās daļas
  153. punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz
  154. gada
  155. martam, ir zaudējis spēku, savukārt šā likuma
  156. panta pirmās daļas saturs ir mainījies pēc būtības.
  157. Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz Augstākās tiesas pieteikumu. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas
  158. punktam un Administratīvā procesa likuma
  159. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk. Satversmes tiesas
  160. gada
  161. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01
  162. punktu). Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām, izvērtējot jautājumu, vai Aģentūra pamatoti pārtrauca izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētajām normām. Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas
  163. gada
  164. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01
  165. punktu). Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no noteikta brīža pagātnē var būt nepieciešama, lai citstarp aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Latvijas administratīvajam procesam ir raksturīgs tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, tiek piemērotas tās materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta izdošanas brīdī (sk. Satversmes tiesas
  166. gada
  167. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01
  168. punktu). Tādēļ tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir nepieciešama, lai atrisinātu strīdus jau ierosinātajās administratīvajās lietās, kurās iepriekš bija piemērojamas apstrīdētās normas, un nodrošinātu personu, tostarp arī pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdēto normu izmaiņas pēc būtības nevar tikt uzskatītas par pietiekamu pamatu tiesvedības izbeigšanai pēc Saeimas lūguma saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
  169. panta pirmās daļas
  170. punktu, jo tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais personas pamattiesību aizskārums. Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā lietā ir turpināma.
  171. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu izvērtēt Pabalstu likuma
  172. panta pirmās daļas un
  173. panta pirmās daļas
  174. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  175. gada
  176. martam), ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Satversmes
  177. un
  178. pantam. Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja iebilst nevis pret visas Pabalstu likuma
  179. panta pirmās daļas attiecināšanu uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, bet tikai pret šajā tiesību normā ietverto prasību pēc pastāvīgas dzīvesvietas Latvijas teritorijā. Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē Pabalstu likuma
  180. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  181. gada
  182. martam) vārdu "un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā" un Pabalstu likuma
  183. panta pirmās daļas
  184. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  185. gada
  186. martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk - apstrīdētais regulējums) atbilstība Satversmes
  187. un
  188. pantam.
  189. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētais regulējums nesamērīgi ierobežo personām Satversmes
  190. pantā noteiktās pamattiesības tādā ziņā, ka likumdevējs šo regulējumu, kas paredz atšķirīgu attieksmi, pieņēmis bez pamatota iemesla un tādējādi esot pārkāpts Satversmes
  191. pantā nostiprinātais tiesiskās vienlīdzības princips. Saeima atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes
  192. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi kopsakarā ar Satversmes
  193. pantā ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Arī visas lietā pieaicinātās personas, lai gan to viedokļi par tiesvedības izbeigšanu lietā vai apstrīdētā regulējuma satversmības vērtēšanu pēc būtības ir atšķirīgi, uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes
  194. un
  195. pantam. Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  196. gada
  197. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 12.
  198. punktu). Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas argumentu būtību, izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes
  199. pantam kopsakarā ar Satversmes
  200. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.
  201. Satversmes
  202. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos." Savukārt Satversmes
  203. panta pirmais teikums paredz: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." 13.
  204. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes
  205. pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kura paredz samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas
  206. gada
  207. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.
  208. punktu). Valsts ir izveidojusi sociālās drošības sistēmu, kurā citstarp ietilpst sociālā palīdzība (sk. Satversmes tiesas
  209. gada
  210. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01
  211. punktu). Sociālās aizsardzības sistēma ir vērsta uz to, lai izlīdzinātu dažāda veida sociālo risku sekas. Satversmes
  212. pantā ietvertais sociālo risku uzskaitījums nav izsmeļošs, un likumdevējam ir pienākums sociālās aizsardzības sistēmā ietvert arī citus sociālos riskus. Daļa no riskiem, kuri likumdevējam ir obligāti jāietver šajā sistēmā, izriet no citos Satversmes pantos nostiprinātajām personu pamattiesībām un ar tām saistītajiem valsts pienākumiem, piemēram, attiecībā uz bērnu tiesībām un atbalstu ģimenei (sk. Satversmes tiesas
  213. gada
  214. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01
  215. punktu). Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas
  216. gada
  217. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01
  218. punktu). Taču, ja valsts ar likumu personai ir paredzējusi konkrēta veida sociālo atbalstu, tas ir kļuvis par valsts sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļu (sal. sk. Satversmes tiesas
  219. gada
  220. marta sprieduma lietā Nr. 2009-76-01 5.
  221. punktu). Izvērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas
  222. gada
  223. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.
  224. punktu un
  225. gada
  226. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01
  227. punktu). 13.
  228. Valsts sociālās aizsardzības sistēmu veido citstarp Pabalstu likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību aktiem. Pabalstu likums regulē to, kā tiek piešķirti regulāri izmaksājamie valsts sociālie pabalsti, arī tie, kas saistīti ar bērna uzturēšanu, un kā sniedzams valsts atbalsts naudas izmaksu veidā, kuru citstarp saņem arī personas, kuras audzina un aprūpē bērnu. Tādējādi valsts veic ieguldījumu ģimenes budžetā, noteiktā apmērā sedzot ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus. Papildus norādītajiem pabalstiem likumā paredzēta atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tā pēc savas būtības ir kompensācija par Civillikuma
  229. pantā paredzētā aizbildņa pienākuma, proti, sabiedriskā pienākuma, uzņemšanos un aizbilstamā uzturēšanos aizbildņa ģimenē. Saskaņā ar Ministru kabineta
  230. gada
  231. decembra noteikumu Nr. 1600 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par bērna uzturēšanu"
  232. punktu minētās atlīdzības apmēru pārskata Ministru kabinets, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī, kā arī ņemot vērā valsts budžeta iespējas un mēneša vidējās bruto darba samaksas pieaugumu. Satversmes tiesa atzīst, ka aizbildnim tiek nodrošināts finansiāls atbalsts gan bērna uzturēšanai, gan aizbildņa pienākumu pildīšanai. Likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu personām, kuras pilda aizbildņa pienākumus, iespēju īstenot sociālās tiesības, proti, saņemt īpašu sociālo nodrošinājumu. Izskatāmajā gadījumā likumdevējs bija noteicis konkrētu atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Ar apstrīdēto regulējumu minētais Pabalstu likuma līdz šim garantētais sociālās aizsardzības apjoms aizbildnim, kurš kopā ar savu aizbilstamo pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, netika samazināts. Tātad izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. 13.
  233. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt valsts sociālās aizsardzības sistēmas tiesisko regulējumu, bet tā pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju ir paredzējusi likumā, Satversmes
  234. pants prasa, lai valsts rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes
  235. panta pirmā teikuma tvērumā (sal. sk. Satversmes tiesas
  236. gada
  237. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01
  238. punktu). Tiesiskās vienlīdzības princips garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz visām personām un to piemērošanu bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  239. gada
  240. septembra sprieduma lietā Nr. 2005‑02‑0106 9.
  241. punktu). Satversmes tiesa, konkretizējot tiesiskās vienlīdzības principu, ir atzinusi, ka tas liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  242. gada
  243. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01
  244. punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  245. gada
  246. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01
  247. punktu). Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes
  248. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos; 2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām (personu grupām); 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas
  249. gada
  250. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306
  251. punktu un
  252. gada
  253. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03
  254. punktu).
  255. Izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams konstatēt, vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  256. gada
  257. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03
  258. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personas vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk. Satversmes tiesas
  259. gada
  260. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01
  261. punktu). Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus. Saeima neiebilst pret šādu Pieteikuma iesniedzējas viedokli. Atbilstoši Civillikuma
  262. pantam tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi. Taču gadījumā, kad bērns ir palicis bez vecāku aizgādības, saskaņā ar Civillikuma
  263. panta pirmo daļu viņam ir ieceļams aizbildnis. No Civillikuma aizbildnim izriet virkne pienākumu, citstarp tas, ka viņam jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu. Atbilstoši Civillikuma
  264. pantam aizbildņu rīcību pastāvīgi uzrauga bāriņtiesa, kuras pienākumi saistībā ar šo uzraudzību noteikti Bāriņtiesu likuma
  265. pantā. Aizbildnis turpina pildīt aizbildņa pienākumus līdz pat brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību, ja vien neiestājas kāds no Civillikuma
  266. pantā un Bāriņtiesu likuma
  267. panta pirmajā daļā minētajiem aizbildnības izbeigšanās vai aizbildņa atlaišanas gadījumiem. Aizbildņa vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņa, proti, pārcelšanās uz citu valsti, pie šiem gadījumiem nepieder. Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka aizbildņa pienākumu apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņas, jo tā pati par sevi neietekmē aizbildnības spēkā esību, uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu. Satversmes tiesa secina, ka ikviens aizbildnis velta laiku un rūpes bērna aprūpei un tiesību aizsardzībai un ka aizbildņa pienākumu apjoms nemainās, kamēr saglabājas aizbildņa statuss. Tādējādi visas personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.
  268. Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi pret minētajām personām. 15.
  269. Kā jau minēts šā sprieduma
  270. punktā, aizbildņa vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņa nav neviens no normatīvajos aktos paredzētajiem aizbildnības izbeigšanās vai aizbildņa atlaišanas gadījumiem. Šāda pārcelšanās uz citu valsti neietekmē Latvijā nodibinātu aizbildnības statusu un Bāriņtiesu likuma
  271. pantā noteiktos bāriņtiesas pienākumus aizbildnības uzraudzībā. Tomēr apstrīdētais regulējums liedz ārvalstīs pastāvīgi dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuru aizbildnībā esošam bērnam arī piešķirts personas kods, piešķirt atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tādējādi aizbildņi tiek nostādīti atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa pastāvīgā dzīvesvieta. Tātad apstrīdētais regulējums nosaka atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, atkarībā no to pastāvīgās dzīvesvietas. 15.
  272. Secinot, ka apstrīdētais regulējums rada atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, proti, "saskaņā ar likumu" (sk. Satversmes tiesas
  273. gada
  274. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03
  275. punktu un
  276. gada
  277. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.
  278. punktu). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētais regulējums ir pieņemts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā procesuālajā kārtībā, izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. Tādējādi apstrīdētā regulējuma radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu.
  279. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas
  280. gada
  281. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.
  282. punktu). 16.
  283. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personām, likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  284. gada
  285. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01
  286. punktu). Saeima vispārīgi atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes
  287. panta pirmajam teikumam kopsakarā ar Satversmes
  288. pantu. Tāpēc Saeima savā atbildes rakstā nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas
  289. gada
  290. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01
  291. punktu). Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka ar apstrīdēto regulējumu paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība, sekmējot efektīvu sociālā nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai neesot pārliecības par to, ka šāds leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, jo arī pēc pārcelšanās uz citu valsti aizbildnim paliekot no aizbildnības institūta izrietošie tiesiskie pienākumi. 16.
  292. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā prasība pārtraukt atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksu ir vērsta uz to, lai ierobežotu valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras izbrauc uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Lai gan tādā veidā tiek nodrošināta sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana, kas saskan ar Satversmes
  293. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība -, tomēr Satversmes tiesa uzsver, ka, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes
  294. panta pirmajam teikumam, nozīme ir nevis vispārīgajam apstrīdētā regulējuma mērķim, bet gan tieši šā regulējuma radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmajam mērķim. Izskatāmajā lietā ir jāņem vērā tas, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas
  295. gada
  296. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106
  297. punktu). Bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  298. gada
  299. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01
  300. punktu). Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad, ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni, tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības uzraudzību. 16.
  301. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas
  302. gada
  303. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01
  304. punktu un
  305. gada
  306. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01
  307. punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē. Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt saskanīga ar Satversmes
  308. pantā noteikto leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas. Ievērojot minēto, atzīstams, ka apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes
  309. un
  310. pantam.
  311. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma
  312. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot minētajā normā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas
  313. gada
  314. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103
  315. punktu un
  316. gada
  317. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01
  318. punktu). Kā jau tika minēts šā sprieduma
  319. punktā, Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētā regulējuma. To piemērojot, Aģentūra pārtrauca izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasīja, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no brīža, kad radies pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā pamattiesību aizskārums, ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē ir nepieciešama, lai aizsargātu bērna vislabākās intereses un arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Kaut arī apstrīdētais regulējums pēc būtības vairs nav spēkā, tomēr tas varēja būt piemērots administratīvā procesa ietvaros laikā, kad bija spēkā, vai būtu jāpiemēro jau uzsāktā administratīvajā procesā, tādējādi aizskarot arī citām personām Satversmē noteiktās pamattiesības. Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem administratīvā procesa ietvaros, zaudē spēku no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-
  320. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma
  321. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  322. gada
  323. martam) vārdus "un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā", kā arī
  324. panta pirmās daļas
  325. punktu (redakcijā, kas bija spēkā līdz
  326. gada
  327. martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes
  328. un
  329. pantam un spēkā neesošiem attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja I. Ziemele

🔗 Uz oficiālo avotu

MI skaidrojums pēc oficiālā likuma teksta. Orientējošs, neaizstāj juridisku konsultāciju.